Feminisms

Anotācija (Annotation)

The title of this scientifically examining work is ”Feminism”. The work leader is Danela Krumina. The theses statement of this scientifically examining work is – research about feminism and it’s movement nowadays.

The scientifically examining work includes information about the sorts of feminisms, people’s aspect about it.

The work is 20 pages long. The work has reached the expected results.

Ievads

Sadzīviskā izpratne par feminismu ir tik pat tāla no patiesības, kā meksikāņu seriāli no dzīves. Feminismam ir vairāki desmiti virzienu, daudzi no tiem sa

a
avā starpā konfliktē.

Šodien sievietes lielākajā daļā pasaules valstu var piedalīties vēlēšanās, strādāt, saņemt izglītību, valdīt pār savu īpašumu. Bet situācija nav vienlīdzīga starp sievietēm un vīriešiem. Vēl joprojām sabiedrībā valda sen iesakņojušies stereotipi, par to, kā sievietēm jāizturas, jāģērbjas un jādomā. Diemžēl arī daudzas sievietes ir uzticīgas šiem stereotipiem. Stereotipi vairāk vai mazāk ir tādi paši kā pirms daudziem gadiem. Tas rāda tikai, to, cik ļoti sabiedrība nevēlas pieņemt pārmaiņas. Jau no agras bērnības bērnos tiek ieaudzināts sievišķais un vīrišķais. Zē
ē
ēniem nepiedien raudāt, jo viņiem jābūt stipriem, drosmīgiem un jāaizstāvas pašiem, bet meitenēm jāuzvedas godīgi, jo viņas ir meitenes, viņām tiek aizrādīts, kad tās skraidelē, rāpjas kokos un uzvedas “kā puikas”. Meitenēm jāuzvedas nevis kā maziem, dažreiz niķīgiem bērniem, bet kā
ā
ā mazām lēdijām. Pieņemts, ka viņām jāspēlējas ar izskatīgām lellēm un nākotnē jākļūst par vienu no burvīgajām “bārbijām”, kas apprecēsies ar bagāto un ietekmīgo “kenu”.

Kā arī, pieminot vārdu „feminisms” vai „feministe”, daudziem „stiprā” dzimumu pārstāvjiem tas saistās ar sievietēm – vīriešu nīdējām. Daudzas sievietes sevi uzskata par feministēm un pauž savu viedokli, kā „visi vīrieši ir cūkas un nelieši”, „kastrēt visus vīriešus”, „iznīcināt vīriešus”. Bet tās nav patiesās feministes, viņas tikai maldina cilvēkus par to, ko patiesībā feministes cīnās. Tāpēc šajā darbā vēlos aprakstīt feminisma īstos mērķus, par ko cīnās un tā kustību.

Darba mērķi:

1) Izpētīt visu par feminismu rašanos, to kustību

2) Izpētīt cilvēku viedokļus mūsdienās

Darba uzdevumi:

1) Izskatīt visus iespējamos avotus, kuros varētu atrast kaut nelielu informāciju par Abreni

2) Veikt aptauju, lai uzzinātu cilvēku viedokļus pa

ar šo
o tēmu

Feminisma jēdziens

Šķiet, ka nu feminisms jau kļuvis par daudzu sabiedrības locekļu principu, un ka absurdām hipotēzēm, izteiktām par feminismu, nevajadzētu būt, taču diemžēl liela daļa cilvēku vēl joprojām īsti neizprot feminisma ideju.

Feminisma idejas nekādā gadījumā nav saistītas ar vīriešu dzimuma ienīšanu, kā tas ļoti daudziem šķiet. Feminisms ir par pārmaiņām sabiedrībā, par attieksmes maiņu pret sievieti. Sievietei nav jāizturas vai jāģērbjas kā vīrietim, lai viņa būtu vienlīdzīga, sievietei nav jābūt fiziski tikpat stiprai kā vīrietim.

Termins „

feminisms” (
vārds cēlies no latīņu valodas vārda „femina”- sieviete) radās 19.gs. kā apzīmējums sieviešu līdztiesības idejām. Taču tā pirmsākumi meklējami renesanses laikmetā, kad Kristīna de Pizana, Kornēliusa Agripa un citas sievietes sāka aprakstīt sabiedrības attieksmi pret sievieti. Tas izplatījās ļoti daudzās dzīves sfērās- filozofijā, ētikā, reliģijā, mākslā un literatūrā līdz pat 20.gs. beigām un tajā pastāvēja vēsturiskas tēmas- gan līdztiesību aizstāvība, gan diferences meklējumi. Mūsu dienās feministu organizācijas iestājas arī cīņā par mieru, pret reakciju .

FEMINISMA VĒSTURE UN KUSTĪBA

Feminisms kā politiskā Eiropas kustība radās 16.un 17.gs. Tas bija savdabīgs apgaismības laikmeta posms, kas izauga no tādiem politiskiem virzieniem kā liberālisms, konservatīvisms un sociālisms. To uzskatīja par pirmo feminisma vilni, kas atkarīgs no pastāvošām politiskām idejām. Pirmais attīstījās liberālais feminisms, tad marksistiskais, sociālistiskais, radikālais un citi.

Gadsimtiem ilgi sievietes apspiešana ir bijusi neatņemama Eiropas, Amerikas un Āzijas civilizāciju kultūru daļa. Sievietes bija tēvu un vīru īpašums, viņām nebija tiesību uz savu vārdu (sievietes tika dēvētas vai nu sava tēva vai vīra vārdā), nebija tiesību uz personisko īpašumu vēl ilgi pēc tam, kad vīrieši sev bija nodrošinājuši šo cilvēka dabisko tiesību īstenojumu. Sievietes nevarēja iegūt izglītību, nedrīkstēja strādāt, tādēļ vīra vai tēva nāve viņām nozīmēja nomiršanu badā, jo viņas nedrīkstēja saņemt mantojumu; sievietes bija nolemtas mājas dzīvei. Šīs ir tikai nedaudzas no tām netaisnībā, ar ko vēstures gaitā nācies saskarties sievietēm.

18.gs. sākās sieviešu tiesību kampaņa, kas balstījās uz devīzi- „Cilvēks ir visu lietu mērs”. Vēsture liecina, ka šajā laikā notika divas revolūcijas- 1776.g. Amerikā un 1789.g. Francijā, kas atstāja tik lielu ietekmi uz indivīdiem, ka tie ieguva tiesības uz neatkarību. 1789.g. Olimpa de Guža publicēja „ Sieviešu tiesību deklarāciju”, jo jautājumu par sieviešu tiesībām stipri ietekmēja franču racionālistu skola. Viņa uzsvēra sievietes tiesības uz brīvību, īpašumu, drošību, pretošanos apspiešanai, vienlīdzību tiesībās ar jebkuru vīrieti. Tā uzskatīja, ka Francijā nav pareizi izprasts nācijas jēdziens, proti, nāciju veido tikai vīrieši, un sievietēm savas dabiskās tiesības īstenot traucē vīriešu tirānija. Autore pauda viedokli, ka Francijā pieņemtā konstitūcija nav spēkā, jo to nepieņēma sieviešu un vīriešu vairākums.

1792.g. Mērija Volstonkrafta darbā „ Sieviešu tiesību aizstāvība” pauda dabiskā likuma un tiesību vienlīdzību. Viņa apgalvoja, ka piešķirot sievietēm vīriešu tiesības un iespējas, atbrīvojot tās no ekonomiskās atkarības, atbrīvotos puse no pasaules cilvēka resursiem, kas tuvinātu cilvēci pilnībai. Vēl 20.gs. beigās autores darba ietekme nav zudusi un tai ir liela ietekme feminisma kustībā.

Kad Francijā pie varas nāca Napoleons, viņš bija stingri pārliecināts, ka sievietes pastāv tikai tāpēc, lai būtu daļa no vīriešu īpašuma un ražotu bērnus. Šīs idejas viņš iemiesoja 1804.g. pieņemtajā Civilajā kodeksā. Tā 67. pants norādīja, ka veselai mātei pēc bērna piedzimšanas tas obligāti jābaro ar krūti, kamēr 68. pants vēstīja, ka tikai tēvam ir tiesības izlemt, cik ilgi viņa bērnu baros ar krūti. Imperatora valdīšanas laikā sieviešu tiesību aizstāvji un cīnītāji tika apcietināti un nogalināti.

Sāra Grimke – 19.gs. sākuma amerikāņu sieviešu kustības pārstāve – uzskatīja, ka nav jāpievērš uzmanība balsstiesību iegūšanai, bet gan sievietes juridiski beztiesīgā stāvokļa izmaiņai ģimenē. Viņa secināja, ka vispirms jāpanāk, lai sievietes pārvaldītu savu īpašumu un nopelnīto, lai tās varētu iegūt personas statusu un tiesības šķirties. Pirmā sāka runāt par laulību līguma slēgšanu.

19.gs. 30-ajos un 40-ajos gados Eiropā un Amerikā sākās kustība par verdzības sistēmas atcelšanu, un sieviešu tiesību kustība ieguva jaunus spēkus. Sievietes neapmierināja, ka viņas tika izslēgtas no pret verdzību vērstās kustības. 1840.g. vairākas amerikāņu daiļā dzimuma pārstāves Lukrēcijas Mottas vadībā devās uz Londonu, lai piedalītos Pasaules pretverdzības kustības asamblejā, bet netika tajā ielaistas. Atgriežoties mājās, tās izveidoja sieviešu grupu, kas aktīvi apsprieda iespēju mainīt savu stāvokli.

1848.g. 19. jūlijā Ņujorkas štatā Seneca Falls pilsētā Elizabetes Stentones vadībā sagatavoja pasaulē pirmo Sieviešu tiesību konvenciju. Tajā piedalījās vairāki simti vīriešu un sieviešu, lai apspriestu sievietes lomu un stāvokli tā laika sabiedrībā. Tā atklāti norādīja uz netaisnībām no vīriešu puses: aizliegtām vēlēšanu tiesībām, pakļaušanos likumiem, īpašuma, pat algas, atņemšanu, izglītības iegūšanu, līdzdarbības sabiedriskajā dzīvē.

Ap 1860.g. sievietes aktīvi sevi pieteica sabiedriskajā sfērā: arvien plašāk sāka runāt par savām tiesībām uz darbu, rīkoja politiskas akcijas, izdeva laikrakstus, žurnālus, grāmatas, veidoja universitātes sievietēm. Ekonomiskās attīstības rezultātā viņas arvien vairāk ieguva darba līgumus un pašas spēja nodrošināt savu eksistenci. 1867.g. Milisenta Foseta sarīkoja kampaņu par sieviešu vēlēšanu tiesībām un iesniedza pirmo petīciju parlamentam.

1869.g. Stjuarts Mills esejā „ Sieviešu atkarība” atbalstīja feminisma eksistenci. Tajā pašā gadā Elizabete Gareta Andersone kļuva par pirmo sievieti- ārsti, Emīlija Dēvisa uzvarēja cīņā par sievietes tiesībām iegūt augstāko izglītību un nodibināja Girtona koledžu Kembridžā. Šajā pašā laikā feminisma kustību atbalstīja arī krēveri, kas sievietēm ļāva izteikties sanāksmēs un kļūt par mācītājām.

1887.g. sievietēm atļāva mācīties Britu zobārstniecības skolās, bet 1892.g. pieņēma Britu medicīniskajā asociācijā. 1893.g. sievietes ieguva balsstiesības Jaunzēlandē.

20.gs. sākumā turpinājās cīņa par sievietes tiesībām sabiedrībā. Tā izpaudās sufražisma un demokrātiskajā sieviešu kustībā. 1918.g. Lielbritānija daiļā dzimuma pārstāves ieguva vēlēšanu tiesības, laikā no 1918.- 20.g. tās dabūja arī sievietes Vācijā, Austrijā, Nīderlandē, Polijā, ASV un toreizējā sociālistisko republiku savienībā.

No 20.gs. 30- 50.g. feminisma kustība daļēji zaudēja savus spēkus. Lielbritānijā 20.gs. trīsdesmitajos gados darbojās Eleonora Ratbone. Viņas mērķis bija visu šķiru sieviešu ekonomiskās un psiholoģiskās autonomijas panākšana ģimenes dzīvē. Tā sāka lietot apzīmējumu „jaunais feminisms” un uzsvēra, ka, lai sievietes ģimenē labāk spētu realizēt savas vajadzības kā mātes vai sievas tām jākļūst politiski un ekonomiski aktīvākām.

