bezdarbs.

Saturs.

1. Saturs ..............................1.lpp

2. Ievads ..............................2.lpp

3. Bezdarbs ..............................3.lpp

4. Bezdarba veidi............................5 lpp

5. Bezdarba līmenis...........................9.lpp

6. Bezdarba līmeņa analīze.......................9 lpp

6.1 Nodarbinātie iedzīvotāji un darba meklētāji............9.lpp

6.2 Bezdarbnieku iedalījums pēc dzimuma..............11. lpp

6.3 Bezdarbnieku iedalījums pēc vecuma...............12. lpp

6.4 Bezdarbnieku iedalījums pēc izglītības ..............12. lpp

6.5 Bezdarbnieku iedalījums pa Latvijas reģioniem.........12. lpp

7. Pasākumi nodarbinātības veicināšanai...............13. lpp

8. Nelegālā nodarbinātība......................14. lpp

9. Bezdarba līmenis Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm....15.lpp

10. Prognozes 2008. gadam......................16.lpp

11. Secinājumi............................17. lpp

12. Izmantotā literatūra .......................18. lpp

Ievads.

Iegūstot neatkarību, Latvija pārgāja uz tirgus ekonomiku, kas neizbēgami noveda pie izmaiņām darbaspēka resursu izmantošanā. Līdz 1990. gadam iedzīvotāju nodarbinātība valstī bija viena no augstākajām pasaulē. To lielā mērā var izskaidrot ar ilgstošo ekstensīvo tautsaimniecības attīstību, īstenojot pi

i
ilnīgas nodarbinātības principu, kas, no vienas puses, ļāva novērst bezdarbu, bet, no otras puses, noteica zemu darba ražīgumu. 90. gadu sākumā uzsāktās ekonomiskās reformas, lai tautsaimniecību pārorientētu uz tirgus attiecībām, ietekmēja arī darba tirgu. 1992. gada 15. janvārī stājās spēkā likums “Par nodarbinātību”, un tad arī tika uzsākta bezdarbnieku reģistrācija.

Kopš 1990. gada strukturālo un īpašuma formu pārmaiņu rezultātā būtiski mainījies nodarbināto skaits. 90. gadu sākumā darba tirgum piemita trīs galvenās iezīmes:

• vispārēja nodarbinātības līmeņa pazemināšanās;

• darbaspēka pārdale starp tautsaimniecības nozarēm;

• darbaspēka pārdale no valsts uz privāto sektoru.
b
br />
Turklāt saasinājās neatbilstība starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā aspektā, izraisot bezdarbu. Ekonomisko sakaru pārrāvums, kas bija izveidojies Padomju Savienībā, iedzīvotāju migrācija un rūpnīcu slēgšana ir vieni no galvenajiem faktoriem, kas ietekmēja republikas saimniecisko dzīvi, tirgu un
n li
ielo bezdarbnieku skaita rašanos.

Visaugstākais reģistrētais bezdarba līmenis bija 1999.gada aprīlī (10.2%), kurš bija izveidojies Krievijas krīzes ietekmē .

Darbaspēka jautājums, no vienas puses, ir ekonomisks jautājums, kura risinājums dod iespēju racionalizēt tautsaimniecību. Bet no otras puses- sociāls jautājums, kas saistīts ar ikviena valsts iedzīvotāja un tā ģimenes labklājības celšanu.

Bezdarbs.

Bezdarbs ir tāds stāvoklis ekonomikā, kad kvalificēts un darba spējīgs iedzīvotājs var un vēlas strādāt saskaņā ar piedāvāto darba algas likmi, bet viņam nav darba.

Bezdarbs ir indikators pēc, kura nosaka ekonomisko stabilitāti. Tā ir attiecība starp darba meklētāju skaitu un darba resursu daudzumu. Nodarbinātības valsts dienests apkopo visu informāciju par strādājošiem un bezdarbniekiem, un tā tiek izmantota bezdarba līmeņa aprēķināšanai. Parasti, jo zemāks ir bezdarba līmenis, jo augstāks ir ekonomiskās aktivitātes līmenis. Da

