es kā viduslaiku bruņenieks

,,Es kā viduslaiku bruņinieks,,

Es nezinu vai es vēlētos bruņinieks tapēc ka ir daudz labu un sliktu lietu kas notika ar bruņiniekiem. Sāksim arto ka es paskaidrošu kad tie viduslaiki beidzās un sākas!

VIDUSLAIKU JĒDZIENS

Sākotnēji par viduslaikiem sāka runāt Tertuliāns (ap 160. – 220.) agrīnās kristietības laikā, kurš ar šo terminu saprata “tumšo” un slikto vidējo laiku starp paradīzes laiku un to laiku, kad sāksies jaunā un skaistā pasaule. Aptuveni 1500.gadā šo terminu sāka lietot, lai apzīmētu iepriekšējo “tumšo” laikmetu, kuru nomainīja “gaišā” renesanse. Viduslaiku sā

ā
ākumu datē ar 476. gadu vai arī ar 337. gadu, kas ir pirmā kristīgā imperatora Konstantīna nāves gads. Par viduslaiku beigu gadu uzskata 1453. gadu – Bizantijas sagrāves gadu. Citos vēstures avotos piedāvā citus gadus, piemēram, 800. gadu kā viduslaiku sākuma gadu, kas ir Karolingu impērijas uzplaukuma laiks, bet beigu – 1492. gadu, kad Kolumbs atklāja Ameriku. Kā kritēriju piedāvā arī pāreju no naturālās saimniecības uz naudas saimniecību ar banku sistēmu utt. Tomēr tradicionāli tiek uzskatīts, ka viduslaiki ir no 300./500.g. līdz 1500.g., šādā gadījumā viduslaikus var uz
z
zskatīt par vienīgo no trijiem lielajiem laikmetiem kultūras vēsturē (senatne, viduslaiki un jaunie laiki), kuram ir zināms sākums un beigas. Reizēm viduslaikus dēvē arī par feodālisma laiku, šo terminu ieviesa 18.gs. Francijā, kaut gan tas ir mazāk precīzs, jo neietver vi
i
isus viduslaikus.

Kapēc es vēlētos būt bruņinieks?

Es kā bruņinieks gribētu būt kaut vai tikai lai nonāktu tajā laikā kurā bija bruņinieki un itkā piedzimtu no jauna un no 8. gadu vecuma ja es nāktu no dižciltīgas ģimenes sākt mācīties par bruņinieku mani mācītu kāds bruņinieks kas ir jau iecelts bruņinieku kārtā. Man mācītu galma uzvedības noteikumus, rīkoties ar tā laika ieročiem, jāt ar zirgu,

Medīt ar suņiem un piekūniem,lasīt, rakstīt.

Kad es sasniektu 14. gadu vecumu es kļūtu par ieročnesēju. Es kā ieročnesējs pavadītu savu kungu karā, turnīros, medībās un dzīvotu pieauguša cilvēka dzīvi.

21. gada vecumā es varēju tikts iecelts bruņinieku kārta un kļūt par pilntiesīgu bruņinieku. Ceremonija kurā mani ieceltu bruņinieku kārtā bija svinīga un pati kulminācija būtu bruņinieka cirtiens.

