ENERĢĒTIKAS ATTĪSTĪBAS VĒSTURE
Reizē ar elektroenerģijas patērētāju izgudrošanu radās nepieciešamība pārvadīt elektroenerģiju. Pirmās elektrotehniskās ierīces izgudroja un praksē lietoja krievu elektrotehniķi: V. Petrovs ( 1761 – 1834 ) atklāja elektrisko loku; P. Jabločkovs ( 1847 – 1894 ) izgudroja loka spuldzi ( “ Jabločkova sveci “ ); A. Lodigins ( 1847 – 1923 ) izgudroja kvēlspuldzi; B. Jakobi ( 1801 – 1874 ) radīja pirmo līdzstrāvas elektrodzinēju; M. Doļivo – Dobrovoļskis ( 1862 – 1919 ) radīja pamatus trīsfāzu maiņstrāvas attīstībai. 1876 gadā krievu kara inženieris F. Pirockis pārvadīja 6 ZS ( 4,4 kW ) jaudu pa līdzstrāvas elektropārvades līniju 1 km attālumā, par vadītāju izmantojot no zemes izolētas dzelzceļa sliedes. Elektroenerģijas pārvadīšanu lielos attālumos pirmo reizi teorētiski pamatoja krievu zinātnieks D. Lačinovs ( 1842 – 1902 ) zinātniskajā darbā “ Elektromehāniskais darbs “.
1882. gadā franču zinātnieks M. Deprē pa līdzstrāvas elektropārvades līniju pārvadīja 3 ZS ( 2,2 kW ) lielu jaudu 57 km attālumā no Mīsbahas līdz Minhenei. Līnijas spriegums bija 2000 V.
Lai pārvadītu lielāku jaudu lielākos attālumos un samazinātu jaudas un elektroenerģijas zudumus, vienīgā iespēja bija paaugstināt spriegumu. Augstāku līdzspriegumu ieguva, saslēdzot virknē līdzstrāvas avotus. Bet, tā kā nebija sprieguma pazemināšanas ierīces, tad apgaismošanas ķermeņus un mazas jaudas elektroenerģijas patērētājus nevarēja pieslēgt šādam spriegumam.
N. Usagins 1882. gadā izgudroja vienfāzes transformatoru, ar kuru baroja “ Jabločkova sveces “.
Jauns etaps elektrisko tīklu attīstības vēsturē sākās pēc 1888. gada, kad krievu inženieris M. Doļivo – Dobrovoļskis uzbūvēja trīsfāzu maiņstrāvas ģeneratoru un dzinēju. 1891. gadā viņa vadībā Vācijā uzbūvēja pirmo trīsfāzu maiņstrāvas līniju no Laufenes hidroelektrostacijas līdz Frankfurtei pie Mainas. Līnijas garums bija 175 km, pārvadītā jauda – 230 kV • A, līnijas spriegums – 15 kV, ko vēlāk paaugstināja līdz 28 kV. Trīsfāzu maiņstrāvas tehnisko un ekonomisko priekšrocību dēļ notika strauja maiņstrāvas elektrisko tīklu attīstība. Līdzstrāvas elektriskos tīklus būvēja tikai atsevišķu objektu elektroapgādei.
Tālākā maiņstrāvas elektrisko tīklu attīstības vēsture raksturīga ar tīklu nominālā sprieguma nepārtrauktu paaugstināšanu. Laikā no 1908. gada līdz 1910. gadam jau uzbūvēja pirmās elektropārvades līnijas ar spriegumu 110 kV, bet divdesmito gadu sākumā – 220 kV līnijas. Reizē ar paaugstināta sprieguma ieviešanu bija jārisina vairāki tehniski jautājumi: jāpastiprina elektropārvades līnijas izolācija, jānovērš koronas parādības, jāsamazina sprieguma zudumi u. c.
Paaugstinot spriegumu, palielinās arī līniju celtniecības izmaksas, bet samazinās īpatnējie kapitālieguldījumi un elektroenerģijas pārvades pašizmaksa.
C1 (KAP. ) (kap.)
Kw•km kW • h
0,08
20 0,06
0,04
10 0,02
0 200 400 600 U(Kw)
0 200 400 500
Elektropārvades līnijas īpatnējie kapitālieguldījumi atkarībā no līnijas sprieguma, ja tas ir 110 kV un augstāks. 100 km garas 110…550 kV sprieguma līnijas elektroenerģijas pārvades pašizmaksas samazināšanās atkarībā no līnijas sprieguma.
