IEVADS
Terminu „bioloģiskā daudzveidība” sāka lietot samērā nesen, lai vienkāršāk izteiktu visu dzīvības formu dažādību uz Zemes. Jēdziens ietver sevī augu, dzīvnieku un mikroorganismu sugu daudzveidību, to gēnu daudzveidību un ekosistēmas daudzveidību, kuras šīs sugas veido. Kā sinonīmu varētu minēt arī jēdzienu „dzīvās dabas daudzveidība”.
Līdz šim brīdim Latvijā kopumā ir uzskaitītas apmēram 27 443 sugas, taču zinātnieki atzīst, ka reāli ir uzskaitījuši tikai 75 % kukaiņu sugu, bet apzināti – tikai 60 % vienšūņu. Praktiski neizpētītas palika mikroskopiskas sēnes un augsnē dzīvojošie bezmugurkailinieki.
Cilvēku dzīvi un labklājību tieši vai pastarpināti ietekmē dabas resursu izmantošana. 19. un 20. gs. mijā, attīstoties jaunām tehnoloģijām, sākās intensīva dabas resursu izmantošana, kas turpinās līdz pat mūsdienām. Tas noved pie bioloģiskās daudzveidības sašaurināšanas. Turklāt jaunas tehnoloģijas rada spēcīgu ūdens un gaisa piesārņojumu, kur uzkrājas bīstamas ķīmiskas vielas. Arī tas iznīcina jūtīgākās augu un dzīvnieku sugas. Pagaidām cilvēki vēl pilnībā neapzinās problēmas, kas saistās ar ozona slāņa samazināšanos, ultravioletā starojuma palielināšanos un klimatiskām izmaiņām.
Postu nodara cilvēki, izmantojot dabu. Latvijā strauji samazinājās mežu platības, tika nosusināti un izstrādāti purvi un ievērojami samazinājās lielo zīdītājdzīvnieku skaits. Piemēram, izbūvējot Daugavas hidroelektrostaciju kaskādi, iznīcinātas vismaz 10 sugu vienīgās atradnes Latvijā. Apzināti introducētas vai ievazātas daudzas augu un dzīvnieku sugas, kas negatīvi ietekmē vietējo sugu populācijas un spēj pilnīgi iznīcināt vai degradēt vietējās ekosistēmas.
Līdztekus negatīvajām parādībām dabā, kas sekoja intensīvai saimnieciskajai darbībai, Latvijā tāpat kā citur pasaulē veidojās apziņa par dabas aizsardzības nepieciešamību un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas stratēģijas nozīmību. Līdzšinējā pieredze gadsimta garumā ir pierādījusi, ka ekonomiski daudz izdevīgāk ir plānot dabas resursu izmantošanu atbilstoši to atjaunošanās iespējām, nekā pēc to noplicināšanas ieguldīt milzu naudas līdzekļus dabas aizsardzības pasākumos. Tāpēc par prioritāti bioloģiskās daudzveidības aizsardzībā pašlaik tiek izvirzīta tautsaimniecības nozaru iesaistīšana un dabas aizsardzības un resursu ilgtspējīgas izmantošanas principu un pasākumu iestrādāšana nozaru attīstības plānos.
Ir uzkrāta pieredze, kas ļauj secināt, ka dabas aizsardzība var īstenoties tikai tad, kad tajā iesaistās vietējās pašvaldības, interešu grupas, nevalstiskās organizācijas un uzņēmēji. Tāpēc Latvijā ir uzsākta aizsargājamo teritoriju dažādu apsaimniekošanas modeļu aprobācija. Tiek veidotas aizsargājamo teritoriju konsultatīvās padomes, kurās iesaistās vietējo pašvaldību, virsmežniecību, zivsaimniecības, kultūras un pieminekļu aizsardzības un vides aizsardzības institūciju pārstāvji, nevalstiskās organizācijas, vietējie uzņēmēji. Teritoriju apsaimniekošana tiek nodota pašvaldību uzņēmumiem vai sabiedriskām organizācijām. Pēc kāda laika varēsim izanalizēt šo modeļu darbību un izvērtēt veiksmīgākās un efektīvākās metodes. Pagaidām Latvijā nav veikta vispusīga dabas resursu ekonomiskā izvērtēšana, taču ir iezīmējusies skaidra tendence, ka aizsargājamo teritoriju ilgtspējīga apsaimniekošana un pakalpojumu sniegšana tūristiem, makšķerniekiem un medniekiem kļūst par nozīmīgu lauku attīstības alternatīvu, kas rada jaunas darba vietas un ienākuma avotus. Svarīgi, lai tūrisma un rekreācijas slodzes būtu samērojamas ar konkrētās vietas vides ietilpību.
1. Bioloģiskās daudzveidības formas
Ģenētiskā daudzveidība. Ģenētiskā daudzveidība ir daudzveidība sugas ietvaros. Sugas ietvaros var izdalīt pasugas, šķirnes, populācijas un citas vienības. Ģenētiskā daudzveidība nepieciešama katrai sugai, lai tā saglabātu spēju vairoties, izturību pret slimībām un spēju pielāgoties mainīgiem apstākļiem.
