Eiropas kultūras vēsturē

2.patstāvīgais darbs Eiropas kultūras vēsturē
1. 12 Olimpa dievi

1. Zevs- augstākais dievs; dievu un cilvēku pasaules valdnieks; Rejas un Krona jaunākais dēls; zibeņmetis. No Olimpa Zevs sūta cilvēkiem savas dāvanas un nodibina virs zemes kārtību un likumību. Zeva rokās ir cilvēku likteņi; laime un nelaime ļaunais un labais, dzīvība un nāve- viss ir viņa rokās. Pie Zeva pils vārtiem atrodas divi lieli trauki. Vienā traukā ir viss labais, otrā – viss ļaunais.
2. Poseidons. Poseidons valda pār jūrām, viņa rokā ir drausmīgais trejzaris, un jūras viļņi klausa katram viņa rokas mājienam. Tur, jūras dziļumos, kopā ar Poseidonu dzīvo viņa daiļā laulātā draudzene Amfitrīne, viedīgā jūras veča Nereja meita, kuru lielais dzelmju valdnieks bija nolaupījis tās tēvam. Poseidons ir jūras pavēlnieks. Kad viņš saviem brīnišķīgajiem zirgiem auļo ratos pa jūru, pašķiras mūžīgi šalcošie viļņi, dodot ceļu pavēlniekam Poseidonam. Daiļumā līdzīgs pašam Zevam. Viņš ātri trauc pār bezgalīgo jūru, delfīni spēlējas viņam apkārt, zivis izpeld no jūras dziļumiem un drūzmējas ap viņa ratiem. Bet, kad viņš bargi paceļ savu drausmīgo trijzari, tad jūrā ceļas viļņi kā kalni ar baltām putu galotnēm un trako vētra. Poseidons ir Zeva brālis.
3. Aīds. Dziļi apakš zemes valda Zeva nepielūdzamais, drūmais brālis Aīds. Nekad tur nespīd spožās saules dzīvinošie stari. Aīds sēž zelta tronī ar savu sievu Persefoni. Trīsgalvainais pazemes suns Kerbers(Cerbers) sargā pazemes valstības vārtus, un ap viņa kaklu šņākdamas lokās čūskas.
4. Hēra. Hēra ir debesu dieviete, laulības aizstāve, mātes sargātāja dzemdību laikā. Hēru sevišķi godāja Spartā, Korintā, Olimpijā un Argosā, kur viņai bija ievērojams templis. Mītos par Hēru atspoguļojas sievietes stāvoklis Grieķijā. Tāpat kā grieķu sievietei nebija vienādas tiesības ar vīriem un tā atradās lielā atkarībā no vīra, arī Hēra ir atkarīga no savā vīra Zeva. Hēras kultā saglabājušās totēmisma pazīmes; mums ir ziņas, ka viņu, piemēram, dažreiz attēloja ar zirga galvu. Jau tas vien norāda, ka Hēra ir viena no vecākajām grieķu dievietēm.
Hēra aizstāv laulību un sargā laulības saišu nepārkāpjamo svētumu. Viņa dod laulātajiem draugiem daudz pēcnācēju un, bērnam dzimstot, dod mātei svētību.
Hēra valda augstajā Olimpā. Viņa, tāpat kā viņas vīrs Zevs, ir pavēlniece pār pērkoniem un zibeņiem; paklausot viņas vārdam, tumšo lietus mākoņi klāj debesis, un viņas rokas mājiens rada drausmīgas vētras. Daiļa ir diženā Hēra- lielām acīm, lillijbaltām rokām, ar vainagu uz brīnišķīgajām, viļņainajām cirtām; valdonīgi, mierīgi un majestātiski mirdz viņas acis. Majestātiska savā garajā, krāšņajā pašas Atēnas austajā tērpā, viņa brauc lejup no Olimpa ratos, kuros ir iejūgti 2 nemirstīgi zirgi. No tīra sudraba ir rati, no tīra zelta ir riteņi, bet riteņu spieķi mirdz varā kalti. Jauka smarža plūst pār zemi tur, kur brauc Hēra. Visa dzīvā radība noliecas Olimpa valdnieces priekšā.
5. Hestija. Upuru un altāra uguns un mājas pavarda dieviete, pilsētu un valstu aizstāve; Zeva un Hēras māsa.
6. Arejs. Arejs ir kara dievs, kas sēj nāvi un postu, viņš ir sengrieķu drosmīgā kareivja ideāls. Salīdzinājumā ar citiem dieviem, to godā mazāk. Tas redzams kaut no tā, ka pats Zevs, kā domāja grieķi, neieredz savu dēlu Areju, jo tas vienmēr sāk ķildas, nonāvē cilvēkus un priecājas, kad kaujā straumēm plūst asinis.
