ekonomikas jēdzieni

Absolūtā priekšrocība – ja kāda valstī var ražot kādu preci daudz efektīvāk nekā citā.
Aizdevums – nauda vai cita vērtība, ko (kādam) aizdod.
Aizņēmums – finansiāls darījums – naudas līdzekļu saņemšana ar zināmiem noteikumiem. Naudas līdzeklis ko iegūst kā aizdevumu.
Aizvietotāji – preces, kuras apmierina līdzīgas vajadzības.
Akcija – vērtspapīrs, kas apliecina tās īpašnieka piedalīšanos attiecīgajā akciju sabiedrības pamatkapitālā, dod tiesības piedalīties tās pārvaldē un saņemt attiecīgu peļņas daļu – dividendi.
Akcijas nominālā vērtība – summa, kas uzrādīta akcijas sertifikāta priekšpusē.
Akciju kontrolpakete – akciju pakete, kas nodrošina tās īpašniekam kontroli pār uzņēmumu. Formāli vajadzētu 50% + 1 akcija. Taču uzņēmuma kapitāls bieži sadalīts starp daudziem sīkiem akcionāriem, tāpēc kontrolpaketes lielums var noslīdēt līdz 5 – 10% no visām akcijām.
Akciju kurs – cena, par kādu akcijas pērk un pārdod.
Akciju sabiedrības – uzņēmēj sabiedrības ar juridiskas personas tiesībām, kuras pamatkapitāls sastāv no akciju nominālvērtības kopsummas. Tās galvenās īpašības:1) ierobežota atbildība (īpašnieki var zaudēt vienīgi tik daudz naudas, cik ir ieguldījuši); 2) viegli nodot tālāk īpašuma tiesības (to var izdarīt, pārdodot akcijas); 3)uzņēmuma pastāvēšana nav atkarīga no akciju īpašnieka maiņas.
Akcionārs – akciju īpašnieks, fiziska vai juridiska persona, kas noteiktā kartība ir iegādājušies akciju sabiedrības akcijas.
Akcīzes nodoklis – nodoklis atsevišķām precēm, kas tiek pārdotas valstī (tabakas izstrādājumi, degviela u.c.).
Akorddarbs – darbs, par kuru maksā pēc padarītā darba.
Akreditīvs – kādas kredītiestādes dokumentārs rīkojums citai kredītiestādei par naudas izmaksu.
Aktīvi – uzņēmuma resursi, kas jau iegūti dažādu darījumu ceļā un var tikt izlietoti peļņas gūšanai.
Alga – cena, ko nosaka par darbu. Alga ir strādnieka ienākumi par viņa darbu.
Alternatīva – viena no divām iespējām, kas viena otru izslēdz. Nepieciešams izvēlēties vienu no šīm iespējamībām.
Amortizācija – pamatfondu pakāpeniska nolietošanās un to vērtības samazināšanās, pamatfondu vērtību iekļaujot ražojamās produkcijas vērtībā. Parāda pakāpeniska atmaksa.
Apdrošināšana – aizsardzība pret finansiālajiem zaudējumiem, dalot risku ar citiem.
Apgrozāmie līdzekļi – aktīvi, kas tiek izmantoti uzņēmuma ikdienas darbībā (krājumi, naudas līdzekļi u.c.) un kas uzņēmumā atrodas tikai īslaicīgi; tie ir naudas līdzekļi vai arī var tikt pārvērsti naudā, vai patērēti nākamā gada laikā.
Aprite – cikls, kas periodiski atkārtojas.
Apvienošanās – neatkarīgu uzņēmumu apvienošanās vienā.
Ārējie līdzekļi – nauda, ko firmas iegūst no ārējiem avotiem.
Arodbiedrība – sabiedriska darba ņēmēju organizācija.
Attīstības valstis – valstis, kurās reālais nacionālais ienākums uz vienu cilvēku ir ievērojami zemāks nekā attīstītajās valstīs.
Banka – uzņēmums, kas pieņem noguldījumus, uzglabā naudu, ir starpnieks maksājumos, norēķinos un izsniedz kredītus.
Bankas krīze, panika – likviditātes problēma, kas saistīta ar liela skaita noguldījumu izņemšanu, baidoties no bankas bankrota.
Bankrots – maksātnespējas situācijas risinājums; parādnieka likvidācija un kreditoru prasījumu apmierināšana no līdzekļiem, kas iegūti likvidācijas procesā, atsavinot parādnieka mantu likumā noteiktā kārtībā.
Barters – vienas preces vai pakalpojuma apmaiņa pret citu preci vai pakalpojumu.
Bezdarba līmenis – rādītājs, kas salīdzina darba meklējošo cilvēku skaitu ar cilvēku skaitu tirgū.
Bezdarbnieki – cilvēki no 16 gadiem līdz pensijas vecumam, kuriem nav darba un kuri meklē darbu, ir reģistrējušies Nodarbinātības Valsts dienestā.
Bezdarbs – situācija, kad dala no ekonomiski aktīvajiem valsts iedzīvotājiem ir bez darba un viņi aktīvi meklē darbu, ir reģistrēti kā darba meklētāji.
Bilance – uzņēmuma galvenais finansu pārskats. Bilances pārskats parāda uzņēmuma aktīvu un pasīvu un to abu starpību konkrētajā brīdī. Aktīvs (kreisā puse) ir tā bilances dala, kas aptver visas materiālās vērtības, naudas līdzekļus un parādsaistības. Pasīvs (labā puse) – uzņēmuma paša kapitāls un parādu un saistību kopums.
Biznesa (lietišķās aktivitātes) cikls – uzņēmējdarbības ekonomiskais cikls, kurā uzņēmējdarbības aktivitātes pieauguma periodi mainās ar uzņēmējdarbības aktivitātes krituma periodiem, kas atspoguļojas ekonomisko rādītāju izmaiņās.
Biznesa plāns – menedžmenta paņēmiens, lai noteiktu jauna pasākuma mērķus un izvēlētos labākos ceļus, kā šos mērķus sasniegt.
Biznesmenis – uzņēmējs, veikalnieks, komersants.
Bizness – peļņas darījums, komerciāli izdevīgs pasākums; komerciāla darbība, komercija.
Boikots – atteikšanās sadarboties.
Brīvā tirdzniecība – jebkādu tirdzniecības ierobežojumu neesamība.
Brīvā tirgus ekonomika ir ekonomika, kurā ekonomiskie lēmumi tiek pieņemti privātajās mājsaimniecībās vai privātajās firmās bez valsts iejaukšanās; tirgus darbojas pēc pilnīgas konkurences nosacījumiem.
Brīvosta – osta, kur atļauta preču ievešana un izvešana bez muitas.
Brokeris – persona, kas vērtspapīru vai finansu tirgū veic starpniecības darījumus, starpnieks tirdzniecības operācijās.
Bruto – 1) preces svars kopā ar iesaiņojumu; 2) ienākums, no kura nav atskaitīti izdevumi.
Bruto pelņa – pelņa pirms nodokļu un ražošanas izdevumu atskaitīšanas.
Budžets – finansu plāns, kas summē ienākumus un izdevumus kādā laika periodā. Budžets ir sabalansēts, ja ienākumi ir vienādi ar izdevumiem. Ja plānotie izdevumi ir lielāki nekā ienākumi, tad budžetā ir deficīts. Ja ienākumi pārsniedz izdevumus, tad tādā budžetā ir pārpalikums.
Ceļojuma čeki jeb akreditīvi (vienas kredītiestādes rīkojums citai par naudas izmaksu). Tie ir čeki, kurus ar dažādu nominālo vērtību pārdod bankas un ceļojumu aģentūras. Pircēji samaksā čeka cenu un nelielu nodevu par pakalpojumu. Tie ir populāri tāpēc, ka atšķirībā no parastās naudas tos var atjaunot pat tad, ja tie tiek pazaudēti vai nozagti.
Cena – preces vai pakalpojuma vērtība izteikta naudā. Cena ir preces vērtības mērs.
Cikliskais bezdarbs – bezdarbs, kas rodas ekonomiskās lejupslīdes un depresijas laikā.
Cilvēku resursi – uzņēmuma personāls. Jebkurā organizācijā vissvarīgākie ir cilvēku resursi. Pietiekami cilvēku resursi nodrošina, ka vajadzīgajā laikā un vietā uzņēmumā strādās nepie ciešamais skaits atbilstošas kvalifikācijas darbinieku.
Čeks -1) dokuments, ar kuru bankai dod rakstisku rīkojumu izmaksāt vai pārskaitīt noteiktu naudas summu notās personas tekošā rēķina, kas čeku parakstījusi; 2) darījumu apliecinošs dokuments, kurā ierakstīts preces nosaukums un par preci saņemtā naudas summa.
Dabiskais monopols – situācija, kura visefektīvākais ražotājs ir monopols. Dabiskie monopoli bieži ir komunālās saimniecības uzņēmumi.
Darba dalīšana – process, kurā plaši kompleksi darbi jāsadala daudzos nelielos darbos – operācijās, kuras var veikt strādnieki atbilstoši savai kvalifikācijai.