Enerģētika piemsrevolūcijas Krievijā atradās uz zema attīstības līmeņa. Krievijā 1913. gadā ražoja 2 miljardus kW • h elektroenerģijas, un tā ieņēma 15 vietu pasaulē. Piemās lielākās termoelektrostacijas jauda bija 15 MW. Termoelektrostaciju nodeva ekspluatācijā 1914. gadā, un tā baroja Maskavas elektroenerģijas patērētājus pa 70 kV sprieguma līniju, kuras garums bija 70 km. 1917. gadā Maskavā nodeva ekspluatācijā 57 MW jaudas termoelektrostaciju. Pirmsrevolūcijas Krievijā netika uzceltas lielas jaudas hidroelektrostacijas. 10…70 kV sprieguma elektropārvades līniju kopgarums nepārsniedza 200 km.
ELEKTROAPGĀDES NOZĪME
Elektroenerģiju ražo elektrostaciju ģeneratori, bet elektroenerģijas patērētāji atrodas dažādos attālumos no tās ražošanas vietām. Lai elektroenerģiju pārvadītu no ražošanas vietām līdz atsevišķiem patērētājiem, jāizveido racionālas elektroapgādes shēmas. Par elektroapgādi sauc patērētāju nodrošināšanu ar elektroenerģiju. Par elektroapgādes sistēmu sauc elektroietaišu kopumu, kas nodrošina patērētājus ar elektroenerģiju. Par centralizētu elektroapgādi sauc patērētāju elektroapgādi no energosistēmas. Pieaugot elektroenerģijas patēriņam un nepieciešamībai pēc kvalitātīvas elektroenerģijas, elektroapgādes sistēmas izveido arvien sarežģītākas, ievieš automatizāciju, veic elektroenerģijas ekonomijas pasākumus. Visās nozarēs nepārtraukti pieaug elektroenerģijas patēriņš, jo pieaug ne tikai to nozaru skaits, kurās ievieš jaunus elektroenerģijas patērētājus, bet rodas pavidam jaunas nozares, kurās elektroenerģija aizstāj aizstāj citus enerģijas veidus. Elektroapgādes sistēmai jānodrošina nepārtraukta elektroenerģijas piegāde, lai elektroenerģiju arvien plašāk ieviestu rūpniecībā ražošanas kompleksajā mehanizācijā un automatizācijā, lauksaimniecībā, lai pilnīgāk apmierinātu patērētāju vajadzības. Elektroenerģijas patērētāji atrodas rajonos ar atšķirīgien energoresursiem, tāpēc elektroapgādes sistēmai jānodrošina elektroenerģijas pārvade lielos attālumos. Elektriskie tīkli apvieno elektrostacijas, izveidojot energosistēmas. Elektroenerģiju patērētājiem pievada centralizēti no energosistēmas. Tas palielina patērētāju elektroapgādes drošību un ekonomisko efektivitāti.
ENERĢĒTIKAS SASNIEGUMI PADOMJU VALDĪBAS LAIKĀ.
Nedaudz ieskatīsimies enerģētikas vēsturē padomju varas gados.
Lai gan liels bija krievu zinātnieku ieguldījums elektrotehnikas attīstībā, cariskajā Krievijā elektrotehniskā rūpniecība bija atpalikusi. Plaša elektropārvades līniju celtniecība sākās tikai pēc Oktobra revlūcijas.
1920. gada decembrī Viskrievijas VIII kongress apstiprināja GOELRO plānu – karā izpostītās saimniecības atjaunošanas un Krievijas elektrifikācijas plānu. Tajā bija paredzēts:
a) iegūt elektroenerģiju lielas jaudas elektrostacijās, izmantojot par kurināmo kūdru un zemas kvalitātes ogles;
b) plaši izmantot ūdens resursus, ceļot hidroelektrostacijas;
c) vienmērīgi pa visas zemes teritoriju izvietot enerģētisko saimniecību.
GOELRO plāns tika izpildīts īsā laikā – desmit gados. Šajā periodā uzbūvēja un nodeva ekspluatācijā 110 kV un 154 kV sprieguma elektropārvades līnijas. 1933. gadā pieņēma ekspluatācijā pirmo 220 kV elektropārvades līniju Padomju Savienībā, kura piegādāja elektroenerģiju Ļeņingradai no 240 km attālumā esošās Sviras hidroelektrostacijas. 1935. gadā GOELRO plāns tika pārsniegts ( vadoties pēc tā laika informācijas – aut. ). Elektrisko tīklu celtniecību tā laika Padomju Savienībā pārtrauca otrais pasaules karš.
Padomju Savienības enerģētika strauji attīstījās pēc 1951. gada; tad tika pabeigts tautas saimniecības atjaunošanas darbs un likvidētas kara postījumu sekas.