Ļoti svarīga ir arī mājdzīvnieku un lauksaimniecības augu ģenētiskā daudzveidība. Liela ģenētiskā daudzveidība nodrošina rezervi selekcijai, veidojot jaunas kultūraugu un mājdzīvnieku šķirnes. Lielu ģenētisko daudzveidību jūs varat aplūkot, piemēram, dāliju izstādē, kur izstādītie augi ir tik dažādi, taču pieder vienai un tai pašai sugai. Liela ģenētiska daudzveidība ir arī cilvēku vidū – cilvēki atšķiras pēc sava izskata un iedzimtajām īpašībām.
Ģenētiskās daudzveidības pamatā ir populāciju daudzveidība. Sugām, kuras ir samazinājušās līdz vienai populācijai, ir mazāka ģenētiskā daudzveidība nekā tām, kurām ir daudz populāciju. (Piemēram, kāda ķirzaku suga, kas dzīvo okeānā uz vienas vienīgas salas.) Zvirbuļiem, kuri ir bieži sastopami, ir daudz populāciju un tāpēc arī liela ģenētiskā daudzveidība. Biologi rūpējas par populāciju saglabāšanos tāpat kā par sugu saglabāšanos, jo katrā populācijā ir unikāla ģenētiskā informācija.
Sugu daudzveidība. Sugu daudzveidība ir tas, ko vairums cilvēku saprot ar bioloģisko daudzveidību. Pasaulē ir vairāk nekā pusotra miljona zināmu sugu, un ir ļoti daudz sugu, kurām vēl nav dots nosaukums, to kopējais skaits varētu būt starp 5 un 15 miljoniem. Visvairāk nezināmo sugu varētu būt starp tropu mežu kukaiņiem.
Cilvēku darbības rezultātā daudzas sugas ir izmirušas. Aprēķināts, ka pašlaik apmēram 34000 augu un 5200 dzīvnieku sugas ir apdraudētas.
Sugu daudzveidība apgādā cilvēkus ar resursiem un resursu alternatīvām. Piemēram, ir sugas, kas izmantojamas medicīnai, pārtikai, būvmateriāliem.
Tropu lietus meži klāj daudz mazāk nekā pusi no mūsu planētas, taču tie ir mājvieta vismaz 50 procentiem pasaules sugu. Pētnieki domā, ka šeit varētu mitināties vismaz 90 % no visas pasaules sugām, tikai tās vēl nav atklātas, jo par tropu mežiem ir daudz nepilnīgāki pētījumi nekā par citām ekosistēmām.
Ar sugu daudzveidību visbiežāk saprot tikai sugu skaitu, taču daudzveidības novērtēšanai jāvērtē arī sugu nozīmīgums – īpatņu skaits un tas, cik suga reta. Liels sugu skaits vien neliecina par augstu bioloģisko daudzveidību. Piemēram, sugu skaits strauji pieaug pēc meža izciršanas. Taču izcirtumos lielākoties aug ļoti parastas sugas, kamēr pirms nociršanas mežā varbūt bija arī retas sugas. Liels sugu skaits mēdz būt nezālienēs un izgāztuvēs, bet tā vērtību nevar salīdzināt ar sugu daudzveidību cilvēka neskartā mitrā mežā, kura sugu komplekss ir veidojies daudzu gadu simtu laikā.
Ekoloģiskā daudzveidība. Daudzveidība ekoloģiskajā līmenī atspoguļo vairāku sugu kopējo atbildi un dažādiem vides apstākļiem. Tur ietilpst barības ķēdes, sukcesijas, simbioze, plēsēju – upuru attiecības, parazītisms, nišas utt. Lielu ekoloģisko daudzveidību atradīsiet, piemēram, neielabotā pļavā, kur uz augiem barojas dažādi kukaiņi, kurus savukārt apēd lielāki kukaiņi; šie kukaiņi krīt par upuri kukaiņēdājiem putniem, ko savukārt medī lielāki putni; šeit varētu atrast arī citas attiecības starp sugām: vairākas kukaiņu sugas ir nepieciešamas augu sugu eksistencei, jo tos apputeksnē. Jau minētajā zooloģiskajā dārzā ekoloģiskā daudzveidība ir zema – kaut arī ir daudz sugu, lielākoties starp tām nenotiek konkurence un nepastāv arī citas attiecības starp sugām.
Ainavu daudzveidība. Vispirms jāpaskaidro, ka biologi un ģeogrāfi ar ainavu saprot kaut ko pavisam citu nekā daiļdārznieki un gleznotāji. Dabas pētnieku izpratnē ainava ir viss, kas atrodas kādā teritorijā.
Varat padomāt ainavu daudzveidību, piemēram, pastaigājoties. Ja jūs desmit minūtes dosities vienā virzienā, cik dažādus biotopus jūs šajā laikā šķērsosiet? Vienā gadījumā jūs visu laiku iesiet pa vidēja vecuma priežu mežu. Otrā gadījumā egļu jaunaudzi nomainīs vecu egļu audze, priežu mežs un izcirtums. Trešajā gadījumā šķērsosiet strautu, palieņu pļavu, trīs dažādu vecumu un tipu mežaudzes un vēl paspēsiet nokļūt līdz sausai pļavai. Pirmajā gadījumā ainavu daudzveidība ir vismazākā, otrajā – vislielākā.
