Ievads
( 1750. g. – 1820. g. )
Klasicisms – mākslas stils un tam atbilstošā estētikas teorija laikposmā no 17. gs. līdz 19. gs. sākumam. Klasicisms izveidojas laikā, kad notika pāreja no feodālisma uz kapitālismu, un tā principos atspoguļojās gan absolūtās monarhijas kultūras tendences, gan topošās buržuāzijas estētiskie uzskati. Klasicisms bija saistīts ar apgaismības laikmetu un balstījās uz filozofiskā racionālisms idejām. Par paraugu klasicismam izvirzīja antīko literatūru un mākslu, taču sižetiskās situācijas, tēli un raksturi tika bagātināti ar jaunu idejisku saturu. Tika cildinātas vispārnacionālas intereses un pievērsta uzmanība cilvēka psiholoģijai, izcelta varonība, augsti tikumiski ideāli.
Mūzikā klasicisma attīstībā iezīmējas divi posmi:
• 17. gs. klasicisms, kas izauga no renesanses tradīcijām un attīstījās daļēji cīņā, daļēji mijiedarbībā ar baroka mākslu.
• 18. gs. klasicisms, kas pauda franču apgaismības idejas.
Parasti Rietumeiropā par klasicismu uzskata tikai tā otro posmu, bet pirmo attiecina uz baroku, taču 17. gs. klasicisms daudzējādā ziņā bija antitēze parokam. Spilgtākais klasicisma pārstāvis 17. gs. bija Dž. B. Lulli. Viņa operas radās tieši P. Korneija un Ž. Rasina traģēdiju ietekmē. Operu sižeti bija cieši saistīti ar antīko mitoloģiju, un tajās tika apdziedāti absolūtisma laikmeta ideāli. Lulli liriskajai traģēdijai piemita vienots, izturēts raksturs, stingra uzbūves loģika. Tās sfēra bija cēls heroisms un spēcīgas, cildenas cilvēku kaislības. Taču Lulli daiļradei piemita arī baroka iezīmes, kas izpaudās viņa operu krāšņajos iestudējumos ar daudziem deju numuriem, procesijām un ainām. Līdzīga klasicisma un baroka elementu sintēze raksturīga arī itāļu nopietnās operas ( opera seria ) žanram, kas izkristalizējās Neapoles operas skolā īstenotās dramaturģiskās reformas rezultātā. Heroiskā opera seria ieguva žanrisku un konstruktīvu vienotību – tika reglamentēti dažādu mūzikas formu tipi un dramaturģiskās funkcijas. Bet it bieži šī vienotība izrādījās formāla, priekšplānā izvirzījās intrigas pievilcība un dziedātāju virtuozā meistarība. Gan itāļu opera seria, gan Lulli tradīciju turpinātāju daiļrade liecināja par klasicisma zināmu pagrimumu.
18. gs. mūzikā klasicisms joprojām bija cieši saistīts ar franču operu, kuras ievērojamākais pārstāvis bija K. V. Gluks. Viņa operas reforma, kas tika pabeigta Parīzē pirmsrevolūcijas apstākļos, apstiprināja franču enciklopēdistu uzskatu, ka tieši opera ir tas žanrs, kurā jāatjauno mākslu vienotība, kas pastāvēja vēl antīkajā teātrī.
Arī 18. gs. klasicisms nebija noslēgta, izolēta parādība, tas savā attīstībā cieši saskārās ar dažādām stilistiskām tradīcijām. Tā, piemēram, klasiskās instrumentālās mūzikas formas izkristalizējās galantā stila ietvaros, kas savukārt saistīts gan ar 17. gs. klasicismu, gan arī ar baroku ( F. Kuperēns, G. F. Tēlemenis, D. Skarlati ). 18. gs. vidū izplatījās sentimentālās tendences, kas sekmēja dziesmu žanru uzplaukumu Francijā, Vācijā, Krievijā. Augstāko attīstības pakāpi klasicisms sasiedza Vīnes klasiskās skolas pārstāvju J. Haidna, V. A. Mocarta, L. van Bēthovena daiļradē. Viņu darbos galīgi izveidojās klasiskās simfonijas, sonātes, koncerta, kvarteta žanrs, tālāk tika reformēta opera.