Kad es būtu izmācijies par bruņinieku ma

a
an vajādzētu apbruņojumu. Bruņojums bija ļoti dārgs un to spēja atļauties tikai dižciltīgie. Bruņojums bija vizdaždākais viens no iecīenītakajiem 12.-13. Gs. Bruņu veidiem bija Ķēžu bruņkrekls-tas nebija pārāk smags un bija gaisa caurlaidī, kas bruņiniekam ir ļoti svarīgi, bruņkrekls pasargāja no šķēpu un zobenu cirtieniem. Manam zobenam būtu jābūt pietiekami garam un smailam, lai es varētu ievainot vai nogāzt zemē jatnieku. Man būtu vajadzīga bruņcepure lau man nevarētu pretinieks savainot, izdurt acis un vēl kaut kā iekropļot. Bruņcepures bija dažādas, bija br
r
ruņcepures ar kurām lielākotties devās kaujās un bija turnīra bruņcepures ar kurām piedalijās turnīros. Podveida bruņcepure-bija ļoti izplatīta 13.gs. bruņcepuri lika virs ādas cepures tā balstijās uz bruņinieka pleciem.Turnīra bruņcepure-bija izplatīta 15. gs. Šī bruņcepure nebija piemērota kaujai tā vairāk kalpoja kā rota. Patša smagākā ja ne patšas dārgākās bruņas bija Plākšņu bruņas bruņu veids bija pazīstams 14.-15.g.. Bruņas bija ļoti smagas un bruņinieks ar tām kļuva smagnējs. Bruņas svēra veselus 25-30.kg. Visdārgais bruņiniekam bija zirgs. Katram bruņiniekam bija 2. zirgi ar vienu viņš devās kaujās ar bet ar otru devās vienkāršās izjādes. Zirgs kas devās kaujās bija speciāli trenēts lai tas spētu noturēt bruņinieku jo kā nekā bruņinieks svēra vairāk nekā 100 kg.

Gandrīz katrai dzimtai bija savi ģērbonis. Citai dzimtai tie bija pat vairāki, un pie ģerboņa bija kāda devīze. Ģērbonis bija vajadzīgs tapēc, lai bruņinieki cīņas karstumā nenogalinātu savējos.

Ja es būtu ļoti bagāts bruņinieks man noteikti būtu sava pils. Pilis bija ļoti skaistas un krāšņas ar lieliem pagalmiem un skaistiem dārziem, bet tās lielākoties kalpoja militāriem mērķiem. Parasti pilīs dzivoja ne vairāk ka 15.-20. Cilvēku tikai lielās pilīs uzturējās vairāk cilvēku. Pilis parasti būvēja grūti pieejamās vietās kalnos, austās kraujās,uz ezeru salām ,Citreiz pilīs bija grūti izrakt aku jo atradās augstu kalnā vai kraujā.Pilī bija jābūt daudz ēdienam,ūdenim un malkai ja gadijumā kāds uzbrūk.

Bieži pilīm raka apkārt grāvjus un tos piepildija ar ūdeni, bet dažreiz tos nepeipildija ar ūdeni.

Arī pie mums ir pilis kas celtas viduslaikos daudzas jau ir palikušas tikai kā drupas bet Venspilī ir viena pils kas celta viduslaikos.

Ventspils pils

Jau astoto gadsimtu Ventas krastā stāv Livonijas ordeņa pils. Tā ir vecākais viduslaiku cietoksnis Latvijā, kurš saglabājies līdz mūsdienām tik pilnīgā telpiskā apjomā.

Uz pili attiecas senākā informācija par apbūvi tagadējās Ventspils pilsētas teritorijā. Vēstures dokumentos tā pirmoreiz minēta 1290. gadā, kurš tiek pieņemts par Ventspils pilsētas dibināšanas gadu. Ordeņa brāļi pili izmantoja Livonijas ordeņvalsts laikā (13.gs.-16.gs.vidus). Pie pils pamazām veidojās pilsēta.

14. gs. izbūvēja visus pils korpusus, veidojot konventa tipa pili ar iekšējo pagalmu. 1442. gada dokumentā minēts, ka pilī dzīvo 7 bruņinieki, glabājas bruņojums 32 vīriem, 6 lielgabali un citi ieroči.

Šai laikā Ventspils atradās Hanzas tirdzniecības pilsētu savienības sastāvā. Pils atradās pie nozīmīga jūras ceļa, un pils tornis jau kopš 17. gs. beigām ir izmantots kā bāka. Poļu-zviedru kara laikā (1655-1660) pils tika izpostīta, bet 17.gs. 2. pusē atjaunota. No 1706. līdz 1835. gadam pils kapelā darbojās ev.-lut. draudzes baznīca. Kopš 1845. gada tai vietā iekārtoja pareizticīgo baznīcu, kura darbojās līdz 1901. gadam.