7. Atēna. Atēna ir vienā no visvairāk godātām grieķu dievietēm, tai ir liela nozīme grieķu tautas eposā. Atēna ir pilsētu sargātāja. Homēra laikā Trojā bija Atēnas statuja, t.s.,pallādijs, kas it kā esot noritis no debesīm. Domāja, ka tā sargā Troju. Grieķu kultūrai attīstoties, Atēna kļuva arī par zinātnes dievi.
Daiļa un majestātiska bija dieve Atēna. Zilajās acīs dega dievišķīga gudrība; viņa visa staroja brīnišķīgā, neredzētā daiļumā. Atēna palīdz grieķu varoņiem, dod tiem gudrus padomus un glābj tos no briesmām. Viņa sargā pilsētas un cietokšņu mūrus. Viņa dod gudrību un zināšanas, māca cilvēkiem dažādas mākslas un amatus, grieķu meitenes viņu godā par to, ka viņa māca tām rokdarbus. Neviena no mirstīgajām un dievēm nevar pārspēt Atēnu aušanas mākslā.
8. Apollons. Apollons ir viens no grieķu vissenākajiem dieviem. Viņa kultā labi saskatāmas totēmisma paliekas. Tā, piemēram, Artkādijā godāja auna veidā attēlotu Apollonu. Sākotnēji Apollons bija dievs, kas sargāja ganāmpulkus. Pamazām viņš arvien vairāk kļūst par gaismas dievu. Vēlāk viņu sāka uzskatīt par izceļotāju un jaundibināto grieķu koloniju aizstāvi un pēc tam arī par mākslas, dzejas un mūzikas dievu. Turklāt vēl Apollons kļuva par dievu. Kas pareģo nākotni: Visā senajā pasaulē bija pazīstama viņa svētnīca Delfos, kur pareģoja priesteriene Pītija.
9. Afrodīte. Sākotnēji bija debess dieve, kas deva lietu un, šķiet, arī jūras dieve. Mītos par Afrodīti un tās kultā ir manāma stipra austrumu ietekme, visvairāk feniķiešu dieves Astares kulta ietekme. Pamazām Afrodīte kļūst par mīlas dievi. Mīlas dievs Erots ir viņas dēls. Maigajai un vieglprātīgajai dievei Afrodītei neklājas doties asiņainās kaujās. Viņa rada mīlu dievu un mirstīgo sirdīs. Šī vara padara viņu par pasaules valdnieci.
Pretoties viņas varai nevar pat dievi, tikai kareivīgā Atēna, Hestija un Artemīda nav pakļautas viņai. Staltā, slaidā Afrodīte ar maigajiem sejas pantiem, viļņainajiem, mīkstajiem, zeltainajiem matiem, kas iekļauj viņas skaisto galvu kā vainags, ir dievišķīgas dailes un nevīstošas jaunības personifikācija.
10. Hermejs. Hermejs ir bijis viens no vecākajiem grieķu dieviem; sākumā viņš bijis ganāmpulku sargātājs; dažreiz viņu attēloja ar aunu rokās. Homēra eposā Hermejs ir galvenokārt dievu vēstnesis un mirušo dvēseļu ceļvedis uz Aīda pazemes valstību. Hermejs ir arī ceļinieku sargātājs; attīstoties tirdzniecībai, Hermejs kļūst par tirdzniecības dievu, tad arī par izmanības, krāpšanas un pat zagšanas dievu. Turklāt vēl Hermejs ir jauniešu, atlētu un atlētikas dievs; viņa statujas bija palestrās un ģimnāzijos, kur mācīja cīkstēšanos, dūru cīņu, diska mešanu, skriešanu un lēkšanu, u.t.t. Kad Maķedonijas Aleksandrs iekaroja visu Persijas lielvalsti un kad Āzijā un Ēģiptē radās grieķu valstis, Hermeju pielīdzināja ēģiptiešu zinātnes un maģijas dievam Totam un viņš kļuva arī par maģijas un astroloģijas dievu. Viņu sāka saukt par ‘’Hermeju trīskārt lielāko’’.