Pārvadot lielas jaudas ievērojamos attālumos, atsevišķos gadījumos ir izdevīgi lietot līdzspriegumu. Bija izstrādātas un pārbaudītas shēmas un aparatūra, kas maiņstrāvu pārveido līdzstrāvā un ar speciālu iekārtu ( invertoru ) līdzstrāvu pārveido maiņstrāvā. Uzcelta un nodota ekspluatācijā līdzstrāvas elektropārvades līnija no Volgas hidroelektrostacijas līdz Donbasam, kuras spriegumsbija 800 kV, garums 473 km, caurlaides spēja 750 … 900 MW.
1969. gada beigās sāka darboties apvienotā Eiropas daļas energosistēma.
Devītās piecgades laikā tika uzbūvētas sevišķi augsta sprieguma līnijas. Piemērs: līnija Donbass – Rietumukraina ar jaudu 750 kV, pārvadīja elektroenerģiju 1100 km attālumā. Desmitajā piecgadē būvēja lielus hidromezglus, kas kompleksi risināja elektroenerģijas ražošanas, zemes apūdeņošanas, pilsētu un rūpniecības uzņēmumu ūdensapgādes, kuģniecības un zivkopības attīstības un plūdu novēršanas uzdevumus. Turpinājās atsevišķu agregātu un veselu spēkstaciju jaudu palielināšana. Krasnojarskas HES darbojās 12 turbīnas ar 500 MW jaudu katra, brt Sajānu Šušenskas HES bija uzstādīti agregāti, kuru jauda bija 600 MW. PSRS Eiropas daļā tempos cēla termoelektrostacijas, norisinājās termoelektrostaciju celtniecība Ekibastuzas un Kanskas – Ačinskas akmeņogļu atradņu tuvumā.
Ar katru gadu strauji palielinājās elektroenerģijas ražošana, 1930. gadā ražoja 8,4 miljardus kilovatstundu elektroenerģijas, bet 1979. gadā ražoja jau 1239 miljardus kilovatstundu elektroenerģijas.
Padomju Savienībā bija izveidota vienota energosistēma, kurā bija iekļauta energosistēmu lielākā daļa. Tās darbu vadīja no vienas vadības pults Maskavā.
ENERĢĒTIKAS ATTĪSTĪBAS GALVENIE POSMI LATVIJĀ.
Elektroenerģiju Latvijā sāka lietot pagājušā gadssimta septiņdesmitajos gados. 1883. gadā Rīgas dzelzceļa stacijas rajonā uzstādīja elektrisko ģeneratoru ar tvaika dzinēju un izbūvēja elektropārvades līniju līdz Rīgas amatnieku biedrībai ( Vaļņu un Audēju ielas stūrī ). Turpmākajos gados cēla dažus desmitus vai simtus kolovatu lielas savā starpā nesaistītas “ māju “ un “ fabriku “ elektrostacijas ar visai ierobežotu patērētāju skaitu. Pakāpeniski elektrostaciju jauda palielinājās, elektroenerģija kļuva par izdevīgu un pieprasītu preci. gadssimtu mijā jau darbojās vairāki desmiti lokālu “ māju “ un “ fabriku “ elektrostaciju. 1905. gada maijā Andrejostā sāka darboties pilsētas siltumelektrostacija ar 1838 kW jaudu un 3 kV spriegumu; stacijas īpatnējais kurināmā patēriņš ekspluatācijas sākumā bija 2,64 kg/kW • h. Sprieguma pārveidošanai pilsētā uzstādīja pirmās 54 transformatoru apakšstacijas ( transformatoru punktus ). Rīgas VRES gandrīz pilnīgi monopolizēja elektroenerģijas ražošanu pilsētā, un 1914. gadā tās jauda sasniedza 7460 kW. Aptuveni tajā pašā laikā pirmās elektrostacijas sāka darboties arī citās Latvijas pilsētās: Liepājā ( 1899. g. ), Ventspilī ( 1912. g. ), Daugavpilī ( 1911. g. ), Cēsīs ( 1912. g. ).
Latvijas Elektroenerģētikas vēsturē vēl joprojām ir neizgaismotas vietas un periodi. Īpaši maz ziņu ir par vācu okupācijas periodu, skopi dati par Latgales elektrifikāciju un Rīgas HES vēsturi, par Kurzemes, Zemgales un Ziemeļvidzemes elektroapgādi pēdējos 50 gados.
Ilgus gadus Ventspilī darbojās vietējā elektrostacija, kurā strādāja ne vairāk par 20 strādniekiem pirmskara laikā, pāri par 70 pēdējos tās darbības gados. Šī spēkstacija apgādāja ar elektroenerģiju pilsētas iedzīvotājus. Oficiālais elektrostacijas darbības sākuma gads varētu būt ( precīzs darbības sākuma gads nav zināms ) 1912. gads līdz 1957. gadam.
