Ekoloģija- bioloģijas nozare, kas pēta dzīvo organismu un vides savstarpējās attiecības. Terminu ekoloģija 1868. gadā ieviesa vācu zinātnieks Ernsts Hekels. Mūsu dienās šī zinātnes nozare ir ļoti aktuāla, jo tā risina ar vides piesārņojumu un vides resursu izmantošanu saistītās problēmas. Vide- apstākļu kopums, kuros attīstās dzīvie organismi.
Ekosistēmu veido visi dzīvie organismi (biocenoze) un vide (biotops). Ekosistēmā starp dzīvajiem organismiem un vidi pastāv līdzsvars, bet tās iekšienē noris nemainīga enerģijas un vielu plūsma. Tāpēc katrs tās elements ir neaizstājams. Uz zemeslodes ir ļoti daudz ekosistēmu. Katra ekosistēma ir specifiska, tomēr pamatvilcienos tām visām ir līdzīga uzbūve un funkcijas.
Gaja sengrieķu mitoloģijā bija Zemes dievība. Mūsdienas šo vārdu lieto, lai zemi aplūkotu kā vienotu veselumu, kā dzīvu organismu, kur dzīvības norises veic atsevišķi dzīvie organismi. Zeme ir dzīvības māte, tāpēc cilvēkam ir jāapzinās un jārēķinās ar procesiem, kas uz tās noris, lai neizjauktu ekoloģisko līdzsvaru un neiznīcinātu dabas resursus.
Šajā darbā ir ietverts īss raksturojums par atmosfēras gaisa radioaktivitāti
Radiācija un radioaktivitāte.
Kopš pagājušā gadsimta beigām, kad tika atklāta radiācija, tā uzlaboja tehnoloģijas un tika pielietota aizvien plašāk, ieskaitot elektrības ražošanu, rūpniecību un medicīnu.
Definīcija ir tāda, ka radioaktīvas vielas ir objekti, kas patvaļīgi sairst un šī procesa rezultātā izdala radiāciju. Tāds radiācijas tips ir pazīstams kā jonizējošā radiācija, un, ja dzīvās šūnas, ieskaitot cilvēka šūnas, tiek pakļautas šādai iedarbībai, var rasties vairākas bioloģiskas izmaiņas.
Šīs izmaiņas ir ļoti dažādas, tās mainās atkarībā no vairākiem faktoriem – radiācijas rakstura, iedarbības veida, skarto cilvēku audu tipa, iedarbības ilguma u.tt.
Apkārtējā vidē radiācija ir dabīgs process. Cilvēki tās iedarbībai tiek pakļauti nepārtraukti, jau miljoniem gadu. Dabīgā radiācija ietver kosmisko radiāciju no kosmosa, zemes radiāciju, kas rodas no dabīgiem radioaktīviem materiāliem augsnē, akmeņiem un celtniecības materiāliem, radiāciju, kas rodas no gāzēm, kuras izdalās no zemes dzīlēm, un radiāciju no ēdiena un dzēriena, kas satur dabīgus radioaktīvus materiālus.
Dabīgās radiācijas līmenis dažādās vietās ir atšķirīgas. Piemēram, radiācijas vidējā efektīvā deva no dabīgiem avotiem Eiropas valstīs svārstās starp 1 un 3 milizīvertiem (mSz) gadā. Vietējās atšķirības var būt daudz lielākas. Tomēr maksimālā deva pēc Černobiļas avārijas cilvēkiem, kas atradās ārpus bijušās PSRS, pirmajā gadā pēc katastrofas bija 1 mSz.
Visbeidzot, cilvēki var tikt pakļauti radioaktivitātes iedarbībai pēc avārijas. Tādi gadījumi var būt, sākot no mazākas kļūmes ar mazu radioaktīvo materiālu daudzumu līdz svarīgiem notikumiem, tādiem kā avārija Černobiļā. Cilvēki var tikt pakļauti arī mākslīgi radītai radiācijai, medicīniskās diagnostikas vai ārstēšanas procesā, kā arī darbā.
Dabiskā radioaktivitāte
Dabiskajam radioaktīvajam apstarojumam ir divi avoti: kosmoss, no kurienes nāk kosmiskais starojums un zemes garoza, kas kopš zemes rašanās satur pirmatnējos radioaktīvos elementus, arī tos, no kuriem veidojas radons.
Kosmiskais starojums un zemes garozā esošie radioaktīvie elementi izsauc divu veidu apstarojumu: ārējo kur dod izstarojumi, un iekšējo, kad radioaktīvie elementi nokļūst organismā.