11. Artemīda. Artemīda ir viena no vecākajām grieķu dievēm. Domājams, ka Artemīda- dieve-medniece-sākotnēji bijusi mājas un savvaļas aizstāve. Pašu Artemīdu vissenākajos laikos dažreiz attēloja dzīvnieku veidā, piemēram, kā lāču māti. Vēlāk Artemīda kļūst par dievieti, kas palīdz dzemdētājām. Tā kā viņa ir gaismas dieva Apollona māsa, viņa tiek identificēta ar mēness dievi Selēnu. Artemīdas kults bija viens no izplatītākajiem kultiem Grieķijā. Ievērojams bija viņas templis Efesā. Mūžam jaunā, daiļā dieve ir dzimusi Dēlā tajā pašā stundā, kad viņas brālis Apollons. Viņi bija dvīņi. Artemīda visam dod dzīvību. Viņa rūpējas par visu, kas dzīvo virs zemes, kas aug mežā un laukā. Rūpējas par meža zvēriem, ganāmpulkiem un cilvēkiem. Viņa liek augt zālei, puķēm un kokiem, svētī dzemdības, kāzas un laulības dzīvi. Mūžam jauna un daiļa kā ziedoņa diena, dieve Artemīda ar loku un bultnesi plecos, ar medību šķēpu rokās līksmi medī ēnainos mežos.
12. Hefaists. Hēfaists sākotnēji bija uguns dievs. Attīstoties amatniecībai un jo sevišķi kalēja amatam viņš kļūst par tā laika metalurģijas dievu. Hēfaistu sevišķi godāja Atēnās, kur grieķu amatniecība sniedza augstāko amatniecības pakāpi. Zeva un Hēras dēls. Hēfaists ir uguns dievs, dievs-kalējs, viņš ir dzimis gaišajā Olimpā. Kalšanas mākslā Hēfaists ir pārāks par visiem.
2. Galvenie romiešu dievi.
1. Marss- viens no senākajiem Itālijas un Romas dieviem. Viens no dieviem trijādē, kura sākotnēji bija romiešu panteona priekšgalā. Marsam bija veltīts senā kalendāra pirmais mēnesis- marts, kad notika ziemas padzīšanas rituāls. Viņu dēvē par auglības un augu valsts, par visa nezināmā, bīstamā, ārpus cilvēka dzīves telpas esošā un mežonīgās dabas dievību, par kara dievu. Marsam veltītie dzīvnieki ir dzenis, zirgs, vērsis un vilks. Marsam upurēja zirgu, kas uzvarēja braukšanas sacensībās. Zirga asinis, kam piemita šķīstītspēja, glabājās valdnieka pilī un Vestas templī. Marss bieži tika attēlots uz monētām, kopā ar Honoru un Virtūtu. Viņš bija ļoti populārs armijā. Marsam tika piedēvēti epiteti: uzvarētājs, cīnītājs, impērijas paplašinātājs. Marss bija Augusta pavadonis, sargātājs, nomierinātājs.
2. Merkūrijs-tirdzniecības dievs. Merkūrijam tika veltīts templis pie Lielā cirka. Merkūrija māte bija Maja. Kā ienākumu un bagātības dievu Merkūriju parasti attēloja ar maku un bieži to attēloja ar Fortūnu. Merkūrija epitets bija laimīgais. Merkūrijs vēlāk kļuva par dvēseļu pavadītāju uz mirušo valstību, par dievu vēstnesi un kalpu, mākslu un amatu aizstāvi, maģijas un astroloģijas zinātāju.
3. Lūna- nakts gaismas dieviete. Lūnai bija vairāki tempļi . Viens no tempļiem bija kopīgs ar Saules dievu. Lūnas kulta vietā radās Diānas kults. Vēlāk ar Lūnu saistījās dažādas teorijas astroloģijā.
4. Neptūns- viens no senākajiem romiešu dieviem. Pirmatnējā Neptūna būtība un kults maz zināmi. Acīmredzot Neptūns vienmēr bijis saistīts ar ūdeni. Neptūna svētki Neptunaliji svinēti 23.jūlijā, lai atvairītu sausumu. Jūras dieva Neptūna sieva bija Salacija. Neptūnu godāja tie, kas bija saistīti ar jūru vai tie, kas devās jūras ceļojumā.
5. Portūns- durvju dievs, dievs izejai uz upi vai jūru, ostas dievs. Viņam bija savs flamins un svētki- Portunāliji, ko svinēja pie Tibras 17.augustā.
6.Saturns- viens no senākajiem romiešu dieviem. Saturns ir htonisks mirušo pasaules dievs. Saturns ir kā nepielūdzamu laika ritums, kurš iznīcina to, ko pats radījis, vai arī kā sēkla, kas atgriežas zemē, kas to radījusi. Saturnam tika veltīti nogalināto ienaidnieku ieroči, lai izpirktu izlietās asinis un novērstu to nelabvēlīgo ietekmi uz sējumiem. Astroloģijā Saturnu kā planētu uzskatīja par aukstu un drūmu, kas šādas īpašības piešķir arī cilvēkiem.
