Uz pakalpojumiem un procesiem orientēta pieeja ir mūsdienīgs skatījums uz IT pakalpojumu pārvaldību. Šajā apgalvojumā nosauktos jēdzienus ir vērts apskatīt dziļāk un niansētāk.
No vēstures
Bija laiks, kad informācijas tehnoloģijas funkcionēja tikai un vienīgi pēc saviem noteikumiem, kurus diktēja izraudzītā IT platforma. Dzelžaina tehnisko prasību ievērošana bija tā, kas nodrošināja IT infrastruktūras pārvaldību. Informācijas tehnoloģiju speciālistu darbam piemita intraverts raksturs, jo, lai kā viņi vēlētos, nebija viegli šādā infrastruktūrā iekļaut citus biznesa komponentus.
Bija laiks, kad IT un biznesa struktūrvienības strādāja katra par sevi. Var mēģināt noteikt robežšķirtni, kad tehnoloģiju vētrainās attīstības rezultātā informācijas tehnoloģijas bija kļuvušas pārāk svarīgas, lai turpinātu palikt par „lietu sevī”, jo bija jānotiek cilvēkiem, procesiem un tehnoloģijām piemītošās kultūras izmaiņām, lai kļūtu skaidrāks, kā informācijas tehnoloģijas ieintegrēt biznesā un likt tām daudz efektīvāk strādāt biznesa labā.
Pie šādiem uzstādījumiem arī radās vispārīga standartizēta pieeja IT pakalpojumu pārvaldībai un mēs zinām, ka tā ir ITIL, kas šodien jau ir faktiskais standarts šajā jomā. Pieredzējušie IT pakalpojumu piegādātāji, kā arī konsultāciju kompānijas pirmie saskatīja ITIL pielietojumu iespējas savā darbībā, balstoties uz to, kā labāko tehnoloģiju pamatu. Cita starpā, arī kompānija Hewlett-Packard 1996. gadā pieņēma stratēģisku lēmumu par ITIL izmantošanu savos pakalpojumos un to automatizācijas rīkos.
Pakalpojums un tā pārvaldība
Datoru un lokālo datortīklu parādīšanās, klienta – servera tehnoloģijas un internets ļauj organizācijām ātrāk virzīt tirgū savus produktus un pakalpojumus. Tradicionālo hierarhisko organizāciju ietvaros bieži vien ir grūti reaģēt atbilstoši mainīgām tirgus prasībām. Tas noved pie elastīgāku kompāniju rašanās ar zemāku hierarhijas pakāpi. Pašās organizācijās galvenais akcents mainījies no vertikālajām funkcijām vai struktūrvienībām uz horizontālajiem procesiem, kuri darbojas visas organizācijas ietvaros, atvēlot lēmumu pieņemšanu zemākos līmeņos. Uz šāda fona ir attīstījušies IT pakalpojumu pārvaldības procesi.
Pakalpojumu pārvaldība ir vispārīga sistēmiska pieeja informācijas tehnoloģijām, kura skaidri definē lomas un sekmē personāla koncentrēšanos uz korporatīvo mērķu sasniegšanu, kā arī strukturē procesus, lai nodrošinātu biznesa stratēģiju vislielāko efektivitāti un noteiktu IT instrumentus, kas nepieciešami šo procesu atbalstam. IT pakalpojumu pārvaldība vispirmām kārtām ir uz procesiem un pakalpojumiem orientēta pieeja, kas tiek izmantota apgabalā, ko agrāk pazinām kā IT pārvaldību.
Informācijas tehnoloģiju pakalpojumu piegādātājiem mūsdienās ir par maz koncentrēties tikai uz tehnoloģiskajiem aspektiem un IT struktūrvienības problēmām – ir jārēķinās ar spēju nodrošināt piegādāto pakalpojumu kvalitāti un rezultatīvas savstarpējās attiecības ar saviem pasūtītājiem.
Jebkuru produktu iegādājoties veikalā, pārdošana un lietošana ir viens no otra atdalīti etapi. Citādi ir pakalpojumu sniegšanas gadījumā. Pakalpojums tiek sniegts nepastarpināti mijiedarbojoties ar pasūtītāju. Pakalpojuma kvalitāti atšķirībā no produkta kvalitātes nevar noteikt iepriekš. Tā parādās tikai pakalpojuma sniegšanas laikā. Faktiski noteikta līmeņa kvalitāte ir atkarīga no tā, kā pakalpojuma sniedzējs sadarbojas ar tā pasūtītāju. Atšķirībā no produkta, pakalpojuma kvalitāti var mainīt tā sniegšanas laikā.
