Platona (427 – 347 g.p.m.ē.) filosofisko uzskatu sistēma iezīmē vienu no augstākajām virsotnēm pasaules filosofiskās domas attīstībā. Katrs no mums dzīvē ir sajutis augstākās platoniskās patiesības, pasaules dievišķā izskaidrojuma alkas, kas padara Platona domas mums tik tuvas. Platons bija ideālists (vārds “ideālists” cēlies no Platona pamatuzskatiem par ideju pasauli iepretī jutekliskajai) savos meklējumos un uzskatos. Arī viņa uzskati par cilvēku kopumā, viņa psihiskajiem procesiem un stāvokļiem ir cieši saistīti ar augstākās ideju pasaules pastāvēšanu.
Platona ētika vairāk ir orientēta uz ideālas, pilnīgas cilvēku kopības radīšanu, nevis uz atsevišķas personības audzināšanu. Viņš nebija individuālists, bet gan sociālists, kuram galvenais ir izveidot vislabāko, pēc mūsdienu uzskatiem pat mazliet dievišķu, valsts iekārtu, kur katrai cilvēku grupai ir savs konkrēts uzdevums.
Cilvēkus viņš iedalīja 3 grupās. Pirmās grupas cilvēki ir valdītāji, viedie, filosofi. Viņi ir taisnīgi, godīgi, patiesi un atturīgi, viņi tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tālāk nāk cilvēki, kuru raksturīgākās īpašības ir drošsirdība, vīrišķība, pienākuma apziņa, tādēļ Platons tiem iedalīja kareivju un sargu uzdevumu. Bet trešā cilvēku grupa miesiski ir pārāk piesaistīta fiziskajai pasaulei, tādēļ tiem jānodarbojas ar fizisko darbu – jākļūst par zemniekiem, amatniekiem un jānodrošina valsts materiālā eksistence. Tā kā pirmās un otrās grupas rokās atrodas visa likumdošanas un cilvēktiesību vara, viņi nedrīkst būt savtīgi un materiāli ieinteresēti, līdz ar to viņi nedrīkst precēties. Abām grupām ir jādzīvo kā vienai lielai ģimenei. Šo ideālistisko un pat grieķu valstīs neispējamo sadalījumu Platons izvirzīja kā vienīgo pilnīgas valsts pastāvēšanas noteikumu, bet pilnīga valsts ir nepieciešama, lai izaudzinātu pilnīgus cilvēkus.
Kas pēc Platona domām ir pilnīgs cilvēks? Viņš, pirmkārt, ir tikumīgs. Daudzos savos dialogos (piemēram “Menons”) Platons ir centies rast skaidrojumu, kas ir tikumība un nonācis pie nosacīta secinājuma, ka tikumība ir cilvēkam neimācāma augstā ideja, kura pati par sevi ir absolūti laba. Šī ideja arī ir visas ideju pasaules pamatā. Pilnīga cilvēka īpašībām jābūt drošsirdībai, taisnīgumam, atturībai, ētiskai un estētiskai domai, labestībai u.t.t., kuras arī sevī ietver tikumība, bet kuras pašas par sevi nav tikumība. Viena no augstākajām pilnīga cilvēka īpašībām ir pašizziņa. Ar to pēc Platona domām, sākas apzināta cilvēka izglītošanās patiesības izzināšana. Patiesību ir iemācījies tas, kas to redzējis pats sevī. Cilvēka dvēselē guļ apslēpta patiesība, zināšanas par labo un ļauno, jo dvēsele to visu jau ir zinājusi. Pirms iemiesoties cilvēka ķermenī, tā mitusi augstajā ideju pasaulē, kur ir visu lietu pirmsākums, tā ir patiesā pasaule.
Lai tālāk runātu par dvēseli, ir jānoskaidro, ko Platonam nozīmē vārds “ideja”. Platonam eksistē divas pasaules, kas ir pilnīgi atdalītas un atšķirīgi raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir vienmēr mainīga gan laikā, gan telpā, saistīta ar rašanos un zušanu, tā ir sajūtama ar maņu orgāniem. Otra ir ideju pasaule – tā nosaka jutekliskās pasaules esamību, tā ir nemainīga, pastāvīga un neuztverama. Ideju pasauli var aptvert tikai garā. Tikai lietu idejas ir īstas nevis pašas lietas, tādēļ tikai idejas ir izziņas vērtas, jo satur sevī lietu nemainīgo būtību. Cilvēks nomaldās neceļos un var pavisam apjukt, ja mācās izzināt nepilnīgo, lietisko, priekšmetisko pasauli, kas savas mainības dēļ ir neaptverama un mānīga, tā ir kā kopija. Pašas idejas arī atrodas uz noteiktas hierarhijas pakāpieniem, jo katra ideja ir padota kādai citai. Pati augstākā ir absolūti labā ideja, pilnīgā ideja, kura izgaismo pārējās, piemēram, cilvēka, galda, koka idejas. Šai ideju pasaulē ir pabijusi un visu pieredzējusi dvēsele.
