Ekspresionisms
Ekspresionisma virziens daudzējādā ziņā ir tieši pretējs impresionismam. Tas tēlo nevis apkārtējo – skaisto, redzamo pasauli, bet pauž cilvēka iekšējās pasaules dramatiskākos, traģiskākos pārdzīvojumus. Tas atšķiras arī no romantisma, kaut gan mūzikas valodas ziņā no tā ir izaudzis. Romantisma varoņu traģiskākos likteņus pārdzīvojuši, mēs jūtamies garīgi attīstīti, ciešanu šķīstīti. Ekspresionisma mākslas darbi šo izlīdzinājuma sajūtu nedod. Kā smagu akmeni klausītājam, skatītājam vai lasītājam tie uzveļ plecos bezspēcīga izmisuma jautājumu: kāpēc šī pasaule ir tik ļauna, cietsirdīga, kāpēc?
Kas liek māksliniekiem novērsties no pozitīvo ideālu aizstāvēšanas, zaudēt ticību tiem? Pirmām kārtām – izmaiņas sabiedrības noskaņojumā, kur 19. gs nogales optimismu nomaina dziļa skepse, neticības cilvēces progresam, neticība iespējām kaut ko mainīt, vērst uz labu.
20. gs sākumā pasaules attīstītākajās valstīs notiek strauja rūpniecības attīstība. Industriālās ražošanas pozitīvajiem faktoriem līdzi nāk arī negatīvie. Lielo pilsētu burzmā cilvēki cits no cita atsvešinās, kļūst nervozi, drudžaini, vientuļi. Sīkuzņēmēju vidū valda sīva konkurence. Strādnieku kvartālu iedzīvotāji grimst nabadzībā. Trūkums rada klaidoņus, ubagus, noziedzniekus. Rūpnīcu darbā tiek ieviesti konveijeri. Tie rada cilvēkā bezspēcības apziņu mašīnas priekšā – visa darbadiena tiek pakļauta konveijera nepielūdzamās kustības ritmam.
To visu vēl daudzkārt pastiprina Pirmais pasaules karš un tā sekas – trūkums, bads, sociālais posts.
Mākslinieki nevar neizjust šī perioda saspīlēto sabiedrisko gaisotni. Nespēj tēlot tikai dzīves gaišo pusi, ja apkārt ir tik daudz nelaimīgu ļaužu.
Ekspresionisms ir mākslas virziens, kas radies Pirmā pasaules kara priekšvakarā un veidojies 20. gs pirmajā ceturksnī. Tas pauž galēji saasinātus dvēseles pārdzīvojumus, kuru iemesls ir gan sociālās netaisnības, gan kara šausmas, gan cvilvēka zemapziņā snaudošie instinkti. Ekspresionisma mākslai nav pozitīvu ideālu; pasauli tā tēlo ļaunu, cietsirdīgu, deformētu.
Šā virziena mūzika, protams, prasa citu, no iepriekšējiem stiliem atšķirīgu valodu. Tās pamatpazīme ir mūzikas skanējuma vispārīgs saasinājums, disonējošs raksturs, kas izpaužas visos mūzikas izteiksmes līdzekļos – melodijā, harmonijā, ritmā, skaņveidē.
Ekspresionistu darbos zūd tonalitāte, kura līdz šim mūzikas valodai nodrošinājusi stabilus pamatus un loģisku sakārtotību. Mažora un minora skaņkārtas, kuras pakāpeniski bija paplašinājušas savus ietvarus vēlīnajā romantismā un impresionismā, tagad ir pārtapušas par atonalitāti, par ”sistēmu bez centra”.
Līdz ar to ir zaudēta atšķirība starp disonansi un konsonansi. Disonanse, kuru agrāk rūpīgi sagatavoja un pēc tam atrisināja, tagad ir pilnībā ”emancipējusies”, t.i. atbrīvojusies no jebkādas atkarības, pakļautības. Disonējošas saskaņas mūzikas audumā ir lielā pārsvarā.
Viens no muzikālā ekspresionisma pirmajiem meistardarbiem ir Arnolda Šēnberga (1874 – 1951) ”Mēness Pjetro”(1912). Šis darbs rakstīts balsij un instrumentālam ansamblim. Pjero tēlots kā cilvēks, kas atrodas uz prāta un ārprāta robežas (virsraksts tulkojams arī kā ”Mēnessērdzīgais Pjero”). Viņu māc murgainas vīzijas, iedomas, izbailes. Šīs izjūtas brīžam mijas ar groteskām, kariķētām epizodēm. Kompozīcijā pati neparastākā ir vokālā partija. Solists to nevis dzied, bet izpilda dziedrunas manierē: ritmiski precīzi, bet augstuma ziņā aptuveni, turklāt izmantojot dažādus skaņveides paņēmienus – no čukstiem līdz skaļam kliedzienam.
‘’Skumjas pārtop nolemtībā, bezizejā, depresijā; izmisums pāraug histērijā; lirika šķiet kā salauzta rotaļlietiņa; humors pārvēršas groteskā..Dominējošā noskaņa ir galējas sāpes,”- tā par šo skaņdarbu raksta A. Šēnberga skolnieks, komponists H. Eislers.
Izteikts ekspresionisma mākslinieks ir E. Munks. Viņa darbs ”Kliedziens” ir plaši zināms. Norvēģu mākslinieka litogrāfijā redzam izbaiļu pārņemtu būtni. Mēs nezinām kliedziena iemeslu, bet jūtam, ka atgadījies kaut kas briesmīgs – to pauž kliedzēja deformētie sejas panti un ķermenis.
Par ekspresionisma klasiķiem līdzās Arnoldam Šēnbergam uzskatāmi viņa skolnieki Albans Bergs un Antons Veberns. Viņus visus trīs dēvē par Jaunās Vīnes skolas komponistiem.
Viens no ekspresionisma spēcīgākajiem izteiksmes paņēmieniem ir paspilgtināti rādīt smieklīgo, muļķīgo, neglīto. Varētu teikt: Veidot muzikālas karikatūras. Taču par šīm karikatūrām smiekli ir rūgti, jo aiz tām slēpjas cilvēku bēdas un nelaimes. Tāda ievirze ir Igora Stravinska (1882- 1971) baletam ”Petruška”(1911).