Kas ir filosofija?
Jēdziens filosofija ir cēlies no grieķu valodas vārdiem: philein, kas nozīmē mīlēt un vārda sophia, kas nozīmē gudrība. Tātad filosofija ir gudrības mīlestība. Gudrības mīlestība liek allaž meklēt nezināmo. Nevis iegūtās zināšanas ir tas , ar ko sākas filosofija , bet gan mēģinājums iedziļināties nezināmajā. Filosofija ir bezgalīgs ceļš no nezināšanas uz apskaidrību. Vienu no filosofijas pamatprincipiem ir izteicis Sokrats: “Es zinu, ka nezinu neko.” Tas ir pamats, lai domāšana virzītos uz priekšu un nepaliktu apšaubāmu atziņu gūstā. Filosofija sākas ar jautājumiem, nevis ar atbildēm uz tiem. Jautājumi ir svarīgāki par atbildēm , jo uzdodot jautājumus cilvēks sāk lauzties ārā no nezināšanas un sāk saprast, par ko tiek jautāts.
Platona atbilde uz jautājumu, kas ir filosofija? Filosofijas priekšmetu nosaka jautājumu loks, par kuriem tā interesējas. Viens no pirmajiem filosofiskajā ziņā visplašākajiem jautājumiem ir sengrieķu filosofa Parenīda jautājums: kāpēc ir esamība un nevis nekas? Iepazīstoties ar šo jautājumu, var redzēt, ka filosofus interesē “esamība” un “nekas” un to savstarpējās attiecības. Ko nozīmē esamība? Vai tas viss, kas ir ap mums ir esamība? Vai tad kad cilvēks interesējas par kokiem, zvēriem, politiku, mājsaimniecību, ceļiem utt., viņš interesējas par esamību un tver to? Atbilde uz šo jautājumu nevar būt tik vienkārša, jo tad filosofija būtu visu priekšstatu un zināšanu summa par mums apkārt esošo pasauli. Taču tā tas nevar būt, jo tad filosofija nebūtu pati par sevi. Filosofija nodarbojas ar esamību, taču nebūt ne viss, kas mums rādās ir esamība. Lielākoties mums rādas šķietamība.
Šķietamība ir starpstāvoklis starp starp esamību un pilnvērtīgu esamību. Cilvēki uztver skaisto, piemēram, skatoties uz rozi, kas atrodas acu priekšā vāzē uz galda. Viņi redz rozi, bet pašu skaistumu nesaskata, jo tad vajadzētu redzēt skaistuma būtību un saprast, ka konkrētā roze uz galda – iespējams – ir tikai viena konkrēta izpausme, nevis pats skaistums, tātad tikai skaistuma šķietamība. Cilvēki novērtē labus un ļaunus darbus, taču labā būtību nesaskata. Tāpēc bieži gadās tā, ka vienreiz par labu tiek uzskatīta viena veida rīcība, otreiz cita. Cilvēkiem trūkst stingru un noteiktu ideju par to, kas ir būtisks un kas ir nebūtisks. Filosofi uzskata, ka pareizāk būtu atzīt, ka neko nezini un ne par ko nevari būt drošs, nevis apgalvot, ka katru mirkli zini patiesību un saskati būtisko. Atzīšanās neziņā ved uz dziļāku patiesību nekā virspusēji apgalvojumi.
Filosofija pēc Platona domām, nepakļaujas šķituma pasaulei. Taču arī filosofiem patiesība tik vienkārši nedodas rokā. Nepietiek tikai sevi nosaukt par filosofu, lai uzreiz saskatītu būtību. Arī filosofi maldās šajā šķitumu pilnajā pasaulē, tomēr domu gaitai, ko attīsta filosofija, ir daudz lielākas iespējas tuvoties patiesībai nekā tām pārdomām, kuras dzirdamas tirgū, uz ielas un citās sabiedriskās vietās.
Ja filosofija kā doma par patiesību rodas pašam sevī pēc ilgstošas nodarbošanās ar būtības meklējumiem, tad ir saprotams, ka filosofisko domu nevar kādam citam vienkārši pastāstīt un nodot tālāk. Lai saprastu un pieņemtu šo filosofisko domu, ir nepieciešams noiet to pašu ceļu un pārdzīvot to pašu domāšanas pieredzi, kuru pārdzīvojis domātājs. Vācu rakstnieks Hermanis Hese pauž atziņu, ka “Gudrību nevar tālāk nodot. Gudrība, kuru cenšas nodot citam, vienmēr līdzinās muļķībai.”
Martina Heidegera atbilde uz jautājumu, kas ir filosofija. Rakstā “Kas tas ir filosofija?” Heidegers saka, ka jautājot, kas ir filosofija, mēs runājam par filosofiju. Tādejādi cilvēki grib it kā pacelties virs filosofijas, būt tās ārpusē. Bet jautāšanas mērķis ir “ieiet iekšā” filosofijā, piedalīties, rīkoties saskaņā ar to.