Dvēsele nav emociju un jūtu haotisks jūklis, noklīdusi avs, bet gan grēciniece, kura krītot cilvēka ķermenī, gaida atpestīšanu, attīrīšanos. Cilvēkam ir jāiegremdējas sevī, lai izzinātu pasaules būtību, palīdzētu to dvēselei atcerēties.
Platons cilvēkā izdala nemirstīgu dvēseli un mirstīgu ķermeni. Dvēsele ir pielīdzināta idejām, un tā kā tās eksistē pirms jutekliskām lietām, tad tās ir vienotas un nedalāmas. Arī dvēsele kā ideju zināšana eksistē pirms cilvēka un ir nedalāma un nemirstīga. Tā ir virsindividuāla un nemateriāla. Ķermenī ir daudz matērijas, līdz ar to tas ir dalāms un mirstīgs. Būtībā ķermenis cilvēka eksistencē ir kas nicināms un nosodāms, pat iemieso visu ļauno, tas kalpo tikai kā cietums dvēselei, no kura tai jāatbrīvojas. Lai to izdarītu, dvēselei jāattīras, jāapspiež jutekliskās tieksmes, jātiecas pēc augstākās patiesības. Tādā veidā cilvēks kļūst pilnīgs.
Platons, skaidrojot dvēseli, izmanto līdzību ar pajūgu, kur kučieris ir prāts, viens no zirgiem ir jutekliskās iekāres, bet otrs – saprātīgā griba. Viens zirgs tiecas vilkt dvēseli, bet otram tuvāka šķiet zeme, līdz ar to izvēršas cīņa dvēselē, kas ir mūžīgā cilvēces problēma – dvēsele ir iekalta mūžīgā spriegumā.
Platons bija reinkarnācijas atbalstītājs un uzskatīja, ka tikai pēc vairākkārtējas iemiesošanās, kad dvēsele attīrijusies jau vairākās pakāpēs tā kļūst dievišķa, paceļas augstāk pie ideju pasaules durvīm un zūd iekšējā pretruna, rodas harmonija un saskaņa virzībā uz augstāko punktu – ideju pasauli. Bet katrā nākošajā dzīvē dvēsele pārdzimst vai nu cilvēkā vai dzīvniekā, atkarībā no tā cik tikumīga tā bijusi iepriekšējā dzīvē. Ar tikumību šeit jāsaprot, kura dvēseles daļa cilvēka dzīvē bija visaktīvākā.
Platons dvēseli iedalīja 3. daļās. Saprātīgās dvēseles daļas jeb prāta augstākais tikums ir gudrība. Ar šo dvēseles daļu cilvēks apsver savu rīcību, izglītojas un vadās pēc augstākiem tikumības un ētikas principiem. Otrā dvēseles daļa ir afektīvā jeb emocionālā, kuras augstākais tikums ir drošsirdība – ar šīs dvēseles daļas atbalstu cilvēks izjūt un izrāda emocijas, ir spējīgs uz līdzjūtību, sirsnību, naidu, dusmām, uzupurēšanos u.t.t. Bet trešā ir zemākā – jutekliskā dvēseles daļa, kas ir vienāda gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem un augiem. Tā ir atbildīga par jutekliskām iekārēm un baudām, ķermeņa fizisko vajadzību apmierināšanu. Šās dvēseles daļas augstākais tikums ir pašsavaldīšanās, atturība. Katrā cilvēkā ir visas trīs augstāk minētās daļas, bet dažos, kādas daļas pārsvars ir lielāks. Balstoties uz šo principu Platons cilvēkus iedalīja jau minētajās 3 grupās. Dvēseles 3 sastāvdaļu “ tilpnes ” atrodas dažādās ķermeņa daļās:
1)saprātīgā jeb prāti, ko raksturo intelektuālā darbība, atrodas galvā, jo galva ir vistuvāk debesīm;
2)afektīvā jeb emocionālā ar tai raksturīgajām īpašībām – vīrišķību, drošsirdību, godīgumu u.c. – atrodas cilvēka krūtīs;
3)jutekliskā dvēseles daļa atrodas vēdera dobumā.
Vissvarīgākā dvēseles funkcija ir izziņa, jo izziņa cilvēku noved pie pilnības. Izziņa Platonam ir mācība par atturēšanos jeb “anamnesis”. Jebkura izziņa ir dvēseles atmiņas par ideju pasauli, kurā tā mita pirms iemājoja cilvēkā. Ideju pasaule ir visa sākums, jutekliskās pasaules pamats un dvēseles pirmavots. Platons prātoja :” Ja visa sākums būtu sadzīviskais, kā uzskatīja Parmenīds, tad visam esošajam būtu jātiecas pie tā, jo viss nesaraujami saistīts ar savu sākotni. Bet ir redzams, ka daudziem sadzīviskais neko daudz nenozīmē, viņi tiecas pēc augstākā dievišķā labuma, ka viss sākums ir vienotā augstā ideju pasaule ”. Platons uzskata, ka ir divi izziņas veidi:
1)caur sajūtām;
2)ar prātu.