Ainavu daudzveidība ir nozīmīgs bioloģiskās daudzveidības elements. Piemēram, cik dažādi ir Latvijas meži? Vai lielākā daļa mūsu mežu ir vienveidīgas plantācijas, vai tie veido mozaīkveida ainavu ar dažāda vecuma mežiem, kas pieder pie dažādiem meža tipiem?
Katrs biotops ir mājvieta ļoti daudzām sugām. Daudzas no tām ir no šī biotopa pilnīgi atkarīgas – tās nevar dzīvot citos biotopos. Tādēļ, ja kādu biotopu iznīcina, tad līdz ar to izzūd liels daudzums sugu. Taču parasti notiek tā, ka biotops neizzūd pilnībā, bet kļūst aizvien mazāks, hektāru pa hektāram, kamēr atliek vairs tikai nelielas atsevišķas platības.
Ir daudz tādu sugu, kuru izdzīvošanai ir nepieciešamas lielas platības. Piemēram, lielajai pandai ikdienā jāpārstaigā lielas bambusu audžu platības, lai sagādātu sev nepieciešamo pārtiku. Jūras ērglim nepieciešami vismaz 30 hektāri nesadrumstalotu mežu.
Vairākiem retiem ķērpjiem nepieciešami dziļi meži, kuros ir diezgan nemainīgs gaisa mitrums. Šie ķērpji nevar augt meža malā, kur saule un vējš tos izžāvēs, tiem nepieciešami vismaz 50 metri līdz meža malai. Ja jūs lielu meža masīvu sadalāt vairākos nelielos meža puduros, vairākas sugas ir apdraudētas, jo neviens no šiem meža puduriem nav tik liels, lai pat tā vidū būtu sugai nepieciešamie apstākļi.
Vairākām sugām ir nepieciešamas mežu jaunaudzes. Mežam pieaugot, šīm sugām jāpārvietojas uz citām piemērotām jaunaudzēm. Pieaugušajā mežā atkal ieviešas citas sugas. Tātad bioloģiskajai daudzveidībai nepietiek tikai ar kāda meža tipa eksistenci. Nozīmīga ir gan meža platība, gan tas, vai ir pieejamas dažāda vecuma un pēc dažādiem apstākļiem atšķirīgas audzes.
2. Latvijas vēsturiskā attīstība
Latvijas ainava ir veidojusies ilgstošā dabas un cilvēka mijiedarbībā. Tiešā cilvēka ietekmē veidojās arī zālāju ekosistēmas, kas pirms cilvēka ienākšanas Latvijā, tāpat kā visā mežu zonā, bija ļoti nelielās platībās, kurās meža veidošanos traucēja dažādi dabiski faktori (pali, lielie zālēdāji u.c.).Ilgstošas apsaimniekošanas rezultātā zālāji ir izveidojušies par sarežģītām ekosistēmām ar lielu bioloģisko daudzveidību. Pļavas un ganības ir daudzveidīgas pēc izvietojuma reljefā, augsnēm, mitruma un citiem faktoriem, tādēļ rodas dažādi biotopi, kurus apdzīvo daudzveidīgas augu sabiedrības, arkurām saistīts liels skaits kukaiņu, putnu un citu dzīvnieku sugu. Sevišķi liela floras un faunas daudzveidība ir zālāju un apkārtējo biotopu kontaktjoslās.
Ar pļavām un ganībām apklātā platība sākot ar vēlo neolītu, kad Latvijas teritorijā parādījās zemkopība, pakāpeniski auga un maksimumu sasniedza 20. gs. sākumā (30% no Latvijas teritorijas). Šajā laikā dominēja slapjas pļavas un ganības (2/3 no kopējās pļavu un ganību platības).
Sākot ar 20. gs. kopējā pļavu un ganību platība strauji samazinājās, notika arī augu sabiedrību nomaiņa meliorācijas rezultātā.
3. Dabisko zālāju flora
Pļavas un ganības ir ļoti nozīmīgas kā aizsargājamo un reto augu biotopi. 40% no Latvijas Sarkanās grāmatas sugām ir sastopamas pļavās un ganībās, t.i. apmēram 128 sugas. Vairums Latvijas reto sugu (suga ir reta, ja tai Latvijā ir tikai 1-100 atradnes), kā arī daudzas samērā bieži sastopamas sugas (101-750 atradnes) republikas teritorijā izplatītas ļoti nevienmērīgi, kas bieži saistīts ar to, ka tām Latvijā ir izplatības areāla robeža vai tās ir tuvu šai robežai (Fatare, 1992). Zālājos sastopamas vismaz 100 šādas sugas (Latvijā kopumā vairāk nekā 300). Tātad tie ir nozīmīgi ne tikai Latvijā retu sugu aizsardzībai, bet arī šo sugu areāla saglabāšanai.Dažām augu sugām zālāji ir nozīmīgākā dzīvesvide. Lielākā daļa raspodiņu sugu (Alchemilla sp.) ir raksturīgas pļavām (77%), tas pats attiecināms uz žibulīšu ģinti (Euphrasia). Ļoti daudzveidīga ir graudzāļu (Poaceae) flora, tās ir arī vienas no biežāk dominējošajām sugām zālāju augu sabiedrībās. 66% no visām orhideju dzimtas sugām sastopami dabiskos zālājos.
