Eiropas Savienības budžets: attīstība, veidošana, struktūra.

ES kopējā finansu sistēma attīstījusies no samērā vienkāršiem pirmsākumiem dažādos politikas instrumentos, kas kopā nodrošina ES ar ievērojamiem līdzekļiem savu politiku (enerģētikas politika; vienotā lauksaimniecības politika; konkurences politka; ES paplašināšanas politika, u. c. Kopā ES septiņpadsmit svarīgākās iekšējās politikas.) īstenošanai.

ES finansu sistēmas attīstību raksturo vairākas iezīmes. Pirmkārt, pakāpeniska lietoto finansu instrumentu loka paplašināšanās. Otrkārt, savienības dalībvalstu un ES publisko finansu sistēmu autonomija. Lēmums radīt ES “pašu ieņēmumus” iezīmē svarīgu federālisma elementu savienības politisko struktūru attīstībā. Treškārt, finansu resursu izvēršanai ir ce

e
entrālā loma visos svarīgākajos ekonomiskās integrācijas posmos – muitas ūnija, Kopēja Lauksaimniecības politika, Delors I un vienots tirgus, Delors II un Ekonomiskā un monetārā ūnija. Ceturtkārt, katru ES paplašināšanos raksturo tās finansu ekonomiskais un politiskais konteksts.1

Referātā aprakstīšu ES budžeta galvenos attīstības posmus, budžeta veidošanas principus un kārtību, ieņēmumu un izdevumu struktūru. Tāpat tiks apskatīta Latvijas un ES budžetu saistība.

ES budžeta attīstības galvenie posmi

Saskaņā ar 1951.gadā pieņemto Parīzes līgumu tika izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK), radot kopienai jaunu finansiālo ietvaru. Ti

i
ika ieviests nodoklis ogļu un tērauda ražotājiem. Ieņēmumus izmantoja šīs rūpniecības nozares strādnieku dzīves apstākļu uzlabošanai un mobilitātes veicināšanai.

Nākamo pamatakmenti ES finansu sistēmā ielika 1957.gadā pieņemtais Romas līgums, saskaņā ar kuru tika izveidota Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEK). 1958.gadā tika ieviesti ko

o
opienas dalībvalstu maksājumi Eiropas Sociālā fonda finansēšanai, lai uzlabotu Eiropas darbaspēka kvalitāti. Eiropas Sociālais fonds sāka darboties 1960.gadā. Tāpat 1958.gadā tika izveidots Eiropas Attīstības fonds, kuru finansēja dalībvalstis. Šī fonda līdzekļus izmantoja, lai veicinātu, tā saukto, pārjūras valstu un teritoriju attīstību. Šāds lēmums tika pieņemts Francijas spiediena rezultātā. 1958.gadā tika izveidota arī Eiropas Investīciju banka (EIB), kas sākotnēji izsniedza aizdevumus tikai dalībvalstīm, taču tagad EIB aizdevumi ir pieejami arī ES kandidātvalstīm. Lai finansētu kopienas lauksaimniecības sektoru, 1963.gadā tika izveidots Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonds. Lauksaimniecības finansēšanai izmantoja EEK budžeta līdzekļus.

Būtiskas izmaiņas ES budžeta veidošanā ieviesa 1970. Un 1975.gadā pieņemtie budžeta līgumi. Saskaņā ar 1970.gada budžeta līgumu tika ieviesti ES “pašu ieņēmumi”: muitas nodokļi, eksportējot preces no trešajām valstīm; lauksaimniecības maksājumi; iemaksas no

o
o PVN 1% apjomā no dalībvalstī iekasētās summas. 1985.gadā PVN iemaksa tika palielināta līdz 1,4%. Šīs reformas radīja ES budžeta autonomiju no dalībvalstīm.

