Es gribu lai mani sadzird.

Es gribu, lai mani sadzird.

Šajā pasaulē mēs viens otru nedzirdam. Taču tas ir ne tikai lielā trokšņa dēļ, ko paši radām, bet arī augtu stāvošu amatpersonu dēļ. Tās uzskata, ka ir augstākas un varenākas par mums un, ka tām ir tiesības mūs neklausīt. Liela daļa vainas šajā problēmā gulstas uz arī uz mūsu pašu pleciem, jo mēs paši arī neprotam otru sadzirdēt un uzklausīt. Mēs esam tik aizņemti ar ikdienas darbiem, ka bieži vien neredzam un nedzirdam, kas notiek apkārt, kā

āā jūtas mums tuvi cilvēki. Mēs pieradām, ka pietiek pajautāt: „kā tev iet?” un, ja cilvēks atbild: „ labi vai normāli” ar to pietiek. Tā vieglāk dzīvot, pietiek ar vārdiem un mums šķiet, ka viss ir kārtība.Bet, kas notiek cilvēka dvēselē nevienu neinteresē.

Dažreiz ir ļoti grūti runāt par savām problēmām, jūtām, emocijām, tādejādi cilvēks pēc savas dabas apzināti un neapzināti cenšas parādīt apkārtējiem, ka viņam ir slikti. Cilvēks,kurš vēro un, kurš nav vienaldzīgs pret otru, sev tuvu cilvēku vienmēr sapratīs , ka ka
aaut kas nav kārtībā. Lielu lomu mūsu dzīvē ieņem ķermeņa valoda, pēc cilvēka kustībām, žestikulācijas,mimikas, var saprast ļoti daudz, tas ir kā cilvēka „dvēseles kliedziens”,kas notiek neapzināti ,un, ja tu proti to sajust un atšifrēt,tad tu esi sirsnīgs, iejūtīgs cilvēks, ga
aatavs netikai ņemt, bet arī dalīties.Mūsu ārējam izskatam arī ir liela nozīme dažreiz, cilvēka apģērbs, frizūra izsaka ļoti

daudz, varbūt, ka tas ir maldinošs, bet varbūt, ka tas ir kā protests, kaut kādiem

noteikumiem, darbībai, cilvēkam, stereotipiem utt.Jebkurš cilveks vēlas, lai viņu sadzird un parāda savus iekšejos pārdzīvojumus ar sava ārēja izskata palīdzību. Tik pat liela nozīme ir cilvēka rīcībai un darbībai, bieži vien notiek tā- cilvēkam ir grūti

psiholoģisku iemeslu dēļ, vai pat kauns lūgt citu cilvēku palīdzību un viņš to parāda rīkojoties. Bieži vien mēs nevaram saprast, kāpēc cilvēks tā rīkojas, kas izraisīja neadekvātu rīcību, smieklus vai asaras, vienaldzību vai pārlieku ieinteresību noteiktā situācijā, bet tas arī ir cilvēka „dvēseles kliedzens”- „kad

tu beidzot sapratisi un palīdzēsi man!”

Ēs gribu, lai valsts amatpersonas ma
aani sadzird, kad es saku, ka par bērnu ikmēneša pabalstu, kurš ir robežās no 5 līdz 7 Ls, nav iespējams bērnu nedz pabarot, nedz apģērbt, nedz aizsūtīt uz skolu vai bērnudārzu,jo redzu, cik gruti ir manai mammai, vienai pašai audzināt divus bērnus. Es gribu, lai šīs personas to sadzird un dara kaut ko lietas labā, nevis neliekas par to ne zinis.

Es gribu, lai mamma mani sadzird, kad es viņai saku, ka man par kaut ko sāp sirds, un izrunājas par to ar ma
aani, nevis kārtējo reizi atbild, ka viņai nav laika, jo ir daudz darba, un sūta mani pie brāļa, kuram pašam jau ir ne mazums problēmas.

Es gribu, lai šī trokšņa, naida, skaudības un atriebības pilnā pasaule mani sadzird, kad ar platu smaidu sejā saku tai: ,,Es Jūs mīlu!” un atbild man ar to pašu, nevis ar nejauku sejas izteiksmi uz mani paskatās un atbild: ,,Tu galvu durvīs esi iespiedusi, vai?”

Mūsu dzīve ir ļoti interesanta, bet Vairāk par visu pasaulē es vēlos būt sadzirdēta. Un es novēlu katram kaut vienu reizi mūžā piedzīvot to, ka viņš ir sadzirdēts, arī sev.