Emociju valoda dzīvnieku un cilvēku pasaulē

Saturs.

Saturs. 2
Ievads. 3
Dzīvnieki “sarunājas” 4
Dzīvnieku valoda 4
Kā pētī dzīvnieku valodu? 6
Zivju “sarunas” 7
Kad balss ir izlūks un pavadonis. 8
Par ko dūc bite? 8
Par ko gaudo vilki? 10
Reksis nerunā, bet … visu saprot. 11
Pērtiķis sarunājas ar cilvēku. 13
Spārnotie dziedoņi 15
Putni un mūzika 15
Ārstēšana ar putnu dziesmām 15
Putnu balss skanīguma noslēpums 16
“Es dziedu – tātad eksistēju” 18
Vecāki un mazuļi 19
Runājošie putni 21
“Papagailis nav muļķis” 21
Medņa kurluma noslēpumi 23
Akustiskie biedēkļi pret tīruma kaitēkļiem 25
Putni un lidmašīnas 27
Apbrīnojamais delfīns 29
Delfīns – dabas mīkla 29
Viņi dzied, klausās un “sarunājas” 31
Viņi saklausa nedzirdamas skaņas 33
Viņi “redz” ar ausīm 34
Viņi mērī attālumus pēc dzirdes 35
Viņus netraucē stiprs troksnis 36
No viņiem daudz ko varam mācīties 38
Valoda, kas saprotama visiem 40
Brīnišķīgā dabas dāvana 41
Mūsu tālo senču valoda 42Ievads.
Esmu izvirzījusi uzdevumu pastāstīt par diezgan jaunu zinātni – bioakustiku, kas pētī, kāda loma dzīvo būtņu pasaulē ir skaņai kā informācijas nodošanas līdzeklim.
Šajā projektā iecerēts apkopot visinteresantākās ziņas par to, kādas balsis ir daudzām dzīvnieku grupām, kurām ir dažāds evolucionārs attīstības līmenis: zivīm, kukaiņiem, putniem, grauzējiem, sikspārņiem, delfīniem, plātņvaļiem, vilkiem, pērtiķiem.
Dabiski, ka vairāk vietas projektā ir atvēlēts būtnēm, kurām akustiskā sistēma ir visaugstāk attīstīta,- putniem, delfīniem un cilvēkam. Pēdējā nodaļa ir veltīta interesantām un maz izpētītām balss īpašībām, kas piemīt pašam “dabas valdniekam” cilvēkam, kuru akadēmiķis L. Orbeli nosaucis par “revolucionārās attīstības kroni”. Protams, cilvēks salīdzinājumā ar saviem “mazākajiem brāļiem” atrodas kvalitatīvi atšķirīgā, visaugstākajā evolucionārās attīstības pakāpē – gan smadzeņu darbības, gan arī akustiskās komunikācijas ziņā. Taču cilvēka balsij piemīt evolucionāri senas iezīmes, ar kurām tā zināmā mērā ir pielīdzināma augstāko dzīvnieku balsij. Tās ir balss ekstralingvistiskās īpašības, kas klausītājiem dod papildu informāciju – arī par cilvēka emocionālo stāvokli. Uz to, ka šie balss emocionālās izteiksmes elementi cilvēkam ir kopīgi ar augstākajiem dzīvniekiem, norādījis jau Č. Darvins. Kā zināms, tiek uzskatīts, ka uz šo balss īpašību pamata cilvēkam evolūcijas procesā izveidojusies mūsdienu akustiskā runa.Dzīvnieki “sarunājas”
Sapnis izprast dzīvnieku valodu ir tikpat sens kā pati cilvēce.
K.FABRIJS
Lai dzīvniekus nosargātu ,..
Nepieciešams tos izprast.
N.TINBERGENS

Pasakās zvēri sarunājas. Atcerēsimies kaut vai R. Kiplinga “Maugli”. Pasakās arī pats cilvēks zina zvēru valodu un ar viņiem sarunājas. Te izpaužas sensens cilvēka sapnis– iemācīties saprast dzīvnieku valodu.
Šo sapņu cēloņi ir skaidri: miljoniem gadu ilgi cilvēks pārāk cieši saskaras ar dzīvniekiem, pārāk liela ir viņa atkarība no tiem; dzīvnieki taču ir gan garšīgs un barojošs uzturs, gan apģērbs un daždažādi sadzīves priekšmeti; un galu galā dzīvnieki ir arī nāvīgi ienaidnieki.
Medībās izsekot un dabūt rokā zvēru, izvairīties no viņa nāvējošiem ilkņiem, pieradināt viņu par savu palīgu – tas viss prasīja, lai cilvēks dziļi un smalki iepazītu apkārtējo dzīvnieku izturēšanos, arī viņu lietotās akustiskās signalizācijas īpatnības.
Pašlaik, kad civilizācija mūs aizvien vairāk attālina no dzīvās dabas, kad “dabas kļūst aizvien mazāk, bet apkārtējās vides – aizvien vairāk”, mēs jo īpaši sākam izjust dabas trūkumu, cenšamies izprast un izpētīt dzīvības likumus.Dzīvnieku valoda
Patiesi, pasakās dzīvnieki sarunājas. Bet kā ir īstenībā? Visiem dzīvniekiem ir balsis, turklāt dažkārt diezgan daudzveidīgas. Vai viņi, izmantojot šīs balsis, spēj cits ar citu sarunāties, nodot cits citam kaut kādu informāciju? Ja spēj, tad ko dzīvnieki var “pateikt” cits sitam? Ko tie domā par sevi, par apkārtējo pasauli, par mums, cilvēkiem? Un vai vispār domā tādā nozīmē, kā mēs izprotam šo jēdzienu?
Visiem šiem jautājumiem pašlaik lielu uzmanību veltī mūsdienu bioloģija un viens no tās interesantākajiem nodalījumiem – bioakustika, kas pētī dzīvnieku akustisko valodu.
Dzīvnieku valoda ir sarežģīta parādība, kas neierobežojas tikai ar akustisko sazināšanās kanālu. Tā, svarīga loma dzīvnieku savstarpējā informācijas apmaiņā piemīt ķermeņa pozām un kustībām. Atņirgtie zobi, saslietais apmatojums, izlaistie nagi pietiekami izteiksmīgi liecina, ka dzīvnieks grasās kauties.
Dzīvnieku pozu un kustību valodā milzīga loma ir astei un ausīm. To daudzie raksturīgie stāvokļi liecina par smalkām noskaņojuma un nodomu niansēm, kuru nozīmi cilvēks, vērojot no malas, nespēj tik skaidri uztvert, turpretī dzīvnieka sugasbrāļi lieliski saprot.
Viens no svarīgākajiem dzīvnieku valodas elementiem ir smaržu valoda. Lai par to pārliecinātos, vajag tikai pavērot suni, kas iziet pastaigā: cik saspringti un rūpīgi tas apošņā visas vietas, kur zīmes atstājuši citi suņi, un turpat atstāj arī savējās. Daudziem dzīvniekiem ir īpaši smarždziedzeri , kas izdala šai dzīvnieku sugai specifisku stipri smaržojošu vielu, kuras pēdas dzīvnieki atstāj uzturēšanās vietās, ar to it kā iezīmēdami savas teritorijas robežas. Skudras, nebeidzamā virtenē skriedamas pa savu šauro taciņu, orientējas pēc smaržas, kuru zemē atstāj pa priekšu skrejošie indivīdi. Un, visbeidzot, skaņu valodai dzīvnieku eksistencē ir kāda īpaši svarīga nozīme. Lai iegūtu informāciju ar pozu un kustību valodas palīdzību, dzīvniekiem cits citam jāredz. Saržu valoda tiek lietota tad, ja dzīvnieks atrodas netālu no tās vieta, kur pašreiz ir vai nesen bijis cits dzīvnieks. Skaņu valodas priekšrocība ir tā, ka dzīvniekiem iespējams sazināties, cits citam neredzot, piemēram, pilnīgā tumsā vai lielā attālumā.
Svarīga dzīvnieku valodas īpatnība ir tās emocionālais raksturs. Šīs valodas krājumā ir šāda tipa izsaucieni: “Uzmanību!”, “Esiet piesardzīgi – briesmas!”, “Glābjas, kas var!”, “Sargies!” un tamlīdzīgi. Par to mēs varam pārliecināties, pētot dažādu dzīvnieku akustisko signālu nozīmi.
Cita svarīga dzīvnieku valodas iezīme ir signālu atkarība no situācijas. Daudziem dzīvniekiem leksikonā ir tikai pārdesmit skaņu signāli, un signālu saturs lielākoties ir varbūtiski atkarīgs no situācijas. Interesanti, ka šai ziņā dzīvnieku valoda ir līdzīga cilvēka emociju valodai, piemēram, izsaucienu “Ak!” mēs taču izprotam tikai no situācijas. Un ko mums izsaka bērna raudas vai smiekli? Tas tāpat kļūst skaidrs no situācijas.
Līdzās tam dzīvnieku signāli ir arī ļoti konkrēti, t.i., tie ziņo sugasbrāļiem kaut ko noteiktu. Tā, pēc balss dzīvnieki atšķir cits citu mātīte pazīst tēviņu, mazuļus, un tie savukārt lieliski atšķir savu vecāku balsis.
Tādējādi atšķirībā no cilvēka runas, kas spēj nodot bezgalīgi daudzveidīgu un ļoti sarežģītu informāciju, kurai var būt ne tikai konkrēts, bet arī abstrakts raksturs, dzīvnieku valoda vienmēr ir konkrēta, t.i., signalizē par konkrētiem apkārtējiem apstākļiem vai arī par dzīvnieka stāvokli.
Ar to dzīvnieku valoda principiāli atšķiras no cilvēka runas, kuras īpašības nosaka cilvēka smadzeņu ārkārtīgi attīstītā spēja abstrakti domāt.
Nu, un tomēr – vai dzīvnieki var runāt cilvēka balsī? Izrādās, ka var! Sensāciju izraisīja ronis vārdā Hūvers, kurš dzīvo Amerikas pilsētas Bostonas akvārijā. Apmeklētājus viņš sagaida ar draudzīgu sveicienu: ”How do you do?” (angl. – “Kā klājas?”) Hūvera balss ir dziļš bass. Stādīdamies priekšā apmeklētājiem, viņš nosauc savu vārdu.
Taču viesi vēl neapgūst atjēgties no aizkustinājuma, kad Hūvers, draudīgi bolīdams acis un izvērs…dams ūsas, var viņus pārsteigt ar uzkliedzienu: “Vācies prom!” Pēc zoologu domām, Hūvers ir pasaulē pirmais zīdītājdzīvnieks, kas prot runāt. Mēģinājumus atdarināt cilvēka runu viņš uzsācis, dzīvodams akvārijā septīto gadu, un desmitajā gadā ir sasniedzis pilnību. Tiesa, pagaidām Hūvers imitē samērā nedaudz vārdu. Un tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka viņam piemīt “talants” atdarināt skaņas.Kā pētī dzīvnieku valodu?
Kā tiek pētīta dzīvnieku valoda un kas īsti mums dod pamatu teikt, ka dzīvnieku balss skaņas kalpo viņiem par sazināšanās un savstarpējās saprašanās līdzekli? Protams, to mums ļauj apgalvot pat vienkārša dzīvnieku novērošana, kuru praktizēja arī kādreizējie naturālisti, piemēram, Č. Darvina laikos.
Taču mūsdienās zinātnei nāk palīgā modernā tehnika. Piemēram, ar magnetofona palīdzību var noteikt, kāda nozīme ir balss skaņām kā signālam.
Gaišā saulainā dienā rezervātā draiskojās pērtiķu bars. Te pēkšņi debesis aizklāja mākonis un sāka līt lietus. Pērtiķi kliegdami paslēpās zem nojumes. Viņu balsis tobrīd tika ierakstītas magnetofonā. Kādā citā tikpat saulainā dienā, kad lietus nemaz nebija gaidāms un pērtiķi atkal draiskojās, šo magnetofona ierakstu reproducēja. Pērtiķi, izdzirduši savus kliedzienus, tūlīt traucās uz nojumi. Tātad ir pamats domāt, ka pērtiķu valodas leksikonā ir skaņas, kas apzīmē lietu.
Zinātnieki ir saskatījuši, ka pērtiķu valodā ir vairāki desmiti akustisko signālu, kas apzīmē dažādas apkārtējās dzīves parādības. Tomēr orangutanus zinātnieki uzskatīja par klusētājiem. Šo spriedumu atspēkoja angliete Regīna Freija, kas ilgu laiku nodzīvoja šo pērtiķu sabiedrība Indonēzijas mežos. Freija raksta, ka šie “meža cilvēki”, kā viņa sauc savus mīluļus, pauž savas jūtas ar daudzu un dažādu skaņu palīdzību: čīkstēšana un raudas nozīmē dusmas, sapīkumu vai sāpes; skaļa čāpstināšana un pukstēšana – draudus; skaļš, biedinošs tēviņa brēciens ir mīlestības “serenāde” vai arī pieteikums, ka te ir “viņa paša” vieta džungļos. Īpašu skaļumu brēcienam piešķir maisveida rezonators, kurš atrodas rīklē un kura ietilpīgums ir vairāki litri gaisa.
Kenijā mīt diezgan sprigani pērtiķi. Kurus vietējie iedzīvotāji sauc par “zaļajiem kaķiem”. Viņu spēja sazināties ar skaņu palīdzību ir pārsteidzoša. Amerikas un Eiropas zinātnieku grupa ierakstīja magnetofonā un izpētīja šo pērtiķu kliedzienus, kurus tie izdod, ieraudzīdami dažādus plēsoņas. Ritmiski klakšķi nozīmē “leopards”. Ātru, svilpienam līdzīgu skaņu sērija norāda, ka pa zemi rāpo čūska, turklāt tas nedaudz atšķiras, ja parādījusies indīga čūska vai arī ja pamanīts pitons. Īpašas skaņas vēstī par plēsīga putna, paviāna vai cilvēka parādīšanos. Šo skaņu reproducēšana ar magnetofona ieraksta palīdzību izraisīja “zaļo kaķu” raksturīgo izturēšanos arī tad, ja reālo objektu nebija: kliedzieni leoparda dēļ – uzrāpšanās kokā; kliedzieni ērgļa dēļ – skatiens uz augšu; kliedziens čūskas dēļ – skatiens uz leju. Šo pērtiķu leksikonā ir pat “vārdi”, kas nozīmē “neapbruņots cilvēks” un “cilvēks ar šauteni vai binokli”.
Starp citu, mūsu pelēkā laupītāja – vārna – tāpat lieliski atšķir (un atbilstoši reaģē) cilvēku, kas vienkārši pastaigājas, no mednieka ar bisi.
Magnetofoni palīdz noteikt arī citu dzīvnieku balss skaņu signālnozīmi. Piemēram, magnetofona lentā briesmu brīdī ierakstītie putnu kliedzieni, kurus vēlāk reproducēja vietās, kur šo putnu atrašanās nav vēlama – dārzos un lidlaukos –, iedarbojās uz viņiem biedējoši, turklāt dažkārt vēl ietekmīgāk nekā šāvieni. Turpretī vienas putnu sugas pārstāvju kliedzieni, kas brīdina par briesmām, nemaz nesatrauc citus, jo, domājams, tie sazinās citā valodā.
Ar šādām metodēm tiek noskaidrots, ko dzīvniekiem nozīmē attiecīgie skaņu signāli, tiek izpētīts dzīvnieku valodas “leksikons”. Tāpēc magnetofons ir viens no galvenajiem bioakustikas instrumentiem.Zivju “sarunas”
“Dzirdei viss aizmidzis klusajā dzelmē,” kādreiz rakstīja V. Žukovskis, izsacīdams toreiz valdošo uzskatu, ka jūras dziļumos nav sastopamas nekādas skaņas. Taču akustiskās tehnikas attīstība to atspēkoja. Nolaiduši hidrofonus (tā sauc ierīces, ar kurām noklausās un ieraksta skaņas) ūdenī, pētnieki atklāja, ka “klusuma pasauli” ar skaņām piepilda jūras iemītnieki un vispirms zivis. Piemēram, jūrasgailis “kladzina” un “klukst”, stavrida “rej”, bundziniekzivs no trokšņzivju dzimtas izdod trokšņainas skaņas, jūras vēdzele izteiksmīgi kurkst un “rukšķ”.
Dažu zivju balsis ir tik spēcīgas, ka pat izraisījušas akustisko mīnu sprādzienus; šādas mīnas bija izplatītas otrā pasaules kara laikā, un tās, dabiski, bija paredzētas pretinieka kuģu sagrāvei. Tātad sakāmvārds “mēms kā zivs” tika pilnīgi atspēkots. Tikko cilvēks bija izgudrojis hidroakustisko elektronisko ausi, mēmie sāka “runāt” dažādās balsīs.
Taču daudzas zivis var dzirdēt arī bez jebkādas pastiprinošas tehnikas. Amazoni apmeklēja austriešu bioakustiķis Frīrihs Šallers, kuru pārsteidz “dziedošo” zivju skaņu daudzveidība un skaļums. Viens no tur dzīvojošiem samiem pirarara (nesajaukt ar mazo asinskāro zivtiņu piraņju), kas garumā sasniedz vienu metru un sver līdz simts kilogramiem, izdod taures skaņas, kuras ir līdzīgas ziloņa brēcienam un dzirdamas pat simts metru atstatumā. Šīs skaņas rodas, kad sams pa cieši saspiestām žaunu spraugām izgrūž ūdens un gaisa maisījumu, un tās, kā uzskata, kalpo plēsoņu aizbiedēšanai.
Haraki – galvenā zvejas zivs Amazonē – nārsta laikā, ar muskuļu palīdzību liekot vibrēt peldpūslim, rada ārkārtīgi spēcīgu rūcošu skaņu, kas atgādina motocikla dzinēja darbību. Var iedomāties, kas notiek pie Amazones, kad simtiem haraki tēviņu, nārsta laikā sapulcējušies, iedarbina savus “motociklus”.
Zinātnieki uzskata, ka Amazonē tik daudz dažādu “dziedošu” zivju ir tāpēc, ka šīs upes ūdeņi ir ļoti duļķaini kaļķakmens un trūdvielu piemaisījuma dēļ. Zivju vizuālā saskarsme te praktiski nav iespējama. Tāpēc daba ir šeit izvēlējusies citu ceļu, izstrādādama daudzveidīgu akustisku signalizāciju.
Ir atklāts, ka zivīm ir arī īpašs briesmu signāls. Jūrasgaiļiem, bēgot no ienaidnieka, tā ir kladzinošu skaņu kaskāde. Citi jūrasgaiļi piebalso tai zivij, kas atklājusi briesmas, un visa kompānija, satraukti “kladzinot”, aizpeld prom no bīstamās vietas. Karpu signāls briesmu brīdī ir tarkšķu sērija, ko raida barvedis, kurš pamanījis briesmas. Īsa rīboņa ir upju asaru briesmu signāls laikā, kad tie medī zivju mazuļus. Ļoti daudzveidīgas un tālu dzirdamas ir dažādu zivju balsis nārsta laikā – šīs skaņas izdod tēviņi, lai saaicinātu mātītes nārsta vietās.
Var secināt, ka rakstnieks A. Kuprins daudz nemaldījās, kad rakstīja: “Zivis savā starpā sarunājas – to zina katrs zvejnieks. Tās cita citai ziņo par dažādām briesmām un cilvēka izliktām lamatām, un nepieredzējis, neveikls zvejnieks var uz ilgu laiku samaitāt laimīgu vietu, ja zivis izlaidīs no tīkla.”Kad balss ir izlūks un pavadonis.
Dzīvnieku lielākā daļa balsi izmanto, lai kaut ko paziņotu citiem dzīvniekiem, t.i., komunikācijas nolūkos. Taču dzīvnieku vidū ir arī tādi, kas evolūcijas procesā iemācījušies savu balsi izmantot orientācijai apkārtējos apstākļos, barības iegūšanai un arī par navigācijas līdzekļiem. Tie ir tā sauktie eholocējošie dzīvnieki, pie kuriem pieder sikspārņi, delfīni un arī daži putni.
Šie dzīvnieki izdod īsus akustiskus klakšķus, kas ar skaņas ātrumu (340 metrus sekundē gaisā un 1500 metrus – ūdenī) traucas apkārtējā telpā, “uzduras” dažādiem šķēršļiem un atbalss veidā atgriežas pie dzīvnieka, kas šīs skaņas ir raidījis. Atbalsotos signālus uztverdams ar savu jūtīgo ausi, eholocējošais dzīvnieks uzzina, kādi šķēršļi atrodas viņa ceļā, kā arī pēc dzirdes noteic šo priekšmetu raksturu. Tas iespējams tāpēc, ka atšķirīgu priekšmetu atstarotai atbalsij nav vienāds raksturs.
Eholokators šiem dzīvniekiem dod iespēju orientēties absolūtā tumsā, t.i., bez redzes palīdzības tikai pēc dzirdes. Viņi it kā redz ar ausīm. Tāpēc šādu orientācijas veidu reizēm sauc par skaņas redzēšanu.
