Eiropas Savienības (ES) Revīzijas palāta

REVĪZIJAS PALĀTA

Eiropas Savienības (ES) Revīzijas palāta ir viena no ES institūcijām. Revīzijas palāta ir izveidota uz 1975.gada 22.jūlija Budžeta līguma pamata un kopš 1977.gada tā sāka darboties, aizstājot Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Revidentu un Kopienu Revīzijas padomi. Kā ES institūcija tā tika definēta Māstrihtas līgumā (1992.gads), savukārt Amsterdamas līgums (1997.gads) un Nicas līgums (2001.gads) paplašināja Revīzijas palātas funkcijas. Revīzijas palātas galvenā pārvalde atrodas Luksemburgā, atsevišķs palātas birojs ir arī Briselē.

FUNKCIJAS UN KOMPETENCE

Galvenā Revīzijas palātas funkcija ir finanšu kontrole un

n
n revīzija. Tai ir tiesības veikt pārbaudes gan juridiskām, gan fiziskām personām, kam ir saistība ar ES budžetu. Palātas kontrolei pakļauts viss ES budžets, ES aizņēmumu un aizdevumu piešķiršanas politika, kā arī ES institūciju izveidotās un to pakļautībā esošās organizācijas. Revīzijas palāta revidē ES un tās izveidoto struktūru rēķinus, pārbauda ES ieņēmumu un izdevumu likumību un regularitāti, pārliecinās par budžeta izlietošanas pamatotību.

Revīzijas palātas locekļi ir tiesīgi pārbaudīt piešķirto līdzekļu izmantošanu saņēmējvalstīs. Revīzijas palāta var veikt “līdztekus kontroli”. Tas nozīmē, ka pā

ā
ārbaudi var sākt arī pirms finanšu galīgā aprēķina. Līdzās formālai rēķinu pārbaudei Revīzijas palāta novērtē izdevumu efektivitāti un rentabilitāti. Rēķinu pārbaudes bāzi galvenokārt veido finanšu dokumenti. Revīzijas palātai ir tiesības pieprasīt un saņemt visu nepieciešamo informāciju no citām institūcijām, un vi
i
isu dalībvalstu institūciju un iestāžu pienākums ir atbalstīt Revīzijas palātas veicamo darbu.

Katra finanšu gada beigās Revīzijas palāta sagatavo gada pārskatu, pamatojoties uz kuru Eiropas Parlaments apliecina EK budžeta izpildi. Gada pārskats tiek nodots citām Eiropas Kopienas iestādēm un publicēts „Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī” kopā ar šo iestāžu atbildēm uz Revīzijas palātas apsvērumiem. Revīzijas palāta var iesniegt īpašus ziņojumus un atzinumus par noteiktiem jautājumiem un problēmām. Turklāt Revīzijas palāta konsultē ES Padomi un citas institūcijas atsevišķu lēmumu pieņemšanas procesā.

Revīzijas palāta nodrošina, ka ES līgumi tiek interpretēti un lietoti saskaņā ar likumu. Revīzijas palāta var konstatēt, ka dalībvalstis ir nekorekti pildījušas līgumos ietvertās prasības, taču tās lēmumi nav juridiski saistoši. Revīzijas palātas pienākums ir informēt atbildīgās iestādes situācijas tālākai risināšanai vai ar

r
rī iesniegt prasību Eiropas Kopienu Tiesā, ja finanšu procesā vai līgumu izpildē tā ir atklājusi nelikumības vai arī ir radušās aizdomas par tām.

SASTĀVS UN VEIDOŠANAS PRINCIPS

Nicas līgums nosaka, ka Revīzijas palātā ir viens pārstāvis no katras dalībvalsts. Tātad Revīzijas palātu veido 25 locekļu kolēģija.

Revīzijas palātas locekļu pilnvaru termiņš ir seši gadi. Revīzijas palātas priekšsēdētājs tiek ievēlēts no locekļu vidus, un viņa pilnvaru ilgums ir trīs gadi. Katram kolēģijas loceklim ir piešķirta atsevišķa kontroles loma. Revidenti ir sadalīti četrās pamatgrupās, kuras ve

e
eic tām piešķirto jomu kontroli un revīziju.

Revīzijas palātas funkciju izpildi un darbību nodrošina kvalificēti darbinieki no visām dalībvalstīm, lielākā daļa no viņiem ir augsti kvalificēti revidenti. Pirms Nicas līguma stāšanās spēkā viņus uz sešiem gadiem pēc apspriešanās ar Eiropas Parlamentu vienbalsīgi iecēla ES Padome. Tagad Revīzijas palātas locekļu sarakstu apstiprina ES Padome ar kvalificētu balsu vairākumu, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu. Atbrīvot no amata viņus var tikai ar tiesas lēmumu.

Revīzijas palātas locekļus izraugās no personām, kas savās valstīs darbojas vai ir darbojušās neatkarīgās revīzijas iestādēs vai ir īpaši kvalificēti šim amatam. Viņu neatkarībai ir jābūt neapšaubāmai. To nosaka EK dibināšanas līguma 247.pants. Revīzijas palātas līdzstrādnieki nedrīkst uzņemties nekādu citu algotu vai neatalgotu darbu. Revīzijas palātas darba tehnisko pusi nodrošina sekretariāts, ko vada ģenerālsekretārs.

NEATKARĪBA UN ATBILDĪBA

Saskaņā ar ES līgumu Revīzijas palāta ir pilnīgi autonoms institūts un nav politiski atbildīga citu ES institūciju un dalībvalstu priekšā. Revīzijas palātai ir tikai juridiska atbildība par savu darbību – tās pilnvaras priekšlaikus var tikt anulētas tikai pienākumu neveikšanas gadījumos, taču arī šī kontroles forma ir ārkārtīgi ierobežota, jo sūdzību par Revīzijas palātas pienākumu neizpildi var Tiesā iesniegt tikai pati Revīzijas palāta.

Revīzijas palāta pieņem neatkarīgus lēmumus savas organizācijas ietvaros, kā arī nosaka termiņus savu ziņojumu publicēšanai. Revīzijas palātas revidenti kontroli var veikt gan iepazīstoties ar grāmatvedības procesa dokumentiem, gan arī veicot kontroli uz vietas pārvaldes institūcijās. Revidenti veic dažādu veidu pārbaudes Briselē, citu ES institūciju rezidencēs, visās 25 ES dalībvalstīs, kā arī visās citās pasaules valstīs, kuras saņem ES palīdzību. Revīzijas palātai ir pieejama visa informācija, kas ir nepieciešama kontroles uzdevuma izpildei. Revīzija visās ES dalībvalstīs notiek sadarbībā ar nacionālajām revīzijas institūcijām.

ZIŅOJUMI UN VIEDOKĻI

Revīzijas palāta informē ES iedzīvotājus par savas darbības rezultātiem galvenokārt ar tiesas ziņojumu palīdzību.

Revīzijas palāta publicē:

– gada ziņojumus par ES budžeta izpildi,

– grāmatvedības paziņojumus,

– īpašus ziņojumus par atsevišķiem ES institūtiem, kā arī speciālziņojumus par dažādām tēmām.

Revīzijas palātas ziņojumi pievērš ES institūciju un iedzīvotāju uzmanību problēmām, kuras jārisina Komisijai un dalībvalstu atbildīgajām iestādēm. Šie ziņojumi kalpo kontroles un pārvaldes sistēmu uzlabošanai un finanšu līdzekļu racionālai izmantošanai ES.

Revīzijas palātai var lūgt viedokli gadījumos, kad nepieciešams pieņemt ES finansiāla rakstura regulas, vai arī lai iegūtu tās viedokli par konkrētiem jautājumiem. Visi ziņojumi un viedokļi tiek publicēti ES biļetenā dalībvalstu oficiālajās valodās, kā arī ir atrodami internetā (http://www.eca.eu.int).