Darba koplīgums – vienošanās, ko līgumā noteiktajā kārtībā darbinieku arodorganizācija vai darbinieku pilnvarotie pārstāvji, ja arodbiedrības nav, slēdz ar darba devēju par darba samaksas un sociālās aizsardzības nosacījumiem. Koplīgumu noslēdz rakstveidā uz nenoteiktu termiņu vai uz noteiktu laiku, kuru nosaka, pusēm vienojoties, vai uz laika periodu konkrēta darba veikšanai.
Darba līgums – rakstveida vienošanās starp darba devēju un darbinieku. Saskaņā ar to darbinieks apņemas veikt noteiktu darbu, pakļauties iekšējai darba kārtībai vai darba devēja rīkojumiem. Darba devējs apņemas nodrošināt darba samaksu, darba apstākļus, kas paredzēti Darba likumu kodeksā un darba koplīgumā.
Darba ražīgums – darba efektivitātes mērs. Lai to izmērītu, ekonomisti aprēķina saražoto preču un pakalpojumu daudzumu uz vienu izmantoto resursu vienību.
Darba resursi – visi darbspējīgā vecumā esošie iedzīvotāji, bet kā ražošanas faktoru var uzskatīt tikai tos cilvēkus, kas nodarbināti vai arī meklē darbu.
Darbs – cilvēka jebkāda intelektuāla vai fiziska darbība, kas tiek mērķtiecīgi veikta, lai saražotu labumus un pakalpojumus
Debetkarte – jebkura karte, ko bankas vai citas kredītiestādes klients izmanto, lai uz sava rēķinā esošās naudas summas robežās saņemtu skaidru naudu vai pirktu preces un pakalpojumus uz kredīta.
Debitors – persona vai uzņēmums, kas aizņēmies naudu vai preces, parādnieks.
Deficīts – izdevumu pārsvars pār ienākumiem; nepietiekamība, trūkums.
Deflācija – lejupslīde; vispārēja palēnināta vidējā cenu līmeņa pazemināšanās vai paaugstināšanās finansu tirgū, to pavada ražošanas samazināšanās un bezdarba pieaugums.
Dempings – liela preču daudzuma pārdošana par cenām, kas zemākas par pašizmaksu.
Viena no negodīgas konkurences metodēm.
Derīgums – patērētāja vajadzību apmierinājums, ko nodrošina prece, to patērējot vai lietojot.
Devalvācija – naudas oficiālā noteiktā kursa pazemināšana.
Dibināšanas līgums – līgums, ko savā slēdz sabiedrības dibinātāji.
Diskontēt – atskaitīt no vekseļa nominālās summas.
Diskonts – kredīta operācija, kurā banka, pērkot vekseli, atskaita no tā nominālvērtības attiecīgos procentus par laiku līdz termiņa beigām.
Dividendes – ienākumi naudas vai mantas veidā (natūrā) no uzņēmuma akcijām, pajām, kapitāla daļām vai citām no parādu saistībām neizrietošām tiesībām piedalīties šā uzņēmuma peļņas sadalē. Šis termins neattiecas uz ienākumu naudas vai mantas veidā (natūrā), ko saņem uzņēmuma likvidācijas gadījumā.
Dotācijas – neatmaksājami līdzekli, kas tiek nodoti vai saņemti kā dāvinājumi ar norādītu mērķi izlietojumam vai bez tā.
Dzīves līmenis – valsts pilsoņiem pieejamais preču un pakalpojumu daudzums.
Ekonomēt – censties gūt iespējami lielāku labumu no esošajiem resursiem.
Ekonomika – sociāla zinātne, kas raksturo un analizē sabiedrības izvēles iespējas starp ierobežotajiem resursiem, lai apmierinātu savas neierobežotās vajadzības.
Ekonomikas izaugsme – kopējā ražošanas un sniegto pakalpojumu apjoma pieaugums ekonomikā.
Ekonomikas lejupslīde – kritums valsts ekonomikā.
Ekonomikas teorija ir metode, bet ne doktrīna, tas ir domāšanas instruments, kas palīdz tā lietotājam izdarīt pareizos secinājumus.(Dž. M. Keinss)
Ekonomiska sistēma ir noteikta sabiedrības saimnieciskas dzīves organizācija, t.i., pieeja, kādu sabiedrība (valsts) lieto, lai ierobežotu resursu apstākļos sasniegtu savus ekonomiskos mērķus.
Ekonomiskais modelis ir vienkāršots apgalvojums, diagramma vai formula, kuru izmanto, lai izprastu saimnieciskās situācijas maiņu.
Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji – darbspējīgo iedzīvotāju daļa, kuri piedāvā savu darba spēku preču un pakalpojumu ražošanai. Šo iedzīvotāju daļu iedala divās grupās.
Eksistences līmenis – ienākumu līmenis, kas nepieciešams, lai uzturētu minimālo iztikas līmeni; jebkurš zemāks līmenis novedis pie bada un slimībām.
Eksporta subsīdijas – pabalsts produkcijas eksportētājiem, kas dod tiem iespēju pārdot savu produkciju ārzemēs par zemāku cenu nekā valsts iekšienē.
Eksports – preču, pakalpojumu vai kapitāla izvešana uz ārzemēm.
Elastīgums (spēja pielāgoties) parāda, cik lielā mērā cenas izmaiņas ietekmē pieprasījuma apjomu. Ja pieprasījums pēc kādas preces ir neelastīgs, tad cenas izmaiņas relatīvi maz ietekmē pieprasījuma apjomu. Ja pieprasījums pēc kādas preces ir elastīgs, tad nelielas cenas izmaiņas būtiski ietekmē pieprasījuma apjomu.
Elektroniskā nauda jeb plastikātu norēķinu kartes. No tehniskā viedokļa raugoties, izšķir šādas norēķinu kartes: magnētiskās jeb magnētisko svītru kartes un elektroniskās jeb čipkartes.
Embargo -tirdzniecības vai preču transporta aizliegums attiecībā uz kādu valsti vai valstu grupu, kā ari ārvalstij piederošā īpašuma aizturēšana.
Emisija – naudas un vērtspapīru izlaide apgrozībā.
Emitents – juridiska persona, kurai ir tiesības izlaist un kas izlaiž vērtspapīrus savā vārdā. Engela likums – ģimenes ienākumiem palielinoties, pirmās nepieciešamības preču izdevumu daļa samazinās, toties izdevumi par luksusa precēm palielinās.
Ēnu ekonomika – preču un pakalpojumu apmaiņa, par ko netiek informēts ieņēmumu dienests.
Fiksētās izmaksas – uzņēmuma izmaksas, kuras nemainās līdz ar saražotās produkcijas apjomu.
Finanses – naudas līdzekļi, naudas apgrozījums.
Finansēšana – naudas vai citu līdzekļu sagādāšana investīcijām.
Finansiālais līzings – bankas vai līzinga kompānijas iegādājas darba līdzekļus (iekārtas, darba galdus, mašīnas u.c.) un tos iznomā, nosakot noteiktu procentu likmi.
Finansu iestāde – uzņēmums, organizācija, kas tādā vai citādā veidā piesaista naudu no iedzīvotājiem, uzņēmumiem, organizācijām, citām finansu iestādēm un iegulda šo piesaistīto naudu finanšu aktīvos, piemēram, izsniedz kredītus, iegulda vērtspapīros, nogulda bankās, iegulda peļņu nesošos īpašumos. Plašāk definējot, finansu iestāde darbojas kā starpnieks starp krājēju un aizņēmēju.
Firma – uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kurai ir juridiskas personas tiesības, savs nosaukums.
Firmas zīmes ir īpašs dizains, nosaukums vai simbols, pēc kuras pazīst preci, pakalpojumu vai uzņēmumu.
Fiskālā politika – valdības izdevumu un nodokļu politikas izmantošana, lai sasniegtu vēlamos mērķus.
Fiziokrāti – 18. gadsimta otrās puses franču buržuāziskie ekonomisti, kas atzina zemi un zemkopību par vienīgo bagātības avotu un zemkopja darbu – par vienīgo ražīgo darbu. Fondu birža – specializēta iestāde regulārām tirdzniecības operācijām ar vērtspapīriem, kā ari ar valūtu un valūtas vērtībām. Plašākā nozīmē tas ir vērtspapīru tirgus, kura darbību reglamentē attiecīgās valsts likumi un kura operācijas koncentrējas noteiktā vietā.
Frančaize (angļu val. Frangeise) – licence, kas dod privātam uzņēmumam iespēju darboties kā plašas tirdzniecības sistēmas daļai.
Frikcionarais bezdarbs – pagaidu bezdarbs, kad personas meklē jaunu vai labāku darba vietu vairāk nekā četras nedēļas.
Gabaldarba alga tiek maksāta par noteikta skaita darba operāciju veikšanu, izstrādājumu izgatavošanu utt. Lai varētu īstenot šādas algas uzskaiti un izmaksu, nepieciešams vienības izcenojums.
Galējā derīguma mazināšanās efekts – sasniedzot noteiktu līmeni, apmierinājums kādas preces vai pakalpojuma izmantošanas gaitā sāk mazināties. Ar lietas “derīgumu” jāsaprot tās izmantošanas iespēja. Tādējādi galējais derīgums nosaka to momentu, pēc kura sasniegšanas katra nākamā preces vienība sniedz mazāku apmierinājumu nekā iepriekšējā.