20.gs. 50-o gados un 60-o gadu sākumā feminisms sāka interesēties arī par sievišķā būtību. Tas koncentrēja uzmanību uz dzimstības kontroli, abortiem, separātismu, vīriešu varmācību un stereotipiskiem uzskatiem par sievietēm. Feminisma kustība vīrietī saskatīja ekspluatatoru, bet sievietē – ekspluatēto. Tika publicētas vairākas nozīmīgas grāmatas: Simonas Boviāras „Otrais dzimums” (1949.g. Tajā autore izdalīja bioloģisko dzimumu- „ sex” un tā kulturālās funkcijas- „gender”- uzskatot, ka sievietes sociālo dzimumu nosaka mātišķīgas un dabiskās funkcijas. Uzrakstītais teksts neinterpretēja bioloģiskās, marksistiskās un psihoanalītiskās teorijas, bet gan apspēlēja domu, ka sabiedrība iedibinājusi vīrišķo kā pozitīvo normu un sievišķo kā negatīvo vai otru dzimumu un Citu. Tas atgādināja V. Vulfas priekšstatu par sievieti kā spoguli. Uzbrūkot Engelsam par viņa nevēsturiskumu un Freidam par bioloģisko determinismu, Bovuāra secināja, ka „femīnā esamība” nav identiska konstrukcijai „sieviete”. Tikai tad, kad sieviete vairs netiks aplūkota kā objekts, varēs runāt par patriarhālisma beigu sākumu.), Betijas Frīmenas „Sievišķā mistika” ( 1963.g. Autore gribēja atbrīvot sievieti no atkarības patriarhāta kultūrā.), Žermēnas Grīras „Sieviete einuhs” ( 1971.g.) un Mērijas Deilejas „Viņpus Dieva Tēva” (1973.g.).

20.gs. 60-o gadu sievietes noliedza pasīvās sievišķības ideālus, asi protestēja pret sievietes pārvēršanu skaituma priekšmetā. 1968.g. grupa sieviešu protestēja pret „Mis Amerika” skaistuma konkursu, kronējot aitu, kas izrotāta ar spožumiem. 1969.un 1970.g. daiļā dzimuma pārstāves pilnībā izjauca „Mis Pasaule” skaistumkonkursu, skandējot „Mēs neesam skaistam, mēs esam dusmīgas!” Dānijā jaunas sievietes rīkoja sēdošus protestus, protestējot pret algu starpību starp dzimumiem un uzstādot prasību, lai viņām sabiedriskajā transportā būtu jāmaksā tikai 80 % no biļešu cenas, jo saņēma 80 % no vīriešu algas. Lielbritānijā visās pilsētās sievietes ar plakātiem aplīmēja provocējošas peldkostīmu reklāmas.

20.gs. 70-o un 80-o gadu sieviešu kustību raksturoja nacionālās sieviešu tiesību grupas, kas uzsvēra savu tiesību specifika katrā valstī, saistot to ar demokrātijas principu ieviešanu attiecīgajā zemē. Kā lielākais „Otrā viļņa” sieviešu kustības sasniegums bija ANO konvencija par jebkuras vājā dzimuma pārstāvju diskriminācijas izskaušanu, ko pieņēma 1976.g. un kas stājās spēkā piecus gadus vēlāk.

20.gs. 90-o gadu pirmās puses sieviešu kustības jeb „Trešā viļņa” uzmanības centrā bija sievietes personīgās drošības nodrošināšana gan mājās, gan uz ielas un sabiedrībā. Uzsvars tika likts uz nepieciešamību apturēt vardarbību pret sievieti visās jomās, īpaši uzsverot izvarošanu, seksuālo uzmācību un vardarbību ģimenē. Kustība rīkoja pasākumus, lai sieviete droši justos naktī uz ielām, cīnījās, lai vīriešu uzmācība un nevēlamie seksuālie piedāvājumi vai šantāža darba vietā tiktu definēta kā vardarbība pret vājāku un tiktu sodīta ar likumu. 1995.g. septembrī Pekinā ANO rīkoja Vispasaules sieviešu konferenci, kurā piedalījās pārstāves arī no Latvijas. Tās nobeiguma dokumentā uzsvēra divas galvenās tēmas, kas tolaik dominēja sieviešu kustību apvienībā- apziņas stiprināšana un sievietes līdzdalība svarīgu lēmumu pieņemšanā. Pieņemtie lēmumi vēstīja arī par daiļā dzimuma pazemojošo un cieņas, goda un tiesības pārkāpjošo raksturu masu mēdijos, izcēla sieviešu tiesības uz informāciju, kas skāra viņu veselību.

Liberālais feminisms – šis feminisma paveids darbojas tradicionālo (mainstream) sabiedrību struktūrās, lai integrētu sievietes šajās struktūrās. Liberālais feminisms radās līdz ar Amerikāņu revolūciju. Abigeila Adamsa (Abigail Adams) un Mērija Vollstounkrafta (Mary Wollstonecraft) jau tad aizstāvēju ideju par sieviešu vienlīdzību. Tomēr jāatzīst, ka liberālais feminisms strikti nodala publisko un privāto sfēru. Respektīvi, liberālie feministi uzstāj, ka sievietēm ir jābauda vienlīdzīgas tiesības uz izglītību, vēlēšanu tiesības, vienlīdzīgu darba samaksu u.tml., bet privātajā dzīvē tomēr nodala “sieviešu darbus” un “vīriešu darbus”, proti, sievietei sanāk dubulta slodze, atnākot no darba viņai ir jātīra māja, jāmazgā trauki, jātaisa ēst, jāaudzina bērni, kamēr vīriešiem pietiek tikai aiziet uz darbu. Diemžēl šī feminisma izpratne ir spēcīgi iesakņojusies arī mūsdienu domāšanā. Pat skolās meitenēm jāmācās mājturība, bet zēniem darbmācība, kas noved pie tā, ka vīrietis pogas piešūšanu vai grīdas izmazgāšanu uzskata par nodarbi “zem sava goda”, savukārt, sievietes mulst, kad izdeg spuldzīte un blakus nav “vīrieša stingrās rokas”, kas to ieskrūvētu.

Sociālistiskais feminisms – marksisti pamana, ka sievietes ir apspiestas un attiecina šo apspiešanu uz kapitālistu privātīpašumu sistēmu. Tātad vienīgais veids kā sievietēm atbrīvoties no apspiestības ir gāzt kapitālismu. Sociālistiskais feminisms būtībā ir marksisma un radikālā feminisma apvienojums. Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels) uzskatīja, ka sievietes loma sabiedrībā mainījās līdz ar kapitālisma un privātīpašuma attīstīšanos (pirms tam pastāvēja matriarhālā sistēma). Buržuāziskā sabiedrība apspieda sievietes, jo vīrieši savu īpašumu tālāk nodeva saviem dēliem. Daži sociālistiskie feministi (Furiers (Fourier) un Ouvens (Owen)) izeju redzēja monogāmijas aizvietošanā ar brīvo mīlestību (free love), jo monogāmija tika uztverta kā sinonīms patriarhālai ģimenei (ne velti sešdesmito gadu seksuālā revolūcija noris vienlaicīgi ar feminisma otro vilni).

Radikālais feminisms – radikālais feminisms nodrošina ievērojamu fundamentu pārējiem feminisma novirzieniem. Daudzkārt saukts par nevēlamu, radikālais feminisms tomēr ir pateicīga augsne vairākām feminisma idejām.

Eva Figesa (Eva Figes) uzskatīja , ka patriarhālā vērtību sistēma pārvalda gan kultūru, gan filozofiju, gan morāles izpratni, gan reliģiju. Radikālais feminisms izveidoja sistemātisku teoriju par dzimumapspiešanu, kas skaidri atdalījās no iedibinātajām liberālajām un socializētajām tradīcijām. Galvenais radikālo feministu princips ir tāds, ka sieviešu apspiešana ir sabiedrības vienīgā problēma, visas pārējās ir sekundāras. Galvenais pretarguments ir bijis, ka “daba tā ir iekārtojusi, ka sieviete dzemdē bērnus”, tagad šo “Ievas lāstu” (the curse of Eve) var apiet, kontrolējot grūtniecību ar OK tabletēm, prezervatīviem u.tml. vai galējā variantā ar abortu palīdzību. Sieviete var kļūt māte, kad vēlas, nevis, kad “gadās”. Līdz ar to paveras plašākas iespējas plānot karjeru. Taču šī pieeja nosaka arī to, ka agri vai vēlu sieviete tomēr vēlēsies bērnu (dzīvojot kopā ar vīrieti), tādēļ visradikālākā ideja ir sievietēm vai nu ievērot celibātu vai būt lesbietēm. Tā ir izveidojies arī politiskais lezbiānisms. Kā izteikusies Greisa Atkinsone (Grace Atkinson) :“Feminisms ir teorija, lezbiānisms ir prakse”. Tomēr jāpiezīmē, ka būtu nekorekti visas lesbietes saukt par feministēm – tā noteikti nav. Tāpat visas seperātistes (dzīvot pilnīgā vai daļējā atšķirtībā no vīriešiem) nav lezbiānietes, bet visas lezbiānietes var tikt uzskatītas par seperātistēm.

FEMINISTISKĀ FILOZOFIJA

Feministiskā filozofija uzplauka 20.gs. otrajā pusē, taču tās saknes meklējamas feminisma kā sociāli politiskās kustības vēsturē. Tā risina jautājumus- no kurienes radies vērtējums, kas vīrieti atzina par primāro, tas ir, augstāko būtni, bet sievieti par sekundāro, proti, zemāko radījumu?; kāpēc viens no dzimumiem ir nostiprinājies kā vienīgais būtiski nozīmīgais?; kāpēc pašas sievietes neapstrīd vīriešu prioritāti?; vai nevienlīdzība izriet no dzimumu dabiskās būtības vai arī to nosaka sabiedrības sociālās un kultūras ievirzes?; Kādas līmeņa paradigmas- kosmoloģiskās, bioloģiskās, antropoloģiskās, psiholoģiskās un sociālās- bija pastāvošās nevienlīdzības pamats? Pieredze rādīja, ka, lai tos risinātu, nepieciešams pievērsties filozofiskām tēmām par cilvēka būtību ( kas ir cilvēks, varbūt cilvēka kā tāda vispār nav, ir tikai vīrieši un sievietes?), kultūru sabiedrību ( Kā neapzinātos saskarsmes veidus sabiedrībā veidoja sievietes un vīrieša attiecības?), valodu un ētiku.

Feministiskā filozofija šos jautājumus risināja plašā pārdomu kontekstā, taču ne uz visiem jautājumiem varēja atrast atbildes. Tā pieļāva daudzu dažādu skata punktu pastāvēšanu, jo nekad agrāk Rietumeiropas kultūra tik droši un uzstājīgi nebija atzinusi Cita tiesības runāt un izprast sevi. Pati feminisma teorija norādīja, ka jāatšķir dzimums „sex” un dzimuma kultūrvēsturiskā būtība „gender”, jo šie faktori varēja mainīties vietām, proti, vīrietis pieņēma tradicionālo sievietes lomu, saņemot bērnu kopšanai paredzēto pabalstu un nestrādājot algotu darbu. Tādā veidā mainījās un sabalansējās kultūrvēsturiski noteiktās lomas, kas skaitījās kā vienas no dominantēm feminisma kustībā.

Feministiskā filozofija nepiekrita, ka sieviešu otršķirīgā loma meklēta bioloģiskā vai ģenētiskā nosacītībā. Protams, sieviete muskuļu spēku ziņā bija vājāka nekā vīrietis, taču izturīgāka pret lieliem asins zaudējumiem, vidēji dzīvoja ilgāk un procentuāli mazāk nomira zīdaiņa vecumā. Tās smadzeņu svars bija mazāks, ķermeņa masa – vieglāka, taču, salīdzinot smadzeņu svara attiecību pret visa ķermeņa masu, izrādījās, ka vidēji šis rādītājs daiļā dzimuma pārstāvē ir augstāks. Līdz ar to atklājās katra dzimuma stiprās un vājās puses un feministiskā filozofija uzskatīja, ka sievietes otršķirīgās lomas izveidošanās cēloņi meklējami universālajās cilvēku dzīves struktūrās.

