Satura rādītājs
Ievads……………………………………………………………………………………………………………………………..2
1. Ekonomiskās sistēmas un to atšķirības…………………………………………………………………………….3
2. Valsts loma ekonomikā………………………………………………………………………………………………….5
3. Valsts funkcijas…………………………………………………………………………………………………………….5
Izmantotā literatūra un citi informācijas avoti………………………………………………………………………7Ievads
Jebkuras valsts pilsoņu labklājība galvenokārt ir atkarīga no tās ekonomikas – preču ražošanas un to sadales attiecību kopuma, respektīvi, tirgus. Mūsdienu pasaulē un, protams, arīdzan Latvijā preču ražošanas pamatā ir pilsoņu subjektīvās vērtības un ekonomiskā iniciatīva. Un tādējādi katra indivīda, indivīdu grupu ekonomiskā labklājība un zināmā mērā arī valsts ekonomiskās attīstības vienīgais īstenais virzošais spēks ir katra indivīda vajadzības un to apmierināšana.
Indivīdu, to grupu un valsts ierēdņu ideālais (teorētiskais) optimālo ekonomisko attiecību modelis ir tāds, kur visu subjektu ekonomiskās intereses, vajadzības un iniciatīvas saskan. Lai arī realitātē tā nekad nemēdz būt, tomēr nekad arī nedrīkst traucēt, apgrūtināt galveno – humāni produktīvo tehnoloģisko ideju realizētāju darbību – uzņēmēju jeb komersantu darbību. Tādējādi būtiska nozīme ir ekonomiskās brīvības pamatnosacījumam – brīvajam tirgum un brīvā tirgus ekonomikai.1. Ekonomiskās sistēmas un to atšķirības.
Ekonomiskā sistēma ir saimnieciskās dzīves organizācija valstī vai noteiktā cilvēku sabiedrībā. Tajā ietilpst likumi, tradīcijas, informācija, vērtības, kā arī organizācijas, kas nodarbojas ar saimniecisko jautājumu risināšanu.
Sabiedrības vēsturē ir pastāvējušas un pastāv dažādas ekonomiskās sistēmas:
• tradicionālā jeb naturālā saimniecība,
• plānotā ekonomika,
• jauktā ekonomika.
• brīvā tirgus ekonomika.
Tradicionālā jeb naturālā saimniecība ir pats senākais un vienkāršākais ekonomikas veids. Tajā visas vajadzības jāapmierina ražotājam pašam. Ražotājs kopā ar savu ģimeni sevi apgādā ar visu dzīvei nepieciešamo. Uzkrājumu nav daudz, jo darba tehnoloģija un darbarīki ir primitīvi. Saražotās preces parasti pietiek tikai pašu patēriņam. Naturālās saimniecības devīze varētu būt:
“Ražo, cik spēj – citādi neizdzīvosi.”
Plānotā ekonomika pastāvēja PSRS (no 1917.g.) un t .s. sociālistiskajās valstīs apmēram 50 gadus (periodā pēc otrā pasaules kara līdz 90. g. sāk.). Mūsdienās plānotā ekonomika “tīrā” veidā nepastāv nevienā valstī. Tās pazīmes:
• valsts komandē ražotāju,
• galvenā īpašuma forma – sabiedriskais jeb valsts īpašums,
• ko ražot, cik ražot, kā ražot un kam ražot, nosaka valsts iestādes,
• ražotājs strādā pēc gatava plāna,
• valsts nosaka cenas visām precēm un pakalpojumiem,
• atalgojumu strādājošie saņem atbilstoši valsts noteiktajiem normatīviem,
• bezdarba nav, jo valsts plāno, lai visi būtu nodarbināti, bet par zemu, stingri noteiktu algu.
Plānotās ekonomikas galvenie trūkumi:
• kļūdas plānošanā,
• strādājošie nav ieinteresēti ieviest jaunu tehnoloģiju, uzlabot kvalitāti, parādīt iniciatīvu, jo visu diktē valsts un nav konkurences,
• cilvēki nebija ieinteresēti sava darba rezultātos.
Jauktā ekonomika ir pats mūsdienīgākais saimniekošanas veids. Pastāv visās attīstītākajās pasaules valstīs. Tas nozīmē, ka valsts saimniecībā apvienoti brīvā tirgus principi ar valsts regulējošo lomu.