Galējā peļņa – starpība starp galējiem ieņēmumiem un galējām izmaksām. Galējā peļņa līdz noteiktam produkcijas izlaides līmenim būs pozitīva, bet pēc tā samazināšanas peļņa kļūst negatīva. (“Negatīva peļņa” nozīmē zaudējumus.)
Galējās izmaksas (Gl) parāda kopējo izmaksu pieaugumu produkcijas papildu vienības ražošanai.
Garantija – drošība, nodrošinājums, atbildība par drošību.
Grāmatvedība – saimnieciskās darbības vienlaidu nepārtraukta uzskaite un kontrole naudas izteiksmē; ekonomisko zinātņu nozare, kas pētī šādu uzskaiti un kontroli.
Ģimenes uzņēmums – uzņēmums, ģimenes kopīpašums, kas izveidots, lai veiktu uzņēmējdarbību.
Hiperinflācija – strauji pieaugoša inflācija, kas var novest pie ekonomikas sabrukuma.
Hipotēka – juridisks līgums par aizdevumu nekustamā īpašuma pirkšanai. Nekustamais īpašums paliek pie parādnieka un tiek izmantots kā ķīla, kas nodrošina šo aizdevumu.
Hipotekārā ķīlu zīme – hipotekārās kredītiestādes vērtspapīrs, kura vērtība nodrošināta ar ieķīlāto nekustamo īpašumu un kurš laists apgrozībā uz hipotēkas pamata.
Hipotekārais kredīts – ilgtermiņa aizdevums pret ķīlu. Latvijā šim nolūkam ir nodibināta Latvijas Hipotēku un zemes banka. 7ā izsniedz aizdevumus uz nekustamā īpašuma ieķīlājuma pamata. Bankā var ieķīlāt nekustamo īpašumu, kas atrodas Latvijas teritorijā. Aizdevumi nedrīkst pārsniegt 60% no ķīlas summas. Hipotekāro kredītu izsniedz šādiem mērķiem: 1) nekustamā īpašuma mantošanas un pirkšanas maksājumu kārtošanai; 2) zemes auglības uzlabošanai; 3) ēku būvēšanai, modernizācijai, zemes meliorācijai un citām vajadzībām. Latvijā Hipotēku un zemes bankai ir tiesības izlaist dažādu sēriju ķīlu zīmes.
Holdinga uzņēmums – 1) uzņēmums, kas kontrolē vienu vai vairākus citus uzņēmumus, parasti tam pieder šo uzņēmumu kontrolpaketes (vairāk nekā 50% akciju); 2) uzņēmuma organizatoriskā forma, kas tiek izmantota, lai nodrošinātu vienotu stratēģiju un vienotu kontroli pār lielu korporāciju kopējo interešu ievērošanu vai paātrinātu diversifikācijas procesu.
Honorārs – maksa par līgumdarbu atsevišķu profesiju pārstāvjiem.
Horizontālā integrācija – viens uzņēmums pievieno citus uzņēmumus, kas darbojas tādā pašā ražošanas līmenī, un savstarpēji sadala resursus šajā līmenī.
Horizontālā saplūšana – vienā līmenī darbojošos uzņēmumu apvienošana.
Iedzīvotāju ienākuma nodoklis – nodoklis, ar ko apliek fiziskas personas gūtos ienākumus, un tas sastāv no: 1) algas nodokļa; 2) patentmaksas; 3) nodokļa par ienākumiem no uzņēmējdarbības.
Ieguldījums – ieguldītā naudas summa vai materiālās vērtības.
Iekšzemes kopprodukts – valsts tautsaimniecībā gada laikā saražotais gala kopprodukts un pakalpojumu vērtība tirgus cenās.
Ienākums – naudas vai materiālās vērtības, ko (kāds) iegūst.
Ienākumu mazināšanās likums – katras papildu preces ražošanas izmaksas ir lielākas nekā iepriekšējās preces izmaksas.
Iepriekšējas izmaksas – izmaksas, kas jau notikušas un ko vairs nevar izmainīt ne pašreizējie, ne nākotnē pieņemtie lēmumi.
Ierobežojošais faktors -jebkurš faktors, kas ierobežo uzņēmuma spēju sasniegtā mērķus (piemēram, uzņēmums nevar palielināt ražošanu, ja nav pieejams vajadzīgais materiālu daudzums).
Ievedmuita – valsts nodoklis, ko uzliek no ārzemēm ievestām precēm.
ilgtermiņa – tāds, kam paredzēts ilgs termiņš, parasti ilgāks par gadu.
ilgtermiņa saistības – uzņēmuma saistības, kuru atmaksas termiņš ir ilgāks par vienu gadu.
Imports – preču ievešana valstī no ārzemēm.
Individuālais uzņēmums – uzņēmums bez statūtkapitāla, kas pieder vienai personai; šai personai ir neierobežota atbildība par visām individuālā uzņēmuma saistībām.
Inflācija – vispārēja vidējā cenu līmeņa celšanās, kas rada naudas vērtības krišanos.
Infrastruktūra – objekti un sistēmas (celi, sakaru sistēmas, ostas, komunālie dienesti utt.), no kā atkarīga nepārtraukta ekonomikas funkcionēšana.
Investēšana – līdzekļu ieguldīšana ar mērķi gūt pelņu.
Investīcijas – ilgtermiņa ieguldījumi.
Investors – persona, kas izdarījusi investīciju.
Īpašnieks – persona, kam ir īpašuma tiesības.
Īslaicīga vienošanās (visvienkāršākā forma). Tās tiek sauktas par konvencijām, pūliem, korneriem, ringiem. Vienošanās pastāv starp vienas nozares vislielākajiem uzņēmumiem: 1) par noteiktu cenu līmeni; 2) maksimāli pieļaujamo ražošanas apjomu; 3) tirgus sadali; 4) patentu izmantošanu. Vienošanās mērķis – nepieļaut cenu konkurenci un ierobežot preču piedāvājumu.
Īstermiņa – tāds, kas paredzēts īsam laikam – parasti līdz gadam.
Īstermiņa saistības – saistības, kas jānokārto īsā laikā – parasti gada laikā.
Izdevumi – naudas summas, kas tiek izdotas.
Izejvielas – vielas, kas nav ražotas.
Izmaksas – izdevumi kļūst par izmaksām, kad iegādātie aktīvi tiek lietoti uzņēmējdarbībai. Piemēram, iepirktie krājumi ir izdevumi. Kad krājumi tiek izmantoti, lai gūtu ieņēmumus, tie pārvēršas izmaksās. Izņemot zemi, kam parasti ir bezgalīgs mūžs, visi izdevumi eventuāli pārvēršas izmaksās.
Izmaksu inflācija – periods, kurā cenas palielinās ražošanas izmaksu paaugstināšanās
dēļ.
Izpeļņa – samaksas lielums par darbu noteiktā laikposmā, alga.
Izsole – izpārdošana, kurā cenu nosaka pircēji (solot cits par citu lielāku summu). Izšķiroties par konkrēta uzņēmuma sanāciju, vispirms ir jāizvērtē, vai šo uzņēmumu vispār ir vērts glābt no bankrota.
Izvedmuita – valsts nodoklis, kas jāmaksā, izvedot preces uz ārzemēm.
Izvēles cena tiek izteikta artās lietas vērtību, no kuras jāatsakās pirmām kārtām, lai iegūtu šo vissvarīgāko lietu.
Izvēles situācija – ekonomiska situācija, kad no vairākām piedāvātām iespējām vai lietām var izvēlēties tikai vienu vai dažas.
Jauktā ekonomika ir ekonomika, kurā ekonomiskie lēmumi tiek pieņemti daļēji valsts ietekmē (kā plāna ekonomikā), daļēji ar brīvā tirgus spēku palīdzību (kā tirgus ekonomikā).
Juridiska persona – personu apvienības, iestādes un organizācijas, kam saskaņā ar likumu piešķirts juridiskas personas statuss.
Kadastrs – objektu saraksts un novērtējums.
Kapitālieguldījumi – izdevumi nolūkā izveidot jaunus, rekonstruēt vai paplašināt esošos pamatlīdzekļus.
Kapitāls – visi labumu veidi, kas ir cilvēku darbības rezultāts un tiek izmantoti, lai ražotu labumus un pakalpojumus.
Kartelis. Stabila ilgtermiņa vienošanās starp vienas nozares uzņēmumiem. Tā dalībnieki: 1) vienojas par pārdošanas noteikumiem; 2) vienojas par maksāšanas termiņiem; 3) dala savā starpā realizācijas tirgu; 4) nosaka ražošanas kvotas; 5) nosaka cenas; 6) saglabā patstāvību ražošanas komerciālajā darbībā.
Keinsa teorija – ekonomiskā teorija, kas pamato valsts iejaukšanos ekonomikā, ar valsts izdevumiem regulējot ekonomisko aktivitāti.
Komandējums – brauciens dienesta darīšanās.
Komandekonomika ir ekonomika, kur ekonomikas lēmumus pieņem centralizēti valsts orgāni.
Komandīts – līgumsabiedrības dalībnieks, kurš savu atbildību ierobežo ar savas iemaksas
apmēru.
Komandītsabiedrība- līgumsabiedrības, kas apvieno dalībniekus (uzņēmējus), no kuriem viens vai vairāki (komplementārie dalībnieki) par sabiedrības saistībām uzņemas pilnu kopējo atbildību ar visu savu īpašumu proporcionāli ieguldītajai daļai, kamēr pārējie (komanditi) atbild par sabiedrības saistībām tikai savu iemaksu apmērā.