Apgaismotāji un klasicisma stils mūzikā
18. gs. filozofi apgaismotāji Denī Didro ( 1713 – 1784 ), Klods Helvēcijs ( 1715 – 1771 ), Pols Anrī Holbahs ( 1723 – 1789 ) uzsvēra domu par cilvēku vienlīdzību un suverenitāti. Šajā gadsimtā radās drosme atklāti kritizēt valdnieku un baznīcas iedibinātās dogmas. Atskanēja tādi vārdi kā brālība un progress.
Arī mūzikā uzsāka attēlot cilvēka jūtas un pārdzīvojumus atklātāk un kontrastaināk.
Apgaismotāji uzsvēra izglītības lielo nozīmi, norādot uz indivīda, viņa patstāvības, domāšanas un demokrātiskā dzīves stila radīšanu.
Klasicisma stila mūzikā bija izstrādāti stabili žanri – sonāte, simfonija, kvartets. Vīnes skola bija virziens mūzikā, kurā J. Haidna, V. A. Mocarta un L. van Bēthovena rakstības stils neienesa pretrunas kopējā klasiskajā stilā. J. Haidns izstrādāja minēto žanru modeli, V. A. Mocarts to padziļināja savā neatkārtojamajā mūzikas valodā, bet L. van Bēthovens ar savu spēku un ideju diženumu paplašināja visu mūzikas formu ietvarus.
Tikai Jozefa Haidna daiļradē pilnībā izveidojās simfoniskais cikls. Cikls – ciklisks nozīmē vairāku daļu skaņdarbus. Tādi ir sonāte, simfonija, kvartets, koncerts.
Savās orķestra partitūrās J. Haidns paredzēja visas instrumentu grupas – stīgu ( 1. vijoles,
2. vijoles, alti, čelli, kontrabasi ), pūšaminstrumentus ( 2 flautas, 2 obojas, 2 klarnetes, 2 fagotus) un no metālpūšaminstrumentiem – 2 mežragus, 2 trompetes. No sitaminstrumentiem pievienojās timpāni.
18. gs. komponisti stingri noteica sava skaņdarba skanējumu un instrumentējot izrakstīja atsevišķi visas instrumentu balsis partitūrās.
18. gs. beigās klasiskā simfonija ir četrdaļīgs cikls: I d. – strauja, ātra; II d. – lēna daļa; III d. – dejiska daļa – menuets; IV d. – fināls – ātra.
Vīnes klasiskās skolas komponistu daiļrade ātri atrada arī Rīgas klausītājus. Oratoriju „Pasaules radīšana” J. Haidns uzrakstīja 1798. g., un tā sasniedza Rīgu jau 1802. g. ar koncertizpildījumu Melngalvju namā. 1804. g. Rīgas Domā izskanēja J. Haidna „Septiņi vārdi pie krusta”, 1811. gadā Rīgā atskaņoja V. A. Mocarta „Rekviēmu”, 1814. g. – L. van Bēthovena oratoriju „Kristus Eļļas kalnā”.
Komponistu mērķis
Klasicisma komponistu mērķis bija rakstīt tādu mūziku, kas būtu saprotama visiem cilvēkiem neatkarīgi no viņu kārtas, tautības un izglītības.
Šo saprotamību spēj nodrošināt šādi mūzikas valodas līdzekļi:
• Polifonās daudzbalsības vietā stājas homofoni harmoniska daudzbalsība. Tā ir vieglāk uztverama nekā polifonija, jo skaidri atšķirama melodija un pavadījuma balsis, turklāt pavadījumā parasti tiek izmantoti tikai vienkāršākie galveno pakāpju akordi.
• Daudzās klasiskajās kompozīcijās noteicošā loma ir dziedošai, izteiksmīgai melodijai ar iezīmīgām, viegli iegaumējamām intonācijām.
• Daudzām tēmām raksturīga aktīva, spraiga ritmika, kas sakņojas tautas deju, dziesmu un marša žanros.
• Tēmu veidojuma pamatā bieži ir kvadrātiska astoņtaktu perioda forma ar skaidru dalījumu motīvos, frāzēs, teikumos. Tieši tādā formā ir daudzas jo daudzas tautas melodijas ( vācu, austriešu, čehu, slovāku, arī latviešu ).