Kā pakalpojums atbilst cerībām? Lielākā mērā tas ir atkarīgs no tā, cik labi dialoga laikā ar pasūtītāju iepriekš tiek saskaņoti pakalpojuma parametri, nekā no paša sniegtā pakalpojuma. Nepārtraukts dialogs ar pasūtītāju ir nepieciešams pakalpojuma pilnveidošanas nosacījums, lai, kā pasūtītājs, tā izpildītājs zinātu, kas sagaidāms.
To, kā pakalpojums atbilst pasūtītāja prasībām un cerībām, parāda pakalpojuma kvalitāte. Pakalpojuma sniedzējam pastāvīgi jāvērtē, kā pasūtītājs uztver pakalpojumu, kā arī ko klients sagaida turpmāk. Kas vienam klientam skaitās parasta lieta, citam šķitīs kaut kas īpašs. Galu galā pasūtītājs var pierast pie tā, kas sākotnē likās īpašs.
Katram jāzina, kā viņa darba devums ietekmē kolēģu darba kvalitāti un reizē visa pakalpojuma kvalitāti. ITIL ieguldījums pakalpojuma sniegšanas gaitā materializējas darba organizācijas pilnveidē.
Procesu pieeja
Jebkura organizācija ir mērķēta izpildīt savus korporatīvos mērķus un misiju, veikt stratēģiskos uzdevumus un realizēt izraudzīto politiku. Tas panākams noteiktā veidā organizējot darbību. Šai nolūkā darbi ir jāstrukturizē, t.i., jāorganizē tādā veidā, lai būtu redzams, kā katra darbu grupa veicina stratēģisko uzdevumu izpildi un kā šīs grupas ir savstarpēji saistītas.
Šādu savstarpēji loģiski saistītu darbu (darbības veidu) virkni, kas vērsta nospraustā mērķa sasniegšanai, sauc par procesu. Gadījumā, ja organizācijas procesu struktūra ir skaidri definēta, tad tā dod atbildes uz šādiem jautājumiem:
• kas ir jāizdara?
• kurš ir atbildīgais?
• kāds rezultāts tiek sagaidīts?
• kādā veidā var noteikt (izmērīt), ka procesa darbu rezultātā tiek sasniegts gaidāmais rezultāts?
• kā viena procesa izpildes rezultāti ietekmē citu procesu rezultātus?
Organizējot darbus procesu veidā, nav jāņem vērā ne esošais darbu sadalījums, ne organizācijas iedalījums struktūrvienībās. Tā ir apzināta izvēle. Izdarot izvēli par labu procesu struktūrai, var pierādīt, ka daži darbu veidi organizācijā netiek koordinēti, dublē viens otru, tiek ignorēti vai vispār nav vajadzīgi.
Process – tā ir darbu virkne, kas orientēta uz ieejas doto (informācija, dokumentācija u.c.) pārveidi izejas dotajos. Lai iegūtu informāciju par to, kāds būs procesa izpildes rezultāts, jāpārbauda katra procesa ieejas un izejas atbilstība kvalitātes raksturojumiem un standartiem. Iznākumā iegūstam procesu ķēdītes, pēc kurām var izsekot, kas notiek organizācijā un kāds rezultāts iegūts. Tāpat šajās ķēdītēs tiek noteikti kontrolpunkti, kuros veicams monitorings, lai noteiktu organizācijas piedāvāto produktu vai pakalpojumu kvalitāti.
Katra procesa izejas datu standartiem jābūt tādā veidā definētiem, lai visa procesu ķēdīte nodrošinātu korporatīvo stratēģisko mērķu sasniegšanu. Ja procesa rezultāts atbilst dotajam standartam, tāds process tiek uzskatīts par efektīvu (effective). Ja darbi dotā procesa ietvaros tiek paveikti ar vismazākajiem pūliņiem un izdevumiem, tad šis process tiek uzskatīts par racionālu (efficient). Procesu pārvaldības mērķis ir tādā veidā plānot un kontrolēt procesus, lai tie vienlaicīgi būtu gan efektīvi, gan racionāli. Tāpēc ir svarīgi, lai būtu izvēlētas un izmantotas metrikas, kas raksturo, kā izpildās process.
Procesa īpašnieks ir atbildīgs par procesa darbu rezultātiem. Procesa vadītājs atbild par procesa struktūru un izpildi un ir pakļauts procesa īpašniekam. Procesa koordinators atbild par uzdoto darbu veidu izpildi un par izpildes rezultātiem atskaitās procesa vadītājam.
Procesa ikdienas kontroli veic projekta vadītājs. Projekta īpašnieks novērtē darbu, izmantojot ražīguma rādītājus un to atbilstību standartiem. Bez skaidriem rādītājiem procesa īpašniekam būs grūti noteikt procesa kontrolējamības un plānoto uzlabojumu realizācijas pakāpi.