4. Latvijas dabisko zālāju klasifikācija
Klase MOLINIO-ARRHENATHERETEA – mēreni mitras un mitras pļavas un ganības
ietilpst biotopi E.2. (izņemot E.2.1.) un E.3. (Latvijas biotopu klasifikators)
Pēcmeža daudzgadīgu lakstaugu sabiedrības, kas aug barības vielām vidēji bagātās un bagātās, ar ūdeni nodrošinātās augsnēs, un kas veidojušās un pastāv cilvēka lauksaimnieciskās darbības rezultātā.
Areāls: Eirosibīrija
Latvijā sastopamas augu sabiedrības no rindas Arrhenatheretalia (savienības Arrhenatherion, Cynosurion un Alopecurion) un rindas Molinietalia (savienības Molinion, Calthion, Filipendulion un Cnidion).
Klase FESTUCO-BROMETEA – stepes, sausi kalcifīli zālāji
ietilpst biotopi E.1.4.
Primāri un sekundāri sausi zālāji un stepes, kā arī tām līdzīga edafiski noteikta veģetācija, kurā dominē graudzāles un stepju sugas.
Areāls: temperātā, submeridionālā, (sub)kontinentālā Eiropa
Latvijā sastopamas tikai rindas Brometalia erecti augu sabiedrības. Šī rinda apvieno klases mezofītākās sabiedrības.
Augu sabiedrību raksturu nosaka substrāta kaļķainums un kaļķaino nogulumu dziļums, mitruma režīms – nepietiekamā mitrumā tiek kavēta barības vielu uzņemšana augiem, tādēļ sastopamas nabadzīgu vietu sugas, kaut arī substrāts ir bagāts, kā arī īpašais mikroklimats, jo šādi biotopi veidojas galvenokārt upju ielejās pakalnu un terašu nogāzēs.
Augāju veido galvenokārt lielziedu vīgrieze Filipendula vulgaris, kalnu āboliņš Trifolium montanum, bezstumbra usne Cirsium acaule un kailā pļavauzīte Helictotrichon pratense, mitrākās vietās zilganais grīslis Carex flacca un zilganais donis Juncus inflexus. Šajos biotopos aug arī Latvijā reti sastopamā krustainā drudzene Genciana cruciata, degumu dzegužpuķe Orchis ustulata, odu gimnadēnija Gymnadenia conopsea, ļoti retā mušu ofrīda Ophrys insectifera u.c. retas un aizsargājamas augu sugas.
Klase KOELERIO-CORYNEPHORETEA – smiltāji, smiltāju pļavas, klinšu veģetācija
ietilpst biotopi E.1.1., E.1.2., E.1.3.
Zema viengadīgu lakstaugu veģetācija augtenēs ar ekstremāliem edafiskiem un klimatiskiem apstākļiem. Daudzgadīgi lakstaugi dominē smiltāju pļavās un daļēji klinšu veģetācijā (sukulenti).
Areāls: Eiropa
Latvijā sastopamas zālāju augu sabiedrības no rindas Festuco-Sedetalia (savienības Plantagini-Festucion un Koelerion glaucae) un rindas Sedo-Scleranthetalia (savienība Alysso-Sedion albi).
Klase CALLUNO-ULICETEA – virsāji un nabadzīgas ganības
ietilpst biotopi E.2.1.
Zemu, daudzgadīgu lakstaugu un sīkkrūmu pēcmeža sabiedrības, kuras uztur dedzināšana, ganīšana un pļaušana, skābās, ļoti nabadzīgās, podzolētās augsnēs.
Areāls: Eiropas atlantiskie un subatlantiskie reģioni
Latvijā sastopamas augu sabiedrības no rindas Nardetalia (savienība Violion caninae).
Klase JUNCETEA MARITIMI – jūrmalas pļavas
ietilpst biotopi E.3.4.
Lakstaugu veģetācija sasāļotās augtenēs, kur dominē fakultatīvi un obligāti halofīti. Veidojas galvenokārt jūru piekrastēs, kā arī mainīga mitruma sāļainās augtenēs iekšzemē
Latvijā sastopamas zālāju augu sabiedrības no rindas Glauco-Puccinellietalia, savienības Armerion maritimae. Tās ir ļoti retas, sastopamas tikai dažās vietās Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastē (Randu pļavas, Mērsrags u.c.). Pārtraucot pļaušanu un ganīšanu, aizaug ar niedrēm.
Klase SCHEUCHZERIO-CARICETEA NIGRAE – zāļu purvi (un slapjas pļavas)
ietilpst biotopi E.4.1., E.4.2.
Areāls: Ziemeļu puslode
Zālāju augu sabiedrības pieskaitāmas rindai Caricetalia nigrae, savienībai Caricion nigrae. Tajās, salīdzinot ar zāļu purvu sabiedrībām, sūnu stāvs ir mazāk attīstīts. Pārtraucot pļaušanu biotopi pārpurvojas, un veidojas zāļu purvi.