Komerciālais kredīts – kredīta veids, ko piešķir uzņēmumi cits citam preču kapitāla formās. Preces tiek pārdotas uz kredīta vairumtirdzniecības organizācijām, tās savukārt preci pārdod mazumtirdzniecības uzņēmumiem. Komerciālā kredīta līdzeklis ir vekselis – īpaša parādzīme ar noteiktu maksāšanas termiņu. Vienā virzienā parasti kursē prece, otrā pēc kāda laika – nauda.
Komercbanka – banka, kas piedāvā plašu finansu pakalpojumu spektru, sevišķi rēķinu atvēršanā un kredītu piešķiršanā.
Kompensācija – atlīdzība, atalgojums par pazaudēto vai atdoto.
Koncerns – liela mēroga daudznozaru uzņēmumu komplekss, kam raksturīga vienota stratēģiskā vadība un tajā ietilpstošo uzņēmumu un sabiedrību formāla patstāvība. Koncernā var darboties pat līdz 100 firmām, kas var būt izvietotas dažādās valstis.
Konfiskācija – īpašuma vai tā daļas piespiedu atsavināšana bez atlīdzības.
Konglomerāts – meitasuzņēmumi, kurus apvienojot izveidota uzņēmumu grupa, kas ražo loti atšķirīgu produkciju vai sniedz atšķirīgus pakalpojumus.
Konkurence (latīniski concurrentia – sacensties, cīnīties) – ciņa starp preču ražotājiem par izdevīgākiem preču ražošanas un realizēšanas apstākļiem un iespēju gūt lielāku pelņu.
Konsorcijs – uzņēmumu grupa, ko vieno kāds īpašs mērķis vai projekts, kas dotu labumu visiem konsorcija dalībniekiem. Attiecības parasti ietver sadarbību un resursu dalīšanu, dažkārt ari kopīgas īpašumtiesības.
Kontrabanda – preču vai citu vērtību nelikumīga pārvietošana pāri valsts muitas robežai.
Kontrakts – līgums, vienošanās, kas nosaka abu pušu tiesības un pienākumus un kam ir
noteikts termiņš.
Kontrolpakete – akciju daudzums, kas akcionāram dod kontroli pār akciju sabiedrību.
Kooperatīvā sabiedrība – brīvprātīga fizisko un juridisko personu apvienība ar mainīgu biedru sastāvu un kapitālu; tās mērķis ir apmierināt savu biedru saimnieciskās un sadzīves vajadzības, kā ari veicināt viņu sabiedrisko darbību, materiālās labklājības un kultūras līmeņa celšanos.
Kopējās izmaksas – mainīgo un pastāvīgo izmaksu summa.
Kotēšana – 1) valūtas kursa noteikšana; 2) vērtspapīru kursa vai preču cenu noteikšana biržā vai tirgū; konkrētos darījumos cena var atšķirties.
Krājnoguldījums – naudas noguldījums uz noteiktu laiku ar dažādam iespējām to papildināt. Tas nodrošina naudas līdzekļu pakāpenisku uzkrāšanu, uzglabāšanu un peļņas iespējas.
Krava – ar transportlīdzekli pārvadājamu priekšmetu, preču masas kopums.
Kredītiestāde – uzņēmējsabiedrība, kas dibināta, lai pieņemtu noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus un savā vārdā izsniegtu kredītus.
Kredītkarte – jebkura kartīte, ko bankas vai citas kredītiestādes klients izmanto, lai noteiktā limita robežās aizņemtos naudu vai pirktu preces un pakalpojumus uz kredīta.
Kreditors – valsts, juridiska vai fiziska persona vai uz līguma pamata saistīta fizisku personu grupa, kam ir likumīgas prasījuma tiesības pret parādnieku; persona, kura dod aizņēmumu.
Kredīts – brīvo naudas līdzekļu vai materiālo vērtību nodošana citām fiziskām vai juridiskām personām pret attiecīgu nodrošinājumu (ķīlu) uz noteiktu termiņu un par zināmu atlīdzību (procentiem).
Kritums (lejupslīde) – biznesa cikla fāze, kas ilgst sešus mēnešus vai ilgāk un ir saistīta ar reālā ražošanas apjoma samazināšanos.
Kvalitāte – priekšmetu kādības pazīmes, kas šo priekšmetu atšķir no citiem; īpašība, labums.
Kvantitāte – priekšmetu noteiktas pazīmes – daudzums, skaits, lielums, apjoms, masa, svars – vai noteikts šo pazīmju kopums.
Kvīts – dokuments, kas apliecina kaut kā saņemšanu.
Kvota – noteiktu preču importa vai eksporta kvantitatīvs ierobežojums.
Ķīla – ieķīlātais īpašums aizņēmuma saņemšanai, kas ir parāda atmaksas garantija.
Laika darba alga dod iespēju atbilstoši nostrādātajam stundu skaitam atalgot tos, kas strādā nepilnu darbadienu, papildus (parasti pēc augstākas likmes) apmaksāt virsstundas – ilgāku darbaspēka izmantošanu, nekā to paredz darbadienas garuma tiesiskā regulēšana.
Laissez faire – franču termins, kas nozīmē “ļaujiet viņiem to darīt”; raksturo valdības minimālo iesaistīšanās politiku biznesā.
Licence – speciāla atļauja kādu darbību veikšanai.
Līdzīpašnieks – persona, kurai pieder īpašums kopā ar kādu citu.
Lietvedība – uzņēmuma vai organizācijas darbības dokumentēšanas sistēma.
Līgums – dokuments, kas fiksē divu vai vairāku juridisko vai fizisko personu, t.i., pušu, savstarpēju vienošanos par kādu attiecību nodibināšanu un noteikumus, kas regulē šīs attiecības.
Līgumsabiedrība ar pilnu atbildību – sabiedrība, kas apvieno vairākus dalībniekus (uzņēmējus), kuri par sabiedrības saistībām atbild ar visu savu īpašumu proporcionāli sabiedrībā ieguldītajai daļai.
Līgumsabiedrība – uzņēmējsabiedrība, kas izveidota uz tās dalībnieku noslēgta līguma pamata un kur divi vai vairāki dalībnieki (bet ne vairāk par 20) dala risku un peļņu atbilstoši noslēgtajam partnerlīgumam.
Līgumsabiedrības ar pilnu atbildību – līgumsabiedrība, kurā visi dalībnieki uzņemas pilnu un solidāru atbildību par tās saistībām.
Likme – nodokļu vai maksājumu norma, darba algas apmērs.
Likvidācija – darbības izbeigšana; uzņēmuma slēgšana un tā aktīvu pārdošana.
Likviditāte – uzņēmuma spēja laikus nokārtot īstermiņa saistības ar tā rīcībā esošo naudu un aktīviem, ko var ātri pārvērst naudā.
Likvīds – viegli realizējams, pārvēršams skaidrā naudā. Likvīdie līdzekli -viegli realizējamas vērtības, piemēram, vekseli, akcijas, obligācijas, investīcijas un dārgmetāli.
Līzings – preces noma, izpērkot to noteiktā termiņā un kā ķīlu izmantojot pašu iznomāto preci.
Lokauts – sava uzņēmuma slēgšana un tādējādi arī strādājošo atlaišana no darba.
Luksusa preces – augstvērtīgas preces, pēc kuram pieprasījums pieaug ātrāk neka iedzīvotāju ienākumi, kaut ari tās nav pirmās nepieciešamības preces.
Mahinācija – negodīgs paņēmiens, negodīga rīcība kāda mērķa sasniegšanai.
Mainīgās izmaksas – izmaksas, kas mainās, mainoties ražošanas apjomam. Tās palielinās vai samazinās līdz ar saražotā produkta kopējām izmaiņām. Mainīgās izmaksas sīkāk var iedalīt darbaspēka izmaksās, izejvielu un materiāla izmaksās.
Mājsaimniecība – saimnieciskā vienība, kas sastāv no vienas vai vairākām personām un kuras darbības pamatā ir darba piedāvājums un preču un pakalpojumu patēriņš.
Makroekonomika darbojas ar apkopojošiem rādītājiem (nav cena vienas preces tirgū, bet gan kopējais cenu līmenis, netiek apskatīts atsevišķa uzņēmuma ražošanas apjoms, bet nacionālais kopprodukts). Makroekonomikas izpētes objekts ir nodarbinātība valsti, inflācija, ekonomiskā izaugsme, naudas daudzums valstī. Makroekonomika izskaidro ekonomisko situāciju valsti un prognozē, kāda tā varētu būt.
Maksa – atlīdzība naudā, samaksa.
Maksājumu bilance summē visus darījumus, kas notikuši starptautiskajā tirdzniecībā noteiktā laikā, parasti gadā. Ekonomisti analizē maksājumu bilanci, lai prognozētu valsts valūtas vērtības tendences nākotnē un citas ārējās tirdzniecības sekas.
Maksātnespēja – ar tiesas spriedumu konstatēts parādnieka stāvoklis, kad tas nespēj veikt savu parādu saistību izpildi.
Maksātspēja -1) spēja izpildīt savas saistības; 2) spēja brīvi rīkoties ar naudas līdzekļiem, pirktspēja.