Procesu aprakstam izmanto procedūras un darba instrukcijas. Procedūra ir loģiski saistītu darbu veidu apraksts, ar norādi uz to izpildītājiem. Procedūra var ietvert sevī etapus no dažādiem procesiem. Procedūra nosaka, ko un kas izpilda. Tā var mainīties atkarībā no organizācijas. Darba instrukciju komplekts nosaka, kā jāizpilda darbu veidi, kas ietilpst procedūru sastāvā.
Nobeiguma piezīmes
Nobeigumā jāpiezīmē, ka IT pakalpojumus būtiski var ietekmēt korporatīvā kultūra. Ar korporatīvo (organizācijas) kultūru tiek saprasts tas, kā organizācijā ietilpstošie cilvēki komunicē viens ar otru, kā tiek pieņemti un izpildīti lēmumi, kāda ir darbinieku attieksme pret darbu, pasūtītājiem, piegādātājiem, vadību un kolēģiem. Kultūru, kas atkarīga no organizācijā pieņemtajām uzvedības normām un vērtībām, nav iespējams kontrolēt, taču to var ietekmēt, vadībai demonstrējot līderību, īstenojot pārdomātu politiku, kā arī saņemot atbalstu no personāla puses.
Pēc apmēram 10 gadu spraiga darba un reizē ar ITIL pozīciju nostiprināšanos pienācis korporatīvās kultūras pārmaiņu laiks. Sasniegts kāds svarīgs starpmērķis – tā ir informācijas tehnoloģiju adaptācija biznesa uzdevumiem. Tie ir IT pakalpojumu pārvaldības labākās prakses ITIL nopelni, kas ļauj informācijas tehnoloģijas pielāgot biznesa vajadzībām. Tā, piemēram, daudziem uzņēmumiem ikdienas darbs ar aktīviem vai preču rezervēm tiek veikts ar informācijas tehnoloģiju izmantošanu: akcijas, obligācijas, apdrošināšana, intelektuālais īpašums, slimības vēsture un visa tā virtuālais izskats. Ja ir darīšana ar tādiem nemateriāliem aktīviem, tad IT nav tikai biznesa atbalsta rīks, bet gan izšķirošs faktors. Var teikt, ka informācijas tehnoloģijas pašas pārvērtušās biznesā.
Ja biznesa pamatos ieliekam progresīvu tehnoloģiju, tā veido biznesa kreatīvas izpausmes, nodrošinot radošus impulsus no lietotāju puses un augstu konkurētspēju tirgus apstākļos.
Neviena kompānija, kura rūpējas par savām tirgus pozīcijām, nevar atļauties plānot savu biznesu, aizmirstot par IT pakalpojumu pārvaldības procesiem. Tas pats attiecināms uz sabiedriskajām un nekomerciālajām organizācijām.
Šodien zinātnes, ekonomikas un izglītības pilnvērtīgu apgādi ar informāciju var realizēt tikai lietojot gan tradicionālos informācijas avotus, gan jaunās informācijas tehnoloģijas, kas balstās uz elektronisko datu uzglabāšanas, apstrādes un meklēšanas metožu izmantošanu. Bez šaubām, abas šīs pieejas ir nozīmīgas zinātniskā bibliotēkā. Elektronisko tehnoloģiju izmantošanai ir daudz priekšrocību (iespēja ātri caurskatīt lielus informācijas masīvus un atlasīt informāciju pēc dažādiem parametriem, attālināta un daudzlietotāju pieeja informācijas avotiem), tās visvairāk izpaužas informācijas meklēšanas un uzziņu saņemšanas procesā. Tāpēc šodien LAB, tāpat kā jebkuras zinātniskās bibliotēkas informatīvo materiālu klāstā būtisku vietu ieņem CD-ROM un on-line bibliogrāfiskās un faktogrāfiskās datu bāzes. LAB izstrādātās un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstītās valsts zinātniski tehniskās informācijas apgādes stratēģijas pamatā ir iespiestās un elektroniskās informācijas kompleksa izmantošana kā vienīgā iespēja šodien nodrošināt kvalitatīvu, pilnīgu, precīzu un savlaicīgu informāciju. Latvijas Akadēmiskā bibliotēka ir elektronisko pakalpojumu aizsācēja Latvijā.1992. gadā Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā lasītāju rīcībā tika nodota Latvijā pirmā darba vieta darbam ar CD-ROM datu bāzēm. Pieredze rāda, ka zinātniekus un speciālistus interesē CD-ROM tehnoloģijas iespējas, īpaši tas sakāms par eksakto zinātņu un augsto tehnoloģiju jomā strādājošiem. Tieši bibliogrāfiskās datu bāzes, kurās ir arī detalizēti referāti par attiecīgo dokumentu (Science Citation Index with Abstracts, Compendex Plus, Medline, ABI Inform, Social Science Citation Index with Abstracts u. c.), ir galvenais informācijas meklēšanas līdzeklis.