Vienotā Eiropas akta pieņemšana 1986.gadā iezīmēja izšķirošu pagriezienu ES finansu attīstībā. Lai arī tam it kā nebija tiešas ietekmes uz ES finansēm, tas paredzēja ekonomiskās un sociālās kohēzijas ieviešanu, dodot ievērojamu varu Eiropas Komisijai (EK), rīkojoties ar budžeta līdzekļiem. Līdzīga loma bija arī ES līgumam, kuru parakstīja 1992.gadā. Radikālākās izmaiņas ES budžeta veidošanā ieviesa dokumenti Delors I un Delors II. Sa

a
askaņā ar šiem dokumentiem tika ieviesta jauna budžeta ieņēmumu kategorija – procentuālie maksājumi ES budžetā no nacionālā kopprodukta dalībvalstī. Tāpat tika noteikta budžeta plānošana vidējā termiņa perspektīvā un budžetu sāka veidot kā saskaņotu instrumentu, kurš palielinātu ekonomisko un politisko integrāciju. Tāpat tika mainīta izdevumu struktūra, nosakot sešas izdevumu kategorijas: Eiropas Parlaments, ES Padome, EK, Eiropas Tiesa, Auditortiesa, Ekonomiskā un sociālā komiteja un Reģionu komiteja. Visas minētās institūcijas, izņemot EK, budžeta līdzekļus izmanto administratīvajām izmaksām. EK daļu budžeta līdzekļu izmanto administratīvajām izmaksām, bet daļu – ES politiku īstenošanas nodrošināšanai.

Pēc “dzelzs aizkara” krišanas 1991.gadā tika izveidota Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības banka (ERAB). Tā darbojas Austrumu un Centrāleiropas valstu virzienā – izsniedz aizdevumus, līdzfinansē dažādus projektus, u.c. Tās darbības lauks aptver arī bijušās PSRS republikas Āzijā.

ES budžeta veidošanas principi un kārtība

Pastāv vairāki ES budžeta veidošanas principi.

Vienotības princips paredz, ka visiem ES ieņēmumiem un izdevumiem jābūt apkopotiem vienā dokumentā. Vispārīguma princips noteic, ka budžeta ieņēmumi nedrīkst būt iezīmēti kādam noteiktam izdevumu mērķim un valstis nevar veikt ieņēmumu un izdevumu saskaņošanu. Princips – gadskārtējs budžets – paredz, ka līdzekļu izlietojums tiek noteikts atbilstoši kārtējam saimnieciskajam gadam. Šis princips ir saskaņots ar ES budžeta vidējā termiņa plānošanas principu. Proti, tiek paredzētas diferencētas apropriācijas – līdzekļi, kurus var izmantot ilgāk par vienu saimniecisko gadu, kā arī nediferencētās budžeta apropriācijas – līdzekļi, kas jāizmanto kārtējā saimnieciskajā gadā. Nākamais princips – sabalansēts budžets jeb bezdeficīta budžets. Tas nozīmē, ka ieņēmumiem jāatbilst izdevumiem. Aizņemšanās nav atļauta. Visbeidzot – ES budžets ir mērķu budžets. Katrs budžeta līdzekļu asignējums ir paredzēts noteiktam mērķim, lai novērstu neskaidrību līdzekļu izmantošanā.

ES budžeta gads ilgst no 1.janvāra līdz 31.decembrim. Dokumneta sagatavošanas kārtība ir sekojoša: kārtējā gada ES budžeta projekta pirmais variants Eiropas komisijai jāizstrādā un jāiesniedz ES Padomei ne vēlāk kā līdz 15.jūnijam. Budžeta projektā tiek noteiktas politiskās un budžeta prioritātes kārtējam gadam. ES padomei ES budžets pirmajā lasījumā jāizskata un jāpieņem pirmajā lasījumā un jānosūta Eiropas Parlamentam līdz septembra vidum. Šajā posmā notiek aktīvas institūciju konsultācijas par obligātajiem budžeta izdevumiem. Eiropas Parlaments ES Padomes sagatavoto budžetu pirmajā lasījumā izskata oktobrī. Ar absolūto balsu varākumu Eiropas Parlaments var paredzēt līdzekļus ne – obligātajiem budžeta izdevumiem. Absolūtais balsu vairākums vajadzīgs arī, lai mainītu obligātos budžeta izdevumus. ES Padome budžeta projektu otrajā lasījumā izskata novembra trešajā nedēļā, pēc samierināšanās tikšanās ar Eiropas Parlamenta delegāciju. ES Padome pieņem galīgo lēmumu par budžeta obligāto izdevumu sadalījumu. Pat ja Eiropas Parlaments pēc tam noraida budžetu kopumā, par obligātajiem kārtējā gada budžeta izdevumiem galīgais lēmums jau ir pieņemts. Pēc otrā lasījuma ES Padomē, budžeta projekts ar tā labojumiem Eiropas Parlamentam tiek nosūtīts aptuveni 22.novembrī. Budžeta projekta otrais lasījums Eiropas Parlamentā notiek decembra sesijā. Tā kā ES Padome lēmumu par obligātajiem budžeta izdevumiem jau pieņēmusi, parlaments spriež par ne – obligātajiem budžeta izdevumiem. Budžets var tikt pieņemts ja sēdē piedalās kvorums, un dokuments tiek pieņemts ar kvalificētu balsu vairākumu. Parlamenta prezidents paraksta budžeta likumu un tas stājas spēkā.