Saskaņā ar Nicas līgumu Revīzijas palātai ir piešķirtas tiesības veidot savā struktūrā “iekšējās palātas” dažu kategoriju atskaišu un slēdzienu izstrādei, Revīzijas palātai ir piešķirtas tiesības iekļaut deklarācijās par grāmatvedības pārskatu ticamību īpašas nodaļas, kurās tiek sniegts ne vien grāmatvedības pārskatu ticamības, bet arī visu atskaites pamatā esošo darījumu pareizības un likumības analīze. Šai deklarācijai var pievienot īpašus izvērtējumus par katru no ES galvenajām darbības jomām.

( Ja vēlaties pasūtīt referātu vai arī ir kādas pretenzijas, tad, lūdzu, ziņojiet: guniss@inbox.lv )

Saturs

Ievads 1

Iekšpolitika 2

Ārpolitika 7

Saimniecība 9

Sabiedrība 11

Izmantotā literatūra 13

Ievads

Man nebiju grūti izvēlēties par, kuras valsts attīstību rakstīt jaunajos laikos. Es izvēlējos rakstīt par Angliju, jo es zināju, ka pa šo valsti var daudz ko atrast. Es uzzināju arī daudz ko jaunu par Angliju. Man visvairāk patika rakstīt par Anglijas iekšpolitiku, jo tur norisinājās daudzas lietas. Rakstot par saimniecību uzzināju par fabrikas un tehnikas attīstību kā arī daudz ko par sabiedrību un ārpolitiku. No visa šī darba es varu secināt to, ka Anglija bija viena no attīstītākajām valstīm jaunajos laiks.

Iekšpolitika

Stāvoklis Anglijā 16. gs. sākumā

Jau no viduslaiku otrās puses angļu tautā bija spēcīga tieksme atsvabināt savu baznīcu no pāvesta varas. Tomēr vēl 16. gs. sākumā pāvesta iespaids Anglijas baznīcas dzīvē bija diezgan liels. Arī daļu no saviem ienākumiem angļu baznīca bija spiesta sūtīt uz Romu. Visu to angļu tauta sajuta kā apkaunojošu atkarību no svešas varas. Šai pašā laikā angļu laicīgās kārtas bija nemierā arī ar katoļu baznīcas lielajām bagātībām un tās garīdznieku privilēģijām. Tomēr tautas nemiers pagaidām nevarēja izpausties uz āru. Katoļu baznīca bija šai laikā ķēniņa varas aizstāve, tāpēc ķēniņš turēja par vajadzīgu to savukārt aizsargāt pret uzbrukumiem. Stāvoklis mainījās, kad pats ķēniņš Indriķis VIII (1509-1547) aiz personīgiem motīviem sanaidojās ar pāvestu. Izmantojot tautas noskaņojumu viņš varēja tagad it viegli saraut sakarus ar pāvestu, kā arī spert pirmos reformācijas soļus.

Indriķa VIII baznīcas reformas soļi

Sarāvis sakarus ar pāvestu, Indriķis VIII pirmajā laikā joprojām vēl sevi uzskatīja sevi par katoļu baznīcas locekli. Viņš paturēja līdzšinējo baznīcas iekārtu, mācības un dievkalpošanas veidu. Bet, novērojis, ka sevišķi klosteros valda liels nemiers ar viņa rīcību, ķēniņš apņēmās tos iznīcināt. Klosteru lielie

zemes īpašumi, kas sastādīja apmēram sesto daļu

no visas Anglijas zemes platības nonāca Indriķa rīcībā. Pēc tam viņš izdeva rīkojumus par angļu baznīcas iekārtu un tās mācībām. Kas nevēlējās ķēniņa rīkojumiem padoties, tos bargi sodīja. Piemēram, ar nāvi sodīja bijušo kancleru Tomasu Moru, kas negribēja atzīt Indriķi VIII par Anglijas baznīcas galvu. Indriķa ticības rīkojumos tomēr nebija noteiktības: dažreiz tie svērās vairāk uz luterānisma, bet pēc tam – atkal uz katolicisma pusi.

Anglikāņu baznīcas izveidošanās

Kad Indriķis VIII mira, angļu baznīcā viņa pretrunīgo rīkojumu dēļ valdīja diezgan liela neskaidrība. Indriķis VIII pēcnācējs bija viņa dēls Edvards VI teikšanu ieguva Kenterberijas virsbīskaps Kranmers, ko uzskata par t. s. Anglikāņu baznīcas īsto izveidotāju. Anglikāņu baznīca ieņēma it kā vidus stāvokli starp katolicismu un luterānismu. Tās mācības sakrīt ar Lutera un pa daļai Kalvina uzskatiem. Bet no otras puses, anglikāņu paturēja katoļu baznīcas ārējo iekārtu, kā arī lielu daļu no tās dievkalpošanas ceremonijām. Dievkalpošanas kārtība anglikāņu baznīcā noteikta ar īpašu, parlamenta apstiprinātu „vispārīgo lūgšanas grāmatu”, kuru anglikāņi lieto līdz pat mūsu dienām.

Mēģinājums atjaunot katolicismu

Edvards VI mira, būdams tikai 16 gadus vecs. Troni ieguva viņa vecākā māsa – Indriķa VIII un Katrīnas Aragonietes meita Marija (1553 – 1558). Tā bija fanātiska katoliete, kas apprecēja ar tikpat dedzīgu katoļu fanātiķi – Spānijas ķēniņu Filipu II. Ar viņai padevīgā parlamenta palīdzība Marija uzsāka katolicisma atjaunošanu Anglijā. Atcēla iepriekšējo valdnieku laikā izvestās baznīcas reformas. Par Anglijas baznīcas galvu atkal atzina pāvestu. Stājās spēkā arī agrākie likumi par ķeceru vajāšanu. Uz to pamata protestantisma piekritējus sāka bargi sodīt. Lielā skaitā viņus sadedzināja uz sārta, starp citu – arī Kranmeru. Savas nežēlības un daudzo nāves spriedumu dēļ Marija dabūjusi ‘’asiņainās’’ nosaukumu. Viņas valdīšana tomēr turpinājās tikai piecus gadus. Pēc Marijas Asiņainās nāves uz Anglijas troņa nāca viņas jaunākā pusmāsa – Annas Boleines un Indriķa VIII meita Elizabete ( 1558 – 1603).Viņas laikā anglikānismu atkal atjaunoja.

Galvenais pasākums, ko Elizabete veica visā savasvaldīšanas laikā, bija cīņa ar katolisko Spāniju Anglijas nacionālo interešu labā.

Puritānisma izplatīšanās Anglijā

Reformāciju Anglijā bija izveduši tās valdnieki, balstīdamies uz viņiem padevīgo parlamentu. Reformācijas darbu viņi bija uzsākuši aiz politiskiem, pa daļai arī personīgiem motīviem. Reliģiskie motīvi viņu rīcībā bija spēlējuši visai niecīgu lomu. Bet šai pašā laikā Anglijā bija ļaudis, kas ar katoļu baznīcu nebija apmierināti arī aiz reliģiskiem motīviem. Valdības izvestās baznīcas reformas viņus neapmierināja. Pēc viņu domām, anglikāņu baznīcā ir palicis pārāk daudz katolicisma atlieku, tāpēc ir vajadzīga pilnīgāka baznīcas ‘’tīrīšana’’. Šādas pilnīgākas reformācijas prasītājus sauca par puritāņiem. Puritāņi pieturējās pa lielākai daļai pie kalvinisma mācībām. Vēlāk starp puritāņiem radās novirziens, kas gāja tālāk, pieprasot pilnīgu ticības brīvību, kā arī atsevišķu draudžu patstāvību ticības lietās. Šī pēdējā novirziena piekritējus sauca par independentiem. Puritāņiem angļu tautā radās daudz piekritēju. Starp anglikānismu un puritānismu XVII gs. izcēlās asas cīņas ar ievērojamām politiskām sekām.

Reformācija Anglijā

Kopš 1485. g. Anglijā pie varas atradās Tjūdoru dinastija. Laikā, kad Eiropas zemēs sākās reformācija, Anglijā valdīja Henrijs VIII Tjūdors – ļoti nežēlīgs cilvēks, kurš savus mērķus īstenoja jebkuriem līdzekļiem. Viņš izrēķinājās ar saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem par visniecīgākajām pārkāpumiem.