Mārketings ir plaša, vispusīga darbība ar tirgu, pētot, prognozējot, analizējot, vērtējot, iedarbojoties, pārbaudot dažādus procesus un teorijas, lai optimālā veidā un vietā “savestu kopā” preci un pircēju. Mārketings ietver preču pirkšanu un pārdošanu, transportēšanu un uzglabāšanu, preču plānošanu, tirgus izpēti, preču “kustību” tirgū, pakalpojumus patērētājiem, finansēšanu, apdrošināšanu un citas darbības.
Mātesuzņēmums – uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kam citā uzņēmumā (uzņēmēj- sabiedrībā) pieder vairāk nekā 50% pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju vai kuru tas spēj tieši vai netieši kontrolēt.
Mazkvalificēto strādnieku kategorijā ietilpst sētnieki, celtnieki, krāvēji un pārdevēji. Pie kvalificētiem strādniekiem pieder plaša spektra darbinieki, kuriem ir augsta kvalifikācija.
Meitasuzņēmums – uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kurā mātesuzņēmumam pieder vairāk nekā 50% pamatkapitāla vai balsstiesīgo akciju vai kuru Mātesuzņēmums spēj tieši vai netieši kontrolēt.
Merkantilisms – ekonomiska mācība un ekonomiska politika, kurās atspoguļojas tirdzniecības kapitāla intereses laikmetā pirms rūpnieciskā kapitāla perioda; merkantilisma
piekritēji domāja, ka bagātības avots ir apgrozības, nevis ražošanas sfēra, un bagātību identificēja ar naudu.
Mēroga ekonomija – lielākas rentabilitātes panākšana produkcijas ražošanā, ražojot to lielākos daudzumos un tādējādi samazinot izmaksas.
Mikroekonomika – zinātne, kas pēta viena saimnieciskā subjekta izturēšanos (viens pa- tērētājs/viens ražotājs, viena prece), kā arī pircēja un pārdevēja plānu saskaņošanu tirgū jeb cenas veidošanu.
Monēta – no metāla izkalta noteiktas formas naudaszīme, parasti apaļa vai ovāla, kuras vienā pusē ir norādīta valstiskā piederība, otrā pusē – monētas nominālvērtība.
Monetārā politika – valdības (centrālās bankas) politika attiecībā uz naudas daudzumu, banku procentu likmēm, un aizņēmumiem.
Monetārisms – ekonomiskā teorija, kas sevišķu vērību pievērš apgrozībā esošās naudas daudzuma izmaiņām, kuras izraisa cenu, ienākumu un nodarbinātības izmaiņas. Izmantošanas sākumposmā monetārisms izraisa procentu likmju pieaugumu un iedzīvotāju likmju samazināšanos.
Monopolistiskā konkurence – tirgus ar daudziem pārdevējiem, kuri piedāvā līdzīgas, bet ne identiskas preces. Šai konkurences tirgus situācijai var izdalīt vairākas īpatnības: 1) vienlaikus var darboties vairākas firmas, arī pavisam mazas firmas; 2) nav ierobežojumu jaunu firmu dibināšanai; 3) unikālākajām precēm ir tikai viens pārdevējs.
Monopols – tirgus stāvoklis, kad viena persona vai uzņēmums kontrolē visu kāda produkta tirgus piedāvājumu.
Monopolstāvoklis – uzņēmuma ienākuma stāvoklis kādas preces ražošanā un iekļūšana visas valsts vai vietējā tirgū, kas dod tam iespēju pašam vai sadarbībā ar citiem uzņēmumiem būtiski ietekmēt konkurenci, apgrūtinot citiem uzņēmumiem piekļūšanu tirgum vai citādi ietekmējot to ekonomiskās darbības brīvību.
Muita – maksājums, ko valsts uzliek importa un eksporta precēm.
Muitas nodoklis – nodoklis, kas maksājams par preču un citu priekšmetu pārvietošanu pāri valsts muitas robežai.
Nauda – metāla vai papīra zīmes, ko lieto par vērtības mēru preču pirkšanā vai pārdošanā.
Naudas apgrozības ātrums – vidējais reižu daudzums, ko katra naudas vienība no kopējās naudas masas, kas atrodas apgrozībā, tiek izlietota gatavo preču iegādei.
Neierobežota atbildība – stāvoklis, kad uzņēmuma īpašnieks uzņemas visu atbildību par iespējamajiem un esošajiem zaudējumiem un parādiem.
Nekustams – tāds (īpašums), kas nav pārvietojams, neizmainot tā veidu.
Netiešie nodokļi – nodokļi, kas netiek tieši atvilkti no ienākumiem, piemēram, akcīzes nodoklis, PVN.
Neto – 1) preces svars bez iesaiņojuma, 2) tīrais ienākums pēc visu izdevumu atskaitīšanas.
Neto alga – naudas summa, kas paliek pāri no bruto algas pēc dažādiem maksājumiem.
Neto peļņa – summa, kas paliek, no apgrozījuma atņemot visas izmaksas un nodokļus.
NKP – valsts visu iedzīvotāju gada laikā saražoto preču un pakalpojumu vērtība naudas izteiksmē gan pašu zemē, gan ārzemēs.
Nodarbinātie – personas, kuras ir darbaspējas vecumā, 16 un vecāks, strādā algotu darbu vai ir nodarbinātas savā biznesā.
Nodevas – obligāts maksājums budžetā kā atlīdzība par nodrošinājumu, ko valsts vai pašvaldības institūcijas devušas uzņēmējdarbībai, vai par sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī likumos speciāliem mērķiem (ceļu, ostu uzturēšanai, attīstībai, vides aizsardzībai utt.).
Nodokļi – obligāti, ar likumu noteikti naudas maksājumi valsts budžetā valsts vispārējo izdevumu segšanai.
Noguldījums (depozīts) – naudas līdzekļu glabāšana kredītiestādes kontā noteiktu vai nenoteiktu laiku ar vai bez procentiem.
Nolietojums – vērtības samazināšanās, pamatlīdzekļu vērtības norakstīšana laikposmā, kurā tie tiek izmantoti.
Noma – līgums, ar ko viena puses piešķir vai apsola otrai par zināmu nomas maksu kādas lietas lietošanu peļņas gūšanai.
Nominālā darba alga ir pēc tarifiem, likmēm un saskaņa ar līgumiem aprēķinātā darba alga pirms dažādu atskaitījumu izdarīšanas.
Nomināls – uz vērtspapīra norādītā vērtība.
Nomnieks – tas, kas nomā.
Norēķinu konts – naudas beztermiņa noguldījums.
Obligācija -vērtspapīrs, kas garantē to īpašniekam ikgadēju ienākumu saskaņā ar iepriekš
fiksētu procenta likmi un dod tiesības pēc noteikta laika saņemt ari obligācijas nominālvērtību. Pēc būtības obligāciju īpašnieki ir akciju sabiedrības kreditori.
Oligopols – tirgus stāvoklis, kurā tirgus pieprasījuma vai piedāvājuma tirgus pusi pārstāv daži dalībnieki, kas pārvalda kādas preces tirgu.
Paja – dala, parasti naudas summa, ko atsevišķs dalībnieks iegulda kādā noteiktā laikposmā.
Pakalpojumi – darbības, kas apmierina kādu vajadzību un kam var noteikt vērtību, to pērkot vai pārdodot tirgū.
Pamatalga – alga, kas likumā paredzēta par kādu darbu noteiktā laikposmā.
Pamatlīdzekļi – īpašums vai iekārtas, kas pieder uzņēmumam un tiek izmantotas tā uzņēmējdarbībā, bet ko uzņēmums nepērk un nepārdod kā dalu no tirdzniecības apgrozījuma.
Papildinātāji – preces, kuras bieži patērē kopā, piemēram, automašīnas un degviela.
Papildinošas preces – pieprasījuma pieaugums pēc vienas preces parasti rada pieprasījuma pieaugumu pēc citām precēm (piemēram, jaunu automašīnu pārdošanas pieaugums atstās pozitīvu iespaidu uz pieprasīju pēc jaunām auto riepām).
Papīrnauda – naudaszīmes, ko izlaiž valsts kā obligātu maksāšanas līdzekli.
Parādnieks – fiziska vai juridiska persona, kas ir aizņēmusies, kam ir parāds.
Parāds – nauda vai citas vērtības, ko kāds ir aizņēmies, kas kādam ir aizdotas.
Pārapdrošināšana – darbība, kad dala no apdrošinātāja akceptētā riska tiek nodota citam apdrošinātājam (pārapdrošinātājam).
Parastās akcijas – akcijas, kuru īpašniekiem ir priekšrocības dividenžu saņemšanā vai uzņēmuma līdzekļu sadalīšanā tā likvidācijas gadījumā.
Pārdoto preču izmaksas – visas pārdotās produkcijas izmaksas, ieskaitot ražošanas izmaksas un tieši ražošanā iesaistītā personāla izmaksas.
Pārprodukcija – produkcijas daudzums, kas pārsniedz realizācijas iespējas.
Pārskats par ieņēmumiem un izdevumiem – to reizēm sauc ari par peļņas un zaudējumu pārskatu. Tas rāda, cik daudz uzņēmums ir ieguvis vai zaudējis noteiktā laika periodā (parasti gadā).
