Esamība

Manuprāt, cilvēka eksistence ir viena no svarīgākajām mūsdienu cilvēka problēmām. Vārdos eksistence un esamība es saskatu līdzību, un tāpēc es negribētu šķirt šos divus jēdzienus, kaut gan daudzi filozofi tos apskata pilnīgi atsevišķi. Orjentācija uz “būt” kā savas esamības izkopšanu un “piederēt” kā īpašošanu, iegūšanu, piesavināšanos, piederēšanu. Šīs abas nostādnes no filozofiskā viedokļa ir saistītas ar esamības izpratni. Ja esamība tiek izprasta kā substance, kurai raksturīga noturība, nemainīgums, tad vairāk uzmanības pievērš lietām, idejām, tās uzskatot par stabilitātes garantu. Ja es

s
samību izprot kā tapšanu, izmaiņas, tad vairāk tiek izcelts process, domu un jūtu stāvoklis.

Esamība ir viens no svarīgākajiem konceptiem Rietumu filozofijā; “būt” nozīmē daudz ko vairāk nekā tādas īpašības kā, piemēram, lieta ir sarkana, tieva, skāba utt.

Cilvēks mainās, taču visu mūžu viņa vārds nemainās. Vārds dod pārliecību, ka cilvēks ir un paliek viens un tas pats. Līdzīgi valoda substancionalizē tādus procesus kā mīlestība, naids, prieks, bauda, liekot domāt, ka tie ir kāds noturīgs stāvoklis, ko var iegūt un paturēt. Taču sa
a
avā dziļākajā būtībā šie procesi ir plūstoši, mainīgi, tos nevar iegūt un paturēt neizmainītus kā piederošu stāvokli.

Ē.Fromms izdala īpašu piederēšanas veidu, kas cilvēka dzīvē ir attaisnojams,- tā ir eksistenciālā piederēšana. Lai nodrošinātu cilvēcisku dzīvi, nepieciešamas rūpes par ķermeni, barību, mājokli, ap
p
pģērbu. Eksistenciālā piederēšana izpaužas kā racionāli noteikta tieksme uz pašsaglabāšanos.

Franču reliģiskais filozofs Gabriels Marsels (1889-1973) grāmatā “Būt un piederēt” uzsver, ka personība vienmēr atrodas ontoloģiskas izvēles priekšā starp “būt” un “piederēt”. Pašā cilvēkā ir atšķirības starp izjūtām, kuras “man ir, pieder” un kuras veido “es”.

Robežzona starp esamību un piederēšanu ir cilvēka ķermeniskums. Viss, kas man pieder, dažādā veidā ir saistīts ar ķermeni. Marsels ir pārliecināts, ka piederēšana saistās ar ciešanām, jo tā alkst pēc daudzveidīgā. Esamība turpretī balstās uz veselumu un vienību, kas nevar radīt ciešanas. Cilvēkam jānonāk līdz autentiskai (patiesai, īstenai) eksistencei, realizējot savu brīvību un pārvarot tieksmi pretstatīt subjektu un objektu.

Eksistences patiesā izpausme ir individuāla- katram sava-, taču savos dziļākajos pamatos tā ir saistīta ar transcendento- pāri stāvošo, ārpus pi
i
ieredzes esošo – Dievs, Esamība, Visaptverošais, Nekas.

Nenoliedzami, ka viena no cilvēka pamatnoteiksmēm ir radīt lietas. Līdz ar civilizācijas attīstību dzīvē ienāk datori, pārtikas peces, apģērbi utt. Radīšanas procesā izpaužas prāta spējas , mērķtiecība, brīvība. Radīt nozīmē darboties, būt aktīvam, pārvarēt dabas pretestību un sasniegt savus mērķus. Uz to nemitīgi aicina Jaunlaiku filozofija, un šī aicinājuma atskaņas jūtamas līdz pat mūsdienām.

Esamība lielā mērā ir saistīta ar patiesības jēdzienu. Filozofijā pastāv uzskats, ka patiesība rodas tad, kad domāšana sakrīt ar esamību. Tādejādi tas, ka
a
as pastāv un tiek patiesi domāts, ir viens un tas pats. Patiesība ir esošā atklāšanās. Cilvēks tver šo izgaismojumu, kas ir patiesība.

Savdabīga saistība ar esamības patiesību ir eksistenciālā patiesība, kas nozīmē dzīvi esamības patiesības gaismā. Cilvēks var vai nu dzīvot patiesībā, vai arī to nedarīt.