ES budžeta struktūra: ieņēmumi un izdevumi

ES budžeta ieņēmumi veidojas no avotiem, kurus var dēvēt par nodokļu ieņēmumiem. Šie līdzekļi nonāk ES “kasē” automātiski un nav vajadzīgi speciāli dalībvalstu lēmumi.

ES budžeta ieņēmumus veido 1,4% no katrā dalībvalstī iekasētā PVN (mazāk turīgām ES dalībvalstīm var tikt piešķirtas atlaides). Otrs ieņēmumu avots ir muitas nodokļi par precēm, kas ievestas no valstīm, kuras nav ES dalībvalstis. No šiem ieņēmumiem ES budžetā ieskaita apmēram 90%. Atlikums tiek atstāts muitas dienesta administratīvo izmaksu segšanai. Šajā kategorijā var iekļaut arī maksājumus par cukuru un isoglikozi, kas ražota dalībvalstīs. Trešais ieņēmumu avots ir dalībvalstu tiešie naudas pārskaitījumi. To apjoms katrai valstij ir atšķirīgs atkarībā no tās PVN un muitas nodokļa iemaksas apjoma ES budžetā un tās iekšzemes kopprodukta lieluma (IKP). IKP maksājumi ir ienākumu galvenais avots, veidojot apmēram ceturto daļu no ES budžeta. Ir noteikts, ka dalībvalsts iemaksas summa ES budžetā nedrīkst pārsniegt 1,2% no tās IKP apjoma.

Tā kā ES dalībvalstu ekonomiskais potenciāls ir atšķirīgs, dažāds ir arī to ieguldījums kopīgā budžeta veidošanā. Vācijas ieguldījumu var uzskatīt par nozīmīgāko. 1999.gadā tās iemaksas sastādīja 29,2% no kopējās summas. Savukārt Portugāles iemaksas veidoja tikai 1,2%, Īrijas – 1%, bet Luksemburgas – 0,2% no kopbudžeta. Naudas izteiksmē ES budžets 1998.gadā bija 91 miljards ekiji (59,15 miljardi latu) jeb 120 Latvijas pamatbudžeti.2

Dalībvalstu iemaksas apjoms ES budžetā vienmēr ir bijis iemesls politiskām debatēm. To mērķis ir bijis panākt taisnīgākus nosacījumus iemaksu veikšanai budžetā tām valstīm, kuru ieguldījums ir neadekvāts ieguvumam no ES budžeta. Piemēram, Lielbitānijas situācija, kuras tirdzniecības bilancē lielu daļu veido tirdzniecība ar valstīm, kas nav ES sastāvā.3

ES budžetu pamatā veido dalībvalstu maksājumi. Līdzekļu apjomu nosaka ES padomes lēmums, kuru visas 15 valstis pieņem vienbalsīgi un kuru ratificējuši visu dalībvalstu parlamenti.

Noteikts, ka no 2000. līdz 2006.gadam iemaksas budžetā nedrīkst pārsniegt 1,27% no ES iekšzemes kopprodukta.

Ir četri dažādi pašu līdzekļu ienākumu avoti: importa nodoklis no ievestajām lauksaimniecības precēm, muitas nodeva, atskaitījumi no pievienotās vērtības nodokļa un dalībvalstu iemaksas, vadoties no iekšzemes kopprodukta.