Tātad eholocējušies dzīvnieki, izdodami īsus skaņas signālus, it kā sūta izlūkos apkārtējā telpā skaņas vilni un, paļaudamies uz informāciju, kuru piegādājuši akustiskie izlūki, orientējas šajā telpā pat bez acu palīdzības un naktī. Patiesi – balss šiem dzīvniekiem kļūst par izlūku un pavadoni.
Tāds arī ir galvenais dzīvnieku bioeholokācijas princips. Trāpīgi par to teicis D.Grifins, ievērojams amerikāņu speciālists sikspārņu eholokācijas jautājumos: ”Lietas būtības ir tā, ka skaņas viļņus te izmanto par “sajūtu” orgānu instrumentu vai “pagarinātāju” apkārtējo apstākļu izpētīšanai.”Par ko dūc bite?
Uz Zemes ir miljoniem kukaiņu, kas dūc un dzied. Precīzi neviens gan nezina, cik to ir, jo gandrīz katru dienu tiek atklātas jaunas sugas. Tikai nesen Amazones džungļos atklāja milzu skudras, kuru ķermeņa garums ir 7 cm, un zaļu siseni, kas ir gandrīz 5 cm garš.
Skaita ziņā kukaiņi ir vislielākā dzīvo būtņu klase uz Zemes. Konkurences cīņā par eksistenci tie uz Zemes ieņēmuši visas iespējamās ekoloģiskās nišas, sākot ar visdziļāko pazemi un beidzot ar Pamira ledājiem un Zemes atmosfēras augstajiem slāņiem.
Skaņu loma kukaiņu dzīvē neapšaubāmi ir liela, kaut gan līdz galam vēl nav izzināta. Par labākajiem muzikantiem dzīvnieku vidū mēs uzskatām dziedātājputnus, tāpēc turam tos pat būros. Taču izrādās, ka ir arī dziedātāji kukaiņi.
Kukaiņu “mūzikas instrumenti” ir visai daudzveidīgi, un tie ir darināti pavisam pēc citiem principiem nekā mūsējie. Mūsu balss aparāts pēc uzbūves ir līdzīgs pūtējinstrumentam. Tā kā kukaiņi ir pārāk mazi un tiem nav tik attīstīta, ar skaņas avotu (balseni) vienota elpošanas trakta, kāds ir zīdītājiem, kukaiņi ir izgudrojuši daudz citu skaņas veidošanas paņēmienu. Piemēram, sisenis “spēlē vijoli”. Vijoles un stīgu lomu pilda priekšspārni, savukārt lociņa lomu – pakaļkājas, pamīšus nolaižot un paceļot te labo, te kreiso pakaļkāju, un dziesma skan!
Sienāzim un circenim lociņa lomu izpilda nevis kāja, bet viens priekšspārns (parasti kreisais), taču dažiem no viņiem tas neliedz izdot ļoti stipras skaņas, kas dzirdamas līdz pusotram kilometram.
Kukaiņu vidū ir arī “bundzinieki”. Piemēram, termīti, kas, pamanījuši briesmas, visi kā viens sit ar galvām pret substrātu (termītu mītnes būvmateriālu), tā izziņodami trauksmi pārējiem mājokļa iemītniekiem.
Ne mazāk atjautīgi veidoti arī kukaiņu dzirdes orgāni. Piemēram, sienāzim “ausis”, t.i., skaņu uztvērēji, atrodas priekškāju ceļgalos. Var jautāt: kāpēc tas ir vajadzīgs, kāpēc tās neatrodas galvā, kā tas ir mums pašiem un mums līdzīgiem? Atbilde ir tāda, ka sienāzim jānoteic, kādā virzienā ir skaņas avots, piemēram, mātītei jāatrod dziedošais tēviņš. Tāpēc starp skaņas uztvērējiem jābūt pietiekamam atstatumam jeb akustiskajai bāzei (lai rastos tā sauktais binaurālais efekts). Bet kā to varētu panākt, ja skaņu uztvērēji būtu izvietoti uz mazās galviņas? Cita lieta ir kājas – vajadzības gadījumā tās taču var izvērst platāk.
Augsti pilnveidots skaņas radīšanas aparāts ir medusbitēm. Pēc J. Jesjkova datiem, tās dzied, ar biežām muskuļu savilkšanās kustībām vibrinādamas daļu no sava ķermeņa – krūtis. Pie tam skaņu kā difuzori pastiprina spārni. Atšķirībā no daudziem citiem kukaiņiem bites spēj izdot dažāda augstuma un dažāda tembra skaņas. Tas jau liecina, ka ar šādām skaņas pārmaiņām bites varētu nodot kaut kādu informāciju.
Pazīstamais entomologs Karls Frišs konstatējis, ka izlūkbite ienesīgu medus vākšanas vietu citām bitēm paziņo ar īpatnēju deju. Viņa apraksta astotnieku, kura viduslīnija vērsta uz medus vākšanas vietu. Savukārt attālums līdz medus ieguves vietai bite savām māsām paziņo ar raksturīgām “dejas kustībām” – luncinādama vēderu: jo deja ir lēnāka, jo medus atrodas tālāk.
Tika uzskatīts, ka šī deja bitēm ir vienīgais paņēmiens, ar kuru tiek nodota informācija par medus vākšanas vietas attālumu. Taču bioloģijas zinātņu doktors J. Jesjkovs vairākos savos pētījumos pārliecinoši pierādījis, ka medusbites, lai paziņotu citām bitēm medus vākšanas vietu, līdzās dejai izmanto arī akustiskos signālus. Izrādās, ka dejas laikā bites sērijveidā raida ritmiskus skaņas impulsus, kas cits citam seko ar frekvenci 33 Hz, un tajos ietverta informācija par medus vākšanas vietas attālumu. Jo medus atrodas tālāk, jo katra sērija turpinās ilgāk un tajā ietilpstošo impulsu skaits ir lielāks. To, ka bites spēj uztvert šo informāciju, liecina vairāki citi Jesjkova pētījumi, arī viņa atklātās bišu “ausis” – īpaši skaņu uztvērēji uz bites ķermeņa, kurus autors nosaucis par fonoreceptoriem.
Ir zināms, ka attālums no medus atrašanās vietas līdz stropam bites notei…c pēc spārnu muskulatūras patērētā enerģijas daudzuma. Jesjkovs veicis interesantu pētījumu: bitēm, kas medu nesa no vienas barotavas, viņš nedaudz apgrieza spārnus. Līdz ar to šīm bitēm dejas laikā izdoto skaņas signālu ilgums un impulsu skaits signālā krietni palielinājās, it kā barotava atrastos tālāk.
Šie izmēģinājumi liecina, ka medusbišu valodā ir arī akustiski medus vākšanas vietas attāluma signāli.
Vecākie biškopji jau sen pamanījuši, ka bišu saime stropā san dažādi – atkarībā no tā, kādā fizioloģiskajā stāvoklī bites atrodas: vai tās cieš no aukstuma vai no bada, vai saime grasās spietot u.tml. Bioakustiķu pētījumi, kas veikti ar modernās aparatūras palīdzību, devuši iespēju noteikt, kādi akustiskie rādītāji raksturīgi skaņām, ko izdod bites dažādos stāvokļos, un šos datus iespējams izmantot, lai bioakustiski kontrolētu bišu stāvokli, t.i., diagnosticētu bišu saimes pašsajūtu.
Pēc Jesjkova datiem, akustiskās metodes dod iespēju dravā atklāt (pēc skaņas rakstura) bišu saimes, kurām nav mātes, noskaidrot šādu saimju attieksmi pret stropā ielaisto māti (bietes ne vienmēr to pieņem(, noteikt, pie kādas rases pieder bišu saime (katrai rasei ir sava skaņa), un, visbeidzot vadīt bišu lidojumus.
Dažos gadījumos nepieciešams ierobežot bišu izlidošanu no stropa (piemēram, kad laukus apstrādā ar indīgām ķimikālijām). Skreju aizklāt ar tīkliņu nav vēlams, jo bites, kas cenšas tikt laukā, skreju aizsprosto ar saviem ķermeņiem, radīdams stropā nelabvēlīgu mikroklimatu. Izrādījies, ka, iedarbojoties uz bitēm ar noteiktām skaņām, viņas var noturēt stropā.Par ko gaudo vilki?
Vilki!… Kurš no lauku iedzīvotājiem nepazīst viņu žēlabaino, sirdi stindzinošo gaudošanu? Vilku gaudās, kā raksta L. Kohs, skaņas, kas pauž mežonīgumu un nežēlību, saplūst ar ilgu un ciešanu skaņām. Visbiežāk vilki “dzied” rītausmā vai mijkrēslī, turklāt ne jau katru dienu.
Solo gaudošanu allaž uzsāk barvedis, viņa balss manāmi atšķiras no ierindas “koristu” balsīm, kuras drīz vien tai pievienojas. Kāda informācija ietverta šajos nakts plēsoņu kora koncertos? Kam tie ir domāti? Acīmredzot vilku bara kolektīvā akustiska “daiļrade” ir kaut kāds simbols, kopdzīves pazīme. Bet kas vēl?
Līdzās vilku solo un kora gaudošanai ir reģistrēta arī spiedzīgā vaukšķēšana, ar kādu parasti beidzas “kordziedāšana”. Visbeidzot, ir ierakstīts arī uzbrukuma signāls – kaujas sauciens, kuru acīmredzot izdod barvedi. Tā ir šaušalīga skaņa, kas līdzinās rūkoņai, ar kādu saniknots suns metas virsū cilvēkam, lai iekostu.
Kanādas dabaspētnieks, etnogrāfs un rakstnieks Fārlijs Mouats izvirzīja sev mērķi izpētīt savvaļas vilku dzīvi tundrā. Viņa galvenais uzdevums bija noskaidrot, no kā pārtiek vilki un kādus zaudējumus tie nodara ziemeļbriežu bariem. Kad briežu skaits, sāka manāmi samazināties, daudz uzskatīja, ka vainīgi ir vilki.
Nolaidies ar lidmašīnu vienā no klusajiem un attālajiem Kanādas tundras rajoniem, pētnieks apmetās burtiski vilku vidū, tas ir, netālu no vilku midzeņa. Gandrīz gadu F. Mouats pavadīja, vērodams vilku dzīvesveidu, parašas, medību īpatnības un tā tālāk. Viņš ne vien labi iepazina bara dzīvi kopumā, bet arī katra atsevišķa vilka “rakstura” īpatnības un iedēvēja tos vārdos: Alberts, Andželīna un citādos. No šī darba tapa interesanta grāmata “ Nevainojiet vilkus”. Šajā grāmatā autors, starp citu, pierāda, ka ne jau vilki ir vainīgi ziemeļbriežu izzušanā, bet gan mednieki un malumednieki, kas briežus nežēlīgi iznīcina.
Neparasti interesanti ir Mouata novērojumi par vilku dzirdi un balsi. Viņš raksta: “..biju ievērojis, ka Džordža, Andželīnas un tēvoča Alberta balss skaņu dažādība un diapazons stipri pārsniedz visu man pazīstamo dzīvnieku spējas, vienīgi cilvēku ne. Savās piezīmēs es biju reģistrējis šādas skaņu kategorijas: kaucienus, gaudas, trillerus, smilkstienus, ņurdienus, rūcienus, kvekšķienus un rējienus. Katrā no šīm kategorijām biju saklausījis neskaitāmas variācijas, taču nepratu tās atbilstoši aprakstīt. ..Es zināju arī, ka visi manas vilku ģimenes locekļi saprātīgi reaģē uz citu vilku izdotajām skaņām..”
Tālāk autors pavēstī, ka ar balss palīdzību vilks spēj cits sitam nodot ļoti sarežģītu informāciju: ziņas par briežu ganāmpulku tuvošanos, par cilvēku ierašanos tundrā, turklāt noteiktā vietā, un tamlīdzīgi.
Vēl tālāk par Fārliju Mouatu saskarsmē ar vilkiem gājis zviedru biologs Eriks Cimens, kas veselu gadu vārda tiešajā nozīmē dzīvojis vilku vidū. Vilki viņu pieņēmuši savā barā, acīmredzot atzīdami par barvedi – šī cilvēka drosmes, prāta, veiklības un spēka dēļ. Cimens uzskata, ka bailes no vilkiem ir stipri pārspīlētas, bet jāzina viņu paradumi un psiholoģija. Tam, ka vilki labprāt dzied korī, pēc biologu novērojumiem, ir emocionāls pamats – tā tiek pastiprināta kopības un bara piederības izjūta. Bez tam kordziedāšana ļauj vilkiem sazināties ar citiem bariem un noklīdušiem radiniekiem.Reksis nerunā, bet … visu saprot.
Kinonama pārpildītajā zālē godināja pazīstamu kinodarbinieku, Lielā Tēvijas kara veterānu. Jubilārs sēdēja atzveltnes krēslā goda vietā uz skatuves, samulsis klausīdamies apsveicēju runas. Pēkšņi svētku tradicionālo norisi pārtrauca neparasts notikums: uz skatuves nez no kurienes, acīmredzot izspiedies cauri ciešajām publikas rindām, uznāca… milzīgs aitu suns ar neļķu pušķi zobos. It nemaz nebīstoties no žilbinošās gaismas un zālē dzirdamā trokšņa, suns droši pienāca pie jubilāra, pasniedza viņam puķes un, gluži apmierināts, iekārtojās blakus viņa krēslam, izriezdams ar medaļām greznotas krūtis.
– Mēģināts šis “numurs” netika, – teica suņa īpašniece, pazīstamā dresētāja ļeņingradiete Lidija Ostrecova.
– Bet kā jums izdevās bez sagatavošanas iedvest sunim, ka jāpasniedz ziedi nepazīstamam cilvēkam, turklāt tik sarežģītos apstākļos, daudzu ļaužu klātbūtnē?
– Es iedevu ziedus Janko (tā sauca suni) un teicu: “Vai tu redzi cilvēku atzveltnes krēslā – ej un iedod viņam ziedus.” Protams, te daudz ko nozīmē žesti un pārliecība, ka suns saprot, ko tu no viņa vēlies, – dresētāja piebilda.
Suņu “lingvistiskās spējas” un to, kā viņi uztver runas skaņas, zinātniski pētījis Pēterburgas fiziologs A. Baru. Balstoties uz nosacījuma refleksu, suņi tika mācīti pacelt vienu ķepu, kad dzirdams patskanis “A”, un pacelt citu ķepu, kad dzirdama cita skaņa. Tādējādi pēc vienas vai otras ķepas pacelšanas eksperimentētājs sprieda, vai suns pareizi uztvēris viņam izteiktās skaņas. Izrādījās, ka suņi precīzi atšķir visus krievu valodas patskaņus, turklāt pilnīgi neatkarīgi no tā, vai šīs skaņas izrunā sieviete vai vīrietis, tas ir, vai balss ir zemāka vai augstāka, un vai tā skan klusi vai skaļi.
Bet varbūt pret šīm skaņu īpašībām suns ir vienaldzīgs tāpēc, ka viņš neatšķir balss stipruma un augstuma pārmaiņas? Nebūt ne. Suņi lieliski izjūt šīs pārmaiņas ( to apliecina speciāli pētījumi), bet izmēģinājumos, kad tika pētīta spēja atšķirt izrunātos patskaņus, suņi reaģēja tikai uz pārmaiņām skaņu fonētiskajā struktūrā, kuru, kā zināms, nosaka attiecīgajam patskanim raksturīgie virstoņi, kas nav atkarīgi no runātāja balss augstuma un stipruma. Citos izmēģinājumos suņi lieliski atšķīra arī līdzskaņus.

Pamatojoties uz šiem izmēģinājumiem, pētnieki izdarīja visai interesantu secinājumu: runas skaņu atšķiršanai kalpojošie dzirdes mehānismi suņiem ir tādi paši kā cilvēkam.
Citādi ir ar cilvēka sakarīgās runas satura izprašanu. Protams, cilvēkam šajā ziņā ir dabas doti unikāli priekšnosacījumi un smadzeņu mehānismi. Tikai cilvēkam ir speciālie runas centri, kas ir izvietoti galvas smadzeņu lielo pusložu kreisajā deniņu daļā, un centri, kuri pārvalda runas orgānus skaņu izrunāšanas procesā (kreisajā pieres apvidū); suņu smadzenēs, tāpat kā citu dzīvnieku smadzenēs, šādi stipri attīstīti specializēti centri nav atklāti. Tieši tāpēc sakarīgas runas saturu viņi nespēj saprast tik plaši un tik dziļi, kā to spēj cilvēks. Un tomēr…
Daudzi suņu audzētāji ir novērojuši un, kā saka, ar visu atbildību apgalvo, ka viņu suņi līdzās speciāli iemācītām pavēlēm saprot arī daudzu citu vārdu un pat teikumu nozīmi. “Sunim nav jāatrodas virtuvē!” – tā, piemēram, tiek sacīts rīzenšnauceram Aidaram, un viņš, sērīgi nolaidis galvu, iziet ārā pa durvīm. Un kāds cits piemērs: pamēģiniet dobermanpinčeram Džeka klātbūtnē pateikt par viņu kādu negatīvu vērtējumu, un viņš nekavējoties nolēks no dīvāna ar visai skaidru nodomu jums atmaksāt.
Tātad – viņš nerunā, bet izprot visu, ko runājam mēs. Vai gandrīz visu. Precīzāk – daudz ko. Taču ar runāšanas stāvokli ir sliktāk: suņa balss aparāts nav piemērots cilvēka runas atdarināšanai. Tomēr mēģinājumi iemācīt suni runāt ir bijuši. Suns bokseris demonstrēja prasmi “izrunāt” vārdu “mamma”, pareizāk – secīgas skaņas, kas ir līdzīgas šim vārdam. Un tas laikam ir vienīgais vārds, kuru var mēģināt iemācīt sunim, ievērojot, ka šī vārda artikulācija ir relatīvi vienkārša. Ne velti vārds “mamma” pats pirmais parādās bērna leksikonā un pēc skanēj…uma ir līdzīgs daudzās valodās.Pērtiķis sarunājas ar cilvēku.
“Mēs nezinām, kāda abstraktās “domāšanas” spēja slēpjas šimpanzes vai orangutana apziņā. Taču šī spēja, bez šaubām, nekad neizpaudīsies tieši tāpēc, ka dzīvniekus ir grūti iemācīt izmantot vārdus priekšmetu apzīmēšanai.. Šimpanze var paust dažādas izsalkuma vai slāpju pakāpes, bet nespēj pateikt “Es gribu banānu,”” – tā rakstīja pazīstamie naturālisti Džuliāns Hakslijs un Ludvigs Kohs 1964.gadā, izsacīdami toreiz vispārēju uzskatu, jo kurš tad varēja iedomāties, ka šimpanze vārdā Voršū pēc dažiem gadiem pateiks cilvēkam tieši šos vārdus: “Es gribu banānu!” – tiesa, žestu valodā, lietojot kurlmēmo cilvēku ābeci.
Iemācīt pērtiķi runāt cilvēku valodā mēģināts vairākkārt, taču tas nav vainagojies panākumiem. Nekādi rezultāti nav gūti, arī audzinot pērtiķa mazuli cilvēka ģimenē, kā to savulaik mēģināja darīt zinātniece N. Ladigina-Kotsa, bet nesen – amerikāņu zoopsihologi Kīts Heiss un viņa sieva, kas savās mājās audzināja šimpanzes mazuli no triju dienu vecuma līdz pat sešiem gadiem. Cilvēka bērns gan iemācījās runāt, bet pērtiķis tā arī neieguva cilvēka runas dāvanas. Kaut gan pērtiķiene Vika – tā sauca šimpanzi – iemācījās saprast daudzus vārdus, tomēr izrunāt, turklāt nepilnīgi, viņa spēja tikai trīs no tiem: mamma, papa un cup [kap] (angl. – mamma, papus, tasīte). “Kas dzimis rāpot, tas nevar lidot” – tādu spriedumu saņēma pērtiķis.
Šādi neveiksmīgi eksperimenti tomēr izskaidrojami nevis ar to, ka pērtiķis ir bezcerīgi dumjš un tam nav vajadzības kaut ko pavēstīt, bet gan ar to, ka pērtiķa balss aparātam, ieskaitot vadības centrus smadzenēs, ir citāda uzbūve, un viņš nespēj atveidot cilvēka runas sarežģītos skaņu savienojumus, kaut gan pēc izskata augstākie pērtiķi ir tik ļoti “cilvēkveidīgi”.
Zoopsihologi, laulātais pāris Alens un Beatrise Gārdneri nolēma iemācīt pērtiķi izmantot nevis akustiskus, bet gan vizuālus signālus, tas ir, zīmju sistēmu, ar kuras palīdzību sarunājas kurlmēmie cilvēki (pirkstu, galvas, roku kustības), jo pērtiķa rokas un pirksti ir pietiekami kustīgi, lai to apgūtu. Izmēģinājums izdevās pilnīgi. Jaunā pērtiķiene šimpanze Vošū dažu mēnešu laikā bija apguvusi vairākus desmitus vārdveida zīmju, no kurām viņa izveidoja teikumus ar astoņiem līdz desmit vārdiem. Vošū drīz vien zināja trīssimt vārdu, ar kuru palīdzību viņa sazinājās ar cilvēkiem. Kad Vošū dzemdēja mazuli, tas drīzumā nomira. Vošū ilgi tupēja tam blakus un ar pirkstu galiem nepārtraukti to uzrunāja: “Bēbij, bēbij,” it kā gaidīdama atbildi.