7. Venēra- dārzu dieviete, kuras vārdu lietoja par sinonīmu augļiem. Vēlāk Venēra kļūst par skaistuma un mīlas dievieti.
8. Fortūna- laimes, gadījuma un veiksmes dieviete. Vēlāk viņa kļūst par ražas dievieti, kā arī mātes un sieviešu dievieti. Fortūna bija labvēlīga sievietēm, kas laulībā bijušas tikai vienu reizi. Fortūna ir bijusi attēlota arī uz monētām.
9.Herkuls- bagātības vairošanas dievs. Tirgoņi un karavadoņi upurēja viņam desmito daļu savas peļņas un laupījuma. Herkula epitets bija neuzvaramais. Kareivjiem Herkuls bija uzvaras dievs, aristokrātiem- ideāla valdnieka prototips, gudrinieks.
10.Jupiters- dienas gaismas un negaisa dievs. Visu dievu valdnieks. Jupiters ir ozolu un koku gars. Jupiters bija zemkopības aizbildnis, viņam bija veltīti vīnogu novākšanas svētki. Jupiters ar saviem epitetiem – vislabākais, visdižākais- kļuva par Romas valsts, tās varenības dievu. Jupiteram upurēja Romai pakļautās pilsētas Kapitolijā. Jupiters tika uzskatīts ne tikai par augstāko, bet arī par vienīgo dievu, par pasaules dvēseli un prātu, par ēteru, kas visu rada un uzņem sevī.
11. Fauns- lauku, mežu, ganību dzīvnieku valsts dievs. Fauna pareģojumi, ko parasti uzzināja vai nu miegā, vai no meža šalkšanas bija Saturna pantmērā. Faunu uzskatīja par viltīgu garu, kas laupa bērnus, uzsūta slimības un murgus. Faunu kā ganāmpulku un lauku dzīves aizstāvi sevišķi godāja zemnieki.
12. Vulkāns- postošās un attīrošās liesmas dievs. Vēlāk Vulkāns tika godāts kā dievs, kas sargā no ugunsgrēkiem.

3. Lugu ‘’Antigone’’, ‘’Elektra’’ un ‘’Mēdeja’’ sižeti
1) ‘’Antigone’’
Pēc sižeta ‘’Antigone’’ ir Eshila traģēdijas ‘’Septiņi pret Tēbām’’ turpinājums. Eshila traģēdijā stāstīts par Tēbu valdnieka Edipa dēlu Eteokla un Polineika cīņu par varu. Polineiks ved pret dzimto pilsētu svešzemnieku karapulkus. Eotekls dodas brālim pretim, lai divkaujā izšķirtu jautājumu, kam būt valdniekam, un ar to glābtu pilsētu no izpostīšanas. Divkaujā krīt abi brāļi.
Sofokls traģēdijā ‘’Antigone’’ turpina sižeta risinājumu: Tēbu jaunais valdnieks Kreonts liek apglabāt Eteoklu ar valdniekam pienācīgo godu, bet Poleiniku kā dzimtenes nodevēju aizliedz apglabāt.
Antigone, kritušo brāļu māsa, uzskata par savu pienākumu apglabāt Polineiku, kaut arī zina, ka par to draud nāves sods. Otra māsa- Ismēne- atsakās pārkāpt Kreonta aizliegumu un palīdzēt māsai. Beigās Antigone izdara pašnāvību pakaroties.
2) ‘’Elektra’’
‘’Elektras’’ pamatā ir notikums, ka 3 bērnu- Elektras, Oresta un Hrisotemīdas- māte ar savu mīļāko ir ar cirvi nogalinājuši bērnu tēvu un vīru. Elektra un Hristotemīda dzīvo kopā ar savu māti un mātes mīļāko, bet Orests ir aizbēdzis no mājām, lai atriebtu sava tēva nāvi. Elektra arī vēlas atriebt tēva nāvi, bet Hristotemīda ir samierinājusies ar to, ka miris tēvs. Pēc kāda laika ierodas Orests un kopā ar Elektru nogalina māti, Hristotemīda aiziet no mājām; tiek nogalināts arī mīļākais, kas ievests istabā, kur tika nogalināts tēvs.
