Eseja par romantisko

Es gribu dzīvi dejot! Griezties virpuļu vērpetēs cauri manam mūžam! Bet, mīļie, ziniet, es neskriešu caur dzīvi augstpapēžu “nagliņkurpēs” vai “neizlāčošu” tai cauri gumijas zābakos, noķepušos ar govju mēsliem un dubļu pikām. Dzīve nav ātrgaitas šoseja, bez luksoforiem, gājēju pārejām un iespējām noskriet no ceļa. Dzīve ir grantēts lauku ceļš ar milzīgiem, apsūnojušiem laukakmeņiem gar tā malām un sīkiem oļiem nobārstītu vidu. Tu vari krist jebkurā mirklī un sāpīgi sasist savus ceļgalus uz asajām akmeņu šķautnēm, gluži kā bērnības rotaļās. Es

s
s kritīšu un klupšu, bet vienmēr piecelšos, sadziedēšu brūces un dejošu valsi jums visiem par godu!

Es negribu sākt ar romantiskā definīciju, rašanās vēsturi vai punktuāli uzskaitītām tā pazīmēm, jo šis būs stāts par to, kā es to saprotu un kā tas ienāk manā dzīvē. Es vēlos ieklausīties savā dvēselē. Saprast, ko nozīmē tiekties pēc dzīves ideāliem, izaicināt visus un tajā pašā laikā paust mieru un saticību. Un mīlēt, mīlēt līdz mielēm dziļi un patiesi.

Kas ir mīlestība? Kā ir mīlēt nešauboties, ne
e
eatskatoties un nejautājot? Jāsāk no sākuma. Iemīlēt nozīmē tuvoties, apstāties, ieklausīties un vienkārši kopīgi paklusēt. Manuprāt, šajā brīdī sākas tipiska 21.gs. cilvēka problēma- mēs nemākam ne klusēt, ne ieklausīties. Mīlestību mums vajag pasniegt uz paplātes komplektācijā ar pārdabiska izmēra ziediem, ko
o
onfekšu kārbām un dāvanām no lielveikala. Cirks ,lai cik kvalitatīvs tas būtu, vienmēr būs vieglāk spēlējams par dzīvi.

Bet romantiskais dzejā mums nestāsta par briljantiem un safīriem, tas tikai rāda mūsu sirdis.

Rabindranats Tagore raksta:„ Roka pieglaudās rokai, acis iegremdējās acīs,

Tā sākās mūsu siržu stāts.(..)

Kā dziesma vienkārša ir mūsu mīla.(..)

Mums pietiek tā, ko dodam un ko saņemam.”

R.Tagores dzeja ļauj saprast, ka mīlestība ir pati par sevi, tai nevajag citu atzinības. Savā būtībā mēs, cilvēki, esam nožēlojami, jo gribam visu paši izgudrot un uzbūvēt. Mēs nespējam pieņemt augstākus spēkus. Mums grūti saprast, ka kaut kas spēj pastāvēt neatkarīgi no mūsu gribas. Nepieņemam, ka mīlestību nevar nopirkt izpārdošanā vai uzcelt tur, kur tai nav lemts būt. Bieži iecerētās pils vietā tik un tā

ā
ā sanāks šķūnis ar greizām sienām un šķību jumtu.

Par mīlas trauslo rašanos raksta arī Imants Ziedonis:

„ar tevi es lasīju kastaņus

rudens trūdošās milzīgās lapās (..)

un pēkšņi man likās: tu esi mans draugs

un ka es tevi mazliet mīlu (..)

teikt vai neteikt, ka tevi.nu jā

un varbūt pat ļoti.”

Mīlestība atnāk pati. Tā maigi pieklauvē pie mūsu sirds. To nevar noķert aiz astes vai aplikt tai kakla siksniņu un vadāt pa pilsētas bruģi. Bet gribas jautāt- cik mēs esam atvērti šai pasaulei? Cik tuvu ļaujam se
ev pi
ienākt klāt? Jo mīlēt nozīmē pieskarties, ne tikai fiziskā nozīmē, bet arī emocionāli. Mīlēt nozīmē arī saprast, atbalstīt, būt kopā. Mēs nedrīkstam kāda dzīvē iebrist ar netīrām ielas kurpēm, aplipušām ar ikdienas gružiem, nepildītiem solījumiem un mākslīgiem smaidiem. Mums atļauts ir tikai pieklauvēt un gaidīt. Un ticiet- ja jūtas būs patiesas, tad ielaidīs!

Imants Ziedonis stāsta par to kā “nospiest zvana pogu pie mīļotā cilvēka sirds” :

„Gribas viegli

cik vien viegli,

tā, lai smiekli,

maziņi smiekli. (..)

Gribas pieskarties

viegli un maigi.

Nesaki man ,ka

grūti laiki!

Pieskaries lēnītēm,

klusu, klusītiņām-

pasaule apstāsies

brīdi pa brītiņam.(..)

Pieliec man, pieliec

roku mazliet!”