Eksistenciālā patiesība saistās ar dzīves jēgas meklējumiem. Jēga ir viena no cilvēka eksistences dominantēm. Nevis baudas, laimes vai apmierinājuma jūtas ir dzīves pamatā, bet tieši jēga. Tiecoties uz jēgu, cilvēks paceļas sev pāri. Dzīves jēgas trūkums liedz cilvēkam pilnvērtīgu eksistenci. Mūsdienās tieši jēga ir tas koncepts, kas raksturo izpratni par esamības saistību ar cilvēcisko pasauli.

Pirmais filozofs, kas lielu uzmanību pievērš esamībai ir Parmenīds. Viņš uzskata, ka patiesai domāšanai ir jāsakrīt ar esamību. Esamība ir doma par esamību, bet doma par esamību ir esamība.

Filozofiskajai domai attīstoties tālāk, arvien lielāka uzmanība tiek pievērsta patiesas domāšanas situācijai un cilvēkam. Lūkojoties uz esamību un domāšanu, ir radusies situācija, ka esamību filozofi saskata arvien miglaināk, bet domāšanu – arvien asāk un skaidrāk.

Sokrāts, pievēršoties domāšanai un cilvēka rīcībai, akcentē pašapziņu kā vienīgo, cilvēkam pieejamo esamību. Tikai paša cilvēka apziņā ir iespējami stingri kategoriski izteikumi par to, kas ir. Saistot pašapziņu ar morāli, labo, Sokrāts parāda, ka esamība saistās ar jābūtību. Jābūtība esamības izpratnē ienes absolūto dimensiju. To, kam jābūt, nevar pievienot no ārienes vai aizliegt; tas nevar būt relatīvs un nevar būt līdzeklis kaut kam citam. Tikums (jābūtība) tāpat kā esamība ir nedalāms, viennozīmīgs, absolūts un pilnīgs. Nevar mazliet būt un mazliet nebūt, vai nu esi, vai neesi tikumīgs, vai nu pastāvi, vai nepastāvi.

Platons uzsver esamības aptverošo, vispārīgo raksturu. Eidosi ir esamība, saka Platons. Visi eidosi kopā veido esamības valstību. Eidosi ir īstenā esamība, bet konkrēti, atsevišķi eidosu izpausmes veidi ir tikai šķietamība.

Esamība savā dziļākajā būtībā nozīmē pilnību. “Būt”- tas ir labi. Lietas jāizprot kā labais nevis tādēļ, ka tas ir kaut kas, nevis to īpašumu un derīguma dēļ, bet tieši tāpēc, ka tās ir, pastāv. Pastāvēšana ir visaugstākā pilnība, tā izpaužas iekšējās formas pabeigtībā, piepildītībā.

Platona mācībā esamība saistās ar tapšanu un izmaiņām tādā nozīmē, ka topošais tiecas uz esamību, uz ideju, kura ir nemainīga. Esamība ir mērķis, un ideja kā esamība ir aktīvs, radošs spēks.

Esamība vispār pastāv kā iespējamā esamība. Kļūdama īstena (nevis iespējama) esamība pieņem noteiktus vaibstus, kļūst konkrēta, “kaut kā” esamība un izpaužas kā esošais. Esamības svarīgs raksturojums ir forma.

Aristotelis uzskata, ka atsevišķs esošais pats sevī ir patiesa vienība, piemēram, cilvēks. Esamība ir kaut kas vairāk nekā doma, kaut gan doma būtu jāatzīst par potenciālu esamību.

Viduslaikos rodas jauns esamības veids īstenā esamība, kura piemīt tikai Dievam. Īsteno esamību – Dievu – nevar izzināt, tam nevar tuvoties ar domāšanu, bet tikai ar ticību – dvēseles stāvokli.

Viduslaiku filozofija sasaucas ar Platona filozofiju – patiesā esamība tiek saistīta ar labo. Dievs ir labais visā savā pilnībā.

Mūsdienās īstenā esamība ir aizmirsta, jo cilvēks vienmēr cenšas aplūkot un apstrādāt tikai esošo. Esamības jēdzienu cilvēks uztver tā, ka viss pastāv.

Bet, kas tad ir ļaunais – neesamība! Viduslaiku filozofija ir gatava cīnīties ar pastāvošo ļaunumu, atklāt tā trūkumus.

Filozofijā ļaunumu var aplūkot kā substanci, kā kaut ko tādu, kas pamatojas pats uz sevi. Šāds ļaunums nav labā trūkums, bet gan pilntiesīga esamība, ar kuru jārēķinās daudz lielākā mērā, nekā ja tas būtu labā trūkums.

Vācu filozofs Ðeillings ļaunuma pastāvēšanu saskata pašā esamībā un brīvības struktūrā.