ažādu ie
emeslu dēļ reālais bezdarbs var būt daudz lielāks nekā, uzrāda oficiālā statistika. Bezdarbs rada zemu materiālās labklājības līmeni. Augsts jaunatnes bezdarba līmenis veidojas arī tāpēc, ka darba devēji bieži vien labprātāk pieņem darbā cilvēkus ar darba pieredzi un ir visai grūti atrast pirmo darbu depresīvā darba tirgū. Ne tikai bezdarba līmenis, bet arī bezdarba ilgums var ietekmēt personas labklājību vai tās mājsaimniecības labklājību, pie kuras tā pieder. Visvairāk reģistrēto bezdarbnieku ir vienkāršu profesiju pārstāvji, kuri veic nekvalificētus darbus. Ja da
arbaspējīgi, at
tbilstošas kvalifikācijas strādnieki par atbilstošu samaksu nevar atrast darbu, tad šādu situāciju ekonomikā sauc par bezdarbu.

Bezdarbu uzskata par ekonomisku un sociālu problēmu jebkurā sabiedrībā, un tam ir vairāki iemesli. Bezdarba esamība uzrāda resursu zaudējumu ekonomikā kopumā. Ja bezdarbnieki būtu nodarbināti, tad saražotās produkcijas apjoms ekonomikā būtu lielāks. Valdības izdevumi bezdarbnieku pabalstiem būtu mazāki, nodokļu likmes arī būtu zemākas. Bezdarbam sarūkot ikvienam būtu labāk.

Latvijā pēdējos gados ir vērojama satraucoša tendence- palielinās to bezdarbnieku īpatsvars, kas bez darba ir ilgstošu laiku.

Nodarbinātības līmenis ir cieši saistīts arī ar izglītības līmeni. Augstāks nodarbinātības līmenis ir cilvēkiem ar augstāko un vidējo profesionālo izglītību.

Bezdarba līmenis valstī ir cieši saistīts ar darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu.

Turpretī darbaspēka pieprasījums ir atkarīgs no:

• darba vietu skaita;

• preču un pakalpojumu pieprasījuma;

• ražošanas un tehnoloģijas līmeņa;

• darba algas lieluma,

Bet darbaspēka piedāvājums ir atkarīgs no:

• iedzīvotāju skaita;

• tā dabiskā pieauguma;

• cilvēciskā kapitāla kvalitātes, darba algas lieluma;

• iedzīvotāju vecuma struktūras. Tā ir labvēlīga, ja bērnu un pusaudžu īpatsvars ir augstāks nekā veco ļaužu īpatsvars un darba spējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars arvien palielinās.

Bezdarba veidi.

Attiecībā uz bezdarbu, svarīgi ir noteikt gan esošo bezdarba līmeni, gan arī klasificēt pa bezdarba veidiem. Atšķirt brīvprātīgo un piespiedu bezdarbu. Visās attīstītās tirgus ekonomikas zemēs ir tādi, kas nestrādā, darbaspēku nepiedāvā, un ir bezdarbnieki, kas alkst, lai viņu darbaspēku piedāvājumiem būtu atbilstošs pieprasījums. Brīvprātīgo bezdarbnieku kā bezdarbnieku nevar ekonomiski raksturot. Viņš vispār vai ierobežotā laika posmā nav darba spēju piedāvātājs darbaspēku tirgū. Pie brīvprātīgajiem bezdarbniekiem pieskaitāmi:

Sievietes mātes, kas nolēmušas vismaz līdz noteiktam vecumam bērnus audzināt ģimenē.

Sievas, namamātes, kuru vīri spēj ģimeni pilnīgi nodrošināt paši.

Ilgstoši bezdarbnieki, kas zaudējuši ne tikai kvalifikāciju, bet arī cerību un vēlmi no jauna kļūt par darba ņēmējiem.

Hroniski alkoholiķi, narkomāni, ubagi, visi tie, kas principā nevēlās strādāt un piedāvāt savu darbaspēku darbaspēju tirgū.

Bezdarbnieks – fiziska persona darbaspējīgā vecumā, kura nestrādā, kurai nav citu ienākumu vismaz minimālās darba samaksas apmērā, kura neveic uzņēmējdarbību un meklē darbu. Lai iegūtu bezdarbnieka statusu, personai pēc pieraksta vietas jāreģistrējas Valsts nodarbinātības dienestā un jāatgriežas šajā dienestā vismaz 1 reizi mēnesī. Persona par bezdarbnieku atzīst četrpadsmitajā dienā pēc reģistrācijas Valsts nodarbinātības dienestā.