Vēsturiski sieviete saistīta ar dabu, bet vīrietis – ar kultūru. Viņas uzdevums bija iznēsāt un radīt jaunas cilvēkveidīgas būtnes, kas piedzimstot nav attīstītas, vīrieša loma- apliecināt sevi, radot lietas, vērtības, kultūras priekšmetus, tiesību kanonus un valsts sistēmas. Ja „vājā dzimuma” pārstāves bioloģiski daudz ilgāk saistījās ar jauno dzīvību, tad „stiprais dzimums” vairāk laika veltīja publiskumam, darbam, valstiskiem pasākumiem, karam, veica ilgstošus, pat mūžīgus transcendentus objektus – filozofiskas koncepcijas, zinātnes teorijas, tehnikas priekšmetus- kamēr sieviete galvenokārt vienīgi mirstošas cilvēkveidīgas būtnes. Tādēļ sieviešu zinātniski radītu teoriju un filozofiju bija salīdzinoši maz, un varēja teikt, ka tā orientējās uz dzīvību, bet vīrietis- uz lietām un nāvi. Pati daba un kultūra skaidroja, kāpēc karadarbībai medībām, iznīcināšanai piešķirts augstāks prestižs nekā spējai radīt dzīvību. Cilvēku no dzīvnieka atšķīra nevis spēja dot to, bet gan risks ar dzīvību, brīva izvēle, ko darīt ar sevi un citiem. Tāpēc kultūra priekšroku deva vīrietim, kas riskēja ar dzīvību un nogalināja, nevis sievietei, kas radīja dzīvas būtnes.

Civilizācijai arvien attīstoties, par nozīmīgu uzskatīja publisku un sabiedrisku darbību, nevis rūpes par ģimeni. Tā tas novērots attiecībās starp darba devēju un ņēmēju, jo kavējumu nevar attaisnot ar nepieciešamību pievērsties ģimenei pat sieviete. Kā liecināja kultūras un zinātnes vēsture, tajā dominēja vīrieši, kas jau ļoti sen vēlējušies tapt par zinātniekiem, mācītājiem, ārstiem, māksliniekiem, sievietēm atstājot mātes un audzinātājas lomu. Tomēr pēdējo gs. Laikā šīs lomas ir mainījušās, lai gan zinātņu akadēmijās, tieslietās, parlamentā vēl joprojām dominē vīrieši. Daudzas daiļā dzimuma pārstāves mūsdienās kļuvušas par skolotājām vai ārstēm, taču novērots, ka pirmskolā un pamatskolā kā pasniedzējas sastapa sievietes, tad augstskolās- vīriešus.

Feministiskā filozofija norādīja, ka sievietes dzīvē dominējošās vērtības nebija zemākas, sliktākas vai nevajadzīgākas; tās tikai neieguva pietiekamu atspoguļojumu un noformējumu civilizācijas radītās teorijās un sabiedriskā darbībā. Ne velti pasaules vēsture aprakstīta kā karu, karaļu, diplomātu, iekarošanas un iznīcināšanas pasaule, un tajā neredzēja sievietes, bērna, pazemotā cilvēka, brīvas būtnes izprasto vēsturi. Taču šos vēsturiskos notikumus var aplūkot no citas puses, piemēram, 18.un 19.gs. miju Francijā raksturoja ne tikai Napoleons un tā karu vēsture, bet arī viņa sievas un līdzgaitnieces Žozefīnes versija, kas redzēja nevajadzīgu godkāri, ambīcijas, agresivitāti un vēlējās saglabāt mieru dzīvības labā.

Feministiskā filozofija uzskatīja, ka iepriekš minētā vienpusība nebija taisnīga. Pasaule taču ir daudz krāšņāka un vēsture daudz bagātāka nekā uzskata. Sievietēm aktīvāk jāiekļaujas kultūru radošos procesos, lai vēstītu par savām vērtībām un līdz ar to bagātinātu visus. Ne velti feministe Pulēna de la Barra rakstīja: „Tas, ko uzrakstījuši vīrieši par sievietēm, ir apšaubāms, jo viņi ir reizē tiesneši un ieinteresētā puse.” Savukārt vīrišķā civilizācija alka pēc agresivitātes, izrēķināšanās,, tāpēc zēnus iesauca armijā, lai būtu kam karot.

Feministiskā filozofija uzsvēra, ka pasaulē pastāvēja arī cita veida vērtības, ko modernā civilizācija aizdzinusi perifērijā. Eksistēja ne tikai tiekšanās uz āru, bet arī spēja iekļaut, ieņemt sevī, saplūda ar citu. Funkcija „U” nav jāidentificē ar sievišķo „ sex”, bet gan jāsaprot plašākā kultūrvēsturiskā nozīmē. Intuitīvais skatījums saplūda ar lietām, kuras nesadala un neizjauc, bet ietver sevī. Metaforiskie skatījumi aptver notikumu uzreiz, tādēļ mūsu dzīve jāizdzīvo iekļaujoties kādā lielākā veselumā. Un tieši feministiskā filozofija uzsvēra nepieciešamību mainīt kultūras orientācijas par labu visai pasaulei.

Nīče un feminisms

Nīčes femīnā pasaule bija dziļa, kārtīgi apslēpta. Pat Gastons Bašlārs savā darbā „Apgrieztā poētika” vaicāja: „Kas atklāja femīno Nīči un atrada nīčismu femīnajā? ” Viņš uzsvēra, ka filozofa lasījums feminisma ietvaros bija viena no nozīmīgākajām modernisma tēmām vispār. Tā saistījās ar valodu, sensibilitāti, dabiskumu un nāvi.

Nīče visas sievietes uzlūkoja kā objektus un viņa izteikumus par daiļā dzimuma pārstāvēm varēja nosaukt par savstarpēji izslēdzošu, iznīcinošu un dievinošu, dīvainu un nesaprotamu katalogu, kas atgādināja B. Šova vai Šopenhauera stilu. Saplūstot jēdzieniem „egocentriskais” un „neegocentriskais”, veidojās pretruna, savukārt pamats „ego” šķita nepatiess, jo uzlūkots kā „ideāls”, kā „apmoralizēts” jēdziens, kas pēc autora domām līdzīgs iepriekšējiem. Pastāv ļoti liela iespēja, ka tikai tādā veidā saprot Nīčes femīno darbos, ka sieviete ir margināla tēma viņa filozofija.

Nīče uzsvēra nozīmi: „Sieviete kā funkcija, kuras dziļākā būtība ir dzemdēt bērnus”. Viņa attieksmē „sieviete par sevi” norādīts uz Kantu un Hēgeli. Ar šo jēdzienu jāsaprot nozīmi „augstākā sieviete”, kuras ideālu var sasniegt cīņā, kur vīrietis izmantots kā iegansts, iemesls vai taktika, bet īstais cīņas mērķis bija neizdevušās sievietes naids pret izdevušo sievieti.

Nīčes feminisms izpaudās arī simbolā „Mūžīgi sievišķais”. To viņš uzskatīja par ideālu, ko nevar zināt, bet var atzīt. Filozofa Zaratrusta cildināja sievišķo kā dzīves, patiesības un mūžīgā simbolu. Viņam- Nīčem tas asociējās ar ,metaforu, kurā slēpās gudrība: „Drošsiržus, bezrūpjus, zobgaļus, varmākas- tādus grib mūsu gudrība: tā ir sieva un mīl tikai karavīrus.”

Tas redzams arī diskursā – „ Sieviete- māte”, kas aprakstīts biogrāfijā „ Ecce homo”. Tajos apcerēta līdzība ar tēvu, kas agri aizgāja no šīs pasaules, un māti, kas nodzīvoja ilgāk, kā arī sevis iztēlošanās ar vairākām sejām. Visam esošajam jātop par vārdu un topošais vēlas iemācīties runāt.

Lūsija Irigarē

Filozofe Lūsija Irigarē apspēlēja feminisma galveno jautājumu: kāda bija sieviešu rakstības atšķirība un politika? Līdzīgi Helēnai Siksū un Jūlijai Kristevai, viņa saistīja valodu un dzimumu, bet izcēla sieviešu erotismu. Darbos „ Prātošana par otru sievieti” ( 1974.g.), „Dzimums, kas nav vienīgais” ( 1977.g.) un „ Kad mūsu lūpas runā kopā” tā parādīja saistību starp sieviešu dabu un domāšanu valodā, aplūkoja veidu kā viena daiļā dzimuma pārstāve uzrunāja otru un varēja izjaukt simbolistisko valodu. Darbā „Dzimumi un ģenealoģijas” interpretēja Hēgeļa, Engelsa un citas vēsturiskās ģimenes izcelšanās teorijas un secināja, ka jāpārskata ne tikai sociālie un morālie likumi, bet arī patriarhālais dabas jēdziens. Viņa atzina, ka mūsdienu kultūrā iesakņojušais „mātes kults” bieži asociējās ar nicinājumu pret dabu.

„KAROJOŠĀS FEMINISTES”

Rietumu kultūrā vārdam „feminisms” bija cits skanējums. Vēstures fakti liecināja, ka tur patiešām feministes ir karojušas un nevairījušās no spēka pielietošanas; tās iesaistījušās geju kustībā, jo izplatījies politiskais lezbisms un pārstāves centušās atbrīvoties no vīriešu seksīgās varas, aizbildinoties, ka labāk pārgulēs viena ar otru nekā ar pretējo dzimumu.

Karojošās feministes dibināja apvienības visā pasaulē, atbalstīja sievietes, kas balotējās vēlēšanās, dibināja žurnālus, piemēram, „Emma” Vācijā un „New Moon” Amerikā, ar skaļām demonstrācijām protestēja pret mazāk algota sieviešu darba izmantošanu. 20.gs. 80-o gadu vidū Vācijā Tibingenes pilsētas feministu apvienība „Terredes – Femmes” nolēma atbalstīt starptautiskās tekstilkompānijas „Adler” nodarbināto Dienvidkorejas tekstilstrādnieču streiku, kur korejietes protestēja pret zemajām algām un necilvēcīgajiem darba apstākļiem. Streikā piedalījās 1600 sievietes, kuras ar varu padzina no darbnīcu kvartāla: vadones atlaida no darba, vairākas arestēja. Pilnīgi iespējams, ka tā tas būtu turpinājies, ja cīņa neiesaistītos vācu feministes, kas rīkoja demonstrācijas un dalīja skrejlapiņas pie visiem firmas „Adler” veikaliem, uzstājās presē, TV un radio.

1992.g. Vācijā vācu feministes „ LIla Figttres” („Lillā kausles”) uzsāka cīņu pret Birmas valdību, jo iebilda pret tur praktizēto AIDS apkarošanas metodi, kur HIV inficētām personām iešpricēja ciānkāliju. (Viņas pirms inficēšanās tikušas aizvestas uz Taizemi, kur izmantotas kā prostitūtas.) Pateicoties viņu pūliņiem, izveidoja starptautisko palīdzības organizāciju, kas rūpējās par inficētām sievietēm uz robežas starp Birmu un Taizemi. Ar tikpat lielu kvēli „Terredes- Femmes” aizstāvēja kādu mazgadīgu Bangkokas prostitūtu, kā arī nelegālās ieceļotājas Vācijā, kuras federālie varas orgāni vēlējās izsūtīt no valsts.

Īpaši lielu sašutumu karojošās feministēs izraisīja tirdzniecība ar sievietēm un piespiedu prostitūcija, kas plauka Aautrumeiropā. Viņas cīnījās pret abortiem Indijā, ja tie veikti izlases veidā, pauda lielu sašutumu par seksa tūrismu un bērnu prostitūciju Dienvidaustrumāzijā un Latīņamerikā, par meiteņu klitora apgraizīšanu Āfrikā un vīriešu pastrādātajiem varas darbiem Vācijā.

Vācu feministes pauda viedokli, ka parlamentā Bonnā darbojās daudz deputāšu, tomēr sieviešu intereses tajā netika aizstāvētas. Radusies pat ideja par feministu partijas dibināšanu. Zviedrijā pirms vēlēšanām (tajās no 349 deputātiem ievēlēja 141 sievieti) grupa ietekmīgu rakstnieču, zinātnieču un biznesa dāmu atklāti piedraudēja, ka dibinās sieviešu partiju, ja abu dzimumu pārstāvjiem vēlēšanās nebūs līdzīgs pieteikto kandidātu skaits. Austrijā izveidojusies partija, ko nodibināja Heide Šmite. Lai gan tai bija citas konkurentes, kopīgiem spēkiem panāca valdošās koalīcijas krišanu Vīnes parlamentā.

Karojošās feministes savus viedokļus pauda arī pavārgrāmatās, kur burtiski vīriešus pienagloja pie kauna staba par rijību. Ēšanas vēstures grāmata vēstīja, ka ilgus laika posmus vīrietis savai dzīvesbiedrenei nocēlis pašus gardākos kumosus. Tomēr es uzskatu, ka daļa vainas jāuzņemas pašām modernajām sievietēm, kas apzināti vēlējās novājēt, lai gan dažādu tautu tradīcijas vēstīja par asins stindzinošiem stāstiem, piemēram, Bengālijā sievietes ēšanas laikā apvēdinājušas mājas kungu un pavēlnieku ar palmu lapām, bet, kad sēdušās pie galda, tur nekas daudz pāri nav palicis, savukārt arābu zemēs vājā dzimuma pārstāves pie galdiem sēdušās tad, kad paēduši vīriešu dzimuma pārstāvji.

