Es stāvu divu laikmetu krustceļos un vēršu savu skatu gan pagātnē, gan nākotnē.” (Petrarka.)

Es stāvu divu laikmetu krustceļos un vēršu savu skatu gan pagātnē, gan nākotnē.” (Petrarka.)

Renesanses humānistu paustā tēzes par cilvēka iespējām un brīvo pasaules uztveri modināja māksliniekos tieksmi izmēģināt savas spējas un iemantot cieņu citu acīs, kā spilgtai individualitātei un personībai.

Viens no šādiem unikāliem cilvēkiem bija Leonardo da Vinči, kurš, pretēji citu viedokļiem un baznīcas lāstiem, meklēja iespējas lidot, meistarot spārnus un būvēt batiskafus, kā arī meklēt jaunas atklāsmes glezniecībā. Tomēr daiļrades sākumposmā arī viņš aizņēmās dažas idejas no viduslaiku mākslas. Še

e
eit minama viņa freska „Svētais vakarēdiens”, kurā no viduslaiku mākslas ir ņemta ideja – Bībeles tēma, kā arī daļējs kompozīcijas risinājums – tā veidota pretskatā un darba plakni šķeļ viena līnija – galds. Tomēr, Leonardo da Vinči pat uz jau esošas bāzes bija spējīgs veidot savas nianses – perspektīvas (stari savienojas punktā, kur atrodas Kristus labā acs, tādējādi padarot viņu par kompozīcijas centru), harmonizētus tēlus un gaismēnas, jo šīs bija tās iezīmes, kuras viņš kā mākslinieks izkopa savā daiļradē. Pie viņa jaunieviestajiem paņēmieniem minama ar
r
rī sfumato tehnika, kura gan šajā darbā neizpaužas, bet ir spilgti skatāma gleznā„Mona Liza”.

Renesanse kalpoja kā krustojums starp antīko kultūru un viduslaikiem, un jaunajiem laikiem – tā atnesa sev līdzi senus paradumus, paņēmienus un idejas, bet tajā pašā laikā radīja savu, ne
e
eatkārtojamu pasaules skatījumu un veidoja cilvēkos humānisma iedīgļus, kas aktuāli arī mūsdienās.

Leave a Comment