Bibliotēka turpina paplašināt šis mūsdienīgās informatīvās apkalpošanas iespējas, iegādājoties jaunas, galvenokārt bibliogrāfiskas un uzziņu CD-ROM datu bāzes (pašlaik ir vairāk nekā 40 dažādu nosaukumu bāzes). Šodien CD-ROM servisu ar informācijas tīkla LATNET starpniecību bibliotēka nodrošina Latvijas zinātniekiem tieši viņu darba vietās universitātēs un zinātniskajos institūtos.1993. gadā tika veikts nākošais solis – kā pirmā zinātniskā iestāde Latvijā bibliotēka pievienojās pasaules lielākajam zinātniskās informācijas datortīklam INTERNET. Tas deva iespēju bibliotēkas lasītājiem piekļūt pasaules lielāko bibliotēku on-line katalogiem un publiski pieejamām datu bāzēm visdažādākajās zinātnes un tehnikas nozarēs. Kļuva iespējams lietot visus INTERNET uzziņu un informācijas pakalpojumus, informācijas meklēšanas un dokumentu piegādes sistēmas. Šis serviss 1993. gadā tika papildināts ar zinātnisko datu bāzu sistēmas STN International lietotāju līguma noslēgšanu. Šeit lasītājiem ir pieejama nozīmīgākā pasaules zinātniskā informācija, kas apkopota vairāk nekā 180 dažādās on-line datu bāzēs.
Ņemot vērā šī informatīvā apkalpošanas veida lielās izmaksas, LAB, līdzīgi kā tas ir daudzās pasaules zinātniskās bibliotēkās, datu bāzu izmantošana ir maksas pakalpojums. Taču arī šī maksa ir neliela, tā reāli sedz tikai 20-30% pakalpojuma pašizmaksas, pārējās izmaksas bibliotēka sedz no sava budžeta, jo no lasītājiem iekasētai maksai ir tikai organizējoša funkcija, šo servisu lietošanā jābūt ļoti protošiem un disciplinētiem. Bibliotēkas pieredze liecina, ka speciālisti aktīvi izmanto jaunās iespējas un šo pakalpojumu loks ir jāpaplašina. Šo darbu tālākai attīstībai bibliotēka praktizē tiešos kontaktus ar pasaules lielākajām informatīvo produktu firmām, organizē regulāras šo produktu prezentācijas. Kvalitatīvai informacionālai nodrošināšanai ir vajadzīgas datu bāzes, kas satur informāciju par procesiem Latvijā. Šāda informācija ir vajadzīga gan pašmāju speciālistiem, gan starptautiskajai sabiedrībai. Tāpēc LAB aktīvi strādā pie šādu datu bāzu radīšanas – dati par informācijas avotiem un organizācijām Latvijā, kas nodarbojas ar informācijas vākšanu, apstrādi un piegādāšanu, kā arī dažāda veida bibliogrāfiskā informācija.
Informācija par bibliotēku, tās piedāvātajiem pakalpojumiem ir ievietoti un regulāri tiek atjaunota bibliotēkas WWW mājas lapās (http://www.acadlib.lv). Tehnoloģiski visi elektroniskie servisi ir aptverti vienotā bibliotēkas paplašinātajā lokālajā tīklā (WAN), tas nodrošina to pieejamību no visām darba vietām abās bibliotēkas ēkās.
Skolotājs mūsdienu informatīvajā vidē
Čarlzs Kao [17], Honkongas Chinese University prorektors atzīmē: “Pāreja uz datoru laikmetu ir sarežģīts process. Ir jāstimulē cilvēku vēlme apgūt tehnoloģijas. Mums priekšā ir ļoti garš, bet ārkārtīgi būtisks izglītošanās process.
Skolotāji no sākuma varētu justies tā kā apdraudēti, domājot, ka tehnoloģijas priekšrocības, piemēram, apmācība ar videokonferenču palīdzību, no šīs jomas izspiedīs skolotājus un viņi kļūs lieki. Bet man šķiet, ka tā būs priekšrocība un labi skolotāji sapratīs – viņi ir spējīgi strādāt radošāk”
Datortehnoloģiju integrācija, mācot kādu priekšmetu, nozīmē lielu laika un darba patēriņu, veidojot jaunas metodiskas izstrādes un sagatavojot priekšmetu skolotājus darbam ar informācijas un komunikācijas tehnoloģiju [42]. Arī metodiskajā darbā un skolotāju izglītībā kooperatīvās mācību metodes var dot noteiktu ieguldījumu procesu efektivitātes un rezultātu paaugstināšanā. Svarīga loma kooperatīvo metožu izmantošanā skolotāju tālākizglītībai informācijas un komunikāciju tehnoloģijas lietošanas jomā ir arī psiholoģiskajam faktoram, jo kooperatīvās metodes ļauj samazināt nedrošību un stresu, kas bieži rodas vecāka gadagājuma cilvēkiem, sākot lietot datortehniku [31].