Cits amerikāņu zinātnieks Deivids Premaks iemācīja pērtiķieni Zāru runāt ar cilvēku, lietojot dažādas formas un krāsas plastikāta gabaliņus, kurus viņai vajadzēja izlikt zināmā kārtībā. Katram tādam gabaliņam atbilda noteikts vārds, un, kad pērtiķiene bija apguvusi 130 vārdu simbolus, tā iemācījās veidot šāda tipa teikumus: “Zāra – nolikt – aprikoze – sarkanā – bļoda – vīnogas – banāns – zaļā – bļoda.” Pētnieki uzskata, ka viņu izstrādāto metodi pērtiķu apmācīšanai žestu valodā var sekmīgi lietot, lai mācītu savā starpā sarunāties tādus cilvēkus, kuru runas attīstība ir aizkavējusies smadzeņu anomālijas dēļ.
Nesen amerikāņu zinātnieki pērtiķu runātmācīšanai izmantojuši izmantojuši elektronisko skaitļošanas mašīnu. Izsakot kādu lūgumu, pērtiķiem jānospiež taustiņi. Katram nospiestajam taustiņam atbilst noteikts vārds jeb, kā to sauc zinātnieki, leksigramma. Tai brīdī, kad nospiež taustiņu, uz ekrāna parādās leksigrammas attēls; kad nospiež otru taustiņu, blakus parādās otra leksigramma, un tā tālāk. Ja teikums veidots gramatiski pareizi, piemēram: “Lūdzu, mašīna, dod man gabaliņu banāna,” – automāts pērtiķim izsniedz to, ko viņš lūdz. Turklāt pērtiķa nospiestos taustiņus ESM pārtulko angļu valodas skaņās. Tādā ceļā “taustiņu valodu”, kuru apguvis pērtiķis, zinātnieki cer saistīt ar normālas skaņu valodas vārdiem, iemācot pērtiķi saprast mutvārdu runas vārdu nozīmi un panākot, lai ar viņu veidotos dialogs.
Pērtiķiene Lana apguvusi 60 dažādas leksigrammas, no kurām veido dažādus teikumus. Lana ne …tikai prot palūgt kaut ko ēdamu vai dzeramu, bet arī lūdz atvērt logu, ieslēgt kinoprojektoru, lai noskatīto filmu par pērtiķu dzīvi, ieslēgt magnetofonu un tamlīdzīgi.
Pētnieki uzskata, ka šīs pērtiķu darbības nav vis tikai mehāniska operēšana ar zīmēm, bet gan pierādījums viņu spējai sazināties ar valodas palīdzību. Tā liek domāt arī jaunrades elementi pērtiķu darbībā vārdu krājuma apguves laikā. Tā, piemēram, pērtiķiene Lana reiz novēroja, kā viens no laboratorijas līdzstrādniekiem pildīja automātus ar ēdamo un šai brīdī nejauši ielika sev mutē banāna gabaliņu. Lana sadusmojās. Viņa pieskrēja pie tastatūras un nospieda taustiņu “Nē!”, ar to paužot savu kategorisko protestu, turklāt nevis kaut kā, bet ar vārdu! Protams, kā rīkoties šādā situācijā, viņai neviens nav mācījis.
Pašlaik tiek veikti eksperimenti, kuru nolīks ir iemācīt ar šādiem simboliem sazināties dažādām pērtiķu grupām. Laiks un pieredze parādīs, vai pērtiķi spēs patstāvīgi, bez cilvēka palīdzības sazināties šai valodā un to mācīt cits citam. Katrā ziņā potenciālas spējas šai jomā viņi jau pierādījuši pietiekami pārliecinoši.Putni un mūzika
Ārstēšana ar putnu dziesmām
Putnu balsis mūsu apziņā saistītas ar to, kas patīkams: tās neviļus liek sajust dabas elpu, meža klusumu, vasaras atpūtu, dvēseles līdzsvaru. Grūti iedomāties, piemēram, mežu vasarā bez putnu balsīm. Ne velti daudzos radioraidījumos režisori ietver putnu balsis, lai radītu meža noskaņu.
Lai kā arī mūs apburtu putnu dziedājums, jāatzīst, ka mēs apmierināmies tikai ar daļu no estētiskās informācijas, kuru sniedz putnu balsis. Tas ir izskaidrojams ar to, ka mūsu dzirde tās ierobežotības dēļ jeb, precīzāk, dabisko cilvēcisko īpašību dēļ daudzus augstos putnu balsu virstoņus, kas sniedzas mums nedzirdamo ultraskaņu apgabalā, nespēj uztvert. Mēs neatšķiram arī ātrus trillerus, tas ir, biežas pārmaiņas skaņu skaļumā un augstumā. Pētījumi liecina, ka cilvēks muzikālas modulācijas vislabāk atšķir tad, ja tās nepārsniedz desmit pārmaiņas sekundē. Vēl biežākas skaņu amplitudāli frekvenciālās modulācijas mūsu dzirde uztver kā saplūdušus trokšņus. Taču putnu čivināšana nereti sastāv tieši no šādām biežām modulācijām, kad skaņa vienā sekundē mainās 100 – 400 reizes, un tāpēc mēs tādas pārmaiņas nespējam uztvert
Lai šīs grūtības pārvarētu, daži pētnieki magnetofona lentē ierakstītās putnu balsis mēdz noklausīties palēninātā tempā. Ja ierakstu palēnina divas, četras, astoņas, sešpadsmit reizes, tad tikpat reizes samazinās putnu čivināšanas modulāciju biežums un tā kļūst cilvēka ausij uztverama. Reizē ar to pazeminās un kļūst sadzirdami arī visaugstākie toņi putnu balsīs – ultraskaņas.
Ir zināms, ka skaņas augstuma uztverē cilvēka dzirdes robeža ir 13 000 – 18 000 Hz (atkarībā no cilvēka vecuma). Šīs skaņas mēs uztveram kā vissmalkāko oda sīkšanu. Savukārt vislabākās dzirdamības zona mūsu dzirdei ir starp 1000 un 3000 Hz. Tāpēc, ja mēs gribam labi saklausīt putna balsī ultraskaņas, piemēram, ar frekvenci 25 000 Hz, mums, atskaņojot šos ierakstus, lentes ātrums jāpalēnina vismaz astoņkārt. Putnu dziesmas tad iegūst pavisam citu estētisko nokrāsu un nereti tiek uztvertas kā visai savdabīgas muzikālas melodijas. Protams, ir svarīgi, lai aparatūra nodrošinātu ultraskaņu ierakstīšanu. Kam diemžēl lielāka daļa sadzīvē lietojamo magnetofonu nav paredzēta.
Putnu balsu pētīšana ar šīm metodēm ieguvusi nosaukumu “muzikālā ornitoloģija”, un to sekmīgi attīsta, piemēram, pazīstamais ungāru pētnieks Peters Seke. Līdzīgi palēninātus magnetofona ierakstus zinātnieki izmanto arī vairāku citu dzīvnieku, piemēram, sikspārņu un delfīnu, balsu pētīšanā, ja šo dzīvnieku radīto skaņu frekvences diapazons atrodas nedzirdamo ultraskaņu apgabalā.
Mūzikas estētisko nozīmi cilvēka dzīvē ir grūti pārvērtēt. Ir zināma tās ietekme uz cilvēka kultūras, garīgās un emocionālās sfēras attīstības. Līdzās tam jau sen ir pazīstama mūzikas labvēlīgā ārstnieciskā ietekme. Kā vēstī leģenda, ievainotajam Odisejam asiņošana tikusi apturēta ar dziedāšanu, savukārt mēra izplatīšanās Trojā – ar mūziku. Vissenākais no ārstiem – Asklēpijs – dziedināja slimības ar dziesmām un mūziku. Mūsdienās mūzikas labvēlīgā terapeitiskā iedarbība rod aizvien dziļāku zinātnisko pamatojumu. Šai ziņā interesants ir arī putnu balsu mūzikas liktenis.
Jau pirms daudziem gadiem kūrortā “Zeļonij mis” (“Zaļais zemesrags”) sanatorijā “Adžārija” tika izveidota psihoprofilakses un psihoterapijas nodaļa nervu darbības traucējuma ārstēšanai ar… putnu dziesmām. Kā ziņo TASS korespondents no Tbilisi J. Muradeli, “.. viņu trilleri slimajiem uzvedī dziedniecisku miegu. Cilvēki, kuriem ir miega traucējumi, pēc astoņiem vai desmit šādas neparastas ārstēšanas seansiem iemieg bez jebkādiem palīglīdzekļiem. Izzūd galvassāpes, uzlabojas vispārējais stāvoklis”. Līdzīgi putnu mūzikas labvēlīgas iedarbības gadījumi ir zināmi stomatoloģijas praksē. Tāpēc ne velti lielu popularitāti ieguvušas plates ar putnu balsu ierakstiem: putnu mūzikai ir ne vien estētiska, bet arī medicīniska nozīme.Putnu balss skanīguma noslēpums
Putni ir virtuozi “muzikanti”. Viens no šīs parādības cēloņiem ir tas, ka putniem ir visai oriģināli izveidots “mūzikas instruments”. Salīdzinājumā ar cilvēka balss aparātu, tam ir gan līdzīgas, gan arī būtiski atšķirīgas pazīmes. Līdzība ir tāda, ka abi balss aparāti pieder pie “pūšamo instrumentu” tipa: skaņa tajos veidojas, kad gaiss tiek izpūsts no plaušām. Gaisa strāvas ietekmē sāk vibrēt elastīgas membrānas, kas arī skaņas vilni. Cilvēkam šādas membrānas jeb vibratori (skaņas avoti) ir balss saites, kas atrodas balsenē. Taurēšanas laikā vibratora lomā ir taurētāja vibrējošās lūpas, kas īpašā veidā tiek ievietotas mūzikas instrumenta iemutī. Balss augstumu nosaka balss saišu muskuļu saspriegtības pakāpe: jo saites ir vairāk saspriegtas, jo skaņa ir augstāka. Balss stiprums ir atkarīgs no tā, cik blīvi balss saites sakļaujas un cik liels ir gaisa spiediens plaušās: skaņas ir stiprākas, ja balss saites ir sakļautas blīvāk un gaisa spiediens plaušās lielāks.
Ikkatram mūzikas instrumentam līdzās skaņas avotam ir nepieciešams arī rezonators vai pat vairāki rezonatori, kas pastiprina skaņas, kuras rada vibrators. Cilvēkam galvenie rezonatori ir rīkle, mutes un deguna dobums, kā arī traheja.
Ilgu laiku uzskatīja, ka putniem balss aparāta uzbūve ir tāda pati kā cilvēkiem. Taču izrādījās, ka spārnotajiem dziedoņiem ir nevis viena balsene, bet divas: augšējā (larynx) – tāpat kā zīdītājiem – un apakšējā balsene (sirynx). Turklāt galvenā loma skaņas radīšanā piemīt nevis augšējai, bet gan apakšējai balsenei, kurai ir ļoti sarežģīta uzbūve.
Apakšējā balsene ir oriģināls putnu evolucionārais ieguvums, kas citiem dzīvniekiem nav sastopams. Apakšējā balsene atrodas trahejas apakšējā daļā, tieši tur, kur traheja sadalās divos galvenajos bronhos.
Apakšējās balsenes uzbūves oriģinalitāti nosaka tas, ka tajā ir nevis viens vibrators jeb skaņu avots kā cilvēkam un visiem citiem zīdītājiem, bet gan divi vai pat veseli četri vibratori, kas darbojas neatkarīgi cits no cita. Tātad putna balss aparāts būtībā ir it kā miniorķestris (duets vai kvartets), ar kura palīdzību putns arī izpilda virtuozos “skaņdarbus”. Putna apakšējās “dziedātājbalsenes” uzbūve ir tik sarežģīta un tik ļoti atšķirtas dažādām putnu sugām, ka pētniekiem līdz šim laikam nav vienotu uzskatu par tās darbības mehānismu.
Otrās balsenes izveidošanās trahejas apakšējā daļā radīja iespēju izmantot traheju par ļoti spēcīgu rezonatoru. Daudziem putniem traheja ir stipri palielināta – gan garumā, gan diametrā. Tāpat palielināts ir arī bronhu apjoms, un daudziem putniem katrā no tiem ir pa patstāvīgam skaņas avotam. Ar ķermeņa kustībām un īpašu muskuļu saspriegšanu putns spēj lielā mērā mainīt šīs sarežģītās rezonatoru sistēmas formu un tādējādi pārvaldīt savas balsenes augstumu un tembru.
Putnu balss aparāts (balsene kopā ar rezonatoriem) aizņem prāvu ķermeņa daļu. It īpaši tas ir raksturīgi maziem putniem. Tāpēc dziedāšanas procesā tiem piedalās viss ķermenis.
Daudzveidība balss aparāta uzbūvē un skaņu radīšanas paņēmienos atbilst spārnoto dziedoņu balss skaņu daudzveidībai. To diapazons sākas ar zemiem basa kliedzieniem, kas raksturīgi zosīm, pīlēm, vārnām, un sniedzas līdz zvirbuļveidīgo kārtas dziedātājputnu ļoti augstajiem melodiskajiem svilpieniem.
Sešdesmito gadu sākumā putnu balsīs (sarkanrīklītes, lielās stērstes, brūnspārnu ķauķa, zaļžubītes un citu) tika atklāti pat ultraskaņu virstoņi, kurus cilvēka dzirde neuztver. Dziedātājputnu balsu ultraskaņu virstoņi sniedzas līdz 50 000 svārstībām sekundē. Ir sastopamas dažas putnu sugas, kuru dziesma pilnīgi sastāv no ultraskaņām. Var novērot, kā šis putns plati atpleš muti un saspringst, neapšaubāmi radīdams skaņas, taču pašas skaņas mēs nedzirdam., jo tās atrodas virs mūsu dzirdes jutīguma robežām, tas ir, ultraskaņas apgabalā.
Līdzīgi īstiem mūziķiem putni…em, lai radītu skaņas, neapmierinās vienīgi ar balss aparātu, bet šai nolūkā izmanto arī citus “mūzikas instrumentus”: knābi, pēdas, spārnus un pat asti. Un dzenis – lieliskais bundzinieks – izmanto arī “bungas” – labi skanošu sausu koku vai rezonējošu zaru. A. Maļčevsis ir novērojis, kā dzenis par bungām izmanto pat tukšas konservu bundžas un dzelzs gabalus, lai tikai būtu pietiekami tālu saklausāma viņa bungu rīboņa, kura, kā zināms, pēc būtības ir tēviņa riesta dziesma.
Baltajam stārķim mīlestības serenādi savai draudzenei labāk patīk izpildīt ne tikai ar balsi, bet arī klakšķinot knābi. Šais brīžos viņš atmet galvu tāli atpakaļ uz muguru un ievelk mēli – tādējādi mutes dobums kļūst par labu skaņas pastiprinātāju. Ir zinām, ka dažādu veida klakšķināšana šiem putniem praktiski aizstāj sazināšanos ar balss palīdzību. Plēsīgie putni (pūces, ērgļi) knābja klakšķināšanu plaši izmanto par draudu signālu, kas viennozīmīgi atgādina pretiniekiem, kāds ir šī savdabīgā “mūzikas instrumenta” tiešais uzdevums.
Interesanta ir mērkaziņu “dziedāšana ar asti” laikā, kad šis putns veic riesta lidojumus: skaņas izraisa astes stūresspalvu vibrēšana pretī plūstošajā gaisa strāvā. Tās ir ārkārtīgi līdzīgas blēšanai.
Skaņas, kuras putni rada ar spārnu palīdzību (plaukšķināšana, sprauslāšana, svilpieni lidojuma laikā un tamlīdzīgi), ir diezgan raksturīgi skaņu radīšanas veidi, kuriem nereti ir signālu nozīme (atcerēsimies, piemēram, parasta gaiļa kaujas saucienu, kuru lielākoties pavada spārnu plaukšķināšana, tāpat spārnus plaukšķina rubeņi un medņi riesta dziesmas laikā).
Taču, lai arī cik dažādi būtu “instrumentālie” signāli, ko rada putnu, tomēr putnu lielākajai daļai svarīgākā ir īstā balss, kas rodas putniem raksturīgākajā “mūzikas instrumentā” – apakšējā balsenē. Iespējas, kuras paver šāds balss aparāts, ir fantastiskas. Pietiks, ja pateiksim, ka daudzi putni spēj ne tikai pārņemt citu sugu dziesmas, bet arī imitēt cilvēka balsi un pat tā tembra individuālās īpatnības (strazdi, papagaiļi un citi).“Es dziedu – tātad eksistēju”
“Es dziedu – tātad eksistēju” – tā amerikāņu zinātnieks Dž. Čērfazs iesācis vienu no saviem publicētajiem zinātniskajiem darbiem par putniem, ar to uzsvērdams akustisko signālu svarīgo bioloģisko nozīmi putnu dzīvē. Patiešām – balss putniem ir dota tāpēc, lai tie sev nodrošinātu eksistenci. Atņemiet tiem šo balvu, un daudzas sugas ies bojā, jo nespēs aizsargāt savu teritoriju pret svešinieku iebrukumu (rūpes par barības resursiem), nevarēs savaldzināt mātīti un nodrošināt pēcnācējus, pasargāt sugasbrāļus un savus putnēnus no draudošām briesmām un tamlīdzīgi.
Speciālisti saskatījuši, ka putnu valodā ir desmitiem akustisko signālu, ar kuru palīdzību putnu “sarunājas”, paziņojot cits citam attiecīgu informāciju (briesmu signāli, brīdinājumi, signāli par bar barību utt.). Pat mūsu mājas vistas – šķietami tik primitīvā radījuma – “leksikonā” ir apmēram desmit šādu signālu. Turklāt ir interesanti, ka vistas radītais briesmu signāls ir stipri atšķirīgs atkarībā no tā, kāds ienaidnieks viņai uzbrūk: no gaisa vai no zemes. Piemēram, uz gaisa plēsoņas parādīšanos vista reaģē ar gari stieptu nepārtrauktu kliedzienu, turpretī, ja ienaidnieks uzglūn turpat no zemes (kaķis), signāls ir ar pārtraukumiem.
Pēc analoģijas ar cilvēka runu un dziedājumu arī putna dziesmu pieņemts dalīt atsevišķos elementos, kurus sauc par “notīm” vai “zilbēm”. Daudzas dziesmas sastāv no vienas divām zilbēm, bet gadās arī vairāk. Sarežģītākas dziesmu daļas, kas sastāv no vairākām zilbēm, jau sauc par “melodijām”, “frāzēm” vai “posmiem” (lakstīgalai).
Teritoriālie un citi strīdi dzīvnieku pasaulē tiek izšķirti diezgan noteikti: uzvar stiprākais. Daudzu zvēru strīdos izšķiroša nozīme ir ragiem, ilkņiem, nagiem, muskuļiem, turpretī putnu vidū pārākumu nodrošina balss. Tiesa, bieži vien ir vērojamas zvirbuļu kaujas (turklāt tādas, ka spalvas vien put!). Bet lakstīgalu vidū… Tagad dosim vārdu N. Sokolovam, kas aprakstījis šādu interesantu gadījumu: “Dārzā virs ceriņu krūma uzspurdza divi pelēki putniņi. Uzspurdza un sāka plūkties. Pēkšņi tie atsitās vien pret otru un, satraukti čiepstēdami, iekrita krūmā. Pagāja minūte, divas… Un tad sāka dziedāt lakstīgala. Tūlīt sāka pogot otra. Brīnišķīgo svilpošanu nomainīja čivināšana, pēc tam iesākās rāma klaudzināšana, plūda klusi treļļi. Mazliet dīvaini bija dzirdēt, ka divas lakstīgalas dzied vienlaikus, turklāt tik ilgi un dedzīgi, viena otru pārspēdamas. Brīžiem abas apklusa. Šķita, ka viņas izbeigs sacensību, taču tā bija tikai balss “locījumu” maiņa, brīnišķas, aizvien jaunas modulācijas. Tā tas turpinājās vairākas minūtes. Vienas lakstīgalas dziesma ar katru brīdi skanēja aizvien skaļāk un skaļāk. Otras trilleri kļuva vājāki un tad negaidīti aprāvās, it kā dziedonis būtu aizrijies. Un dziesma vairs no jauna nesākās. Apklususī lakstīgala izspurdza no krūma un aizlidoja. Bet otra, ar skaļāko balsi, neaprimusi dziedāja un dziedāja.”
Svarīga putnu valodas īpatnība ir tā sauktais sugspecifiskums, tas ir, šī valoda ir saprotama tikai attiecīgās sugas indivīdiem. Tā, vienas sugas tēviņa, piemēram, īspirkstu mizložņas, aicinošā dziesma atstāj pilnīgi vienaldzīgus citu sugu mātītes, arī ja tās ir visai tuvas sugas, piemēram, parastās mizložņas.