Lai gan Anglijā, tāpat kā citur Eiropā, izplatījās protestantu idejas, reformācija Anglijā notika apstākļos, kas atšķīrās no reformācijas gaitas citviet Eiropā. Te izveidojās protestantu baznīca, kas jūtami atšķīrās no Lutera, Cvinglija un Kalvina protestantu baznīcām. Romas katoļu baznīcas kundzības likvidēšanai par iemeslu noderēja Romas pāvesta atteikums atzīt Henrija VIII šķiršanos no sievas, Svētās Romas impērijas imperatora un Spānijas karaļa Kārļa V radinieces. Saniknotais Henrijs VIII 1534. G. Panāca Anglijas parlamenta lēmumu atdalīt Anglijas baznīcu no Romas pāvesta varas. Valsts kanclers Tomass Mors, kurš iebilda pret to, tika sodīts pat ar nāvi. Pēc karaļa pavēles Anglijā slēdza klosterus, to zemes un īpašums pārgāja valsts pārziņā Par baznīcas galvu Romas pāvesta vietā kļuva Anglijas karalis. Anglijā aizliedza pārdot grēku atlaides, tika iztulkota Bībele angļu valodā, vienkāršotas baznīcas ceremonijas, bet visumā anglikāņu baznīcas maz atšķīrās no katoļu baznīcas. Henrijs VIII aizliedza arī darboties citu novirzienu protestantu sludinātājiem.

Stjuartu valdīšanas sākums

Valdošā anglikāņu baznīca karalienes Elizabetes laikā 16. gs. otrajā pusē pret puritāņiem izturējās iecietīgi. Karaliene prata ne tikai sadzīvot ar puritāņiem, bet arī vienoties ar parlamentu. Tāpēc pretrunas un dažādās intereses, kas bija radušās Anglijas sabiedrībā, atklātā, asā formā neizpaudās, līdz kamēr tronī kāpa Stjuartu dinastijas karalis Džeimss (Jēkabs) I (1603 – 1625) un Čārlzs (Kārlis) I (1625 – 1649). Džeimss I bija pārliecināts anglikānis un tūlīt uzsāka puritāņu vajāšanu. Būdams absolūtās monarhijas piekritējs, viņš uzskatīja, ka karaļa vienpersoniskā vara ir Dieva iedibināta, tāpēc karalim nav jārēķinās ar tautas domām un sava darbība nav jāsaskaņo ar tautas pārstāvjiem – parlamentu. Džeimss I dēls Čārlzs I nepārtraukti naidojās ar parlamentu par nodokļu lielumu un ticības jautājumiem. Karalis gribēja ievākt jaunus nodokļus un atjaunot katolicismu. Parlaments tam nepiekrita. Beidzot 1629. gadā karalis parlamentu padzina un valdīja bez tā 11 gadus. Ar savu rīcību Čārlzs I aizskāra gan tautas politiskās brīvības (pārstāvniecību parlamentā), gan arī reliģisko pārliecību. Viņš bija pret sevi noskaņojis lielu daļu angļu sabiedrības. Turklāt karalis bija uzsācis neveiksmīgu karu par Skotiju, kaut ganviņam nebija stipras armijas, kā arī trūka naudas tās papildināšanai. Patvaļīga nodokļu ievākšana cerētos panākumus nedeva. Jaunu nodokļu apstiprināšanai karalis bija spiests 1640. gadā sasaukt parlamentu.

Kārļa II absolūtisma un katolicisma centieni

Izmantojot laikmeta reakcionāro noskaņojumu, Kārlis II atgriezās pie pirmo Stjuartu politikas. Viņš centās stiprināt ķēniņa varu, ierobežojot parlamenta tiesības. Bez tam viņš izturējās labvēlīgi pret katoļiem, cenšoties panākt par jaunu katolicisma nostiprināšanos Anglijā. Tomēr, salīdzinot ar pirmajiem Stjuartiem, viņš rīkojās apdomīgāk, izsargājās no pārāk asām sadursmēm ar parlamentu un bieži piekāpās tā priekšā.

Parlamenta opozīcijas

Sevišķi neapmierināts parlaments bija ar ķēniņa soļiem absolūtisma un katolicisma nostiprināšanā. Kad ķēniņš bija apturējis pret katoļiem vērstos soda likumus, parlaments cēla pret to protestu, un ķēniņš bija spiests savu rīkojumu atcelt. Baidīdamies no katolicisma nostiprināšanās, parlaments gāja vēl tālāk un 1673. gadā izdeva t. S. ‘’zvēresta likumu’’. Šis likums noteica, ka valsts un sabiedriskos amatus var ieņemt tikai tādas personas, kas nodevušas zvērestu, ka atzīst ķēniņa virsvaru pār baznīcu. ‘’Zvēresta likums’’ bija vērsts galvenokārt pret katoļiem, kuriem sakarā ar to vajadzēja izstāties no valsts dienesta. Vajadzēja atkāpties no flotes ģenerāladmirāļa amata arī pašam ķēniņa brālim un troņmantniekam – Jorkas hercogam Jēkabam (vēlākam ķēniņam Jēkabam II), jo arī viņš bija pārgājis katoļu ticībā.

Dažus gadus vēlāk – 1679. g. – parlaments izdeva svarīgo ‘’Habeas corpus act’’ , ko dēvē par trešo angļu ‘’brīvības hartu’’. Šis ‘’akts’’ nodrošināja angļu pilsoņus pret patvaļīgiem arestiem. Likums noteica, ka nevienu angli nevar arestēt bez rakstiskas pavēles, kurā pieminēti aresta iemesli. Bez tam viņš pats vai viņa piederīgie varēja pieprasīt, lai tiesa apskata aresta likumību. Ja tiesa neatrada aresta iemeslus par likumīgiem, tad arestēto nekavējoties atsvabināja, dodot viņam tiesības celt sūdzību pret nelikumīgās brīvības laupīšanas vaininiekiem.

Jēkaba II valdīšana

Jēkabam II sevišķi tuvu pie sirds stāvēja katolicisma atjaunošana Anglijā. Neievērojot ‘’zvēresta akta’’ noteikumus, Jēkabs II sāka iecelt par valsts amatpersonām un virsniekiem arī katoļus. Amatpersonas, kas šos ķēniņa rīkojumus neatzina, padzina no vietām. Londonā ieradās un uzsāka savu darbību jezuīti. Beidzot Jēkabs II izdeva rīkojumu par ticības iecietību, kas pirmām kārtām nāca par labu katoļiem. Rīkojumus sacēla angļu tautā lielu uztraukumu. Bija pavēlēts nolasīt to visās baznīcās. Bet anglikāņu garīdznieki tā nedarīja, un septiņi bīskapi pat iesniedza ķēniņam lūgumu, lai viņš savu rīkojumu atceļ. Par to šos bīskapus apcietināja un nodeva tiesai. Tiesa viņus tomēr attaisnoja; šāds spriedums visā tautā sacēla lielu prieka sajūsmu.

Ilgais parlaments. Konflikts ar karali

1640. gadā sasauktajā parlamentā bija ievēlēti ievērojamākie juristi, literāti un publicisti, jaunās muižniecības un pilsētu buržuāzijas pārstāvji. Karaļa atbalstītāji bija mazākumā. Šis parlaments darbojās 13 gadus, un to nosauca par Ilgo parlamentu. Parlaments tūlīt atcēla bezparlamenta laikā karaļa izdotos likumus un uzliktos nodokļus, kā arī pasludināja, ka karalim nav tiesību parlamentu atlaist, tādas tiesības ir tikai pašam parlamentam. Deputāti izvirzīja karalim vairākas revolucionāras prasības; to pieņemšana stipri ierobežoja karaļa absolūto varu Anglijā. Čārlzs I atteicās pieņemt šīs prasības un nolēma izrēķināties ar opozīcijas vadītājiem. Čārlzs I aizbrauca no Londonas, sāka pulcināt karaspēku un pieteica karu parlamentam.

