Jaunlatviešu kustība
Uzlabojoties zemnieku saimnieciskajam stāvoklim, mainoties sociālajiem apstākļiem un pieaugot izglītības līmenim, cēlās latviešu zemnieku pašapziņa un radās savas tautības apziņa. Ierastās pazemības vietā arvien biežāk kungi sastapās ar vienkāršās tautas lepnumu. Muižniecība žēlojās, ka zemnieki palikuši “augstprātīgi un spītīgi”. Savas tautībasapzināšanos un tautas pašlepnuma jūtu veidošanās laikmetu 19. gs. Otrajā pusē, kad notika latviešu izglītības un kultūras dzīves aktivizēšanās un saimnieciskā nostiprināšanās, Latvijas vēstures literatūrā dēvē par latviešu tautas nacionālo atmodu. Daļa vācbaltu aristokrātijas un garīdzniecības šim procesam pretojās, cenšoties nepieļaut zemnieku saimniecisko patstāvību. Nebija iespējas iegūt ģimnāzijas un uagstāko izglītību latviešu valodā, un daudzi spējīgākie jaunieši, kuriem izdevās iegūt labu izglītibu, pārvācojās. Irlavas un Valmieras skolotāju semināriem, kur gatavoja tautskolotājus latviešu skolām, nācās pārdzīvot niknus muižniecības uzbrukumus lantāgu sesijās. Tajā laikā vārds “latvietis” vācbaltu izpratnē apzīmēja zemnieku kārtu, nevis tautību. Tautas atmodai pamatus bija likusi brāļu draudžu kustība Vidzemē, kā arī izglītības iespēju paplašināšanās un progresīvās ietekmes no Rietumeiropas. Liela nozīme bija latviešu tautas saglabātajām kultūras tradīcijām. Latviešu dainas radīja interesi vācbaltu inteliģencē jau 17. gs.; 18. gs. daļa vācbaltu kultūras darbinieku izturējās pret tām augstprātīgi. Vecais Stenders dainas uzskatīja par “blēņu dziesmām” un to vietā centās ieviest savas ziņģes. Neredzīgais Indriķis turpināja Stendera darbu, sacerēdams ziņģes. Abu dzejnieku veikums bija diezgan pieticīgs, tomēr viņi radīja pamatu latviešu dzejas tradīcijām. Johans Gotfrīds Herders latviešu dainas vērtēja ļoti audstu un daļu no tām publicēja kopā ar citu tautu folkloras vērtībām. Ar Herdera publikāciju palīdzību dainas iepazina lielais vācu dzejnieks Gēte, kurš tās nosauca par dārgakmeņiem. 19. gs. latviešu dainas sāka izzust no ļaužu atmiņas, un folkloras vācējiem bija jāveic milzīgs darbs, lai šīs kultūras bagātības saglabātu nākamajām paaudzēm. Herdera iespaidālatviešu tautasdziesmas sāka vākt arī citi literāti – A. Bergmanis, G. Bitners, J. Sproģis. Ar Latvijas vēstures un etnogrāfiskā materiāla apzināšanu nodarbojās arī F. Krūze un A. Bīlenšteins. Mācītājs K. Vatsons aizsāka latviešu žurnālistiku, 1822. g. izdodot pirmo nedēļas avīzi latviešu valodā “Latviešu Avīzes”. Kaut arī daļa vācbaltu inteliģences sekm`wja latviesū zemnieku bērnu izglītošanu, vēl 19. gs. dominēja uzskats, ka latviešiem lemts palikt vienkāršiem un pieticīgiem lauku iedzīvotājiem ar vājām izedzēm pievienoties Eiropas kultūras tautām. Jaunlatviešu priekšgājēji E. Dinsberģis, A. Leitāns, J. Cimze un citi nenostājās opozīcijā, bet kopā ar vācbaltu progresīvo daļu propagandēja apgaismības ietekmē radušās idejas. Var teikt , ka vācbaltu inteliģence pati radīja sev opozīciju jaunlatviešu veidolā. Šī opozīcija galvenokārt bija vērsta pret konservatīvajām vācu muižniecības aprindām.