Pēc Nansī domām, mūsdienu ļaunuma visgrūtāk uztveramā forma ir jēgas zudums, neredzami ļaunā maniere atņem jēgu – arī dzīves jēgu.

Mūsdienu filozofija koncentrējas uz “Es”, esamību, piesavināšanos, piederēšanu, jo subjekts ieslēdzas sevī, norobežojas no citiem un vairs nezina, kas ir ļauns.

Uzvara pār ļaunumu izpaužas nevis kā morāle, bet gan kā eksistenciāla uzvara. Tās centrā ir cīņa par jēgu, un kamēr ļaunums saglabā savu jēgu, tas nekad nebūs zaudētājs.

Dekarta filozofijā esamība tiek saistīta ar apziņu, viņa filozofija ir ceļš uz cilvēka personiskās eksistēšanas izpēti. Dekarta mācība par pašapziņas esamību nodrošina pamatus filozofiskam skatījumam uz cilvēka individuālo esamību un tās nozīmi pasaules ainas veidošanā, kas gūst izvērsumu mūsdienu filozofijā.

Pēc Dekarta domām, nav neesamības, jo viss pastāvošais ir dažādi esamības līmeņi.

Kopš Jaunlaikiem Eiropas filozofija arvien vairāk pievēršas esamības saistībai ar cilvēku. Lietas vairs netiek aplūkotas kā esošas savā pilnībā, formas pabeigtībā,bet gan kā priekšmeti. Esamība pārvēršas par pasauli, kas tiek praktiski izmantota, izskaitļot praktisko efektu šķiet daudz svarīgāk nekā saskaitīt tīro formu.

Līdzās cēloņsakarību un eidētiskajam skatījumam uz lietu esamību pastāv vēl viens līmenis, t.i., tvert nevis lietas esamību kā kaut ko esošu(puķi), bet ieraudzīt pašu pastāvēšanu kā lietas iekšējā spēka, enerģijas koncentrēšanos uz “būt”. Šajā nozīmē lietas esamību raksturo tās klātesamība, ko var tvert vienīgi vērojot.

Ē.Fromms grāmatā “Piederēt vai būt?” norāda, ka eksistences veids, kas balstās uz centieniem īpašot, rodas Rietumu industriālajā sabiedrībā, kas orjentējas uz privātīpašuma vairošanu, naudu un slavu. Cilvēki vairs neprot dzīvot bez lietām, pārdzīvo to pirkšanu un pārdošanu, daudz mazāk interesējoties par garīgo dzīvi. Aplam tiek uzskatīts tas, ka es esmu tas, kas man pieder. Šī nostādne grauj cilvēka eksistences dziļākos pamatus.

Kanta filozofijā tiek šķirti esamības un eksistēšanas jēdzieni, kas Eiropas filozofijā ļoti ilgu laiku bija saistīti. Kants runā par eksistēšanu, atzīstot, ka eksistēšanas vistīrākais veids ir eksistenciālais spriedums, kurā prāts tver pats sevi.

Kasīrers starp esamības un domāšanas pasauli izveidoja trešo – simbolu pasauli. Mūsdienu filozofijā simboliskā pasaule lielā mērā saplūst ar cilvēcisko esamību, tās netiek nodalītas kā divas atsevišķas sfēras. Līdzīgi tiek raksturota vērtību eksistence: vērtības ir jēga, kas atrodas “ārpus” jebkādas esamības.

Vēl viena ļoti būtiska eksistences noteiksme ir brīvība. Tradicionāli ar brīvību saprot cilvēka iespēju domāt un rīkoties saskaņā ar saviem priekšstatiem un vēlmēm neatkarīgi no jebkādiem spaidiem.

Eiropas filozofijas vēsturē sastopama atziņa, ka brīvība ir apzināta nepieciešamība. Vienpusīgi izprotot brīvību kā apzinātu nepieciešamību, netiek aptverta brīvības eksistenciālā nozīme. Brīvība kā apzināta nepieciešamība nozīmē kaut ko citu – apzināšanos, ka brīvība ir nepieciešamība, lai būtu iespējama cilvēka eksistence. Brīvība ir tāda nepieciešamība, kas sakņojas pati sevī. Tādēļ nav jāmeklē citi brīvības attaisnojumi kā tikai tas, kas rodas brīvībā kā eksistenciālā stāvoklī. Brīvība ir pašpietiekama, pastāv kā veselums, nav sadalāma notikumos un attieksmēs (eksistenciālā nozīmē nevar būt šodien brīvs, bet rīt vairs nē, attiecībā pret vienu cilvēku brīvs, pret otru – nē, jo brīvība vai nu ir, vai nav). Brīvības īstenā noteiksme ir sirdsapziņa, kas, būdama mūsos, tiešā veidā no mums pašiem nav atkarīga (mēs nevaram diktēt sirdsapziņas balsi, bet varam tikai to uzklausīt). Brīvība tāpat kā sirdsapziņa ir forma, jo nepastāv vienreiz uz visiem laikiem noteikti etaloni, modeļi, kādus stāvokļus vai notikumus izprast kā brīvus un kādus kā nebrīvus.