Pilsoņu karš

1642. gadā Anglijā sākās pilsoņu karš starp parlamenta un monarhijas, t. i., karaļa atbalstītājiem. Karaļa pusē nostājās vecā, aristokrātiskā muižniecība, katoļi un anglikāņu garīdzniecība, bet parlamentu atbalstītāja jaunā muižniecība, pilsētu buržuāzija un puritāniskā baznīca, kā arī zemniecība. Anglija sadalījās naidīgās nometnēs arī reģionāli. Karali atbalstīja Velsā un Anglijas mazattīstītajos ziemeļu un rietumu rajonos, bet parlamentu – Anglijas attīstītajās dienvidu un austrumu provincēs, Londonā un lielajās ostas pilsētās. Karaļa piekritējus sāka dēvēt par ‘’kavalieriem’’, parlamentu piekritējus par ‘’apaļgalvjiem’’. Olivers Kromvels bija pārliecināts puritānis, karaļa varas pretinieks. Kromvela armijā bija dzelzs disciplīna, kas kopā ar puritāņu fanātismu jūtami cēla armijas kaujasspējas. Lielāko uzvaru parlamenta armija guva 1645. gadā kaujā pie Neizbijas ciema. Kromvela rīcībā nonāca dokumenti, kas liecināja, ka karalis cīņā pret savu valsti un tautu ir gribējis saukt palīgā Franciju, tātad izdarījis valsts nodevību. Independentu ietekmē parlaments piesprieda karalim par valsts nodevību nāvessodu, ko izpildīja 1649. gada janvārī.

Čartistu kustība Anglijā

Pēc 1832. g. parlamenta reformas izveidojās divpartiju sistēma. Tās pamatā bija divas lielākās Anglijas partijas toriji un vigi jeb, kā viņus sāka dēvēt, – konservatīvie un liberāļi. Konservatīvie pārstāvēja lauku aristokrātijas intereses, bet rūpnieki, tirgotāju un baņķieru pārstāvji bija liberāļi. Tā partija, kurai bija vairākums parlamenta apakšnamā, sastādīja valdību un bija noteicēja valstī. Pēc vēlēšanu reformas pie varas atradās liberāļi. Taču viņu valdīšanas laikā vienkāršās tautas dzīves līmenis neuzlabojās.

Ārpolitika

‘’Neuzvaramās armādas’’ sagrāve

Pēc Marijas Stjuartes apcietināšanas 1570. g. Romas pāvests pasludināja Elizabetes I varu par nelikumīgu cerībā uz jaunām sazvērestībām Anglijā. Tomēr tās tika atklātas. Mariju Stjuarti kā sazvērnieci sodīja ar nāvi. 1587. g. februārī viņai nocirta galvu. Spānijā šo ziņu uzņēma ar sašutumu un sāka gatavoties karam.

1588. g. vasarā 134 lieli spāņu burinieki ar 20 tūkstošiem kareivju un 3 tūkstošiem lielgabalu devās uz Lamanša jūras šaurumu, lai sakautu Angliju un nostiprinātu savu varenību Eiropā, kas pēc neveiksmēm Nīderlandē bija iedragāta. Abu valstu naidīgajās attiecībās iestājās izšķirošais brīdis.

Arī Anglijā nopietni gatavojās kaujām. Tās rūpniecība bija attīstītāka nekā Spānijā. Angļu kuģi izrādījās pārāki par spāniešu kuģiem, jo uz tiem bija vairāk lielgabalu. Angļu jūrniekiem bija liela pieredze, turklāt viņus komandēja kaujās pieredzējušais pirāts Frensiss Dreiks.

Pirms sadursmes ar spāniešiem Anglijā tika pieņemts lēmums uzbrukt nelielām kuģu vienībām un neielaisties lielā kaujā. Cīņas Lamanša ūdeņos ilga divas nedēļas. Spāniešu flote zaudēja lielāko daļu kuģu un nespēja nokļūt līdz savām karabāzēm Dienvidnīderlandē. Spānieši nolēma, apbraucot Britu salas, atgriezties Spānijā. Taču ceļā vairums kuģu gāja bojā rudens vētrās. Lielā spāņu flote tika gandrīz pilnīgi iznīcināta. Anglija šajās kaujās zaudēja tikai 100 vīrus, bet Spānija – varenību uz jūras.

Angļu iekarojumi Indijā

Pirmos panākumus Indijā angļi guva Septiņgadu kara laikā. 1757. g. jūlijā 3000 vīru liela vienība Roberta Klaiva vadībā spēja uzvarēt Bengālijas valdnieka 70 tūkstoš vīru lielo armiju. Pirms kaujas R.Klaivam bija izdevies slepeni vienoties ar bengāļu armijas komandieri. Angļi apsolīja sabiedrotajiem uzvaras gadījumā Bengālijas valdnieka vietu. Pēc uzvaras pie Plesī par Bengālijas īsto noteicēju kļuva Ostindijas kompānija. Ilgi angļiem pretojās Maisuras pilsēta Indijas dienvidos. Tikai pēc tam, kad angļiem izdevās sanaidot Maisuras pilsētu ar tās sabiedrotajiem, angļi guva iespēju pakļaut tos savai varai.

Lai gan galvenā iekarojumu organizētāja bija Ostindijas kompānija, tā vienmēr varēja rēķināties ar Anglijas valdības atbalstu. Kad angļi bija pakļāvuši ievērojamu daļu Indijas teritorijas, tās pārvaldīšanai tika norīkots Anglijas ģenerālgubernators. Anglijas vietvalža rezidence atradās Kalkutā. Viens no galvenajiem Ostindijas kompānijas ienākumu avotiem bija nodokļu uzlikšana Indijas zemniekiem. Nodokļus piedzina ļoti nežēlīgā veidā. Parādniekus bieži pat spīdzināja. Lai vieglāk varētu piedzīt nodokļus, atsevišķus apgabalus nodeva speciālu nodokļu piedzinēju jeb zamindaru pārziņā.

Sipaju sacelšanās

19. gs. pirmajā pusē angļi pabeidza Indijas iekarošanu. Jau gadsimtu sākamā viņi pakļāva lielo, bet iekšējās nesaskaņās novājināto Marathu konfederāciju. Visilgāk angļiem pretojās kareivīgo sikhu valsts Pendžaba. Kaut gan sikhi bija izveidojuši spēcīgu armiju, Pendžabā bieži uzliesmoja savstarpējās nesaskaņas. Sikhu valsts nestabilitāti izmantoja angļi. 19. gs. 40. gados angļi uzsāka Pendžabas iekarošanu. Lai gan sikhu karaspēks sīksti pretojās, komandieru nodevība palīdzēja angļiem izcīnīt uzvaru. 1849. gadā Pendžaba tika pakļauta.

Saimniecība

Anglijas saimnieciskās dzīves uzplaukums

Ķēniņienes Elizabetes valdīšanas laikā Anglijā sākas straujš saimnieciskās dzīves uzplaukums. Ļoti sekmīgi attīstījās Anglijas rūpniecība, sevišķi vilnas apstrādāšana. Anglijas rūpniecības uzplaukšanu labvēlīgi ietekmēja nīderlandiešu ieceļotāji, kas ticības vajāšanu dēļ bija spiesti savu dzimteni atstāt: viņi angļiem mācīja pilnīgākus vilnas un citu vielu apstrādāšanas paņēmienus. Reizē ar rūpniecību uzplauka arī angļu tirdzniecība un kuģniecība. Angļu un nīderlandiešu tirgotāji iekaroja Ziemeļeiropas tirdzniecībā to vadošo vietu, kādu līdz tam ieņēma Hanzas pilsētas. Angļiem šai laikā piederēja jau liela tirdzniecības flote.