Bet mīlas lirika ietver sevī arī asaras, skumjas par nepiepildīto, aizgājušo vai nesasniedzamo mīlestību.

Izteiksmīgs piemērs ,manuprāt, ir Austras Skujiņas dzeja:

„Skumjas acis jums šovakar,

skumjas kā gaistoši dūmi.

Nolūzis pēdējais ziedu zars

Līganam sapņu krūmam.”

Austras Skujiņas dzejā atklājas dziļas, spēcīgas jūtas, kvēlas alkas pēc laimes. Tajā pašā laikā izskan sāpes par sapņu gaisīgumu, par vilšanos mīļotajā cilvēkā, kas nav spējis piepildīt liriskās varones alkas pēc divu dvēseļu saskaņas.

Spilgta ir arī Jāņa Sarkanābola “Zvaigžņu rapsodija”. Tajā zvaigznes, kā skaisti un vareni debesu spīdekļi, ir izmantotas, lai izkliegtu ilgas un nesadzirdētas jūtas , lai pateiktu, ka viņš ir gatavs atdot visu apmaiņā pret mīlu.

Jānis Sarkanābols raksta:

„ Ņem visu, kas man ir, -ņem manas debesis un zemi.

Man atstāj tikai mīlu.(..)

Zvaigžņu miljardi klausās ,kad es tiem izkliedzu savas ilgas.

Kad Tu tās sadzirdēsi?”

Pat Rainis ir izteicis savas sāpes dzejas rindās:

„Dvēsele dziļā,

Nepiepildāmā,

Kvēlo un salksti

Neizsakāmas

Mīlestības. (..)

It kā aizlidoja no galotnes

Pēdējā lapas bārās

Kāds tevi gribēja noglāstīt

Bet aizgāja un nepieskārās.”

Tātad estētiskajā kategorijā- romantiskais, mēs varam iepazīt mīlestību, ieskatīties tās būtībā un patiesajā sejā. Un saprast Austra Skujiņas teikto, ka „vēl nav dzimis Zemes virsū cilvēks, kas nedos visu savu mūža laimi par dzīves pavasara skaisto puķi- Mīlestību.”

Romantiskais mums nestāsta tikai par mīlestību, tas vēsta arī par ideālu meklējumiem, par cīņu, par vēlmi pēc “tīrām, baltām sniega gubām un skaidra avota ūdens”.

Imants Ziedonis raksta:

„Es negribu teikt, ka dzīvē ir daudz netīrumu.

Tā jau tas ir, tāda ir dzīve, un netīrumi ir visur.

Gribas baltu gulbju.

Pirti kurina ik pa divām nedēļām.

Šo sestdien nebūs.

Gribas baltu gulbju.”

Romantiskajam raksturīga noteikta tiekšanās pēc pilnības un cīņas gars, nesamierināšanās ar šīs pasaules brutalitāti un netaisnīgumu. Vēlēšanās atmaskot ikvienu ļaunu cilvēku un viņa darbu. Tas viss ir romantiskā pamatā. Spilgta šajā ziņā ir Ojāra Vācieša dzeja, kurā mēs tiekam aicināti būt stipriem sava ceļa gājējiem, pārvarēt šķēršļus un nemaldīties sānceļos.

Ojāra Vācieša dzejolis “Krāces” :

„Dzīvi nodzīvot vajaga prast-

Tā ir gara un vienmēr par īsu-,

Lai tev izliekas vienmēr par maz

Grūtas uzvaras laimīgo trīsu.

Vadi plostu. Nekas, ja visapkārt tev ruks

Viļņu trakās un krēpjainās lauvas, (..)

Ej pār upēm. Nekas, ja tur dārd

Dzelmes valstītu akmeņu sāni.

Apkārtceļš-

Garāks trīskārt un desmitkārt,

Viņa ērtums un drošība- manīgs.(..)

Esi mierīgs. Mēs- pirmie. Avangards- mēs.

Nav kam tiltus un asfaltus prasīt.”

Varbūt Ojārs Vācietis bija cita gadsimta dzejnieks, bet būtība, cīņa jau nav mainījusies, un ,manuprāt, viņa dzeja aktualitāti nav zaudējusi. Arī mūsdienās dzejnieki stāsta par tām pašām vērtībām par kurām savulaik vēstīja Vācietis. Piemēram, dzejniece, dramaturģe un prozaiķe Rūta Mežavilka, kurai 2005. gadā iznāca viņas otrais dzejoļu krājums “Ikdienas dzīves”, atainojot mūsu ikdienas dzīvi un paradumus, parāda to cik īstenībā nenozīmīgas, bezcerīgas un bezjēdzīgas ir daudzas mūsu veiktās darbības. Viņa “iesviež lasītājam sejā”, ka “mazie ikdienas darbiņi un prieciņi” nespēj piepildīt viņa mūžu un bieži traucē viņam būt par lielu, svarīgu notikumu liecinieku. Rūta Mežavilka mums rāda ikdienas rutīnu, kura laupa mums iespēju tiekties pēc Ojāra Vācieša aprakstītajiem dzīves ideāliem.