3) ‘’Mēdeja’’
‘’Mēdeja’’ ir raksturīgākā Eiripīda traģēdija. Dzejnieks izmantojis mītu par argonautu braucienu uz tālo Kolhīdu pēc zelta aunādas. Kolhīdas valdnieka meita burve Mēdeja, iemīlējusi argonautu vadoni Jāsonu, palīdz viņam veikt cilvēka spēkiem nepārvaramas grūtības un iegūt zelta aunādu; viņa glābj arī Jāsona dzīvību. Kopā ar Jāsonu Mēdeja bēg no Kolhīdas uz Tesāliju, kur Jāsons cer atgūt viņam nelikumīgi atņemto valdnieka varu. Izmantodams mitoloģisko sižetu, dzejnieks izveido īstu ģimenes drāmu. Ir pagājuši vairāki gadi, Mēdejai un Jāsonam ir 2 dēli. Jāsons nolēmis atstāt ģimeni un apprecēt Korintas valdnieka meitu Glauki. Mēdejas greizsirdība un izmisums pāriet neizsakāmā naidā, kad viņa uzzina, ka Jāsons ģimeni ir atstājis praktisku apsvērumu dēļ- kā valdnieka znots viņš varēs nostiprināt savu materiālo un sabiedrisko stāvokli. Mēdeja meklē tādu atriebības veidu, kas visvairāk sāpinātu Jāsonu. Mātes mīlestība un atriebes kāre- šo jūtu konflikts veido traģēdijas galveno saturu. Mēdeja paziņo Jāsonam, ka atbalsta viņa precības un nosūta dāvanu Jāsona līgavai- saindētu līgavas tērpu un diādēmu. No saindētās dāvanas mirst Jāsona līgava un abi Mēdejas un Jāsona dēli.
4.Galvenie Romas arhitektūras šedevri
Visslavenākā no senās Romas celtnēm ir milzīgais amfiteātris, kuru mēs pazīstam kā Kolizeju. Tā ir raksturīga romiešu celtne, kas vēlākajos gadsimtos izraisījusi lielu apbrīnu. Kopumā to var dēvēt par utilitāru būvi. Trīs apakšējos fasādes stāvus veido arkādes, kas ietver plašo amfiteātri. Celtnes risinājumā izmantoti grieķu arhitektūras elementi.
Patiesībā romiešu arhitekts savā darbā lietojis visus trīs grieķu orderus. Pirmā stāv arkāde bagātināta ar toskāniešu puskolonnām, otrā stāva- ar joniešu, bet trešā un ceturtā- ar korintiešu ordera puskolonnām. Šim romiešu struktūru un grieķu orderu apvienojumam bija milzu ietekme uz vēlāko gadsimtu arhitektiem. Grieķu ietekmes piemērus mēs noteikti atradīsim arī mūsdienu pilsētās.
Bet varbūt neviena no šīm arhitektoniskajām formām nav atstājusi tik ilgstošu ietekmi kā triumfa arkas, kuras romieši bija sacēluši visā impērijā. Grieķu arhitektūrai bija raksturīgs celtnes veidojums no identiskiem elementiem, un tas pats vērojams arī Kolizejā; bet triumfa arkās orderi tika lietoti, lai ar to palīdzību nodalītu un izceltu centrālos vārtus un pievienotu tiem sānejas. Šo kompozīciju arhitektūras ansamblī varēja izmantot līdzīgi akordam mūzikā.
Pati skaistākā no velvju celtnēm ir Romas Panteons jeb visu dievu templis. Šis ir vienīgais antīkais templis, kas savu kulta vietas nozīmi saglabājis visos laikos, jo agrīnajā kristietības laikmetā tas tika pārvērsts par kristiešu baznīcu un tādējādi pasargāts no iznīcības. Panteons ir ar kupolu pārsegta cilindriska celtne, kas sastāv no vienas milzīgas telpas. Logu tajā nav, un gaismu dod tikai apaļā atvere kupola centrā, caur kuru redzamas debesis. Ir zināmas tikai dažas celtnes, kas atstāj līdzīgu harmonijas iespaidu. Panteonā nav ne vēsts no smagnējības, milzīgais kupols šķiet paceļamies pār cilvēku galvām tikpat viegli kā debesu jums.
Romieši vēlējās darīt zināmas savas uzvaras un visa karagājiena norisi. Tā, piemēram, imperators Trajāns lika uzcelt milzīgu kolonnu, kas atspoguļotu viņa kara gaitas un uzvaras Dakijā. Uz šīs statujas ir attēloti romiešu leģionāri, sagādājot furāžu, cīnoties un gūstot uzvaras. Ša kaujas ainu atveidē likta lietā visa grieķu mākslas gadsimtiem ilgā pieredze un sasniegumi. Taču izcilā nozīme, kādu romieši piešķīra detaļu precīzam atveidojumam un labi saprotamam notikumu norises fiksējumam, kas atstātu iespaidu uz varoņu tuviniekiem un draugiem, diezgan pamatīgi pārvērta viņu mākslas raksturu.

Scroll to Top