Klase PHRAGMITO-MAGNOCARICETEA – niedrāji un augsto grīšļu sabiedrības
ietilpst biotopi E.4.3.
Areāls: Cirkumpolārs
Slapjiem zālājiem nosacīti var pieskaitīt augu sabiedrības, kas pieder rindai Magnocaricetalia, savienībai Magnocaricion, jo tās tradicionāli izmantotas zāles pļaušanai. Visbiežāk kā pļavas izmantoti Phalaris arundinacea biotopi.
5. Biezlapju dzimta (Crassulaceae)
Biezlapju dzimtā Latvijā ietilpst viengadīgi un daudzgadīgi lakstaugi ar biezām, sulīgām lapām. Ziedi divdzimumu, kārtni. Auglis – someņu kopauglis.
No saulrieteņiem (Jovibarba) smilšainās augsnēs – norās, kāpās, klajos priežu mežos aug atvašu saulrietenis (Jovibarba globifera, sin. Sempervivum soboliferum, Jovibarba sobolifera) – daudzgadīgs augs. Tā rozetes lapas ķīļveidīgas vai gandrīz otrādi olveidīgas, gaišzaļas, sulīgas. Stublājs 10 – 15 cm garš ar iegarenām, lancetiskām lapām. Ziedi dzelteni vai zaļgani, sakopoti daudzziedu vairogā. Zied VII – VIII. Augs ir valsts aizsardzībā.
No laimiņiem (Sedum) smiltājos, saulainās nogāzēs, uzkalniņos, klajos priežu mežos, kāpās bieži sastopams kodīgais laimiņš (Sedum acre) – daudzgadīgs augs ar ložņājošu sakneni un daudziem dzinumiem. Neziedošie dzinumi 1 – 3 cm gari, ziedošie 4 – 16 cm gari ar olveidīgām, mugurpusē izliektām, galotnē strupām, sulīgām, 2 – 5 mm garām un 2 – 3,5 mm platām lapām. Ziedi dzelteni. Ziedkopa sastāv no 3 – 5 vārpveidīgiem zariem. Zied VI – VII.
6. Gundegu dzimta (Ranunculaceae)
Gundegu dzimtā Latvijas apstākļos sastopami tikai lakstaugi. Tiem ir ar šķeltas, dalītas, retāk veselas lapas. Ziedi kārtni vai nekārtni, divdzimumu vai viendzimuma pa vienam vai ziedkopā – ķekarā vai skarā. Ziedus apputeksnē dažādi kukaiņi. Daudzi gundegu dzimtas augi ir indīgi.
Jau agri pavasarī Latvijas mežos, krūmājos, pļavās un upju krastos bagātīgi zied dažādi gundegu dzimtas augi. Varētu pat teikt, ka tā ir viena īsta pavasaraugu dzimta. Te jāmin tādi augi kā zilā vizbulīte (Hepatica nobilis), kuru dažos Latvijas novados sauc arī par palagzdīti, baltais (Anemone nemorosa) un dzeltenais (Anemone ranunculoides) vizbulis. Balto vizbuļu augtenēs nereti atrodami brūni līdz 3 cm plati kausi uz kātiņiem, kas pieauguši zemē baltā vizbuļa sakneņiem. Tā ir parazītiska sēne – bumbuļu sklerocīnija. Savukārt uz šo vizbuļu lapām redzami violeti punktveidīgi vai izplūduši plankumi, kurus izraisa vizbuļu sinhītrija – primitīva parazītiskā sēne. Jau vēlāk, maija beigās un jūnija sākumā kaļķainos upju krastos un pakalnos zied meža vizbulis (Anemone sylvestris). Vairākas vizbuļu ģints sugas Latvijā ir introducētas un tās audzē puķu dārzos.
Mitrās vietās lielā daudzumā zied pavasara mazpurenīte (Ficaria verna); tās sakņu gumi iegareni, stublāji stāvi vai pacili, lapas ieapaļas vai gareni olveidīgas, bet vainaglapas koši dzeltenas.
Krastmalās, grāvjos, mitrās pļavās ar koši dzelteniem ziediem greznojas purva purene (Caltha palustris), bet mitrās pļavās, mežu un krūmāju malās un ielokos atrodama Eiropas saulpurene (Trollius europaeus). Tās ziedi lodveidīgi, līdz 5 cm plati. Ziedu ārējo daļu veido līdz 3 cm garas dzeltenas kauslapas aiz kurām novietojas oranždzeltenas līdz 7 mm garas vainaglapas ar nektāra bedrīti pie lapas pamatnes. Lodveidīgo dzelteno ziedu dēļ Latvijas novados vietām šo augu sauc par cāļa galvu vai sviesta cibiņu.
Smilšainās augtenēs pļavās un mežmalās ar nokareniem violetiem ziediem redzama pļavas silpurene (Pulsatilla pratensis), bet priežu mežos, galvenokārt Latvijas austrumu un vidusdaļā, meža silpurene (Pulsatilla patens), kuras violetie ziedu kausi vērsti uz augšu. Sevišķi krāšņi šīs silpurenes ziedu paklāji redzami Latgales silos.