Seksuālos maniakos šīs feministes saskatīja nevis ārstējamas personas, bet gan „patriarhāta SS vienības”. Maniaku uzdevums ir (feministu domas) pistīcijas darbinieku un tiesas ekspertu klusu piekrišanu paturēt cilvēces skaistāko pusi mūžīgās šausmās no fallokrātiskajiem tēviņiem. Tādēļ viņas pašas pievērsās homoseksuālismam.

AFROAMERIKĀŅU FEMINISMS

Daudzas melnās feministes uzsvēra, ka rasisma, seksisma un šķirisma ietekmi nevarēja nošķirt citu no citas. Melno sieviešu- strādnieču stāvokli nevarēja izprast, ja ņēma vērā tikai pāris apspiešanas faktoru. Bella Huksa grāmatas nodaļā „Seksisms un melno sieviešu verdziskā pieredze” norādīja, ka sieviešu dzimtes vergi regulāri kļuva par upuriem savas seksualitātes dēļ. Vīrieši izvaroja verdzenes, rīkojās perversi, jo melnādainos uzskatīja par iedzimti seksuāliem. Tās patstāvīgi noniecināja arī pēc verdzības atcelšanas ar citiem apspiešanas veidiem.

Verdzības un melnādaino stāvokļa pētījumi pievērsa uzmanību gan vīriešu pieredzei, gan analizēja melnādaino stāvokli no seksisma skatupunkta. Verdzību uzskatīja par vīriešu kastrēšanu, jo pret viņiem izturējās tāpat kā pret melnajām sievietēm, tādēļ pastāvēja viedoklis, ka melno verdzeņu seksuālā ekspluatācija iespaidoja vīriešu dzimtes vergus. Melno sievieti uztvēra kā matriarhu, kā negatīvu ietekmi uz tādas pašas krāsas pretējo dzimumu. Nesena vēsture liecināja, ka 19.gs. un 20.gs. pirmajā pusē, cīnoties par politiskajām tiesībām, melno vīriešu līderi mīlēja patriarhālu kārtību, kur melnā sieviete kalpotu un atbalstītu viņus cīņā. Tie atbalstīja vīriešu pārvaldītu mājsaimniecību, ko definēja kā radikālu opozīciju balto pasaulei, ar kustības „Melno spēks” palīdzību vēlējās sevi nostādīt vienā līmenī ar baltajiem, sev līdzīgo vājo dzimumu pakļāva un varēja ļaunprātīgi izmantot, tādēļ melnās sievietes uzstājās gan pret rasismu, gan pret seksismu. Agrīnās melnās feministes iebilda pret balto feministi ieviesto abu krāsu salīdzinājumu un 20.gs. pēdējā ceturkšņa feministiskā doma analizēja jautājumus par subjekta un objekta pozīcijām, norādot uz priviliģētajiem, kas noniecināja pārējos.

Balstoties uz socioloģes Patrīcijas Hillas Kolinsas informāciju, redzams, ka melnā feminisma teorētiķes daudz rakstījušas par izvarošanu, piespiedu sterilizāciju, homofībiju un to ietekmi uz melno sieviešu seksualitāti, tomēr nespēja pateikt, kas noticis ar melnajām sievietēm. Līdz pat 20.gs. beigām ASV neradās neviens visaptverošs vēsturisks pētījums par afroamerikāņu sieviešu seksualitāti.

Melnā feminisma teorētiķes – vēsturnieces, literatūras kritiķes, socioloģes, juristes un kultūras kritiķes- smēlās no specifiskiem vēsturiskiem vēstījumiem informāciju par melno sieviešu seksualitāti. Viņas norādīja uz trīs iezīmēm: a) melnās sievietes kā seksa iemiesojuma veidošana iemiesoja visu, kas nebija balts; b) to pretošanās savas seksualitātes negatīvo stereotipu dēļ atstāja materiālu ietekmi uz dzīvi; c) savā seksualitātē melnās sievietes attīstīja „ slēpšanas kultūru” un „klusēšanas politiku”. Literatūras kritiķe Hortenze Spillersa rakstīja: „Melnās sievietes ir seksuālā visuma valzivs, bez balss, neredzamas, nedarošas, šādu darbības vārdu gaidošas.” ( Spillers H. „ Interstices: A Small Drama of Words” pp. 73- 100). Rakstniece Tonija Morisone domāja, ka melno sieviešu seksualitāte bija viena no afroamerikāņu pieredzes neizteiksmīgajām lietām. Tā aprakstīta ar klusuma, telpas vai vīzijas metaforām, kā tukšums vai tukša telpa, kas vienlaikus vienmēr likās aplūkojama un neredzama ar kolonizētajiem melno sieviešu ķermeņiem. Ida B. Velsa saprata, ka nesodītās melnādaino slepkavības bija tiešas sekas tam, ka melnajiem iedeva politiskās tiesības, vēlēšanu tiesības, bet ne līdzekļus to aizstāvēšanai vai uzturēšanai. Viņa apgalvoja, ka sauciens „Izvaro!” apzīmēja jebkuru sakaru starp baltu sievieti un krāsainu vīrieti un ka valsts un sabiedrības vienīgā reakcija uz to bija balto sieviešu aizstāvība. Tās analīze sniedza ieskatu detalizētos veidos kā patriarhālā vara panāca politisko un ekonomisko pakļaušanos. Kārbija lielu nozīmi piešķīra faktiem un jautājumiem, kas bija saistīti ar melno sieviešu seksualitātes atveidošanu. Tā kopā ar citām aktīvistēm centās lauzt bināro opozīciju, apgalvojot, ka pārdarījums vienai sievietei bija pārdarījums visām, centās atgūt un rekonstruēt sievietības jēdzienu, binārās opozīcijas sagraušanā vēlējās iesaistīt arī baltās pārstāves.

Jau kopš 20.gs. sākuma melnās sievietes piekopa klusēšanu par seksualitāti jeb „klusēšanas politiku”, kas turpinās arī gs. beigās. Tā kļuva par viņu politisko stratēģiju ar kuras palīdzību cerēts atmaskot melīgos priekšstatus par afroamerikāņu sievietes seksuālo amoralitāti. Vēsturniece Dārlina Klārka Haina apgalvoja, ka politikas radītā „slēpšanās kultūra” uzskatāma kā iespēja pasargāt iekšējās dzīves svētumu. Vienīgi caur noslēpumainību šīs daiļā dzimuma pārstāves spēja atrast savu psihisko telpu un paturēt nepieciešamos resursus. Tomēr „klusēšanas politikas” dēļ tās zaudēja spēju uzteikt savas seksualitātes koncepciju.

„Klusēšanas politika” pati par sevi nebija vienīgi abstrakta. Tai redzamas materiālas sekas melno sieviešu dzīvē, piemēram, AIDS epidēmijā to pieredze un vajadzības palikušas bez ievērības. Šīs slimās sievietes bija nabadzīgas, nāca no strādnieku šķiras, skaitījās kā vientuļās mātes, kas nepārtraukti parādītas saistībā ar narkotiku lietošanu un narkomāniju, nekontrolētu seksualitāti. Tādēļ viņu stāvoklis dienu no dienas kļūst smagāks, klusēšana un seksualitātes tēlu izmantošana dominē pār melno AIDS slimnieču pieredzi. Pēdējos gados šīs slimības klātbūtne izmantota, lai attaisnotu labklājības pabalstu un ārstēšanās pamattiesības. Taču par cik trūka melno feministu analīzes vai spēcīgas kustības, saikne starp šo AIDS upuru ārstēšanu un valsti nav definēta un melnajām feministēm jāstrādā, lai atrastu ceļus kā pretoties afroamerikāņu sievietes seksualitātes konstrukcijai.

SOMIJAS SIEVIEŠU ORGANIZĀCIJAS

Somijas sieviešu organizācijas aptvēra gandrīz visas sievietes dzīves nozares. 1884.g. nodibināja „Somu sieviešu savienību”, kas veicināja kultūras dzīves pasākumus daiļā dzimuma pārstāvēm. 1892.g. izveidoja „Sieviešu savienību apvienību”, ko vadīja Lusina Hagman. Viņas mērķis bija panākt sieviešu tiesības, ārlaulības bērna tiesības, sievietes ciešu saikni ar ģimeni un t. t.

20.gs. sākumā sievietes sabiedriskās dzīves priekšgalā atradās Somu sieviešu organizāciju padome. Tā apvienoja aptuveni 20 somu un zviedru sieviešu organizācijas, piemēram, „Somijas sieviešu savienību”, „Nama māšu savienību”, „Somu sieviešu savienību”, „Akadēmiski izglītoto sieviešu savienību”, somu un zviedru „Martu” apvienību, „Zviedru sieviešu fiziskās kultūras biedrību”. Padomē darbojās vismaz 12 komitejas – finanšu, preses, literatūras, tautas veselības kopšanas, bērnu aizsardzības, vēlēšanu, miera veicināšanas, balsstiesību, tikumības veicināšanas, arodu un profesiju, emigrācijas un filmu.

Viena no plašākajām somu sieviešu organizācijām bija somu „Martu” apvienība. Tā aptvēra 516 „Martu” biedrības ar 33 123 dalībniecēm no kurām 91 % dzīvoja laukos. Vēsture liecina, ka pirmā šāda biedrība Somijā nodibināta 1899.g. Tā somu sievietē centās uzturēt dzīvu nacionālo garu, cīnījās pret valdības pārkrievošanās tieksmi, atbalstu feminisma idejām, pateicoties kurām „Martas” biedrības strauji attīstījās gan laukos, gan pilsētās. Ne velti „Martas” kustības ideju vadītāja Fanni Hult par īpašiem nopelniem ieguva „Baltās rozes” ordeni un mūža pensiju.

„Martas” biedrību visaptverošais mērķis bija audzināt sievieti ģimenei un sabiedrībai, veicināt mājas kultūru un saimniecību, izveidot somu daiļā dzimuma personību, iemācīt uzņemties atbildību par savu darbu. Tādēļ biedrību dalībnieces satikās savā starpā, apmainījās ar domām, radīja jaunas idejas un ierosmi ikdienas dzīvei un darbam. 1933.g. tās sarīkoja 1811 mājturības kursus, 20.gs. pirmajā ceturksnī- dažādas darba sacīkstes, 104 izstādes, 329 ekskursijas, turklāt katrs kluba vēl atsevišķi veidoja savas izstādes, rīkoja ekskursijas un sanāksmes.

„Martas” biedrības uzturēja trīs mājturības skolas – Vīpuros, Turku un Jensī, leļļu fabriku Turku, izdeva mēnešrakstu „Ementeleta”, vairākus nekustamos īpašumus savām vajadzībām.

Redzamu vietu somu sievietes sabiedriskajā dzīvē ieņēma „Somu jaunu kristīgu sieviešu savienība”, kas radās 1919.g. Tā visā valstī- gan pilsētās, gan laukos – izveidoja 80 nodaļas, kur darbojās ap 10 000 dalībniecēm. Lielu uzmanību savienība pievērsa reliģiskajai darbībai un ne velti misionāru darbs veikts arī Indijā, Arābijā un Ķīnā, jaunatnes darbam (Helsinku nodaļā darbojās 1600 meitenes – gaidas), jauniešu klubiem, skolnieču un studenšu internātiem, kur lasīja referātus un rīkoja kursus. Tai Helsinkos piederēja liels septiņu stāvu nams ar klubu, lasāmajām, lūgšanas un šūšanas istabām, ēdamzāli un konferenču zāli, Helsinku nodaļas telpām un internātu studentēm. Tajā ierīkota arī maizes fabrika, mītne ceļotājiem un restorāns- kafejnīca, kas katru gadu savienībai deva diezgan lielus ienākumus.

„Somu kareivju klubs” radās pēc somu brīvības cīņām un izveidojās 1918.g. kā sieviešu palīdzības organizācija. Tā centās uzturēt kara ministrijas kareivju klubus, cēla kareivju namus, sevišķi lielu darbu veica Krievijas pierobežā.

„Helsinku sieviešu klubu” nodibināja 1932.g. un tajā pulcējās somu un zviedru intelektuālās sievietes. Kluba mērķis bija kultivēt sabiedrisko dzīvi un sievietes sabiedriskās intereses. Tajā darbojās 200 biedres, kas izveidoja dažādas sekcijas, piemēram, literatūras un mūzikas.