Maz ir tādu pedagogu, kuri būtu jāpārliecina par nepieciešamību izmantot datorus mācību procesā. Viena no šīs metodes priekšrocībām ir tāda, ka tajā var iekļaut daudzus citus mācību efektivitātes faktorus. Interesantas un labi veidotas programmas var radīt interesi par mācībām un nodrošināt apmācāmajiem daudz tīra laika. Programmā var iestrādāt vērtējumu, diagnozi un kompensējošās mācības, lai sasniegtu rezultatīvu mācīšanos. Var izvirzīt augstus mērķus. Lasīšanas prasmes var novērtēt un nostiprināt. Kad simtiem un pat tūkstošiem stundu velta vienas stundu garas programmas projektēšanai, tad mācību plānošanā var sasniegt tik individuālu attieksmi un tādu mācīšanās tehniku daudzveidību, kas atsevišķam skolotājam nav pa spēkam. Var izveidot programmas, kas prasa divu cilvēku vai grupas darbu, tādējādi plūcot kooperatīvās mācīšanās laurus.[34, 175-176]. Dators katru mācīšanās posmu spēj piemērot atbildēm, kuras dod skolēns. Tas divdesmit četras stundas dienā var garantēt individualizētu iepriekšpārbaudi, mācīšanu, praksi, imitācijas, diagnozi, atgriezeniskās informācijas plūsmu, vērtējumu, kompensējošās mācības un pamudinājumu. Datori ļauj skolēniem ātri sacerēt profesionālām vajadzībām paredzētus tekstus, kurus skolotājam ir viegli lasīt un vērtēt, un radīt pārstrādātus variantus, nepārrakstot visu dokumentu. Sadarbība rakstīšanā un palīdzēšana ir vieglāka, un skolēniem, kas lieto teksta redaktoru, izveidojas pozitīvāka attieksme pret rakstīšanu [7]. Skolotāji var izmantot datoru raksturojumu uzglabāšanai, mācību procesa individualizācijai, testēšanai un mācību materiāla izveidei. Efektīga datoru izmantošana klasē liek mainīt tradicionālo mācīšanas veidu. Olsons dēvē datoru par “Trojas zirgu”, jo tas piedāvā skolotājiem veidu, kā padarīt aizraujošu to, ko viņi māca, bet tajā pašā laikā apdraud viņu darba pamatus, vispār apšaubot tā nepieciešamību [34, 77].
Kā uz IKT pamatotas pedagoģijas attīstība varētu tikt efektīvāk kombinēta ar tradicionālās pedagoģijas uzlabošanu un inovāciju?
Saprotot modernās tehnoloģijas nozīmi izglītības uzlabošanā un pilnveidošanā, un pareizi pielietojot IT mācību procesā, tā var ievērojami palīdzēt arī skolēnu metakognitīvās, kritiskās un radošās domāšanas, kā arī problēmsituāciju risināšanas prasmju attīstībā [31, 26, vai 31, 83].
Mēs jau zinām un tomēr par maz izmantojam produktīvu uz sevi centrētu mācīšanos, kaut arī atceramies, ka mācīšanās galu galā ir sociāls process. Kā vieglāk apmācīt pieaugušo? Kāds ir atšķirīga vecuma auditorijas potenciāls – kognitīvo, praktisko vai sociālo prasmju attīstībā?
Kā norāda I. Žogla “mācīšanās prasmes apguve ir būtisks garīgās, fiziskās un sociālas attīstības nosacījums mūsdienu apstākļos, pamats daudzpusīgai un harmoniskai attīstībai, konkurētspējai darba tirgū, kultūrvērtību apmaiņai un dzīves kvalitātei. …Informācijas tehnoloģiju kvalitāte mūsdienās būtībā noārda ģeogrāfiskās robežas un funkcionē vienlaicīgi kā informācijas vai zināšanu izlīdzināšanas un cilvēku nevienlīdzības faktors, piesakot būtiski jaunas pieejas nepieciešamību mācībās – palīdzēt indivīdam pašam attīstīt prasmi atlasīt un izmantot informāciju. Patlaban ir aktuāla didaktiskās situācijas veidošana, kas palīdz cilvēkam attīstīt uzņēmīgumu, prasmi orientēties informācijā, nevis atsacīties no apgūšanas tās neiespējami lielā apjoma dēļ. Šajā kontekstā aktualizējas humānās vērtības, cilvēks kā vērtība, indivīda brīvības vajadzība. Tas didaktikas jēdzienos izsakāms kā kvalitatīvi savdabīga vienība – mācīšanās pamata prasmju apguves un mūsdienīgas informācijas procesēšanas tehnoloģijas. Šīs kvalitātes būtību izsaka nepārtraukta mācīšanās prasmes attīstība cilvēka mūža garumā, kas ir pamatā mūsdienīgai parādībai – mūžizglītībai.” [46, 24-25. lpp].