Nedaudz apskatīsim šīs elektrostacijas toreizējās iespējas. Ventspils elektrostacijas oficiālais nosaukums gadu gaitā ir bijis dažāds. Divdesmito, trīsdesmito gadu dokumentos pilsētas valde to dēvēja par spēkstaciju, elektrības iestādi vai elektrocentrāli. Pēc Otrā pasaules kara to sauca par energokombinātu, tad par valsts elektrostaciju ( VES ), bet vēlāk līdz pat likvidācijai, par Ventspils Valsts rajona elektrostaciju ( VVRES ). Tajā bija divas tvaika mašīnas ar 125 ZS jaudu katra. Tvaika mašīnas darbināja 400/230 V sprieguma 100 un 125 kVA jaudas ģeneratorus. Ģeneratoru spriegumu divi transformatori paaugstināja uz 3 kV. Ar šādu spriegumu enerģija tika sadalīta pilsētā.
Spēkstacijas īpašumā un apkalpē 1927. gadā bija 5 transformatoru punkti, 7 km 3 kV kabeļu un 36 km 380/220 V gaisvadu līnijas. Spēkstacijā tajā laikā strādāja 16 – 19 cilvēki. Divdesmito gadu sākumā spēkstacijas jauda pilnīgi apmierināja elektroenerģijas patēriņu, pilsētas slodze vasarā bija tikai daži desmiti kilovatu, bet ziemā nepārsniedza 150 kW. Vasarās darbināja tikai vienu tvaika katlu, kurš bija apkurināms ar zāģu skaidām. Jau 1926. – 1927. gados slodze ziemā pārsniedza 200 kW, un pilsētas valde bija spiesta veikt pasākumus slodzes samazināšanai, atslēdzot ielu apgaismošanu, aizliedzot darbināt elektromotorus. Bez tam stāvoklis pasliktinājās katlu galēja nolietojuma dēļ. Katlu uzraudzības inspekcija spiedienu katliem pazemināja no 10 at uz 8,5 at. Elektroenerģijas patēriņa pieaugumu prognozēja par 17 – 19 % gadā. 1926. gadā raћoja 267150 kWh, bet 1927. gadā – 317380 kWh un 1928. gadā 36383 kWh. !928. gadā pilsētas valde pieņēma lēmumu par elektrostacijas rekonstrukciju, uzstādot jaunus, modernus agregātus. Piegādājamo iekārtu cena bija Ls 310655, bet kopā ar būvniecības darbiem Ls 447000. Faktiski spēkstacijas rekonstrukcijai izlietoja Ls 472000, kas nedaudz pārsniedza tāmē paredzēto summu. Tika uzsādīta AEG firmas tvaika turbīna, kas bija sajūgta ar 625 kVA jaudas 3000 V ģeneratoru, cos φ = 0,8, 3000 apgr./min. Paљpatēriņa līniju sadales ietaisi baroja 250 kVA 3/0,4 kV transformators. Protams laiks gāja un elektroenerģijas patēriņš neapљaubāmi pieauga, bija jādomā par elektrostacijas jaudas palielināšanu. Kā rezultātā 1939. gadā spēkstacijas maksimālā slodze jau sasniedza 450 kW un elektroenerģijas patēriņš – 1 milj. kWh. Vidējais realizācijas tarifs bija samērā augsts – 27,2 santīmu / kWh, lai spēkstacija darbotos ar peļņu un varētu atpelnīt ieguldītos līdzekļus. Ar laiku arī љīs spēkstacijas jauda kļuva par nepietiekamu. 1940. gadā radās iespēja saņemt zviedru firmas NOHAB dīzeļģeneratoru, kas bija uzstādīts, lai apgādātu ar elektroenerģiju Ķeguma hidroelektrostacijas celtniecību, tūlīt arī tika izstrādāts projekts un līdz gada beigām to realizēja. Dīzeļmotors bija divtaktu 4 cilindru ar 600 ZS jaudu, bet ģenerators 0,4 kV ar 425 kW jaudu. Ģeneratoru pievienoja rekonstruētai 0,4 kV sprieguma sadales ietaisei, pastiprināja saiti ar 3 kV kopnēm, uzstādot divus 0,4/3 kV transformatorus ar kopējo jaudu 400 kVA, uzstādīja sinhronizācijas iekārtu. 1946. gadā spēkstacijā uzstādīja vēl vienu MWM firmas dīzļģeneratoru ar jaudu 400 kW 0,4 kV. Tā kā spēkstacijas uzstādītā jauda sasniedza 1320 kW, bija iespējams paplaљināt patērētāju loku. Pieslēdza kokzāģētavas un citus rūpniecības uzņēmumus pilsētā. Ap 1950. gadu avarēja dīzeļģenerators MWM. Tas vairāk nebija remontējams. Spēkstacijā atkal radās jaudas deficīts. Līdz 1952. gadam, kad avarējušā ģeneratora vietā tika uzstādīts jauns ģenerators, Ventspilī tika nopietni piestrādāts, lai varētu kaut kādā veidā kompensēt raduљos elektroenerģijas deficītu. Izveidojās neliela Ventspils energosistēma, kurai bez spēkstacijas ģeneratoriem bija pieslēgti divi zivju kombināta 250 kVA ar tvaika mašīnu darbināti ģeneratori, kā arī ostas un “ Ventspils Koka “ 100 kW dīzeļģeneratori.