Kosmiskā starojuma intensitāte mainās atkarībā no vietas augstuma virs jūras līmeņa: augstkalnu apvidu iedzīvotāji var saņemt 2- 3 reizes lielākas dozas nekā tie, kuri dzīvo tuvu jūras līmenim. Arī ceļošana lidmašīnā palielina saņemtās kosmiskā starojuma devas. Šis starojums praktiski neizraisa iekšējo apstarošanu.
Ekspozīcijas avoti Gada efektīvā deva (mSv )
Kosmosa radiācija 0.38
Zemes radiācija 0.46
Radioaktīvie izotopi (izņemot radonu) 0.23
Radons un tā sairšanas produkti 1.28
Kopā 2.35
Mākslīgā radioaktivitāte.
Mākslīgā radioaktivitātes avoti ir vairāki. Svarīgāko no tiem veido apstarojums, kas saistīts ar medicīniskos – diagnostikas un ārstniecības nolūkos veiktām procedūrām. Tā daļa kopīgajā iedzīvotāju apstarojumā var ievērojami mainīties atkarībā no valsts, ko nosaka medicīniskā prakse.
Citi avoti ir:
Þ radioaktīvie elementi, kas radušies atomieroču izmēģinājumos ( šādi mēģinājumi tika izbeigti 70. gadu vidū );
Þ atomrūpniecības un pētījumu radītais piesārņojums;
Þ dažos Eiropas reģionos – Černobiļas vai citu katastrofu radītais piesārņojums.
Apstarojums var būt gan iekšējs, gan ārējs. Šis apstarojums ir atkarīgs no radioaktīvajiem elementiem vai starojumiem, kas to rada.
Mākslīgie radiācijas avoti.
Aktivitāte Efektīvā deva
Dabīgā radiācija 1 – 3 mSv
50 krūšu kurvju rentgeni 1 mSv
100 stundas lidojumā 1 mSv
Tipiska ikgadēja deva ES kodolspēkstaciju strādniekiem 3 mSv
Radiācijas daudzums un tā mērvienības.
Cilvēki ar maņu orgāniem nevar noteikt radiāciju. To nevar redzēt, saost vai sataustīt, un tāpēc dabiskā veidā, balstoties uz pieredzi, radiācijas lielumu nevar sīki novērtēt. Tāpēc reālo un iespējamo radiācijas negadījumu ir atkarīgs no visaptverošām zinātniskām mērvienībām, ko lieto, lai noteiktu dažādo radiācijas un radioaktīvā starojuma īpašību daudzumu.
No šīm mērvienībām visbiežāk lietotā ir grejs (Gy) , kas mēra absorbēto devu, milizīvertu (mSv) , kuros mēra efektīvo devu un bekereli (Bq) , kuros izsaka kodolu sabrukšanas skaitu laika vienībā. Visas šīs mērvienības ir izskaidrotas sekojošā tabulā.
Daudzums Definīcija Vienības Ekvivalents
Radiācijas deva
Absorbētā deva Audos vai orgānos absorbētā enerģija uz masas vienību grejs (Gy) 1Gy= 1džouls/kg
Efektīvā deva Absorbētā deva, attiecināta uz masa vienību, lai noteiktu radiācijas īpašības un būtisku kaitējumu apstarotajās šūnās un audos. zīverts (Sv) 1Sv= 1džouls/kg
Devas stiprums Radiācijas deva laika vienībā (piemēram, stundā vai gadā) Gy/val, mSv
Radioaktivitāte
Aktivitāte Kodolu sabrukšanas skaits laika vienībā katram izotopam. bekereli (Bq) 1Bq 1sbrukš/sek
Izotopu koncentrācija Aktivitāte uz masas vienību vai tilpuma vienību (piemēram, uz kilogramu vai uz kubikmetru) Bq/kg, Bq/m3
Radioaktīvo materiālu pussabrukšanas periods Laiks, kurā izotopa aktivitāte samazinās uz pusi sekunde, diena, gads
Vidējā efektīvā deva indivīdiem, ko dod medicīnā pielieto izotopi, Eiropas valstīs aptuveni 1 mSv/a ( 10-3 Zīvertu gadā). Vidējā dabīgā kālija –40 aktivitāte cilvēka ķermenī ir apmēram 55 bekereli uz kg ķermeņa svara, atbilstoši kopējai aktivitātei 4000 Bq. Tas ir cēlonis gada efektīvajai devai aptuveni no 0,15 līdz 0,2 mSv/a.