Arī jau pieminētais dzejnieks Rabindranats Tagore raksta savā dzejā ne tikai par mīlestību, bet arī par tiekšanos pēc sapņa. Varbūt pārāk tāla un liela, iespējams, ka nepiepildāma. Un tā ir viena no romantiķa svarīgākajām rakstura iezīmēm- mūžīgs nemiers un vēlme iet tālāk, sekot savam sapnim.

Tagore raksta:

„Es zelta briedim pakaļ joņoju.

Jūs, mani draugi, varat smiet, es sapņu tēlam sekoju, kas projām slīd.

Pār kalniem un pār lejām traucos es un svešās zemēs ilgi klejoju, jo zelta briedim pakaļ dzenos es.

Jūs ejat tirgū iepirkties, ar mantām apkrāvušies, mājās pārnākat, bet brīvu vēju burvība ir pieskārusies man, pats nesaprotu, kad un kur.(..)”

Svarīgi ir saprast, ka romantiskais nav kādu mistisku un nesaprotamu ideju aizstāvēšana. Romantiskais mūs aicina no sākuma ieskatīties sevī, mēģināt saprast sevi. Pārāk bieži mēs melojam sev.

Ainārs Mielavs dziesmā “Maksimālie sapņi” dzied: „ Parunā ar sevi. Runā kamēr sāp. Runā kamēr sāpes sarecēs un nāks. Ilga mīlestība tevi neatstās.”

Inga Gaile savā dzejā mūs aicina ieskatīties mūsu sirdīs un dvēseles dzīlēs, nevis mācīt citus. Un ,visbeidzot, Anda Bankovska savā fotoizstādē “Es domāju par sevi” rāda mums kā iepazīt sevi, savu “es”. Lūkoties uz sevi, redzēt ne tikai savu ārieni un apveidus spogulī, bieži ir ārpus cilvēka spējām. Bet mēs nevaram mūžīgi bēgt no patiesības, realitātes, jo vienā brīdī aizķeras kāja aiz sakārņa un mēs krītam, beigu beigās atrodoties uz asfalta kopā ar pērnā gada koku lapām. Noras Ikstenas stāsta “Lakatiņš baltais” stāsta galvenais varonis ir latvietis, kurš savu dzīvi pavadījis ārzemēs, nodrošinājis materiāli labu dzīvi sev un savai sievai. Viņš ieslēdzis savas domas par dzimteni dziļi sirdī un ļāvies vēja pūtieniem. Visu mūžu melojis sev, stāstīdams pasakas par savu “nevainojami sakārtoto dzīvi”. Viņš ir “piegriezis skrūves galvā” un eksistējis. Šādi, neatzīstot patiesību, viņš ir nodarījis pāri sev un savai sievai. No mūsu meliem ciešam ne tikai mēs paši, bet arī mums tuvie cilvēki. Taču kādas latviešu meitenes parādīšanās pilnībā maina šī vīra dzīvi, un viņš beidzot ir spējīgs atzīties un piedot. Atcerēsimies, ka dzīvot nozīmē domāt, domāt ,pirmkārt, jau pašam par sevi, jo tikai sevi mīlošs, iekšēji sakārtots cilvēks ir spējīgs ko dot apkārtējai pasaulei!

Nobeigumā es vēlētos atgādināt, ka mums ir jāatceras ,ka mūsu iekšējais spēks ir visvarenākā vienība šajā pasaulē. Alberts Bels ir teicis, ka „ cilvēks pats ir savs spēks, avots un zvaigzne un, ka nav cita universuma kā vien cilvēks”. Un tā ir taisnība, jo tikai mēs paši ,sevī smeļoties enerģiju, varam mainīt šo pasauli, mīlēt patiesi un atcerēties, ka dzīvot nozīmē būt nevis eksistēt. Romantiskais kā estētiskā kategorija nepastāvētu, ja nebūtu cilvēki ,kuri tic neviltotām un patiesām attiecībām starp vīrieti un sievieti, tic brīvībai un vienlīdzībai uz šīs pasaules, tic, ka cilvēki spēj dzīvot, nenodarot pāri paši sev un saviem līdzcilvēkiem. Un tādēļ ikvienam no mums būtu vērts aizdomāties, ko nozīmē “dzīvi svinēt”, ko nozīmē piecelties un notīrīt smiltis no sevis pēc kārtējā klupiena, ko nozīmē tīra sirdsapziņa un “balta dvēsele”. Jo visi mēs varam un spējam, ja vien gribam.

Ārija Elksne pauž:

„Pat miljonāri par naudu

var sev iegūt visai maz,

Jo zvaigznes un varavīksnes

netiek pirktas un pārdotas.

Jo it nekur uz kredīta

nav dabūjams saulrieta sārts,

Laba sirds, īsta mīlestība

un godīga cilvēka vārds.”