Aleksandra 1 laikā tika atjaunota Tērbatas Universitāte kā pirmā augstskola Krievijas Baltijas guberņās. Tur mācijās arī daudzi latviešu izcelsmes stydenti, kuri vēlāk kļuva par tautas atmodas vadītājiem. Pretēji vairākumam latviešu studentu, kuri, iegūstot izglītību, sarāva saites ar savu tautu, K. Valdemārs ar domubiedriem noorganizēja latviešu pulciņu. Šajā pulciņā darbojās tādi plaši pazīstami tautas atmodas darbinieki kā J. Alunāns un K. Barons. Viņi publicēja savus rakstua “Mājas Viesī”. Latvijā izplatīti un populāri bija lasāmie kalendāri nu gadagrāmatas. Šos izdevumus, kā arī lakrakstus varēja atrast gandrīz karā lauku mājā. Lasītprasmes līmenis 19. gs. Latviešu zemnieku vidū bija ļoti augsts – jau 18. gs. Beigās 63% Vidzemes latviešu prata lasīt. 1768. g. tika publicēts pirmais periodioskais izdevums latviešu valodā “Latviešu Ārste”, bet 1797. g. Jelgavā pirmais žurnāls “Latviska Gada Grāmata”. Pirmais regulārais laikraksts “Latviešu Avīzes’ ar progresīvo vācu mācītāju atbalstu 1822. g. nāca klajā Jelgavā. Īsu laiku iznāca mācītāja H. Treija “Tas Latviešu Ļaužu Draugs”, līzd valdība apturēja tā izdošanu. No 1856. g. Rīgā iznāca “Mājas Viesis”. “Mājas Viesī” latvietības apziņa tika īpaši izcelta, līdz konservatīvās vācbaltu aprindas izdarīja nopietnu spiedienu uz redakciju. Visradikālākās bija ‘Pēterburgas Avīzēs’’, kas sāka iznākt 1862. g. Tās vismērķtiecīgāk rosināja latviešus uz aktīvu saimniecisku darbību, izglītošanos un turēšanos pie savas tautas. ‘PēterburgasAvīzes” veidoja K. Valdemārs, K. Barons, J. Alunāns, K. Biezbārdis. Pret ‘Pēterburgas Avīzēm” nikni vērsās latviešu tautas centienu pretinieki, nodbinot stingru cenzūru.
Krišjānim Valdemāram bija visnozīmīgākā loma nacionālajā atmodā kā ekonomistam. Viņš centās panākt latviešu saimnieciskās iniciatīvas attīstību – rosināja zemniekus iepirkt zemi un mājas, mudināja latviešus peivērsties jūras tirdzniecībai, sekmēja jūrskolu atvēršanu Latvijā, finansēja ‘Pēterburgas Avīzes”.
Apzīmējums “jaunlatvieši” aizgūts no vācu ‘vētru un zdiņu” laikmeta, kura ideologs bija arī vācu filozofs Herberts, kas servatīvās aprindas, nostājoties pret nacionālo atmodu, ieteica nesapņot par ‘Jauno Latviju’ (“Jaunā Vācija” bija šī laikmeta vācu literātu kustība, kas uzstājās par vienotas nacionālas valsts radīšanu Vācijā). Par jaunlatviešiem latviešu nacionālās inteliģences darbiniekus nosauca mācītājs G. Braže. K. Valdemārs un viņa sekotāji ar lepnumu pieņēma šo vārdu. Ievērojamākie jaunlatvieši bija tautsaimnieks K.Valdemārs, dainu apkopotājs un literāts K.Barons, literāts J.Alunāns, ārsts J.Jurjāns un citi. Rīgā aktīvi darbojās J.Caunītis, K.Biezbārdis, B.Dīriķis. Aktīvākie jaunlatvieši par savu darbību tika izsūtīti trimdā. 1868.g. jaunlatiešiem tomēr izdevās nodibināt Rīgas Latviešu biedrību. Šajā laikā par atmodas līberiem kļuva B.Dīriķis, J.Baumanis, R.Tomsons, A.Vēbers, F. Veinbergs, K.Kalniņš. Ļoti ievērojama loma nacionālās apziņas veidošanā bija skolotājam Atim Kronvaldam. Savu darbību uzsāka “latviešu teātra tēvs” Ā.Alunāns.