Ventspils energosistēma pastāvēja arī turpmākos gadus, kad bija uzstādīti arī citi dīzeļģeneratori, bet tomēr ģenerējoљo jaudu pieaugums atpalika no pilsētas slodzes pieauguma. Tas izskaidrojams ar straujo pilsētas industrializāciju pēckara gados un imigrantu pieplūdumu no Krievijas, ko raksturo pilsētas iedzīvotāju skaits: 1947. gadā – 16250 cilv., 1957. gadā – 26000 cilv. Gada vidējais pieaugums bija 1000 cilvēki. Arī vēlāk līdz pat 1957. gadam, kad spēkstacijas uzstādītā jauda sasniedza 2,26 MW, ziemas maksimuma stundās bija vajadzīga rūpniecības uzņēmumu palīdzība. 1952. gadā avarējuљā MWM vietā uzstādīja jaunu ungāru firmas Ganz – Jendraљek dīzeļģeneratoru. Tas bija 16 cilindru V – veida 500 ZS dīzeļmotors ar 370 kW 0,4 kV ģeneratoru. Dīzeļmotors bija konstruēts lokomotīvēm un nebija piemērots stacionāram darbam. Viena no neērtībām bija tā, ka iedarbināšana notika ne ar kompresoru, bet ar starteri, kam bija vajadzīga vairāku simtu amperu līdzstrāva ar 100V spriegumu. Par strāvas avotu izmantoja akumulatoru bateriju, komplektētu no vairākiem desmitiem autoakumulatoru. Jaunais dīzeļģenerators darbojās bez sevišķām problēmām līdz pat spēkstacijas likvidācijai. 1953. gadā LATVENERGO PKB izstrādāja projektu tālākai spēkstacijas paplaљināљanai un rekonstrukcijai. Projektā paredzēja vēl trīs dīzeļģeneratoru uzstādīšanu. Tāpēc mašīnu zāles ēku pagarināja par 11 metriem un jumtu rekonstruēja, lai esoљais tilta celtnis varētu pārvietoties visā zāles garumā.
1954. gadā projekts gandrīz pilnībā tika realizēts. Tika uzstādīti divi amerikāņu Čikago – Pneumatik 8 cilindru 750 apgr./min. dīzeļģeneratori. To jauda bija 260 kW, spriegums 400V. Abi dīzeļmotori bija agrāk bijuљi ekspluatācijā, tāpēc transportējot daћas detaļas bija noklīduљas un vajadzēja gatavot no jauna. Tas sarežģīja montāžu, tomēr līdz rudenim agregātus iedarbināja. Dīzeļģeneratoram parastās ūdens dzesēљanas vietā bija gaisa dzesēšana. Mašīnu zāles galā lieli ventilatori ar 2 m spārnu garumu radīja stipru vēju. Dīzeļmotorus pieslēdza blokā ar 320 kVA 0,4/3,0 kV transformatoriem. 3 kV sadales ietaise tika pilnīgi rekonstruēta un paplaљināta, kopnes sekcionētas, modernizēta arī esoљo ģeneratoru un fīderu aizsardzība un automātika. 1955. gadā uzstādīja un ieslēdza darbā pēdējo ( sesto ) dīzeļģeneratoru nr. 5. Tas bija jauns, toreizējā Gorkijas rūpnīcā Dvigateļ Revolucii raћots 600 ZS 6 Č – 37/53 tipa seљcilindru dīzeļdzinējs ar 450 kW, 0,4 kV ģeneratoru. Pēc šī pēdējā agregāta uzstādīšanas spēkstacijas ģeneratoru kopējā jauda sasniedza 2265 kW, bet kopā ar blokstacijām gandrīz 300 kW. Gada laikā saraћotās elektroenerģijas daudzums pārsniedza 5 milj. kWh.