Nodibinājās arī vairākas sabiedrības tirdzniecisku sakaru uzturēšanai ar svešām zemēm. No tām visievērojamākā vēlāk kļuva ‘’Ostindijas kompānija’’, kas nostiprināja angļu valdību Ostindijā. – No saimnieciskās dzīves nozarēm Elizabetes valdīšanas laikā samērā mazāk iepriecinošu ainu novērojam vienīgi lauksaimniecībā, kur turpinājās zemnieku šķiras pagrimšana (kas bija iesākusies jau viduslaikos). Ļoti nelabvēlīgi zemnieku dzīvi ietekmēja aitkopības attīstība, ko veicināja vilnas pieprasījuma pieaugums tekstilrūpniecībā. Tā kā lieliem zemes īpašniekiem bija izdevīgāk nodarboties ar aitkopību, tad viņi vairs negribēja izrentēt zemniekiem sīkus zemes gabaliņus, bet pievienoja labāk tos savu muižu laukiem. Tāpat viņi centās gan ar taisnīgiem, gan netaisnīgiem līdzekļiem piespiest sīko zemes gabaliņu īpašniekus pārdot viņiem savus zemes stūrīšus. Tas viss veicināja sīko un vidējo zemesīpašnieku šķiras izzušanu Anglijā, tāpēc liela Anglijas zemnieku daļa krita nabadzībā. Gan valdība centās uzlabot viņu stāvokli; tomēr tas varēja līdzšinējo saimnieciskās attīstības procesu tikai aizkavēt, bet nevis apturēt.

Rūpniecības apvērsuma sākums

Anglija 18. gs., agrāk nekā citās Eiropas valstīs, sākās rūpniecības apvērsums (industriālā revolūcija): pāreja no roku darba uz mašīnu darbu un pāreja no manufaktūras uz fabriku. Rūpniecības apvērsumu veicināja pārvērtības Anglijas laukos, Parlamenta atbalstītā ‘’zemes iežogošanas’’ procesā sīkos zemes īpašniekus un rentniekus padzina no zemes. Anglijas laukos izzuda zemnieku un amatnieku saimniecības un to vietā nostiprinājās lielsaimniecības – muižnieku īpašums; tā apsaimniekošanu vadīja nomnieki. Pārmainījās Anglijas lauku ainava: izzuda zemnieku sētas, bet kilometriem stiepās lielsaimniecību ganības, pļavas un paretam vientuļas muižas. Padzītie zemnieki devās uz pilsētām meklēt darbu manufaktūrās vai palika par kalpiem lielsaimniecībās. Muižu īpašnieki saimniecībā neizmantoto, lieko naudu labprāt ieguldīja pilsētās: ražošanā un tirdzniecībā. Ražošanas straujo attīstību veicināja lēto izejvielu ieviešana no kolonijām, kā arī vergu tirdzniecībā iegūtie līdzekļi, kur Anglijai bija priekšrocības. Ostas pilsētā Liverpūlē, kur nokļuva daudz kokvilnas no Ziemeļamerikas, sāka attīstīties tekstilražošana. Pieprasījums pēc kokvilnas audumiem gan Anglijā, gan ārzemēs pieauga. Radās nepieciešamība aizvien vairāk palielināt to ražošanu.

Fabriku un tehnikas attīstība

Manufaktūras, kur viss tika veikts ar cilvēka rokām, ar savu lēno darbu procesu vairs nespēja apmierināt pieprasījumu. 1765. gadā audējs Džeimss Hārgrīvss izgudroja pirmo vērpjamo mašīnu, ko nosauca savas meitas vārdā par ‘’Dženiju’’. Šo mašīnu ar rokām gan vēl darbināja cilvēks, bet tālāko vērpšanas procesu veica mašīna pati.

1767. gadā izgudroja ūdensdzinēju un vērpjamo mašīnu vairs nevajadzēja darbināt ar rokām. 1771. gadā Anglijā izveidoja pirmo tekstilfabriku ar vairākiem simtiem vērpjamo mašīnu un 600 strādniekiem, kuri tikai piegādāja mašīnām izejvielas, sekoja to darbam, novērsa traucējumus. Tomēr ūdensdzinējus varēja izmantot vienīgi fabrikas, kas bija uzceltas upju krastos. Tas ierobežoja ražošanas izvietojumu, un tāpēc bija jāmeklē jauns dzinējspēks. Šādu jaunu dzinēju – tvaika mašīnu – 1784. gadā izgudroja zinātnieks Džeimss Vats. To veiksmīgi sāka izmantot tekstilrūpniecībā. Mašīnu ieviešana ražošanā prasīja jauninājumus arī citās nozarēs. Tvaika mašīnas darbināšanai bija vajadzīgs kurināmais, tāpēc fabriku attīstība nebija iespējama bez uzlabojumiem ogļu ieguvē. Mašīnu izgatavošanai bija nepieciešams metāls; tas paātrināja dzelzs ieguves un apstrādes attīstību. Dzelzs un ogļu ieguve īpaši uzplauka Anglijas vidienē Birmingemā un Mančestrā. Līdz ar rūpniecības attīstību dažādos Anglijas novados vajadzēja uzlabot saiknes starp dažāda tipa rūpnīcām, kā arī pēc iespējas ērtāk nogādāt ražojumus tirgū. Tas paātrināja šoseju un kanālu būvi. 1814. gadā Džordžs Stīvensons uzbūvēja pirmo tvaika lokomotīvi. 1825. gadā viņa vadībā Anglijā tika uzbūvētas pasaulē pirmais dzelzceļš 56 km garumā.

Sabiedrība

1832. g. parlamenta reforma Anglijā

Industriālā revolūcija ienesa būtiskas izmaiņas ne tikai Anglijas saimnieciskajā bet arī sabiedriskajā dzīvē. Jaunie rūpniecības centri kļuva par lielākajām pilsētām Anglijā, bet strādnieki un fabrikas īpašnieki apvienojās ietekmīgos grupējumos.

Anglijas valsts iekārta bija novecojusi un daudzus neapmierināja. Jaunajā rūpniecības pilsētām nebija pārstāvju parlamentā, bet apdzīvotas vietas, kas būtībā pastāvēja ‘’uz papīra’’, joprojām sūtīja savus deputātus uz parlamentu. Šīs mazās, bieži neapdzīvotās pilsētiņas tautā dēvēja par ‘’satrūdējušajiem miestiņiem’’. Kādreiz tās bija attīstības centri, bet 19. gs. zaudēja jebkādu nozīmi un bieži bija palikušas pat bez iedzīvotājiem. Tās bija izdevīgas torijiem – lielo zemes īpašnieku partijai. Vigi, otra partija, savukārt nostājās jauno sabiedrisko grupējumu pusē, kas prasīja reformēt parlamenta vēlēšanu sistēmu. Vigu līderi parlamentā izmantoja sabiedriskās kustības, kas izvērsās jaunajos rūpniecības centros un 1832. gadā panāca parlamenta reformu.

Pēc jaunā likuma vēlēšanās varēja piedalīties tie Anglijas iedzīvotāji, kam piederēja īpašums un gada ienākumi nebija mazāki par 10 sterliņu mārciņām (tolaik tā bija ļoti liela nauda). Vēlētāju loks ievērojami paplašinājās. Tirgotāji, baņķieri un fabriku īpašnieki ieguva vēlēšanu tiesības. Taču angļu tautas lielākā daļa joprojām bija politiski beztiesiska .

Sabiedrības šķelšanās

Pārmaiņas norisa arī Anglijas laukos. Tur būtībā bija izzudusi dzimtbūšana un angļu muižniecība noslāņojusies vecajā un jaunajā muižniecībā. Vecā aristokrātiskā muižniecība stingri turējās pie savām feodālajām privilēģijām; pati neko nestrādāja, bet turpināja tikai ievākt no zemniekiem gruntsnomu. Tā negribēja mainīt pastāvošo kārtību, bija apmierināta ar savu stāvokli un atbalstīja karali, kas nodrošināja tai mierīgu, bezrūpīgu dzīvi.

Dženriju (sīkie un vidējie muižnieki) tiekšanās pēc brīvākas konkurences mazākiem nodokļiem, karaļa varas ierobežošanas un lielākas ietekmes politikā sakrita ar pilsētu buržuāzijas interesēm. Šīs abas Anglijas sabiedrības kārtas vairs nebija apmierinātas ar apstākļiem valstī. Ar savu beztiesīgo stāvokli nebija apmierināti arī zemnieki un nabadzīgie pilsetnieki.

Izmantotā literatūra

• D.Cipulis, ‘’Pasaule. Eiropa. Latvija’’. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.

• Fr. Zālītis, ‘’Jauno laiku vēsture I’’. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1993.

• Fr. Zālītis, ‘’Jauno laiku vēsture II’’. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1993.