Lai arī 70. gados sākās pirmā nopietnā šķelšanās atmodas ideologu vidū (daļa no viņiem neuzskatīja par vēlamu cīnīties pret rusifikāciju), tie bija lieli kultūras uzplaukuma gadi, kas iezīmējās ar 1. vispārējiem dziesmu svētkiem, lieliem kopīgiem latviešu sarīkojumiem dažādu profesiju un sociālo slāņu pārstāvjiem ( piemēram, skolotājiem ), priekšlasījumiem Rīgas Latviešu biedrībā u.c. Tika uzsākts sistemātisks darbs tautas gara mantu vākšanā. K.Barons apkopoja dainas, A.Lerhis-Puškaitis – tautas teikas un pasakas, bet F.Brīvzemnieks vāca etnogrāfiskas ziņas. Uzplauka tautas dzeja, rakstniecība. Auseklis ( Miķelis Krogzemis ) radīja nacionālās romantikas caurstrāvotus dzejoļus. A.Pumpurs sarakstīja eposu “Lāčplēsis”. Sāka iznākt jauni preses izdevumi – B.Dīriķa “Baltijas Vēstnesis”, A.Vēbera “Balss’, Materu Jura ‘Baltijas Zemkopis’. Arī šajā jomā bija jūtama cara nacionālā politika. Tā pieļāva ierobežotu opozīciju vācbaltiem, lai sekmētu rusifikāciju, bet konservatīvos vācbaltus izmantoja , lai nepieļautu nacionālo atdzimšanu. Jaunlatviešu kustība nepanāca tās pārmaiņas, uz kurām cerēja, jo pareizi nenovērtēja lrievu slavofilu politiku. Sākās rusfikācija, kas tautas pašnoteikšanās ideju centās sagraut. Tomēr šī politika cieta krahu, jo nacionālās atmodas idejas bija dziļi iesakņojušās latviešu tautā un sagatavojušas to nacionālā valstiskuma apziņai.
Saimniecības attīstība 19.gs.
19.gs. otrājā pusē būtiski izmainijās latviešu saimnieciskais stāvoklis. Notika nopietnas sociālās izmaiņas, radās latviešu pilsonība. 19.gs. pirmajā pusē pilsētu attīstība noritēja gausi. To ietekmēja gan prifesionālo amatnieku apvievību – cunftu – pretestība rūpniecisko uzņēmumu atvēršanai, gan ieribežotā zemnieku pārvirtošanās brīvība, jo rūpniecībai vajadzēja strādniekus. Arī zemnieku pirktspēja nbadzības dēļ bija pārāk zema, lai varētu pastāvēt attīstītā tirdzniecība starp pilsētu un laukiem. Iekšējā tirdzniecība Latvijā atyīstijās gausi. Preču apmaiņa starp pilsētām un lauktie aktivizējās tikai 18.gs. otrajā pusē, kad lauksaimniecība sāka strādāt tirgum. Vēl 19.gs. pirmajā pusē lauksaimniecībā Kurzeme un Vidzemē bija vērojama krīze, jo konservatīvā vācbaltu muižniecība centās saglabāt savu lauku pārdzivojušo klaušu sistēmu un neieviesa jauninājumus lauksaimniecībā. Labības cenu krišanās Eiropas tirgos daudzām muižām radīja lielus parādus. Tikai brīvs zemes tirgus varēja atrisināt krīzes situāciju. Diemžēl landtāgs pretojās nopietnākām reformām un tikai pamazām piekāpās cara valdības un progresīvo uzņēmumu un inteliģences aprindu spiedienam.
Pēc Latvijas teritorijas pievienošanas Krievijas impērijai Rīga kļuva par vienu no tās ārējās titdzniecības centreim. Līdz 19.gs. vidum caur Rīgas ostu izveda 10 – 25 % no visa Krievijas eksporta. 18.gs. pirmajā pusē Rīgas nozīmīgākais ārējais tirdzniecības partneris bija Nīderlande, bet vēlāk to izkonkurēja Lielbritānija. 19.gs. otrajā pusē Rīgas tirdzniecības apgrozījums turpināja pieaugt.
Pilsētu , galvenokārt Rīgas uzplaukums sākās 19.gs. otrajā pusē. Tad sākās strauja sociālā noslāņošanās laukos un arvien vairāk izputināto zemnieku devās uz pilsētām. Sākoties nāju un lauku saimniecību izpirkšanai, zemnieku nelielie ietaupījumi ieplūda bankās, kuras varēja kreditēt rūpniecību un tirdzniecību. Tika ierīkoti jauni satiksmes ceļi, intensīvi būvēti dzelzceļi, palielinālās lauksaimnieku pirkspēja. Cunftu ierobežojumu atcelšana pavēra ceļu rūpniecības attīstībai. Latvieši veidoja pilsētu iedzīvotāju trūcīgāko slāni. Viņiem bija liegts nodarboties ar amatniesību un tirdzniecību. Ienācēji no laukiem varēja nodarboties ar vienkāršajiem un sliktāk atalgotajiem darbiem. 19.gs. otrajā pusē stāvoklis mainījās. Fabrikās vajadzēja arī kvalificētus strādieniekus. Srādnieki varēja uzkalpoties līdz strādnieka līmenim. Aizliegumu atcelšana deva iespēju arī latviešiem atvērt savas darbnīcas un uzsākt tirzdniecību. 19.gs. pirmajā pusē cara valdība sāka ierobežot vācu tirgotāju privilēģijas Rīgā. Ietekmi zaudēja Lielā ģilde, un par Rīgas tirgotāju galveno organizāciju kļuva Rīgas biržu komoteja.
