Es Latvijā.
Es esmu dzimusi Latvijā, mani vecāki, vecvecāki piedzima, dzīvo un strādā Latvijā. Es esmu latviete, mani vecāki, vecvecāki ir latvieši. Es esmu lepna par to, ka esmu latviete un esmu dzimusi Latvijā. Es esmu viena maza mazītiņa daļiņa no savas tēvzemes un Latvija ir neatdalāma daļiņa no manis.
Latvija nav tikai maza valstiņa lielajā pasaules kartē, tā arī ir mana tēvzeme. Latvija ir tikai viena, un tā ir skaista zeme. Šai zemē ir daudz interesantu un apburošu vietu. Latvijā ir dzīvības un zaļumu pilni meži, debeszili ezeri, Dzintara jūra – tāda skaistuma nekur citur nav. Nav otras tik skaistas zemes uz pasaules kā Latvija.
Mūsu senči cīnījās par Latviju. Viņi veica daudz varoņdarbus, lai nosargātu savu tēvzemi un tā piederētu latviešiem. Es savā tēvzemē jūtos droša un pasargāta.
Mana tauta ilgus gadus ir cietusi no krievu tautas apspiestības. Es varu būt laimīga, ka varu runāt savā dzimtajā – latviešu valodā, svinēt Ziemassvētkus, Jāņus un 18.novembri. Maniem vecākiem jau no bērnības sabiedrībā bija jārunā krievu valodā. Es nesaprotu tos Latvijā ilgi dzīvojošos cilvēkus, kas nemāk latviešu valodu un negrib to iemācīties. Kāpēc mani vecāki jau no agras bērnības mācēja krievu valodu, kaut gan viņi nav nekad dzīvojuši Krievijā? Mani vecāki nevarēja svinēt Ziemassvētkus, Jāņus un 18.novembri.
Man patīk svinēt 18.novembri. Tā ir diena, kad ir īpašs svētku noskaņojums, kad es jūtos cieši saistīta ar Latviju. Es vienmēr atcerēšos savu bērnību, kas saistās ar Latviju – Ziemassvētki ar baltu sniegu, Jāņi ar krāšņām Latvijas pļavā lasītām jāņuzālēm un ugunskuru.
Diemžēl Latvijas politikā un ekonomikā ir daudz neatrisinātu jautājumu un problēmu. Skumji ir tas, ka Latvijas valdība nerūpējas un nenodrošina Latvijas iedzīvotājiem normālas darba algas un dzīves apstākļus, tāpēc daudzi latvieši brauc dzīvot un strādāt uz ārzemēm. Viņi tur cer atrast labākus dzīves apstākļus. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā dzīves apstākļi kļūst arvien dārgāki, bet algas “stāv uz vietas”. Praktiski lielākā daļa iedzīvotāju nevis dzīvo, bet eksistē. Bet man nekādas materiālās vērtības nevar aizvietot Latviju. Kad es izaugšu, man būs ģimene un bērni. Latvijai ir nepieciešami iedzīvotāji – latvieši.
Tāpēc man un manai paaudzei ir jāmācās, jāiegūst izglītība, jāstrādā, lai izveidotu tādu Latviju, kuru latviešiem negribēsies pamest. Zemi, kurā mēs varam būt droši par savu nākotni, droši par to, ka arī rīt varēsim atļauties veikalā nopirkt maizes kukulīti, droši par to, ka, aizejot pensijā, mums nebūs jācieš trūkums un mēs varēsim pavadīt mierīgas vecumdienas.
Es pašlaik mācos un pēc izglītības iegūšanas strādāšu Latvijā. Es uzskatu, ka esmu pietiekami gudra, apķērīga un stipra, lai strādātu un pietiekami nopelnītu Latvijā. Es kļūšu par daļiņu Latvijas nākotni došu savu ieguldījumu Latvijas labklājībā.
Katrai zemei svarīgākais ir tās tautas mīlestība. Tas nozīmē, ka galvenais ir cilvēka vēlēšanās padarīt savu zemi labāku, krāšņāku un attīstītāku. Es Latvijai dāvinu savu mīlestību, kad būšu pieaugusi, varēšu dāvāt vairāk – ar savu darbu palīdzēt, dot savu ieguldījumu Latvijas labklājībai.
Lai arī kur dzīves ceļi mani var aizvest, es nekad neaizmirsīšu savu Latviju, tā dzīvo manā sirdī un dzīvos tur vienmēr.