Pat tik nepārspējamais vokālais virtuozs kā lakstīgalu tēviņš nespēj ar savu dziesmu savaldzināt, piemēram, zvirbuļmātīti: jādomā, ka zvirbuļtēviņa primitīvā čivināšana viņai izklausās nesalīdzināmi valdzinošāk. Šī svarīgā putnu valodas īpatnība nodrošina sugas bioloģisko stabilitāti un saglabāšanos. Bieži vien ļoti tuvu sugu putni, kas pēc ārējām pazīmēm praktiski ir vienādi, atšķiras pēc dziesmas, un tieši dziesmas raksturs kļūst par pamatu putnu klasifikācijai un iedalīšanai atsevišķās sugās. Taču vienas un tās pašas sugas indivīdu liela ģeogrāfiskā atšķirība nereti noved pie tā, ka šo putnu valodā sāk veidoties savas īpatnības, un viņi vairs nesaprot cits citu. Piemēram, Francijas vārnas un kaijas nereaģē uz savu Amerikā dzīvojošo tuvo radinieču kliedzieniem, kas vēstī nelaim…i.
Pasaulē dzīvo vesela putnu dzimta ar neparastu dīvainu nosaukumu “medusrādītāji”. Savu nosaukumu šiem putni ieguvuši no brīnumainās spējas parādīt lācim ceļu uz savvaļas bišu kārēm mežā. Putns atlido pie lāča un kliedz dīvainā čerkstošā balsī. Un lācis viņu saprot, seko viņa kliedzienam, un putns aizved lāci pie veca koka dobuma un te arī apklust. Nosēžas un gaida, kamēr lācis uzlauzīs dobumu un pieēdīsies medu. No šīs maltītes arī putns iegūst savu tiesu. Un ne tikai to. Uzskata, ka šāda izturēšanās ir medusrādītāju galvenais barības iegūšanas veids. Diez vai kādam šeit radīsies šaubas par aforismu “Es dziedu – tātad eksistēju” pareizību.
Kaut gan putnu valodas pētīšanā ir grūti lieli panākumi, daudz kas vēl nav noskaidrots: šī valoda ir pārāk daudzveidīga un sarežģīta. Un droši vien vēl sarežģītāka, nekā mēs iedomājamies.Vecāki un mazuļi
Vai nav pārsteidzoši, ka audiosakarus ar vecākiem putnēni nodibina, vēl būdami olā,, dažas dienas pirms izšķilšanās no tās? Kad putnēni praktiski jau ir izveidojušies, viņi to paziņo vecākiem ar īpatnējiem akustiskiem signāliem.
Amerikāņu un krievu zinātnieki, kas pētījuši šos signālus un arī perētājas reakciju uz tiem, nonākuši pie pārsteidzoša secinājuma: ola “sarunājas” ar vistu! Ir konstatēti kādi desmit šīs neparastās saskarsmes signāli. Piemēram, ola “izdveš” asu skaņu, kura nosaukta par “laid mani”. Šī skaņa atgādina čiepstienu, kuru dzirdam, ja ņemam rokā nupat izšķīlušos cālēnu. Augsta, čivinoša skaņa izsaka patiku. Reizēm no olas dzirdams meklējošs un satraukts signāls. Kuru izšķīlies putnēns izdos, kad viņam iegribēsies rast patvērumu zem savas mātes spārna. Izdzirdusi šo signālu, perētāja olai atbild ar klukstēšanu vai kustībām, un tad putnēns olā nomierinās. Viņš ar augstu čiepstienu reaģē uz vistas brīdinošo signālu, ka parādījies ienaidnieks, ar patikas skaņām – uz vistas nomierinošo klukstēšanu vai viņas signālu, ka dabūta barība, un tamlīdzīgi.
Kāpēc dabai bijis nepieciešams organizēt tādu pāragru vistas saskarsmi ar vēl neizšķīlušos putnēnu? Pētījumi parādīja, ka šāds iepriekšējs kontakts ir ļoti noderīgs:

cālēns, vēl atrodoties olā, jau gatavojas ierasties pasaulē, iepazīst perētājas vistas signālus un ar tās starpniecību – ārējās vides galvenās situācijas, ar kurām viņš drīz sastapsies (barība, ienaidnieki, utt.). Tādējādi viņš ierodas pasaulē, jau nedaudz sagatavots savai pagrūtajai un ne visai drošajai cālēna dzīvei.
Kad mazulis no olas izšķīlies, viņa audiosakari ar vecākiem kļūst aizvien sarežģītāki un viņa dzīvē svarīgāki. Vecāki parasti vispirms pabaro to putnēnu, kurš savu izsalkumu pauž ar visskaļāko kliedzienu un, dabiski, ar visplatāk atvērto muti.
Vēl lielāka nozīme audiosakariem ir pēc tam, kad putnēni sāk izlidot no ligzdas. Šajā laikā viņi vēl nespēj patstāvīgi atrast sev uzturu un joprojām dzīvo vecāku apgādībā. Piemēram, vālodzēni, satupušies koka lapotnē, ar skaļiem kliedzieniem vēstī savu izsalkumu. Jo vairāk izsalcis ir putnēns, jo skaļāki un neatlaidīgāki ir kliedzieni un jo lielāka ir iespējamība, ka vecāki barotāji pievērsīs viņam uzmanību. Tas, kurš ir apēdis treknu kāpuru, apklust un iegrimst dziļā snaudā, bet izsalkušais no jauna prasīgi brēc. Te jau balss tiešā nozīmē baro lūdzēju un glābj to no bada nāves, jo gadījumā, ja putnēns klusēs, vecāki pat nedomās viņu barot.
Akustiskā signalizācija starp vecākiem un bērniem ir ļoti svarīga to sugu putniem, kas ligzdu taisa dobumos un tātad savus putnēnus neredz. Turpretī tām sugām, kuru ligzdas ir atklātās vietās, liela nozīme vēl ir arī redzei, kas ļauj atšķirt savus bērnus no citas sugas atradeņiem: ja ligzdā ir pašu putnēni un svešinieki, putns tomēr baro savējos, kā to liecina J. Derimas-Oglu eksperimenti. Ja ligzdā paliek tikai svešais izsalkušais putnēns, tad nereti putns pēc acīm redzamas vilcināšanās un “pārdzīvojumiem” sāk barot arī svešinieku. Tāpēc ne velti dzeguzēns, kas izšķīlies svešā ligzdā, cenšas no tās izmest savu audžuvecāku bērnus.
Kaiju kolonijās. Kur tūkstošiem veco putnu un viņu mazuļu ar savām balsīm saceļ neiedomājamu troksni un kņadu, katrs putnēns lieliski atšķir savu vecāku balsis, tāpat kā vecāki pēc savu bērnu balsīm nekļūdīgi nosaka viņu atrašanās vietu. To var izskaidrot tikai tādējādi, ka ikviena putna un putnēna balsij ir individuālas akustiskās īpatnības un tiklab vecāku, kā arī viņu bērnu dzirde ir attiecīgi noskaņota uz šīm tuvāko radinieku balss savdabībām. Līdzīgi akustiskie kanāli, kas vecākus saista ar bērniem, ir ne vien putniem, bet arī citiem dzīvniekiem, kuri veido kolonijas, piemēram, valzirgu un kotiku dzīvesvietās, kur tāpat valda tūkstošbalsīga rēkoņa, un šai troksnī katrs dzīvnieks savas ģimenes locekļus atrod pēc balss. Šādi akustiskie saistkanāli ir arī cilvēkam. Jau I. Pavlovs, minēdams vispārzināmo faktu, ka guļoša māte nereaģē uz daudzām blakusskaņām, bet acumirklī …pamostas, ja kaut klusu iečīkstas viņas bērns, to izskaidroja tā, ka mātes smadzenēs ir, kā viņš teica, “īpašs sargpunkts”, kas ir noskaņots uz sava bērna balsi. Līdzīgi sargposteņi acīmredzot ir arī visām zīdītājdzīvnieku un putnu mātēm. Tēlaini runājot, šie smadzeņu punkti ir līdzīgi slēdzenēm, kas ir aizvērtas blakusskaņām, bet viegli atveramas ar pašu bērnu balss “akustisko atslēgu”.Runājošie putni
Daudziem putniem, kuriem ir izveidojies unikāls aparāts ar apakšējo balseni un attīstītiem rezonatoriem, ir arī fenomenāla muzikālā dzirde. Daži putni spēj atcerēties un ar balss reproducēt ne vien jebkuru melodiju, bet arī citas skaņas ar daždažādām tembra un ritma īpatnībām. Viņi bez grūtībām atkārto citu putnu dziedājumu un pat daudzu dzīvnieku balsis, it kā tos ķircinādami. Tāpēc šos putnus sauc par zobgaļiem.
Amerikā, piemēram, mīt vesela zobgaļputnu dzimta – Mimidae, kas nozīmē “imitatori”. To vidū visplašāk pazīstams ir tā sauktais daudzbalsu zobgaļstrazds, kuram patiesi ir fantastiska atdarinātāja spējas. Mežā zobgaļstrazds atdarina meža putnus, savukārt cilvēka mītņu tuvumā, kā rakstīja arī Brēms, “viņi savā dziedājumā ietver gaiļa dziedāšanu, vistas kladzināšanu, zosu gāgināšanu, pīļu pēkšķēšanu, kaķa ņaudēšanu, suņa riešanu, cūkas urkšķēšanu, kā arī viegli un precīzi atdarina vēja rādītāja džinkstēšanu, iedarbināta zāģa žvīkstēšanu, dzirnavu krakšķēšanu un simtiem citu skaņu”. Savu unikālo spēju dēļ šis putns ieguvis zinātnisko nosaukumu Mimus polyglottus – daudzbalsu zobgaļstrazds jeb imitators, kas runā dažādās valodās. Lielisku atdarinātāju slavu ieguvuši arī Indijas siseņstrazdi jeb mainas un plaši pazīstamais putns – liraste no Austrālijas.
Līdzās šādiem “augsti profesionāliem speciālistiem” putnu vidū sastopami arī vairāki tādi, kuriem atdarināšanas spējas izpaužas dažādās pilnības pakāpēs un ne jau vienmēr, bet gan tikai noteiktos gadījumos. No mūsu meža putniem šī māka piemīt sīļiem, strazdiem, kraukļiem, sarkankrūtīšiem, žagatām un pat zvirbuļiem. Kādā no saviem stāstījumiem S. Tompsons runā par ielas zvirbuli, kas, neilgu laiku dzīvodams tuvu kaimiņos ar istabas kanārijputniņu, iemācījies atdarināt tā dziedājumu. Speciālisti uzskata, ka šis gadījums nav izdomāts, bet gan pilnīgi reāls, jo arī citi novērojumi liecina, ka zvirbuļi spēj mēdīties.
Reiz Jaltā, Rakstnieku jaunrades namā, atpūtnieku grupa bija sašutusi par to, ka agri no rīta kāds sācis klaudzināt ar rakstāmmašīnu, pārkāpdams kopīgu norunu un liegdams visiem miegu un mieru. Taču šajā ļaundarībā neviens neatzinās. Drīzumā traucētājs tika atmaskots: izrādījās, ka tas bijis zobgaļstrazds, kas iemācījies ārkārtīgi precīzi ar visām niansēm atdarināt rakstāmmašīnas skaņas, bīdrāmja troksni un taustiņu ritmiskos klaudzienus ar raksturīgām pauzēm.
Būdami apveltīti ar tādu talantu, zobgaļstrazdi bez grūtībām var imitēt arī cilvēka runu, un to viņi arī dara, izraisot izbrīnu un sajūsmu. “Petjka, Petjka! Tā, tā Vovočka, Volodečka, saulīte mana, ko lai es daru?’- šādus vārdus, reizē imitējot arī skaļus smieklus, izrunāja žagata, kuru “audzināja” Ļeņingradā, Frunzes rajona pionieru klubā.“Papagailis nav muļķis”
Runājošo putnu vidū īpaši interesanti ir papagaiļi, kas iemācījušies lielu skaitu vārdu. Daži no viņiem iemācās 100 un pat vairāk cilvēka runā lietoto vārdu. Tiek uzskatīts, ka papagailis atdarina šīs skaņas tīri mehāniski, tas ir, pilnīgi neapzināti. Taču ir novērots, ka putns izkliedz noteiktus vārdus atbilstošās situācijās. Piemēram, kāds Indijas siseņstrazds, kad tam ar pirkstu pakutināja vēderu, kliedza: “Vai, cik patīkami! Vai, cik patīkami!” Protams, šo frāzi viņam bija iemācījuši cilvēki. “Pamēģiniet paraudzīties uz Aru bargi,” sacīja papagaiļa īpašnieks no Taškentas B. Simonovs. Ciemiņš sarauca pieri. Putns stingri paskatījās viņā un jautāja: “Ko tev vajag?” Viesis pasmaidīja un teica: “Ara ir labs, labestīgs!” un nekavējoties saņēma atbildi: “Tu arī esi labs!” Tādu gadījumu ir ļoti daudz.
B. Simonovs uzskata, ka papagailim sarunāties ar cilvēku var iemācīt tad, ja saimnieks ir patstāvīgā saskarsme ar putnu un sirsnīgi izturas pret viņu. Cilvēka saskarsmē papagailis nereti apliecina spējas patstāvīgi radīt vārdus. Tā, kāds papagailis, ieraudzījis, ka dārznieks nospļaujas maurā, negaidīti teicis: “Vecais nevīža.” Šo frāzi viņam neviens nebija mācījis. Citu reizi tas pats papagailis novērojis, ka zemnieks piesien ēzeli pie žoga. Zemnieks aizgājis, bet ēzelis, kā jau pienākas, sācis brēkt. Kad viņš aprimis, papagailis bildis: “Kas noticis, mīļais?” Arī šos vārdus saimnieks viņam nekad nebija mācījis, un putns tos no viņa nekad agrāk nebija dzirdējis. Domājams, ka papagailis šos vārdus tomēr kādreiz ir dzirdējis no cilvēkiem, un tagad, kā saka, ekspromtā tos reproducējis pareizā brīdī. Taču šai reizē, kā arī daudzos līdzīgos gadījumos, var saskatīt noteiktus putna apzinātas izturēšanās elementus.
Papagailis Kokoša, kas tika atvests no tālās Indonēzijas, vispirms iemācījās ņaudēt, atdarinot kaķi. Viņš bija pamanījis, ka saimniece izlaiž kaķi pastaigāties svaigā gaisā (māja atradās laukos), līdzko kaķis savu vēlēšanos pauž ar ņaudienu. Tagad arī Kokošu izlaiž ārā, kad atskan viņa prasīgais “ņau”.
Un te ir pilsētnieks – viļņpapagailis Goša – diezgan pazīstama persona. Viņš zina vairāk nekā 150 vārdu, ir uzstājies radioraidījumā “Labrīt” sarunā ar radiokorespodentu. Ir izlaista skaņuplate ar šī papagaiļa balss ierakstu, ar ko, protams, ikviens papagailis nevar lepoties, pat no viņa runājošo sugas brāļu vidus.
Interesantu gadījumu no Gošas dzīves stāsta viņa saimniece M. Oļevska: “Kad Gošam apritēja divi gadi, es iegādājos viņam mazu draudzenīti. Viņu pirmā iepazīšanās norisa neparasti. Goša pietuvojās putniņam un sāka runāt cilvēka valodā:
– Draudzenīte Mašeņka, nekliedz, parunāsimies, – tā viņš vienmēr uzrunāja dzelteno rotaļu pīli, kuru es saucu par Mašeņku. Jaunā draudzenīte acīm redzami nesaprata Gošu; beidzot sadusmojusies, viņa sāpīgi iesita papagailim. Tā arī viņi nesadraudzējās. Nācās aizvest Mašu pie viņas saimnieces.”
Itāliešu zinātnieki uzskata, ka tieši papagaiļi, nevis pērtiķi un delfīni, spēj gūt vislielākos panākumus dialogā ar cilvēku. Tomēr mums allaž paliek tiesības uzdot jautājumu: “Bet vai tas ir dialogs?” Daudzi speciālisti, piemēram, psiholingvisti, kas pētī cilvēka runu un ir pārliecināti, ka tā ir bezgala sarežģīta, daudzveidīga, ka tai ir neierobežotas iespējas nodot informāciju un atspoguļot ne tikai konkrētas, bet arī ļoti sarežģītas abstraktas idejas un jēdzienus, uzskata: cilvēka dialogs ar papagaili (tāpat kā ar citiem dzīvniekiem) ir pavisam citāda parādība…
Bet, starp citu, papagaiļi Žako un Ito, kas pieder Parīzes advokātam Raulam Ursam, šķiet, nolēmuši pierādīt skeptiķiem pretējo. Pirmkārt, šo putnu vārdu krājums ir iespaidīgs: 500 vārdu, neskaitot smieklu, klepus, dažādu dzīvnieku balsu imitēšanu un pat operu āriju svilpošanu. Otrkārt, viņu savstarpējās sarunas (viņi zina apmēram 60 skeču) un sarunas ar saimnieku nebūt nav bezsaturīgu repliku apmaiņa.
Piecu dresēšanas gadu laikā putni apguva daudzus lingvistiskus smalkumus, piemēram, atšķirt darbības vārda nenoteiksmi no pavēle…s izteiksmes, skaitīt līdz desmit un, galvenais, saistīt izrunātos vārdus un teikumus ar noteiktu situāciju, priekšmetu, darbību, t.i., piešķirt sarunai noteiktu saturu.
Papagaiļu lingvistiskās spējas rod arī praktisku izmantojumu.
Amerikāņu ornitologs Rejs Beruiks atvēris skolu papagaiļiem – aklo pavadoņiem. Putnam iemāca izrunāt vārdus “stāvi”, “ej”, “pagriezies pa kreisi” un tamlīdzīgi – atkarībā no luksofora signāliem. Bīstamām situācijām ceļa, šķēršļiem un tā tālāk. Atšķirībā no suņiem papagaiļiem nepiemīt daltonisms, viņu uzmanību nenovērš kaķi, papagaiļu turēšana izmaksā lētāk un tie dzīvo daudz ilgāk. Papagaili pavadonis maksā no 250 līdz 400 dolāriem atkarībā no tā, cik komandu viņš spēj pateikt savam saimniekam.
Meklējot izskaidrojumu šiem interesantajiem faktiem, mums acīmredzot jāņem vērā domas, kuras izsaka A. Promotovs, viens no pieredzējušākajiem speciālistiem putnu dzīves pētīšanā. Viņš raksta: “. . putna izturēšanos . . nekādā ziņā nedrīkstam izskaidrot tikai ar iedzimtām reakcijām, beznosacījuma refleksiem, nosaucot tos vienkārši par instinktiem,” – jo, kā pierādījis šis zinātnieks, daudzās dzīves situācijās putni apliecina neparastu atjautību un “radošu pieeju” dažādu sarežģītu uzdevumu risināšanā. Zinātnei vēl jāizpētī un jāprecizē daudzi neskaidri jautājumi, kas rodas, kad mēs sastopam runājošu putnu, un arī šīs interesantās parādības zoopsiholoģiskie aspekti.Medņa kurluma noslēpumi
Mednis ir ļoti jūtīgs un piesardzīgs putns. Viņš uzturas tālāk no cilvēkiem nomaļus mežu biezokņos. Mednim ir lieliska dzirde: viņš sadzird cilvēku simt metru attālumā. Taču, skat, kāda bēda: kad mednis sāk zaudēt savai izredzētajai mīlestības serenādes, tad viņš zaudē, kā mēdz teikt, gan galvu, gan dzirdi, turklāt šo vārdu burtiskā nozīmē.
Jau izsenis mednis bijis mednieku kvēles iekāres objekts. Viens otrs medņa tēviņš var būt tītara lielumā: tie ir apmēram seši kilogrami ļoti garšīgas gaļas. Spalvas uz vēdera un kakla ir melnas, uz muguras – gaiši brūnas, ar baltiem plankumiem. Galvu grezno milzīgs āķveida knābis un spilgti sarkanas, samtainas uzacis. Katrs mednieks labi zina šī putna vājību – zaudēt dzirdi riesta dziesmas laikā, un par to dažs labs mednis maksā ar savu dzīvību. Tieši šai brīdī mednieks piezogas pie putna šāviena attālumā. Pašlaik medņu dziesmas diemžēl dzirdamas aizvien retāk: pārāk maz ir palicis medņu apmešanās vietu, kur nebūtu nokļuvis cilvēks un viņa tehnika.
Ir daudz aprakstu par medņu medībām un medņu dziesmas dīvainajām skaņām. Atcerēsimies kaut vai A. Kuprina stāstu “Pēc medņiem”, kur stāstītājs ir pieredzējis mednieks un kur ar apbrīnojamu precizitāti ir aprakstītas detaļas.