Par pirmajiem uzkrājumiem latvieši cēla savus namus pilsētas nomalēs. Daudz zemnieku bērni ieguva labu izglītību, jo visi, kuriem līdzekļi to atļāva, varēja sūtīt savus bērnus augstskolās. Veidojās latviešu nacionālās inteliģences slānis, kas nesaplūda ar vācbaltiem un nepārkrievojās, bet kļuva par tautas garīgās un sainmieciskā dzīves vadītājiem. Bija radušies nosacījumi straujam izglītības un garīgās kultīras uzplaukumam. Vienlaikus palielinājās sociālā noslāņošanās latviešu vidū. Tā notika arī laukos, kur, izpērkot zemi un mājas, nostiprinājās saimnieku kārta. Sīkzemnieki tkko spēja nodrošināt ar iztiku savas ģimeni, bet kalpu slānim bija maz cerību tikt pie savas zemes.
Jaunā strāva
Sociālā noslāņošanās tautā radīja arvien vairāk pretrunu starp turīgajiem un trūcīgajiem. Viņu intereses, dzīvesveids, izglītības līmenis un iespējas kļuva stipri atšķirīgas. Tautas atmodas kustībā 19.gs. beigās iestājās apsīkums. Jaunlatvieši vairāk nodarbojās ar kultūras un izglītības problēmām, bet mazāk uzmanības veltīja sociālajai sfērai. Atsevišķi jaunlatvieši pievērsās arī tautsaimniecībai, bet tā nekļuva par jaunlatviešu kustības galveno jomu. Tomēr tautas vairākuma interesēs bija dzīves apstākļu uzlabošana. 19.gs. nogalē rusifikācijas rezultā pastiprinājās opozīcija pret krievu carismu. Jaunas idejiskās ietekmes nāca arī no Rietumeiropas. Sociālās vienlīdzības ideja, attīstoties industriālajai sabiedrībai, bija Eiropas sabiedriskās domas degpunktā. Sociāldemokrātijas un marksisma idejas ienāca arī Latvijā.
Eiropas literatūrā nacionālo romantismu bija nomainījis kritizētājs reālisms. Arī Latvijā literatūrā parādījās ši virziena pirmās izpausmes. Teodors Zeiferts un Jānis Jansons literatūrkritikā pauda nepieciešamību pēc lielāka saturiskuma un ideju dziļuma un noraidīja romantisku jūsmošanu un sentimentalitāti. Jaunstrāvnieki sludināja arī brīvākus ētiskos principus sabiedrībā un aizstāvēja sieviešu līdztiesību. Jaunstrāvnieki ticēja zinātnei un visur popularizēja tās jaunākos sasniegumus. Vairākums jaunstrāvnieku pieslējās materiālistiskajam pasaules azskatam. Gadsimtu mijā Jaunās strāvas uzmanības centrā nonāca sociālie jautājumi. Daudzi jaunstrāvnieki kļuva par K.Marksa mācības piekritējiem. Jaunstrāvnieki savu galveno ienaidnieku saskatīja krievu carismā. Par viņu ideju izplatītāju kļuva laikraksts “Dienas Lapa”. Kaut arī jaunstrāvniekus vajāja valsts varas iestādes, Jaunās strāvas idejas plaši izplatījās tautā, īpaši izglītotojauniešu vidū un strādniecībā. Tas radīja labvēlīgu augsni pirmo sociālistiskas ievirzes partiju dibināšanai. Pazīstamākie jaunstrāvnieki bija Rainis ( J.Pliekšāns ), Aspazija ( E.Rozenberga ), J.Jansons – Brauns, P.Stučka.
Trešā tautas atmoda
Nacionālās pretestības sagrāve un masveida represijas 40.- 50.gados, šķiet, bija apklusnājušas ne tikai atklātu, bet arī slēptu latviešu tautas protestu pret komunistisko padomju iekārtu. Cilvēki bija kļuvuši noslēgtāki, atturīgāki cits pret citu, neuzdrīkstēdamies izteikt savas domas pat darbabiedru starpā, jo it visur, pat starp labi pazīstamiem cilvēkiem, varēja atrasties kāds nodevējs. Pat ģimenēs vecāki vairījās stāstīt saviem bērniem patiesību gan par pirmajiem Latvijas neatkarības gadiem, gan par tagadējās iekārtas noziegumiem un bezjēdzībām. PSKP varēja justies apmierināta – latvieši pacietīgi, nekurnēdami, vismaz neizrādot uz āru savas domas, cēla “laimīgo sociālisma valsti”.