No brīvā tirgus ekonomikas jauktā ekonomika aizguvusi visu, kas sekmē ražošanu:
• privātīpašumu,
• konkurenci,
• brīvu uzņēmējdarbību,
• tirgus attiecības.
Valsts piedalās saimnieciskās dzīves sfērā, lai novērstu brīvā tirgus ekonomikas trūkumus – krīzes, nabadzību, sociālo neaizsargātību; ar likumu nosaka nodokļus ražotājiem, kavē monopolu rašanos, sargā patērētāju intereses, veicina konkurenci, rūpējas par vides aizsardzību, izglītību, kultūru un iedzīvotāju sociālo aizsardzību.
Brīvā tirgus ekonomika Eiropā radās un izauga pakāpeniski 15. – 19. gs. Tajā noteicošais ir tirgus. Šo ekonomikas veidu raksturo šādas pazīmes:
• privātīpašums – tā mērķis ir iegūt pēc iespējas lielāku peļņu. Īpašnieks ir par visu atbildīgs – arī par zaudējumiem, ir ieinteresēts paplašināt ražošanu, uzvarēt konkurences cīņā, ieviest jaunākos zinātnes sasniegumus.
• prece – gandrīz visi ražojumi tirgus ekonomikā ir prece. Produkcija tiek izgatavota nevis paša patēriņam, bet patērētājam. Preces formu iegūst arī pakalpojumi, jo tie tiek sniegti patērētājam.
• tirgus attiecības – visas preces nonāk pie patērētāja pērkot un pārdodot. Katrs patērētājs brīvi izvēlas, ko un cik pirkt, bet katrs ražotājs izlemj, ko un cik pārdot.
• brīvā konkurence – liels skaits pārdevēju un preču, pircējam brīva preces izvēle. Tie, kuri nespēj pārdot savas preces un pakalpojumus, – nolemti izputēšanai.
• valsts tieši neiejaucas ne preču ražošanā, ne sadalē.
Brīvā tirgus ekonomikas galvenie trūkumi:
• pārprodukcijas krīzes, kam seko ražotāju bankrots,
• fabriku slēgšana un bezdarbs,
• sabiedrības noslāņošanās bagātajos un nabadzīgajos,
• strādnieku nemieri, kas apdraud iekšējo kārtību un stabilitāti valstī,
• ar laiku samazinās konkurence, jo ražotāju grupas, sagrābjot savā kontrolē kādas preces ražošanu, diktē savas cenas – izveidojas monopols.2. Valsts loma ekonomikā
Valsts visai aktīvi iesaistās ekonomiskajos procesos. Var nosaukt vairākus iemeslus, kāpēc tas tiek darīts. Pirmkārt, brīvs tirgus nespēj nodrošināt pilnīgi visas sabiedrības vajadzības. Privātie uzņēmumi strādā ar mērķi gūt peļņu. Ja kādā nozarē vai tirgū peļņu nevar gūt, tie pārtrauc darbību. Otrkārt, vēsturiski ir pierādījies, ka tirgus mehānisms nespēj nodrošināt efektīvu saimniekošanu ekonomisko krīžu laikā. Masveida bankroti, augošs bezdarbs, inflācija un citas krīzes izpausmes var veiksmīgāk pārvarēt ar savlaicīgu valsts iejaukšanos un atbalstu.
Valsts ir arī viena no nozīmīgākajām preču un pakalpojumu ražotājām un patērētājām. Mēs izmantojam sabiedrisko transportu, ārstniecības iestādes, izglītības iespējas, ko piedāvā valsts. Savukārt valsts institūciju un uzņēmumu darbībai nepieciešamas preces un pakalpojumi, kurus nodrošina privātsektors.3. Valsts funkcijas
Pirmā no tām – tirgus sistēmas aizsardzība. Lai nodrošinātu maksimāli efektīvu ekonomisko resursu izmantošanu un iespējami augstu dzīves līmeni, valsts veicina un aizsargā konkurenci tirgū. Pastāvot izvēlei, patērētājiem ir iespēja iegādāties kvalitatīvākas preces par zemāku cenu. Valsts seko, lai neveidotos monopoli, lai uzņēmumi nevienotos par tirgu sadali un noteiktu cenu uzturēšanu. Monopoluzņēmumi tiek pieļauti tikai atsevišķās nozarēs, kuras atrodas valsts stingrā uzraudzībā. Tādas ir, piemēram, komunālie pakalpojumi, sakari, enerģētika. Būtiska loma tirgus sistēmas aizsardzībā ir saimnieciskajai likumdošanai. Valsts likumdošanas funkcija īpaši nozīmīga ir pārejas periodos, kādā šobrīd atrodas arī Latvija.