SIEVIETES LĪDZTIESĪBAS STĀVOKLIS ZVIEDRIJĀ

Vēsture liecina, ka sievietes Zviedrijā vienmēr strādājušas, vienīgi agrākajā sabiedrībā viņas darbu veica mājās vai rūpnīcās. 19.gs. beigās tās nodibināja savas interešu organizācijas: a) 1886.g. Fedrikas Brēmeres apvienību, kas aizstāvēja sieviešu tiesības; b) aptuveni 1886.g. sieviešu arodbiedrības tekstilmāksliniecēm Malmē, cimdu šuvējām Lundā un Stokholmas kurpju šuvējām; c) 1890-ajos gados vairākas sieviešu sociālistiskās biedrības; d) 1903.g. Centrālo savienību sieviešu politiskajām balsstiesībām. 1919.g. viņas izcīnīja tiesības vēlēt un tikt ievēlētām parlamentā, aktīvi darbojās visās politiskajās partijās un agri atklāja, ka jāizveido partijas, kas pārbaudītu, vai pieņemtie jautājumi realizēti. Iespējams, tāpēc valsts lielākās partijas – sociāldemokrātiskā, liberālā, moderātu un centra – pēdējos gadu desmitus darbojās sieviešu jautājumos.

20.gs. vidū uzskatīja, ka sievietei jāuzņemas divas lomas – strādāt algotu darbu un uzņemties atbildību par māju un bērniem. 60-ajos gados feministe un rakstniece Eva Mūberga publicēja eseju „Sievietes nosacītā atbrīvošana”, kur argumentēja humānu lomu, jo sievietēm un vīriešiem jāuzņemas līdzīgas lomas algotā darbā, mājas pienākumos un bērnu aprūpē. 70-o gadu sākumā tās uzvarēja cīņa par „laulības soda” atcelšanu, proti, laulātiem pāriem nebūs jāmaksā kopējs ienākumu nodoklis, turklāt vīriešiem jāuzņemas daļa no mājas soļa un daudzi pašas veiktie darbi nonāks sabiedriskā sektora pārziņā. 1980.g. pieņēma likumu par vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm darbā, piemēram, sievietēm pieejamas visas profesijas, 1988.g. parlaments pieņēma valdības likumprojektu sieviešu un vīriešu vienlīdzības politikai līdz 90-o gadu vidum. 1992.g. stājās spēkā stingrāki noteikumi par vienlīdzīgu algu un seksuālo vajāšanu.

Apmaksāts un neapmaksāts darbs

20.gs. sākumā algotu darbu Zviedrijā strādāja daudz vairāk sieviešu nekā 70-ajos gados. 1993.g. valsts darba tirgū fiksēja 81 % sieviešu vecumā no 20- 64 gadiem, turklāt 4 no 10 strādāja nepilnu slodzi. Arī samaksa starp abiem dzimumiem izlīdzinās.

Kā zināms, svarīgs labklājības un ekonomiskās drošības pamatnoteikums bija efektīva preču un pakalpojumu ražošanu. Laikam ritot, ražošanas sfērā notikušas lielas izmaiņas- abi dzimumi strādā algotu darbu, lai gan daudzām sievietēm daļa darba joprojām paliek neapmaksāta, jo viņas vairāk laika pavadīja ar bērniem saistītos darbos. Pētījumi rādīja, ka vājai dzimums nedēļā veica 33 stundas neapmaksāta darba mājās un 27 stundas algota darba, kamēr vīrieši 20 stundas neapmaksāta un 41 stundu – apmaksāta. Viņas it kā kļuvušas daudz neatkarīgākas, taču joprojām saglabāja atkarību no pretējā dzimuma, un otrādi.

Skatoties no starptautiskā mēroga, algu atšķirības starp sievietēm un vīriešiem Zviedrijā bija mazas. 1962.g. tur ratificēja Starptautiskās Darba organizācijas konvenciju par vienlīdzīgu algu abiem dzimumiem. 1991.g. parlaments pieņēma jaunu likumu par vienlīdzīgām iespējām, kad vienlīdzīga alga tika samaksāta par vienādu darbu. Tādēļ darba devējam bija jāsamaksā zaudējumi, ja atklāja nevienādus darba līgumus. 1993.g. izanalizēja, ka algu atšķirības izskaidrojamas ar dažādo vīriešu un sieviešu dalījumu pēc vecuma, profesijas un izglītības.

Dažādi dati liecināja, ka no 4,3 miljonus lielā zviedru darbaspēka 48 % bija sievietes. Viņas darbojās gan rūpniecības sektoros, gan sabiedriskajā sektorā, finansu pakalpojumos, mazumtirdzniecība un citur. Tās saņēma algu par darbu, ko agrāk veica par brīvu un ieguva stingru pamatu zem kājām. Kopš 1985.g. valdība atvēlēja līdzekļus plaša mēroga programmām, lai stiprinātu sievietes pozīcijas darba tirgū. Uzņēmumi mudināja daiļā dzimuma pārstāves apgūt profesijas, kur agrāk dominēja vīrieši. Daudzas profesionāli apmācīja.

20.gs. 70-ajos gados liela daļa pašvaldības iestādēs pieņemtās sievietes bija mājsaimnieces. Tās strādāja nepilnu darba dienu, lai vairāk laika atliktu ģimenei un bērniem. Darba organizācijas veselības un bērnu aprūpē tika pielāgotas vājā dzimuma pārstāvēm. 80-ajos gados situācija strauji mainījās. Sievietes meklēja darbu uz pilnu slodzi vai „garo” nepilno darba laiku (20- 34 stundas), daļa vēlējās palielināt savu darba laiku, bet saimnieki nespēja nodrošināt vajadzīgās stundas. Politiķi izdarīja spiedienu uz darba devējiem tādos ekonomiskajos sektoros, kur daudzas pārstāves strādāja nepilnu slodzi un tādēļ vajadzēja izmainīt struktūras darba organizācijā. 1994.g. sieviete strādāja 33 stundas nedēļā, bet vīrietis – 40 stundas, tie, kas aprūpēja līdz 7 gadus vecu bērnu- attiecīgi 30 un 37 stundu.

Zviedrijas imigrācijas politika deva vienlīdzīgas iespējas gan vietējiem strādniekiem, gan imigrantiem. Vienīgi pēdējiem bija jāiemācās zviedru valoda. Lielākā daļa imigrantes nodarbojās rūpniecības un pakalpojumu sfērā. Darba devēji pieprasīja divvalodīgus sociālos un medicīnas darbiniekus, skolotājus, un daudzas sievietes tādā veidā ienāca vietējā darba tirgū. Viņas veidoja savas organizācijas ( 90-o gadu sākumā uzskaitītas 28 imigrantu apvienību sieviešu komitejas un 6 patstāvīgas sieviešu organizācijas), valdība finansēja projektus, to pašapmācības, izveidoja komiteju, kas pārskatīja imigrācijas politiku.

Zviedrijas ekonomika liecina, ka sieviešu skaits biznesā palielinās. 1993.g. katru jauno piekto uzņēmumu dibināja sieviete, īpaši pakalpojumu sfērā. No 1989.- 92.g. Valsts tehniskās attīstības pārvalde „NUTEK” veica īpašu projektu, lai palielinātu sieviešu vadītu veiksmīgu uzņēmumu skaitu. Tajā iesaistījās 24 reģionālās attīstības fondi, kas nodrošināja informāciju, konsultāciju pakalpojumus un apmācību jaunām uzņēmējām.

Sievietes politikā

20.gs. 70-ajos un 80-ajos gados Zviedrijā pieauga sieviešu īpatsvars vēlētās sapulcēs. 1994.g. parlamenta vēlēšanās no 349 ievēlētajiem deputātiem 40 % bija sievietes. Dati liecināja, ka, salīdzinot ar 1971.g., šis skaitlis trīskāršojies. Daiļā dzimuma pārstāves kļuva atbildīgas par ārlietām, lauksaimniecību, valsts pārvaldes lietām, kultūru, izglītību, apkārtējo vidi, satiksmi un citām instancēm. Tomēr dažādu lēmumu sagatavošanā valdēs, izmeklēšanas komisijās un komitejās vadošos posteņos joprojām dominēja vīrietis.

Kā viens no priekšnoteikumiem, lai sievietes saņemtu taisnīgu varas daļu vēlētos orgānos bija, ka viņām jāatrodas attiecīgās vietās politisko partiju sarakstos. 1988.g. valdība pieņēma programmu sieviešu pārstāvniecības palielināšanai trīs etapos: 1) padarīt sieviešu trūkumu redzamu ar statistikas palīdzību un to publicēt gadu no gada; 2) noteikt mērķus plāna realizēšanai konkrētā laika periodā; 3) izmantot visus līdzekļus mērķa sasniegšanai. Tā nolēma, ka 1992.g. sieviešu pārstāvēm valdībā jābūt 30 %, 1995.g.- 40 %, līdz 1998.g.- 50 %. Vienlīdzības jautājumu ministram uzdeva atbildību par to, lai katrs ieteiktais lēmums tiktu pārraudzīts, pārbaudīts un rakstiski apstiprināts pirms nodots Ministru kabinetam pieņemšanai. Savukārt nevalstiskajām organizācijām jāveic projekti pieņemtā mērķa labā.

Lai palielinātu sieviešu īpatsvaru parlamentā, visas politiskās partijas rīkojās kā sociāldemokrāti 1994.g. vēlēšanās, proti, visos sarakstos jāsakārto kandidāti viens aiz otra alfabētiskajā sistēmā neatkarīgi no dzimuma. Pētījumi rādīja, ka tādi jautājumi kā bērnu aprūpe, skolas, brīvais laiks un kultūras lietas kļuva svarīgākas palielinoties sieviešu skaitam pašvaldību politikā. Pat pieredze liecināja, lai cik lielas būtu pārmaiņas, nepieciešams lielāks sieviešu skaits, jo būdamas dažas, tās izjutīs spiedienu no vīriešiem.

Vardarbība pret sievietēm

1993.g. Zviedrijā reģistrēja aptuveni 17 900 vardarbības gadījumu pret sievietēm. No tiem- 11 700- notika telpā un to veica pazīstams cilvēks. Statistika rādīja, ka no 1991- 92.g. par 25 % pieauga reģistrēto seksuālo noziegumu skaits un par 10 % piekaušanas gadījumi. Ja skatījās lielāka laika periodā, tas ir, no 1981- 91.g., izvarošanas gadījumu skaits palielinājies par 70 %.

Līdz pat 20.gs. 70-ajiem gadiem vardarbība pret sievietēm vispār netika uzskatīta par sociālu problēmu, to uzskatīja par privātu lietu, kas jāapspriež ģimenes ietvaros. 1864.g. likumdošana atcēla vīra tiesības nesodītam sist savu sievu, 1965.g. izvarošana ģimenē tika uzskatīta par nelikumīgu. 20.gs. 70-ajos gados jaunajos likumdošanas paragrāfos par vardarbību, izvarošanu, seksuālajiem spaidiem un nepiedienīgu uzvedību ieviesa bargākus sodus par kuriem iestājās kriminālatbildība, varēja uzsākt izmeklēšanu un celt apsūdzību neatkarīgi, vai noziegumu pieteicis pats upuris vai kāds cits. 1988.g. stājās spēkā likums par apmeklējuma aizliegumu personai, kas draudējusi ar vardarbību vai veicis to pret sievieti. 20.gs. 80-o gadu pirmajā pusē atvēra krīžu telefona dienestus, kas nodrošināja palīdzību sievietēm, kas tikušas piekautas vai izvarotas un kopā ar saviem bērniem tās anonīmi izmitināja citiem nezināmās telpās. 1984.g. nodibināja Zviedrijas patversmju organizāciju „ROKS”, kas cīnījās pret varmācību un sieviešu apspiešanu. 1985.g. Luelo pilsētā atklāja krīžu telefona dienestu vīriešiem, kur zvanīja tie, kas izšķīrušies konfliktēja par bērnu apciemošanas iespējām. 90-o gadu vidū valstī reģistrēja jau 20 šādus krīzes telefonus.

Vardarbību pret daiļā dzimuma pārstāvēm neuzskatīja par lietu, kas skāra tikai pieaugušos. Tā ļoti iespaidoja bērnus un jauniešus, tādēļ valsts jauniešu organizācijas atvēlēja līdzekļus īpašām programmām, kas izglītotu jaunos cilvēkus par vienaldzību, konfliktu atrisināšanu un ģimenes problēmām.