Radioaktīvais pussabrukšanas periods dažiem vienkāršajiem izotopiem:
jods –131 8 dienas
cēzijs -137 30 gadu
plutonijs -239 24 100 gadu
Radiācijas negadījuma sekas.
Katrs radiācijas negadījums būs atšķirīgs pēc atrašanās vietas, tipa, cēloņiem, mēroga un iedarbības. Nopietnas kodolspēkstacijas avārijas sekas ar radiācijas izdalīšanos atmosfērā jau ir aprakstītas, lai gan nav paredzama prognoze, ka šāda veida katastrofas ir visiespējamākās.
Radioaktīvie materiāli var izdalīties atmosfērā, gaisa strāvas tos var izkliedēt virs lielām platībām. Tie var iedarboties uz sabiedrības locekļiem pa dažādiem ceļiem.
Lietus vai sniegs var nozīmīgi pastiprināt ietekmi uz sabiedrības veselību un vidi negadījuma zonā. Jebkuri nokrišņi nones radioaktīvos materiālus uz zemes, tādā veidā vietēji palielinot gan vides saindēšanu, gan izvietoto izotopu iedarbību, bet līdz ar to samazinot iedarbību no materiāliem, kas negadījuma rezultātā nokļuvuši gaisā.
Radiācijas iedarbības ceļi.
Kad radioaktīvie materiāli izplatās vidē, indivīdi var tikt pakļauti radiācijas iedarbībai dažādos veidos. Negadījuma agrā stadijā, kad lielākā daļa izdalīto radioaktīvo materiālu vēl ir gaisā, visievērojamākā iedarbība ir no ārējās radiācijas, ko izsauc šie gaisā esošie materiāli un no iekšējās radiācijas, kas rodas, šos materiālus ieelpojot. Abi šie veidi saglabā savu nozīmību tik ilgi, cik ilgi cilvēki ir pakļauti radioaktīvā mākoņa iedarbībai.
Kad radioaktīvie materiāli nogulsnējas uz zemes, tie kļūst par radiācijas avotu. Lai gan radiācijas devai no šiem materiāliem ir tieksme uzkrāties vēl lēnāk, daudzos gadījumos tas ir visnozīmīgākais kopējais izplatīšanās ceļš. Vēl vairāk, noteiktos apstākļos var pieaugt nogulsnējušos materiālu iedarbība uz īpašām grupām. Piemēram, putekļains darbs lauksaimniecībā var izraisīt re- suspendēto radioaktīvo materiālu ieelpošanu.
Saindēta ēdiena un dzēriena patēriņš var būt ievērojams radiācijas iedarbības izplatīšanās ceļš, pat dažu pirmo dienu laikā. Īpaši atklāta nogulsnēšanās vai saindēts lietus ūdens var strauji saindēt augļus un sakņaugus caur lapām. Piens var tikt saindēts, ja govs apēd saindētu zāli vai citus augus. Ir acīmredzams, ka tad, ja pārtika ir ražota saindētā vietā un tad eksportēta, cilvēki arī no citām vietām tiek pakļauti radiācijas iedarbībai.
Tur, kur ir tieša radioaktīvo materiālu izmete vai nogulsnēšanās no atmosfēras ūdenī, izplatīšanās caur ūdeni var izraisīt papildus problēmas. Radiāciju var saņemt no izdzerta saindēta ūdens vai mazgājoties tajā, gatavojot ēdienu vai lietojot to citiem mājsaimniecības mērķiem. Vietās, kur nokrišņi palielina radioaktīvo vielu saturu iekšzemes ezeros, saindēto zivju patēriņš arī var būt nozīmīgs radiācijas izplatīšanās ceļš.
Ietekme uz veselību.
Radiācija var vai nu nogalināt, vai arī izmainīt dzīvās šūnas. Katrs pieaudzis organisms, protams, satur šūnu biljonus, no kuriem katru dienu tiek aizvietoti daži miljoni. Zemes radiācijas iedarbībai, īpaši, ja to salīdzina ar dabīgas radiācijas līmeni, varētu būt maza vai nemanāma iedarbība uz indivīdu.