Pastāvīgās izmaksas (īslaicīgā periodā) – izmaksas, kas rodas un nemainās atkarībā no ražotās produkcijas daudzuma.
Pašvaldības nodeva – pašvaldības domes (padomes) noteikts obligāts maksājums pašvaldības pamatbudžetā vai speciālajā budžetā likumā paredzētajos gadījumos.
Pašvaldības uzņēmums – viena īpašnieka uzņēmums, kur visas manta pieder pašvaldībai. Patents – monopola tiesības lietot jauno produktu vai ideju 17 gadus; apliecība, ko izsniedz izgudrotājam, viņam piešķirot tiesību izmantot savu izgudrojumu.
Patērētāja kredīts dod iespēju saņemt naudu, preces un pakalpojumus pašlaik, samaksājot par tiem vēlāk. Tādā veidā kredīts dod iespēju iegādāties kaut ko, pirms par to samaksāts.
Patērētāji – cilvēki, kuri lieto preces un/vai pakalpojumus.
Patēriņa kredīts – kredīta veids, kas tiek piešķirts iedzīvotājiem, pārdodot personīgā patēriņa preces uz nomaksu. Par patēriņa kredītu tiek iekasēts aizdevu procents. Visbiežāk iedzīvotāji to izmanto dzīvokļa pirkšanai, mašīnu un citu ilglietojamu preču iegādei.
Patēriņa preces – preces, ko lieto personisko vajadzību apmierināšanai.
Peļņa – naudas summa, par kādu palielinās uzņēmuma kapitāls sekmīgā saimnieciskā darbībā, starpība starp ienākumiem un ražošanas izmaksām.
Personālā akcija – akcija, ko var iegūt tikai konkrētās akciju sabiedrības darbinieki.
Piedāvājuma likums nosaka: ja citi apstākli ir nemainīgi, jo augstāka būs preces iespējamā pārdošanas cena, jo lielāks būs piedāvātās preces daudzums.
Piedāvājums ir pārdevēju – gan ražotāju, gan starpnieku (tirgotāju) – ekonomiskā rīcība, kas atspoguļo centienus pārdot noteiktu preču daudzumu konkrētā laika periodā atkarībā no to cenām un ārpus cenu faktoriem.
Pieprasījuma depozīts – noguldījumi, par kuriem nesaņem procentus, šo depozītu īpašniekiem ir tiesības uz čeku lietošanu un elektroniskiem pārskaitījumiem.
Pieprasījuma inflācija -tāda situācija, kurā ir “pārāk daudz naudas un pārāk maz preču”.
Pieprasījuma likums – pastāvot citiem līdzīgiem nosacījumiem, vairāk preču varēs pārdot par zemāku cenu nekā par augstāku cenu.
Pieprasījuma noguldījumi – čeki, kurus var apmainīt pret naudu. Personas vai firmas izrakstītā čeka vērtība ir atkarīga no naudas daudzuma noguldījumā čeku rēķinos, kāds ir šai personai vai firmai.
Pieprasījums – patērētāja vēlme un iespējas iegādāties kādu preci par noteiktu cenu noteiktā laikā un vietā.
Pievienotās vērtības nodoklis – nodoklis, kas tiek aprēķināts kā procents no rēķinā iekļautās preču un pakalpojumu neto vērtības.
Pilnīgā konkurence – vienmērīgs preču tirgus, kurā ir daudz pircēju un pārdevēju, no kuriem neviens nav pietiekami liels, lai spētu ietekmēt cenu.
Pircēja tirgus – tirgus stāvoklis, kurā preces vai pakalpojuma piedāvājums par noteikto cenu ir lielāks nekā pieprasījums, un tāpēc cena tiek pazemināta.
Pirktspēja – spēja pirkt zināmu preču daudzumu par saviem naudas ienākumiem.
Pirkums – līgums, kad viena puse otrai par attiecīgu atlīdzību, samaksu atdod kādu lietu vai tiesību tās īpašumā; kā dokuments kalpo kases čeks.
Prece – priekšmets vai pakalpojums, kas apmierina kādu vajadzību un kam var noteikt vērtību, to pērkot vai pārdodot tirgū; jebkura lieta (īpašums), ko īpašnieks maina pret atlīdzību.
Preču zīme – uzņēmuma preču vai pakalpojumu iezīmēšanai lietots īpašs nosaukums, simbols vai attēls.
Premiālā darba algas sistēma. Gan gabaldarba algu, gan laika darba algu var papildināt ar prēmiju sistēmu. Prēmiju lielumu regulē noteikti rādītāji.
Privātie uzkrājumi – mājsaimniecību ienākumu daļa, kas netiek patērēta preču vai pakalpojumu iegādei vai nodokļu samaksāšanai.
Privatizācija – darbību kopums, kad mainās privatizējamā valsts vai pašvaldības īpašuma uzņēmuma objekta īpašnieks.
Privileģētās akcijas – akcijas, kuru īpašniekiem ir pirmtiesības, salīdzinot ar parastu akciju īpašniekiem, attiecībā uz dividenžu izmaksas kārtību, kā ari uz uzņēmuma līdzekļu daļas saņemšanu tā likvidācijas gadījumā.
Procenti – maksa par naudas izmantošanu, kā ari kapitāla īpašnieka ienākums.
Procentu likme – cena par naudas kapitāla(kredīta) lietošanu noteiktā laikposmā.
Produktivitāte – auglīgums, ražīgums.
Produkts – priekšmets, viela, ko iegūst cilvēka darbībā.
Progresīvais nodoklis – nozīmē procentu likmes palielināšanās līdz ar ienākumu palielināšanos.
Proporcionālais nodoklis – neatkarīgi no ienākumu lieluma ir noteikta viena un tā pati nodokļu procentu likme.
Protekcionisms – savas valsts ražotāju aizsardzība no lētāku ārzemju preču konkurences, izmantojot ievedmuitas. Protekcionisms tiek veikts uz savas valsts patērētāju rēķina, kam tiek ierobežota izvēles brīvība. Protekcionisms kavē valsts ekonomikas attīstību, samazina tās konkurētspēju un kavē integrāciju globālajā tirgū.
Ražošana – cilvēku mērķtiecīga rīcība, kas vērsta uz vajadzību apmierināšanu, savstarpēji mijiedarbojoties ražošanas faktoriem – darbam, kapitālam, resursiem un uzņēmējdarbībai.
Ražošanas faktori – ražošanā iesaistītie resursi (zeme, darbaspēks, kapitāls, informācija un uzņēmējdarbības spējas).
Ražošanas iespēju līkne – līkne, kas atspoguļo iespējamo kopējā saražotā produkta kombinācijas, ko būtu iespējams saražot, ja būtu pilnībā nodarbināti valsts darbaspēka resursi un ražošanā tiktu iesaistīti visi valsti pieejamie ražošanas resursi.
Ražošanas iespēju robežas – dažādi ražošanas līmeņi, ko iespējams sasniegt ekonomikā.
Ražošanas izmaksas – naudas formā izteiktas visas uzņēmuma izmaksas, kuras veidojas, produktu ražojot un realizējot.
Ražošanas līdzekļi – visi uzņēmumam piederošie pamatlīdzekļi.
Ražošanas process – mūsdienīgā izpratnē iekļauj sevī gan materiālu, gan nemateriālu labumu un pakalpojumu radīšanu. Izšķir materiālo ražošanu (rūpniecība, lauksaimniecība, transports u.c.) un nemateriālo ražošanu (izglītība, veselības aizsardzība u.c.). Ražošanu var iedalīt divās grupās – individuālajā un sabiedriskajā. Individuālā ražošana apskata darbību viena uzņēmuma, firmas (vienas ražošanas vienībās) robežās. Sabiedriskā ražošana ietver visas ražošanas sistēmas savstarpējās saiknes – ražošanas infrastruktūru, t.i., nozares un uzņēmumus, kas paši produktus neražo, bet nodrošina to tehnoloģisko kustību (transports, sakari, noliktavas u.c.).
Ražošanas specializācija – uzņēmuma ražošanas darbības ierobežošana, uzdodot tam izgatavot noteiktus (speciālus) ražojumus un detaļas.
Ražošanas uzņēmums – uzņēmums, kas savā darbībā izejvielas un materiālus pārvērš gala produktā, pārdošanai sagatavotā produkcijā un pēc tam šo produkciju pārdod.
Reālā darba alga – preču daudzums, ko var nopirkt par saņemto darba algu.
Reeksports – no ārvalstīm ievestu preču eksports uz citu valsti bez nozīmīgas apstrādes
vai pārveides.
Reforma – pārkārtojums, pārveidojums, pārmaiņa.
Regresīvais nodoklis – zemākas procentu likmes, palielinoties ienākumiem.
Reklāma – paziņojuma plakāti u.c. pasākumi, kuru nolūks ir piesaistīt uzmanību, radīt patērētājos, pircējos interesi par to, padarīt kaut ko plaši pazīstamu. Reklāma ir īpašs komunikācijas veids, ko personas vai firmas izmanto informācijas izplatīšanai ar maksas līdzekļu starpniecību.
Reklamācija – 1) iebildums, protests, sūdzība; 2) tirdzniecībā – prasība atlīdzināt zaudē- jumus, kas radušies iegādātās preces sliktas kvalitātes vai nepareiza daudzuma dēļ.