• Plaši sastopamas tipveida formas, piemēram, rondo, variācijas, trijdaļu formas ar reprīzi, sonātes forma. Klausītājam, kurš zina šo formu shēmas, modeļus un pamatprincipus, vieglāk izsekot arī jauna, nepazīstama skaņdarba attīstībai.
VĪNES KLASICISMS
18. gs. otrā puse un 19. gs. sākums ir vācu klasiskās mūzikas lielais laikmets, kad savus nemirstīgos darbus radīja Vīnes klasiķu trijotne – Jozefs Haidns, Volfgangs Amadejs Mocarts un Ludvigs van Bēthovens. Savos skaņdarbos paužot dziļu humānismu un tālaika progresīvās idejas, viņi pārveidoja mūzikas valodu, radīja jaunas mūzikas formas un žanrus. Viņu mūzikai piemita tāds dvēselīgums, apgarotība un spēks, ka tā aizrāva ikvienu klausītāju.
Vīnes klasiķu radītā mūzika dzīvo vēl šodien. „Pret patiesi skaisto mākslā laiks ir bezspēcīgs” ( A. Serovs ).
Arī vēlākās komponistu paaudzes bieži ir pievērsušās klasiskās mākslas elementiem.
JOZEFS HAIDNS
( 1732 – 1809 )
„J. Haidns ir viens no tiem nedaudzajiem komponistiem, kuri augsti vērtēti jau no paša mūziķa gaitu sākuma”
K. Spensa
Jozefs Haidns ir klasiskās simfonijas, stīgu kvarteta un sonātes izveidotājs, viens no pirmajiem laicīgās oratorijas autoriem.
J. Haidna daiļrade bija ļoti ražīga. 104 simfonijas, vairāk nekā 60 dažādu citu darbu orķestrim, 52 sonātes un 20 koncerti klavierēm, 12 sonātes un 9 koncerti vijolei, 77 stīgu kvarteti, 2 oratorijas ir tikai daļa no viņa atstātā plašā mūzikas mantojuma.
Dzīvesprieks, gaišas, saulainas izjūtas, humors ir J. Haidna rakstura galvenās iezīmes. Tās piemīt arī visai viņa daiļradei. Daudzos darbos – simfonijās, kvartetos – komponists izmantojis tautas mūzikas tēmas. Savukārt Haidna spirgtās, vienkāršās melodijas izplatījušās tautā, kļuvušas par patiesu tautas īpašumu.
Haidns savās oratorijās pārveidoja arī orķestra valodu, piešķirot vienādas tiesībasvisiem orķestra instrumentiem un atsakoties no parasti neiztrūkstošā klavesīna.
Haidns ir izveidojis arī stīgu kvartetu kā patstāvīgu kamermūzikas žanru. Stīgu kvartets ir skaņdarbs četriem stīgu instrumentiem – divām vijolēm, altam un čellam.
Tas sastāv no četrām daļām. No Haidna klasiskajiem kvartetu paraugiem mācījās citi komponisti, arī V. A. Mocarts.
J. Haidns ir viens no pirmajiem komponistiem, kas sarakstījis oratoriju ar laicīgu saturu. Viņa oratorijai „Gadalaiki” ir četras daļas: „Pavasaris”, „Vasara”, „Rudens”, un „Ziema”. Viss skaņdarbs ir himna dabai un darbam, kurā ļaudis atrod dzīves jēgu un laimi. Oratorijai cauri vijas doma par cilvēku dzīvi, kas paiet kā gadalaiki. Tikai labais un labie darbi dzīvo mūžīgi. Komponists oratorijā attēlo vienkāršo ļaužu dzīvi un darbu, patiesi raksturojot cilvēku izjūtas dažādos gadalaikos. Pavasarī arājs priecīgi uzsāk savas darba gaitas.
„Vasarā” Haidns stāsta par ganu, kas, stabuli skandējot, rīta rasā dzen savu ganāmpulku, par satrauktiem talciniekiem, kurus uz lauka pārsteidzis negaiss. „Rudenī” līksmi skan ražas novākšanas koris. Humoristiski uzrakstīts vakarēšanas skats ziemā.