Radiācijas bioloģisko iedarbību var iedalīt divās galvenajās grupās: à nosakāma (vai akūta) iedarbība un à iespējamā ( vai vēlāka) iedarbība, kas pamatojas uz šūnas izraisīto bojājumu tipu. Nosakāmā iedarbība var ietvert ādas apdegumus, staru slimību un pat nāvi. To izraisa šūnu sastāvdaļu reproduktīvās ietilpības zaudējums, kas bojā audus. No otras puses, iespējamā iedarbība ietver vēzi un iedzimtus defektus, kas rodas šūnu ģenētisko komponentu izmaiņu rezultātā.
Radiācijas negadījumiem ir arī psiholoģiska iedarbība. Tie izraisa akūtu stresu iespējamā nezināmā, neredzamā un potenciāli briesmīgā kaitējuma dēļ. Vietējām varas iestādēm vajag apzināties, šo stresu un ar to saistītās problēmas, kas var rasties pat tad, ja radiācijas iedarbība ir zema vai nenozīmīga.
Nosakāmā iedarbība.
Jebkurš orgāns zaudē savu funkciju, ja ir gājušas bojā pietiekoši daudz šūnas orgānā vai audos, un tas ir noteikums akūtai iedarbībai. Šīs iedarbības galvenā īpatnība ir tā , ka tā palielinās, pieaugot skarto šūnu skaitam. Ir arī zināms radiācijas devas līmenis, zem kura šī iedarbība nevar notikt. Šis līmenis ir atšķirīgs, atkarībā no skartā orgāna vai audiem.
Ja radiācija iedarbojas vienmērīgi uz visu ķermeni, pirmie tiek skarti audi kaulu smadzenēs. Tāpēc, ja viss ķermenis tiek pakļauts ļoti spēcīgai radiācijas iedarbībai, kailu smadzeņu bojājums var būt nāves cēlonis dažu nedēļu laikā.
Ne- letāla ārējā starojuma nosakāmā iedarbība parasti izpaužas kā slikta dūša, vemšana un caureja, kā arī pazemināta fertilitāte, ādas bojājumi un acu kataraktas. No otras puses, ieelpojot lielu daudzumu nešķīstošus radioaktīvos materiālus, plaušas var saņemt augstu radiācijas devu, kas noved pie pastāvīgas plaušu funkcijas pasliktināšanās vai pat nāves.
Radiācijas devu līmeņa iedarbība
dažādos orgānos un audos.
Deva Gy Orgāns vai audi Iedarbība
0,1 auglis teratoģenēze
0,5 kaulu smadzenes hematopoēze
0,5 viss ķermenis vemšana
0,5 – 2 acu kristāliņi identificējama duļķošanās
1 viss ķermenis agra nāve
3 āda depilācija, eritrēma
5 acu kristāliņi vizuālā pasliktināšanās
10 plaušas pneimonija, agra nāve
10 vairogdziedzeris Hipotireoze
Iespējamie efekti.
Radiācija var arī modificēt šūnas. Ja izmainītās šūnas saglabā savu spēju dalīties, var rasties modificētu šūnu klona pieaugums, kas galu galā, vairākus gadus pēc apstarošanas var izraisīt vēzi. Ja modificēta šūna ir dzimumšūna, izmainīto iedzimto informāciju var pārnest uz iedarbībai pakļauto personu pēcnācējiem. Šos vēlos somatiskos vai iedzimtos efektus dēvē par iespējamiem efektiem, un viņus raksturo tas, ka, pieaugot radiācijas devai, drīzāk palielinās to iespējamība nevis efekta stiprums.
Vēlā somatiskā iedarbība uz veselību primāri izpaužas kā palielināta saslimšana ar vēzi starp iedarbībai pakļautajiem iedzīvotājiem. Šāda saslimšana ar vēzi parasti ir lēna un var ilgt pat dažu gadu desmitu garumā. Saslimšanu ar vēzi, ko izraisījusi radiācija, vienmēr nav viegli izvērtēt, jo to nevar atšķirt no parasta vēža. Radiācijas izraisītās vēža formas ietver gan tās vēža formas, kuru izārstēšanas biežums ir zems, piemēram, plaušu vēzis un leikēmija, gan tādas vēža formas, kurām izārstēšanās biežums ir augsts – ādas un vairogdziedzera vēzis.
Ilgākā laika periodā indivīdu, kuri ir tikuši pakļauti radiācijas iedarbībai, bērniem vai nākošās paaudzes pēcnācējiem var parādīties iedzimtas saslimšanas, īpaši tad, ja iedarbībai ir tikuši pakļauti dzimumdziedzeri.