Maija vidū un beigās pļavās uzzied kodīgā gundega (Ranunculus acris), kas ir viena no izplatītākajām gundegu sugām Latvijas florā. Krūmājos un birztalās no gundegu ģints augiem bieži sastopama Kasūbijas gundega (Ranunculus cassubicus), kurai vērojama heterofīlija – parādība, kad vienam augam veidojas divējādas formas lapas. Kasūbijas gundegai vismaz viena piezemes lapa ir nierveidīga un ar garu kātu, bet stublāja lapas ir sēdošas, staraini dalītas. No retāk sastopamām gundegu sugām minēsim bumbuļu gundegu (Ranunculus bulbosus) un villaino gundegu (Ranunculus lanuginosus). Bumbuļu gundegai stublājs saniedz tikai 15 – 30 cm garumu. Tās raksturīga īpatnība ir pie pamatnes bumbuļveidīgi paresnināts stublājs no kura atiet bārkšu saknes. Šī suga sastopama Latvijas rietumdaļā un Latgales dienvidos. Savukārt villainā gundega aug mitros ēnainos mežos, laucēs, mežmalās, upmalu krūmājos Latvijas dienviddaļā maijā ziedu laikā veidojot zeltdzeltenu ziedu fonu. Meža un pļavas silpurene, kā arī bumbuļu un villainā gundega ir valsts aizsardzībā.
Vasarā stāvošos un lēni tekošos ūdeņos bieži redzamas ūdensgundegas ar iegremdētām vai peldošām lapām un baltiem ziediem. Daži speciālisti tās izdala īpašā ģintī (Batrachium).
No pavasarī ziedošiem gundegu dzimtas augiem ēnainos lapu koku mežos un krūmājos baltiem ziediem galotnes ķekaros zied vārpainā krauklene (Actaea spicata), kuru tautā sauc arī par velna krēsliem. Tās lapas ir lielas, 30 – 40 cm garas, plūksnaiani saliktas, ar gariem kātiem. Balto ziedu vietā vasaras vidū redzamas zaļas, bet vēlāk rudenī līdz 1 cm garas un 0,5 cm platas, melnas, indīgas ogas.
Sējumos, papuvēs, dažreiz arī kā nezāle dārzos samērā bieži izplatīta, bet diezgan reti pamanīta ir mazā jeb sīkā peļastīte (Myosurus minimus). Tas ir neliels, 2 – 20 cm garš viengadīgs lakstaugs. Ziedu stublāji ir ar vienu ziedu, kura vidū izveidojas 2 – 5 un pat vairāk centimetru gara ziedgultne ar daudzām jumstiņveidā sakārtotām sēklotnēm.
No gundegu dzimtas augiem Latvijā kā nezāli galvenokārt ziemāju sējumos un āboliņa laukos sastop tīruma zilausi (Consolida regalis). Tam ir spilgti zili violeti, retāk gaišzili vai pat balti ziedi. Viena zieda vainaglapa ir ar garu dobu piesi.
No dzimtas augiem aizsargājama ir dzeltenā kurpīte (Aconitum lasiostomum), kura izplatīta Vidzemes augstienē un Latgales dienviddaļā. Tās radinieci – zilo kurpīti (Aconitum napellus) kā dekoratīvu augu plaši audzē puķu dārzos.
Upju krastos (Ogres, Daugavas, Mēmeles u.c.) sastopams augstais gaiļpiesis (Delphinium elatum). Tā stublājs sasniedz 80 – 200 cm garumu. Ziedi ķekaros vai skarās tēraudzili vai violeti. Valsts aizsardzībā. Augsto gaiļpiesi un tam radniecīgās introducētās sugas audzē kā dekoratīvus augus.
Ēnainos lapkoku mežos un krūmājos vietām aug parastā ozolīte (Aquilegia vulgaris), kas Latvijas florā uzskatāma par savvaļā pārgājušu dārzbēgli.
Pie gundegu dzimtas pieder arī saulkrēsliņi (Thalictrum). Šiem augiem nav tādu spilgtu ziedu kā gundegām, purenēm u.c. dzimtas augiem. Tos bez kukaiņiem apputeksnē arī vējš. Biežāk krūmājos, mitrās pļavās, purvainās vietās sastopams dzeltenais saulkrēsliņš (Thalictrum flavum). Retāks ir ozolīšu saulkrēsliņš (Thalictrum aquilegifolium), kas aug jauktos um lapkoku mežos, krūmājos. Tā ziedi sakopoti daudzziedainās skarās, bāli violeti, retāk balti. Dekoratīvākā saulkrēsliņu suga.
7. Dzīvnieku aizsardzība Latvijā
Vispirms par bezmugurkaulniekiem. Bezmugurkaulnieki ir ļoti plaša dzīvnieku grupa. Pie tiem pieskaitāmi 19 dzīvnieku tipi ar 62 klasēm, kurās ir aptuveni 1 256 000 sugu. Jāņem vērā, ka katru gadu tiek aprakstītas daudzas zinātnei jaunas sugas, tāpēc minētais sugu skaits uzskatāms par visai aptuvenu. Tomēr neskatoties uz milzīgo daudzveidību daudzas sugas ir apdraudētas. Arī Latvijā, lai saglabātu daudzas sugas, ir nepieciešams veikt virkni pasākumu. Pirmais solis ir apdraudēto sugu apzināšana.