“ – Sākumā mednis dzied tā kā ausīdamies, – Trofims pamācoši saka. – Knip! – un apklust. Sēž tik zarā un klausās uz visām pusēm. Pēc tam atkal – knip, knip! – un atkal klusu. Tad jau nu, jaunskungs, lai dievs pasarg pakustēties vai uzmīt uz zariņa – tik vien dzirdēsi, kā šis pa visu mežu noplivina spārnus. Tālab ka uz visas pasaules nav tik dzirdīga putna kā mednis – lai arī to dēvē par kurlu… pēc tam uzreiz kā sāks slīpēt! Tad nu gan jūs pilnā sparā uz priekšu. Cik tik jaudas… Aizleciet soļus piecus – un stāt! Nekust!… Tad šis atkal drīz vien sāks dziedāt…
. . Šādā kārtā mēs veicām apmēram divdesmit pārskrējienus, kad es beidzot sadzirdēju medņa dziesmu. Tās bija sausas, saraustītas, metāliskas skaņas, likās, sekoja cita citai pa divām, sākumā ļoti reti, ar vairāku sekunžu starplaiku, bet vēlāk atkārtojās aizvien biežāk un biežāk, kamēr beidzot pārgāja sīkos, saplūstošos tarkšķos. Šajā mirklī mēs ar Trofimu, augsti cilādami kājas un izsvaidīdami ap sevi šķidro sniegu, pa galvu pa kaklu metāmies uz priekšu…
. . Man tik stipri pukstēja sirds un tā trīcēja kājas, ka es nolēmu dažas dziesmas izlaist, lai nomierinātos. Te gluži skaidri sadzirdēju arī dziesma otro daļu. Tīrie tarkšķi nemanāmi un strauji pāriet nepārtrauktā, spalgā un griezīgā skaņā, kas drīzāk līdzīga šņirkstināšanai, nevis šņākšanai un atgādina skaņu, kas rodas, divām metāliskām virsmām berzējoties vienai gar otru. Šī slīpēšana nevelkas ilgi – sekundes četras –, toties šajās sekundēs mednis itin neko nedzird un neredz, jo cieši samiedz acis, bet ausis tam hermētiski noslēdzas ar žokļa kaula izaugumiem. Šajās sekundēs var izšaut ar lielgabalu ceturtdaļaršīnas atstatumā no tās galvas: tas šāvienam nepievērsīs nekādas uzmanības un tomēr pabeigs savu dziesmu.
. . Bet mednis tik dziedāja un dziedāja nepārstādams dziesmu pēc dziesmas…
. . Nekad mūžā – ne agrāk, ne vēlāk neesmu dzirdējis kaut ko dīvaināku, mīklaināku un satraucošāku par metāliskajām, griezīgajām skaņām. Tajās jūtams kaut kas aizvēsturisks, kaut kas tāds, kas pieder aizgājušajiem laikiem, kad putni un zvēri sasaucās baismīgās balsīs.”
Stāstā Kuprins piemin, ka medņa kurluma cēlonis ir šāds: putna ausis hermētiski aizkorķē žokļu kaula izaugumi. Acīmredzot šis izskaidrojums nav pilnīgi precīzs.
Medņa kurluma noslēpums interesējis daudzus pētniekus. Jau 18.gs. Zoologs Kompareti aprakstījis īpatnēju dziedzeri medņa ārējā dzirdes ejā, un šo dziedzeri daudz uzskatījuši par viņa kurluma cēloni. Kopš tā laika tikušās izteiktas daudzas hipotēzes, taču neviena no tām pagaidām nespēj pretendēt uz absolūtu ticamību. Viena no izplatītākajām versijām ir šāda: medņa dzirdes ejā atrodas īpašs lēveris jeb kroka, kas ir bagātīgi apgādāta ar asinsvadiem. Riesta dziesmas laikā šī kroka tik stipri piebriest ar asi…nīm, ka, līdzko mednis, dziedāšanai muti atvērdams, šo kroku piespiež ar vienu no galvaskausa kauliņiem, tā pilnīgi aizkorķē dzirdes eju.
A. Maļčevskis uzskata, ka medni riesta laikā kurlu varētu padarīt paša dziesmas
skaņas, jo plati atvērtajā rīklē tās stipri rezonē.
Vācu zoologs Švarckopfs ir atklājis interesantu mehānismu, kas rada pārmaiņas
putnu dzirdes jūtīgumā: mutes atvēršana dziedāšanas laikā viņiem pavājina bungplēvītes nostieptību, un tas arī noved pie dzirdes zaudēšanas. Balodim šis zaudējums ir diezgan būtisks – 10 decibelu. Tātad dzirdi dziedāšanas laikā zaudē ne tikai mednis, bet arī citi putni.
Un, visbeidzot, izskaidrojot, kāpēc mednis kļūst kurls riesta laikā, jāņem vērā, ka acīmredzot svarīga loma ir ārkārtīgi lielajam uzbudinājuma , kas putnu pārņēma riesta dziesmas laikā. Medņa dziesma – tā ir mīlestības serenāde un vienlaikus kaujas sauciens, izaicinājums visiem sāncenšiem. “Mežonīgā mīlas ekstāzē,” raksta Kuprins, “viņš trin vienu žokli gar otru, nikni tos šņirkstina un šajos mirkļos aizmirst ir briesmas, ir neskaitāmos ienaidniekus, ir veselo saprātu, ir pilnīgi visu pasauli.” Tātad mednis atrodas stāvoklī, kuru fizioloģijā apzīmē ar terminu “dominante”. Šo parādību pirmais ir aprakstījis akadēmiķis A. Uhtomskis, kas ir radījis mācību par dominanti. Dominantei raksturīga ne vien ļoti stipra ierosas koncentrācija kādā noteiktā nervu sistēmas centrā, bet arī paralēla aizture visos pārējos nervu centros, kurus dominante neaptver. Tas ne vienu reizi vien ir pierādīts ar eksperimentiem. Tā, piemēram, kaķis, kas ir labi dzirdējis visas apkārtējās skaņas, pēkšņi tās vairs neklausa, līdzko ierauga peli ( kaķim rodas dominante uz peli). Līdzīgā veidā mednim dziedāšanas laikā iestājas it kā “psiholoģiskais kurlums”, kura dēļ putns nesaklausa pat neveiksmīgu uz viņa mērķētu šāvienu.
Tātad esam apskatījuši vairākus iespējamus cēloņus, kas nosaka medņa pārejošo kurlumu. Nav arī izslēgts, ka medņa kurlums rubināšanas laikā izskaidrojams nevis ar vienu, bet gan ar vairākiem šeit aprakstītajiem cēloņiem. Taču īstenais šīs brīnumainās parādības izskaidrojums tomēr paliek noslēpumā tīts, jo nevienam no pētniekiem līdz šim nav izdevies ieskatīties dziedoša medņa ausī, bet uz eksperimentētāja galda mednis nedzied.Akustiskie biedēkļi pret tīruma kaitēkļiem
Ir zināms, ka daudzas putnu sugas cilvēkam ir noderīgas, jo iznīcina milzīgu daudzumu kaitīgu kukaiņu. Te patiesi var teikt: mūsu ienaidnieku ienaidnieki ir mūsu draugi. Dārzkopji labi zina, ka viena zīlīšu ģimene, kas apmetusies dārzā, spēj labāk pasargāt dārzu no kaitēkļiem nekā visas pūles, kas tiek veltītas koku apsmidzināšanai ar indīgām ķimikālijām. Taču dabā bieži vien notiek arī tā, ka kopumā derīgā dzīvnieku suga dažos aspektos ir cilvēkam kaitīga.
Pēc V. Iļjičova datiem, visā pasaulē raža cieš no spārnoto liekēžu postošajiem uzbrukumiem. Āfrikā un Indijā audējputni iznīcina līdz 70 procentiem rīsa un citu graudaugu ražas, tā nereti kļūdami par vietējo iedzīvotāju bada vaininiekiem. Centrālajā Eiropā un Dienvideiropā, Vidusāzijā un Kazahijā par īstu sodību kļuvis parastais jeb mājas zvirbulis. Atsevišķus kviešu un prosas lauku iecirkņus zvirbuļi pilnīgi izposta. Dienvideiropas un Ziemeļāfrikas vīnogulāji mājas strazdu vainas dēļ ik gadus zaudē apmēram trešdaļu, reizēm pat pusi ražas. Turkmēnijā strazdi iznīcina apmēram 15 procentus no balto vīnogu šķirņu ražas un 50 procentus no melno vīnogu ražas. Putni nežēlīgi izposta olīvu plantācijas, ķiršu dārzus, sakņudārzu kultūras.
Zaudējumus, kurus pasaules lauksaimniecība cieš putnu dēļ, lēš miljonos dolāru. Gadi, kad Tunisijā notiek strazdu masveida uzbrukumi olīvu plantācijām, tur tiek uzskatīti par vispārēja posta gadiem, un visi iedzīvotāji uzsāk cīņu ar putniem. Tiek izmantoti visādi līdzekļi: šaušana, raķetes, indīgas ķimikālijas, dažādi biedēkļi. Diemžēl efekts ir nenozīmīgs, jo putni, pārlidodami no vienas plantācijas uz citu, pie biedējošiem līdzekļiem ātri pierod.
1954.gads kādai ASV lielpilsētai atnesa īstu stihisku nelaimi – pilsēta piedzīvoja sārto strazdu nepieredzētu uzlidojumu. Strazdu mākoņi, burtiski, aizsedza sauli, aplipināja kokus, jumtus, palodzes un nogāza uz trotuāriem un pār pilsētnieku galvām mēslu lietu, ar visu to radot troksni, netīrumus, infekcijas draudus. Varas iestādes veica ļoti enerģiskus pasākumus. Tomēr ne spēcīgas skaņu sirēnas, ne šāvienu kononādes, ne raķešu ugunis, ne dažādi pirotehnikas līdzekļi, ne klabekļi, ne biedēkļi nespēja piespiest strazdus pilsētu pamest.
Par savu glābšanu pilsēta bija pateicību parādā amerikāņu zoologam H. Fringsam. Viņš magnetofona lentē ierakstīja nelaimi vēstošus kliedzienus, kurus izdod līdz nāvei iebiedēti strazdi, reproducēja šos kliedzienus vairākas reizes, un tad strazdi it kā pēc vienošanās atstāja pilsētu. Līdzīgus izmēģinājumus krauķu aizbiedēšanai 50. gadu vidū veicis francūzis Žilbāns.
Līdz ar panākumiem, kas gūti šādos eksperimentos, zinātnē radies jauns virziens – darbs akustisko repelentu (aizbiedēšanas līdzekļu) izveidē.
Akustisko repelentu ražošanas tehnika nav īpaši sarežģīta, kaut gan te vajadzīgas speciālas zināšanas un pieredze. Var, piemēram, ierakstīt magnetofona lentē, kā kliedz nupat noķerts vai kaķi ieraudzījis vanags. Taču šo kliedzienu iedarbība uz putnu radiniekiem būs dažāda. Noķerta putna kliedzienam nekavējoties sekos “paniska bēgšana”, turpretī kliedzieni “kaķa dēļ” nav tik iedarbīgi. Vislielāko izbīli radīs nupat noķerta savvaļas putna kliedzieni. Taču, ja putns būs pieradis pie cilvēka, tad kliedzieni viņa radiniekiem vairs neliksies tik ļoti satraucoši. Kad draud briesmas, putns, tās pamanījis, sūta brīdinošu signālu. Izrādās, ka brīdinošs signāls (“Uzmanību!”) un izmisīgs kliedziens, kas vēstī par draudošām briesmām (“Glābjas, kas var!”), kopā iedarbojas stiprāk nekā katrs atsevišķi.
Uz interesantu faktu norāda A. Sema, kas pirmais akustiskos repelentus izmantojis praksē. Izrādījies, ka putna draudu kliedzienu iedarbība uz sugasbrāļiem atkarīga no putna ranga barā. “Bezierunu” pakļaušanās seko augsta ranga putna signāliem. Tad putni, sadzirdējuši signālu, parasti vispirms pielido pie skaņu avota, riņķo ap to, acīmredzot vēlēdamies noskaidrot briesmu cēloni, un tikai pēc tam aizlido prom, atkārtotu baiļu kliedzienu iebiedēti.
Ko tikai nav darījis zemnieks da…udzu gadsimtu garajā lauksaimniecības vēsturē, lai atbrīvotos no putniem, kas bojā sējumus (atcerēsimies tradicionālo putnu biedēkli sakņu dārzā). “Akustiskie biedēkļi” – briesmas vēstošu kliedzienu reproducēšana – deva pozitīvus rezultātus. Tā, piemēram, A. Sema raksta, ka ar šo vienkāršo un lēto ierīču palīdzību viņam izdevies diezgan ātri padzīt ap 211 000 sārto strazdu, kas uzbrukuši vīnogulājiem kādā no Kazahijas rajoniem.
“Akustiskajiem biedēkļiem”, kas atskaņo putnu baiļu kliedzienus, salīdzinājumā ar citiem aizbiedēšanas līdzekļiem, ir tāda priekšrocība, ka putni pie tiem nepierod un nekļūst vienaldzīgi, jo reakcija uz šiem kliedzieniem putnu nervu sistēmā ir nostiprinājusies miljoniem gadu ilgā evolūcijā un pārvērtusies par sava veida pašaizsargāšanās instinktu, kas liek bez ierunām paklausīt briesmu signālam.
Akustiskās aizbiedēšanas priekšrocība ir tā, ka putni netiek iznīcināti (atšķirībā, piemēram, no indīgām ķimikālijām vai šāvieniem), un tas ir svarīgi, jo lielākā daļa no putnu sugām vispār ir derīga. Tā, piemēram, sārtie strazdi, kuru mākoņus zoologs Fringss tik efektīgi padzina no pilsētas ar akustisko biedēkļu palīdzību, ir galvenie siseņu iznīcinātāji.
Mūsdienu bioakustiskās metodes dod iespēju ne vien padzīt putnus no nevēlamām teritorijām, bet arī pievilināt tos noteiktās vietās, piemēram, lai tie apkarotu kaitīgus kukaiņus, kas lielā daudzumā saradušies plantācijās. Šai nolūkā izmantojami citi putnu valodas signāli – tādi, kas putnus nevis aizbiedē, bet pievilina, piemēram, kliedzieni, kuri signalizē, ka ir atrodama barība. Šiem līdzekļiem ir jau cits nosaukums – akustiskie atraktanti, tas ir, pievilināšanas līdzekļi (no latīņu valodas attraction – pievilkšana).Putni un lidmašīnas
Pasažieru lidmašīna, kurā atradās septiņpadsmit pasažieru un apkalpes locekļi, cieta avāriju divdesmit kilometru attālumā no Baltimoras (ASV), visi cilvēki gāja bojā. Kā noskaidrojās, katastrofu bija izraisījis gulbis, iedrāzdamies stabilizatorā un to saārdīdams; rezultātā lidmašīna vairs nebija vadāma.
Kad angļu lidmašīna “Vanguard” naktī pacēlās gaisā, tās priekšā gadījās putnu bars. Lidmašīnas komandierim radās tāds iespaids, it kā priekšā izaugusi siena. Redzamība pazuda, un lidmašīnu sadrebināja vairāki triecieni. Tūdaļ pārstāja darboties viens no motoriem, un pārējo motoru temperatūra pacēlās virs maksimāli pieļaujamās. Tikai laimīga nejaušība komandierim deva iespēju nosēdināt avarējušo lidmašīnu un izglābt pasažieriem dzīvību. Pēc šī notikuma Edinburgas lidostā lidmašīnu pacelšanās un nolaišanās joslā atrada vairāk nekā simtu beigtu putnu.
Amerikāņu kosmonauts Frīmens gāja bojā aviokatastrofā, kuru izraisīja zoss.
Pasaulē ir reģistrēts tūkstošiem šādu notikumu, un to skaits nemitīgi aug sakarā ar lidmašīnu daudzuma un to ātruma palielināšanos. Ik gadus zaudējumi izmaksā desmitiem miljonu dolāru. Ir radīta Starptautiskā komiteja cīņai pret lidmašīnu sadursmēm ar putniem. Šīs komitejas uzdevumos ietilpst izstrādāt pasākumus briesmu mazināšanai.
Putnu aizbiedēšanai no lidlaukiem tika izmantoti dažādi līdzekļi: stiprs raķetes troksnis, no gaisa un acetilēna maisījuma pagatavoti automātiski biedēkļi, ultraskaņa, šauteņu šāvieni, slazdi, saindēta ēsma un pat granātu sprādzieni. Izrādījās, ka viss ir veltīgi – putnu pie šiem līdzekļiem ātri pierod. Bija arī humors. Kā ironiski norāda N. Tinbergens, kāds valsts ierēdnis licis par 2000 sterliņu mārciņu sapirkt naftalīnu, cerēdams, ka, aerodromu ar to nokaisot, viņš problēmu atrisinās, vislabākajā veidā. Šis ierēdnis nezināja, ka putniem ir vāji attīstīta oža un ka naftalīna smaka to maz traucē.
Kādu laiku lielas cerības tika liktas uz lidlaukos izvietotajām spēcīgajām radariekārtām, kas kalpo lidmašīnu radiolokācijai. Tika ziņots, ka radara starojuma zonā nokļuvis putnu bars – kovārņi, vārnas, zosis, kaijas – izjūk un izklīst. Radās cerība, ka arī no lidmašīnas ceļa putnus var atbaidīt ar radaru. Taču tālākie pētījumi to nav apstiprinājuši. Putni pie radiolokācijas starojuma pierod, nolaižas uz radariekārtām un pat ligzdo tajās.
Amizantu gadījumu aprakstījis V. Jakobi: uz iedarbinātas radariekārtas, kas rotē ar ātrumu divi apgriezieni minūtē, nolaidās mednis un turklāt sāka dziedāt; dziesma turpinājās diezgan ilgi. Acīmredzot šis visjaunākais “atbaidīšanas līdzeklis” viņu nemaz netraucēja.
Daudz labāk darbs uz priekšu pavirzījās, kopš cīņai ar putniem lidlaukos sāktas meklēt zinātniski pamatotas metodes, kas balstītas uz atziņām par putnu bioloģiju un arī valodu. Lieli nopelni šo metožu pamatošanā ir krievu zinātniekam V. Jakobi.
Tagad putnus no lidlaukiem aizbiedē ar spēcīgām akustiskajām iekārtām, kas atdarina izbiedētu vai nelaimē nokļuvušu putnu kliedzienus. Šīs iekārtas izrādījušās krietni efektīvākas nekā daudzi citi līdzekļi.
Taču arī te ir savi sarežģījumi. Lidlaukā var atrasties dažādu sugu putni (kaijas, vārnas, strazdi, zvirbuļi, baloži u.tml.) – arī tādi, kas uz svešiem nelaimi vēstošiem kliedzieniem nereaģē. Vēl vairāk, pat tās pašas sugas putni, ja tie dzīvojuši ģeogrāfiski atšķirti, parasti cits citu nesaprot. Tāpēc daži speciālisti akustisko repelentu praktiskas izmantošanas idejas vērtē skeptiski.
Šai sakarā speciālistiem jādomā, kā vēl dziļāk izpētīt putnu valodu, lai uz iegūto atziņu pamata akustiskos aizbiedēšanas līdzekļus varētu padarīt vēl efektīvākus.
Labai panākumi gūti, šīs metodes trīs gadus lietojot Tallinas lidlaukā. Putnu pierašana pie savu sugasbrāļu kliedzieniem te nav novērota. Konstatēts, ka “akustiskie biedēkļi” labāk iedarbojas kopā ar citām metodēm, piemēram, nonāvēto putnu izbāžņu izkāršana, pirotehniskiem līdzekļiem un tamlīdzīgi. Cīņai ar putniem lidlaukos visai efektīvas var būt tādas bioloģiskas metodes kā dresē…tu plēsoņu audzēšana un izmantošana (piekūni, klijas, vanagi). Šādas metodes praktizē Spānijas lidlaukos, kur seno mākslu – medības ar piekūniem – apguvuši vairāki desmiti lidmašīnu mehāniķu. Tādā pašā nolūkā tiek izmantoti plēsīgo putnu izbāžņi ar vēcināmiem spārniem un pat radioficēti lidojoši vanagu modeļi.
“Biedēkļrobots” – tā var nosaukt putnu atbaidīšanas iekārtu, kuru pēc fermeru pasūtījuma izgudrojis angļu inženieris. Atšķirībā no tradicionālajiem putnu biedēkļiem šie roboti uz putnu parādīšanos reaģē, mežonīgi kaucinādami sirēnu un draudīgi vicinādami “rokas”, ko darbina elektromotors. Biedēkļroboti “atdzīvojas” tāpēc, ka tiem ir “acis” (fotoelementi) un “ausis” (mikrofoni), kas, atskanot putnu balsīm, ieslēdz mehāniku. Spriežot pēc visa tomēr jāatzīst, ka šādu robotu cena katram fermerim nav pa kabatai. Akustiskie repelenti, kuru darbības pamatā ir tipveida atskaņošanas tehnika, izmaksā daudz lētāk un ir vieglāk pieejama katrai saimniecībai.