• Internets: www.google.lv

• I.Gritjānis, J.Staburova, A.Varslavāns, I. Zelmene, L.Zemīte, ‘’Jauno laiku vēsture 17. – 19. gs.’’. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.

• V.Kļava, ‘’Eiropa jauno laiku sākumā’’. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1996.

( Ja vēlaties pasūtīt referātu vai arī ir pretenzijas, tad, lūdzu, ziņojiet: guniss@inbox.lv )

Referāts vēsturē.

Latvijas Republikas neatkarības gados valsts iestādes lielu uzmanību veltīja tautas izglītošanai. Apmēram 15 % no visiem valsts ienākumiem izlietoja izglītības vajadzībām. Tas bija daudz, jo Eiropas valstīs caurmērā izglītībai izlietoja ap 12 %. Latvijas Republikā 20 gados uzcēla 373 jaunas un pārbūvēja 587 skolu ēkas. Ar 1919. gada 8. decembra likumu Latvijā tika pasludināta obligāta sešgadīga pamatizglītība, kuru varēja iegūt dzimtajā valodā. Latgales skolās mācības notika latgaliešu izloksnē. Pamatskola (tautskola) bija bērniem 8 – 14 gadu vecumā un dalījās divās daļās: pirmā no 1. līdz 4. klasei, otrā – no 5. līdz 6. klasei. Pamatskolas izglītība bija bezmaksas. 30. gadu sākumā bija vairāk nekā 2000 tautskolu, kurās strādāja apmēram 8500 skolotāju. Visā Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā izdevās panākt, ka praktiski gandrīz vairs nebija lasīt un rakstīt nepratēju.

Vidusskolas (sākumā četras klases, vēlāk piecas vai sešas klases) bija neobligātas mācību iestādes, par mācībām tajās bija jāmaksā. Trūcīgu vecāku bērniem, arī īpaši apdāvinātiem skolēniem dažkārt par mācībām nebija jāmaksā, vai arī bija jāmaksā mazāk.

Vidusskolas bija dažādas. Vēlāk filoloģijas, tieslietu un citu humanitāro zinātņu studijām sagatavoja ģimnāzijas. Arī tās bija dažādu novirzienu – vienās vairāk vērības piegrieza klasiskajām (grieķu un latīņu) valodām, otrās – mūsdienu valodām, trešajās – matemātikai. Inžinierzinātņu un mehānikas studijām vai citai tehniskai izglītībai skolēnus sagatavoja tehnikumi. Tirdzniecības darbiniekus un tautsaimniecības (ekonomikas) speciālistus sagatavoja komercskolas. Bez tam bija īpašas lauksaimniecības, dārzskopības un citas speciālās vidusskolas un dažādi speciālie institūti. Darbojās arī divgadīgas arodskolas, kas gatavoja dažādu specialitāšu strādniekus bez tiesībām stāties augstākajās mācību iestādēs. Skolas bieži izvietojās bijušo muižu ēkās, bez tam uzcēla arī daudz jaunu skolas ēku.

Mazākumtautības varēja mācīties savās skolās dzimtajā valodā. Kā obligāts priekšmets viņiem bija latviešu valoda. Valsts nodrošināja materiālu atbalstu mazākumtautību skolām. Tautu Savienība atzinīgi novērtēja Latvijas sasniegumus tieši mazākumtautību izglītības nodrošināšanā.

Augstāko izglītību varēja iegūt Latvijas Universitātē, Mākslas akadēmijā un Latvijas konservatorijā. Augstskolās mācības notika latviešu valodā. Tikai pirmajos valsts neatkarības gados daudzas lekcijas lasīja vieslektori vācu un krievu valodās, jo ne visiem mācību priekšmetiem atradās pietiekami sagatavoti latviešu pasniedzēji. Studentu skaita ziņā Latvija ieņēma pirmo vietu Eiropā ar 30 studentiem uz katriem 10 000 iedzīvitājiem. Ļoti rosīga bija studentu dzīve, ko vadīja studentu padome. Darbojās studentu organizācijas. Daudzām no tām piederēja savi nami un bibliotēkas. Izglītoties varēja arī vairākās tautas universitātēs un privātās augstskolās. Vācu valodā mācības notika Herdera institutā, bet krievu valodā – Krievu universitātes zinātņu institūtā. Latvijas universitātei milzīgu atbalstu sniedz būvuzņēmēja un namīpašnieka Kristapa Morberga fonds, kurā bija vairāk nekā trīs miljonu latu. No šī fonda ienākumiem studentiem maksāja stipendijas un izsniedz pabalstus universitātes bibliotēkām.

Pēc 1934.g. 15. maija valsts apvērsuma Latvijas valdība pieņēma jaunu likumu par tautas izglītību. Pamatskolās ieviesa septiņu klašu, bet vidusskolās– piecu klašu mācību programmu. Galveno uzmanību turpmā veltīja latviskas izglītības apguvei. Jauktu laulību bērniem, ja viens no vecākiem ir latvietis, bija jāapmeklē latviešu skolas. Mazākumtautību ģimnāziju uzturēšanai valsts samazināja pabalstus. Latgales skolās tika pārtraukta latgaliešu dialekta mācīšana. Plašāk izvērsa apmācību arodskolās.

Sevišķi nozīmīgs bija K. Ulmaņa “Draudzīgais aicinājums”. Savā aicinājumā viņš mudināja bijušos skolēnus atcerēties savas skolas un dāvināt tām grāmatas, mācību līdzekļus un mākslas priekšmetus. “Draudzīgā aicinājuma” ietekmē skolām uzdāvināja vairāk nekā 800 000 latu, 1.7 miljonus grāmatu, 4500 gleznu un reprodukciju, simtiem radioaparātu un daudz citu mācību līdzekļu. Skolu jaunatnes audzināšanā liela loma bija skautu, gaidu un mazpulku organizācijām.

Latvijas valsts izveidošanās bija galvenais priekšnoteikums straujai zinātnes attīstībai. Par vadošiem zinātnes centriem kļuva augstskolas. Latvijas universitātē veica pētījumus daudzās nozarēs. Šajā augstskolā sāka piešķirt zinātniskos grādus. Sākumā nācās izstrādāt latvisku zinātnes terminoloģiju. Sevišķu uzplaukumu piedzīvoja latviešu valodas un folkloras pētniecība, tautas vēstures un kultūras apzināšana. Plašākai sabiedrībai kļuva pieejami Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna pētījumi valodniecībā, jauni tautasdziesmu, pasaku un teiku sakopojumi. Ārpus Latvijas speciālistu interesi izraisīja Riharda Zariņa tautastērpu un ornamentu pētījumi, kā arī latviešu vēsturnieku darbi. Andreja Viča “Latvijas skolu vēsture”, kas līdz šim ir plašākais pētījums šajā virzienā. Zinātniskus rakstus par mūsu zemes senatni publicēja vēsturnieki Arveds Švābe, Vilis Biļķins, Jānis Straubergs, Arvolds Spekke, Boļeslavs Brežgo, vācietis Leonīds Arbuzovs un citi.

Ievērojami pētijumi tika veikti dabas un tehniskajās zinātnēs. Augusts Kirhenšteins izdarīja svarīgus atklājumus mikrobioloģijā, Gustavs Vanags organiskajā ķīmijā un Arvīds Kalniņš koksnes ķīmijā. Plaša praktiska nozīme bija Paula Stradiņa panākumiem medicīnā un Paula Lejiņa pētījumiem lauksaimniecībā.

Zinātnes, kultūras un mākslas attīstību sekmēja 1920. gadā nodibinātais Kultūras fonds. Pēc K. Ulmaņa vadītā valsts apvērsuma tā darbība kļuva vēl rosīgāka. Kultūras fonda ienākumus viedoja 3 % piemaksas pie alkaholisko dzērienu un tabakas izstrādājuma cenām, kā arī nodoklis par ievestajām ārzemju kinofilmām. Šī fonda līdzekļi tika izlietoti pieminekļu celtniecībai, zinātnisku rakstu iespiešanai, Latvijas senatnes pētīšanai, kultūras pieminekļu aizsardzībai, zinātnisku ārzemju komandējumiem un pētījumu veikšanai. Tas deva milzīgu atbalstu zinātnei.

