Prieks ir kosmisks spēks.
Līdzi ar dzīvību cilvēkam tiek dots prieks. Dzīvības jeb dzīvesprieks. Taču tā nav piedeva, bet esības galvenā sastāvdaļa. Esības prieks.
Dzīvesprieks un dzīves prieki ir dažādas lietas. Iespējams, ka tās pat ir pretējas lietas. Var taču, dzīves priekus baudot, pilnīgi pazaudēt dzīvesprieku.
Dzīvesprieku ieprogrammējis Dievs visā dzīvajā radībā. Tā ir tieksme, instinkts, tas realizējas pat vissmagākajos apstākļos. Tas piemīt gan apzinīgām, gan neapzinīgām būtnēm.
Kucēna prieks. Nemotivēta līksmība. Kucēns nedomā, kāpēc viņš dzīvo. Viņš dzīvo prieka pēc. Prieka pēc viņš ķer savu asti, prieka pēc drāžas tā iesānis un lec stāvus gaisā. Prieka pēc.
Cilvēks arī dzīvo prieka pēc. Citas nopietnas motivācijas nav. Mums tikai dažbrīd šķiet, ka dzīvojam, lai, piemēram:
— kaut ko dižu dzīvē paveiktu,
— lai atstātu aiz sevis “kaut ko paliekošu”. (Mēs labi zinām, ka tie ir maldi — visas pēdas dzēš vējš — agrāk vai vēlāk — visas pēdas.)
Īstenībā mēs dzīvojam prieka pēc. Prieka pēc mēs strādājam. Prieka pēc mēs rakstām dzejoļus, gleznojam, aram zemi, stādām kartupeļus, virpojam detaļas. Mēs radām.
Tas ir radīšanas prieks. Kustības prieks.
Viss ir kustībā — galaktikas, zvaigznes, mūsu asinsķermenīši, atomi, kas šaudās katrā mūsu audā, domas, jūtas — viss. Tas ir bezgalīgs prieka karuselis. Un tomēr — dažiem paliek slikta dūša karuselī. Un viņš meklē dzīvē vēl kaut ko bez prieka. Bez prieka viņš meklē vēl kaut ko bez prieka. Un viņš neko neatrod, ja nu vienīgi dažus priekus.Dažas izpriecas. Taču tās ir kā sērkociņi, kas ātri izdeg. Prieki, kas nesakņojas lielajā eksistenciālā prieka atskārsmē, izsmeļ sevi un atkārtojoties vairs nedod prieku. Izpriecas ir lūpukrāsa dzīvei, kamēr prieks ir dzīves spārni.
Cilvēku bez dzīves prieka vispār nav. Pati esība ir prieks. Varbūt esība nav jūsu prieks? Tad tā ir kāda cita cilvēka prieks. Tas ir dabas, kosmiskās aprites prieks, Dieva prieks.
Ikdiena, jūs teiksiet, sniedz jums maz prieka. Tā sakot, jūs runājat par dzīves priekiem, par izpriecām, bet mēs jau vienojāmies, ka tas nav viens un tas pats. Jūs tomēr spītīgi meklējat prieku. Vai tas jāmeklē? Vai jums nepietiek ar prieku, ka esat? Priecāsimies par to, ka esat dzīvi, jo, kā smejies, jūs ļoti, ļoti ilgi būsit miruši. Paldies! Man bija liels prieks…
Dumji un garā vāji ir tie cilvēki, kuri citu apspiešanā un brīvības laupīšanā saskata savu spēku un iespējas. Sabiedrības, tādat valsts un reizē arī personas brīvības ierobežošana un atņemšana ir augstākā kulturālā apziņas līmeņa laupīšana cilvēkiem, zaudējot savas valsts neatkarību. Brīvība ir cilvēces kultūras kalna virsotne. Kas spēj tajā reiz uzkāpt, nekad neaizmirst to sajūtu, kas apņem, esot virsotnē…esot brīvam…esot pašam sev…to satraukumu, milzīgo atbildības sajūtu, bet tajā pašā laikā neaprakstāmu laimi un absolūtās brīvības dvašu. Emocijām, jūtām un atmiņām piemīt milzīgs potenciālais spēks. Un ja reiz esi nogrūsts no brīvības virsotnes, nekas neapturēs tevi lūkoties tik augšup un lēnām, bet cītīgi rāpties turp atpakaļ. Tādēļ apspiesta brīvība ir viens no galvenajiem revolūcijas un milzīgu pārmaiņu cēloņiem. Tur jau tā gudrība slēpjas – brīvībā ir spēks, bet apspiestā brīvībā – divkāršs spēks. Tajā pašā laikā apspiedējam labāk gribētos domāt, ka brīvībā patiešām ir spēks, taču apspiestībā – iznīcība. Tomēr tā nebūt nav. Vēstures fakti tam ir lielisks pierādījums.