Piecdesmito gadu otrajā pusē atkal vajadzēja veikt pasākumus slodzes ierobeћoљanai. Tālāka spēkstacijas paplaљināљana vairs nebija reāla, tādēļ LATVENERGO pieņēma lēmumu pieslēgt Ventspils elektrostaciju Latvijas energosistēmai. 1957. gadā uzbūvēja 80 kV elektrolīniju Brocēni – Ventspils ar 80/10 kV apakљstaciju. Līdz spēkstacijai ierīkoja 10 kV līniju, ko pievienoja pagalmā uzstādītam transformatoram un 3 kV sadales ietaisei. 1957. gada augustā, pirms 40. gadiem, Ventspils spēkstacija izbeidza savu darbību uz visiem laikiem. Tas bija neliels ieskats Latvija enerģētikas vēsturē, tikai vienā no Latvijas pilsētām. Љo stāstījumu vēl varētu turpināt samērā ilgi, jo materiālu par љo nozari ir pietiekoљi daudz. Protams arī Latvijas enerģētikas vēsturē ir “ baltie plankumi “, ne visa informācija ir pilnīgi saglabājusies, taču, lielāko daļu šīs nozares vēstures mēs tomēr varam aplūkot.
Pirmā pasaules kara gados Latvijā sašaurinājās gan elektroenerģijas ražošana, gan elektrotehniskā rūpniecība kopumā. 1917. gadā salīdzinājumā ar 1914. gadu elektroenerģijas ražošana Latvijā bija samazinājusies vairāk nekā 3 reizes.
1936. gadā Latvijā elektroenerģētikas attīstības tempi bija relatīvi zemi. Uz vienu iedzīvotāju tika ražots tikai 100 kW • h elektroenerģijas. Tajā pašā gadā 73 lielākajās elektrostacijās uzstādīto ģeneratoru kopjauda bija 62560 kW. Bez tam vēl darbojās 411 mazas fabriku elektrostacijas ar kopjaudu 17250 kW.
1936. gada 1. augustā tika noslēgts līgums ar zviedru firmu “ Vattenbjugnadsbjuro “ par Ķeguma HES būvi ar 4 x 17 = 68 MW jaudu. Pirmie divi Ķeguma HES agregāti sājās darbā 1939. gada novembrī, bet trešais agregāts – 1940. gada aprīlī. Ceturto agregātu pirmo reizi uzstādīja tikai1953. gadā.
1940. gadā Padomju savienība okupēja Latviju un akciju sabiedrības un citi privātie enerģētiskie uzņēmumi pārgāja valsts īpašumā. Apvienoti ar valsts uzņēmumu “ Ķegums “, tie iekļāvās vietējās rūpniecības komisariāta valsts “ Energotrestā “.
Vācu okupācijas laikā Latvijas enerģētikā būtiskas izmaiņas nenotika: elektrostacijās uzstādītās jaudas un ražotā elektroenerģija visumā saglabājās pirmskara līmenī ( 1941. gadā saražots 242,9 milj. kW • h un 1942. gadā aptuveni 260 milj. kW • h ).
ELEKTROENERĢĒTIKAS ATTĪSTĪBA LATVIJĀ.
Gads
Saražotā elektrenerģija,
milj. kW • h/ % Iepirktā elektroenerģija, milj. kW • h Patērētā elektroenerģija 2, % Īpatnējais kurināmā patēriņš g/(kW•h) Elektroenerģijas pašizmaksa kap./kW•h)
HES TEC kopā1 rūpniecībā lauksaimniecībā pārējās tautas saimniecības nozarēs
1936 6,7
3,5 186,5
96,5 193,2
100 – 39,7 0,24 60,06 – –
1940 140,4
55,9 110,7
44,1 251,1
100 – – 0,62 – – –
1945 25,50
19,0 66,2
81,0 81,7
100 – – – – 1280 –
1950 302,7
68,4 139,3
31,6 442,6
100 – – – – 819 0,988
1955 364,9
42,6 492,5
57,4 857,4
100 – – – – 684 1,108
1960 372,1
22,8 1263,5
77,2 1635,6
100 9,6 44,1 4,7 51,2 617 1,144
1965 336,6
24,3 1048,6
75,7 1385,2
100 1622,5 49,0 6,9 44,1 436 0,830
1970 1669,9
66,8 829,4
33,2 2499,3
100 1916,0 44,0 11,0 45,0 397 0,487
1975 2067,6
75,1 683,9
24,9 2751,5
100 3467,9 43,9 12,9 43,2 258 0,318
1980 3030,4
66,6 1521,7
33,4 4552,1
100 3548,6 40,9 16,5 42,6 265 0,435
1985 2986,3
61,8 1845,6
38,2 4831,9
100 4473,9 48,3 22,1 29,6 222 0,433
1 Pēdējos 25 gados aprēķināta tikai Latvijas energopārvaldes pakļautībā esošajās elektrostacijās saražotā elektroenerģija. Faktiskā elektroenerģijas izstrāde republikā par 2…3 % pārsniedz šajā ailē uzrādīto.