Prostitūciju kā tādu neuzskatīja par kriminālu nodarījumu. Taču stāšanās seksuālās attiecībās ar kādu, kas atradās bezpalīdzīgā stāvoklī narkotisko vielu vai alkohola reibumā bija sodāma. Tāpat par kriminālu nodarījumu uzskatīja seksuālas attiecības ar mazgadīgajiem, ieskaitot nepilngadīgas prostitūtas.

FEMINISTU SOCIĀLĀ ĒTIKA

Feministu sociālā ētika saistījās ar sieviešu darbu un vērtībām- rūpēm, gādību un emocijām. Tā sevī ietvēra arī trīs ētikas tipus, kas parādīja, ka feministu uzskati pa dzimumu lomām un darba dalīšanu ietekmējuši ētikas teoriju. Pirmais virziens centās izvērtēt sieviešu raksturīgas iezīmes un zināšanas un mēģināja tās attīstīt plašāk par privāto sfēru, otrais novirziens uztvēra taisnīguma nozīmi un to, ka šai vērtībai jābūt visās dzīves sfērās, trešais aplūkoja Jurgena Hābermāsa un Karla Apela izstrādāto komunikatīvo ētiku.

Feministu rūpju un gādības ētika

Daudzi feministi, pieejot ētikai un morāles filozofijai, akcentēja rūpju nozīmi- rūpes un gādību par bērniem, rūpes un gādību par citiem cilvēkiem, rūpes par apkārtējo vidi un pasauli. 1970-ajos gados psiholoģe Karola Džiligana izanalizēja Piažē, Ēriksona un Kolberga izstrādātās morālās attīstības teorijas un secināja, ka tā bija vīriešu aizspriedumu pilna pieeja. Viņa pierādīja, ka sievietes pasauli uztvēra savādāk nekā vīrieši, proti, kā „attiecību tīklu”, un līdz ar to rūpju un gādības ētika bija sieviešu morālās attīstības rezultāts.

Džiliganas teoriju kritizējušas gan pašas feministes, gan citi cilvēki, taču psiholoģes domāšana kalpojusi kā atbalsta punkts daudzām feministēm- ētiķēm. Nela Nodinga formulēja rūpju un gādības ētiku. Savā grāmatā „Rūpes un gādība: Sievietes pieeja ētikai un morāles izglītībai” tā izstrādāja ētikas galvenās līnijas un uzskatīja, ka vispirms jāspēj rūpēties par citiem, kā, piemēram, māte par bērnu. Viņas teorija nenorādīja kā vajadzētu sadalīt politisko varu vai kā sasniedzams taisnīgums sabiedrībā. Nepietika vienīgi rūpēties un gādāt, jābūt arī taisnīgam gan pret sevi, gan citiem.

Feministe filozofe Sāra Radika grāmatā „Mātes domāšana. Par miera politiku” rūpju un gādības ētikas ietvaros centās atrisināt indivīda un sociālās ētikas problēmu. Viņa pievērsās politiskai un sabiedrības ētikai, rūpju un gādības jēdzienam, kā raksturīgāko piemēru aplūkoja mātes darbu, nevis tās dzimumu vai citus bioloģiskos faktorus. Autore uzskatīja ka arī vīrietis var būt bērna mātes vietā, ja spēja pildīt trīs prasības- aizsargāt savu atvasi, pabarot un izmācīt. Tomēr mūsdienu dzīve liecināja, ka ļoti daudz bērnu dzīvoja tikai ar tēvu, taču ne vienmēr tas spēja pildīt mātes lomu, īpaši sniegt to mīlestību, ko devusi māte.

Sāra Radika vēlējās pārvērtēt sievietes – mātes darbu un parādīt, cik tas svarīgs sociālajā ētikā un kalpotu par modeli miera politikai. Kopā ar citām feministēm tā vērsās pret iedalījumu sabiedriskajā un privātajā un saistīja to ar darbu mieram. Filozofe saskatīja gan pretrunu starp rūpēšanos un organizēto vardarbību, jo karš sagrāva mātes darbu, un viņa nespēja to aizstāvēt, gan daudz līdzīga ar politisko darbu mieram. Tā piedāvāja interesantāku pieeju rūpju ētikā, ko varēja pielietot arī politikā un sociālajā ētikā. Mātes darbs ar mīlestību veicināja miera politiku starp tautām. Tas jāuzskata par sociālu konstrukciju, kas veidota, balstoties uz sociālo dzimumu, lai gan konstrukcija pamatojās uz tādām bioloģiskām parādībām kā dzemdības un grūtniecība.

Feministu ētika par taisnīgumu

Vairākas feministes ētiķes nepiekrita rūpju un gādības ētiķiem. Sjūzena Mollere Okina grāmatā „Taisnīgums, sociālais dzimums un ģimene” noliedza rūpju ētiku, jo piesaistot sievietes morālei, tika nostiprināti vecie stereotipi. Līdzīgi S. Radikai, viņa augsti vērtēja sievietes tikumus – rūpes, gādību un mātes rūpes – un apspieda par to ietekmi sabiedrības dzīvē. Tā centās uzsvērt, ka tieksmē pēc taisnīguma jāīsteno ne tikai sabiedrības dzīvē, bet arī privātajā. Tās grāmata liecināja kā feminisms pārvērta privāto dzīvi politiskajā un apšaubīja šķelšanos morāles filozofijā starp individuālo un sociālo ētiku.

Saskaņā ar feminisma sociālo ētiku, par taisnīguma galveno jautājumu kļuva sociālais dzimums. S. M. Okina izvirzīja trīs argumentus: a) sieviešu jautājumam jābūt iekļautam jebkurā apmierinošā taisnīguma teorijā; b) netaisnīgas ģimenes nedeva vienlīdzīgas iespējas abu dzimumu bērniem; c) ģimenei jākļūst taisnīgai, ja mēs vēlamies taisnīgu sabiedrību. Viņa secināja, ka pastāvēja saistība starp netaisnīgām ģimenēm: tās visas bija apolitiskas un neatzina dzimumu taisnīguma teorijas nozīmi. Pretēji Elasderam Makantairam uzskatīja, ka kontekstuālā pieeja pieņēma dominējošās grupas viedokļus kā vispārējos, un tai pietrūka apspiesto balsis. Pieeja centusies saglabāt to varu, kam tā vēsturiski piederējusi.

Mollere Okina savos spriedumos norādīja uz liberālā taisnīguma tradīciju, kuru pārstāvēja Džons Roulzs. Viņa vienošanās teorijā bija jāizlemj, kam piemita taisnīgs raksturs sākuma punktā. Un līdz ar to neviens nezināja, kādu lomu tam sabiedrībā piešķirs. Lai gan pats autors sociālo dzimumu neuzskatīja par svarīgāko un pieņēma taisnīgu ģimeni ārpus politikas, viņa teoriju varēja paplašināt ar sociālā dzimuma kategoriju. Vārdu sakot, Molleres teorija parādīja kā feministes pārvērta personīgo politiskajā, kas ģimenes dzīvē ienāca pa četriem ceļiem: a) caur ne imūno pret varas dinamiku, kas saistīta ar politiku; b) kad privātā dzīve saistīta ar politisko lēmumu rezultātu; c) privātais izpaužas pirmajā jauniešu satikšanās reizē, kur tas sevi apzinās kā dzimumu un identificē sevi pašu; d) personīgais pārvēršas politiskajā tad, kad darba dalīšana ģimenē mazināja sieviešu iespējas un nozīmi visās citās sabiedriskās dzīves sfērās.

Pretstatā M. Okinai Merionas Jangas taisnīguma politika nekavējoties parādīja šaubu pilno attieksmi pret taisnīguma teorijām kā tādām. Viņa uzskatīja, ka taisnīgums bija politiskās filozofijas subjekts, taču to izstrādājusi valdošā grupa, ka liela uzmanība pievērsta distribūtivajam taisnīgumam. Balstoties uz jaunajām atbrīvošanās kustībām, taisnīguma jēdzienam jāsākas ar tādiem jēdzieniem kā „kundzība” un „apspiestība”, kas eksistēja dažādās sociālās grupās.

Airisas Merionas Jangas šaubīguma attieksme pret taisnīguma tradicionālajām teorijām izskaidrota ar nevēlēšanos savu darbu nosaukt par „taisnīguma teoriju”. Kontrastā ar sociāliem dzīves apstākļiem viņa vedināja saklausīt atšķirto grupu ciešanas un atzina, ka filozofija atrodas noteiktos sociālos apstākļos. Autore atzina, ka taisnīguma modeļi jeb veidi koncentrēja uzmanību uz materiālo labumu un sociālā stāvokļa iegūšanu, bet neskaidra palikusi sociālā darba dalīšana.

Kopumā ņemot, ja Okina aplūkoja sieviešu pieredzi netaisnīgās laulībās, tad Janga ieklausījās atšķirīgo grupu balsīs savas pašas sabiedrībā.

Feministu komunikatīvā ētika

Komunikatīvā ētika tuvojās teorijām, ko veidoja Jurgens Hābelmāss un Karlo Otto Apels. Tās feministisko versiju pārstāvēja Zeila Benhabiba un Šarona D. Velša. Tā uztvēra, ka ētiskie lēmumi bija dialoga rezultāts un sākotnējā forma tika aprakstīta kā ētika, kas virzīta uz sabiedrisko sfēru.

Zeila Benhabiba, balstoties uz feministiskiem aspektiem, kritizēja un attīstīja Hābermāsa teoriju. Viņa iebilda, ka tā pamatojās filozofiskajā antropoloģijā, kur cilvēki aplūkoti kā abstraktas, racionālas un autonomas nevis miesiskas būtnes ar atšķirīgām vajadzībām, dzīves stāstiem un īpašībām; uzskatīja, ka sievietes izslēgtas no morālās teorijas. Autores skatījumā universālajam piešķirta jauna nozīme, kas jāsaprot kā konteksta apzināšanos un spēju mainīt aspektus. Apkārtējai sabiedrībai jāmācās no citām pieredzēm.

Benhabiba neatdalīja sabiedrisko no privātā un secināja, ka taisnīgums un aprūpe bija tīri morāles jēdzieni, turklāt taisnīgums likās pārāks, jo ietvēra aprūpi. Vārdu sakot, viņas teorijas diskusijas mērķis redzams nevis vienprātībā, bet gan notiekošajā procesā, kur dialogs turpinās. Pats svarīgākais- ikvienam neatkarīgi no dzimuma, rases vai sociālās piederības jāpiedalās dialogā.

Šarona D. Velša pārstāvēja postmoderno vai poststrukturālo feminismu un attīstīja franču filozofa – strukturālista – Mišela Fuko idejas. Grāmatā „Femīnā riska ētika” viņa mēģināja izvairīties no veselā izdalīšanas divās savstarpēji pretējās daļās. Jau ievadnodaļā redzams, ka tā neakcentēs ne tiesības, ne aprūpi kā pamatu diskusijai par morāli. Nākamajās nodaļās aplūkoja kara un miera jautājumu, taisnīgumu un solidaritāti. Autore secināja, ka bruņošanās drudzis uzskatāms kā labestības produkts, kuru cilvēki veica pienākuma dēļ.

Šarona D. Velša uzskatīja, ka eksistējošā morāles sistēma Rietumu patriarhālajā sabiedrībā bija kontroles ētika. Tā veidoja labā un ļaunā dabu, parādīja, kas šķita racionāls. Katra cilvēka atbildība meklējama rīcībā ar prognozējamām sekām.

FEMINISMS RELIĢIJĀ UN TEOLOĢIJĀ

Visus feminisma teoloģijas virzienus vienoja pieņēmums, ka sabiedrība apspieda sievietes viņu dzimuma dēļ. Cilvēki dzīvoja vīriešu dominējošā pasaulē, kur valdīja seksuālo kastu hierarhija, un sieviete bija šīs hierarhijas nevainīgais upuris. Fiorenza šo sievieti apspiedušo struktūru nosauca par patriarhālismu jeb patriarhiju, jo to uzskatīja par sociālu sistēmu, kas uzturēja vīriešu domāšanu un privilēģijas un pamatojās uz sieviešu pakļaušanu un izstumšanu. Ruether paziņoja, ka patriarhālisms ietvēra visa veida duālistiskās sistēmas, kas jebko iedalīja vadītājos un padotajos, rakstot: „ Ar vārdu „patriarhija” mēs saprotam ne tikai sieviešu subordināciju vīriešiem, bet visu „Tēvu pārvaldes” sabiedrību: aristokrātija pār dzimtcilvēkiem, kungi pār vergiem, karaļi pār pavalstniekiem, kolonizētāji pār kolonizētiem iedzīvotājiem.”(Denise Larder Carmody „ The Double Cross: Ordination, Abortion and Catholic Feminism” p. 100, 101) Taču pielietojot šo sistēmu, duālismi – grēks – svētums, Dievs Radītājs un radība, Jēzus – gans un ticīgi kā avis klasificējami vienīgi kā patriarhālas un apspiedošas struktūras, tāpēc atmetamas kā nederīgas.