Vai brīvība ir absolūta? Gribētos domāt, ka emocionālajā līmenī brīvība patiešām varētu būt absolutizēta – mēs taču sapņojām par absolūti brīvu, neatkarīgu Latviju, kuras brīvību nespētu ietekmēt neviens no reāliem brīvību ietekmējošiem faktoriem. Taču cilvēks iekārtots arī tā, ka viņam bez galvas ir arī vēders. Un vēdera intereses ne vienmēr saskan ar galvas interesēm. Es runāju par ideoloģisko ieceru līmeni un saimnieciskās darbības līmeni. Saimnieciskā ziņā laikam būs grūti atrast uz pasaules kādu vietu, kas būtu pilnīgi brīva no ārējas ietekmes. Līdz ar to varam secināt, ka, lai arī pastāv reāla brīvība, tā tomēr piedzīvo zināmas novirzes vienā vai otrā virzienā par labu pragmatismam un saimnieciskam aprēķinam. Tas daudzos cilvēkos vieš vilšanās sajūtu. Taču tajā pašā laikā mēs esam brīvi – mums ir brīv’ pieņemt ekonomiski nepamatotus, bet sirdsgudri pareizus lēmumus, mums ir brīv’ pieņemt dumjus likumus, mums ir brīv’ neņemt neviena padomu galvā…taču tad cietīs mūsu vēders, lai gan galva varētu būt ārkārtīgi apmierināta. Tātad reāli lēmuma pieņemšanas brīvība ir dažādu no mums neatkarīgu faktoru ietekmēta, līdz ar to, pieņemot pamatotāko lēmumu, nākas izspraugties cauri jau ļoti “šauram” brīvības “koridoram”. Tātad teorētiski iegūtā brīvība, it īpaši lēmuma pieņemšanas procesā, var sasniegt absolūtas vērtības, taču praktiski brīvību ietekmē pragmatisms un cilvēka saimnieciskā domāšana. Žēl, bet daudziem par sarūgtinājumu, tā tas ir. Un vislaimīgākais būs tas, kurš spēs šo “brīvības šauro koridoru” ar savu gudrību un izveicību padarīt plašāku. Pieņemu, ka tas prasa milzīgi daudz laika, pacietības un izcilu sirdsgudrību…………………………………………………………………………………………………………………………………………………..
Vai brīvība ir dabiska? Domāju, ka brīvība ir visdabiskākais no visiem cilvēces “kulturālajiem agregātstāvokļiem”. Izņemot Dievu, nav neviena augstākstāvoša par cilvēku, kas varētu ierobežot viņa kā dzīvas būtnes brīvību un eksistenci dabā. Vienīgi dabas ierobežoto vidi un telpu varētu uzskatīt par zināmu pilnīgas brīvības šķērsli, taču daba pati par sevi ir vide, kurā mēs eksistējam, līdz ar to bez tās nebūtu arī mēs. Cilvēks kā būtne ir absolūti brīvs, tieši tāpat, kā tā slieka, kas agrā pavasarī tūļīgi šķērso meža taku un kā tas putns, kurš savu brīvību netraucēti bauda manevrējot starp gaisa straumēm. Tikai cilvēku pašu muļķīgās iedomas, varas un mantas kāre, spēka un varenības apliecināšanas vēlme rada situācijas, kad tie viens otram laupa brīvību līdz pat valstiskiem līmeņiem. Tas ir ārkārtīgi pretdabiski. Un, lai gan grūti to atzīt, iemesls tam ir cilvēkam dotais saprāts un domāšana, kas ļoti bieži un lielās devās dara vairāk ļauna nekā laba pašas cilvēces labā. Saprāts pēc būtības ir pretdabiska īpašība, līdz ar to tas izslēdz cilvēku no dabas piedāvātajiem harmoniskajiem brīvības plašumiem, kādus bauda “visas sīkas radībiņas”.
Vai brīvību var nopirkt? Brīvību nevar nopirkt, par to var tikai ļoti dārgi samaksāt. Brīvība nav tirgus prece, to nepārdod aiz letes. Brīvību var iegūt kā balvu. Balvu, par kuru nereti lietas cilvēku asinis, izciesti gadiem cietumsoda. Brīvība ir ārkārtīgi dārga balva visai tautai, taču reti to izcīna visa tauta. Daudz biežāk brīvības šūpuli kar daži izcili, garā ārkārtīgi spēcīgi un reti gudri cilvēki. Kā Gunārs Astra…Jocīgi, ka reti īstenie brīvības cīnītāji piedzīvo sava darba augļus…tas ir tāpat kā ar mājas celšanu – kā reiz teica Zenta Mauriņa – mājas cēlājs to neceļot jau priekš sevis, bet gan tiem, kas nāks pēc viņa…