Pirmie divi tiek uzskatīti par tradicionāliem un dod 14 procentus budžeta ienākumu. Importa nodoklis Eiropas Savienībā ievestajām lauksaimniecības precēm un muitas nodevas, piemērojot kopienas muitas tarifus, ir galvenā barjera, kas aizsargā ES iekšējo pārtikas produktu tirgu un vienlaikus pilda ES kasi. Pazeminot muitas tarifus (tas jau notiek attiecībās ar Latviju) un paplašinot savienību, ar šiem budžeta ienākumu avotiem vairs nepietiek visu ES uzdevumu izpildei.

Katra dalībvalsts iemaksā vienu procentu no pievienotās vērtības nodokļa. Interesantākais, ka šo procentu nosaka nevis no iekasētā PVN apjoma, bet no “virtuālā”, tas ir, izrēķina no saražoto preču un pakalpojumu apjoma. PVN avots deva 35 procentus 2000.gada budžetam. Šīs iemaksas paredzēts samazināt līdz 0,75 procentiem 2002.gadā un līdz pusprocentam 2004.gadā.

Pārējās iemaksas noteiktas, vadoties no katras dalībvalsts iekšzemes kopprodukta, un pērn tas sastādīja pusi no budžeta ienākumiem.

Ir arī daži citi budžeta ienākumi, kuri salīdzinoši ir ļoti mazi, piemēram ES ierēdņu nodokļi, soda naudas uzņēmumiem par konkurences likumu pārkāpumiem, eiro kursa svārstības, pārpalikumi no iepriekšējiem gadiem u.c.

Analizējot ES budžeta izdevumus, iespējams nošķirt deviņdesmit dažādas izdevumu programmas, kas veicina ES vienotas ekonomiskās un politiskās telpas attīstību.

Izdevumi iedalās sešās kategorijās: Eiropas Parlaments, Eiropas Padome, EK, Eiropas tiesa, Auditortiesa, Ekonomikas un sociālā komiteja, Reģionu komiteja. Visu institūciju, izņemot EK, izdevumi tiek tērēti tikai administratīviem mērķiem. Savulārt EK izdevumus var sadalīt divās grupās:

* daļa līdzekļu tiek tērēti administratīviem mērķiem: darbinieku algošana, infrastruktūras uzturēšana, tehniskais nodrošinājums, publikācijas, u.c.

* otra daļa līdzekļu tiek tērēta ES politiku finansēšanai. Šo daļu var iedalīt astoņās apakšnodaļās:

o lauksaimniecības izdevumi ietver visus Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonda līdzekļus. No šiem līdzekļiem tiek sniegts atbalsts lauksaimniecības preču eksportam uz trešajām valstīm, regulēts lauksaimniecības tirgus, lauku attīstība, veicināti ienākumi;

o finansē strukturālos fondus: Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Eiropas Lauksaimniecības vadības un garantiju fonda Vadības nodaļu, Finansu instrumentu zivsaimniecības vadībai, Kohēzijas fondu;

o šīs apakšnodaļas ietvaros finansē izglītību (Socrates), jauniešu aktivitātes (Youth for Europe), profesionālo izglītību (Leonardo), audiovizuālos mēdijus (MEDIA), kultūras programmas (dažādas programmas, ieskaitot Ariane lasītprasmes attīstībai), komunikācijas un sociālos pasākumus (īpaši pasākumus nodarbinātības celšanai), kā arī publisko veselības aprūpi;

o izdevumi enerģētikas politikas īstenošanai (īpaši Altener programmu atjaunojamās enerģijas resursu izmantošanas veicināšanai), atomelektroenerģijas ražotāju uzraudzībai un vides uzraudzībai (tai skaitā Eiropas Vides aģentūras finansēšanai);

o finansē pasākumus vienotā Eiropas tirgus konsolidācijai un darbības uzlabošanai: patērētāju aizsardzība, iekšējā tirgus sakārtošana (konkurences likumu iedibināšana), ražošanas modernizācija, statistikas apkopošana, trans – Eiropas tīkla izveidošana;

o finansē pētījumu un tehnoloģisko attīstību ES akceptēto daudzgadīgo programmu ietvaros. Šīs apropriācijas iedalās tiešā EK pasākumu finansēšanā (ar Apvienotā pētījumu centra starpniecību) un netiešo darbību finansēšanā;

o finansē ES ārpolitiskos pasākumus, kā arī sniedz atbalstu ES kandidātvalstīm. Tāpat šī izdevumu kategorija ietver ekonomisko un finansiālo sadarbību ar valstīm, kas neietilpst ES (sniedz humāno palīdzību, veicina demokratizāciju, u.c.);

o finansē pasākumus kopējās ES ārpolitikas un drošības politikas kontekstā.

