Eseja par dzeju
‘’Dzejā autors it kā atklāj savu dvēseli – visintīmākās jūtas vissmalkākajās noskaņu un pārdzīvojumu niansēs,’’ tā par dzeju māca mūsu mācību grāmata, un es tam gandrīz piekrītu. Katrā dzejolī ir kāds pārdzīvojums, tikai tam vienmēr nav jābūt negatīvam. Pārdzīvojums var arī būt laba atzīme vai priecīga ziņa no draugiem, arī saulrieta skats un vēja neticamais spēks, jebkas ko mēs redzam un sajūtam ir pārdzīvojums. Dzeju var rakstīt, par ko vien iedomājas, un neviens nevar nevienam no mums rakstīt dzeju, ja vien ir vēlēšanās.
Lai varētu rakstīt dzejoļus, ļoti labi ir jāzina dzejas teorija. Protams, var rakstīt verlibrā, bet tad nav tās īstās dzejas noskaņas. Ja saliktu visas vārsmas jeb dzejas rindas kopā, sanāktu tikai īss prozas darbiņš, tāpēc es vienmēr izvēlos rakstīt divrindes vai četrrindes un cenšos izmantot atskaņas.
Kad es rakstu dzeju, man ļoti svarīga ir apkārtējās vides ietekme un iedvesma. Pēdējo dzejoli es rakstīju, kad biju dusmīga un pesimistiski noskaņota, es uzkāpu veca ceļamkrāna galā, sēdēju un raudāju un tad iedvesma pieklauvēja pie manas sirds:
‘’Es sēžu ceļamkrāna galā,
Viss vējš pūš man tieši sejā!’’
Pēdējā laikā man nav bijušas tādas pēkšņas iedvesmas, un to nemaz nevar tā sagaidīt un censties radīt mākslīgi. Tā vienkārši atnāk.
Kad dzejolis ir uzrakstīts, bieži nākas kaut ko palabot, kaut ko pārveidot, bet tas ir normāli. Jebkuram dzejniekam var tā gadīties, bet dzejoli nevar uzrakstīt nepareizi. Dzeja ir rakstnieka personiskais redzējums un tajā nevar kļūdīties. Man vislabāk patīk dzejnieces Marikas Svīķes pasaules uztvere. Viņas dzejolis ‘’ Tauriņi lūdz’’ ir mans mīļākais. Cik labi viņa prot cilvēkus un dzīvi pielīdzināt tauriņiem! Tik patīkami lasīt dzeju, kura nav visu laiku par mīlestību, kaut gan tā visiem tik ļoti patīk, un visus tik ļoti sāpina.
Arī mūsu klasē ir dzejnieces. Es zinu, ka Baiba, Violeta un Ieva , arī Nika raksta ļoti labus dzejoļus. Un manuprāt, cilvēku vairāk aizrauj viņa vecuma cilvēku radošie darbi un izpausmes. Arī man pašai labāk patīk manu vienaudžu dzeja.
Es vairāk dzeju izmantoju, lai atbrīvotu savus plecus no smaguma ko man uzkrauj pasaule, atstāju to visu uz papīra un tad eju meklēt un krāt jaunu smagumu. Bet šo pasaules uzkrauto, smago nastu, es neuzveļu citiem, publicējot savu darbu. Pasaulei vairāk būtu jādzird pozitīvi dzejoļi, lai visa pasaule būtu pārpildīta ar optimismu un gaišu redzējumu. Un vislabākais laiks, kad uzņemt tādu pozitīvu emociju lādiņu ir … tāda brīža nav! Gaišas emocijas ir vajadzīgas regulārās, vienmērīgās devās, tad viss būs harmonijā ar dabu.
Dzejai nav likumu. Ir maza teorija, par kuru jābūt priekšstatam jebkuram, kurš kādreiz ir iedomājies rakstīt, un ir emociju lādiņš, pozitīvs, negatīvs vai neitrāls, nav svarīgi, bet tāds ir paslēpts vienmēr.