Rezultātā veidojās pirmās nopietnās pretrunas starp feministisko teoloģiju un kristīgo teoloģiju. Ja kristīgā teoloģija balstījās uz duālistisku pasaules ainu, kur strikti nošķirts grēks no svētuma, pestīšana no pazušanas, patiesība no maldiem, labais no ļaunā, Svētie Raksti realizēja hierarhiju, kur augstais valdnieks bija taisnīgais Dievs, tad feministiskā teoloģija kritizēja kristīgo baznīcu, ka tā ar savu vīrišķo Dieva simbolismu un dominējošo hierarhiju veicinājusi un uzturējusi seksistu sabiedrības modeli. Feministi uzsvēra, ka baznīca savā attīstībā atpalika no laikmeta prasībām un kavēja visu sieviešu atbrīvošanās kustības gaitu.

Feminisma teoloģiju varēja iedalīt trijos virzienos: „radikālos” feministos, kas noliedza Svētos Rakstus un kristīgo baznīcu, „ kristīgos” feministos, kas palika uzticīgi kristīgās baznīcas struktūrām, bet atzina, ka Svēto Rakstu teksti un to dogmas ir maināmas un „ bībeliskos” feministos, kas uzskatīja, ka feminisma dogmas nāca no pareizas Bībeles interpretācijas.

„Radikālie” feministi pret Bībeli izturējās ļoti kritiski. Staton citēja: „Mēs pietiekami ilgi no Bībeles esam taisījuši fetišu. Ir pienācis laiks to lasīt tāpat, kā visas citas grāmatas- no tās mācītā akceptējot labo un noraidot ļauno.” (Elizabeth Cady Stanton „The original Feminist Attak on the Bible” 2.d. p.8 ) Fiorenza norādīja, ka Bībele bija šķērslis sieviešu atbrīvošanai, jo tā saskaņā ar sievietēm kaitīgo patriarhijas kārtību pasludināja par Dieva iestādītu un tādēļ leģitīmu, tas ir, likumīgi atzītu. Daly uzskatīja, ka Svētie Raksti nav unikāla un nemaināma attieksme, jo tās saturā redzami vienīgi cilvēku vārdi, kas kalpoja par patriarhijas cēloni un uzvarētāju sabiedrībā. Tos pilnībā jānoraida. Kopumā ņemot, visi „radikālie” feministi norādīja, ka Svētie Raksti ir viena no skaidrākajām patriarhijas sistēmas izpausmēm un tos mūsdienās nevar likumīgi pielietot.

„Kristīgie” feministi Svētos Rakstus neakceptēja kā pilnībā iedvesmotus no Dieva. Viņi palika eksistējošo baznīcu struktūrās, taču pieņēma, ka mācītās ticības patiesības var mainīt un arī laika gaitā tas jādara. Tie apgalvoja, ka Bībeles lapaspusēs atrodamas divas pretējas reliģijas: a) reliģija, kas par svētu atzina patriarhālo iekārtu; b) vietējo reliģija, kas kritizēja patriarhālās struktūras. Ruether atzina, ka Bībeles teksts bija patriarhāls, tādēļ sievietēm jāatdod un jāiztiesā tā patriarhālās noslieces. Par cik Svētie Raksti apkopoja vienīgi stāstus par cilvēku pieredzi ar Dievu, tos nevarēja pieņemt par objektīvu teoloģijas avotu. Viņasprāt, Bībele jāuzskata par vērtīgu tikai tad, ja tā spēja interpretēt, izgaismot vai mainīt „ sieviešu pieredzi”. Ja kāda tās daļa nepakļāvās feministu plānam, tās teksts kļuva par izmaināmu lietu.

„Kristīgo” feministu teoloģija nenošķīra cilvēka vērtību no viņa funkcionalitātes. Tā apgalvoja, ja sievietei piešķīra Dieva tēlu tāpat kā vīrietim, tad tas paredzēja, ka daiļā dzimuma pārstāvei jābūt vienlīdzīgai arī funkcionāli. Viss, kas liedza sievietei pildīt tikai vīrietim paredzētās lomas ( tēvs, vīrs, mācītājs) uztverams kā netaisna, grēcīga un saindēta kārtība, ko varēja vai nu izlabot vai atmest.

Kristīgās teoloģijas centrā feministiem nebija Kristus, bet gan atbrīvošanās no patriarhijas. Kristus pieņemams vienīgi tik tālu, cik viņš iekļāvās atbrīvošanas ideoloģijas shēmā un kalpoja tai. Brīdī, kad Tas parādījās kā Kungs, kā draudzes galva vai grēka vainas izlīdzinātājs, iemiesojās patriarhijas duālisms.

„Bībliskie” feministi uzskatīja, ka pareizi interpretēta Bībele atbalstīja feminisma pamatidejas. Lai gan tajā esot Dieva vārds, tā nākusi caur cilvēku.

Seno baznīcas tēvu aizspriedumi par sievietēm

Attīstoties kristīgajai baznīcai, agrīnie baznīcas tēvi novilka ortodoksālās ticības robežas. Daudzi, būdami mūki, aizgāja no laicīgās sabiedrības un pievērsās garam nevis ķermenim, tādēļ izmantoja negatīvu attieksmi pret sievietēm.

Filons (20.g. p. m. ē.- 50.g. m.ē.) bija Aleksandrijas ebrejs, kas darbojās mūsu ēras pirmajā gs. Jūdu rakstu interpretācijai viņš izmantoja sengrieķu filozofiju. Skaidrojumā par Bībeles notikumu ar Ādamu un Ievu, sieviete kļuva par grēkā krišanas avotu, bet vīrietis – par „prāta” simbolu. Jutekliskā uztvere parādīta kā prāta sabiedrotais, bet sieviete- kā pagrimuma cēlonis.

Augustīns (354- 430.g.) savā „Grēksūdzē” rakstīja: „Sieviete ir būtība, kas pēc racionālās sapratnes garīgajām spējām ir līdzvērtīga, bet kuru pakļauj vīrišķais dzimums, pateicoties viņas ķermeņa dzimumam, tāpat kā vēlēšanos darboties ar racionālā prāta palīdzību pakļauj prasme darboties pareizi.” Citiem vārdiem sakot, lai gan sievietes dvēsele bija tikpat vērtīga kā vīrieša dvēsele, viņas ķermenis joprojām pakļāvās problēmai un pakļautības cēlonim.

Aleksandrs Klements 6.gs. teica: „Vīrietim nav nekas apkaunojošs, jo vīrietis ir apveltīts ar prātu, bet sievietei jākaunas atspoguļot pat savu būtību.” „Sievišķais dzimums ir nāves diakons, un Dievs to īpaši licis negodā.”

Līdzīgi rakstīja arī Jeremija: „Sieviete ir virs notekgrāvja būvēts templis.”

Alvīns Toms (1225.- 1274.g.) uzsvēra, ka Dieva tēls vienlīdz atrodams gan sievietēs, gan vīriešos un nepastāv dzimumu atšķirības. Tomēr, pievēršoties Bībeles vēstījumam, viņš Ādamu uzskatīja par sākotnējo cilvēcisko funkciju, bet Ieva simbolizēja paaudžu pēctecību un bērnus.

Daudz neatpalika Tertullians: „Jūs esat ceļš uz elli. Cik viegli jūs iznīcināt vīrieti, Dieva tēlu. Dēļ nāves, kuru jums mūs nesat, bija jāmirst pat Dieva Dēlam.”

Bībeles vēsts

Vecās Derības dievs Jahve attēlots kā atbrīvotājs no jūga, tāpēc sievietes viņu pieņēma kā pozitīvu tēlu. Arī pravieši Āmoss un Hozeja runāja par vēsti, kas apvērsusi pastāvošo sociālo kārtību. Viņi uzbruka hierarhija un norādīja uz apokaliptisko „Tā Kunga dienu”, kad visi pastāvošie dalījumi izzudīs. Ne velti Marijas dziesma Lūkasa evaņģēlijā vēstīja par jaunu sociālo kārtību: „Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos.” Tajā Dievs parādījās kā „mātišķais”, kas uzņemas rūpes par vajātiem un apspiestajiem.

Feministu mēģinājumu attēlot Dievu ne tikai kā „tēvu”, bet arī „māti” saskārās ar atklātu naidīgumu. Daudziem pretēji reliģiskajai tradīcijai tā attēlojums likās nepieņemams un pat izraisīja bailes par seno kultu un ķecerību atdzimšanu. Tādēļ mūsdienu priekšstati par Jahvi saglabājušies vienīgi kā vīrišķi, arī trīsvienības trīs personas simbolizē vīrišķību. Lai gan Jēzus māti- Mariju Romas katolī vērtēja augstu kā līgavu un māti, tā bija sekundāra; psiholoģiski sieviete, kas funkcionēja kā vīrišķā projekcija.

Daudzas feministes iebilda, ka Dieva kā vīrieša attēlošana bija pretrunā ar otro bausli, kas aizliedza radīt elkus. Vīrišķā Dieva pārvēršana elkā noliedza citas Dieva izpratnes iespējas. Vecā Derība liecināja, ka tajā vīrišķs Dieva attēlojums ticis pārāk ierobežots. Sastopami apraksti, kuros tas tēlots kā māte vai dzemdētāja, īpaši tajos gadījumos, kad redzama tā mīlestība pret savu tautu. Mūsdienu feministes aizstāvēja viedokli, ka Dieva „ sievišķā” izpratne saistībā ar ekoloģiju, mātišķām rūpēm un līdzjūtību norādīja uz vērtīgiem Dieva būtības aspektiem, kas iekļaujami kristīgajā teoloģijā.

Jaunajā Derībā parādījās vārds „logoss”. To autori identificēja ar Jēzu kā vīrišķo pārstāvi. Taču tādā veidā viņi aizēnoja sievišķo gudrības tradīciju, pazaudējot dievišķuma sievišķo aspektu.

Jēzus un sievietes

Saskaņā ar jūdu likumiem, sievietes stāvoklis sabiedrībā bija zems. Viņas nostādīja vienā līmenī ar bērniem, tāpēc vīri varēja no tām viegli šķirties. Atraitnes sabiedrībā rādīties nedrīkstēja, bet vientuļās sievietes apkārtējie ignorēja. Meitenei nemācīja jūdu likumus kopā ar brāļiem, viņa nedrīkstēja pārkāpt Hēroda nama slieksni. Par cik Ieva bija pavedinājusi Ādamu, vīrietis nevarēja vienatnē atrasties ar sievieti, kas neskaitījās tā sieva. Viņš nevarēja pat paskatīties uz precētu pretējā dzimuma pārstāvi, jo tad aptraipīja sevi.

Jēzus izturēšanās pret sievietēm šķita radikāla un neparasta. Stāsti par laulības pārkāpumā pieķerto sievieti un ka viņu iesvaidīja grēcīga sieviete parādīja tikai divus gadījumus, kad Dieva dēls izturējies ar līdzjūtību un cieņu pret daiļā dzimuma pārstāvēm.

Jēzus attieksme pret sievietēm atrodama galvenokārt Lūkasa un Jāņa evaņģēlijos. Lūk, piemēri: a) Lai arī Jēzus un 12 mācekļi bija vīrieši, kopā ar viņu ceļoja arī sievietes; b) augšāmceļoties Jēzus vispirms parādījās sievietēm; c) Jēzus saruna ar samārieti pie akas lauza stingri iesakņojušās sociālās barjeras; d) stāstā par Martu un Mariju Marija attēlota sēžam Jēzum pie kājām mācekles pozā. Tas viņu slavēja: „Marija sev izraudzījusies labo daļu”; e) stāsts par sievieti, kas ilgstoši slimojusi ar asiņošanu vēstīja, ka veselības problēmas liedza viņai piedalīties jebkurā reliģiskā ceremonijā. Katrs, kas tai pieskartos taptu „ netīrs”, tāpēc tā pieskārās Jēzum slepus. Jēzus sievieti svētīja un izārstēja un līdz ar to apstiprināja sieviešu tiesības.

Citās vietās- piemēram, līdzībās par pazudušo grasi, Dievs tēlots kā sieviete, kas meklēja pazudušos un noklīdušos, vietā, kur tas jauca raugu mīklā redzams, ka Dieva valstības likums izplatīsies visā pasaulē.