Svarīgi ir ievērot humānistisko didaktiku: kā labāk organizēt mācību saturu, kā labāk izraudzīties metodes, lai palīdzētu pašam mācīties. “Iemācīties mūsdienu didaktikā nozīmē – balstoties uz vispārēju prasmi mācīties, apgūt konkrētam priekšmetam raksturīgas zināšanas un prasmi tās lietot pēc parauga, izmantojot jaunā situācijā, pilnveidojot prasmi mācīties patstāvīgi. Humānisma pedagoģija ir uz skolēnu orientēts pedagoģiskais process, uz personības darbību balstīts process – šie jēdzieni raksturīgi mūsdienīgai pedagoģiskajai kultūrai.
Mūsdienās reformu apstākļos pedagoģisko kultūru lielā mērā nosaka skolotāju kolektīva spēja izprast pārveidojumu būtību no idejas līdz konkrētam tās piepildījumam ikdienas darbā, katrā mācību stundā, no skolotāja inovatīvās spējas apgūt idejai atbilstošus pedagoģiskos līdzekļu un pārveidot savu profesionālo darbību. Jauninājumu piedāvājums mūsdienās ir bagātīgs, bet skolotājam ir vajadzīgs laiks, lai saskaņoti ar viņa profesionālo pieredzi tos spētu pieņemt un strukturēt esošajā pieredzē vai būtiski to pārkārtot. Grūtības rada skolotāju akadēmiskā un profesionālā izglītība, viņa kā zinoša un inovatīva profesionāļa veidošanās, kam nepieciešams šim mērķim atvēlētā laika piepildījums: ir grūti atteikties no reiz pieņemtām atziņām, vēl grūtāk ir mainīt attieksmi un vairākos gados izveidojušos individuālo didaktisko modeli, kas jau ir pārbaudīts praksē un stabilizējas”
Mācību procesā nostiprinās horizontālās attiecības kā demokrātisma un humānistiska mācību procesa pazīme, skolēna kā mācību subjekta pozīcijas izpratne no līdztiesīgas līdzdalības pāraug komandas fenomenā, kas skolotāja un skolēna sadarbībā rada mācību procesu, izmantojot subjektu dažādās potences kā prioritātes un apmainoties vērtībām. [46, 29., 47. lpp.]
Sabiedrības intelektuālās vajadzības pieaug tik strauji, ka arvien vairāk ir vajadzīgi visu veidu informācijas resursi.
Vislielākās cerības un vislielākās bažas rada jauna tehnoloģija, kas saistīta ar informātiku. Vieni runā par nākotnes sabiedrības iespējām, kuru pārklājuši informācijas tīkli: tā ir iespēja nodibināt komunikāciju ar cilvēkiem visas pasaules līmenī un visbeidzot izveidot elektronisko sabiedrību, pieprasot un saņemot visu iespējamo informāciju. Citi turpretim norāda uz cilvēku parastās saskarsmes nepieciešamību un iespējām zaudēt realitātes izjūtu. Optimisti saka, ka tā ir cilvēka brīvības pakāpes palielināšana un ka nav citas izejas kā pieņemt un ieviest informācijas tehnoloģijas.
Pesimisti norāda, ka šāda sabiedrība ieslīgs dziļā dūksnājā. Turklāt bagātie, digitālajā laikmetā kļūs vēl bagātāki, gudrie – vēl gudrāki, taču lielākā daļa cilvēku neko neiegūs: bezdarbnieki digitālajā laikmetā kļūs par īpašu kārtu.
Informācijas sabiedrība prasa lielu spēju piemēroties – gan no atsevišķiem cilvēkiem, gan no valsts. Grāmatu drukāšanas mašīnas par ietekmīgu spēku kļuva dažu gadsimtu laikā, radio, televīzija – dažu gadu desmitu, datori – vēl īsākā laikā. Internetu (“tīklu tīklu”) jau tagad izmanto vairāk nekā 30 milj. cilvēku.
70. gados ētisko diskusiju centrā atradās atomenerģija, 80.-90.gados – datortehnika un mikroelektronika vispār. Pēc savas ietekmes šīs nozares ir pielīdzināmas vilcienam 19.gadsimtā. Mūsdienās visasākās diskusijas ir saistītas ar biotehnoloģiju un datortehniku. Taču attiecībā pret biotehnoloģiju ļoti ātri, vēl pirms ieviešanas, pieņēmās spēkā tās kritika, turpretim attiecībā pret datortehnoloģiju tā ir samērā reta parādība un skar lielākoties tikai atsevišķus aspektus.
