Zinātņu sasniegumi senajā Grieķijā
Sengrieķu nopelns pirmām kārtām ir filozofijas kā zinātnes izveidošana. Senajā Grieķijā bija natūrfilozofi, kas pētīja dabu un tās saistību ar cilvēka izcelsmi. Savos meklējumos natūrfilozofi pirmo reizi cenntās balstīties uz zinātniskiem spriedumiem, nevis uz mitoloģiskām versijām.
Grieķi sāka rakstīt vēsturi. Pamazām attīstījās vēsturiskā domāšana. Izcilākie vēsturnieki bija Hērodots un Tukidīds (ap 460.- 399.p.m.ē.), kas piedalījās Peloponēsas karā un uzrakstīja šī kara vēsturi.
Izcili sasniegumi sengrieķiem pieder matemātikas jomā. Uz Eiklīda (ap 300.g. p.m.ē.) ģeometrijas pamatiem un Pitogora (580- 500.g. p.m.ē.) teorēmu un skaitļu teoriju balstās arī mūsdienu matemātikas zinātnes. Pitogors pierādīja, ka jebkura taisnleņķa trijstūra hipotenūzas kvadrāts vienāds ar abu pārējo malu kavadrāta summu. Eiklīdam izdevās izveidot tādu matemātikas zinātni, kas balstās uz aksiomu un teorēmu sistēmu. Arhimēds (287.-212.g. p.m.ē.) izstrādāja dažādu figūru virsmas un tilpuma aprēķināšanas metodes, noteica riņķa līnijas garuma un diametra attiecības () aptuveno vērtību, piedādīja naturālas skaitļu virknes bezgalīgumu un formulēja hidrostatistikas un aerostatistikas pamattēzes (Arhimēda likums).
Pitogors bija arī viens no izcilākajiem astronomiem. Pitagors pirmais apgalvoja, ka Zemei ir lodes forma un tā atrodas visuma centrā. Viņš uzskatīja, ka ar skaitļu palīdzību iespējams izteikt kosmosa uzbūves principus.
Sengrieķu domātājs Leikips (ap 500-440g. p.m.ē.) un viņa māceklis Dēmokrits izveidoja priekšstatu par to, ka vielas sastāv no ļoti sīkām nedalāmām daļiņām, ko viņi nosaukuši par atomiem. Viņu hipotēzi attīstīja cits sengrieku domātājs Epikūrs (341- 270g. p.m.ē.), kurš izvirzīja ideju, ka atomiem piemīt smagums jeb notekta masa.
Par patieso bioloģijas aizsācēju ir jāuzskata Aristotelis. Viņš daudzus gadus pamatīgi pētīja dzīvnieku uzbūvi, paradumus un attīstību, izdarīdams daudzus novērojumus. Dažādu kukaiņu attīstības stadijas, zušu uzvedība nārstošanas laikā, dzeloņzivs dīgļa attīstība – tie ir tikai daži piemēri tam, par ko Aristotelis interesējās.
Īpaša loma Senajā Grieķijā bija medicīnai. Empedokls atklāja, ka asinis plūst no sirds uz sirdi un ka ādas poras piedalās elpošanas procesā. Par medicīnas tēvu tradicionāli tiek uzskatīts Kosas Hipokrats. Viņš uzskatīja, ka katrai slimībai ir dabisks cēlonis un bez dabiska cēloņa nekas nenotiek. Viņš rūpīgi pētīja un salīdzināja slimību simptomus un tādējādi lika pamatus klīniskajai medicīnai. Hipokrats atī atklāja daudzām slimībām raksturīgo krīzes