Heidegers pievērš uzmanību tam, ka filosofija, kura piedzima senajā Grieķijā, nosaka ne tikai mūsu domāšanas veidu un vēstures virzību, bet arī veidu, kā mēs uzdodam jautājumus. Viens no parastākajiem jautājumiem skan – kas tas ir? Kā uz to mēdz atbildēt? Mūsu domāšanas loģika ir šāda: kaut kam, par ko tiek jautāts, atbildē tiek dots vārds. Piemēram, jautāts tiek par kaut ko tālumā: kas tas ir? Atbilde var būt: tas ir koks. Cilvēki savā domāšanā parasti ar šādu atbildi ir apmierināti, lai gan, ja tā labāk padomā, būtu jāatzīst, ka pateikts ir tikai kāda priekšmeta nosaukums. Bet var jautāt tālāk: kas tas ir, ko mēs saucam par koku? Pēc šāda jautājuma cilvēki apmulst, jo grib iztikt ar atbildi – koks taču ir koks. Jautājums “kas tas ir?” ved mūs pa noteiktu ceļu, raksta Heidegers. Pats jautājuma veids, kādā tas ir uzdots, jau ir domāšanas ceļš. Jautājumu “kas tas ir?” parasti devē par jautājumu, kas vaicā par lietas būtību. Jautājums “kas ir skaistais?” vaicā par skaistā būtību. Jautājumi “kas ir labais?” vai “kas ir patiesība?” vaicā par labā vai patiesā būtību. Raksturīgi, ka par būtību cilvēki mēdz interesēties tad, kad kaut kas ir kļuvis neskaidrs, tumšs, apšaubāms. Šaubas ir filosofešanas priekšnoteikums. Kad liekas, ka viss ir skaidrs, par būtību parasti nejautā.Tas ir iemesls tam, kāpēc mēs tik bieži nonākam šķietamības varā.
Heidegera skaidrojums aizved mūs pie neparastiem filosofiskiem jēdzieniem: būt atbilstīgam un logoss. Logos ir viens no sengrieķu filosofijas centrālajiem jēdzieniem. Viennozīmīga tulkojuma šim jēdzienam nav, jo tas satura ziņā ir ļoti ietilpīgs. Logoss var nozīmēt kosmosa likumu, vārdu, jēdzienu, jēgu, spriedumu, pamatu, runu, prātu utt. Pēc Heidegera domām: runājot filosofiski , jāatbilst logosam. (Jādomā saskaņā ar logosu)
Heidegers atzīst, ka pārdomas par esamību bagātīgi ietveras filosofijas vēsturē. Tomēr viņš iesaka uz to nepaļauties. Viņš aicina uz destrukciju (noārdīšana) Ar destrukciju viņš nedomā pilnīgu filosofijas vēstures noliegšanu, citu filosofu atziņu neatzīšanu, teoriju sagraušanu, bet gan uzmanīgu un šaubpilnu attieksmi pret domāšanas tradīcijām, kas mūs pavisam nemanot pārņēmušas savā varā. Hedegers ar to grib pateikt, ka vienmēr domāsim paši, nepaļausimies uz citiem, lai arī kādas autoritātes tie būtu!”
Filosofija kā reliģijas satāvdaļa.
Senās Indijas filozofijā doma attīstījās izveidojoties vēdām . Upanišadā ( ceturtā daļa no vēdām ) parādās materiālisms un ideālisms . Līdz ar to pirmā gada tūkstotī sāka veidoties filozofiskās skolas , ortodoksālās skolas , kas atzīst veidu autoritāti , neortodoksālās skolas , kuras neatzīst Veidas .
Budisms ( veidojies pirms mūsu ēras 5. –6. gadsimtā ) filozofiskās mācības pamatlicējs Buda (reāls cilvēks , maharadžas dēls , kurš pamet mājas un klīst pa Indiju un dzīves beigās uzraksta dzīves mācību . Viņa mācība izplatās šidru vidū , kaut pati mācība bija pret Veidām.) Buda saka : dzīve ir vienas ciešanas un pastāv ciešanu cēlonis , pastāv iespēja pārtraukt šīs ciešanas cilvēkam vēl esot , lai to izdarītu jābūt pareizam dzīves veidam , uzvedībai , runai, spējai koncentrēties.
Budisms Indijā ir izplatīts tāpēc , ka brahmaņi necentās ierobežot budismu , jo tas sludināja pakļāvību , pakļaušanos un izplatās uz austrumiem .
Joga (spēja koncentrēties ) . Joga izveido mācību par dzīvi , kā pareizi ēst , pareizi elpot . Pasaule pulsē četrdaļīgā taktī , kas saistīts ar koncentrēšanos un gara atbrīvošanu no ķermeņa , kas notiek skolotāja uzraudzībā , jo garu atdabūt atpakaļ ķermenī ir diezgan sarežģīti .Jogas mācībā Dievs ir tikai teorētiski ,visa enerģija nāk no kosmosa ( saules).
Ķīnas filozofiskās domas attīstība.( 6.-5.Gadsimts pirms mūsu ēras) Ķīnā tanī laikā pastāv mistiskais un progresīvais virziens .
Ideālistu pārstāvis Konfūcijs saka , ka cilvēks atkarīgs no augstākas varas un šī vara atrodama debesīs . Visi cilvēki uz pasaules piedzimst vienādi , bet atšķiras viņu audzināšanas process . Lai cilvēks apgūtu , ko jaunu ,viņam jāstudē iepriekšējais , bet mācoties bez saprašanas tā ir tāda pati nejēdzība kā būt bez zināšanām vispār . Konfūcija skolnieks Mendzī uzskata , ka cilvēki no dzimšanas ir labsirdīgi un katram cilvēkam ir četras īpašības : jūtas , spēja pārdzīvot , kauna jūtas , un kautrīgums . Ar šīm īpašībām cilvēks spēj atšķirt patiesību un melus . Bet sabiedrība atstāj iespaidu uz cilvēku un tādēļ cilvēki zaudē savas īpašības .