Gandrīz puse no ES budžeta tiek tērēta kopējās lauksaimniecības politikas īstenošanai. Jāatzīst, ka lauksaimniecības finansējums no ES līdzekļiem pakāpeniski samazinās. Proti, ja 1988.gada budžets lauksaimniecības finansēšanai atvēlēja 60% no budžeta kopapjoma, tad 1996.gadā šis īpatsvars bija 48%. Apmēram 30% no ES budžeta tiek tērēti ekonomisko un sociālo rādītāju izlīdzināšanai ES telpā. ES institūciju funkciju izpildei no ES budžeta tiek piešķirti apmēram 5% no budžeta kopējā apjoma.4

Aizvien palielinās to līdzekļu apjoms, ko ES tērē ārējiem pasākumiem. Pēc Aukstā kara beigām ES uzņēmās galveno lomu visu Eiropu aptveroša ietvara veidošanā. 1992.gada decembra Edinburgas vienošanās paredzēja ārējo mērķu finansēšanas apjoma dubultošanos no 1993. līdz 1999.gadam. Taču tas ir saistīts ne tikai ar ES finansu palīdzību, bet arī ar EIB un ERAB darbību. Eiropas attīstības fonds, kurš līdz 1990o gadu sākumam bija galvenais instruments ārējo mērķu finansēšanai zaudējis savu centrālo nozīmi. Tagad lielākā daļa ārējās ES finansu palīdzības tiek sniegta ar programmu TACIS un PHARE starpniecību.

Arī ES budžetā no 2000. līdz 2006.gada plānota izdevumu palielināšanās Centrālās un Austrumeiropas virzienā, kas saistīts gan ar ES paplašināšanš politiku, gan krīžu noregulēšanu Balkānos. ES turpinās finansiāli atbalstīt dažādus procesus NVS valstīs, Tuvajos Austrumo, Āzijas, Latīņamerikas reģionā, u.c.

Latvija un ES budžets

Latvija integrāciju ES par savu ārpolitisko prioritāti noteica drīz pēc neatkarības atgūšanas. Taču šī mērķa sasniegšana nesaitās tikai ar Latvijas ārpolitisko nostāju, bet arī ar iekšpolitisko uzdevumu izpildi, lai sasniegtu ES dalībvalstīm līdzvērtīgu tautsaimniecības attīstības kvalitāti. Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš ir izteicies, ka Latvijas iekšpolitiskās problēmas kļuvušas par Latvijas ārpolitikas problēmām, jo, valstij jāsasniedz noteikts attīstības līmenis, lai sekmīgi varētu pretendēt uz iestāšanos ES. Tas prasa ievērojamus finansu ieguldījumus visos tautsaimniecības sektoros.

Latvijas budžeta apjoms neļauj veikt ātras un apjomīgs investīcijas reformu īstenošanā un infrastruktūras sakārtošanā, taču Latvjiai, tāpat kā citām ES kandidātvalstīm, ir pieejami ES finansu līdzekļi. Izmantojot ES finanses, samazinās projektu īstenošanas izmaksas, kas jāsedz Latvijai.

Šeit gan jāatzīst, ka Latvijas puse dažkārt nav spējīga izmantot piedāvājumus, jo trūkst līdzekļu arī projektu līdzfinansēšanai. Otra problēma ir administratīvā spēja vadīt un koordinēt ES līdzekļu izmantošanu. Arī 2000.gada progresa ziņojumā šis faktors uzsvērts kā trūkums.