2 Procentuālais elektroenerģijas patēriņš atsevišķās tautas saimniecības nozarēs aprēķināts, neņemot vērā tīklu zudumu enerģiju ( 1985. g. 1234 milj. kW • h ) un pašpatēriņu ( 1985. g. 352 milj. kW • h ) t. i., procentos no patērētājiem piegādātās elektroenerģijas daudzuma ( 1985. g. 7861 milj. kW • h ).
ENERĢĒTIKAS VĒSTURE LATVIJĀ PADOMJU VARAS GADOS.
Pēckara atjaunošanas periods Latvijas enerģētikai bija ļoti smags. Pimskara līmenī pēc ražotās elektroenerģijas daudzuma sasniedza 1947. gadā, bet pēc uzstādītās jaudas – tikai 1950. gadā. 1948. gadā izstrādāja vietējo upju enerģijas izmantošanas shēmu, pēc kuras bija paredzēts uz 137 upēm ( neskaitot Daugavu ) uzcelt 547 HES ar 113 MW kopējo jaudu.
Piecdesmitajos gados vēl ļoti krasi bija izjūtams elektroenerģijas deficīts. šajā posmā republikas elektroenerģētika attīstījās divos visai atšķirīgos virzienos:
1) 1952. gadā uzsāka lielas, modernas termoelektrocentrāles ( Rīgas TEC – 1 ) celtniecību. 1955. gada 29. janvārī stājās darbā šīs elektrostacijas pirmais agregāts, bet ar projektēto jaudu 125 MW tā sāka darboties 1958. gadā.
2) lauku rajonu elektroapgādei cēla dažāda tipa ( galvenokārt DES un nelielas HES ) vietējas nozīmes elektrostacijas. Mazo elektrostaciju celtniecības tempi sāka samazināties pēc 1954. gada, kad Ministru Padome atcēla ierobežojumus par kolhozu un sovhozu pieslēgšanu valsts elektrotīklam. Pirmo reizi PSRS 1956. gadā Slokā izveidoja automatizētu 110 kV sprieguma apakšstaciju bez jaudas slēdžiem augstākā sprieguma pusē, jaudas slēdžu vietā uzstādot nodalītājus un īsslēdzējus. 1959. gadā izstrādāja Daugavas kompleksas izmantošanas plānu, pēc kurā Daugavas kaskādē ietilpa 7 HES ( Vitebskas, Polockas, daugavpils, Jēkabpils, Pļaviņu, Ķeguma, Doles ) ar 1580 MW kopējo jaudu.
Sešdesmito gadu sākumā ( 1960. – 1961. g. ) izbūvēja maģistrālo 330 kV sprieguma elektropārvades līniju Baltijas VRES – Rīga – Šauļi ar sadales punktu Salaspilī, iekļaujot Latvijas PSR energosistēmu PSRS Ziemeļrietumu apvienotājā energosistēmā, ko izveidoja 1961. gadā. Visiem republikas rajoniem kļuva pieejama lētā apvienotās energosistēmas elektroenerģija, kas savukārt ļāva atteikties no sīkajām, neekonomiskajām elektrostacijām. 1960. gada novembrī uzsāka Pļaviņu HES celtniecību, un 1966. gada 21. decembrī tā sasniedza projektēto 825 MW jaudu. Atbrīvojušos darbaspēka un tehnikas resursus novirzīja Daugavas kaskādes nākamās elektrostacijas – Rīgas HES celtniecībai, kas sākās 1966. gada 11. jūnijā.
Septiņdesmitajos gados turpinājās republikas enerģētikas papildināšana ar jaunām ģenerējošām jaudām. 1975. gada 5. novembrī ierindā stājās Rīgas HES. 1976. gadā sāka un 1980. gadā beidza Ķeguma HES rekonstrukciju, palielinot šīs elktrostacijas jaudu no 68 MW līdz 260 MW. 1979. gadā nodeva ekspluatācijā Rīgas TEC – 2 pirmo kārtu ar 390 MW jaudu. 1980. gadā republikā bija vairāk nekā 14000 dažāda sprieguma transformatora apakšstaciju.