Par bezdarbnieku atzīstams darba spējīgs pilsonis vai ārvalstnieks (bezvalstnieks), kurš saņēmis pastāvīgās uzturēšanās atļauju vai kuram pasē ir iedzīvotāju reģistra atzīme ar personas kodu un kurš nestrādā, ir darbaspējas vecumā, kuram nav citu ienākumu vismaz minimālās darba algas apmērā, kurš neveic uzņēmējdarbību, meklē darbu, ir reģistrēts nodarbinātības Valsts dienestā pēc dzīvesvietas un vismaz reizi mēnesī griežas šajā dienestā.

Lēmumu, ar kuru persona tiek atzīta par bezdarbnieku, pieņem attiecīgā rajona vai pilētas nodarbinātības valsts dienesta vadītājs septītajā dienā pēc personas reģistrācijas nodarbinātības valsts dienestā.

Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji – personas, kuras nevar pieskaitīt ne pie nodarbinātajiem iedzīvotājiem, ne arī pie darba meklētājiem.

Darba meklētāji – visas tās personas (vecumā 15 gadi un vairāk), kas vai nu ir vai nav reģistrētas Nodarbinātības valsts dienestā, un attiecībā uz kurām vienlaicīgi izpildās sekojoši trīs nosacījumi:

1)pārskata nedēļā nekur nestrādāja un nebija pagaidu prombūtnē no darba;

2)pēdējo 4 nedēļu laikā aktīvi meklēja darbu;

3)darba atrašanās gadījumā bija gatavs nekavējoties (tuvāko 2 nedēļu laikā) sākt strādāt.

Darba meklētāju skaitā ietver arī tās personas, kuras darbu nemeklē, jo ar Nodarbinātības valsts dienesta norīkojumu atrodas apmācībās.

Darba meklētāju īpatsvars – darba meklētāju īpatsvars ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitā.

Ilgstoši darba meklētāji – darba meklētāji, kas darbu nav atraduši 12 mēnešus un ilgāk.

Bezdarbs atstāj nopietnas un dažkārt pat postošas ekonomiska un sociāla rakstura sekas, kuras skārušas gan atsevišķus cilvēkus, gan sabiedrības. Arī bezdarbs ir saistīts ar pieprasījumu un piedāvājumu. Tirgus ekonomikas valstīs darbaspēks, tāpat kā patēriņa priekšmeti, tiek pirkts un pārdots tirgū.

Viens no nopietnākajiem modernās tirgus ekonomikas trūkumiem ir tās periodiska nespēja nodrošināt pilnīgu nodarbinātību.

Bezdarbs ir vēl viens indikators pēc, kura nosaka ekonomisko stabilitāti. Tā ir attiecība starp darba meklētāju skaitu un darba resursu daudzumu. Nodarbinātības valsts dienests apkopo visu informāciju par strādājošiem un bezdarbniekiem, un tā tiek izmantota bezdarba līmeņa aprēķināšanai. Parasti, jo zemāks ir bezdarba līmenis, jo augstāks ir ekonomiskās aktivitātes līmenis. Dažādu iemeslu dēļ reālais bezdarbs var būt daudz lielāks nekā, uzrāda oficiālā statistika. Bezdarbs rada zemu materiālās labklājības līmeni. Augsts jaunatnes bezdarba līmenis veidojas arī tāpēc, ka darba devēji bieži vien labprātāk pieņem darbā cilvēkus ar darba pieredzi un ir visai grūti atrast pirmo darbu depresīvā darba tirgū. Ne tikai bezdarba līmenis, bet arī bezdarba ilgums var ietekmēt personas labklājību vai tās mājsaimniecības labklājību, pie kuras tā pieder. Visvairāk reģistrēto bezdarbnieku ir vienkāršu profesiju pārstāvji, kuri veic nekvalificētus darbus. Ja darbaspējīgi, atbilstošas kvalifikācijas strādnieki par atbilstošu samaksu nevar atrast darbu, tad šādu situāciju ekonomikā sauc par bezdarbu.

Būtiski atšķiras cēloņi, kāpēc nevar atrast darbu, un tāpēc ekonomisti izdala vairākas bezdarba formas

cikliskais bezdarbs,

strukturālais bezdarbs,

frikcionālais bezdarbs,

sezonas bezdarbs.