Tātad bioloģiskās metodes un arī akustiskie repelenti – šie īpatnējie tehniskie bioloģiskie līdzekļi putnu aizbiedēšanai no tīrumiem un lidlaukiem – sola tautsaimniecībai dot daudz labuma jeb, precīzāk sakot, novērst daudzus zaudējumus. Šo līdzekļu efektivitāte ir zinātniski pamatota, praksē pierādīta un, protams, ar zinātnieku pūlēm var vēl tikt palielināta.Apbrīnojamais delfīns
Delfīns – dabas mīkla
Delfīnus cilvēks pazīst no mūžseniem laikiem. Taču līdz pat mūsdienām daudzos aspektos viņi cilvēkam paliek noslēpumainas būtnes. Viena no apbrīnojamām delfīna mīklām – viņa spējas eholokācijā – ir atminēta pavisam nesen, tikai pirms kādiem 40 gadiem. Šis atklājums cilvēku pamudinājis izpētīt delfīnus un daudzus viņa radiniekus no vaļu kārtas daudz uzmanīgāk.
Pošoties tālā ceļā, mēdz meklēt uzticamus ceļabiedrus. Delfīns ir okeāna valdnieks. Viņš ir apveltīts ar neparastu prātu, spēku, kustīgumu, labsirdību un turklāt ātri iemācās izpildīt jebkuru uzdevumu. Vai varam sev vēlēties vēl piemērotāku palīgu okeāna apgūšanā? Tas viss pēdējos gados cilvēkam licis paskatīties uz delfīnu ar citām acīm. Un atklājies, ka šis dzīvnieks mums uzdod neskaitāmas mīklas.
Mīkla ir jau delfīna izcelšanās. Zoologi tos nosaukuši par sekundārajiem ūdensdzīvniekiem. Zinātne uzskata, ka dzīvība radusies okeānā. Tikai pēc daudziem miljoniem gadu pirmās dzīvās būtnes, kas līdzinās arī mūsdienās sastopamajām senajām zivīm latimērijām., iznāca uz sauszemes, lai uzsāktu tās iekarošanu. Taču dažu sugu dzīvnieki, apguvuši jaunu, sauszemei piemērotu dzīvesveidu, tas ir, ieguvuši ķepas, apmatojumu, spēju elpot ar plaušām, dzemdēt dzīvus mazuļus un barot tos ar pienu, kaut kādu iemeslu dēļ nolēma atgriezties okeānā. Tādus dzīvniekus arī sauc par sekundārajiem ūdensdzīvniekiem (delfīni, vaļi, roņi, valzirgi un citi).
Bet kurš no sauszemes dzīvniekiem bija delfīnu priekštecis? Zinātnieki šajā jautājumā izsaka tikai minējumus, jo delfīniem ir stipri mainījies izskats – viņi kļuvuši vairāk līdzīgi zivīm nekā sauszemes dzīvniekiem. Delfīni, tāpat kā visi vaļveidīgie, dzemdē dzīvus mazuļus un baro tos ar pienu. Tātad viņu priekšteči bijuši zīdītāji. Zobainā mute un barošanās veids, varētu likties, liecina, ka tie cēlušies no plēsējiem vai, kā daži uzskata, no kaut kādiem seniem kukaiņēdājiem. Taču pēc acs un kuņģa uzbūves, kā arī dažām izturēšanās īpatnībām vairāk līdzinās pārnadžiem. Vai nav tiesa, grūti ir iedomāties, ka delfīni ir mūsu govju un kazu radinieki? Problēmas atrisināšanu apgrūtina lielas atšķirības vaļveidīgo izskatā un dzīvesveidā. Līdzās dažiem desmitiem delfīnu sugu vaļveidīgo kārtā ietilpst arī plēsoņdelfīni, kas ir īsti jūras tīģeri, kašalots – unikāla “hidroakustiskā lielgabala” īpašnieks un dziļūdens niršanas noslēpumu glabātājs – un, visbeidzot, jūras milži plātņvaļi.
Brīnumaina un neizskaidrojama ir delfīna labvēlīgā attieksme pret cilvēku. Milzīgā atvērtā zobainā mute nezinātājā neviļus izraisa dabiskas bažas. Taču nebaidieties ielēkt šo labestīgi zvēru drūzmā: viņi ne tikai nenodarīs jums nekādu ļaunumu, bet pat izglābs, ja jūs pēkšņi sāksiet slīkt. Cenzdamies notvert jebkuru zvēru, it īpaši plēsēju, cilvēks pamatoti baidās no viņa ilkņiem un nagiem. Bet, ķerot ūdenī delfīnus (mūsdienās to dara tikai zinātniskos nolūkos), nereti veidojas tieši pretēja situācija: cilvēks metas starp satrauktajiem zvēriem, kuri ar īpašu ierīci ir pievilkti pie kuģa borta, un sāk visādi viņus mierināt, piemēram, glaudīt. Tas dod vēlamos rezultātus un ļauj delfīniem izvairīties no traumām, no ieķeršanās tīklos un tamlīdzīgi. Apbrīnojama ir arī pacietība, ar kādu šie dzīvnieki izturas pret visāda veida eksperimentiem, pat ķirurģiskām operācijām, kuras viņi panes bez jebkādas agresivitātes pret cilvēku, kas zvēram sagādā sāpes. Dabiskos apstākļos taču delfīni prot sevi aizstāvēt pat pret tādiem briesmīgiem plēsoņiem kā haizivis. Vai tā nav mīkla?
Ilgi nevarēja izskaidrot milzīgo ātrumu – līdz 40 kilometriem stundā –, ar kādu delfīni peld savā pierastajā stihijā, reizēm apsteigdami daudzus ātrgaitas kuģus. Biomehānikas speciālists profesors Grejs aprēķinājis, ka, ievērojot milzīgo pretestību, ar kādu ūdens iedarbojas uz peldošo fizikālo ķermeni, delfīnam, lai tas varētu attīstīt tik lielu ātrumu, būtu nepieciešama vismaz septiņas reizes spēcīgāka muskulatūra. Šo pretrunu, kas pazīstama ar nosaukumu “Greja paradokss”, mēģināja izskaidrot jau Makss Kreimer…s, kas secināja, ka jautājuma atrisinājums acīmredzot ir saistīts ar delfīna ļoti elastīgo ādu, kura novērš viņa ķermeni aptekošās ūdens plūsmas turbulenci. Visi kuģi, pārvietodamies pa ūdeni, rada savirpuļojumus, un tur pazūd daudz enerģijas. Turpretī delfīns savirpuļojumus nerada. Ar savu cigārveida ķermeni, kuram ir lieliskas plūdlīnijas, viņš it kā “urbjas” ūdenī, viegli slīdēdams starp tā slāņiem. Šajā laikā delfīna āda, kaut kādā veidā mijiedarbodamās ar ūdeni, novērš turbulenots savirpuļojumus un kavitāciju, nodrošina maksimālu lamināro apteci. Kuģu būvētāju sapnis ir radīt kuģiem segumu, kas būtu līdzīgs delfīna elastīgajai ādai: tas taču sola iespēju palielināt kuģu ātrumu, nepalielinot jaudu! Bet kāds ir delfīna ādas noslēpums?
Delfīniem pieder arī patents uz spēju nirt lielos dziļumos – līdz 300 metriem – bez nekādām kesona slimības pazīmēm. Kā zināms, ik pēc desmit metriem ūdens spiediens palielinās par vienu atmosfēru. Tāpēc ūdenslīdējiem, iegremdējoties dziļi ūdenī, asinīs lielā daudzumā izšķīst elpojamā maisījuma sastāvā esošās inertās gāzes (slāpeklis un citas), ko organisms neabsorbē. Ja ūdenslīdēji uzpeld strauji, tad šo asinīs izšķīdušo gāzu spiediens nepagūst atgūt līdzsvaru ar atmosfēras spiedienu un notiek strauja šo gāzu izdalīšanās no asinīm. Daudzo burbulīšu dēļ cilvēka asinis sāk it kā “vārīties”, tāpat kā “vārās” šampanietis atkorķētā pudelē. Pietiek, ka viens no pūslīšiem aizsprosto svarīgu asinsvadu, kas baro kādu nozīmīgu smadzeņu iecirkni, – un kesona slimības iznākums ūdenslīdējiem var būt liktenīgs.
Kā delfīnam izdodas nesaslimt ar kesona slimību, strauji iznirstot no 300 metru dziļuma? Kā viņš spēj ūdenī pat ceturtdaļstundu neelpot? Taču šie delfīnu sasniegumi ir niecīgi salīdzinājumā ar viņu tuvākā radinieka – kašalota – rekordiem. Meklēdams dziļūdens kalmārus, no kuriem viņš pārtiek, kašalots ienirst jūras dzelmē līdz kilometra dziļumam! Šādā dziļumā vairākkārt atrasti beigti kašaloti: dzīvnieki sapinušies pašu pārautajos starpkontinentālajos telefona kabeļos, kas stiepjas pa okeāna gultni. Acīmredzot kašaloti tos notur par kalmāru taustekļiem un, uzsākuši ar tiem “cīniņu”, iet bojā, nokļūdami metāla “taustekļu” gūstā.
1000 metru dziļumā uz katra ķermeņa kvadrātcentimetru iedarbojas 100 kilogramu liels spēks. Ja tur nokļūtu cilvēks bez jebkādām aizsargierīcēm (tā kā ienirst kašalots), viņu šis šausmīgais spiediens tūdaļ nonāvētu, jeb, kā saka ūdenslīdēji, tā būtu nāvējoša barotrauma. Pat šī dziļuma desmitdaļa, tas ir, 100 metru, cilvēkam draud ar nāves briesmām.
Amerikāņu fiziologs S. Ridžvejs un citi pierādījuši, ka vaļveidīgo dzīvnieku eritrocīti skābekli spēj saistīt daudz lielākā apjomā nekā sauszemes zvēru eritrocīti. Turklāt izrādījies, ka vaļveidīgajiem skābekli spēj akumulēt ne vien eritrocīti, bet arī visi ķermeņa muskuļi jeb, precīzāk, muskuļu olbaltumviela mioglobīns, kas šai ziņā ir analoģiska eritrocītu hemoglobīnam. Pēc katras ieniršanas dziļuma kašalots ilgi guļ uz ūdens virsmas, lai pienācīgi atvilktu elpu un iekrātu skābekli kārtējam dziļūdens ēdnīcas apmeklējumam.
Delfīnu un kašalotu nodrošinātība pret kesona slimību, domājams, izskaidrojams tādējādi, ka tie nirst ar relatīvi mazu gaisa krājumu plaušās; turpretī dziļi nirstošs ūdenslīdējs elpo saspiestu gaisu, kas tiek speciāli nogādāts viņa elpošanas ceļos. Tāpēc tiek uzskatīts, ka delfīnu un kašalotu asinīs ir maz izšķīduša slāpekļa un ātras izniršanas gadījumā “šampanieša efekts” nerodas. Taču ir dati, ka profesionālie pērļu zvejnieki ar kesona slimību, ko viņi dēvē par “taravanu”, saslimst reti.
Tātad jāatzīst, ka ar daudzajiem vaļveidīgo aizsarglīdzekļiem, kurus zinātne līdz šim atklājusi, šo dzīvnieku apbrīnojamo spēju ienirt dziļos ūdeņos pilnīgi izskaidrot nav iespējams.
Patiesi, delfīns cilvēkam uzdevis daudz interesantu jautājumu, un atbildes uz tiem var būt ne vien zinātniski nozīmīgas, bet arī praktiski noderīgas….Viņi dzied, klausās un “sarunājas”
Populārajā amerikāņu žurnālā “National Geographic” bija publicēts raksts par noslēpumainajiem kuprvaļu balsīm, turklāt rakstam bija pievienots disks ar vaļu dziesmām.
Kuprvaļu dziedāšana ir apbrīnojami melodiska. Kā liecina Rokfellera institūta zinātnieks Rodžers Peins, kas to speciāli ierakstījis Bermundu salās, šo vaļu balsis atgādina te oboju, te klarneti, te dūdas. Bez tam viņi dzied ne vien “solo”, bet arī “korī”. Par “vaļu daiļradi” sākuši interesēties pat mūziķi.
Ja ierakstīto kuprvaļa dziesmu atskaņo sešpadsmit reizes paātrinātā tempā, liekas, ka skan putnu dziesma, Tās emocionālā iedarbība uz cilvēku ir ļoti spēcīga. Dziesma skan te kā neiedomājami skaista mūzika, te kā sērīgi šņuksti, te kā skaņa, ko izdveš slīkstošs cilvēks… Dažādu vaļu dziesmas ir ļoti līdzīgas. Var pat iedomāties, ka visi kuprvaļi dzied vienu un to pašu dziesmu. Taču gadu no gada tā stipri mainās.
Skaņas, kuras rada četrdesmit tonnu smags kuprvalis, ir ļoti spēcīgas. Tās burtiski satricina cilvēku, ja viņš gadās ūdenī blakus valim. Šīs skaņas, pēc kāda kinooperatora izteiciena, atbalsojas “krūtīs kā bungas”, tās neapšaubāmi var kalpot ļoti tālai signalizācijai. Akustiķi pierādījuši, ka milzīgajā ūdens masā apmēram 1000 metru dziļumā stiepjas tā sauktie “skaņu kanāli”, pa kuriem skaņa var izplatīties tūkstošiem kilometru tālu, tas ir, cauri visam okeānam. Acīmredzot vaļi šos kanālus zina un izmanto, lai sazinātos ar tāliem sarunu biedriem, kas atrodas citās jūrās.
Baltvaļu delfīnu afalīnu un daudzu citu vaļveidīgo balsis ir daudzveidīgas. Tāpēc rodas pamatots jautājums: vai delfīnu un vaļu bagātā akustiskā signalizācija patiesi nav viņu valoda, ar kuras palīdzību viņi sazinās, cits citam nododami sarežģītu informāciju? Pēc relatīvajiem smadzeņu izmēriem šie dzīvnieki taču ir tuvi cilvēkam, viņiem daudz ko var iemācīt, un tas liecina par intelektu un atjautību.
Pašlaik šī jautājuma risināšanā pētniekiem ir dažādas pozīcijas. Visradikālāko viedokli pauž amerikāņu pētnieks Džons Lilijs, kurš lasītājiem pazīstams kā grāmatas “Cilvēks un delfīns” autors. “kādreiz cilvēki spēs sarunāties ar citu sugu pārstāvjiem. Pie šī secinājuma es nonācu, rūpīgi izanalizējot datus, kas iegūti mūsu izmēģinājumos ar delfīniem,” Lilijs rakstīja savā grāmatā. Viņa darbs tika uzņemts kā gadsimta sensācija zinātnē. Un kā nu ne! Zinātnieks apgalvoja, ka delfīni, būdami apveltīti ar attīstītu intelektu, spējot sazināties svilpienu valodā. Viņi protot atdarināt arī cilvēka smieklus un dažādas skaņas, pat runas skaņas. Tās delfīni atbilstoši savam skaņu radīšanas aparātam atveidojot augstā tonalitātē un koncentrēti, bet galvenais – apzināti ievērojot situācijas būtību! Lilijs no delfīniem esot dzirdējis tādas frāzes, kā “three- two – three” (“trīs – divi – trīs”), “ It’s six o’clock!” (“Pulkstenis ir seši!”), “This is a trick!” (“Tā ir mānīšanās!”) un tamlīdzīgi. Delfīnu Elvaru Lilijs iemācījis angliski izrunāt vairākus vārdus un pat teikumus un panācis, ka delfīns runā zemākā balsī, kas augstuma ziņā vairāk līdzinās cilvēka balsij.
Reakcija uz šiem Džona Lilija darbiem Amerikā bija ļoti vētraina: no jūsmīgās slavināšanas līdz iznīcinošam izsmieklam. “tā ir jauna zinātnes robežlīnija, kurai mēs bezbailīgi tuvojamies!”, “Psihiatrs grib piespiest delfīnu runāt,” “Delfīns, kas aplaimots ar elektriskās strāvas triecienu, atdarina zinātnieka sievas smieklus un…mirst” – tādi bija virsraksti avīzēs.
Visasāk Dž. Lilija pozīciju kā zinātniski nepamatotu nosodīja viņa ilggadējais kolēģis delfīnu pētīšanā F. Vuds. Atzīdams, ka Dž. Lilijs ir godīgs un cienījams cilvēks, kas apveltīts ar spožu intelektu, Vuds tomēr aizrādīja, ka, delfīniem piedēvēdams tiem nepiemītošas lingvistiskas spējas, Lilijs vēlamo pieņēmis par īstenību. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem iemācīt delfīniem angļu valodu, Lilijs savu laboratoriju un “Sazināšanās pētīšanas institūtu”, kas atrodas Maiami, esot slēdzis un pats aizbraucis nezināmā virzienā. Viens no bijušajiem Lilija līdzstrādniekiem aizsūtīji…s viņam vēstuli, taču atbildi neesot saņēmis. Tātad Vuds uzskata, ka idejas, ko paudis Lilijs, cietušas pilnīgu fiasko, bet pats autors “ievārījis putru” un “aizlaidies krūmos”. Taču ir ziņas, ka Lilijs nav zaudējis cerību pierādīt visai pasaulei savu taisnību. Līdzās citām jaunām metodēm viņš nodomājis izmantot ESM, kas būtu starpnieks sazināšanās sistēmā “cilvēks – delfīns”.
Tomēr līdz ar Lilija idejām radies daudz pētījumu, kuru mērķis ir noteikt delfīnu radīto skaņu nozīmi un viņu akustiskās komunikācijas sarežģītības pakāpi.Viņi saklausa nedzirdamas skaņas
Ja mēs gribam zināt, vai cilvēks dzird skaņu, tad visvienkāršāk ir pajautāt to viņam pašam. Bet kā, lai to pajautā dzīvniekam, kaut arī tik gudram kā delfīns? Diemžēl mūsu zināšanas par delfīnu valodu pagaidām vēl nav tik pilnīgas, lai risinātu ar viņu šādu dialogu. Tomēr informācijas apmaiņa ar delfīnu pēc principa “jautājums – atbilde” ir pilnīgi iespējama. Šim nolūkam kalpo vairākas metodes, arī tādas, kur dzīvniekiem tiek veidots nosacījuma reflekss.
…Izmēģinājuma delfīns Aurora – pagaidām gūsteknis Karadaga biostacijas akustiskajā laboratorijā šodien strādājis īpaši labi. Viss liecina, ka eksperimenta uzdevumu viņš ir iemācījies teicami un izpilda ar acīmredzamu patiku. Gaidot akustisko signālu, delfīns sprosta vidū pacietīgi stāv “uz starta”. Signālu izdzirdis, viņš metas uz organiskā stikla bumbu, kas diedziņā piekarināta virs skaņas avota, kurš atrodas zem ūdens, un ar degunu to pagrūž; par to viņš saņem balvu – nelielu stavridu, ko tūdaļ veikli norij.
Izpildāmais uzdevums šādam “intelektuālam” zvēram, protams, ir pavisam viegls. Taču visa eksperimenta būtība ir pavisam cita. Lieta tāda, ka, pēc signāla izpildot attiecīgo darbību, dzīvnieks pētniekam var sniegt atbildes uz daudziem, reizumis diezgan sarežģītiem jautājumiem. Aprakstītajā gadījumā jautājums bija šāds: kāda ir delfīna dzirdes jūtīguma robeža? Precīzāk – kāda ir minimālā skaņas intensitāte, kuru delfīns spēj uztvert, un vislielākā skaņas frekvence, kas pieejama delfīna dzirdei?
Tagad eksperiments kļūst sarežģītāks: tiek raidītas aizvien klusākas un klusākas skaņas. Delfīns joprojām pēc signāla izpilda savu vienkāršo uzdevumu. Tātad viņš skaņu dzird. Bet, lūk, kārtējā signāla skaņas intensitāte tiek vēl nedaudz samazināta. Signāls skan, bet delfīns nekust ne no vietas. Secinājums ir skaidrs – dzīvnieks skaņu nedzird. Tagad skaņas intensitāti nedaudz palielina. Delfīns reaģē, tas ir, dzird. Tātad te, starp šīm divām skaņas intensitātes gradiācijām, atrodas delfīna dzirdes jūtīguma galējā robeža jeb, kā saka fiziologi, viņa dzirdes uztveres slieksnis.
Paskatīsimies, kāds ir šis slieksnis. Amerikāņu bioakustiķa Džonsona pētījumi pierādījuši, ka delfīnu dzirdes maksimālais jūtīgums apmēram par 20 decibeliem, bet plēsoņdelfīnu – par 30 decibeliem pārsniedz cilvēka dzirdes maksimālo jūtīgumu , tas ir, delfīns dzird skaņas, kuru enerģija ir 400 (bet plēsoņdelfīnam gandrīz 1000!) reizes mazāka par mūsu ausij vairs tik tikko sadzirdamo skaņu enerģiju. Tātad delfīnu un viņu tuvo radinieku plēsoņdelfīnu dzirde ir 400 – 1000 reizes jūtīgāka par mūsējo. Viņi dzird mums nedzirdamas skaņas!