Vienīgais acīm redzamais ievērojamais somatiskais efekts pēc Černobiļas avārijas ir tas, ka bērniem pieauga saslimšana ar vairogdziedzera vēzi.
Psiholoģiskais un psihosociālais efekts.
Radiācijas negadījumu psiholoģisko un psihosociālo efektu izraisa vairāki faktori, piemēram:
Þ radiācijas negadījumu asociēšanas ar kodolkara šausmām,
Þ nespēja ar cilvēka maņu orgāniem noteikt jonizējošo starojumu, tā padarot cilvēkus bezpalīdzīgus briesmu priekšā,
Þ sagrāvi un ciešanas, ko izraisa evakuācija un izvietošana,
Þ pieņēmumu, ka briesmas patiesībā var būt lielākas, nekā oficiālie informācijas avoti ir gatavi atzīt.
Tāpēc sabiedrības informēšana ir vitāli svarīga gan pirms, gan pēc negadījuma.
Ir daudz pierādījumu, ka Černobiļas notikumi izraisīja nozīmīgu psiholoģisko efektu uz iedzīvotājiem, kurus tie ietekmēja. Šī iedarbība, kura parādās saistībā ar stresu, ietver izmaiņas dzīves stilā (ieskaitot tabakas un alkohola patēriņa pieaugumu), tādu saslimšanu pieaugumu, kuru medicīniskie simptomi nav specifiski, kā arī sociālo destrukciju, kas seko sabiedrības pārvietošanai.
Pretpasākumi.
Notiekot radiācijas negadījumam, vietējās varas iestādes – nekavējoties un uz ilgāku laika posmu – var ieviest virkni sabiedrības veselības pasākumu. To izvēle pamatosies uz izmērīto vai iepriekš noteikto radiācijas līmeni vai devu. Nacionālās vai starptautiskās organizācijas var iepriekš noteikt radiācijas līmeni. Fiksēti radiācijas monitori tuvu pie kodoliekārtām vai mobilās brigādes, kas veic gaisa, lietus ūdens, virszemes ūdeņu, augsnes vai pārtikas monitoringu, var izmērīt vietējās radiācijas līmeņus. No šiem līmeņiem radiācijas devas cilvēkam vai videi var paredzēt iepriekš.
Patveršanās, evakuācija un izvietošana.
Patveršanās un evakuācijas avārijas gadījumā ir visefektīvākā, ja to lieto pirms radioaktivitātes parādīšanās. Cilvēku izvietošana atrisina vairākas īpaši smagas problēmas ilgākam laikam. Visus trīs pasākumus parasti īsteno ugunsdzēsības vai riska dienests, policija vai civilās aizsardzības varas iestādes, skatoties pēc vietējās vienošanās.
Ar patveršanos saprot padoma sniegšanu cilvēkiem, lai tie paliek telpās piemērotās ēkās, tur aizvērtas durvis un logus un, kur iespējams, aizver ventilācijas sistēmas. To ir diezgan viegli īstenot, un tas var nodrošināt vienkāršu aizsardzības līmeni, izraisīt minimālu sociālo destrukciju, kā arī dot mazāku risku īsam laika periodam. Cilvēkiem, kas ir patvērušies, jāiesaka sekot notikumu gaitai, klausoties radio un/ vai televizoru, kā arī jādod viņiem regulāra, saskaņota informācija, padomi un instrukcijas.
Patveršanās uz 12 stundām vai vēl ilgāku laika periodu var būt cēlonis sociālās, medicīniskas un psiholoģiskas dabas problēmas. Tās savukārt var izraisīt neplānotu un nekontrolējamu kustību ārā no pajumtes.
Evakuācija ir cilvēku neatliekama, pagaidu pārvietošana no vienas vietas uz citu. Normāli to plāno un pielieto cilvēkiem, kas dzīvo tuvu kodoliekārtām. Ja vien ir iespējams, jāizvairās no neplānotas biezi apdzīvotas platības evakuācijas. Kaut gan noteiktām grupām, piemēram, bērniem un grūtniecēm ir lielāks risks, evakuācijas plāniem jāpamatojas uz vispārēju stratēģiju, nevis uz šo grupu prioritāti.
Evakuācija var izraisīt psihosociālās problēmas, jo cilvēkus skumdina māju, īpašuma un mājdzīvnieku pamešana.