Cikliskais bezdarbs – parasti rodas tad, kad ekonomikā ir lejupslīde, recesija. Uzņēmumi samazina ražošanu, daudzi uzņēmumi tiek slēgti, un daudzus strādniekus, bieži pat augstas kvalifikācijas speciālistus, atbrīvo no darba.

Strukturālais bezdarbs – Laika gaitā mainās pieprasījuma struktūra, netiek pieprasīti kādas nozares izstrādājumi, mainās ražošanas tehnoloģija. Piemēram, vairs nav tik liela pieprasījuma Latvijas pārtikas produkcijai, tāpēc darbu zaudējuši un jaunu darbu nevar atrast bijušie mehanizatori, zootehniķi un agronomi u. c. Darbu vairs nevar atrast vienkāršo profesiju pārstāvji. Daudzi strādnieki darbu nevar atrast, jo viņiem nav atbilstošas kvalifikācijas, darba iemaņu, ko pieprasa augstākā tehnoloģija.

Frikcionālais bezdarbs. veidojas tad, ja cilvēki labprātīgi atstāj darbu, meklē labāk apmaksātu darbu, maina dzīvesvietu un uzreiz nevar atrast darbu, meklē darbu pēc mācību iestādes beigšanas. Frikcionālo bezdarbu uzskata par dabisku un pat vēlamu.

Sezonas darbs. Daļai darbu ir sezonāls raksturs. Daudzu kurinātāju darbs, sākoties vasarai, kļūst nevajadzīgs. Daudzviet arī lauksaimniecības un celtniecības darbam ir sezonāls raksturs.

Bezdarba līmeni izsaka kā bezdarbnieku skaita attiecību pret ekonomiski aktīvo iedzīvotāju skaitu.

Daļējais bezdarbs. darba ņēmējs strādā nepilnu darba dienu vai darba nedēļu. Šī bezdarba forma var būt gan brīvprātīga, gan piespiedu. Daļējais brīvprātīgais bezdarbs ir pozitīvi vērtējams, jo atļauj sievietēm mātēm, mājsaimniecēm strādāt daļu darba dienas, studentiem savienot studijas ar darbu, jauniešiem mācīties un apgūt profesiju, pensionāriem strādāt sava spēka ietvaros. Daļējais piespiedu bezdarbs saistās ar ražošanu un pakalpojumu sašaurināšanu lejupslīdes un bedres fāze, rekonstrukcijas apstākļos konjuktūras svārstību gadījumos. Uzņēmēji bieži vien speciāli pilnībā neatlaiž darbiniekus, visupirms speciālistus, jo cer uz cikla rosības un uzplaukuma fāzes atjaunošanos, konjunktūras krituma pārvarēšanu.

Slēptais bezdarbs. šī forma šodien izplatīta Latvijā, kad praktiski nestrādājošie uzņēmumi atlaiž strādniekus ilgstošā atvaļinājumā vai arī juridiski no darba neatbrīvo, bet nemaksā ne algu darba ņēmējam, ne sociālo nodokli budžetam. NVD prognozē, ka oficiāli reģistrētais bezdarbs varētu pieaugt, darbinieki, kuri bijuši darba attiecībās ar faktiski nedarbojušos uzņēmumu, sāk tās pārtraukt un reģistrēties NVD.

Agrārais bezdarbs. runa ir par ģimenēm, kuru īpašumā ir neliels zemes gabals un kuri tie apsaimnieko. Bet visiem ģimenes locekļiem būtībā darba nav. Šie piespiedu bezdarbnieki izdzīvo naturālās saimniecības apstākļos, viņu vienīgais ienākums ir pabalsti par bērniem. Epizodiski meža, ceļu remonti, meliorācijas darbi utt. neļauj šos Latvijas iedzīvotājus raksturot ne kā strādājošos, ne arī kā bezdarbniekus. Šo bezdarba veidu var uzskatīt kā slēptā bezdarba paveidu.

Bezdarbs, kas saistās ar ārējās konkurences rezultātu gan eksporta, gan importa jomā. Vietējie uzņēmumi bankrotē un ir spiesti sašaurināt darbinieku loku. Latvijā visu laiku pieauga importa pārsvars pār eksportu iespiežot no vietējā tirgus pašmāju produkciju un veicinot bezdarba pieaugumu.

Pieredze rāda, ka konkrētu bezdarba veidu samazināšanai būtu jāpielieto atšķirīgas metodes un programmas, jāveic atbilstoši pasākumi.