Datortehnikas ētiskās problēmas ir visi jautājumi, kas saistīti ar šīs tehnoloģijas attīstības un izmantošanas virzieniem. Tehnikas ētika pēta, kādā pasaulē un ar kādu tehnoloģiju mēs vēlētos dzīvot. Turklāt problēmas, ko rada datoru izmantošana, ir saistītas ne tikai ar cilvēku savstarpējām attiecībām, bet arī ar paša domāšanas veida maiņu. [37].
Par ko skolotājam vajadzētu domāt attiecībā uz mācību teorijām, kas saistītas ar Web izglītojoša satura materiālu izmantošanu [38]:
Mācīšanās nav tikai stāstīšana un runāšana, tā ir arī aktīvs konstruktīvs process (Djūjs, 1923)
Skolēni nemācās tikai tieši izmantojot tehnoloģijas (vai no skolotāja stāstījumam vai no mācību grāmatām), viņi mācās domājot par to, ko viņi dara (Jonassen, 1999)
Skolēniem mācoties jābūt motivētiem, kas savukārt prasa “emocionalitāti (emocionālo saskaņotību), izaicinājumu un rezultātu” (Healy, 1994)
Gammon (2001) piedāvā šādu piemērotu tipoloģiju:
kognitīvās prasmes: apgūst un saņem jaunas zināšanas pēc noteiktas shēmas, pielieto zināšanas, sasaistot jēdzienus veido analoģijas (līdzības);
afektīvās prasmes: izvēlas vērtības un attieksmes, izvērtē citu cilvēku viedokli, izjūt interesi, zinātkāri, godbijību un izbrīnu, asociē zinātkāri un domāšanu ar patīkamu pieredzi;
sociālās prasmes: attīsta sadarbības un komunikācijas prasmes;
attīstošās prasmes (garīgās un fiziskās): paredzēšana, dedukcija, problēmu risināšana, pētīšana, novērošana, klasifikācija, pārbaudes, runāšanas un rakstīšanas, amatniecības iemaņas;
personiskās prasmes: palielinās paškompetence un pašdarbība, pieaug motivācija turpmākajiem pētījumiem.
Kā šos jēdzienus var attiecināt uz Web balstītām mācībām? Web ir interaktīva multimediju forma. Vieni slavē iespēju izmantot audio, video, tekstu un neaptveramo (milzīgi plašo) vidi informācijas iegūšanai (Venema, Gardner, 1996), citi – iespēju no pasīvās mācīšanās pāriet uz aktīvu mācīšanos. Tomēr daudzi tajā pat laikā norāda uz problēmām, kas saistītas ar šo tehnoloģiju potenciāla izmantošanu. Vairums inovatīvo tehnoloģiju izmantotāji atzīmē grūtības, kas rodas šajā procesā – nepieciešama pastāvīga skolotāja klātbūtne, lai varētu lietot nepieciešamo programmu (lietotājs pats grib pilnībā kontrolēt IT izmantošanu, taču viņa zināšanu līmenis ir par zemu). Ja skolotājs šīs grūtības pārvar, tad tas vairs nav uz Web balstīts mācību process, jo
Web lapām pašām par sevi ir jāpiesaista mērķauditoriju;
jāveido lietotāja pieredze efektīvai web izmantošanai.
Tātad veidojot mācību materiālus Web vidē jāņem vērā gan ko cilvēks vēlas, gan kā viņš mācās. Slinkam lietotājam nepatīk interaktīvas web lapas. Lielākā daļa lietotāju dod priekšroku paša plānotai darbībai, izmantojot savu pieredzi vai paļaujoties uz pašatklāsmes procesu. IBM pētījumā piedāvāja divas galējības – pilnīgu pasīvas (Guided tours) vai ārkārtīgi aktīvu (attēlu un informācijas meklēšanu datubāzēs, sarunu (chat) telpu vai žurnālus tiešsaistē). Ņemot vērā šos pētījuma rezultātus, ka cilvēki labāk izvēlas aktīvu mācīšanos, taču tinternetā grib izvēlēties pasīvu darbību, jādomā, kas būtu jāņem vērā veidojot mācību materiālus tīmeklim.
Vispirms vajadzēja noskaidrot, kāda veida lapas tiek vairāk izmantotas. Autori izvēlējas sešus tīmekļa lappušu veidus:
Radošs darbs (Creative Play) Zīmēt, rakstīt veidot animācijas, Izveidot ko oriģinālu, balstoties uz apgūto.
Interneta ekskursija padomdevēja vadībā (Guided Tours). Pievienošanās ekspertam (speciālistam), kas pārzina savu tēmu un vada soli pa solim, pakāpeniski apgūstot jaunas zināšanas.