Un tomēr komunistiskās partijas vadoņi maldījās. Tauta bija tikai iebaidīta, bet ne samierinājusies. Tiklīdz pierima staļiniskais terors, tā sāka atskanēt arī patiesības balsis. Raksnieki un dzejnieki – Vizma Belševica, Ojārs Vācietis, Ēvalds Vilks, Visvaldis Lāms, kā arī daudzi citi – savos darbos reizēm piesardzīgāk, reizēm atklātāk sāka izteikt tautas sāpes un vēlmes.
Ar podomju dzīves īstenību, Latvijas klonizēšanu un pārkrievošanu nesamierinājās arī daudzi komunistiskās partijas biedri, kuri, picēdami marksisma-ļeņinisma teorijām, bija sekmējuši Latvijas neatkarības zaudēšanu, padomju varas nodibināšanu. 1959. Gadā staļiniskā režīma piekritēji gan atņēma šiem cilvēkiem darbības iespējas, bet ne uzskatus.
1972. gada janvārī Rietumvalstu laikrakstos un radioraidījumos parādījās tā dēvētā “ 17 latviešu komunistu vēstule “, kurā plaši bija izklāstīts PSKP unpadomju varas nežēlīgā nacionālā politika ļātvijā. Šo vēstuli bija sastādījis E. Berklavs ar dažiem domubiedriem, un tā bija adresēta citu tautu komunistiskajām un sociālistiskajām partijām. Vēstules pamatdoma bija informēt visu pasaules sabiedrību par norisēm Padomju Latvijā. “ 17 komunistu vēstulei “ bija tik liels iespaids uz pasaules sabiedrisko domu, ka 1972. Gada 21. Februārī tās saturs tika apspriests pat ASV Kongresā, līdz ar to, kaut netieši, ietekmējot PSRS un ASV attiecības.
60.-70. Gados veidojās atsevišķas pretpadomju grupas, kuras reizēm mēģināja sadarboties ar Igaunijas, Lietuvas, kā arī Krevijas disidentiem (disidents – ctādi domājošs ) . Nozīmīgākā no šādām grupām bija “ Baltijas federācija “, kas mēģināja veidot Baltijas republiku sabiedrību kopīgu saimniecisku, kultūras un politisko sadarbību, bet nodevības dēļ tika likvidēta, pirma vēl bija uzsākusi plašāku darbību. Šīs grupas vadītāji- Viktors Kalniņš un Gunārs Rodetika notiesāti ar 15 gadiem cietumā.
70. gadu beigās sāka veidoties Latvijas Neatkarības Kustība, Latviešu Kristīgi demokrātiskā savienība, kā arī Latviešu Demokrātiskā jaunatnes apvienība. Šīs grupas rakstīja dažus uzsaukumus, izplatīja informāciju, kas vēstīja par oatieso stāvokli Padomju Savienībā, kā arī Rietumvalstīs, tomēr kaut cik nozīmīga šo grupu darbība neizvērsās, bet – atklātas tās arī netika. Ilgāku laiku drošības dienests nespēja atklāt arī Latvijas Sociāldemokrātijas darbiniekus, kureim jau bija samērā cieši sakari ar ārvalstu latviešu sociāldemokrātiskajām organizācijām. Tikai 1981. gadā LSD vadījtāji Juris Būmeistars un Dainis Lisments tka izsekoti un arestēti.