Frikcionālā bezdarba samazināšanai efektīga ir:

• informācija par darba vietām;

• nodarbinātības dienestu palīdzība darba meklētājiem.

Strukturālā bezdarba samazināšanai:

• subsīdijas izglītošanai;

• darba apmācība vai pārkvalifikācija;

• vienlīdzīgas nodarbinātības iespējas;

• sabiedrisko darbu organizēšana;

• nodokļu atvieglojumi nodarbinātībai.

Cikliskā bezdarba samazināšanai iespējams efektīgi izmantot:

• fiskālo politiku (nodokļu likmes izmaiņas;

• monetāro politiku (aizdevumu procentu likmes izmaiņas);

• sabiedrisko darbu organizēšanu.

Bezdarba līmenis.

Bezdarba līmenis (reizēm literatūrā tas tiek saukts arī par bezdarba normu).

Makroekonomiskā teorija bezdarba apmēru tendenču noskaidrošanai lieto speciālu rādītāju- bezdarba normu. Šī norma izsaka attiecību starp bezdarbnieku skaitu un kopējo darbaspēka masu.

BN= Bezdarbnieku skaits

Kopējā darbaspēka masa

Latvijā, lai noteiktu bezdarbnieku normu, kas vienlaikus raksturo bezdarba apmērus, valsts statistika attiecina reģistrētos bezdarbniekus pret ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem un dabū maldinošu rezultātu, jo reģistrēto bezdarbnieku skaits neaptver visus reālos bezdarbniekus, visupirms jau slēptos bezdarbniekus, daļējos bezdarbniekus un ievērojamu daļu agrāro bezdarbnieku. .

Bezdarba līmeņa analīze

Nodarbinātie iedzīvotāji un darba meklētāji

2002 2003 2004 2005 2006 2007

Nodarbināto iedzīvotāju skaits

(tūkst. cilv.) 989,0 1006,9 1017,7 1035,9

1071,6

1083,7

Darba meklētāju īpatsvars (%)

12,0 10,6 10,4 8,7

7,8

7,2

Bezdarba līmenis (perioda beigās) (%) 8,5 8,6 8,5 8,0 6,8 6,8

Reģistrēto bezdarbnieku skaits

(perioda beigās) 89735 90551 90800 78482

64397

52321

Bezdarbnieku pabalsta saņēmēju vidējais skaits 41502 38981 39681 37961

38139

34700

Vidējais bezdarbnieku pabalsts

(latos) 42,51 50,93 57,07 63,73

70,68

79,03

Skatoties pēc šīs tabulas, var secināt, ka pēdējo gadu laikā nodarbināto iedzīvotāju skaits Latvijā paaugstinās. Laika periodā no 2002. līdz 2007.gadam tas ir paaugstinājies par gandrīz 47 tūkstošiem cilvēku.

Arī darba meklētāju īpatsvars Latvijā ir sarucis. Ja 2002.gadā tas bija 12 %, tad pagājušajā gadā tikai 7,2 %.

Reģistrēto bezdarbnieku skaits Latvijā pēdējo 6 gadu laikā ir sarucis vairāk kā par aptuveni 30 tūkstošiem. Bet ja paanalizē reģistrēto bezdarbnieku skaitu attiecībā pret bezdarbnieku pabalsta saņēmēju skaitu, tad tikai aptuveni puse no reģistrētajiem bezdarbniekiem saņem bezdarbnieku pabalstu. Šāda situācija varētu būt izskaidrojama galvenokārt ar to, ka par šiem cilvēkiem darba devēji nav maksājuši sociālo nodokli. Netaisnīgi šķiet tas, ka bezdarbnieks nonācis jau tā krīzes situācijā, tiek nepatiesi sodīts par darba devēja netaisnīgo un nelikumīgo rīcību.

Paaugstinoties minimālajai darba algai, šo gadu laikā ir paaugstinājies arī bezdarbnieku pabalsts.

Bezdarbnieku iedalījums pēc dzimuma

Ja skatās uz bezdarbnieku skaitu sadalījumā pēc dzimuma, tad uz 2006.gada 31.janvāri pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem sievietes bezdarbnieces ir 47 tūkstoši, bet vīrieši tajā pašā laikā 32 tūkstoši. Tas liecina, ka darba tirgū tomēr pastāv dzimumu diskriminācija.