Rekvizīts – nepieciešams formāls elements dokumentos vai juridiskā darījumā, bez kā dokumentam vai darījumam nav juridiska spēka.
Rēķins -1) dokuments, kurā norādīta maksājamā summa; 2) dokuments, kurā atspoguļojas naudas ieņēmumi, izdevumi, noguldījumi u.c.
Relatīvā priekšrocība kādas lietas ražošanā ir tad, ja tās alternatīvās (salīdzinošās) iz- maksas, lai ražotu konkrēto preci, ir zemākas nekā citām valstīm.
Rentabilitāte – uzņēmuma darbības efektivitātes rādītājs. To nosaka procentos, uzņēmuma pelņu dalot ar uzņēmuma kopējo vai pašu kapitālu.
Rentabilitātes koeficients – peļņas rādītājs, kas izteikts kā peļņas procents no apgrozījuma, kopējām izmaksām, kopējiem aktīviem vai pašu kapitāla.
Rentabls – ienesīgs, peļņu nesošs, izdevīgs.
Rente – jebkurš ienākums, ko īpašnieks nestrādājot regulāri saņem no kapitāla, īpašuma vai zemes.
Resursi (franciski ressources) – līdzekļi, krājumi, līdzekļu avoti, jebkas, ko var izmantot ražošanas procesā.
Rezerves kapitāls – sabiedrības uzkrātais kapitāls, kas izmantojams neparedzētu izdevumu segšanai un kuru veido obligātie peļņas atskaitījumi. Rezerves kapitālu nedrīkst izdalīt akcionāriem, izņemot gadījumus, kad uzņēmumu likvidē.
Robežieņēmumi – ienākumi, kas rodas, pārdodot vienu papildu produkcijas vienību virs plānotā apgrozījuma.
Robežizmaksas – izmaksas, kas rodas, saražojot vienu papildu produkcijas vienību virs plānotā daudzuma.
Sabalansēts budžets – budžets, kura izdevumi precīzi sakrīt ar izdevumiem.
Sabiedrība – divu vai vairāku personu apvienošanās uz sabiedrības līguma pamata vienā mērķa sasniegšanai ar kopīgiem spēkiem vai līdzekļiem.
Sabiedrība ar ierobežotu atbildību – uzņēmējsabiedrība, kuras pamatkapitālu (statūtu fondu) veido dalībnieku ieguldītais īpašums – kapitāla daļas. SIA raksturo: 1) ierobežota atbildība; 2) daļas netiek publiski pārdotas; 3) uzņēmuma pastāvēšana nav atkarīga no daļu īpašnieku maiņas.
Sabiedriskā organizācija – organizācija, kurā apvienojas desmit vai vairākas personas, lai kopīgā darbībā sasniegtu mērķi, kam nav peļņas iegūšanas nolūka un rakstura.
Sabiedriskās lietošanas preces un pakalpojumi – preces un pakalpojumi, kas tiek kopēji lietoti un kuru pastāvēšanu veicina vai nodrošina valsts.
Saimnieciskā darbība – jebkura darbība par atlīdzību. Preču ražošana, darbu izpildi, tirdzniecība, pakalpojumu sniegšana un cita veida darbība.
Saistības – uzņēmuma pašreizējās saistības, kas radušās jau notikušos darījumos; pienākumi, ko kāda persona apņēmusies izpildīt.
Saldo – starpība starp naudas ieņēmumiem un izdevumiem kādā laika periodā.
Samaksa – atildzinājums.
Sanācija – maksātnespējas procesa risinājums, plānveidīgi pasākumi nolūkā novērst parādnieka iespējamo bankrotu, atjaunot maksātspēju un apmierināt kreditoru prasības.
Savstarpēji aizstājamas preces – pieprasījumu pieaugums pēc vienas preces parasti radīs pieprasījuma samazinājumu pēc citām līdzīgām precēm.
Sertifikāts – valsts pilnvarotas un akreditētas institūcijas apstiprinājums, ka prece vai pakalpojums atbilst standarta vai konkrēta normatīvi tehniskā dokumenta prasībām.
Serviss – pakalpojumu sniegšana.
Sezonālais bezdarbs – bezdarba veids, parasti saistīts ar dažādu nozaru nodarbinātības sezonālām izmaiņām gada laikā, piemēram, lauksaimniecībā u.c.
Sindikāts – vairāku uzņēmumu apvienība, kuri ražo vienveidīgu produkciju. Atšķirība ir tā, ka produkciju realizē nevis katrs uzņēmums atsevišķi, bet to dara vienots sindikātu kantoris, kas ari iepērk izejvielas kopējām vajadzībām, likvidē uzņēmuma tiešo saikni ar noieta tirgu un ierobežo komerciālo neatkarību.
Sociālais nodoklis – obligāts maksājums valsts speciālajā sociālās apdrošināšanas budžetā, kas rada sociāli apdrošinātas personas tiesības uz šādiem pakalpojumiem: 1)vecuma pensiju; 2) invaliditātes pensiju; 3) apgādnieka zaudējuma pensiju; 4) slimības pabalstu; 5) maternitātes pabalstu; 6) maksājumiem bezdarba gadījumā; 7) apbedīšanas pabalstu.
Soliditāte – rādītājs, cik uzņēmums ir spēcīgs finansiālajā ziņā.
Speciālists – cilvēks, kurš labi pārzina kādu darbības nozari, kādas specialitātes pārstāvis.
Specializācija – darba sadalīšana atsevišķas operācijās.
Spekulēšana – darbība, kurā pērk vai pārdod akcijas, lai iegūtu ātru peļņu. Spekulantus iedala divās grupās. Viena grupa, ko sauc par buļļiem, cer uz peļņu no akciju vērtības celšanās precīzas paredzēšanas. Viņi pērk akcijas ar nolūku paturēt tās tik ilgi, kamēr tās izdosies pārdot par augstāku cenu, Buļļi spēlē, akcijas “pērkot uz priekšu”. Otra grupa, lāči, cer uz pelņu no akciju vērtības pazemināšanās precīzas paredzēšanas. Lāči spēlē, akcijas “pārdodot atpakaļ”. Paredzot, ka akcijas cena samazināsies, lāči aizņemas akcijas no saviem brokeriem un pārdod tās par šis dienas cenu.
Stabilitāte – noturība.
Stagflācija – naudas pirktspējas krišanās vienlaikus ar preču pieprasījuma samazināšanos un ražošanas sašaurināšanos.
Stagnācija – sastingums ražošanā, tirdzniecībā un tml.
Starpnieks – persona, kas veic preču piegādi, nekļūstot par šo preču īpašnieku, vai sniedz pakalpojumus citu personu vārdā, lai īstenotu šo personu intereses preču piegādes un pakalpojumu sniegšanas darījumos.
Starptautiskais valūtas fonds – starptautiska finansu institūcija, kas piešķir kredītus dalībvalstīm, dod tām finansiālus padomus un veicina pasaules tirdzniecību.
Statūti – tiesisks akts, ka nosaka kādas juridiskas personas statusu; galvenais sabiedrības dokuments, kas satur informāciju par tās nosaukumu, mērķiem, dalībniekiem, pamatkapitāla lielumu, sabiedrības un tās dalībnieku tiesiskajām attiecībām, sabiedrības pārvaldes struktūru un izpildinstitūcijām utt.
Statūtkapitāls – statūtsabiedrības dalībnieku līdzdalības iemaksas.
Statūtsabiedrība – dalībnieku apvienība, kas izveidota uz to dibinātāju pieņemto statūtu pamata.
Streiks – situācija, kurā strādnieki darbu pārtrauc (vai neatsāk), bet atrodas darba vietās.
Strukturālais bezdarbs – bezdarba veids, saistīts ar darbaspēka pieprasījuma izmaiņām jaunu nozaru rašanās, tehnoloģijas nomaiņu un tml. procesu dēl.
Subsīdijas – valsts maksājumi saviem ražotājiem, kas tiem dod iespēju pārdot preces ārzemēs par zemāku cenu, nekā varētu pārdot pašu zemē.
Šķīrējtiesa – tiesnešu un tiesas locekļu grupa, ko pēc kopējas vienošanās ievēlē abas strīdīgās puses strīda izskatīšanai.
Tāme – ienākumu un izdevumu iepriekšēja aprēķina.
Tarifs – oficiāla likme (samaksai par dažiem pakalpojumiem, nodokļiem, darba algai).
Tranzīts – preču un citu priekšmetu pārvietošana cauri kādas valsts teritorijai starp diviem muitas robežas punktiem.
Termiņa depozīti – noguldījumi depozitinstitūcijās, par kuriem maksā procentus, līdzekļi, kuri var tikt izņemti bez soda procentiem tikai pēc līgumā noteiktā termiņa beigām.
Termiņš – laikposms kāda uzdevuma veikšanai, ari šā posma beigu moments.
Tiešās investīcijas – tiešie ilgtermiņa ieguldījumi; kapitāla ieguldīšana kādā valsti produkcijas ražošanai, nevis šis valsts finansu institūcijā.
Tiešās izmaksas – visas izmaksas (materiāli, darbaspēks un izdevumi), ko var tieši attiecināt uz produkta ražošanu.