Latvijas PSR elektriskie tīkli ietilpa Padomju Savienības Ziemeļrietumu apvienotajā energosistēmā. Energosistēmas apvienotā dispečeru pārvalde atradās Rīgā. Pārvalde noteica elektrostaciju elektriskās slodzes un apgādāja ar elektroenerģiju Latviju, Lietuvu, Igauniju, Baltkrieviju, Karēliju, kā arī Ļeņingradas un Kaļiņingradas apgabalus. Vairāk nekā 2000 km garās augstsprieguma elektropārvades līnijas savienoja sistēmas elektrostacijas.
Energosistēmas dispečeru punktā uz mnemoniskās shēmas atzīmēti visi enerģijas avoti un elektropārvades līnijas .
Ziemā ar pilnu jaudu strādāja Rīgas TEC – 1, TEC – 2, bet Pļaviņu HES, Ķeguma HES un Rīgas HES ar pilnu jaudu strādāja slodzes maksimumstundās. Latvijas PSR elektrostacijās jaudas virziena plūsmu varēja mainīt. Bieži Latvijai elektroenerģiju piegādāja Baltijas VRES ( Igaunija ) vai Elektrēnu VRES ( Lietuva ).
Latvijas PSR galvenās elektrostacijas ( 1980. gadu sākums ).
Nosaukums Uzstādītā jauda
( MW )
V.I. Ļeņina Pļaviņu HES 825
PSRS 50. gadadienas Rīgas HES 384
Rīgas TEC -2 427
Ķeguma HES 260
Rīgas TEC – 1 130
Rūpnīcu blokstacijas 29,3
Padomju varas gados Latvijā vairs nebūvēja mazjaudas elektrostacijas, jo uzskatīja, ka to ekspluatācija nav ekonomiska. No tām, kuras tika uzceltas agrāk, darbojās tikai dažas. Kopš 1963. gada visi Latvijas elektroenerģijas patērētāji saņēma elektroenerģiju centralizēti – no valsts energosistēmas.
330 kV sprieguma elektropārvades līnijas Latvijas teritorijā atradās Ziemeļrietumu apvienotās energosistēmas operatīvā pārziņā. Elektroenerģijas sadali republikas teritorijā veica ar 110 kV, 20 kV, 10 kV un 6 kV sprieguma tīkliem. Latvija bija vienīgā republika Padomju Savienībā, kur ievērojami bija attīstījušies 20 kV sprieguma tīkli. Pa 20 kV elektriskajiem tīkliem, transformējot spriegumu uz 0,4 kV, veica lauku elektroenerģijas patērētāju, pilsēttipa ciematu un nelielu pilsētu apgādi ar elektroenerģiju. Kabeļu tīkli ar 6kV un 10 kV spriegumu izveidoti republikāniskās pakļautības pilsētās. Nākotnē tika paredzēts izmantot galvenokārt 110/20/04 kV spriegumu elektroenerģijas sadales sistēmu.
Elektroenerģijas ražošana nemitīgi palielinājās, taču vienlaikus aptuveni pusi no nepieciešamās elektroenerģijas Latvijas PSR saņēma no citām republikām.
Apvienotās energosistēmas droљa paralēla darba nodroљinājums nepārtraukti tika uzlabots. Vienmēr tika meklētas jaunas iespējas un tehniskie līdzekļi. Avārijas gadījumā atslēdzoties Ignalīnas AES reaktoram, ir nepiecieљams ātrāk mobilizēt rezerves jaudas, ko visefektīvāk var realizēt hidroelektrostacijās. Nedarbojoљos hidroģeneratoru palaiљana un sinhrona ieslēgљana prasīja pietiekoљi lielu laiku. ADP tika izstrādāta iekārta, kas kontrolēja leņķi starp neierosinātā ģeneratora statora spriegumu ( mazāku par 0,15 U ) un stacijās kopņu spriegumu, kas deva iespēju noteikt slīdi un automātiski izvēlēties jaudas slēdћa ieslēgљanas momentu pie frekvenču starpības mazākas par 1,5 Hz un ieslēgљanas leņķi mazāku par 300. Šāda iekārta ievērojami paātrināja hidroģeneratoru ieslēgљanu tīklā.
Pēc Baltijas valstu pilnīgas valstiskās neatkarības atgūšanas ‘LATVENERGO “ releju un automātikas dienestā ir notikuљas vērā ņemamas izmaiņas. Dienestā ir iekļauts elektrisko režīmu dienests, kas paplaљina gan dienesta funkcijas, gan atbildību.Ievērojami samazināts dienestā strādājoљo cilvēku skaits. Љis ir tā saucamais pārsstrukturēšanās periods, kad ne vienmēr un ne viss liekas skaidrs un paљsaprotams. Protams visa darba pamatā jābūt pārliecībai par darāmā darba nepiecieљamību un lietderību.