Izdarīsim vēl vienu eksperimentu: skaņai, kura delfīnam kalpo par darbības veikšanas signālu, mainīsim frekvenci. Ģeneratora skalā secīgi iestādām skaņas ar frekvenci 100 Hz, 1000 Hz, 10 000 Hz – Aurora tās lieliski dzird. Virzāmies tālāk: 20 000 Hz, 40 000 Hz, 60 000 Hz. Dīvaini – dzīvnieks dzird aizvien labāk un labāk!
Kā zināms, cilvēka dzirde spēj uztvert akustiskās svārstības, kuru frekvence ir apmēram no 20 līdz 16 000 Hz. Skaņas ar augstāku frekvenci mūsu auss nespēj saklausīt. Bet delfīns cilvēka dzirdei nepieejamās ultraskaņas saklausa. Vēl vairāk. Tieši te, augstu ultraskaņas frekvenču apgabalā – no 60 000 līdz 100 000 Hz –, atrodas delfīna dzirdes vislielākā jūtīguma zona. Aurorai dzirdes augšējā robeža izrādījās 142 000 Hz. Tas gandrīz desmit reizes pārsniedz cilvēka dzirdes galējās iespējas.Viņi “redz” ar ausīm
Kad pārdevēja mums izsniedz nopirkto tējas servīzi, viņa katru priekšmetu pārbauda, viegli tam piesitot ar zīmuli. Katrs trauks, protams, šķind citādi, bet īpatnēja skaņa tūlīt mums ziņos, ja porcelāns būs kaut vai mazliet ieplaisājis. Tieši tāpat dzelzceļa apgaitnieks (protams, vecos laikos – tagad to dara mašīna) mēdz pārbaudīt sliežu stiprumu: iet un piedauza. Piedauza un ieklausās. Ieklausās un atklāj ieplaisājušu sliedi.
Aizvērsim acis un ar tējkaroti uz labu laimi piesitīsim priekšmetiem uz mūsu galda. Te, protams, tinkšķ glāze. Un te dzirdama neskanīga, apslāpēta skaņa: droši vien tā ir maize. Bet tur metāliski šķind sudraba cukurtrauks. Izrādās, ka visi priekšmeti noteicami pēc dzirdes, taču ar obligātu nosacījumu – jāpanāk, lai tie skanētu.
Tātad skaņu, kas dzirdama, kad piesit kādam priekšmetam (tās intensitāti, augstumu, tembru, ilgumu), nosaka materiāls, no kura priekšmets ir pagatavots. Šo fizikas likumu delfīni jau sen ir “apguvuši” un pielieto praksē. Laika viņiem bijis atliku likām – miljoniem evolūcijas gadu, miljoniem gadu, kuru gaitā viņi pielāgojušies dzīvei ūdenī.
Kā jau tika pieminēts, delfīna tālie senči dzīvojuši uz sauszemes. Nav zināms, kas viņus piespiedis pārcelties uz ūdeni – barības trūkums vai pārmērīgs ienaidnieku daudzums. Taču, pa otram lāgam uzsākdami zemūdens dzīvi, delfīnu senči atklājuši diezgan nepatīkamu ūdensvides īpašību: pat ļoti tīrā ūdenī tālāk par desmit divdesmit metriem nekas vairs nav saskatāms. Turklāt, ja ir jānirst dziļāk vai ūdens kļūst duļķaināks, tad pat divu triju metru attālumā nevar redzēt ne acī durams. Un laikam tieši tāpēc delfīnu senči mēģināja izlīdzēties ar ausīm acu vietā un pūlējās “skatīties” ar tām. Ūdenī jau dzirdamībā ir vēl labāka nekā gaisā: skaņa izplatās gandrīz piecas reizes ātrāk un nokļūst daudz tālāk.
Taču, lai orientētos pēc dzirdes, priekšmetiem jāliek skanēt. Akls cilvēks tam izmanto spieķi, viegli ar to piesizdams priekšmetiem. Delfīni šajā nolūkā pielāgojuši skaņas vilni, precīzāk, īsu klakšķi jeb lokācijas impulsu, kuru viņi iemācījušies izdot diezgan racionāli; te viņiem palīdz sarežģīts labirints, kuru veido gaisa kanāli un maisi, kas atrodas galvas augšējā daļā virs galvaskausa. Šie lokācijas impulsi, kas ir ārkārtīgi īsi un spalgi (to ilgums mērījams sekundes simttūkstošdaļās), labi izpilda āmuriņa lomu un liek zemūdens priekšmetiem skanēt (tādējādi rodas atstarotie signāli, tas ir, atbalss). Turklāt delfīni iemācījušies šos signālus raidīt šaura koncentrēta kūļa veidā; šim nolūkam tiek izmantota īpaša fokusējoša tauku lēca un galvaskauss – reflektors. Tas viņiem dod iespēju virzīt akustisko starveida impulsu uz dažiem zemūdens priekšmetiem, tāpat kā lukturīša staru. Sastapis jebkuru šķērsli, akustiskais starveida
impulss atbalss veidā atgriežas atpakaļ pie delfīna, nesot informāciju par priekšmeta īpašībām, jo atbalss, kas rodas, skaņai atstarojoties no dažādiem priekšmetiem, ir atšķirīga.
Un tieši tāpēc delfīnam arī vajadzīga neparasti jūtīga un smalka dzirde, kas spēj uztvert šo informāciju un novērtēt priekšmeta īpašības. Te notiek viens no daudzajiem dabas brīnumiem: delfīns pavisam bez acu piedalīšanās it kā redz priekšmetu ar ausīm. Turklāt atšķirībā no vizuālās uztveres viņš ne vien spēj novērtēt priekšmeta izskatu, bet arī lieliski noteic tā īpašības, piemēram, sastāvvielas.
Tātad delfīna eholokators, līdzīgi rentgenaparātam, “redz” materiālu. Šīs apbrīnojamās spējas pamatā ir delfīna smalkā dzirde, kā arī pa ūdeni skrejoša skaņas viļņa īpašība iespiesties ķermenī un pēc tam izstaroties – dot sekundāru atbalsi, kas delfīna izsmalcinātajai dzirdei piegādā informāciju par materiāla iekšējo struktūru.Viņi mērī attālumus pēc dzirdes
Ja aklais gribēs izmērīt attālumu līdz tuvākajam šķērslim, viņš centīsies to aizsniegt ar savu spieķi. Tā kā spieķa garums viņam ir zināms, kļūst zināms arī attālums. Līdzīgā veidā arī delfīns mērī attālumu līdz viņu interesējošam priekšmetam. Par attāluma mēru viņš izmanto laika intervālu.
Skaņa ūdenī izplatās ar patstāvīgu ātrumu (150 m/s). Tātad, jo tālāk ir priekšmets, jo vairāk laika vajag, lai akustiskais impulss no delfīna aizskrietu līdz priekšmetam un atbalss veidā atgrieztos. Eksperimenti parādījuši, ka šo laiku, tātad arī attālumu līdz locētajam priekšmetam, delfīns spēj novērtēt.
Delfīna lokācijs impulsi ir sērijveidīgi, t.i., tie bieži seko cits sitam. Daudzie statistiskie mērījumi atklājuši, ka laika intervālu starp lokācijas impulsiem delfīns maina proporcionāli attālumam līdz viņu interesējošam priekšmetam: jo attālums ir lielāks, jo retāk cits citam seko viņa raidītie lokācijas impulsi. Un otrādi, tie kļūst aizvien biežāki, delfīnam tuvojoties zivij, kas iemesta ūdenī.
Izrādījies, ka ikvienu nākamo lokācijas klakšķi delfīns raida tikai pēc tam, kad ir pienācis iepriekšējā klakšķa ehosignāls. Turklāt ne jau uzreiz, bet pēc kāda laika (vidēji pēc 20 ms.). Acīmredzot šī aizkavēšanās delfīnam nepieciešama ehosignāla uztveršanai un derīgās informācijas iegūšanai no tā.
Augstāko dzīvnieku spēja novērtēt īsus skaņu intervālus ir plaši pazīstams fizioloģisks fakts. Šī dzirdes īpašība, starp citu, ir pamatā arī dzīvnieku un cilvēku spējai noteikt skaņas avota atrašanās virzienu: tiek novērtēts, par cik ilgu sprīdi atšķiras laiks, kad skaņu vilnis nonāk labajā un kad kreisajā ausī.
Jābrīnās tikai par to, cik ātri delfīna dzirdes sistēma apstrādā sarežģīto akustisko informāciju: interesējošā priekšmeta atbalsi delfīns klausās tikai apmēram 0,02 sekundes un pēc tam raida kārtējo zondējošo impulsu. Vai šajā laikā viņš pagūst pilnīgi aptvert iegūto informāciju vai arī to sakrāj no daudziem impulsiem un novērtē kopumā? Jādomā, ka delfīnam pa spēkam ir abi paņēmieni.
Interesējošā priekšmeta attāluma mērīšanā delfīnam ir lieliskas iespējas: laika intervāls starp izstaroto impulsu un ehosignālu vienmēr ir stingri proporcionāls attālumam līdz priekšmetam. Šo vienkāršo sakarību miljoniem gadu ilgajā eholokācijas praksē delfīni apguvuši pilnīgi. Eksperimenti pierādījuši, ka ar skaņas viļņa palīdzību delfīns priekšmetu attālumu starpību spēj atklāt pat tad, ja tā ir tikai daži centimetri (no 5 – 10 metru attāluma).
Reizumis delfīns stipri samazina lokācijas impulsu biežumu un sāk raidīt tikai ļoti retus, gandrīz vai atsevišķus impulsus, kas ir daudz spēcīgāki. Acīmredzot tas ir saistīts ar ļoti tālu priekšmetu lokāciju: tad delfīnam atbalss jāgaida ilgi. Tiek uzskatīts, ka delfīni pēc atbalss spēj atklāt simtiem metru tālus zivju barus. Dažkārt, tālus priekšmetus locēdams, delfīns raida nevis impulsus, kas reti seko cits citam, bet gan īsas biežu impulsu sērijas. Šādu sēriju aizsūtījis lielā attālumā, delfīns gaida atbalsojamies garu ehosignālu sēriju, ko viņš var novērtēt kopumā, nevis pa atsevišķiem impulsiem.
Kā redzams, delfīnam ir ne tikai ātrdarbīga katra atsevišķa ehosignāla informācijas iegūšanas un apstrādes sistēma: acīmredzot viņš kaut kādā veidā spēj arī visu informāciju summēt un novērtēt kopumā. Tā kā ehosignāli pienāk no dažādiem priekšmetiem, uz kuriem dzīvnieks virza sava eholokatora akustisko staru, delfīna smadzenēs veidojas savdabīga visas apkārtējās situācija panorāma. Kad apkārtni uztver vizuāli, šāda panorāma rodas tāpēc, ka acīs un tātad arī smadzenēs vienlaikus nokļūst informācija no daudziem priekšmetiem, turpretī lokācijas gadījumā panorāma rodas, summējoties informācijas porcijām, kas iegūstamas no laika ziņā izstieptas ehosignālu virknes.
Čempions eholokācijas tāluma ziņā, bez šaubām, ir delfīnu tuvākais radinieks – kašalots. Tā kā viņš pārtiek no kalmāriem, kas mīt 400 – 600 metru dziļumā un pat vēl dziļāk, kašalotam laiku pa laikam nākas turp ienirt. Bet kalmāri uzturas baros, kuri jā…uzmeklē. Taču kāpēc gan veltīgi būtu tik dziļi jānirst, ja meklēšanai var izmantot skaņas vilni?
Kašalota akustiskā eholokācijas sistēma izskatās patiesi grandioza. Tas ir īsts “tālšāvējlielgabals”, kura garums ir 5 metri un kurš aizņem gandrīz trešdaļu no dzīvnieka ķermeņa. Tomēr šī sistēma, tāpat kā delfīniem, atrodas galvasdaļā virs augšžokļiem, tāpēc kašalota galva liekas nesamērīgi liela.
Kašalota eholokatora uzbūves īpatnības (piemēram, milzīgos apmērus) var izskaidrot ar tā darbības specifiku un vispirms ar nepieciešamību būt “tālšāvējam”. Mēs jau zinām, ka dažkārt šie dzīvnieki medī pat 1000 metru dziļumā, jo šādā dziļumā atrasti beigti kašaloti, kas sapinušies bruņotajos starpkontinentālajos telefona kabeļos. Jādomā, ka viņu ārkārtīgi spēcīgais eholokators var atklāt medījumu arī daudz lielākā attālumā.Viņus netraucē stiprs troksnis
Viena no apbrīnojamām delfīna īpatnībām ir viņa spēja ļoti vājus signālus saklausīt arī lielā troksnī, nav grūti aprēķināt, ka ehosignālam, kas atstarojas, piemēram, no zivtiņas, ir tikai dažas miljondaļas no tiešā eholokācijas signāla enerģijas; būtībā tās ir pavisam niecīgas, vājas skaņas. Pietiks, ja pateiksim, ka delfīns spēj sadzirdēt atbalsi no skrotas, kas klusi grimst ūdenī četru metru attālumā. Tas viss liecina par neprastu dzirdes asumu. Taču vēl jāņem vērā, ka tik vājas skaņas delfīns spēj saklausīt diezgan stipra troksnī, kas simtiem reižu pārsniedz viņam vajadzīgo signālu. Dabiskajos apstākļos šāda trokšņa avoti ir pati mūždien trokšņojošā jūra, tās daudzie iemītnieki, paša delfīna ciltsbrāļu balsis un, visbeidzot, reverberatīvie traucējumi, tas ir, atbalsis no apkārtējiem priekšmetiem, piemēram, no jūras dibena, ūdens virsmas, tuvumā peldošo delfīnu ķermeņiem un tamlīdzīgi. Kā tad delfīns šādā neiedomājamā blakusskaņu haosā spēj saklausīt ārkārtīgi vājos ehosignālus?
Ja cilvēks grib saklausīt ļoti vāju skaņu vai troksni sadzirdēt sarunu biedri, viņš savu uzmanību virza uz skaņu avota pusi, pagriežas pret to ar seju, rupora veidā pieliek pie auss savu roku, lai uztvertu pēc iespējas lielāku skaņas viļņa enerģiju, un tamlīdzīgi. Tā, piemēram, pie svētku galda, kur cits ar citu sarunājas pat pāri istabai, katrs dzirdam sava partnera runu, kaut gan tuvākā kaimiņa runa vai mūzika un dziedāšana ir daudz skaļāka. Šis apbrīnojamais dzirdes uzmanības selektivitātes un vērsuma efekts zinātniskajā literatūrā tā arī ieguvis nosaukumu “saviesīga vakara efekts” (cocktail party effect).
Izrādījies, ka delfīna dzirdei šāds uztveres vērsums (selektivitāte) piemīt visaugstākajā mērā. Augstfrekvences ultraskaņas (80 000 – 100 000 Hz), kuras izmanto delfīna eholokators, dzīvnieks var maksimāli labi sadzirdēt tikai tādā gadījumā, ja skaņu avots atrodas tieši priekšā pa delfīna ķermeņa ass līniju. Pat vismazākā novirze sānis delfīna spēju saklausīt krasi samazina. Tieši tāpēc delfīna dzirde ir nejūtīga pret jebkuriem trokšņa avotiem, ja tie atrodas sānis. Te delfīnam praktiski neeksistē, un tas viņam arī palīdz vislabāk saklausīt derīgo signālu.
Tātad delfīna eholokatīvā dzirde izveidota tā, it kā viņu ar interesējošo objektu saistītu šaurs akustisks kanāls, kas ir līdzīgs fonendoskopam, ar kuru ārsts izklausa slimnieku.
Delfīna dzirdes asā telpiskā vēsuma pamatā ir tā sauktais binaurālais efekts, tas ir, labās un kreisās auss neirālo centru sadarbība. Šī efekta fizioloģiskie mehānismi sīki izzināti profesora A. Konstantinova laboratorijā (Pēterburgas universitātē).
Bioakustiķis N. Dubrovskis, kopā ar saviem līdzstrādniekiem pētīdams delfīna dzirdi, konstatējis vēl kādu interesantu tās īpatnību, kas dod iespēju izskaidrot delfīna nejūtīgumu pret reverberatīvajiem traucējumiem (tas ir, pret atbalsi, kas nāk no “nepiederīgajiem” priekšmetiem). Delfīnam acīmredzot piemīt strobētspēja, t.i., delfīna dzirdes jūtīgums maksimāli palielinās tais brīžos, kad gaidāma atbalss no viņu interesējošā objekta, savukārt visā pārējā laikā dzirdes jūtīgums ir mazāks. Delfīns it kā atver dzirdes kanālu uz ļoti īsu laiku, lai laistu cauri un uztvertu viņu interesējošo ehosignālu, bet visu pārējo laiku tur savu dzirdes aparātu aizvērtu. Tas pasargā delfīna dzirdi no daudzu nevajadzīgu skaņu kaitīgās iedarbības, bet galvenokārt no to priekšmetu atbalsīm, kuri atrodas lokācijas signāla ceļā tuvāk vai tālāk no delfīnu interesējošā priekšmeta.
Ātrums ar kuru delfīns spēj norobežoties no atbalšu traucējumiem, izrādījās fenomenāls: 0.0002 – 0,0005 s. Tas nozīmē, ka stiprs akustiskais traucējums, kas pienācis agrāk vai arī vēlāk par šo laiku, delfīna dzirdi neapgrūtina. Pat ļoti vārgs signāls blakus šādam traucējumam tiks uztverts un izanalizēts. Tā patiesi ir apbrīnojama delfīna dzirdes īpašība, jo piemēram, cilvēka dzirdei ir kaitīgs pat traucējums, kas laika ziņā attālināts no derīgā signāla par 1000 reizes prāvāku lielumu.
Tātad delfīnu apbrī…nojamais stabilais nejūtīgums pret stipriem traucējošiem trokšņiem izskaidrojams ar viņa akustiskās uztveres šauro telpisko un laicisko selektivitāti. Tēlaini runājot, delfīna dzirdē telpas un laika ziņā ir it kā logs, pa kuru delfīns laiž cauri tikai derīgo informāciju, bet nelaiž cauri troksni.
Līdzās tam jāpiebilst, ka delfīna eholokators izmanto augstas ultraskaņas frekvences – 80 000 – 1000 000 Hz, kuru apgabalā jūrā valda relatīvs klusums. Arī šis apstāklis veicina delfīnu pašu radīto ultraskaņas ehosignālu labāku dzirdamību.No viņiem daudz ko varam mācīties
Miljoniem ir aklu cilvēku, kas iztausta ceļu ar spieķi, būtu priecīgi, ja varētu iegūt pilnīgāku orientācijas paņēmienu.
Amerikāņu bioakustiķi ir izgudrojuši ierīci, kas cilvēkam ūdenī ļauj orientēties bez redzes piedalīšanās – pēc delfīna eholokatora principa, tas ir, pēc dzirdes. Tiesa, šis aparāts ir diez gan masīvs un, protams, nav tik pilnīgs.
Līdzīgi mēģinājumi jau uzdarīti sen. 1966. gadā Itālijā notikušajā starptautiskā simpozijā, kas bija veltīts Spallancāni piemiņai (viņš atminējis sikspārņu eholokācijas noslēpumu), dažādu valstu zinātnieki stāstīja par “akustisko briļļu” tipa ierīcēm, kas ļauj aklajam ar dzirdes palīdzību “redzēt” apkārt notiekošo. Par šādiem mēģinājumiem savos darbos vairākkārt stāstījis amerikāņu zinātnieks Donalds Grifins.
Kaut gan aklajiem paredzēto “akustisko briļļu” konstrukcijas pamatā ir tas pats princips (orientēšanās pēc dzirdes), kuru izmanto delfīni un sikspārņi, tomēr šo sistēmu izšķirtspēja vēl ir tālu no pilnības, un neredzīgajiem joprojām jāiztiek ar spieķi.
“akustisko briļļu” konstruēšana būtiski apgrūtina tas, ka cilvēkam nav ultraskaņas dzirdes, kas lieliski attīstīta eholocējošiem dzīvniekiem. Tas konstruktorus mudina ar dažādiem paņēmieniem izstiept ehosignālus laikā vai arī meklēt kādus citus ceļus, kas cilvēka dzirdei padarītu pieejamu un formāciju, kura ir ietverta ultraskaņas ehosignālā. Galvenās grūtības ir tās, ka mūsu dzirde salīdzinājumā, piemēram, ar delfīna dzirdi darbojas visai lēni. Tāpēc cilvēka spēja “redzēt” ar ausu palīdzību būtu nepilnīga pat tad, ja tehnika būtu pilnīga.
Tiesa, ir zināms, ka akla cilvēka dzirdei ir krietni labāk piemērota tam, lai analizētu akustiskus klakšķus, kas ir līdzīgi delfīna ehosignāliem. Šī spēja aklajiem ir attīstījusies kā kompensācija par redzes trūkumu.
Attāluma mērīšanai un zemūdens priekšmetu atklāšanai delfīni skaņas vilni izmanto jau miljoniem gadu. Turpretī cilvēks to iemācījies tikai nesen.