Bet vispirms nedaudz no vēstures. Lai gan netieša bezmugurkaulnieku aizsardzība Latvijā aizsākās jau 20. gadsimta sākumā, kad tika izveidotas pirmās aizsargājamās teritorijas, konkrētu sugu aizsardzība uzsākta samērā nesen. 1957. gadā ar valdības lēmumu tiek aizsargāts parka vīngliemezis Helix pomatia un ziemeļu upespērlene Margaritifera margaritifera, kā arī visas bišu dzimtas Apidae sugas, īpaši mājas bites un kamenes.
1977. gada valdības lēmumā aizsargājamo bezmugurkaulnieku sugu skaits jau ir ievērojami plašāks. Tā I grupā – sevišķi retie, izzūdošie dzīvnieki – iekļauts cīrulīšu dižtauriņš Parnassius mnemosyne un jau pieminētā ziemeļu upespērlene, II grupā – retie dzīvnieki un dzīvnieki ar lielu estētisku nozīmi – medicīnas dēle Hirudo medicinalis, III grupā – derīgie dzīvnieki – abas upesvēžu (Astacus astacus un A. leptodactylus) sugas, 3 skudru Formica spp. sugas, 22 kameņu Bombus spp. un visas vientuļo bišu Apidae kolonijas.
Tomēr 1980. gadā pieņemtajā un 1985. gadā izdotajā LSG bija iekļautas samērā nedaudzas bezmugurkaulnieku sugas: 0. kategorijā – 1 suga, 1. kategorijā – 10 sugas, 2. kategorijā – 1 suga un 3. kategorijā arī 1 suga, tātad kopā 13 sugas.
1987. gadā valdības lēmums attiecībā uz bezmugurkaulniekiem nosaka, ka aizsargājamas ir visas LSG ierakstītās sugas, kā arī 1977. gada lēmumā minētās derīgo dzīvnieku sugas.
Tagad jaunajā LSG izdevumā iekļautas 1 posmtārpu Annelides (medicīnas dēle), 29 gliemju Mollusca un 134 posmkāju Arthropoda sugas (no tām 128 kukaiņu Insecta sugas, 4 zirnekļu Aranei sugas, kā arī platspīļu upesvēzis Astacus fluviatilis un Pallasa sānpelde Pallasea quadrispinosa). Tātad pavisam LSG iekļautas 164 bezmugurkaulnieku sugas.
Putnu un zīdītāju aizsardzībai Latvijā ir daudz senāka vēsture. Pirmkārt jau tas attiecās uz medību objektiem. Dažādi medību ierobežojumi un sodi par nelikumīgām medībām Latvijas teritorijā pastāvēja jau kopš 14. gadsimta. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā 1927. gadā kā īpaši aizsargājams bija bebrs, bet 1931. gadā arī alnis. Savukārt 1935. gada medību likums īpašā nodaļā “Savvaļā dzīvojošo putnu un zvēru aizsardzība” sugu saglabāšanas nolūkā aizliedza medīt aļņus, bebrus, staltbriežu govis un teļus, stirnu kazas un kazlēnus, lidvāveres, melnos stārķus un dziedātājputnus – kukaiņēdājus.
Arī jau pieminētajā 1957. gada ar valdības lēmumu apstiprinātajā aizsargājamo augu un dzīvnieku sarakstā kā retas un saudzējamas putnu sugas ir iekļautas: visi gulbji, pūces, ērgļi, stārķi un trīspirkstu dzenis, bet no zīdītājiem – Sibīrijas vāvere, lidvāvere, bebrs, Sibīrijas stirna, visi sikspārņi un eži. Savukārt 1977. gada valdības lēmumā kā īpaši aizsargājamas minētas 23 zīdītāju un 47 putnu sugas, norādot, ka jāaizsargā visas Latvijā sastopamās zīdītāju un putnu sugas, izņemot vilku, jenotsuni, peļveidīgos grauzējus, žagatu, vārnu un kraukli.
1980. gadā apstiprinātajā pirmajā LSG iekļautas arī putnu un zīdītāju sugas. 1987. gada valdības lēmumā publicēts valsts aizsargājamo dzīvnieku sugu saraksts, kurā ietvertas 25 zīdītāju un 70 putnu sugas ar norādi, ka tās visas ierakstītas LSG.
Tagad iznākušajā LSG izdevumā iekļautas 24 zīdītāju un 103 putnu sugas. LSG ierakstītas arī 15 zivju, 6 abinieku un 3 rāpuļu sugas.
2000. gada 14. novembrī iznākušajos Ministru kabineta “Noteikumos par īpaši aizsargājamajām sugām un ierobežoti izmantojamajām īpaši aizsargājamām sugām” iekļautas 130 bezmugurkaulnieku, 6 abinieku, 3 rāpuļu, 96 putnu un 26 zīdītāju sugas.