Sāka veidoties Latvijas Zinātņu akadēmija – par tās pirmsākumu var uzskatīt Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu komiteju, arī Folkloras krātuvi un Latvijas Vēstures institūtu.

Latviešu literatūra balstījās uz iepriekšējo gadu tradīcijām. Valstiskā neatkarība nodrošināja rakstniekiem, dzejniekiem un dramaturgiem plašākas daiļrades iespējas. Visiecienītākais dzejnieks bija Rainis. Viņa radošo darbību nespēja ierobežot iesaistīšanās valsts politiskajās apritēs. Ievērojamo dzejnieku ievēlēja trijās Saeimās, viņš kādu laiku vadīja Izglītības ministriju un Nacionālo teātri. Raiņa bēres 1929. gadā izvērtās par visas latviešu tautas sēru brīdi. Vienīgi komunisti viņu zakāja par strādnieku šķiras nodevēju.

Jauni dzejoļu krājumi iznāca jau agrāk pazīīstamiem literātiem Kārlim Skalbem, Vilim Plūdonim, Aspazijai un citiem. Atzinību guva Edvarta Virzas, Anšlava Eglīša, Aleksandra Čaka un citu dzejnieku darbi. Bērnu un pieaugušo vidū bija iecienītas Kārļa Skalbes un Annas Brigaderes pasakas.

Autoritārā vara atstāja iespaidu arī uz literātiem. Daudzi ne sevišķi talantīgi literāti sacerēja veltījumus K. Ulmanim. Arī dzejniece Aspazija vairākus dzejoļus veltīja valsts vadītājam. Demokrātiski noskaņotajam K. Skalbem aizliedza 6 mēnešus iespiest viņa darbus, lai to “pāraudzinātu”. K. Ulmanis pats noraidīja K. Skalbes kandidatūru Tēvzemes balvai.

Latvijas neatkarības periodā latviešu literatūra izgāja ārpus savas valsts robežām. Anša Gulbja apgāds ar Ārlietu ministrijas atbalstu izdeva vairākus pazīstamāko latviešu rakstnieku darbus vācu valodā. Angļu valodā tika pārtulkotas A. Brigaderes pasaku lugus “Sprīdītis” un Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”. Raiņa lugu 1925. gadā izrādīja Londonā. Latviešu darbus pārtulkoja un izdeva visvairāk igauņu un lietuviešu valodā.

Neatkarības gados izveidojās daudzi jauni grāmatu apgādi. Divdesmit gados iznāca ap 22 000 dažādu grāmatu 60 miljonu eksemplāru. Izdoto grāmatu daudzuma ziņā uz 100 000 iedzīvotājiem Latvija ieņēma otro vietu Eiropā uzreiz aiz Dānijas. Lielajā Krievijā 1925. gadā iznāca 1274 daiļliteratūras grāmatas, turpretī mazajā Latvijā 524. Lielāko izdevniecību vidū redzamu vietu ieņēma Anša Gulbja apgāds ar visdažādākās literatūras klāstu. Ar 1927.g. A. Gulbja apgādā sāka iznākt Latviešu konversācijas vārdnīca. Grāmatrūpniecības akciju sabiedrības “Valters un Rapa” iznāca daiļliteratūra, mācību grāmatas un nopietni zinātniski darbi. Helmāra Rudzīša apgāds “Grāmatu draugs” specializējās lētu grāmatu izdošanā, kas būtu pieejamas katram lasītājam. Šajā apgādā iznāca daudzu rakstnieku kopotie raksti. Dārgas grāmatas ar augstvērtīgu māksliniecisku apdari izdeva Miķeļa Goppera apgāds “Zelta ābele”. Zinātnisku rakstu sēriju izdeva Latvijas Universitāte. Latgalē iznāca grāmatas latgaliešu izloksnē, bet pēc 1934. gada 15. maija šī izdevējdarbība tika pārtraukta. Sākot ar 1936. gadu, visas grāmatas iznāca ar latīņu burtiem, līdz tam plaši lietoja arī “veco druku” – gotu burtus. Autoritārisma periodā no bibliotēkām izņēma daudzas agrāk izdotas grāmataas, kuras valdība atzina par nevēlamām.

Pēc daudzajiem kara gadiem Latvijas Republikā varēja uzplaukt arī tēlotājas mākslas nozares. 1921. gadā Rīgā darbu uzsāka Mākslas akadēmija. Vislielākie nopelni šīs augstskolas tapšanā bija vecmeistaram Vilhelmam Purvītim, kura meistardarbnīcā gleznošanas iemaņas apguva daudzi jauni latviešu mākslinieki. Nozīmīgus darbus gleziecībā radījaKonrāds Ubāns, Kārlis Miesnieks, Uga Skulme, Leo Svemps, Ģederts Eliass un citi talantīgi autori. Pie tautiskajiem, ar latviešu pagātnes garamantām saistītajiem māksliniekiem pieskaitāmi gleznotāji Jūlijs Madernieks, Ansis Cīrulis, Jēkabs Bīne un Niklāvs Strunke. Ievērojamākie grafiķi bija Rihards Zariņš, Oskars Norītis, Vilis Krūmiņš un Rūdolfs Plēpis. Teātru izrāžu dekoratīvo ietērpu savā īpatnējā stilā veidoja Jānis Kuga un Ludolfs Liberts, bet lietišķajā mākslā lielāko ieguldījumu deva Ansis Cīrulis, Romāns Suta un Aleksandra Beļcova.

Vēl lielāka izaugsme bija vērojama tēlniecībā. Tikai neatkarīgā Latvijā radās iespēja vaidot un uzstādīt iespaidīgus latviešu mākslinieku izlolotus pieminekļus. Varenākie un katram latvietim pazīstamākie tēlniecības meistardarbi ir Brīvības piemineklis un Brāļu kapi Rīgā. Šo abu ievērojamo darbu autors bija tēlnieks Kārlis Zāle. Viņa radīti mazākas formas darbi aplūkojami Jaunpiebalgā, Meirānos un citur. Visos Latvijas novados pacēlās daudzi pieminekļi, kas tika veltīti latviešu strēlniekiem un Brīvības cīņu dalībniekiem. Iespaidīgākie monumenti bija Kārļa Jansona darinātais piemineklis Jelgavā. Kārļa Zemdegas – Raunā, Teodora Zaļkalna – Straupē, Emīla Meldera – Valkā, Paula Kundziņa – Cēsīs un vēl daudzi citi.

Pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma turpinājās mākslinieciski augstvērtīgu pieminekļu izgatavošana. Iespaidīgi bija K. Jansona darinātie monumenti Balvos un Rēzknē, K. Zemdegas veidojums Rūjienā. Vairāki gleznotāji savos darbos sāka attēlot K. Ulmani kopā ar tautumeitām, kareivjiem, zemniekiem un strādniekiem. Valsts vadītāja attēli parādījās uz Latvijas pastmarkām un naudaszīmēm.

Latviešu mākslimieku darbus iepazina arī citās valstīs. Tika rīkotas mākslas izstādes kaimiņvalstīs, kā arī Dānijā, Somijā, Ungārijā, Lielbritānijā un Francijā. Sevišķi nozīmīga bija 1939. gada izstāde Francijā, kurā piedalījās 32 latviešu gleznotāji un 7 tēlnieki ar saviem darbiem. Daudzus latviešu mākslinieku darbus iegādājās pazīstamākie Eiropas muzeji.

Ar Latvijas valsts izveidošanos teātrim pavērās jaunas iespējas. Agrāk to darbību atbalstīja galvenokārt biedrības, turpretī neatkarības gados par teātriem rūpējās valsts iestādes, pašvaldības un Kultūras fonds. Rīga bija īsta teātru pilsēta. Nozīmīgāko vietu ieņēma Nacionālais teātris. Tas godā turēja agrāko gadu tradīcijas. Eduarda Smiļģa vadītais Dailes teātris pievērsās modernās skatuves mākslas meklējumiem. Savukārt Strādnieku teātris savās izrādēs pauda iedzīvotāju šķiru pretrunas. Rīgas teātrus katru gadu apmeklēja apmēram miljons skatītāju. Visiecienītākās bija A. Brigaderes, Raiņa un R. Blaumaņa lugas. Blakus šo klasiķu darbiem tika iestudētas arī jauno autoru lugas. Ārpus Rīgas daudzus skatītājus pulcēja 1922. gadā dibinātais Ceļojošais teātris. Pilsētās un pagastos darbojās daudzi dramatiskie pulciņi. Katra aizsargu pulka lepnums bija pašu spēkiem iestudētas izrādes.

