Es un Eduarda Veidenbauma dzeja
Manuprāt, E. Veidenbaums ir apbrīnojams cilvēks. Viņš savā dzejā runā par reālām lietām, kuras mēs ikdienā aizmirstam , tādējādi sākot domāt ,ka pasaulē mums nav vietas. Viņš it kā mums noņem skaisto, trauslo plīvuru no acīm un tā vietā raksta par taisnību, par lieto patieso būtību. Varētu domāt, ka dzīves rūgtums, un viņa nolemtais liktenis ir iedragājis viņa pašapziņu tādā mērā, ka viņš sācis rakstīt tik atklāti, nedomājot par to, ko cilvēki teiks par viņa rakstības stilu, jo dzejnieks vēlējies visai pasaulei izkliegt savu sāpi par pasaulē valdošo kārtību un netaisnību. Šķiet E. Veidenbaums ir centies attēlot tā brīža notikumus, un pārdzīvojumus, un rūgto patiesību, kas norisinājās laikā, kad viņš dzīvoja. Bet ir viena būtiska lieta, kuru es jau pieminēju, ka viņš ir dzejnieks, kurš neizpušķo dzīves īstenību. Nav izmantojis mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus, lai paspilgtinātu kādu konkrētu notikumu. Viņa dzeja ir pilnībā brīva no tolaik izplatītajiem dzejoļiem par nelaimīgu mīlestību, zaudēto paradīzi. Tajā ir daudz pesimisma un bezcerības, kas mums it kā liek novērsties no viņa, bet tajā pašā laikā tā mūs uzrunā, jo skar mums visiem tik svarīgo dzīves jēgas jautājumu. Manuprāt, tieši šie bija noteicoši iemesli kāpēc E. Veidenbaums tagad ir kļuvis par vienu no maniem mīļākajiem dzejniekiem.
Viņš īsi un lakoniski izsaka savas domas par paša labuma meklētājiem, kuri tiecas tikai pēc naudas, slavas un goda, it kā gribēdami to ielikt līdzi sev kapā, kā arī mīkstmiešiem, kuri necentās pasargāt savu valsti.
Interesanti bija tas, kā viņš raksturoja savas attiecības ar nāvi. Tas man lika aizdomāties, vai tiešām šis cilvēks tā arī domājis? Un uzreiz man prātā ienāca doma: „Vai es arī domāju tāpat ? ”
Dzejnieks rakstījis tik pesimistiski un nomākti, ka ,gribot negribot, es sāku domāt par labo un jauko šajā dzīvē. Izlasot jau pāris dzejoļus no viņa krājuma, man uznāca nepārvarama vēlme saskatīt beidzot kaut ko gaišu viņa dzejā.
Un te es nonāku pie jautājumu, vai tas nav tieši tas, ko viņš ir vēlējies ar savu skarbo, dažreiz pārāk reālistisko rakstības stilu panākt ?
Viņam tas ir izdevies, jo dzeja ienāca tieši manā sirdī. Tā lika aizdomāties, kā gan man ir paveicies dzīvojot šajā pasaulē, šajā laikmetā. Mēs, cilvēki, paši nejūtam, ka katru pārdienu nopeļam mūsu it kā sagandētās dzīves, kurām vairs nav jēgas, kaut gan patiesībā mums vajadzētu priecāties par to, kas mums ir!
Dažubrīd likās, ka lasot viņa dzeju, es it kā sāku lasīt sevi kā grāmatu. Jo tās pesimistiskās rindas dažos dzejoļos man atgādina sevi. Par to, ka arī es kādreiz esmu domājusi, cik slikti ir būt cilvēkam! Cik egoistiski mēs esam! Kāpēc es vispār dzīvoju?
Un tajā brīdi saprotot, ka arī es esmu domājuši šādas domas, un izlasot, ka kāds cilvēks ir atļāvies tās izlikt uz papīra un parādīt visai pasaulei, es aizdomājos. Cik šausmīgi! Es saskatīju lietas būtību. Tieši to E. Veidenbaums ir vēlējies panākt.
Cilvēks parasti nekad negrib, lai viņam pasaka visu kā ir! Kā būs! Mums patīk, ja stāsta, ka dzīvē ir tikai labais, ka ļaunuma nav. Bet izlasot viņa dzeju, es nemanot pāreju to cilvēku pusē, kuri negrib uzreiz uzzināt dzīves rūgtumu. Es vēlos dzīvot savā iedomu pasaulītē un nedomāt par to, kas notiks pēc 10 gadiem. Par problēmām, kas kādreiz mani skars. Dzīvošu šodienai!
E. Veidenbaums man ir parādījis savādāku skatu uz dzīvi. Viņa dzejoļu krājums man vienmēr stāvēs grāmatu plaukta pirmajā rindā, un, kad man uznāks depresija, es izlasīšu kādu no viņa dzejoļiem, un sapratīšu, cik labi tomēr ir dzīvot!
Paldies Jums Eduard Veidenbaum!