Sieviešu izvēles iespējas Latvijas darba tirgū tiek ierobežotas divējādi:

1.dažām sievietēm, kas labprāt strādātu, nav izvēles un ir jāpaliek mājās, jo bērnu aprūpe nav pieejama vai ir par dārgu;

2.sievietēm, kas labprāt nestrādātu, nav izvēles, jo to ģimenēm ir nepieciešami iztikas līdzekļi.

Kopumā sievietēm atrast darbu ir grūtāk nekā vīriešiem.

Augstais sieviešu bezdarbs ir saistāms ar:

1. darba devēja nevēlēšanos pieņemt darbā sievieti ar pirmsskolas vecuma bērniem, jo valda stereotips, ka rūpes par bērnu, kas bieži vien saistītas gan ar bērna veselību, gan nepilnībām pirmsskolas audzināšanas iestāžu darbā, bieži vien traucē darbinieces darbu;

2. to, ka sievietei, atgriežoties darba tirgū pēc bērna kopšanas atvaļinājuma, ir grūti adaptēties, jo daudzos gadījumos profesionālā kvalifikācija pa šo laiku ir relatīvi pazeminājusies un ir nepieciešama jaunu darba iemaņu apgūšana.

Sievietes kopumā strādā sliktāk apmaksātās profesijās nekā vīrieši. Sievietes ir biežāk pārstāvētas profesijās ar zemu prestižu un zemām algām. Viena trešā daļa sieviešu Latvijā strādā izglītības sektorā vai sociālo pakalpojumu sfērā. No visiem veselības aprūpē un sociālo pakalpojumu sfērā nodarbinātajiem sievietes ir 83,3%, izglītībā – 77,4%, viesnīcās un restorānos – 74%, tirdzniecībā – 61%. Sievietes ir arī 2,5 līdz 3 reizes retāk pārstāvētas uzņēmējdarbībā nekā vīrieši. Turklāt tikai 31% darba devēju ir sievietes.

Bezdarbnieku iedalījums pēc vecuma (%)

2.tabula

Gadi 15-19 20-24 25-29 30-34 35-39 40-44 45-49 50-54 55-59 60-.

% 2,3 11,8 11,8 12,1 11,4 12,3 13,4 12,8 11,1 1,0

* Statistika uz 2005.gada 31.decembri

Bezdarbnieku iedalījums pēc izglītības (%)

3.tabula

Augstākā izglītība 8.5

Profesionālā izglītība 37.8

Vispārējā izglītība 48.4

Zemāka par pamatizglītību 1.9

* Statistika uz 2005.gada 31.decembri

Būtisks jautājums ir bezdarbnieku kvalitāte. Piemēram, aptuveni 38 % bezdarbnieku ir vecāki par 45 gadiem. Aptuveni 50 % bezdarbnieku nav augstākās un arodizglītības, kā arī daudziem trūkst darba pieredzes. Tāpat arī jāatzīmē nepietiekamas svešvalodu un valsts valodas zināšanas. Cik mobils un produktīvs var būt šāds darbaspēks?

Bezdarbnieku iedalījums pa Latvijas reģioniem 4. tabula

Reģioni 2004.gada

30.aprīlī 2005.gada

30.aprīlī 2006.gada

30.aprīlī

Rīgas 23813 27539 28506

Kurzemes 10365 12482 14401

Latgales 24690 27416 29581

Vidzemes 8176 9812 10610

Zemgales 10107 12126 12866

Latvijas dažādās vietās ir dažāds pieprasījums pēc noteiktām profesijām. Kur vajadzīgi būs agronomi, tur varbūt mazāk būs vajadzīgi grāmatveži, menedžeri vai citas profesijas pārstāvji. Lai darbaspēks varētu brīvi pārvietoties no viena rajona uz otru, ir vajadzīgi daži priekšnoteikumi, piemēram: brīvi dzīvokļi, kur apmesties, darba vietas citiem ģimenes locekļiem, pietiekami plaša informācijas plūsma valsts mērogā, un daudzi citi nosacījumi. Cilvēka psiholoģija ir vairāk nobriedusi gaidīt, kad parādīsies brīvas darba vietas tuvumā, nevis pārvietoties no viena Latvijas reģiona uz citu.

