Eseja par laiku

Laiks- tā ir jūra. Laiks- tā ir Venera.

„Senajā Romā Venera simbolizēja piemīlību un juteklisku iekāri.” Simbolu enciklopēdija.

Laiks ir būtne, kura ievilina ceļotājus zaļgani zilajos jūras ūdeņos. Ievilina tik dziļi, dziļi, ka nav ne gala, ne malas. Ir tikai plašums pirms un pēc. Nav pieturas punktu, ir tikai viļņu plūdums. Līdz krastam tikt nav iespējams, un, ja tu peldēsi atpakaļ, tad sapīsies pagātnes tīklos. Daži peld laikam pa virsu, nesaslapinot matus un nelaužot nagus. Varbūt tā ir labi. Daži “kuļājas” un pa

a
azaudē savus sarkanos peldkostīmus, sarijas sāļo ūdeni pilnām mutēm un tad- klepo, klepo, klepo. Varbūt arī tā ir labi. Daži peld graciozi- izliecoties, cilājoties un iemīloties ūdenī, kļūstot tikpat skaisti kā Laika Venera. Viņi tiek vilināti un viņi vilina. Varbūt arī tā ir labi. Peldot, kā nu kurš grib un prot, mēs visi apaugam ar aļģēm, zaļām un sāpīgi skaistām laika lieciniecēm. Tādēļ jau vecumā cilvēki ir krunkaini. Maz krunku? Maz laika vēl bijis.

Būt laimīgam nozīmē sajust laiku uz savas ād
d
das. Būt laimīgam nozīmē redzēt Veneras smaidu un spēt smaidīt tai pretī, apaugt ar aļģēm un piedzīvot brīžus pirms un pēc vētras. Būt laimīgam nozīmē nenobīties un spēt ieraudzīt spēku zvaigžņu karaliskumā. Būt laikā dziļi, jo dziļi iekšā.

Bet dažreiz? Da
a
ažreiz Laika Venera noteikti ir “blondīne”.

Man vajag saņemties, lai iekāptu trolejbusā, bet vakar es to izdarīju. Gaiss bija pievilcies ar klusuma smārdu un pēc desu maizēm smakojošām elpām. Sejas bija garenas ēnas no kapu viņējās malas. Jūs visi braucat uz cietumu, vai tikai uz mājām? Man vajag gaisu, vajag ārā, savādāk mani nospiedīs kaulaini ģindeņi ar vienādi brūniem koferiem. Es izkāpu, nē, izlecu ārā. Paliku vienatnē ar saplaisājušu asfaltu, kuru vajadzētu salikt kā mozaīku, un koka sētu, kura atgādina bezzobainu večiņu. Bet visa pilsētas pelēcība nav tik nomācoša kā viens bezmērķīga darba darītājs, kā cilvēks, kurš brāzmaini skrien, bet apstājoties nesaprot uz kurieni traucies.

Mūsdienās vairs nav Homo Sapiens, bet ir Homo faber -darbīgais cilvēks. Mēs dzeram kafiju un enerģijas dz
z
zērienus, ēdam melnu šokolādi un vitamīnu gūzmu, lai būtu možā garastāvoklī un “labā formā” arī pēc negulētas nakts. Mēs pieblīvējam savu telpu ar informāciju, norisēm, notikumiem. Mums nekad nav laika. Ēšana vienmēr tiek apvienota ar pēdējo jaunumu uzzināšanu no televīzijas vai avīzēm. Mēs esam atkarīgi no sava dzīves maratona. Kad uz brīdi paliekam “miera stāvoklī” un paši ar sevi, tad iestājas apjukums. Grūti ir būt “nultajā ātrumā”. Vissarežģītāk ir atslābināties, saprast, ka jābūt elastīgam, jānomierinās, jāapskatās kāda ir dzīve apkārt- be
e
ez tavām kustībām. Mēs katrs, dzīvojot savā burbulī, esam sava laika noteicēji, tā daudzums un kvalitāte mainās atkarībā no tā, kā mēs uz to skatāmies un kā mēs to izmantojam.