Tomēr par spīti Jēzus pozitīvajai attieksmei pret sievietēm, kristietība attīstījusies patriarhālā virzienā, jo Bībeles vēsts par Ādamu un Ievu to pievīlusi. Taču, lai ko sacītu kristietība, kristīgie feministi par patiesu atzina tādu skatījumu, kas deva cerības sievietēm un palīdzēs celt labāku pasauli.

Reliģijas un maģijas attiecības feministiskā skatījumā

Feministiskā reliģiju pētniecība analizēja maģijas un reliģijas savstarpējo attiecību vēsturi. Kritikai tika pakļauta kristietības androcentriskā orientācija, sieviešu reliģiozitātes ignorēšana un noklusēšana. Feministiskā reliģiju pētniece Stārhauka vārdu „maģija” sāka lietot kā terminu, lai raksturotu sievišķo reliģijas praksi patriarhālās reliģijas nozīmē, kur maģijai nebija vara pār pārdabisko, bet gan vara no iekšienes. Viņa uzskatīja, ka cilvēka iekšējais spēks ar varas palīdzību vērsās pie dievišķā un centās saskaņo sevi ar viņu.

Feministiskās reliģiju pētniecības pārstāves pretēji patriarhālajai reliģijai augstāk vērtēja maģiju. Viņas to uzskatīja par pareizāko sievišķās reliģiozitātes veidu. D. Pānke norādīja uz reliģiju un maģiju kā diviem konfliktējošiem kultūras jēdzieniem, kurus izmantoja mūsdienu sabiedrības dzimpolitikas kritikā. Ja kristietības patriarhālā daba atspoguļoja vīrieša augstāku novērtējumu, tad maģiju uztvēra kā kaut ko zemāku, ko raksturoja sieviete. Maģijas prakse nesaistījās ar ķermeniskās dzīves askēzi un gars tika pretstatīts ķermenim. Eiropas vēsture liecinājusi, ka sievietes, nespēdamas iegūt pilnību savai garīgajai kondīcijai, praktizēja tādu reliģiozitātes izpratni, ko kristīgā baznīca uzskatīja par „ raganu reliģijām” un centās to apkarot.

Feminisms un starptautisko attiecību analīze

Kāpēc feministu teorija interesējās par starptautisko attiecību sfēru? Kā zināms, globālo procesu izpēti un starptautisko politekonomiju uzskatīja par starptautisko attiecību un politikas zinātnes sfēru. Nemanīja saistību starp feministiskām teorijām un starptautiskām attiecībām kā disciplīnu, jo pēdējās veidojās laika posmā starp abiem pasaules kariem ASV. Starptautisko attiecību pētījumi veidojās gan nacionālo valstu interesēs, gan valdību paspārnēs, tādēļ nebija viegli šajos pētījumos iekļaut dzimtes perspektīvas. Valstu valdības interesējās kā to diplomātiskās stratēģijas ietekmēs dzimšu hierarhiju vai pozīciju dažādos reģionos. Attiecību analīze vairāk koncentrējās uz vīriešu, varas un konfliktu pasauli, kurā karošanu uzskatīja par priviliģētu nodarbošanos.

Tai pašā laikā tūlītēja „ sieviešu aspekta” iekļaušana attiecību pētījumos nevarēja būt produktīva, jo tikai vien datu savākšanai par sieviešu līdzdalību ekonomiskajos procesos aizstāja un arī šodien aizstāj dzimumu nelīdztiesības cēloņu analīzi. Pētījumus pavada maldīga pārliecība, ja sievietes iegūtu aizliegtās tiesības, dzimumu nevienlīdzība izzustu pati no sevis. Estere Boserupa grāmatā „Sieviešu loma ekonomiskajā attīstībā” parādīja, ka daiļā dzimuma pārstāves veica 60 – 80 % lauksaimniecības darba Āfrikā un Āzijā un vairāk kā 40 % – Latīņamerikā. Tomēr starptautisko attiecību pētnieki ignorēja šos faktus, jo uzskatīja, ka sievietes mazattīstītajās valstīs vienīgi iesaistījās mājsaimniecības darbos, tādēļ nespēja saskatīt, ka viņu ekonomiskās pozīcijas dažādās pasaules vietās atšķīrās un atšķirībām piemita liela nozīme veiksmīgas sociālas politikas īstenošanā.

Feministiskā kritika norādīja, ka šādu pārpratumu cēlonis bija starptautisko attiecību pētījumu metožu sistēma, kas nespēja piedāvāt līdzvērtīgus politiskos ieteikumus. Šo feministisko pieeju, kas uzsvēra dzimtes aspektu un iekļāva to starptautiskos pētījumos, Saskia Sassena nosauca par „pirmo stadiju”, kur feministes centās demonstrēt, cik nozīmīga bija sieviešu līdzdalība starptautiskajos ekonomiskajos procesos. Pārstāves- Bosserup un Deere uzsvēra, ka modernie kapitālisma uzņēmumi atkarīgi no dzimšu attiecību dinamikas.

Feministisko starptautisko pētījumu „otro stadiju” raksturoja interese par rūpnieciskās ražošanas pāreju no nacionālā uz starptautisko līmenī un arvien lielāka sieviešu nodarbinātība uzņēmumos. Pētījumus dažādās „Trešās pasaules” valstīs veikušas Fernandeza- Kellija, Safa un Lima.

20.gs. 90-ajos gados starptautiskie feministiskie pētījumi atradās „trešajā stadijā”. To mērķis bija atklāt kā starptautiskie politiskie un ekonomiskie procesi ietekmēja dzimtes formulēšanos un radīja jaunas līdzdalības sistēmas. Tie analizēja gan dzimtes veidošanās lokācijas, tas ir, rūpnīcas, mēdijus, tirgus, tūrisma industriju, gan migrācijas ceļā ienestās izmaiņas dzimtes struktūrās, gan jaunu subjektivitāšu veidošanos, gan sieviešu liberālās valsts attiecības. Pētījumi centās parādīt, ka politiskās un ekonomiskās pārmaiņas konstruēja neredzama ekspluatēta sievišķība un iespēja veidot pārnacionālas identitātes un subjektivitātes. Ievērojamākās pārstāves: Ogn, Garmsuck, Pissar, Hondagneu- sotelo, Ward, Smith, Wallerstein, Saysal u.c.

Sievietes un starpvalstu attiecības

Feminisma pieeja starptautisko attiecību laukam norādīja, ka nevienlīdzīgas attiecības starp vīriešiem un sievietēm var ietekmēt valstu intereses plašā mērogā. Atšķirībā no tradicionālām metodēm, tā uzsvēra, ka starpvalstu procesi jāizskata saistībā ar iekšējām varas struktūrām un dzimumu hierarhijām. Tai pašā laikā starptautiskie ekonomiskie un politiskie procesi ietekmēja ne tikai sievietes kā objektus, bet arī kā aktīvas līdzdalībnieces, kas piedalījās un garantēja kontaktus ar citām zemēm. Piemēram, tirdzniecības tīklu un tūrisma industrijas attīstība bija atkarīga arī no sievietēm, valstu valdības izmantoja daiļā dzimuma pārstāves, kas nodrošināja seksuālos pakalpojumus karavīriem, algoja prostitūtas, kas sniedza pakalpojumus ārvalstu speciālistiem. Tas liecināja, ka nereti sievietes ar savu ķermeņu palīdzību nodrošināja veiksmīgas starpvalstu attiecības. Feministiskie pētījumi rādīja, ka šie procesi kalpoja kā atjaunotas tradicionālas normas.

Lai gan vairākas feministes izteica cerību, ka nacionālo valstu līdzdalība globālos procesos, iespējams, ienesīs gaidīto dzimumu līdztiesību, tomēr realitāte rādīja, ka starptautiskā ražošana un kapitāls patiesībā cieši saistīti ar nacionālisma uzplaukumu. Globalizācijas procesi gan ienesa demokrātijas vērtības, gan restaurēja priekšstatus par sievietēm kā lētu darbaspēku un norādīja uz tiešu sieviešu darbu seksualizāciju.

Sievietes globalizācija tirgū

Pētījumi liecina, ka globālie attīstības tīkli 20.gs. 90-ajos gados kļuvuši par noteicošiem sievietes ikdienas dzīvē, tādēļ feministiskie pētījumi pievēršas tieši starptautiskām ekonomiskām un politiskām tendencēm. Tie rādīja, ka sievietes globālajās politiskās un ekonomiskajās varas pozīcijās iesaistās atšķirīgi. Mohanti uzsvēra, ka sievietēm atvēlētas divas iespējas- patērētāja vai strādnieka pozīcija atkarībā no viņas atrašanās nevienlīdzīgajā varas sistēmā. Autore uzsvēra, ka galvenokārt Rietumvalstu vājā dzimuma intereses tika regulētas un definētas, balstoties uz sociālās šķiras un patēriņa iespējām. Noteikti produkti pasaules tirgū orientēti uz īpašām sieviešu grupām, piemēram, vidusšķiras mājsaimniecēm.

Kā redzams, starptautiskais tirgus konstruēja sievietes identitāti kā patēriņa uzvedības elementu. Tas piedāvāja daiļā dzimuma pārstāvēm ne tikai produktu, bet arī visdažādākā satura identitātes. Feministiskie pētījumi pievērsa uzmanību tām etniskām grupām, rasēm, seksualitātes identitātēm, kas tika pārdotas kopā ar produktiem, kuras grupas izvirzītas priekšplānā kā priviliģētās. Tie pierādīja, ka par strādniecēm darbojās Otrās un Trešās pasaules valstu sievietes, bet kā patērētājas bija augstāko valstu dāmas, izteica aizspriedumus, ka Austrumu strādnieki ir zemi atalgoti un neaizsargāti, viedokli, ka pazemīgās un pakļāvīgās Astrumu un Dienvidu zemju sievietes tēls izmantots, lai attaisnotu Rietumu un Ziemeļu korporāciju politiku attiecībā pret strādniecēm. Vairāki pētījumi rādīja, ka sievietes nereti strādāja 19.gs. beigu apstākļos- 12-14 stundas, sliktos apstākļos, par zemu samaksu, vīriešu pakļautībā.

Seksisms

Seksisms nav sinonīms vārdam seksualitāte. Tas nenozīmē arī pārspīlētu dzimumtieksmi. Arī seksa māniju ne. Seksisms ir parādība, kam vistiešākā saistība ar sabiedriskiem procesiem un sabiedrisko domu. Seksisms ir attieksme. Diezgan netverami definējams un diezgan slidens jautājums. Par to kā par globālu sabiedrības problēmu runā visā pasaulē (jāteic gan, ka ne visur ar vienādu intensitāti), bieži uzsverot seksisma radniecību ar rasismu: rasismā cilvēkus šķiro pēc ārējām rases pazīmēm, seksismā – pēc dzimumatšķirībām.

Sākotnēji jēdziens „seksisms” tika lietots, lai apzīmētu diskriminējošu attieksmi pret sievieti, kad tiek izvērtētas un prognozētas nevis personības individuālās kvalitātes, bet gan atbilstība dzimumstereotipiem: „Nu, ko tad citu sagaidīsi no sievietes.” Taču mūsdienu situācijā arvien biežāk izskan: „Nu, ko tad jūs gribat – vīrietis.”

Seksisms, pirmkārt, ir pārliecība, ka paša dzimums ir pārāks par otru. Otrkārt – uzskats, ka dzimums ir galvenā kategorija, kas nosaka gan cilvēka īpašības, gan prāta spējas, gan attīstības iespējas un vietu, kas viņam jāieņem sabiedrībā, proti – sociālās lomas, kuras pildīt viņam pienāktos vai — tieši otrādi – nepienāktos. Uzskats, ka, piedzimstot par sievieti vai vīrieti, tu jau saņem gatavu dzīves scenāriju, kurā tavai brīva un radoša cilvēka izvēlei nav vietas. Un vēl seksisms ir norādīt uz kāda cilvēka trūkumiem – zināšanās, profesionālajā darbībā, saskarsmē, rakstura īpašībās – un pamatot to ar viņa dzimumam raksturīgām īpatnībām.

Tradicionāli par seksismu runā kā par sievietes diskrimināciju, taču pēdējos pārdesmit gadus dažkārt to piemin, arī runājot par vīrieša vietu kādā sabiedrības daļā. Un tas ir tikai loģiski – sadzīviskā līmenī abu dzimumu lomas ir pakļautas stereotipiem un aizspriedumiem. Un izrādās, sabiedrība ne visur un ne vienmēr ar cieņu uzlūko arī vīrieša brīvu izvēli dzīvot tādu dzīvi, kādu viņš uzskatītu par pareizu.