Mūsdienu eholots kalpo ne vien tam, lai ātri izmērītu dziļumu un pat iezīmētu jūras dibena reljefu – tas ir ļoti svarīgi zinātniskos nolūkos –, bet arī daudziem citiem uzdevumiem. Visiem ir zināma milzīgā kuģa “Titāniks” bojāeja 1912.gadā – kas uzdūrās aisberga zemūdens daļai, kuru kapteinis nepamanīja. Mūsdienu modernajiem okeāna kuģiem līdzīga traģēdija nedraud, jo par zemūdens šķēršļiem kapteinim nekļūdīgi ziņo hidroakustiskā stacija, kas ierīkota pēc eholota principa. Arī mūsdienu zvejaskuģi vai kuģi, kas meklē zivju atrašanās vietas, grūti iedomāties bez šādas ierīces. Zivju lokatora akustiskais stars izmeklē jūras dzelmi un ziņo par tu esošiem zivju bariem. Tomēr zivju lokators var arī kļūdīties: piemēram, ūdenī sakrājušos gaisa burbulīšus tas var sajaukt ar zivju baru. Delfīns, protams, nekļūdās. Tāpēc, dabiski, zinātnei ir izvirzīts uzdevums noskaidrot, kā tas viņam izdodas, kādi delfīna dzirdes mehānismi nodrošina viņa “akustiskās redzes” aparāta, tas ir, bioeholokatora, nekļūdīgo darbību.
Mēdz runāt, ka pagātnē zvejnieki pratuši izmantot delfīnus, kas viņiem palīdzējuši iedzīt zivis tīklos. Mūsdienu zvejniecībā ir ierosināts šim nolūkam izlietot delfīnu balsu ierakstus magnetofona lentē. Iedomājieties kuģi, kas aiz sevis velk milzīgu maisveida tīklu, kuru sauc par trali. Nupat ar trali iesmelts liels zivju bars. Dzirdama komanda: “Izvilkt trali uz kuģa!” Bet, kamēr trali pievelk pie kuģa, liela daļa zivju pagūst izmukt.
Lai to novērst speciālisti ierosinājuši traļa ieejā zem ūdens novietot skaņas raidītāju, kas reproducētu delfīnu signālus zivju medību laikā. Kā izrādījies, ar šādu metodi zivis var aizturēt traļa pakaļgalā, tātad zveju ar trali padarīt efektīvāku. Šādu bioakustikas sasniegumu ieviešanā zvejniecībā lieli nopelni ir V. Protasovam un viņa līdzstrādniekiem.
Taču vaļveidīgo zvejniekiem ir ne vien palīgi, bet arī konkurenti.
Kad pie Katalīnas salas (Karību jūrā) zvejo nārstojošos kalmārus, zvejas vietās pulcējas lieli grindu un lauvroņu bari – šie dzīvnieki, izrādās, ir daudz veiklāki par zvej…niekiem. Zvejnieki dusmās laiž darbā pat šauteni. Bet ir taču žēl šos dzīvniekus nogalināt! Un tieši te talkā nāk bioakustika.
Vajag tikai izslēgt izstarotājus, kas raida plēsoņdelfīniem raksturīgās skaņas, un tūdaļ konkurentus gardēžus it kā vējš būtu aizpūtis – ar plēsoņdelfīniem, kā zināms, nav joki. Pat milzīgie pelēkie vaļi, saklausījuši plēsoņdelfīnu balsu ierakstus magnetofona lentē, ātri pagriežas pretējā virzienā. Tātad arī viņi sargās no “okeāna tīģeriem”. Amerikāņu bioaksutiķis Bils Kamings ar plēsoņdelfīnu balsu ierakstiem veiksmīgi padzina baltvaļu barus no kādas Amerikas upes grīvas, kur baltvaļi iznīcināja lašu mazuļus. Interesanti, ka baltvaļi, izdzirduši plēsoņdelfīnu signālus, momentāni apklust un laižas lapās. Citu blakustrokšņu raidīšana tādu iespaidu uz baltvaļiem neatstāj, dzīvnieki pret tiem ir vienaldzīgi. Tas vēlreiz apliecina, ka baltvaļi lieliski izprot, ar ko viņiem ir darīšana.Valoda, kas saprotama visiem
Kaismīgs orators, dziedonis vai mūzi-
ķis, kas ar daudzveidīgām skaņām vai
balss modulācijām izraisa klausītājos
spēcīgas emocijas, diez vai nojauš, ka
ļoti tālā senatnē viņa puscilvēkveidī-
gie senči kvēlas kaislības cits citā
sacēluši aplidošanas un sāncensības
laikā.
Č. DARVINS

Lai cik lielu izbrīnu mūsos arī radītu, dzīvnieku spēja savstarpēji sazināties ar skaņas palīdzību, tomēr vislielāko pilnību šīs spējas ziņā sasniedzis cilvēks. Nevienu uz Zemes mītošo būtni – pat visattīstītāko, pat tādu, kurai ir sarežģīta akustisko sakaru sistēma, ko mēs uzskatām par iespējamu apzīmēt ar terminu “dzīvnieku valoda”, šai ziņā nevar salīdzināt ar cilvēku. Cilvēka runa ir nepārspēti komplicēta un pilnīga sistēma, kas nodrošina abstrahēšanos no konkrētiem apkārtējās īstenības priekšmetiem un parādībām un rada priekšnoteikumus tādām mūsu tīri cilvēciskajām spējām un vajadzībām kā, piemēram, domāšanai, apziņai un pašapziņai, zinātnei, mākslai, sabiedriskās un sociālās uzvedības augstākajām formām. Cilvēks ir apveltīts ar tieksmi uz bezgalīgu apkārtējās pasaules izzināšanu un pārveidošanu, turpretī visām citām dzīvajām būtnēm šādas tieksmes nav, tās apmierinās ar vienkāršākiem dzīves uzdevumiem.
Sasniedzis visaugstāko intelektuālo attīstību, radījis zinātni, mākslu un grandiozu tehniku, cilvēks sevi pasludinājis par “dabas valdnieku” un uz dabu sāka skatīties it kā no malas, lai neteiktu – no augšanas. “cilvēks un daba”, “daba un cilvēks” – to mēs bieži vien dzirdam un rakstām, it kā aizmirsdami, ka mēs esam šīs Dabas daļa, viens no daudzajiem zariem milzīgajā filoģenētiskajā kokā, kuram ir viena sakne.
Tam, ka cilvēka un dzīvnieka balsij ir līdzīgas emocionāli ekspresīvās īpašības, uzmanību jau pievērsis Č. Darvins. Savos pazīstamajos darbos “Cilvēka un dzīvnieka emociju izpausme”, “Cilvēka izcelšanās un dzimumizlase” viņš šo argumentu min kā apliecinājumu tam, ka cilvēks ir cēlies no dzīvniekiem.Brīnišķīgā dabas dāvana
Runātspēja ir viena no neparastākajām un cilvēciskākajām spējām. Mēs tik ļoti esam pieraduši izmantot šo brīnišķīgo dabas dāvanu, ka nemaz nemanām, cik tā ir pilnīga, sarežģīta un mīklaina.
…Cilvēkam dzimst doma. Lai to paziņotu citam, viņš izrunā vārdus. Vai nav apbrīnojami, ka akustiskais vilnis, kuru radījusi cilvēka balss, ietver visas viņa domu un jūtu nianses, sasniedz otra cilvēka dzirdi un tūdaļ visas šīs domas un jūtas kļūst arī otram cilvēkam, viņš apjēdz un izprot to apslēpto saturu un nozīmi?! Kā tas īsti notiek? Uz kādiem akustikas, fizioloģijas, psiholoģijas likumiem balstās šis mums jau pierastais dabas brīnums?
Lai saņemtu atbildes uz šiem jautājumiem, zinātne nogājusi garu vēsturiskās attīstības ceļu, kuru iezīmē izcili atklājumi un daudzas teorijas par runas procesu. Taču šis ceļš vēl it nemaz netuvojas galamērķim. Sarežģīto runas problēmu šodien pētī desmitiem zinātnisku laboratoriju un tūkstošiem dažādu speciālistu visā pasaulē. Taču dabas pētniekiem vēl uzdod ne mazumu mīklu. Viena no tām ir emociju valodas problēma.
Ieklausies nepazīstama cilvēka runas skaņās… Vai balss tembrs, runas maniere, intonācija jums daudz ko nepastāstīs par viņa jūtām un raksturu? Balss taču var būt silta un maiga, rupja un drūma, izbijusies un bikla, gavilējoša un droša, dzēlīga un pieglaimīga, cieta un triumfējoša un vēl ar tūkstošiem nokrāsu, kas pauž dažādas cilvēka jūtas, noskaņojumus un pat viņa domas. Stāsta, ka reiz pie Sokrāta atvests cilvēks, par kuru viņam vajadzējis izteikt savas domas; prātnieks ilgi skatījies šai cilvēkā un pēc tam iesaucies: “Tad runā jel beidzot, lai es varu tevi iepazīt!”
Runājot cilvēks ar skaņas viļņu palīdzību nodod klausītājiem triju veidu informāciju. Pirmkārt, mēs uzzinām, KO cilvēks runā. Tā ir saturiskā jeb semantiskā informācija. Otrkārt, KAS runā, jo katra cilvēka balsij ir raksturīgas individuālas īpatnības. Beidzot – KĀ runā, tas ir – ar kādu emocionālu attieksmi.
Parasti runas emocionālais konteksts saskan ar tās loģisko saturu un būtiski to papildina. Bet tas nav atkarīgas no runas loģiskā satura un tāpēc var būt pat pretrunā ar to. Piemēram, frāzi “Mani ir prieks jūs redzēt” cilvēks var izteikt tādā tonī, ar tādu emocionāli niansi, ka tās saturu klausītājs sapratīs gluži pretēji. Turklāt sarunvalodā nez kāpēc mums allaž ir tieksme šim emocionālajam runas kontekstam ticēt vairāk neka loģiskajam saturam. Kas, piemēram, ticēs minētā teikuma loģiskajam saturam, ja tas tiks izrunāts ar klaju izsmieklu vai niknumu?
Nesenā pagātnē pētniekus interesēja tikai loģiskās runas likumi. Turpretī tās emocionāli ekspresīvās īpašības kaut kā paliks ēnā. Lingvisti tās nosauca par “ārpusvalodas” jeb “ekstralingvistiskajām” īpašībām un, kā raksta profesors L. Bondarko, pat uzskatīja “par kaut ko negatīvu, kas apgrūtina sazināšanos ar valodas palīdzību”.
Taču pēdējos gados tieši šīs runai piemītošas emocionālās īpašības daudzos speciālistos, arī pašos fonētiķos, izraisa aizvien lielāku interesi.Mūsu tālo senču valoda
Uzskata, ka cilvēka spēja ar balss palīdzību paust emocijas ir senāka nekā vārdiskā runa. Acīmredzot mūsu tālie senči emociju valodu pratuši jau ilgi pirms abstraktās runas apgūšanas. Ir daudz pierādījumu, kas šo uzskatu apstiprina. Interesanti, ka viens no tiem ir pats mūsdienu runājošais cilvēks, precīzāk – viņa valodas attīstības īpatnības agrīnajā vecumā.
Saskaņā ar evolūcijas teoriju cilvēks savā individuālajā attīstībā jeb, kā to apzīmē fiziologi, ontoģenēzē noiet dažādas stadijas, kas raksturīgas viņa tālajiem aizvēsturiskajiem senčiem, tas ir, it kā atkārto vēsturiskās attīstības ceļu, kuru nogājuši dzīvie organismi no zemākajām formām līdz augstākajām. Tā, piemēram, embrionālās attīstības stadijā cilvēka embrijam ir žaunu sprauga un apmatojuma aizmetņi un tamlīdzīgi rudimenti. Savukārt balsi cilvēks izmanto kopš dzimšanas, taču runa, kā zinām, attīstās krietni vēlāk – pusotra gada vai pat divu gadu vecumā.
Tomēr jau ilgi pirms runātprasmes apgūšanas bērns lieliski prot sazināties ar apkārtējiem cilvēkiem, izmantojot emociju valodu. Prieks, skumjas, bēdas, dusmas – šīs jūtas viņa balsī atšķir ne vien jutīgā mātes auss, bet jebkura cilvēka dzirde. Agrā bērnībā cilvēks pauž ne tikai paša emocijas, bet arī lieliski saprot pieaugušo cilvēku emocionālo intonāciju – pat tādā savas attīstības posmā, kad vēl neizprot vārdu loģisko jēgu.
Zinātne uzskata, ka agrīnā bērnība atspoguļo noteiktu cilvēka evolūcijas stadiju, kurā cilvēkiem vēl nebija radusies loģiskā runa. Tāpēc pētījumi par bērna runas attīstības likumiem, arī par to stadiju, kad runātprasme vēl nav izveidojusies, zinātnei ir ļoti svarīgi, jo palīdz arī izprast, kā iemācījušies runāt mūsu tālie senči. Īpašu uzmanību tam pievērsis evolucionārās fizioloģijas radītājs akadēmiķis L. Orbeli. Cilvēku viņš nosaucis par “evolucionārās attīstības kroni”, uzsvērdams, ka nepieciešams fizioloģijas aspektā pētīt viņa specifiskās cilvēciskās īpašības: runu, otro signālsistēmu, cilvēcisko emociju sarežģīto pasauli un arī aktieru un dziedoņu jaunradi.

Emociju valodas akustiskais alfabēts

Runas saturu cilvēks izteic, izmantodams noteiktu informācijas kodēšanas līdzekli – visiem zināmu alfabētu. No šī alfabēta elementiem – fonēmām – tiek veidoti sakarīgi vārdi un teikumi, kuros ir ietverta noteikta jēga. Rodas jautājums: vai savs alfabēts nav arī emociju valodai? Pēdējos gados šo jautājumu sev izvirzījuši daudzi speciālisti.
Bioakustiskā labarotorijā daudzi zinātnieki to ir centušies noskaidrot, pētīdami vokālo runu jeb dziedāšanu, kas, kā jau minēts, ir ārkārtīgi piesātināta ar emocijām un tāpēc var būt ērts šādu pētījumu objekts.
Uzdevums tika izvirzīts šādi: ja cilvēka balsī mūsu dzirde spēj atklāt noteiktu emocionālu nokrāsu, piemēram, bēdas, tad acīmredzot jāeksistē kādām objektīvām akustiskajām pazīmēm, kas ir atbildīgas par šo emociju nodošanu klausītājiem. Kas tās par pazīmēm un kādas skaņu akustiskās īpašības ir to pamatā: vai tas ir balss skaļums, augstums, tembrs vai kas cits?
Pētot dažādu frāžu akustisko struktūru, atklājās, ka tā būtiski mainās atkarībā no tā, kādas emocijas dziedonis pauž. Īpaši labi tas bija redzams tad, kad eksperimentētāji palūdza, lai dziedātājs vienu un to pašu vokālo frāzi nodzied vairakkārt, turklāt ikreiz ar citādu emocionālo nokrāsu. Pieredzējuši dziedātāji lieliski tiek galā ar šādu uzdevumu, bet daži pat varēja jebkuru emociju izteikt, dziedot melodiju bez vārdiem – tā saukto vokalīzi – vai pat dziedot vienu patskani vienā un tajā pašā tonī. Tā kā frāžu fonētiskais sastāvs šajos eksperimentos bija pastāvīgs, tad visas izmaiņas frāzes akustiskajā struktūrā varēja izskaidrot ar pārmaiņām tās emocionālajā saturā.
Sakopojot rezultātus, viss liecināja par to, ka emocijas tiek izteiktas, mainot nevis kādu vienu skaņas īpašību, bet gan praktiski visas tās īpašības: stiprumu, augstumu, tembru un tamlīdzīgi.
Turklāt izrādījās, ka ikvienai emocijai atbilst savs raksturīgs balss akustiski pazīmju komplekts. Piemēram, bēdām – visl…ielākais zilbes ilgums, lēns skaņas stipruma kāpums un kritums, raksturīgas skaņu augstuma pārmaiņas, kas rada raudošu intonāciju, un tamlīdzīgi. Dusmām, gluži otrādi, atbilst asa, “cērtoša” skaņu noraušana, balss stipruma kāpums, draudīgs, džinkstošs vai “šņācošs” tembrs. Bailēm, izrādās, atbilst asi balss stipruma kritieni un kāpumi, melodijas tempa un ritma novirzes, krasi palielināts paužu skaits un tā tālāk.
Protams, katrs izpildītājs emociju izteikšanai lika lieta savus individuālos vokālos līdzekļus, katrs tos kaut kā īpatnēji variēja, taču neviens, piemēram, bēdu izteikšanai neizvēlējās pazīmi, kas raksturīga priekam vai dusmām, utt.
Dažu emociju akustisko pazīmju statistiskā apstrāde apstiprināja, ka šie komplekti pietiekami droši ir atšķirami cits no cita. Tas ļauj uzskatīt, ka konstatētās objektīvās pazīmes – jeb dziedātāja balss emocionālās izteiksmības akustiskie elementi – ir emociju valodas alfabēta “burti”. Bet vai tie ir spēkā tikai dziedāšanā?

Valoda, kas ir saprotama visiem

Terminu “emociju valoda” mēs līdz nesenai pagātnei lietojām drīzāk tēlainā nekā precīzi zinātniskā nozīmē. Tagad zinātnieki atrod arvien jaunus objektīvus pierādījumus tam, ka šī valoda ir komunikatīva sistēma, kas zināmā mērā ir loģiskās runas fonētiskās sistēmas analogs. Taču tā ir nesalīdzināmi universālāka un pretendē uz vispārēju saprotamību.
Akustiskajiem līdzekļiem, ar kuriem balsī paužam emocijas, piemīt pārsteidzoša, gluži vai bezgalīga nokrāsu, nianšu un individuālo īpatnību daudzveidība. Tomēr šim šķietami neaptveramajam akustisko krāsu klāstam piemīt noteiktas iekšējās likumības.
Zinātnieki ir pētījuši parastas runas emocionālās izteiksmības akustiskos līdzekļus. Pētījumu rezultātus salīdzinot, atklājās, ka runājošs cilvēks un dziedošs cilvēks emociju izteikšanai būtībā lieto kopīgus līdzekļus, tā sakot, izmanto kopīgu alfabētu, kaut gan starp runāšanu un dziedāšanu ir būtiskas atšķirības.
Kā ir radusies emociju valoda un ar ko izskaidrojama tās universalitāte?
Acīmredzot šīs universalitātes un vispārsaprotamības psihofizioloģiskais pamats ir cilvēka radīto skaņu rakstura atkarīgums no tā, kādā fizioloģiskajā stāvoklī atrodas viņa organisms, uz kuru iedarbojas attiecīgās emocijas, un it sevišķi skaņu veidošanas orgāni. Tā, piemēram, kad tiek izteikts prieks, ir jūtams, ka cilvēks runā vai dzied, it kā par kaut ko smaidīdams. Un patiesi, viņa sejā ir gaišs smaids, kas ietekmē balss fizioloģiskās īpašības. Akustiskā teorija apgalvo, ka mutes atverei paplašinoties, formantfrekvences pārbīdās uz augstāku frekvenču apgabalu, un to arī var novērot, ja runā vai dzied “uz smaida fona”.
Tātad izrādās, ka akustiskā emociju pazīme balsī ir fizioloģiskās organisma stāvokļa pazīmes diktēta. Šai apstāklī sakņojas ne vien emociju izteikšanas akustisko līdzekļu kopīgums, bet acīmredzot arī tas, kā klausītāji emocijas uztver. Klausoties emocionāli ietonētu balss skaņu, mēs domās it kā iztēlojamies ar kādu paņēmienu tā var tikt raidīta. Šis acumirklīgais un neapzinātais process, kas mūsos nostiprinājies miljoniem gadu ilgā evolūcijā, acīmredzot arī nodrošina emociju valodas saprotamību. Zinātnē līdzīgs mehānisms ir pazīstams ar terminu “analīze ar sintēzes palīdzību”. Tas atspoguļots arī tā sauktajā motoriskajā runas uztvere teorijā.
Raksturīga emociju valodas iezīme ir tās patvaļīgums un neapzinātība, kas izpaužas gan emociju uztveršanā un dekodēšanā, gan arī balss emocionālo krāsu veidošanā (varbūt tieši tādēļ balss skanīgums nereti nodod, ka cilvēks nerunā to, ko domā).
Un, visbeidzot, mums ir pamats uzskatīt, ka arī instrumentālās mūzikas muzikālās izteiksmības jeb, precīzāk, emocionalitātes līdzekļiem ir daudz kas kopīgs ar runas un dziedāšanas emocionālās izteiksmības līdzekļiem. Instrumentālā mūzika, kas dzimusi mūžsenos laikos, arī savā tagadējā daudzveidībā tikai tiktāl ir emocionāli iedarbīga un klausītājiem saprotama, ciktāl tai ir sakars ar balss emocionālās izteiksmības līdzekļiem.
Ne velti mūzikas un d…ziedāšanas valoda – visiem uz Zemes saprotamā emocijas valoda – skan ikvienā starptautiskā festivālā. Tā ir valoda, kas nepazīst robežas un veicina cilvēku savstarpējo saprašanos un draudzību.