Interaktīvas norādes (Interactive Reference). Tiek izmantota tipiska tīmekļa lapa, kur lietotājs vadoties no savām vēlmēm un pieredzes ar hipersaišu palīdzību iegūst zināšanas par izvēlēto tēmu. (Izvēlas pats to, ko grib uzzināt!).
Mīklas/interaktīvas mistērijas/noslēpumi interaktīvi risinājumi (Puzzle/Interactive Mystery). Par pamatu tiek ņemta jau izveidota parasti interaktīva forma, kurā tiek ierakstīti atbilstošās atbildes vai mistērijas veidā tiek meklēti pareizie risinājumi.
Lomu spēles. (Role-playing Story). Lietotājs izvēlas savu lomu spēlē un pats pieņem lēmumus, skatās, kas notiek.
Simulācija (Simulation). Modelē notikumus reālā dzīvē (pasaulē) un seko notikumu gaitai. Lietotāja izvēle nosaka rezultātu.
Atbilstoši Gammona mācīšanas tipoloģijai, interaktīvās norādes un Interneta ceļojumi ir kognitīvā mācīšanās, radošais darbs, mīklas, lomu spēles un simulācijas prasa gan afektīvās, gan attīstošās prasmes. Radošais darbs palīdz attīstīt gan rakstīšanas, gan mākslinieciskās spējas. Mīklas un simulācija saistīta ar prognozēšanas, dedukcijas un problēmu risināšanas iemaņu izmantošanu, lomu spēles veido vērtības un attieksmi, palīdz ņemt vērā citu viedokli.
Pēc pētījuma datiem, pieaugušie dod priekšroku interaktīvo norāžu izmantošanai, bērnus vairāk saista radošais darbs un lomu spēle. Pieaugušie izvēlas uz informācijas iegūšanu balstītas darbības un simulāciju, bērni savukārt – atklājumu piedzīvojumiem: lomu spēlei un radošām aktivitātēm. Pieaugušajiem ir attīstīta kognitīvā mācīšanās, bet bērniem afektīvā, viņus saista interaktivitāte. Pieaugušos vada iekšējā motivācija, kas pamatojas uz iepriekšējo pieredzi. Viņi zina, ko viņi vēlas iemācīties un grib mācīties nepastarpinātā veidā.
Bērniem nepieciešama motivācija mācīties, tāpēc viņi izvēlas interaktīvu vidi, kurā tiek sasniegts zināms rezultāts (atrisinot testu, iegūst augstāku punktu skaitu, saņem balvu utt.). Pētījumā tika noskaidrots, ka vismazāk populāras ir Mīklas/mistērijas un Interneta ekskursija padomdevēja vadībā.
Tātad, veidojot web mācību lapuses, būtu jāņem vērā:
Mērķauditorija – pieaugušie dod priekšroku tipiskām web lapām, bērni – uz mērķi virzītu scenāriju (sevišķi – radošā spēle, lomu spēle), ko piedāvā multimediju vides interaktīvās iespējas.
Pedagoģiskā pieeja. Interneta ekskursija padomdevēja vadībā un interaktīvās norādes nodrošina tradicionālo skaidrojošo/didaktisko mācīšanos. Darbošanās mīklas/mistērijas veidā saistās uz atklājumu vērstu orientāciju, kurā pareiza atbilde vai secinājums ir mērķis. Radošā spēle – konstruktīvisma pieeja, ko stimulē sākuma un beigu pieredze. Simulācijā un lomu spēlēs var saskatīt daudzas mācīšanās formas, sākot no atklājummācīšanās līdz konstruktīvismam.
Pieredzējuši lietotāji, kas lieliski pārzina savu tēmu, parasti izvēlas paši strādāt, izmantojot pārsvarā interaktīvās norādes. Iesācēji, neatkarīgi no viņu vecuma, dod priekšroku Interneta ceļojumam, paļaujoties uz speciālista pieredzi, kas viņus ievada attiecīgajā tematikā, attīstot motivāciju uzzināt un iemācīties par interesējošo jautājumu arvien vairāk.
Mācīšanās veida izvēli nosaka arī mērķauditorijas struktūra (pakāpe/stāvoklis/kvalitāte). Iesācējiem afektīvā mācīšanās pieredze veido interesi un zinātkāri par saturu/tēmu, kamēr iemaņas/prasmes veidojošās darbības/aktivitātes palīdz attīstīt kompetences turpmākajai izpratnei. Pieredzējušiem lietotājiem ar pamatzināšanām un iemaņām interaktīvās norādes pilnībā nodrošina kognitīvo mācīšanās, taču iesācējiem mērķorientēti scenāriji (uz noteiktu mērķi virzīts scenārijs) var apvienot/kombinēt afektīvo un iemaņu attīstošu mācīšanās pieredzi ar kognitīvo mācīšanos.