Nevar nepieminēt atseviščos, ārpus organizācijām esošos nacionālos patriotus. Tā, piemēram, literāte, tulkotāja Maija Silmale tika sodīta 1951. gadā par dalību tā sauktajā “ franču grupā “. Šajā grupā apvienojās literāti un mākslinieki, lai pārspriestu franču ( tātad Rietumvalstu ) kultūras jautājumus. Ints Cālītis par “ nepareizu domāšanu “ tika tiesāts trīs reizes – 1948., 1958. un 1983. gadā, ieslodzījumā pavadot kopumā 17 gadus. Dzejnieks Knuts Skujenieks ieslodzījumā pavadīja septiņus gadus, savukārt skolotājs un aktīvs komjaunatnes darbinieks Jānis Jahimovičs, protestējot pret padomju karaspēka ieviešanu Afganistānā, nokļuva psihiatriskajā slimnīcā. Ievīrojamākais no šī perioda disidentiem bija Gunārs Astra, tiesāts par “ pretpadomju “ literatūras glbāšanu un izplatīšanu divas reizes : 1961. un 1983. gada 15. decembrī G. Astras tā sauktais “ pēdējais vārds “ tiesas sēdē, viņa draugu pierakstīts un izplatīts ārzemju presē, bija barga apsūdzība komunistiskajai partijai un padomju režīmam. Padomju cietumu sistēma sagrāva šī latviešu patriota veselību : dažus mēnešus pēc atbrīvošanas, 1988. gadā nesagaidījis savu centienu piepildījumu, viņš aizgāja viņpasaulē.
Latvijas tautas vairākums maz ko zināja par šo patriotu darbību. Presē tikai retumis parādījās nesaudzīga kritika par kāda literāta darbiem, kuri “ nenomelnojot padomju dzīves īstenībe “, pakļaujoties “ buržuāziskam nacionnālismam “. Tāpat parādījās arī ziņojumi par “ ārvalstu izlūkdienestu aģentiem, kas graujot sociālistisko iekārtu.
Paplašinoties starptautiskajiem sakariem, lai kā tos traucēja drošības dienesta darbinieki, Latvijā aizvien vairāk kļuva zināms par patieso Padomju Savienības politisko un ekanomisko stāvokli, par starptautiskajiem līgumiem, kurus padomju valdība parakstīja, bet slēpa no savas tautas. Tā, piemēram, 1975. gadā Somijas galvaspilsētā Helsinkos notika Eiropas drošības un sadarbības apspriedes noslēguma sēde, kurā Rietumvalstis un PSRS apņēmās ievērot arī valstu suverēnās vienlīdzības un suverēnās tiesības principu, varas vai varas draudu nepielietošanas principu, paziņoja, ka respektēs civēktiesības un pamatbrīvības, tautu līdztiesību un tautu tiesības pašam lemt savu likteni, kā arī godprātīgi pildīs starptautiskās saistības.
Pēc Gorbačova izsludinātā un iesāktā “ pārbūves un atklātības kursa “ gan pasaules sabiedrība, gan sociālisma valstis cerēja, ka Padomju Savienībā sāksies pozitīvas pārmaiņas arī attiecībā uz tās atsevišķo republiku kaut vai nelielu patstāvību.
1986. gada jūlijā Liepājā trīs cilvēki – Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss – uzsāka darbību, lai atkal pievērstu uzmanību Padomju Savienības vadības vārdu un darbu nesakritībai. Savu grupu viņi nosauca par “ Helsinki 86 “. Šis nosaukums norādīja uz Helsinku vienošanās Nobeiguma aktā ietvertajiem primsipiem, kā arī uz to, ka vēl līdz 1986. gadam šie principi PSRS netiek ievēroti. Par savu uzdevumu grupa “Helsinki – 86“ uzskatīja pienākumu informēt cilvēkus par Helsinku vienošanās pārkāpumu gadījumiem varas iestādēs un sabiedrībā ar vietējo masu informācijas līdzekļu starpniecību, bet, ja tas nav iespējams, – ar jebkuriem citiem informācijas līdzekļiem. Īsā laikā šai patriotiskajai grupai pievienojās aizvien vairāk dalībnieku – visdažādāko profesiju pārspāvji, starp kuriem bija arī komunistiskās partijas biedri.
Viens no pirmajiem “ Helsinku grupas “ veikumiem bija vēstule PSKP un Latvijas PSR konstitūcijas, kurās bija atzītas savienoto republiku tiesības izstāties no PSRS. Savu ideju izplatīšanai “Helsinku grupa “ ar Zviedrijas latviešu palīdzību pat izdeva žurnālu “ Auseklis “.
PSRS un PSKP vadīja M. Gorbačova aicinājums uz “ atklātību “ veicināja ne tikai atsevišķu cilvēku, slepenu vai daļēji slepenu grupu nacionālās pašapziņas atjaunošanos. Pret līdzšinējo koloniālo sistēmu, kurā visus saimnieciskos un politiskos jautājumus risināja vienīgi Maskavā, nostājās aizvien vairāk visas PSRS tautas, īpaši jautājumos, kas bija saistīti ar ekoloģiju, ar vides aizsardzību, dabas saudzēšanu. Līdzšinējās milzīgās celtnes jau bija nodarījušas neizmērojamu kaitējumu gan dabai, gan cilvēku veselībai, bet, neskatoties uz zinātnieku iebildumiem, tika veidoti un īstenoti jauni, vēl vērienīgāki celtniecības projekti. Pāvilostas apkaimē tika iecerēta atomelektrostacijas būvē, Rīgā – metro celyniecība. Daugavpilī jau 1982. gadā bija uzsākti hidroelektrostacijas būvdarbi. Visi šie objekti tika plānoti, nerēķinoties ne ar kādiem ekonomiskiem un ekoloģiskiem apsvērumiem.