Izvietošanu parasti pielieto, lai izvairītos no ievērojamas ilglaicīgas radiācijas devas uzkrāšanās, ko dod izotopi, kas ir uz zemes vai arī saindētas barības lietošana. Izvietošana var būt pagaidu vai ilgstoša. Tā ir dārga, gan ekonomiski, gan sociāli. Černobiļas avārijas pieredze parādīja, ka izvietošana var izsaukt nopietnu psiholoģisko stresu un socio- ekonomisku ietekmi.
Stabila joda preparātu profilakse.
Černobiļas avārijas rezultātā jūtami palielinājās saslimstība ar vairogdziedzera vēzi bērniem. Šis pieaugums, iespējams, var būt cieši saistīts ar radioaktīvā joda izotopa iedarbību uz bērniem. Stabila joda preparāti bloķē radioaktīvā joda iedarbību uz vairogdziedzeri. Tie ir pieejami vairākos veidos, bet visiedarbīgākā ir preparātu izplatīšana un lietošana pirms radioaktīvā joda iedarbības. Viens tūkstotis stabilā joda preparāta tablešu (65 mg) maksā aptuveni $15, tās ir derīgas apmēram 5 gadus. PVO ieteiktās vienreizējās devas ir paradītas zemāk dotajā tabulā.
PVO ieteiktās stabilā joda
preparātu devas.
Vecums Ieteiktā ikdienas deva, pārrēķinot uz jodu
> 12 gadi 100 mg
3 – 12 gadu 50 mg
1 mēn. – 3 gadi 25 mg
< 1mēn. (vienreizējā deva) 12,5 mg
Negadījuma laikā, izdaloties radioaktīvajiem joda izotopiem, piemēram, kodolreaktora avārijā, stabilie joda preparāti jāpiegādā visām iedzīvotāju grupām, jo šo izotopu ieelpošanas rezultātā vairogdziedzeris saņem augstu radiācijas devu.
Ja radiācijas līmenis ir zemāks, tāds, ka uz vairogdziedzeri attiecas tikai vēlāka iespējamā iedarbība, situācija ir vēl sarežģītāka. Tādos gadījumos stabils joda preparātu profilaksi iesaka vispirms bērniem, jo tie ir augstāka riska grupa nekā pieaugušie. (PVO norādījumi par joda profilaksi dod sīkākas rekomendācijas par to, kādos gadījumos jods ir piemērots). Stabila joda preparāti samazina radiācijas devu, kas radusies, ieelpojot radioaktīvo jodu un var arī samazināt devu, kas radusies, norijot radioaktīvo jodu, tur, kur nav iespējams pārtikas un piena lietošanas aizliegums. Stabila joda lietošana ir vēl iedarbīgāka, ja to nozīmē tikko pirms radioaktīvā joda uzņemšanas vai tur, kur tas nav bijis iespējams, tik ātri, cik vien iespējams, pēc tās. Tāpēc vietējās varas iestādes, lai novērstu aizkavēšanos, var apsvērt joda preparātu uzglabāšanu skolās, slimnīcās, ugunsdzēsības stacijās, policijas iecirkņos un civilās aizsardzības centros, ņemot vērā izplatīšanās vietas.
Kopsavilkums.
Nopietni radiācijas negadījumi ir ļoti reti. Neskatoties uz to, kad tie notiek, tie var būt par cēloni nopietnām sabiedrības veselības problēmām. Radiāciju nevar noteikt ar cilvēku sajūtām. Turklāt, parasti sabiedrībai nav pieredzes, kā izturēties pret radiāciju.
Radiācijas negadījumi var būt par cēloni plašam sabiedrības satraukumam un izraisīt plašu jautājumu loku, kas jārisina. Šie jautājumi ietver darbības, kas vērstas uz vislabāko apstākļu radīšanu individuālām personām un viņu ģimenēm, saslimšanu nākotnē vai pat pāragras nāves prognozes, kaitējumus vēl nedzimušiem bērniem un drošību vietējai pārtikai un ūdenim.
Radiācijas higiēnas galvenais uzdevums ir nodrošināt visu radioaktīvo atkritumu savlaicīgu savākšanu un drošu uzglabāšanu, lai pilnīgi pasargātu apkārtējo vidi no piesārņojuma ar radioaktīvām vielām. To, ka minētie pasākumi ir efektīvi, pierāda elektrostacijas, kuras izmanto atomenerģiju. Ja šīs elektrostacijas pareizi uzbūvē un prasmīgi ekspluatē, tās apkārtējo vidi nepiesārņo.
Lapa kur materiālas ņemts: http://www.pvg.edu.lv/skolenproj/fizika/radioaktivitate.htm