Tomēr valdība demonstrē apņemšanos īstenot Latvijas budžeta un finansu vadību saskaņā ar ES principiem un nostāju. Latvijas budžeta plānošana tiek veikta vairāku gadu perspektīvā. Tādējādi tiek pārņemta ES prakse veikt stratēģisku līdzekļu plānošanu, savlaicīgi prognozējot līdzekļu pieaugumu dažādu mērķu finansēšanai. Tas dod iespējas precīzāk sabalansēt iespējas ar vajadzībām. Tāpat ilglaicīga budžeta plānošana nepieciešama ilgtermiņa saistību plānošanai. To vidū ir arī Latvijas iestāžu piedalīšanās ES programmās (izglītības programmās Leonardo da Vinci, Socrates, Youth for Europe, kā arī Piektā ietvara zinātnes un tehnoloģiju attīstības programmās, u.c.) ar saviem finansu resursiem.

Budžeta fiskālā deficīta kritiskais apjoms noteikts 3% no IKP, kas atbilst Māstrihtas kritēriju prasībām. Taču pēc Krievijas finansu krīzes 1998.gadā budžeta deficīts ir bijis lielāks. 1999.gadā tas sasniedza 3,5% no IKP.

Māstrihtas kritēriji arī noteic, ka valsts parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP. Latvija iekļaujas šajā kritērijā. Valsts parāds 1999.gadā bija 13,9%. Plānots, ka 2005.gadā tas būs 15,9% no IKP.5

Un cik būs jāmaksā Latvijai, kad tā iestāsies savienībā?

Iespējamo dalības maksu Latvijai grūti sarēķināt, jo augšminētie mainīgie nosacījumi katru gadu piedāvā atšķirīgu finansiālā līdzdalības apjomu ES budžetā. Piemēram, šogad pēc Saeimas ESIC aptuveniem aprēķiniem būtu jāiemaksā zem 50 miljoniem latu. Zināms, ka šogad Latvija no ES saņem ap 100 miljonu eiro, tas ir 58 miljonu latu. Tātad, pat ja Latvija jau tagad būtu dalībvalsts, tā vairāk saņemtu nekā iemaksātu.

Finansu ministrija aprēķinājusi indikatīvo iemaksas apjomu uz to brīdi, kad Latvija būs pabeigusi iestāšanās sarunas – uz 2004.gadu. Pieaugot iekšzemes kopproduktam, Latvijas iemaksas ES budžetā varētu būt no 60 līdz 70 miljoniem latu.

Finansu ministrijas valsts sekretāra vietniece Inta Vasaraudze paskaidroja, ka iemaksu precīzu summu aprēķina pēc diezgan sarežģītas metodikas, pēc kuras neviens vēl nav rēķinājis, un ka Latvijai to precīzi varētu izskaitļot TAIEX eksperts šā gada martā. Inta Vasaraudze uzskata, ka arī pēc iestāšanās Latvija no ES saņems vairāk nekā iemaksās – lauksaimniecības atbalstam drīkst saņemt līdz pat 4% no IKP, kurš ne tuvu nav izmantots.

Tomēr Latvijai jāveic ievērojams darbs, lai inflācijas līmeni samērotu ar ES valstīm. Lai arī Latvijā, salīdzinot ar citām tranzītekonomikām, ir relatīvi zems inflācijas līmenis, tas joprojām ir pārlieku augsts saskaņā ar ES standartiem.6 Tāpat iedzīvotāju pirktspēja Latvijā 1998.gadā bija desmit reizes zemākā nekā vidējā iedzīvotāju pirktspēja ES un trīs līdz četras reizes zemāka nekā vismazāk attīstītajās ES dalībvalstīs.7

Neatbildēts paliek jautājums, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai Latvija spētu sasniegt tādu pašu ienākumu līmeni kā ES valstis. Tas atkarīgs no Latvijas konkurētspējas gan pasaules tirgos, gan ES telpā.

ES finansu palīdzība Latvijai

Latvija ir to valstu vidū, kas saņem ES finansu palīdzību.

Kopš deviņdesmito gadu sākuma Latvija pretendē uz īpašas ES palīdzības programmas PHARE līdzekļiem. ES PHARE ir viena no apjomīgākajām neatmaksājamās palīdzības programmām Centrālās un Austrumeiropas valstīm.