Pirmie cīņā pret Maspavas diktātu iesaistījās žurnālisti Dainis Īvāns un Arturs Snips, publicēdami presē rakstus, kas norādīja uz vissavienības ministriju nesaprātīgo rīcību, projektējot un uzsākot Daugavpils HES celtniecību. Šo žurnālistu viedoklim pievienojās enerģētiķi, ģeogrāfi, biologi – visdažādāko nozaru pārstāvji. Padomju Latvijas valdība saņēma apmēram 30 tūkstošu vēstuļu, ko bija rakstījuši gan rakstnieki un zinātnieki, gan zemkopji un rūpnīcu strādnieki, gan studenti un skolēni. Vakldība bija spiesta piekāpties tautas prasībām. Īpaša komisija bioloģijas zinātnieces Ritas Kukaines vadībā nosūtīja uz Maskavu slēdzienu, ka Daugavpils HES celtniecība nav pieļaujama. Tā bija pirmā lilākā Latvijas tautas uzvara pār visvareno Maskavu.
1987. gada 28. februārī nodibinājās Vides aizsardzības klubs ( VAK ), kas panāca Rīgas metro celtniecības pārtraukšanu. Tika izvērsta cīņa pret Olaines, Ventspils, Jūrmalas un Slokas apkārtējās vides piesārņošanu. VAK pasākumi sāka “ traucēt “ lielo vissavienības uzņēmumu darbību, tādēļ Latvijas informācijas līdzekļi saņēma norādījumus, kas aizliedza publicēt materiālus par VAK darbību. Tomēr arī šādi aizliegumi vairs nespēja apturēt uzsākto virzību uz tautas tiesību ievērošanu. Savukārt LKP un drošības dienesta vadībā nezināja, kā rīkoties jaunajā siyuācijā, jo oficiālā PSRS vadība – M.Gorbačovs bija izsludinājis, ka “ atļauts viss, kas nav ar likumu aizliegts “, un šīs, tā sauktās “neformālās’ grupas, kaut arī tās bija nacionāli patriotiskas, tomēr darbojās saskaņā ar pastāvošo valsts pamatlikumu – konstūciju, kā arī PSRS valdības parakstītiem starptautiskiem līgumiem. LKP vadība nebija pieradusi rīkoties patstāvīgi, bez norādījumiem no Maskavas, tādēļ komunistiskās partijas pretdarbība bija neaktīva un nesekmīga.
1987. gada vasarā “Helsinki-86” aicināja tautu atzīmēt staļiniskā terora upuru piemiņu 14. jūnijā – pirmās masveida deportācijas atceres gadadienā – ar ziedu nolikšanu pie brīvības pieminekļa. Šī diena bija sākums visas tautas kustībai, protestam pret okupācijas varu Latvijā. Vairāki tūkstoši cilvēku gāja pie pieminekļa ar ziediem, godinot bojā gājušos. Tikai tagad Latvijas komunistiskā partija, ko tajā laikā vadīja Boriss Pugo ( pirms tam Latvijas PSRS VDK priekšnieks ), sāka pievērst lielāku uzmanību “Helsinki – 86” darbībai. Tā tika atzīta par naibīgu pretpadomju organizāciju, kuru vadot ārvalstu izlūkdienesti. Vairāki grupas vadītāji, arī Silaraups Linards Grantiņš, Rolands, tika arestēti un izsūtīti ārpus PSRS robežām (ne vairs uz Sibīriju!). Tomēr patriotiskās grupas savu darbību neapturēja. 1987. gada 23. augustā Rīgā notika plaša demonstrācija, vērsta pret 1939.gada Molotova – Rībentropa paktu. Kaut gan Brīvības pieminekli bija aplenkušas milicijas vienības, ļaudis bija sanākuši tik daudz ka kārtības sargi, lai izkliedētu demonstrantus, sāka tos sist ar gumijas nūjām.