Ļoti poētiski notēlotas dabas ainavas. Ar pieaugošu skanīgumu komponists parāda saullēktu, ar brāzmainu orķestra spēli, pēkšņu dinamikas maiņu – vētru, negaisu, zibeni. Visam par ko komponists stāsta, cauri aužas gaišs dzīvesprieks.
VOLFGANGS AMADEJS MOCARTS
( 1756 – 1791 )
„Bet ir un paliek patiesība, ka Mocarta mūzikā ir liels dzīves spēks, ka tā ir jauna; jaunība, tā sakot, dvestin dveš no tās pretim. Tā ir tikpat jauna, cik jauns un dzīves spējīgs bija tās radītājs, šis mazais, jautrais maestro ar Apollona galvu!
Bez tam Mocarta mūzika ir daiļa. Viņš ir skatījis to daiļuma brīnumzemi, kuru priekš un pēc viņa tikai reti izredzētie ir skatījuši. Mocarta mūzikā ir sakopots augstākais, klasiskais daiļums; viņš ir muzikālais Rafaels, muzikālā renesanse. Daiļums, tavs vārds ir Mocarts!
Mocarts mīlēja dzīvi, mīlēja cilvēkus. Viņam netrūka arī humora, netrūka pārgalvības, kura iziet no pārspēka un dzīves prieka. No turienes viņa spēja priekš tādiem temperamenta pilniem, dzīvības trīsošiem sižetiem kā „Figaro kāzas” un „Bēgšana no seraja”.”
Emīls Dārziņš
Volfganga Amadeja Mocarta māksla iezīmē vienu no pasaules mūzikas kultūras augstākajām virsotnēm.
Savas īsās dzīves laikā Mocarts uzrakstīja ap 600 dažādu skaņdarbu – ap 20 operu, 49 simfonijas, 25 klavierkoncertus, 7 vijoļkoncertus, 30 stīgu kvartetus un kvintetus, daudzas sonātes, mesas, dziesmas. Mocarta darba temps, radīšanas vieglums, muzikālā atmiņa bija fenomenāli. Kaut gan Mocarta dzīve bija smaga, viņa darbos reti ieskanas traģiskas nokrāsas. Mocarta mūzika ir gaiša, pacilājoša.
Visvairāk Mocartam paticis rakstīt operas. Viņa labākie šā žanra darbi ir „Figaro kāzas, „Dons Žuāns”, „bēgšana no seraja” un „Burvju flauta”. Mocarta operas atšķiras ar patiesiem, dzīvei atbilstošiem sižetiem, spilgtiem personu muzikālajiem raksturojumiem un emocionāli bagātu mūzikas saturu.
Savus simfonijas darbus Mocarts komponējis pēc J. Haidna radīto klasisko formu parauga, ietverdams tajos dziļāku, emocionālāku saturu un tādejādi sagatavodams ceļu L. van Bēthovena dramatiskajām simfonijām. Mocarta simfoniskās mūzikas satura pamatā ir tiekšanās pēc skaistuma, laimes un skaidrības.
Nozīmīga vieta Mocarta daiļradē ir viņa koncertiem klavierēm, vijolei un dažādiem pūšaminstrumentiem. Daudzu Mocarta laikabiedru soloinstrumentu koncertos saturs bieži vien pazūd aiz ārējās virtuozitātes, turpretim Mocarta koncertos virtuozitāte apbrīnojamā veidā ir saliedēta ar dziļu saturu.
Lai gan Mocarta mūžs bija grūtību pilns, savos darbos viņš par to nemēdza runāt, bet radīja daudzus dzīvi apliecinošus darbus nākamajām paaudzēm. Mocarta ģenialitāte, viņa mūzika pacēlās pāri tālaika aristokrātiskās sabiedrības tukšajai dzīvei un sasaucās ar progresīvajiem cilvēces centieniem.
Vīnes teātris 1776.gadā. Šeit notika trīs Mocarta operu pirmizrādes
LUDVIGS VAN BĒTHOVENS
( 1770 – 1827 )
„Augsts ideālisms un majestātiskums ir Bēthovena mūzikas garīgā esence.