Prioritārie mērķi, kur Latvijā izmanto PHARE līdzekļus ir:

* valsts pārvaldes administratīvās spējas uzlabošanai acquis communautaire ieviešanai, kā arī sagatavošanās līdzdalībai ES ekonomiskajā un sociālajā kohēzijā;

* otra prioritāte ir investīciju veicināšana. Šo investīciju mērķi ir:

o administratīvi regulējošās infrastruktūras nostiprināšana, lai tā atbilstu ES normām un standartiem;

o investīcijas ekonomiskajā un sociālajā kohēzijā veicot tādus pasākumus, kādi vtiek īstenoti ES dalībvalstīs ar Eiropas Reģionālās Attīstības fonda un Eiropas Sociālā fonda starpniecību.

Paredzēts, ka pēc 2000. – 2006. gada perioda beigām ES PHARE programmas funkcijas mainīsies. Tā tiks pārveidota no palīdzības programmas kandidātvalstīm, sagatavojoties iestājai ES, par vienu no trim pirmsiestāšanās finansu instrumentiem. Arī tad PHARE līdzekļi tiks izmantoti dažādos sektoros, paplašinot piešķirto līdzekļu apjomu tām nozarēm, kurām līdz tam finansiālais atbalsts nebija pietiekams. Savukārt finansējums no diviem pārējiem pirmsiestāšanās finansu instrumentiem ISPA un SAPARD tiks izmantots noteiktiem sektoriem. No ISPA līdzekļiem tiks finansēti transporta sektora un vides projekti, bet SAPARD līdzekļi tiks investēti lauksaimniecībā un lauku attīstībā.

PHARE līdzekļu piešķiršanas kārība šobrīd ir sekojoša: EK katru gadu paredz katrai valstij noteiktu summu uz kuru tā var pretendēt. Valsts (pašvaldība) izstrādā projektu un nosūta to uz EK, kas lemj vai piešķirt līdzekļus tā vai cita projekta īstenošanai. PHARE parasti piešķir 75% no projekta īstenošanai nepieciešamās summas. Starpība jāsedz valstij vai pašvaldībai – tas ir tā sauktais līdzfinansējums. Tomēr līdzfinansējuma apjoms var būt arī cits – tas atkarīgs no katra konkrētā projekta. PHARE līdzekļus parasti saņem ar aptuveni divu trīs gadu nobīdi. Piemēram, ja projekts apstiprināts 1999.gada PHARE budžeta ietvaros, reāli naudu var gaidīt 2001/2002.gadā.

Kā jau minēts, Latvija varēs līdzekļus saņemt arī no pirmsiestāšanās finansu instrumentiem – strukturālajiem fondiem ISPA un SAPARD. Šo līdzekļu piešķiršanas kārtība atšķiras no PHARE programmas. Proti, ES budžetā katru gadu tiks paredzēts kopējs strukturālo fondu apjoms, nesadalot līdzekļus pa valstīm. Līdzekļi no strukturālajiem fondiem tiks piešķirti noteiktu projektu īstenošanai, kurus būs apstiprinājusi EK. Šeit būs nepieciešama lielāka valsts līdzdalība.

Finansējot ISPA projektus, ES ieskaita līdzekļu avansu tikai 20% apmērā no atbalstāmo izmaksu summas, t. i., neņemot vērā nodokļu maksājumus, ar inflāciju saistītos izdevumus, u. c. Pārējos līdzekļus no ES varēs saņemt tikai tad, kad būs veikts attiecīgā projekta konkrētais realizācijas posms un Latvijas puse būs veikusi kases izdevumus atbilstoši noteiktajam termiņam. Pēdējais maksājums no ISPA (20%) tiks saņemts pēc projekta pilnīgas realizācijas.

EK no ISPA 2000.gada programmas apstiprinājusi septiņus Latvijas vides un transporta sektoru projektus, kopā paredzot 80,7 miljonus eiro. Četru projektu īstenošanai transporta sektorā tikš piešķirti 43,1 miljoni eiro. Tādējādi no ISPA līdzekļiem tiks segti 75% no projektu izmaksām. Savukārt vides sektora projektu īstenošanai tiks piešķirti 37,6 miljoni eiro. Šeit ISPA līdzekļu ieguldījums būs mazāks – no 47% līdz 74% no kopējām projekta izmaksām.8

Sākot no 2000.gada PHARE programmas līdz 2006.gadam Latvija varēs saņemt 30 miljonu eiro gadā. Minētajā laika posmā no ISPA Latvijai paredzēts atvēlēt 40 līdz 50 miljonus eiro gadā, bet no SAPARD – 21,8 miljonus eiro gadā.9

Kopsavilkums

ES publiskās finanses ir bijis viens no galvenajiem instrumentiem, kas veicinājis tirgus konsolidāciju, konstitucionālā ietvara veidošanu un kopējas ES iekšējās politikas attīstību.