Sirdsapziņa ir iekšējā balss, kurai cilvēks seko, ja tiecas uz patiesu eksistenci. Viņš var izvēlēties – sekot vai nesekot sirdsapziņas balsij. Tā būtībā ir izvēle par brīvību vai pret to. Ja izvēlas sekot sirdsapziņai, tad cita izvēle nepastāv, tāpēc brīvība savā dziļākajā būtībā nav daudzveidīgas izvēles iespējas, bet gan vienas izvēles – sekot sirdsapziņai – realizācija. Sekot sirdsapziņas balsij nozīmē būt brīvam bez izvēles.

Brīvību mēdz interpretēt divos veidos: kā “brīvību no” un “brīvību priekš”. “Brīvība no” var izpausties kā brīvība no apspiedējiem, nevēlamām personām, apstākļiem utt. Tas ir brīvības negatīvais aspekts – atgrūsties, atbrīvoties, noliegt.

Saistot brīvību ar vainu, filozofijā tiek uzsvērts, ka nebrīvība ir brīvības sekas. Tātad brīvība nav tikai un vienīgi labais, bet tā slēpj sevī tumšus, neapzinātus dziļumus, traģiku. Šādā nozīmē brīvība nav spēkā, bet gan nespēks. Taču arī kā nespēks brīvība ir eksistences veids.

Eksistenciālisms ir sastopams ļoti daudz kur, tam ir sava pieeja arī cilvēka būtības izpētē. Cilvēks ir atvērta, mainīga, laiciska, unikāla, pārdzīvojumam pakļauta būtne, kas atklājas attiecībās ar citiem. Nav tādas vienas vai vairāku īpašību, raksturojumu, substances, ko nemainīgi varētu uzdot par cilvēka būtību. Cilvēks nevis ir, bet top. Kā apgalvo franču eksistenciālists Ž.P.Sartrs, cilvēka eksistence ir pirms viņa būtības. Tāpēc viss, kas notiek ar cilvēku, viņu rada. Cilvēka sevis izpratne nozīmē sevis veidošanu.

Skatpunkti, no kuriem cilvēks raugās uz sevi, veido viņa attiecības ar līdzcilvēkiem un pasauli. Šie skatpunkti var mainīties, jo cilvēks ir dziļi personiska, individuāla būtne.

Eksistenciālistiskās pieejas pārstāvji ir pārliecināti, ka nevar nodiktēt vienus likumus visiem cilvēkiem un laikmetiem, nevar uzrādīt vienu vispārēju cilvēka būtību.

Eksistenciālisti uzskata: ja cilvēks nav definējams, tad viņš sākotnēji neeksistē. Cilvēks būs tikai vēlāk – un tieši tāds, par kādu izveidosies. Cilvēks veidojas tāds, kāds vēlas būt, kādu viņš sevi uztver iepretim dziņai pēc esamības. Cilvēks ir vienīgi tāds par kādu kļūst. Ja esamība tiešām pastāv pirms būtības, tad cilvēks ir par sevi atbildīgs. Tātad eksistenciālisms pirmām kārtām nodod cilvēka īpašumā visu esošo un like viņam pilnīgi atbildēt par savu esamību.

Cilvēks, kas nekad nav pārdomājis savas dzīves jēgu, atšķiras no tā, kurš risina šo jautājumu. Atšķirība nav zināšanu līmenī, bet gan dziļāk – eksistences līmenī. Cilvēks ir būtne, kas patstāvīgi meklē pati sevi un līdz ar to katrā savas eksistences mirklī maina savas pastāvēšanas situāciju. Viens raud par zudušām dārglietām, bet cits turpat smaida, saprotot, ka manta nav neko vērta salīdzinājumā ar mūžīgo dzīvošanu. Katrs cilvēks ir indivīds un vienu situāciju pārdzīvos pilnīgi dažādi. Tas, kas vienam ir beigas, citam ir nieks. Cilvēks dzīvo attieksmju, vērtību, jēgu pasaulē, un dzīve no tā netop vieglāka, bet tieši otrādi – grūtāka.

Leave a Comment