Elpošanas orgāni
Balseni veido vairāki skrimšļi, no kuriem lielākais ir kakla priekšpusē sataustāmais vairogskrimslis. Vīriešiem tas ir lielāks nekā sievietēm, un to sauc par ādamābolu. Kad cilvēks norij ēdiena kumosu vai dzēriena malku, elastīga skrimšļa plātnīte, ko sauc par uzbalseni, noslēdz ieeju balsenē. Ja ēdot pļāpā, uzbalsenis var nepaspēt noslēgt ieeju balsenē un cilvēks var aizrīties. Ja cilvēks ir aizrijies, “tautas metode” – sist viņam pa muguru – nebūt nav tā pareizākā, jo šādā veidā barības kumosu var iesist dziļāk elpceļos.
Balsene atrodas divas balss saites. Ja cilvēks mierīgi elpo, balss saites nav saspringtas un gaiss viegli, bez skaņas plūst tām cauri. Veidojot skaņas, gaiss, plūstot laukā no plaušām, iestiepj balss saites, un tās viena no otras attālinās. Tā kā saites ir elastīgas, tās tūdaļ atkal sakļaujas. Balss saitēm vibrējot, rodas skaņas. Vīriešiem ir par dažiem milimetriem garākas balss saites nekā sievietēm, tāpēc viņiem balss ir zemāka. Balss ir atkarīga ne tikai no balss saišu garuma, bet arī no to resnuma un elastības, no mutes dobuma un deguna blaskusdobumu formas un tilpuma, kā arī no mēles un lūpu formas. Katram cilvēkam ir individuālas balss īpatnības, kas ļauj viņu pazīt pēc balss tembra.
Jaundzimušo un zīdaiņu balss augstuma, tembra un skaļuma ziņā ir diezgan vienāda. Veicot eksperimentus ar dažādu tautību cilvēkiem, izrādījās, ka viņi nespēj atšķirt savas tautības zīdaiņa kliedzienus no citu tautību zīdaiņu radītajām skaņām. Katram cilvēkam raksturīgais individuālais balss tembrs izveidojas pusaudža vecumā. Tad zēniem ir balss lūzums – runājot un dziedot balss it ka aizlūst. Tas ir tāpēc, ka mainās viņu balss saites.
Balsenes turpinājums ir apmēram 10 cm garš elpvads jeb traheja. Elpvadu, tāpat kā deguna dobumu, klāj skropstiņ epitēlijs. Skropstiņu saskaņota kustība virza putekļus un baktērijas laukā no elpceļiem.
Elpvads ir veidots no skrimšļu pusgredzeniem. Elpvada aizmugurējo daļu veido saistaudu plēve, bet skrimšļu tajā nav, tāpēc tā ir elastīga. Mugurpusē, blakus elpvadam ir barības vads. Ja cilvēks rij lielu barības kumosu, barības vads nedaudz iespiežas elpvada dobumā.
Smēķētājiem elpvada skropstiņas nespēj normāli darboties, jo tabakas dūmos esošās vielas paralizē to darbību. Tāpēc smēķētāja plaušās uzkrājas kaitīgas vielas un viņu bieži moka nepatīkams klepus.
Elpvads sadalās divos bronhos. Katrs bronhs ieiet savā plaušā. Tur bronhi sadalās sīkos bronhiolos, veidojot bronhu koku. Arī bronhi nekad nesaplok, jo tie, tāpat kā elpvada sienas, ir veidoti no skrimšļu pusgredzeniem.
Plaušas ir pāra orgāns. Tās aizsargā krūškurvis. Kreisajai plaušai ir divas daivas, bet labajai – trīs daivas. Uz plaušu virsmas ir ribu nospiedumi. Ap plaušām ir plēve, ko sauc par plaušu pleiru. Pleiras dobumā ir nedaudz šķidruma, kas mazina berzi, plaušām darbojoties, līdzīgi kā sirds somiņas šķidrums mazina berzi, sirdij pulsējot. Plaušas sastāv no daudziem sīki zarotiem bronhu zariņiem (bronhioliem), kas veido bronhu koku. Līdz ar to elpceļu kopgarums ir liels. Nonākot līdz plaušām, gaiss pagūst sasilt un attīrīties no putekļiem.
Vissīkāko bronhu zaru galos ir mazi plaušu pūslīši, ko sauc par alveolām.
Abās plaušās kopā ir aptuveni 700 miljoni plaušu alveolu. Alveolās atrodas gaiss, bet to mitrajās un plānajās sienās ir daudz sīku asinsvadu – kapilāru. Tā kā plaušas vienmēr ir mitras, caur plaušām cilvēks kopā ar izelpoto gaisu zaudē arī ūdeni. Alveolas ievērojami palielina plaušu kopējo virsmu. Tā ir aptuveni 80-120 m2, tāpēc ir iespējama laba gāzu apmaiņa starp alveolās esošo gaisu un asinīm, kas plūst plaušu kapilāros.
Informācija: www.google.lv
(meklēt- elpošanas orgāni).