„Oskars Vailds runā par šo pelēko lienošo matēriju, ko mēs dēvējam par laiku un kuram viņš nemitīgi lūko atraut “purpura stundas”- purpursārtās stundas, kuru vienīgo dēļ ir vērts dzīvot. Visa māksla apieties ar laiku ir virzīta uz tā iegūšanu un izšķirošajā mirklī- atbrīvošanos no tā.” Vācu filozofs Vilhems Šmids.

21.gadsimtā dzīves telpa ir sablīvēta, nav vairs jēdzienu “tuvu” un “tālu”. Es šodien varu mieloties ar zirņiem un speķi šeit pat, Latvijā, bet rīt jau baudīt jūras veltes Atlantijas okeāna krastā. Savukārt aizparīt sarokoties ar afrikāņu cilts šamani, par kuru mani vecvecāki lasīja noslēpumainās grāmatās.

„Taču steidzīga visu attālumu likvidēšana nenes sev līdzi nekādu tuvumu, jo tuvums nav rodams niecīgā attāluma mērā. Tas, kas, pateicoties attēlam filmā, skaņai radio, distances ziņā pienāk mums pavisam tuvu, var palikt tāls. Tas, kas atrodams neiedomājami tālu, var būt mums tuvāks. Mazs attālums vēl nav tuvums. Liels attālums vēl nav tālums.(..) Kas notiek tad, ja, likvidējot lielus attālumus, viss nostājas vienlīdz tālu un tuvu? (..) Viss tiek sapludināts vienveidīgā beztālumā.(..) Baismīgākais ir tas, ka viss, kas ir, izslīd no savas iepriekšējās būtības. (..), tuvums paliek mums netverams.” Martins Heidegers eseja “Lieta”.

Mūsu laiks pieprasa arī tiekšanos pēc naudas un labklājības, varbūt pat tas ir vienīgais, ko šodiena no mums vēlas.

Manuprāt, Aleksandrs Čaks savā dzejolī “Modernā jaunekļa dziesma” izsaka šī laikmeta “esenci” :

„(..) Skaidri un atklāti

nostājos meitenēm priekšā

un saku:

-Redziet

jūs- gribu

miegainās sarunas

vienmēr

par teātri,

dvēseli,

mākslu

lai paliek.

Sniedziet man lūpas,

Atraisiet prievītes-

Cauri,

Laiks maksā naudu.”

Laiks- tā ir čūska, kas satvērusi savu asti zobos.

„Simboliski čūska, kas kož savā astē- urubors, ar to domāts mūžīgais riņķojuma cikls vai mūžība vispār.” Simbolu enciklopēdija.

Laiks mūs ieraksta mūžībā, mēs esam pasaules riņķojuma sastāvdaļas. Mēs esam bezgalībā ieausti dzijas pavedieni. Es gribētu pieminēt režisora Metjū Bārnija filmu “Ierobežojums zīmēšanai 9”, kura ilga gandrīz 3 stundas, ar vienu, 10 minūšu garu dialogu. Pārējā laikā skanēja tikai dziedātājas Bjorkas mūzika. Šī filma bija apliecinājums mūžības, laika nebeidzamības un absolūtas atbrīvošanās iespējamībai. Man šī filma parādīja mūsu esības dziļumu.

Mehāniskie pulksteņi skaita sekundes, no tām izveidojot minūtes un stundas, taču “īstais laiks” ir mūsu mirklis šīs pasaules lokos. Un paldies, ka man šis brīdis ir dots- laiks, kas spēj gan radīt, gan graut. Laiks, kurš ir kā Šiva- viens no augstākajiem dieviem hindu mitoloģijā, kurš vienlaikus ir gan atriebējs un iznīcinātājs, gan labestīgu dvēseļu valdnieks, kuram raksturīgs gan askētisms, gan erotika.

„Paldies šai dzīvei, kas devusi man tik daudz

kura devusi man divas acis, kuras atverot

es varu atšķirt melnu no balta

un debesu dziļumus pilnus ar zvaigznēm,

un pūlī vīrieti, kuru es mīlu.”

Violeta Parra (spāņu dziedātāja)

“Gracias a la vida”