Savukārt 2001. gada 30. janvārī iznākošajos Ministru kabineta “Mikroliegumu izveidošanas, aizsardzības un apsaimniekošanas noteikumos” kā sugas, kurām ir izveidojami mikroliegumi, minētas 3 zīdītāju, 2 abinieku, 24 bezmugurkaulnieku, kā arī 23 putnu sugas un vēl 8 putnu sugām paredzēts mikroliegumus veidot to koloniju vietās.
8. Brūnais lācis (Ursus arctos)
Lāču (Ursidae) dzimtu Latvijā pārstāv brūnais lācis. Šī suga ierakstīta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā un MK aizsargājamo sugu sarakstā. 19. un 20. gadsimta mijā plašu meža masīvu izciršanas un izmedīšanas rezultātā lācis bija izzudis no Latvijas teritorijas. Tikai 20. gadsimta 70. gados atsākās dzīvnieku regulāra ieceļošana no Igaunijas un Krievijas Pleskavas apgabala teritorijas. Astoņdesmitajos gados lācis konstatēts arī Latvijas rietumdaļā (Latvijas teritorijā ir brūnā lāča izplatības areāla rietumu robeža). Pēdējā laikā pie mums uzturas vairāki desmiti īpatņu. Dzīvo galvenokārt skujkoku vai jauktos mežos, kas mijas ar aizaugušiem degumiem, izcirtumiem un ūdenstilpēm. Ziemas midzeni parasti ierīko dabiskās slēptuvēs ūdenstilpju tuvumā – zem izgāztiem kokiem, alās, retāk tieši uz zemes vai zem kuplākas egles zariem. Brūnais lācis ir iekļauts arī EP Sugu un biotopu direktīvas II pielikumā.
9. Susuri (Myoxidae)
Interesanti grauzēju kārtas pārstāvji ir susuri. Viņiem ir īss, bet biezs apmatojums, slaids purns un gara, kupli apmatota aste. Šie vidēji lielie grauzēji pārtiek no augļiem, sēklām un kukaiņiem. Viņiem raksturīga ziemas vai vasaras guļa. Visas 4 Latvijā sastopamās sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā – lielais susuris (Myoxus glis) 1. kategorijā, bet meža susuris (Dryomys nitedula), dārza susuris (Eliomys quercinus) un mazais susuris (Muscardinus avellanarius) – 3. kategorijā. Visas 4 sugas iekļautas arī MK aizsargājamo sugu sarakstā. Meža un mazais susuris ir iekļauts arī EP Sugu un biotopu direktīvas II pielikumā.
Lielākais no susuriem ir dižsusuris. Pagājušā gadsimta sākumā Latvijā bija zināmas 10 atradnes, galvenokārt Vidzemē. 70. gados noskaidrota stabila atradne Daugavas ielejā Skrīveru apkaimē, kur vienuviet tika novēroti vairāki pāri. Dažas atradnes zināmas Gaujas ielejā pie Siguldas. Šī suga sastopama gandrīz tikai upju senlejās vecos lapu kokos, retāk egļu–platlapju mežos, kur aug ozoli, liepas, skābarži un lazdas. Dažkārt mīt arī vecos parkos un dārzos. Dižsusuris aktīvs ir naktī un krēslas stundās. Mazais susuris arī dzīvo lapkoku, retāk jauktos mežos, it īpaši ozolu audzēs, kur ir bagātīgs pamežs, kurā aug lazdas, ievas un kļavas.
10. Dzīvnieku tiesiskā aizsardzība Latvijā
Latvijas Sarkanā grāmata ir zinātnisks dokuments, kurā iekļautas tās sugas, kuru eksistence ir apdraudēta. Savukārt valsts aizsardzībā ņemtās sugas atrodamas Latvijas Republikas Ministru kabineta izdotajos noteikumos. 2001. gada 13. martā Ministru kabinets pieņēma “Noteikumus Nr.117” – “Noteikumi par īpaši aizsargājamo sugu indivīdu un biotopu iznīcināšanu vai bojāšanu”. Šo noteikumu 1. pielikumā – “Pirmās grupas īpaši aizsargājamās sugas” – minētas 1 zīdītāju un 21 putnu suga. 2. pielikumā – “Otrās grupas īpaši aizsargājamās sugas” – minētas 7 zīdītāju, 20 putnu un 3 rāpuļu sugas, bet 3. pielikumā – “Trešās grupas īpaši aizsargājamās sugas” – minētas 17 zīdītāju, 53 putnu, 1 rāpuļu un 29 bezmugurkaulnieku sugas. Jāpiezīmē, ka šīm grupām nav nekāda sakara ar Sarkanajā grāmatā lietotajām kategorijām. Atbilstoši minētajām grupām “Noteikumos” paredzēti sodi par šo objektu iznīcināšanu vai bojāšanu. Tāpēc pirms došanās dabā, it īpaši cilvēkiem, kuri ar dabu nav draugos, ieteicams iepazīties ar šeit minētajiem dzīvniekiem un attiecīgajiem sodiem. Vēlams, protams, šeit pieminētos dzīvniekus pazīt arī vaigā. Tāpēc vajadzētu veikt arī papildus priekšsagatavošanos. Nu lai nerastos pārpratumi. Un galvenais neaizmirst uzzināt, cik liela pašlaik mūsu valstī ir minimālā mēnešalga.