Neoklasicisms 1750 – 1830

19. gs. nestabilitātes laikā Francijā mākslas mērķu un līdzekļu izpratnes ziņā valdīja neiedomājams haoss. Revolūcija bija izraisījusi tik dziļas izmaiņas dzīvē, ka tālaika meistari nespēja izstrādāt kopīgu estētisku pamatu. Š. Bodlērs rezumēja situāciju šādiem vārdiem: „Mums nav skolas, citiem vārdiem sakot – ticības.”

Franču revolūcija bija laiks, kad tās līdzdalībnieki mēģināja no jauna ietērpties pagājušajās un par klasiskām dēvētajās „dzīves formās”. Šī revolūcija visas norises mēģināja ietērpt kostīmos, orientējoties pēc gallu dvēselei piemītošās pietātes pret latīņu formu (pret grieķiskajām formām cieņa bija daudz mazāka). Tālaika ap

p
pziņā „romieši” un „republikāņi” bija identi jēdzieni. Visur tika izvietotas „brīvības varoņu” Bruta, Senekas, Katona un citu skulptūras. Lafajetu sauca par Scipio Americanus. Jakobīņu savos valstiskajos un saimnieciskajos pasākumos nemitīgi atsaucās uz Romu un Spartu, viņu pazīme bija „frīgiešu mice” (le bonnet rouge) – antīkas formas, sarkana vilnas aube. Francijas republikas oficiālais apzīmējums bija „R.F.”, kas bija darināts pēc romiešu „S.P.Q.R.” (senatus poulus que Romanus).

Jaunos mēnešu nosaukumus un jauno leksiku „aizņēmās” no antīkās pasaules: ražas mēnesi bija mesidors, tveices – termidors, auglības –
fruktidors, miglas – brimērs u.tml.; Holande pārtapa par Batāviju, Šveice – Helvēciju, Dženova – Ligūriju, Neapole – Partenopeju. Babefs par savu priekšvārdu izvēlējās Gracchus. „Antīkas” kļuva arī spēļu kārtis: pīķa kalpu sauca par Publicus Decuis Mus. „Meisidora stils” jaunajā celtniecības praksē demonstrēja tikai taisnas fo
o
ormas. Arī Napoleons nodarbojās ar klasiskām reminiscencēm, no jauna ieviešot vārdus tribunat, sénat, plébiscite, kā arī sākumā dēvējot sevi par konsulu, vēlāk – par imperatoru. Viņš ar savu pavēli ieviesa armijas simbolikā romiešu ērgli un atdarināja imperatora Augusta ārišķības. Arī savā iekšpolitikā un ārpolitikā viņš tiecās līdzināties romiešu imperatoriem ar savu nivelējošo civilo pārvaldi un pretoriāņu gvardi; savus pakļautos viņš romiešu garā dēvēja par „sabiedrotajiem”.

Pats par sevi saprotams, ka klasikas gars aptvēra visas mākslas. Francijā visietekmīgākais mākslinieks bija Ž. L. Davids, kura darbi pirmo reiz arheoloģiski korekti attēloja antīkos ieročus, rīkus, galvassegas un frizūras. Šie darbi tika bija auksti un patētiski angažēti, tukšas antīkās retorikas pilni: tikumība, brīvība, tēvija u.tml. viņš gleznoja arī laikabiedrus: Marata nogalināšanu, Napoleonu kā ģenerāli vai imperatoru u.c. No
o
o viņa darbiem staroja latīniskā skaidrība, romiskā enerģija un noteiktība, viņš precīzi attēloja gaismu un kustību. „Gotika” tajos laiks nozīmēja barbarismu un rupjību. Ievērojams sava laika speciālists tēlotājmākslas jomā H. Meiers 1799. g. žurnālā „Propyläen” lappusēs rakstīja ka gotisko celtņu apskate pamudina „nicināt visus, kas radījuši tādus darbus”.

Pēc klasicisma parauga par modes nodarbību kļuva arheoloģija. Luvrā – Musée Central, vēlāk Musée Nepoléon – krājās salaupītie antīkie priekšmeti no visām iekarotajām zemēm. 1806. g. sāka atrakt Pompejus. Angļu vēsturnieks lords Elgins nogādāja Partenona skulptūras Londonā, va
a
alsts tās nopirka Britu muzejam. Taču patiesais pamatlicējs zinātnei par senatni bija F. A. Volfs, kas pirmais to definēja kā „pašas cilvēces vissenākās senatnes izpēti”.

Tādējādi daudzi mākslinieki revolūcijas laikā vērsās pie pagātnes mantojuma, lai iemācītos pareizi veidot to, ko Engrs nosauca par „cilvēka figūras pilnīgu tipu”, reālistiski attēloja apģērba ieloces, pilnveidoja „klasiskos” žestus. Kaut arī viņi pasludināja sevi par antīkās Grieķijas un tās humānistiskā gara mantiniekiem, viņus vairāk interesēja klasiskās glezniecības formas, nevis klasiskie priekšstati par dabu un cilvēku. Viņu klasicisms bija vairāk formāls nekā saturisks.

Neoklasicisms ieguldīja savu darbu antīkajos sižetos citu, neklasisku jēgu, kas attiecās uz laikabiedriem, bet ļoti reti pievērsās tālaika dzīvei tieši. Kritiķis P. Senviktors rakstīja: „Mēs dodam priekšroku svētajai birzij, kur klīst fauni, mežam, kur strādā malkas cirtēji; grieķu avotam, kur plunčājās nimfas, flāmu dīķim, kur peldas pīles.”

Neoklasicisma glezniecība balstījās uz zīmējumu, kurā Engrs bija patiess meistars, nevis uz krāsu. Engra slavenais izteiciens pauda domu, ka „pat dūmi ir jāattēlo ar līnijas palīdzību”, krāsa viņa izpratnē ir tikai papildu „rotājums gleznā”.

Galu galā klasicisti radīja verdziski atdarinošu stilu, kurā kāds kritiķis 1848. g. definēja kā „precīzu nebūtisko detaļu atveidojumu”. Publika prasīja no glezniecības „redzes ilūziju”, proti, iluzoru reālās pasaules atainojumu uz audekla.

Leave a Comment