Es un Latvija
Es jau astoņpadsmit gadus esmu nodzīvojusi Latvijā, bet nekad vēl neesmu aizdomājusies par savu valsti. Ko man nozīmē mana dzimtene un kāda ir mana attieksme pret cilvēkiem, kas pamet savu valsti un dodas meklēt laimi citur? Tikai tagad es sāku pārdomāt savu attieksmi pret Latviju un novērtēt, vai es varētu pamest Latviju, kā to pēdējos gados ir izdarījuši tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju.
Katrā valstī ir savas gan pozitīvās, gan negatīvās puses. Tapēc neviens nekad nevarēs pateikt, kura valsts ir labāka, kura sliktāka. Es mīlu savu valsti, bet tā nav vienīgā valsts, kuru es cienu. Es katrā zemē cenšos atrast kaut ko labāku, kas nav pie mums, lai vienmēr savā priekšā redzētu ideālu, pēc kā ir jātiecas. Vai tā būtu sakoptāka vide, vai attīstītāka ekonomika, vai siltākas iedzīvotāju savstarpējās attiecības, es vienmēr cienīšu valsti, no kuras var ņemt piemēru.
Es nenosodu cilvēkus, kuri brauc prom no savas dzimtenes. Ja cilvēks jūtas apspiests savā zemē, kāpēc lai ciest visu mūžu, ja cilvēks var atrast laimi citur? Katrs no valsts, kurā viņš dzīvo, sagaida kaut ko citu. Vienam ir ļoti svarīga ekonomiskā stabilitāte, citam – dabas tuvība, tīra vide vai bagātīga kultūra un reliģija. Un, neatrodot sev svarīgas vērtības Latvijā, daudzi pamet tēvzemi, meklējot to, kas viņiem nozīmē laime, citās zemēs.
Man Latvija nozīmē zemi ar brīnumaini skaistu dabu. Lai gan Latvijā nav augsto kalnu vai tuksnešaino stepju kā citās zemēs, es vienmēr apbrīnošu Latvijas dižozolus, Daugavu, mūsu ziedu pilnās pļavas un priežu mežus. Jo šī zeme mani ir izaudzinājusi, tā ir manu atmiņu zeme. Ja pat es kādreiz aizbraukšu no Latvijas lai mācītos vai strādātu, es vienmēr atcerēšos tēvzemē pavadītos jaunības gadus. Uzskatu, ka katram jāaizbrauc uz kādu laiku padzīvot citā valstī, lai paplašinātu savu redzesloku, iepazītu savādāk domājušus cilvēkus, no cita skatpunkta novērtēt savu valsti. Bet ir jāatgriežas Latvijā, kur mīt tavi radi, draugi, senas paziņas. Nevar pamest uz visiem laikiem savu dzimteni, jo Latvija ir mūsu mājas.
Uz pasaules ir daudz jauku zemju, un katra valsts ir īpaša, neatkārtojama uz savā ziņā vislabākā. Un mēs varam iepazīt šīs valstis, smelties no tām vietējās gudrības, mācīties no tā, ko katra valsts ir sasniegusi. Bet mēs nedrīkstam aizmirst savu dzimteni, kur mūs mīl un vienmēr gaida.