1988.gada vasaru var saukt par “ dziesmotās revolūcijas “ laiku. Tā gada jūlijā Lietuvas galvaspilsētā Viļņā notika Baltijas studentu dziesmu svētki, kuros plīvoja visu trīs tautu nacionālie karogi, skanēja nacionāli patriotiskās dziesmas, arī Latvijas himna “ Dievs, svētī Latviju ! “. Drīz pēc tam Latvijā norisēja folkloras svētki “Baltica 88”. Tika rīkoti arī citi līdzīgi pasākumi. Visur skanēja sen aizmirstas dziesmas, plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi.
1988.gada rudenī notika izmaiņas Latvijas pārvaldē. Latvijas komunistiskās partijas darbā uz Maskavu, savukārt A.Gorbačovs tika iecelts par LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētāju. Tūlīt pēc šīm izmaiņām partijas vadībā 7.oktobrī Rīgā, Mežaparkā, notika vēl neparedzēts tautas saiets – cilvēku tūkstoši – ģimenes ar , un viņa vietā par LKPCK pirmo sekretāru kļuva Jānis Vagris bērniem ,veci, jauni, gan latvieši, gan cittautieši – visus vienoja kopēja doma – “Par brīvu Latviju”. Nākamajā dienā pēc Mežaparka manifestācijas, 8. Oktobrī, vairāku sabiedrisko un politisko organizāciju pārstāvji pulcējās, lai dibinātu Latvijas Tautas fronti. LTF dibināšanas kongresu ar uzrunu atklāja latviešu strēlnieks, Dailes teātra aktieris Evalds Valters:
“Man mīļā,drosmīgā arāju tauta! Drosmīgā, sīkstā,izturīgā – ja tu tāda nebūtu, tad nekad daina nevēstītu mums tādus vārdus: “Man pieder tēvu zeme ar visām atmatām, Man pašam kungam būt, man pašam arājam. “..”
Par Tautas frontes priekšsēdētāju ievēlēja Daini Īvānu – žurnālistu,kurš pirmais bija uzdrošinājies iebilst pret varenās Maskavas lēmumu – Daugavpils hidroelekrostacija celtniecību . LTF īsā laikākļuva par visietekmīgāko sabiedriski politisko spēku Latvijā.
Lai mazinātu nacionāli patriotisko grupu un organizāciju ietekmi,LKP CK valdība nolēma aizvien pieaugošo tautas kustību pārņemt savā valdībā.Zinot, ka “Helsinki – 86”grupa gatavojas 1988.gada 25. martā plaši
atzīmēt otrās lielās deportācijas piemiņas dienu, B.Pugo ierosināja šo pasākumu organizēt un vadīt Rakstnieku savienības prikšsēdētājam Jānim Pēteram un Mākslinieku savienības priekšsēdētajai Džemmai skulmei , par pasākuma vietu izvēloties Brāļu kapus.Tajā pašā laikā drošības dienests ar dažādiem ieganstiem aizturēja vairākus aktīvākos “Helsinki grupas” dalībniekus.
1988.gada 1.-2.jūnijā notika Latvijas radošo apvienibu un LKP CK kopēja sanāksmē. Pirmo reizi visā padomju varas laikā latviešu rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki, sabiedriskie un saimnieciskie darbinieki atklāti rināja par visām savas tautas sāpēm un cerībām. Pirmo reizi atklāti tika pateikta patiesība par 1939.gada Molotova – Rībentropa pakta slepenajiem papildlīgumiem, ar kuriem Vācija nodeva Baltijas valstis Padomju Savienībai. Šo patiesību uzdrīkstējās pateikt Mavriks Vulfsons – komunistiskās partijas biedrs, kurš jau neatkarīgās Latvijas Republikas laikā, tāpat kā Eduards Berklavs, bija cīnijies par padomju varu.
1988.gada 14.jūnijā, staļinisma upuru piemiņas dienā, apmēram 100 tīkstoši cilvēku pulcējās Rīgas centrā. Tautu uzrunāja LKP CK ideoloģiskais sekretārs Anatolijs Gorbunovs un Eduards Berklavs – bijušais nacionālkomunists, kā arī daudz citi pazīstami cilvēki. Cīņu par latviešu tautas brīvību ievadīja LNNK un vairākas citas nacionālpatriotiskās organizācijas, kā arī tā sauktie “reformkomunisti” – PSKP biedri, kuri nevarēja samierināties ar līdzšinējo saimniecisko un politisko sistēmu Padomju Savienībā, bija vairāk vai mazāk noskaņoti nacionālā garā. Latviešu tautas trešā atmoda bija sākusies.