.

Viduslaikos jau nebija tikai pilis un briņonieki.Bija pilsētas, notika tirdzniecība un bērnu skološana.

Viduslaiki nebija tumšie laiki.

Pilsētu attīstība

Pilsētas radās no nelielām amatnieku un tirgotāju apmetnēm. Pilsētas attīstījās pateicoties dažādām privilēģijām. Tās kļuva patstāvīgas un neatkarīgas. Katrai pilsētai apkārt bija mūris.Visi ieceļotāji un izceļotāji tika stingri pārbaudīti. Skaistākās un varenākās celtnes atradās pilsētas centrā ap rātslaukumu, kas bija arī tirgus laukums. Tirgus dienās šeit varēja nopirkt apkārtnes zemnieku atvestos produktus un pilsētas amatnieku ražotās preces. Pilsētā noteikti bija rātsnams un baznīcas. Tirgotājus apvienoja ģildes, bet amatniekus-cunftes. Šīs apvienības noteica dažādus likumus tirdzniecībā un amatniecībā.

Arhitektūra

Laikā aptuveni no 1000. līdz 1250. gadam visā Rietumeiropā parādījās daudz jaunu akmens celtņu-klosteru un baznīcu, kā arī vairākas jaunas valdnieku rezidences. Šīs ēkas bija uzceltas vienā stilā, kas balstījās uz Senās Romas tradīcijām, tādēļ, to nosauca par romāniku. Šīs celtnes bija smagnējas un tumšas, tām bija vareni, biezi mūri, masīvas starpsienas un šauri logi. Gandrīz visa romānikas arhitektūra un māksla bija saistīta ar kristīgo reliģiju. Romānikas baznīcas bija ar daudzām skulptūrām un sienu gleznojumiem-freskām, kas attēloja reliģiska satura ainas. Kopš 12. gs. vidus sāka celt baznīcas, kuras bija pavisam citādas nekā ierastās drūmās romānikas celtnes. Jaunajam stilam-gotikai bija raksturīgs vieglums un graciozitāte. Gotikas celtnes “tiecās uz augšu”. Šāds iespaids tika panākts ar smailarkas palīdzību.Logos bija vitrāžas-no krāsaina stikla gabaliņiem darināti mākslas darbi. Līdz pat viduslaiku beigām šajā stilā tika celtas arī pilis, rātsnami, ģilžu ēkas, kā arī pilsētnieku dzīvojamās mājas.

Izglītības attīstība

Viduslaikos izzuda pasaulīgās skolas. Tagad tās balstījās uz kristietību. Galvenā mācīšanās metode bija mācīšnaās no galvas. Šajās skolās mācīja nākamos garīdzniekus un mūkus, bet viņiem mācīja tādus priekšmetus kā aritmētiku, mūziku, astronomiju u.c. Kad uzplauka pilsētas, parādījās arī cita veida skolas, galvenokārt nākamajiem tirgotājiem . Šeit uzmanība tika pievērsta grāmatvedībai, vēstuļu rakstīšanas mākai un mācības notika dzimtajā valodā. Skolēni bija noslogoti.Līdz ar skolu izplatīšanos, sāka pieaugt lasīt un rakstīt pratēju skaits. 13. gs. parādījās jauna veida mācību iestādes- unoversitātes. Tās bija patstāvīgas, tām bija sava tiesa un pašpārvalde. Mācības notika latīņu valodā, lai iedzīvotāji no dažādām zemēm varētu doties uz jebkuru no tām. Tika piedāvātas dziļākas un daudzpusīgākas zināšanas. Bija viena zemāka fakultāte-mākslas un trīs augstākas-medicīnas, juridiskā un teoloģijas. Zinātne viduslaikos balstījās uz loģiskiem prātojumiem un secinājumiem bieži notika disputi –zinātniski strīdi par kādu problēmu. Katrs jautājums tika apspriestsno dažādām pusēm, salīdzinot argumentus par un pret. Šādas diskusijas notiek arī mūsdienās.