ES budžeta veidošanā var nošķirt vairākus būtiskus attīstības posmus, taču svarīgākie ir:

* “pašu ieņēmumu” kategorijas ieviešana ES budžetā, ko veido muitas nodokļi, eksportējot preces no trešajām valstīm; lauksaimniecības maksājumi; iemaksas no PVN 1% apjomā no dalībvalstī iekasētās summas. 1985.gadā PVN iemaksa tika palielināta līdz 1,4%. Šī reforma radīja ES budžeta autonomiju no dalībvalstīm;

* procentuālā maksājuma ieviešana no IKP dalībvalstī. Šie ieņēmumi veido lielāko daļu no ES budžeta ieņēmumiem.

ES budžeta veidošana vienmēr ir bijusi politisku debašu iemesls, jo daudzas valstis budžetā iemaksā vairāk nekā no tā saņem. ES budžeta līdzekļu pārdale notiek par labu ekonomiski vājāk attīstītajām dalībvalstīm. Šādiem nolūkiem tiek izmantoti apmēram 30% no ES budžeta. Vācija šobrīd uzskatāma par galveno devējvalsti ES budžetā, jo tā summa, kura, īstenojot kopējās politikas, atgriežas Vācijā, ir uz pusi mazāka par to, ko tā iemaksājusi. Toties Spānijas saņemtā daļa no ES budžeta par 9,2% pārsniedz tās iemaksāto. Ieguvēja ir arī Grieķija – par 6%, Portugāle – par 4,2%, Īrija – par 3,4% un par Dānija – par 0,4%.

Kopš 1990o gadu sākuma ievērojami palielinājies ES ārējo izdevumu apjoms. Tas saistīts ar ģeopolitiskajām izmaiņām Centrālajā un Austrumeiropā. ES sniedz finansu palīdzību šī reģiona valstīm, lai līdzsvarotu attīstību Eiropas telpā.

Latvija ir to valstu vidū, kas saņem ES finansiālo atbalstu. Nākotnē paredzama ES finansiālā atbalsta apjoma palielināšanās. Tomēr arī Latvijai jāīsteno konsekventa politika, lai spētu apgūt piedāvāto ES finansējumu. Tas saistīts gan ar valsts makroekonomiskajiem rādītājiem, gan administratīvās spējas uzlabošanu. Šobrīd Latvija ir saņēmusi kritiskas piezīmes par abiem šiem rādītājiem.

Var prognozēt, ka Latvija arī pēc iestāšanās ES krietnu brīdi būs to valstu vidū, kas no ES budžeta saņem vairāk neka iemaksā.

Bibliogrāfija

1. Augstkalns, U., Dimants, A. “Trīsdesmit jautājumi un atbildes par ES”, EIB, 1999

2. Red. Mangale, A. “Latvija Eiropas Savienībā. Kāpēc?”, apgāds “Izglītība”, 1999

3. Ed. Šteinbuka, I. “Latvia Entering the XXIst Century. Economic. Integration. Finance”, Nacionālais Medicīnas Apgāds, Ltd., 2000

4. Ed. Lesser, B., “Latvia and the European Union”, Baltic Economic management Training Program Halifax, Canada, 1999

5. Laffan, B. “The Finances of the European Union”, St. Martins Press, Inc., 1997

6. FM, Likumprojekta “Parvalsts budžetu 2001.gadam” paskaidrojumi, nepublicēts, 2000

7. FM, EK apstiprinātie Latvijas vides un transporta sektoru projekti finansējumam no ES ISPA 2000.gada programmas, nepublicēts materiāls, 2000

8. FM, Palīdzība Latvijai no ES pirmsiestāšanās instrumentiem sākot no 2000.gada, nepublicēts materiāls, 2000

9. http://europa.eu.int

Leave a Comment