Nevienam no jaunāko laiku simfoniķiem nav izdevies sasniegt Bēthovena darbu uzbūves monumentālo vienību, viņa lapidāro stilu, to absolūto stila pilnību, kurā nekad neviena nots nav ne par daudz, ne par maz, to ideālo uzbūves arhitektoniku, kurā katra detaļa atrodas visharmoniskākajā attiecībā pret veselu.
Šis Bēthovena talanta labākās īpašības sastopamas vairāk vai mazāk visos viņa darbos, bet visspilgtāk tās parādās viņā simfonijās, sevišķi 3., 5., 7. un 9.simfonijā”.
Emīls Dārziņš
L. van Bēthovena radošais darbs sākās franču buržuāziskās revolūcijas laikā, kad norisa mūzikas mākslas demokratizēšanas periods.
Franču buržuāziskās revolūcijas laikā dziļi humānās klasicisma idejas saņēma jaunu spēcinājumu un palīdzēja pāri visām mūzikas pasaules virsotnēm pacelties pēdējam Vīnes klasiķim Ludvigam van Bēthovenam.
Bēthovena mākslā klasiskās mūzikas formas ( sonāte, simfonija, koncerts, stīgu kvartets
u. c. ), ietverot sevī cildenām idejām bagātu saturu, rada visspilgtāko izpausmi. Komponists meklēja arī jaunus mūzikas izteiksmes līdzekļus, lai varētu pilnībā atspoguļot sava laika pārvērtības. Tā šīs lielais un pēdējais klasicisma pārstāvis sagatavoja ceļu jaunam stilam mūzikas mākslā – romantismam.
Reakcijas laikā, kad Vīnes inteliģence iegrima pesimismā un atsacījās no cīņas, Bēthovens saglabāja savu brīvo un nesalaužamo cīnītāja garu un neliecās reakcionārās varas priekšā.
Bēthovens nav sarakstījis tik daudz darbu kā Haidns un Mocarts, taču apjoma ziņā vairums viņa kompozīciju ir daudz plašākas un tajās viskrāšņāk atspoguļojas humānisma idejas un vispilnīgāk parādās klasisko formu izveidojums.
Visvairāk viņš pievērsās instrumentālajai mūzikai. Bēthovena atstātajā mantojumā ir 9 simfonijas, 11 orķestra uvertīras, 16 stīgu kvarteti, 32 klaviersonātes, 5 klavierkoncerti, vijoļkoncerts, operas, 2 mesas, klavierdarbi, vijoļsonātes, dziesmas.
Bēthovena sonātes var uzskatīt par augstāko sasniegumu šā žanra mūzikā. Tās ir ļoti bagātas saturā un plaša formā. Dramatiskas epizodes mijas ar liegām melodijām, viscaur jūtama komponista neizsīkstošā izdoma.
Izcilo komponistu plejādē Bēthovens ir viens no tiem, kuru mūzika pulcē pilnas koncertzāles visā pasaulē.
Bēthovens mīlēja laukus un katru vasaru devās ilgstošos klejojumos ar bloknotu rokās, kur atzīmēja prātā ienākušas domas. No Bēthovena dabas tēlojumiem klausītāju visiemīļotākā ir „Pastorālā simfonija”- īsta dabas glezna. Patiesībā visi Bēthovena izcilākie darbi pauž viņa ticību skaistumam un dabas dzīvinošajam spēkam. Viņā mājoja arī ticība visas cilvēces brālībai.
Bēthovens savā agrīnajā daiļradē ir klasisko tradīciju turpinātājs Haidna un Mocarta stilā. Bet, ja ņem vērā jūtu izteiksmes veidu, kas parādās viņa pēdējos skaņdarbos, tad viņš ir komponistu romantiķu priekštecis.
Izmantotā literatūra
1. L. Lasmane, I. Millere „Mūzika 9. klasei”
2. V. Krūmiņa, I. Jākobsone, A. Birnsons „Muzikālā audzināšana”
3. Ludvigs Kārkliņs „Mūzikas leksikons”
4. Enciklopēdija mūzikā
5. www.google.lv
6. Ilma Grauzdiņa, Ēvalds Siliņš „Mūzika” 9. – 12. klasei