Viena no iespējām samazināt bezdarba līmeni, ir palielināt darba spēka mobilitāti Latvijas attīstītāko pilsētu, tai skaitā arī Rīgas) virzienā. Diemžēl virzība uz Rīgu lielā mērā ir pretrunā valsts attīstības stratēģijai, kuras mērķis ir reģionu attīstība.

Pasākumi nodarbinātības veicināšanai

1. profesionālā apmācība, pārkvalifikācija un kvalifikācijas paaugstināšana;

2. algotie pagaidu sabiedriskie darbi;

3. pasākumi noteiktām personu grupām, jo īpaši:

3.1 personām no 15 līdz 24 (ieskaitot) gadiem;

3.2personām, kurām ir noteikta invaliditāte;

3.3personām pēc bērna kopšanas atvaļinājuma;

3.4personām, kurām līdz valsts vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamā vecuma sasniegšanai atlikuši ne vairāk kā pieci gadi;

3.5personām, kuras Nodarbinātības valsts aģentūras uzskaitē ir ilgāk par vienu gadu (ilgstošie bezdarbnieki);

3.6personām pēc soda izciešanas brīvības atņemšanas iestādēs;

3.7citām mērķa grupām saskaņā ar nacionālo nodarbinātības plānu.

Nelegālā nodarbinātība

Viena no galvenajām problēmām Latvijas darba tirgū ir relatīvi augstais nelegālās nodarbinātības līmenis valstī. Galvenās problēmas saistās arī ar relatīvi augstu nedeklarētās nodarbības līmeni atsevišķās tautsaimniecības nozarēs (būvniecībā, apstrādes rūpniecībā, lauksaimniecībā un transporta pakalpojumos), kas samazina sociālās nodrošināšanas pabalstus un liedz samazināt darba nodokļu slogu, kas īpaši negatīvi ietekmē zema atalgojuma strādājošos nodarbinātos. Tāpēc viena no Latvijas nodarbinātības politikas prioritātēm ir – intensīvāk risināt nedeklarētā darba problēmu un stimulēt iedzīvotājus darboties formālajā ekonomikā:

• palielinot neto darba algu zema atalgojuma strādājošiem;

• paaugstinot minimālo algu ;

• palielinot neapliekamā minimuma apmēru;

• nostiprinot valsts kontroles institūcijas un sociālo partneru apvienības (arodbiedrības, uzņēmēju apvienības u.tml.).

Bezdarba līmenis Latvijā salīdzinājumā ar citām valstīm.

Luksemburga, 1.marts, LETA. Vidējais sezonāli izlīdzinātais bezdarba līmenis 25 Eiropas Savienības (ES) valstīs šā gada janvārī bija 8,5% – tāds pats kā pagājušā gada decembrī, liecina ES statistikas biroja “Eurostat” dati. Latvijas bezdarba rādītājs – 8,2% – janvārī bija astotais augstākais ES.

12 eirozonas valstu vidējais bezdarba līmenis janvārī bija 8,3% – tāds pats kā pērn decembrī. 2005.gada janvārī 25 ES valstīs bezdarbs bija 8,9%, bet eirozonas valstīs – 8,8%.

ES valstīs zemākie bezdarba rādītāji janvārī bija Īrijā – 4,3%, Dānijā – 4,4% (decembrī), Nīderlandē – 4,6%, Lielbritānijā – 5% (novembrī) un Austrijā – 5,2%. Vislielākais bezdarbs bija Polijā – 17,2%, Slovākijā – 15,8%, Grieķijā – 10,1% (2005.gada trešajā ceturksnī), Francijā – 9,2 un Vācijā -9,1%.

No visām 25 ES valstīm 16 valstīs bezdarba līmenis janvārī, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, bija pazeminājies, sešās – paaugstinājies, bet divās valstīs nebija mainījies.

Lielākais bezdarba pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo mēnesi, janvārī bija reģistrēts Luksemburgā – no 4,9% līdz 5,5%, Ungārijā – no 6,6% līdz 7,3% (decembrī), Maltā – no 7,1% līdz 7,8% Lielbritānijā – no 4,6% līdz 5% (novembrī) un Portugālē – no 7,2% līdz 7,7%.

Savukārt lielākais samazinājums bijis Igaunijā – no 8,9% līdz 6,2%, Lietuvā – no 9,6% līdz 6,9%, Dānijā – no 5,2% līdz 4,4% (decembrī), Spānijā – no 10,1% līdz 8,4% un Latvijā – no 9,6% līdz 8,2%.