Latvijas Nacionālā opera īsā laikā guva plašu atzinību gan tēvzemē, gan ārvalstīs. Operas namā viesojās daudzi tolaik slaveni ārzemju diriģenti un dziedātāji. Neatkarības gados izauga Latvijas opermākslimieku paaudze. Ārzemju publikai bija pazīstami latviešu operdziedātāji Herta Lūse, Milda Brehmane-Štengele, Ādolfs Kaktiņš, Mariss Vētra un vēl daži citi. Ar 1922. gadu arī Liepājas pilsētai bija sava opera. Tolaik varēja noskatīties Alfrēda Kalniņa, Jāņa Mediņa un Jāzepa Mediņa oriģināloperas. Radās vairāki latviešu oriģinālbaleti. Publika bija iemīļojusi Jāņa Mediņa operu “Uguns un nakts”. Teātru un operas izrādes bija pieejamas katram, jo cenas bija mērenas.

Autoritārisma periodā slēdza Strādnieku un vēl dažus citus teātrus. Aizliedza lugas, kurās skatītāji varēja uztvert pastāvošās iekārtas kritiku. Tā tika aizliegts Ērika Ādamsona “Mālu Ansis”, Šekspīra “Jūlijs Cēzars” un Šillera “Vilhelms Tells”. Teātros iestudēja galvenokārt jauno autoru darbus. Skatītāju atzinību izpelnījās Mārtiņa Zīverta, Elīnas Zālītes un Voldemāra Sauleskalna lugas. Dramatizēja tolaik populārus romānus – A. Brigaderes “Kvēlošā lokā” un A. Grīna “Dvēseļu puteni”. Jaunums teātru ikdienā bija lieluzvedumi, ko rīkoja brīvā dabā. Šādi dramatizējumi pulcēja skatītāju tūkstošus, un tie tautai patika. Lieluzvedumos “Atdzimšanas dziesmas”, “Apjumības” un “Tev mūžam dzīvot, Latvija” bija gan laba mūzika un dekorācijas, gan patriotiski teksti. Jaunus operdarbus sarakstīja Jānis Kalniņš, Jānis Mediņš un Mārtiņš Jansons.

Arī mūziķiem neatkarīgajā Latvijā bija savs centrs – Latvijas konservatorija. To daudzus gadus vadīja jau agrāk pazīstamais komponists Jāzeps Vītols. Latviešu komponistu mūzika sakņojās tautas atstātajā mantojumā. Emilis Melngailis daudz laika veltīja, apceļodams Latvijas novadus un vākdams tautas melodijas. Vēlāk iznāca E. Melngaiļa apdarinātās tautasdziesmu melodijas kora dziesmu krājumos. No plašākiem mūzikāliem darbiem ievērību izpelnījās Jāņa Mediņa simfoniskais tēlojums “Imantaa”.

Latviešu vispārējie dziesmu svētki bija valsts nozīmes notikumi. 1938. gadā VIII vispārējos dziesmu svētkos piedalījās ap 400 koru ar 17 000 dziedātājiem. Skatītāju skaits sniedzās simttūkstošos. Tradīcijām bagātā kora mūzika guva lielus panākumus ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Diriģenta Teodora Reitera vadītais koris vairākās Eiropas koncertturnejās popularizēja latviešu mūziku. Latvijā nebija tāda pagasta, kur nebūtu neviena kora.

Viens no iecienītākajiem atpūtas veidiem bija kinoteātru apmeklēšana. 1925. gadā Rīgas kinoteātrus apmeklēja vairāk nekā trīs miljoni apmeklētāju. 1936. gadā Latvijas galvaspilsētā darbojās 43 kinoteātri. Arī citās pilsētās bija iespējams regulāri noskatīties kinofilmas.

Latvijā pirmās kinofilmas bija bez skaņas, bet ar 1933. gadu radās iespēja veidot skaņufilmas. Visvairāk pārstāvētā Latvijas kinoprodukcija bija dokumentālās filmas un īsmetrāža kinolentes par tēvzemes dabu un pilsētām. Regulāri uzņēma kinohronikas par notikumiem pašu zemē. Uzņēma arī vairākas mākslas filmas. No “mēmajām” filmām skatītāju ievērību izpelnījās “Lāčplēsis”. Valsts neatkarības pēdējos gados kinorežisora Viļa Lapenieka vadībā uzņēma pilnmetrāžas skaņu filmu “Zvejnieka dēls” pēc V. Lāča romāna motīviem. Šīs mākslas filmas pirmizrāde kļuva par nozīmīgu notikumu toreizējā kultūras dzīvē.

 Ā. Šilde, Latvijas vēsture 1914-1940, “Daugava”, R. 1976

 O. Kostanda, Latvijas vēsture, “Zvaigzne”, R. 1992

 Fr. Zālītis, Latvijas vēsture vidusskolām, “Zvaigzne ABC”, R. 1996

 R. Ābelnieks, Latvija divdesmitajā gadsimtā, “Zvaigzne ABC”, R. 1997

Latvijas Republikas neatkarības gados apmēram 15 % no visiem ienākumiem izlietoja izglītības vajadzībām. Latvijas Republikas 20 gados uzcēla 373 jaunas un pārbūvēja 587 skolas ēkas. Pamatskolā bezmaksas mācījās 6 gadus. Vēlāk par nelielu samaksu varēja mācīties četrgadīgās vidusskolās vai arodskolās. Augstāko izglītību varēja iegūt Latvijas Universitātē, Mākslas Akadēmijā un Latvijas Konservatorijā; mācības notika latviešu valodā. Studentu skaita ziņā Latvija bija pirmajā vietā ar 30 studentiem uz katriem 10 000 iedzīvotājiem. Pēc valsts apvērsuma pieņēma jaunu izglītības likumu. Pamatskolās ieviesa 7 klašu, bet vidusskolās 5 klašu mācību programmu. Plašāk izvērsa apmācību arodskolās. K. Ulmaņa “Draudzīgā aicinājuma” ietekmē skolām uzdāvināja vairāk nekā 800 000 latu, 1.7 miljonus grāmatu, 4500 gleznu un reprodukciju un daudz citu skolām vajadzīgu lietu.

Latvijas valsts izveidošanās bija galvenais priekšnoteikums straujai zinātnes attīstībai. Sevišķu uzplaukumu piedzīvoja latviešu valodas un folkloras pētniecība, tautas vēstures un kultūras apzināšana. Ievērojami pētijumi tika veikti arī dabas un tehniskajās zinātnēs. Zinātnes, kultūras un mākslas attīstību sekmēja 1920. gadā nodibinātais Kultūras fonds. Tā ienākumus veidoja 3 % piemaksas pie alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu cenām, arī nodoklis par ievestajām kinofilmām.

Ar Latvijas Republikas izveidošanos strauji uzplauka latviešu kultūra. Daudzus dzejniekus, māksliniekus un mūziķus atbalstīja Kultūras fonds. Uzsāka darbu arī augstskolas – Mākslas akadēmija un Latvijas konservatorija, kur varēja kļut par talantīgu mākslinieku un mūziķi. Arī neatkarība pavēra daudziem plašākas daiļrades iespējas. Varēja publicēt savus dzejoļu krājumus un veidot izstādes arī ārzemēs, ko daudzi arī darīja.

Pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma sāka ierobežot dzejnieku un daudzu citu kultūras darbinieku brīvību. Aizliedza publicēt darbus un slēdza teātrus, aizliedza rādīt lugas. Tomēr vēl arvien bija liela brīvība un plašas iespējas ikkatram.

( Ja vēlaties pasūtīt referātu vai arī ir kādas pretenzijas par to lūdzu, ziņojiet: guniss@inbox.lv )

Leave a Comment