Tiešie nodokļi – nodokļi, piemēram, ienākumu nodoklis, ko tieši atskaita no ienākumiem. Tīrā peļņa – peļņa, kas paliek uzņēmuma rīcībā pēc tam, kad no ienākumu summas atskaita kopējo izdevumu summu par noteiktu pārskata periodu.
Tīrais eksports – preču un pakalpojumu eksports, no kā atskaitīts preču un pakalpojumu imports.
Tirdzniecības bilance – valsts importa un eksporta vērtību starpība. Ja valsts eksportē vairāk preču nekā importē, tai ir pozitīva tirdzniecības bilance. Ja valsts importē vairāk preču nekā eksportē, tai ir negatīva tirdzniecības bilance.
Tirdzniecības zīme – uzņēmuma ražoto preču vai sniegto pakalpojumu iezīmēšanai lietots īpašs nosaukums, simbols vai attēls, ka ļauj identificēt preci, pakalpojumu vai firmu.
Tirgus – saimniecisko subjektu sakaru kopums, kas balstīts uz naudas un preču attiecībām un konkurenci; pirkšanas un pārdošanas aktu kopums; šaurākā nozīmē – vieta, kur notiek darījumi starp pircējiem un pārdevējiem.
Tirgus cena – cena, par kuru preces un pakalpojumi patiešām tiks apmainīti pret naudu.
Tirgus ekonomika – ekonomiskā sistēma, kurā nacionālā līmeņa ekonomiskie lēmumi veidojas no lēmumiem, ko pieņem atsevišķi tirgus dalībnieki.
Tirgus līdzsvara cena – cena, pie kuras piedāvātais produkcijas daudzums ir vienāds ar pieprasīto daudzumu.
Tirgzinība (mārketings) – process, kas saistīts ar preču vai pakalpojumu pārdošanas veicināšanu. Tirgzinības četras galvenās sastāvdaļas ir produkts, cena, vieta un pārdošanas veicināšana, t.i., produkta izvēle un izstrāde, cenas noteikšana, preču izplatīšanas kanālu izvēle un izveidošana (vieta) un viss, kas saistīts ar produkta pieprasījuma palielināšanu, ieskaitot reklāmu.
Tīrie zaudējumi – naudas summa, kas rodas gadījumā, ja uzņēmuma kopējie izdevumi pārsniedz kopējos ienākumus. Negatīva tīrā pelņa.
Tradicionālā ekonomika – ekonomiska sistēma, kas izdala ierobežotos resursus saskaņā ar pastāvošo tradīciju; izmaiņas un izaugsme notiek loti lēni; cilvēki dara, ko darījuši viņu senči; lielākā dala preču tiek ražotas un patērētas lokāli.
Trests – uzņēmumu apvienība, kurā uzņēmumi zaudē gan savu komerciālo, gan ražošanas neatkarību. Tā ir liela akciju sabiedrība, kuras vadība praktiski pārzina visu struktūrvienības
darbību. Tajā ietilpst gan vienas nozares dažādi uzņēmumi, gan uzņēmumi, kuri veic izejvielu secīgu pārstrādi.
Transferti – cilvēku ienākumi no pensijām, bezdarbnieku pabalstiem vai privātiem ziedojumiem.
Ūtrupe – īpašuma izpārdošana vairāksolīšanā.
Uzkrājumi – naudas summas, kas paredzētas noteiktu zaudējumu, parādu vai izmaksu segšanai, ja tās var attiecināt uz pārskata gadu vai uz iepriekšējiem gadiem.
Uzņēmējdarbība – ilgstoša un sistemātiska ekonomiska darbība un kapitāla ieguldīšana, kas vērsta uz preču ražošanu, realizāciju, darbu izpildi, tirdzniecību, pakalpojumu sniegšanu nolūkā gūt peļņu.
Uzņēmējdarbības risks – risks, kas izriet no uzņēmējdarbības veida un paša uzņēmuma; tas var būt saistīts ar uzņēmuma vadību, tirgzinību, ražošanu, konkurenci utt.
Uzņēmējdarbības spējas – spēja koordinēt un kombinēt ražošanas faktorus, lai no- drošinātu preču un pakalpojumu ražošanu.
Uzņēmējs – fiziska vai juridiska persona vai vairāku šādu personu apvienība, kas norobežo daļu sava īpašuma uzņēmējdarbības veikšanai, pārzina uzņēmumu un tā mantu, bet likumā noteiktajos gadījumos uzņemas par to materiālu atbildību un ir prasītājs un atbildētājs tiesā, saimnieciskajā tiesā un šķīrējtiesā.
Uzņēmējsabiedrība, uzņēmums – fizisko vai juridisko personu apvienība uzņēmējdarbības veikšanai; uzņēmēja īpašuma daļa, kas nodalīta uzņēmējdarbības veikšanai kā vienota materiālo un nemateriālo elementu kopība.
Uzņēmuma līdzekļi – galvenais līdzekļu avots – ieņēmumi no savu preču un pakalpojumu pārdošanas.
Uzplaukums – biznesa cikla fāze, kura laikā reālais ražošanas apjoms palielinās attiecībā pret cikla zemāko punktu.
Vajadzības – velmju izpausmes forma atbilstoši cilvēka individualitātei, kultūrai un sabiedrības attīstības līmenim.
Valde – vēlēta institūcija, kas vada kādu uzņēmumu vai organizāciju.
Valdība – valsts varas augstākā izpildinstitūcija.
Valdības budžets – valsts naudas ieņēmumu un izdevumu saraksts, kas sastādīts noteiktam laikposmam, parasti gadam. Būtisks ir jautājums, vai valdība darbojas ar: 1) budžeta deficītu, kad izdevumi pārsniedz ieņēmumus; 2) budžeta pārpalikumu, kad ieņēmumi pārsniedz izdevumus; 3) sabalansētu budžetu, kad ieņēmumi un izdevumi ir līdzsvarā.
Valsts aizņēmums – valsts izlaiž aizņēmumu obligācijas. Tās brīvi pērk un pārdod bankas un no tām – iedzīvotāji. Tādējādi valsts ir debitors – naudas aizņēmējs, parādnieks iedzīvotājiem. Valsts to izmanto budžeta līdzekļu papildināšanai.
Valsts nodeva – obligāts maksājums valsts budžetā (pamatbudžetā vai speciālajos budžetos) vai likumā noteiktajos gadījumos pašvaldības budžetā kā atlīdzība par nodrošinājumu, ko valsts institūcijas devušas uzņēmējdarbībai, vai par sniegtajiem pakalpojumiem, kā ari likumos paredzētajiem speciālajiem mērķiem (ceļu, ostu un sakaru sistēmu uzturēšanai un attīstībai, iedzīvotāju un dabas ekoloģiskajai aizsargāšanai, teritorijas labiekārtošanai un citiem mērķiem).
Valsts parāds – valsts apgrozībā laisto vērtspapīru apkopotais daudzums.
Valsts uzņēmums – viena īpašnieka uzņēmums, kur visa manta pieder valstij.
Valūta – kādā valsti pieņemtā naudas sistēma vai šis valsts naudas vienība.
Valūtas kurss – vienas valsts valūtas pārdošanas cena, izteikta citu valstu valūtās.
Vekselis – komercdarījuma dokuments, ar kuru vekseļa devējs apņemas samaksāt vekseļa turētājam norādīto naudas summu. Vekseļiem jābūt bankas garantijām, un tos pārdod ar diskontu, t.i, lētāk nekā vekseļa nomināls.
Vēlmes – cilvēka izjūtas, ka viņam kaut kas ir nepieciešams, bet vēl nav pieņemts lēmums, ka šī nepieciešamība noteikti jāapmierina.
Vērtība – cena.
Vertikālā saplūšana – secīgos liemeņos strādājošu ražošanas vai pakalpojumu uzņēmumu saliedēšana (saplūšana), piemēram, tēraudlietuve apvienojas ar dzelzsrūdas ieguves uzņēmumu.
Vērtspapīrs – privāttiesību dokuments, kas apliecina emitenta saistību pret dokumenta valdītāju un var būt par publiskās apgrozības objektu, nemainoties tajā nostiprināto tiesību apjomam.
Vidējās izmaksas – vienas produkcijas vienības ražošanai izlietoto izmaksu summa.
Viena īpašnieka uzņēmums – īpašnieks pats pārvalda uzņēmumu, uzņemas atbildību un risku, izlemj, kādu pelņas daļu paredzēt uzņēmuma attīstībai, kā pārveidot ražošanu atbilstoši tirgus pieprasījumam.
Zaudējumi – izdevumi, kas radušies neparedzētu apstākļu dēl.
Zeme – visplašākajā nozīmē (visas dabas bagātības), kas kalpo cilvēku vajadzību apmierināšanai. Tas ir dabiskais ražošanas faktors, kas nav cilvēka darba rezultāts. Zeme un kapitāls ir kolektīvajā īpašumā.
Zemnieku saimniecība- individuālais uzņēmums, kas ražo lauksaimniecības produkciju, izmantojot speciāli šim mērķim galveno ražošanas līdzekli – zemi.
Zinātniski tehniskā revolūcija – relatīvi ātra ražošanas procesa izmaiņa, kuras cēlonis ir jaunas produkcijas un ražošanas metožu ieviešana.
Zvejnieku saimniecība – uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību, izmantojot šim nolūkam piešķirtos zivju resursu limitus.

Scroll to Top