Nozīmīga valsts funkcija ir sabiedriskās lietošanas preču un pakalpojumu nodrošināšana. Privātais sektors tos nenodrošina divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, par tiem nereti ir grūti iekasēt maksu vai nepieļaut to izmantošanu. Labs piemērs ir ielas apgaismojums, ko pēc būtības lieto visi garāmgājēji. Otrkārt, kapitālieguldījumus sabiedriskajā sektorā ne vienmēr var nosegt peļņa. Visi vēlas sakoptus parkus, bet tikai retais ir gatavs maksāt par ieeju tajos. Privātais sektors piedāvā atsevišķus sabiedriskās lietošanas pakalpojumus – privātas skolas un klīnikas, taksometrus. Taču tie ir orientēti uz maksātspējīgāko sabiedrības daļu. Taču izglītība, veselības aprūpe un transports ir nepieciešams visiem.
Ārpus tirgus blakus efektu radīto problēmu risināšana. Ekonomiskā darbība izraisa dažādus blakus efektus, kas ietekmē sabiedrības dzīvi, apkārtējo vidi. Tie var būt negatīvi – piemēram, vides piesārņošana rūpnīcu darbības rezultātā. Kā arī pozitīvi – piemēram, jauni izgudrojumi. Valsts funkcija ir bremzēt negatīvos un veicināt pozitīvos blakus efektus. Tas tiek darīts, izmantojot četrus pasākumus. Pirmkārt – pārliecinot atturēties no darbībām, kas kaitē citiem, apkārtējai videi. Otrkārt – apliekot ar nodokļiem atkarībā no uzņēmuma darbības radītā piesārņojuma, tādējādi stimulējot ieviest modernākas, videi draudzīgākas tehnoloģijas. Treškārt – nosakot drošības standartus uzņēmumiem, kuru darbība rada kaitīgus blakus efektus. Un, ceturtkārt, ieviešot subsīdijas, respektīvi, valsts maksājumus, lai veicinātu pozitīvo blakus efektu radīšanu.
Valsts veic arī ienākumu pārdali starp indivīdiem, kam ir dažādas iespējas saņemt ienākumus. Brīvā tirgus ekonomikā daudzi kļūst bagāti, bet daudzi paliek nabadzībā. Cilvēki pēc savām spējām nav vienādi. Turklāt ir sabiedrības slāņi, kuru iespējas saņemt ienākumus ir ierobežotas – piemēram, invalīdi. Īpaša sociālā grupa ir daudzbērnu ģimenes. Lai mazinātu sociālo nevienlīdzību, valsts ar nodokļu palīdzību pārdala ienākumus. Proti, bagātāko nomaksātie nodokļi ar sociālo programmu palīdzību tiek izdalīti nabadzīgākajiem. Darba nespējīgajiem tiek maksāti pabalsti un pensijas. Pabalstus saņem bezdarbnieki. Noteikts algas minimums netiek aplikts ar nodokļiem. Līdzīga ienākumu pārdale tiek veikta starp atsevišķām tautsaimniecības nozarēm, kurās uzņēmējiem ir nevienlīdzīgas iespējas ienākumu gūšanai. Paaugstinātus nodokļus maksā, piemēram, azartspēļu uzņēmumi. Savukārt lauksaimnieki saņem subsīdijas no valsts. Izmantotā literatūra un citi informācijas avoti
1. Kurlovičs G. Ievads ekonomikā. Rīga: Zvaigzne ABC: Rigdava, 1997. g., 42-49.lpp;
2. Latvijas ekonomiskā politika /Elektroniskais resurss/ – http://www.am.gov.lv;
3. Brīvā tirgus ekonomika /Elektroniskais resurss/ – http://www.bank.lv;
4. Alternatīvu meklējot /Elektroniskais resurss/ – http://www.dialogi.lv.