Es un citi
Indivīds uz šīs pasaules nevar dzīvot viens. Viņam vienmēr ir nepieciešami apkērtējie, ar kuriem kontaktēties, viņs pieskaita sevi pie dažādām grupām un apvienībām. Katrs sevi uztver kā ģimenes, savas pilsētas, savas valsts sastāvdaļu. Kad cilvēks neuztver sevi kā kādas grupas locekli, tad viņu māc nedrošības, tukšuma sajūta. Tāpēc apkārtējie cilvēki ir ļoti svarīgi katra indivīda dzīvē.
Visiem cilvēkiem ir svarīgi tas, kā viņu uztvers citi. No tā ir atkarīga viņu vieta sabiedrībā. No tā, kā es sevi mācēšu pasniegt, ir atkarīga mana izglītība un karjera. Visiem ir zināms, ka darbā pieņem ne tikai skatoties uz tavām zināšanām un erudīciju, bet intervētāji arī novērtēs tavas komunikācijas spējas. Jo cilvēks, kam ir problēmas ar komunikāciju, lai cik viņš būtu gudrs, nevarēs veiksmīgi strādāt kolektīvā. Tāpēc es cenšos attīstīt savas komunikācijas spējas. Es vienmēr cenšos uzklausīt citu cilvēku viedokli un uzvesties pieklajīgi, ja mans viedoklis ar to nesakrīt.
Lai veiksmīgi kontaktētos ar cilvēkiem, es cenšos tiem patikt. Es saprotu, ka ļoti svarīgs ir pirmais iespaids, jo no tā ir atkarīgs tas, vai otrs cilvēks gribēs ar mani kontaktēties. Ja es ģērbtos nekārtīgi, staigātu netīrās drēbēs, tad neviens ar mani negribētu iesākt sarunu. Tāpēc, izejot no mājas, es vienmēr novērtēju savu izskatu. Satiekot nepazīstamu cilvēku, es arī novērtēju viņa ārējo izskatu, ģērbšanās stilu. Pēc cilvēka ģērbšanās stila es varu secināt par viņa raksturu, interesēm. Arī apģerba krāsa var daudz pastāstīt par cilvēku. Cilvēkiem, kuriem patīk vilkt spilgtas drēbes vēlas tikt pamanīti, izcelties pārējo vidū. Tie, kuri vēlas saplūst ar “pelēko masu” un nevēlas izcelties apkārtējo vidū, parasti valkā apgērbu, kurš nav spilgtās krāsās. Sarunas gaitā es novēroju arī cilvēka stāju un seju. Daudz lasot par ķermeņa valodu, es iemācījos pēc otra cilvēka žestiem un mīmikas noteikt viņa attieksmi prêt mani. Ja mans paziņa sarunā ar mani ir sakrustojis rokas un tajā pašā laikā saka man, ka viņam ir bijis liels prieks ar mani konaktēties, es šim cilvēkam neticēšu. Jo sakrustotas rokas ir noslēgta pozīcija, kas liecina par cilvēka noslēgtību sevī vai negatīvu nostāju. Pēc cilvēka acīm var noteikt, vai viņš smaida no sirds, vai arī smaidu ir viltojis.
Katru dienu es saskaros ar dažādiem cilvēkiem un dažādām cilvēku grupām. Katrā situācijā mana attieksme prêt apkārtējiem būs dažāda. Piemēram, sabiedriskajā transportā es cenšos nevienam neskatīties acīs, neizpaust savas emocijas. Bet skolā, savu klasesbiedru vidū, mana uzvedība mainās. Tur es jūtos atvērti, apkārtējie no manas sejas var viegli nolasīt, kā es pašreiz jūtos. Kad iepazīstos ar jauniem cilvēkiem, tad sākumā esmu noslēgta, jo nezinu, ko es varu sagaidīt no nepazīstamiem cilvēkiem. Bet sarunas gaitā es pamazām atbrīvojos, vai arī vēl vairāk sevī noslēdzos, atkarībā no kompānijas.
Vienreiz esmu analizējusi, kā es uztveru sevi un to, kas ir ap mani. Es esmu izsecinājusi, ka pasauli uztveru caur savu “es”. Visa cenrā es redzu sevi, tad apkārt ir mani draugi un ģimene, un tad visi pārējie. Bet tad es sev uzdevu jautājumu, kas tad ir tie pārējie? Tie ir tādi paši cilvēki kā es, kuri visa centrā redz sevi. Un ko viņi domā par mani? Mani viņi pieskaita pie “pārējiem”, pie pelēkās masas, pie tiem cilvēkiem, kas viņiem neko nenozīmē. Un tādu cilvēku uz pasaules ir milioni. Katrs cilvēks, arī es un tu, ir šo milionu niecīga sastāvdaļa, bet tomēr, katrs pasauli uztver caur savu “es”, it kā caur krāsainu stikliņu. Un katra cilvāka stikliņš ir citā krāsā.