Bet abi ir mānīgi un kļūdaini, jo mūsu jūtas ir jutekliskās pasaules radīto priekšstatu, kā arī telpas un laika izkropļotas, tādēļ uz sajūtu radīto priekšstatu nedrīkst paļauties, bet prāta secinājumi, ja tie izriet tikai paši no sevis, izvērtējot jutekļu sniegto informāciju, kas kā jau minējām, jau pašos pamatos ir kļūdaini. Prāta un domas virzībai jābūt saskaņā ar augstāko labumu, tai jāattīrās no jutekliskiem priekšstatiem, ieskatoties dziļi sevī pašā, lai sajustu gara, spēka un ideju dīgļus, tikai tad tā būs patiesa izziņa. Sofokla traģēdijas varonis Odips, piemēram, izdur sev acis, lai ieraudzītu nemainīgās patiesības gaismu, kuru līdz tam atēnojusi vēlmju un viedokļu pasaule.
Ņemot vērā izziņas veidus, Platons izdalīja 2 veidu iespējamos ceļus, kādos cilvēks var nodzīvot savu dzīvi. Pirmā ir izziņas dzīve, kurā cilvēks par augstāko mērķi uzskata izzināt patiesību, un tāda dzīve ir laba pati no sevis, jo iemieso platoniskā filosofiskā uzskata kulminācijas punktu, cilvēka ideālo ceļu. Otrā ir darbīgā dzīve, kas gan nenozīmē, ka cilvēks dara visu, kas ienāk prātā, nevērtējot izdarītā ļaunumu vai labumu, derīgumu, bet gan saprātīgas gribas ietekmēts virza darbīgo ķermeni uz iecerēto mērķi. Šāda dzīve ir laba tādēļ, ka nepieciešama.
Platona uzskatu sistēmā īpašu vietu ieņēma uzskats par mīletību, par tās iemiesojumu mīlestības dievu Erotu. Mīlestības izpratne Platonam ir atšķirīga nekā mēs to esam pieraduši interpretēt. Kā mēs jau noskaidrojām, patiesība jau mīt dziļi cilvēkā, bet ieraudzīt to var tikai skatoties gara acīm. Spožā pārcilvēciskā patiesības saule mūsu acīm attaust tikai tad, ja cilvēku pārņēmušas visvarenākās jūtas – mīlestība. Pamazām atklājot cilvēka un pasaules trūkumus, cilvēkā mostas alkas pēc vienotas patiesības, augstākā labuma. Šīs alkas dzemdina cilvēkā Erotu – lielo mīlestības dievu.
Platona mīlestība ir mīlestība uz idejām, to pasaules pilnība vienīgā dod mīlestībai attaisnojumu un augstāko ideju. Protams, Platons, neizslēdz arī cilvēku mīlestību, tā pat ir īpaši veicināma, tikai viņš to izprot citādi, kontekstā ar augsto ideju mīlestību. Platoniskā mīlestība meklē tikai dievišķo, tā atļauj mīlēt tikai pilnību un ideālu, mīlēt ar spēcīgu gara un dvēseles tieksmi. Izslāpušo tā nedzirdī, izsalkušo nepaēdina un neglīto nenoglāsta, jo cilvēks viņam nav pašvērtība, tikai ideju iemiesotājs un atturīgais skaistuma un pilnības pielūdzējs. Tikai tā mīlestība, kas ved uz ideju, ir svētīga un īstena, tā ir cilvēka cienīga, bet ne mīlestība uz lietām vai cilvēkiem, kuri ir gaistoši un nepastāvīgi. Platons vienmēr domāja, ka mīlēt cilvēka skaistumu nav vērts, lai gan līdz zināmam laikam tas ir aizrautīgi un jauki, jo skaistums ar laiku zūd un paliek tukšums. Arī platoniskā mīlestība nav izprotama tādā veidā, kā tas ieviesies mūsu leksikā, jo Platons pats šādu jēdzienu neieviesa. Tā nav fiziskās mīlestības nobeigums, bet gan tieši mīlestība uz idejām, uz augstāko patiesību, kurai viss dzīvnieciskais un jutekliskais ir svešs. Dieva Erota augsto spēku un varu Platons ir atklājis daudzos “dialogos”, bet jo īpaši dialogā “Dzīres”.
“Bet kas gan tad notiktu, ja tu būtu skatījies vistīrāko daili un tikai to bez cilvēka ķermeņa un miesas, bez civēku rotām un krāšņuma, skatoties tikai šo mūžīgo, dievišķo daili. Vai tu vēl domātu, ka šī dzīve ir nicināma, ja vari uz dievišķo raudzīties un tajā kavēties? Vai tu nebūtu pārliecināts, ka tikai vērojot tā, kā tas vajadzīgs, skaisto var radīt nevis patiesā ēna, bet pašu patieso, jo tu vairs neesi pievērsies ēnai, bet īstenībai.”