Salīdzinājumā ASV bezdarba līmenis janvārī bija 4,7%, bet Japānā decembrī – 4,4%.

Prognoze 2008. gadam

Bezdarba samazināšanās iespējas Latvijā ir diezgan ierobežotas, jo šis process jau ir gandrīz pietuvinājies savam dabiskajam līmenim (ekonomikas teorija paredz, ka pat pastāvot pilnai nodarbinātībai, bezdarbs valstī var būt). Tomēr, ņemot vērā atšķirīgu situāciju Latvija reģionos, bezdarba samazināšanas iespējas vēl nav izsmeltas. Tai pašā laikā līdz ar ekonomikas tempu palēnināšanos, pieprasījums pēc darbaspēka var atslābt, kā rezultāta bezdarba līmenis ilgtermiņā var arī pieaugt. Darbaspēka izmaksu pieaugumus nākamajā gadā uzrādīs tempu samazināšanos, ko galvenokārt ietekmēs algu pieaugumu ierobežošana valsts sektorā strādājošiem. Tai pašā laikā privātsektorā algas rādītāji turpinās strauji pieaugs, tomēr diezgan nozīmīgi to ietekmēs aplokšņu algu atklāšana, palielinoties minimālai algai un neapliekamajam minimuma, ka arī valstī turpinoties cīņai ar neoficiālajiem ienākumiem.

Secinājumi

Viens no ekonomiskās izaugsmes rādītājiem ir arī jaunu darba vietu rašanās. Latvijā ar to it kā viss būtu kārtībā- darba sludinājumu skaits aug, vaicā, kuram uzņēmumam gribi – mēs paplašināmies – būs atbilde. Arī pēc Ekonomikas ministrijas informācijas, ik gadu nodarbināto skaits pieaug par 1- 2 %. Taču līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā daudzi latvieši devušies strādāt uz ārzemēm. Līdz ar to rodas jautājums – vai jaunās darba vietas tiešām rodas vai arī tiek mēģināts aizpildīt Īrijas un citu zemju atstātos ‘’caurumus’’ mūsu darbaspēka rindās. Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā ievērojami vairāk darba vietu skaits ir pieaudzis :

Viesmīlības jomā– viesnīcās, restorānos. Arī daļa no ārvalstu investīcijām ir tieši šajā jomā, tiek atvērtas jaunas viesnīcas, kas rada arī jaunas darba vietas.

Ražošanas uzņēmumos – galvenais iemesls ražošanas izvietošanai Latvijā – ļoti pievilcīgās darbaspēka izmaksas un arī zems uzņēmuma ienākuma nodoklis.

Telekomunikāciju jomā – Latvijā tiek veidoti jauni zvanu centri.

Uzņēmējiem aizvien grūtāk kļūst atrast jaunus darbiniekus, jo vecie tiek pārpirkti vai dodas strādāt uz ārzemēm. Uz izsludinātajiem konkursiem nepiesakās neviens. Attālākos reģionos nevar atrast pat piemērotu uzņēmuma vadītāju. Līdz ar to uzņēmumi aizvien vairāk sadarbojas ar izglītības iestādēm — piesaista studentus jau mācību procesā ar prakses

vietām un apmācību.

Taču galvenais šķērslis jaunu darba vietu radīšanai ir zemā uzņēmējdarbības aktivitāte — Latvijā ir tikai 19 uzņēmumu uz 1000 iedzīvotājiem, Igaunijā — 30, “vecajās” ES valstīs — 60.

Darbinieka piemērotību darbam tomēr nenosaka CV vai lieliska izglītība: svarīga ir personība un vēlme strādāt.

Izmantotā literatūra

1. Bikse V. Makroekonomika. Tālmācības kurss.- Rīga: SIA Izglītības soļi, 2003. – 314 lpp

2. Lībermanis G. Makroekonomika: teorija un Latvijas attīstības problēmas -2.- Rīga: SIA Kamene, 1998. – 261 lpp

3. Šenfelde M., Ņikitina V., Kullesa I. Makroekonomika.- Rīga: SIA Kamene, 2000. 158 lpp

4. www.csb.lv

5. www.cvmarket.lv

6. www.lm.gov.lv

7. www.nva.lv