Kas man nepatiktu viduslaikos!

Viduslaikos man noteikti nepatiktu tas ka man būtu jātērpjas 30.kg smagā terpā un jālien zirga mugurā, un ja karā kāds mani nogāztu tad es nevarētu piecelties kājas ar visu smago svaru un varētu uzkatīt kad es esmu beigts, jo zirgi mani samītu.Pilnīgi noteikti man nepatiktu sēdēt aukstā pilī, jo viduslaikā nepazina radiatorus un sildītājus viduslaikos lai sasildītos bija jāsēž pie viena kamīna,un vel man nepatiktu sēdēt caurvēja, jo viduslaikos log rūtis bija retums.Pilīs mēbeļu bija maz, un tās bija vienkāršas-viena gulta,sols,galdi,krēsls un lādes ku glabāt drēbes. Nedaudz mājīgāku pils atmosfēru padarija zvērādas,paklāji,un sveces.

Vai vidus laiki bija tumšie gadsimti?

Par viduslaikiem runājot parasti uzsver, ka tā laika sabiedrību caurauda stabilas kārtības idejas Katram cilvēkam – dižciltīgajam, zemniekam, pilsētniekam, garīdzniekam – sabiedrībā bija sava vieta. Katrs piedzima savā kārtā, izpildīja savus pienākumus uz Zemes dzīves laikā un atstāja šo kārtu pēcnācējiem. Katrs cilvēks ļoti labi zināja, kāda kārtai viņš pieder, un, vai nu slēdzot laulības, vai kādā citā sociālā darbībā ar to pedantiski rēķinājās. Viduslaiki nemaz nepazina citu domāšanu. Tiesiskā nevienlīdzība bija pašsaprotama lieta. Bija ļoti svarīgi, kādai kārtai tu piederi – dižciltīgajiem, dzimtcilvēkiem, garīdzniekiem vai kādai citai. Kārta bija noslēgta, juridiskā ziņā kompakta grupa, no tās nedz iziet, nedz tajā ieiet nevarēja bez kāda oficiāla dokumenta. Katrā kārtā bija gan bagātie, gan nabagie.

Ļoti liela ietekme laicīgajā dzīvē bija kristīgajai baznīcai. Nevienā citā laikmetā reliģiozo cilvēku īpatsvars, kas īsteno savu reliģiozitāti ar noteiktas reliģiskas institūcijas starpniecību, sabiedrībā nebija tik liels kā viduslaikos. Nevienā citā laikmetā tāds mācītāju slānis bija atbrīvots no citām tiesiskām normām, un nevienā citā laikā šāds izņēmuma stāvoklis nebija saistīts ar garīdznieku milzīgo ietekmi un saimniecisko dzīvi, tiesībām, politiku, kultūru kopumā. 1095.gadā kristīgā baznīca aicināja atkarot svētas vietas, un jau 1096.gadā sākās I Krusta karš. Tas bija vienkāršas tautas karagājiens, bezjēdzīga cilvēku upurēšana. Dieva vārdā apt. 100000 cilvēku no visām Eiropas vietām gāja bojā.

Viduslaikos vidējais cilvēka mūža ilgums bija 30 gadi. Tas lielā mērā bija atkarīgs no indivīdu piederības kārtai. Dzīves vidējo ilgumu saīsināja milzīgā zīdaiņu mirstība, kā arī zemāko kārtu ļaužu parāgra nāve, kurus novārdzināja fizisks darbs, slimības un dabas katastrofas. Dzīvotspēja nebija mazāka kā mūsdienās, un labvēligos apstākļos daudzi dzīvoja ilgi.

Līdzās slimībām lielākais posts bija bads, kas pirmām kārtām skāra zemākās kārtas. Tas dzina ubagot lielas ļaužu masas, kas reizēm pulcējās lielos baros, lai salaupītu sev pārtiku. Viens šāds izbadējušos cilvēku pūlis 1145.gadā Fuldā uzbruka klosterim un to izlaupīja.

Leave a Comment