Fobijas un cilvēkdrošība no socioloģiskā skatījuma.

Daugavpils Universitātes
Sociālo zinātņu fakultātes
Socioloģijas katedras

Studiju darbs

Daugavpils
2005
Saturs

1. Teorētiskā darba daļa:
1.1. Ievads.
1.2. Kā attīstās bailes?
1.3. Izplatītāko fobiju raksturojums
1.4. Cilvēkdrošība, tās definējumi (Latvijā un Daugavpilī)
2. Praktiskā darba daļa:
2.1. Socioloģiskā pētījuma programma
2.2. Pētījuma instrumentārija apraksts
2.3. Iedzīvotāju baiļu faktora analīze Daugavpilī
2.4. Pētījuma analīze
2.5. Secinājumi
2.6. Bibliogrāfija.

Ievads

Fobijām ir jāpievērš liela uzmanība, jo ne viens nevar būt pilnīgi drošs, ka arī viņam nav fobiju. Fobijas ir nopietni jāpēta un jādiskutē par tām, jo sabiedrībai ir jāzina cik lielus draudus tās rada. Mums sociologiem ir jāiedziļinās, lai varētu nākotnē veikt pētījumus un sniegt palīdzību. Kā arī mums jāpievērš uzmanība cilvēkdrošībai, kā tā ietekmē indivīdu attīstību, kādos aspektos bailes šeit ir raksturotas
Darba mērķis: analizēt un zinātniski pamatot fobijas un to attīstību, ko tās mums sniedz. Parādīt saistošos un atšķirīgos aspektus starp fobijām un cilvēkdrošību, atspoguļot, to ko mums sniedz cilvēkdrošība.
Lai sasniegtu sava darba mērķi, autorei ir nepieciešams atrisināt šādus uzdevumus:
1. analizēt un izskatīt literatūru;
2. izvēlēties atbilstošu metodi ar kuras palīdzību varētu veikt pētījumu un izpētīt fobiju problēmas, kā arī cilvēkdrošību;
3. uz iegūto rezultātu bāzes izdarīt secinājumus.
Lai izvirzītu hipotēzi ir jāveic doto uzdevumu analīze.

Kā attīstās bailes?

Bailes vai tās pašas fobijas attīstās jau bērnam piedzimstot, tās rodās no kaut kādiem noteiktiem faktoriem.
Dīvaini, kad bērni dažreiz nebaidās uzkāpt uz jumta vai ieķerties kokā, taču nejauši līdz asarām noblīstās animācijas filmu biedēkļiem. Kādas bailes ir normālas, un kādas jau ir nervu traucējošas.
Dažreiz pieaugušie domā, kad neiroze un depresija ar vecumu ir saistītas slimības. Diemžēl, bērni ar tām slimo bieži un arī pieaugušos ar neirozi bieži sāk parādīties par bērnībā pārdzīvotiem notikumiem. No kā baidās bērni? Veselu bērnu bailēm visu laiku ir reāls pamats: tās ir īstas dzīves situācijas, ietekme no filmām, šausmu stāsti un citi ietekmējoši faktori. Zīdainis līdz gadam satrūkstas izdzirdējis skaļu, stipru skaņu vai ierauga tuvojamies lielu mantu, lietu vai siluetu. Viena gada vecumā tie kļūst jūtīgi mammas emocijām: kad viņa smaida, bērni ir mierīgi, kad viņa ir nobijusies, arī bērns baidās un izjūt šīs emocijas. 2 – 3 sāk baidīties no sāpēm, ārstiem, sliktu pasaku personāžiem. 6 – 7 gados sāk saprast savu nāvi un tuvinieku zaudējumu gadījumus. Skolēni sāk baidīties no tā. Kas saistīts ar jaunu – sociāli – lomu: sliktām atzīmēm.
Visas šīs minētās bailes īstenībā ir parastas, saprotamas. Tās mazāk vai vairāk pastāv visiem bērniem. Tādēļ ļoti svarīgi ir taktiskas un saprotošas vēcāku attiecības. Piemēram, ja bērns baidās viens aizmigt tumsā, nekādā gadījumā nepalieciet to vienu un atstājiet gaismu. Ja bērns nesagaida vecāku saprašanu, viņš noslēdzās sevī un pats mēģina rast izeju. Un ja nesanāk, tad bailes pāriet fobijā.
Fobijas ir lipīgas un uzbāzīgas bailes. Bērni neuzticas sev, kļūst klusi vai arī otrādi, ļoti agresīvi un impulsīvi. Bet no vienas puses viņi saprot, ka nav pamata baidīties, taču no otras puses, nekādi nespēj no tās sajūtas šķirties. Pašas populārākās bailes ir: klaustrofobija (slēgtu telpu bailes), sociofobija (kontaktēšanās bailes), nozofobija (bailes saslimt un arahnofobija ( bailes no zirnekļiem un citiem kukaiņiem). Fobija ir neirozes simptoms.
Tās var būt arī iedzimtas. Vecāki kam ir šeit minētās bailes, ir īpaši jābūt uzmanīgiem pret saviem bērniem. Nemazāk svarīga un laba ir ģimenes atmosfēra. Bērnam rūp ne tikai tas, kā vecāki saprotās ar viņu, bet arī kādas ir savstarpējās attiecības. Lai bērnam galvā iestiprinātos bailes, nevajag vecāku skandālu, pietiek ar to, kad ir kāds no vecākiem nervozs visu laiku.
Diemžēl ne visi vēcāki saprot cik trausli ir bērni un tā psihi. Neizdevusies blēdīšanās, rupji izteicieni, var ātri ieriebt, pasteidzināt fobiju attīstību, un tā līdz ar to deformē raksturu.

Populārāko fobiju raksturojums

Agorafobija (burtiskā tulkojumā: bailes no tirgus) parasti saistīta bailēm iziet no mājas, pamest kādu drošu vietu. Nevar izmantot sabiedrisko transportu, apmeklēt iepirkšanās centrus un citas ļaužu pārpildītas vietas. Cilvēki, kam ir agorafobija, parasti uzturas tikai mājās, viņi nav spējīgi strādāt vai citādā veidā piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Daži ir tikai satraukti, ka pieprasa, lai kāds vienmēr viņiem būtu blakus, pat mājās; tas ir milzīgs slogs ģimenes locekļiem un draugiem. Visa ģimenes dzīve pakārtota vienam ģimenes loceklim, kurš cieš no agorafobijas.
Agorafobija ir viena no kompleksajām fobijām, jo bieži ir cieši saistīta ar vispārēju nemieru un bailēm. Biežāk no tās cieš sievietes. Parasti tā sāk izpausties vecumā no pusaudža gadiem līdz trīsdesmit gadiem, bet var ilgt gadiem, pat gadu desmitiem. Ir pierādīts, ka tā ir vissmagākā no visām fobijām, jo skar visas dzīves jomas [1;-23.lpp.]. Tās ir bailes, ka cilvēki tevi kritiski nopētīs, novērtēs un sagādās nepatikšanas. Šajā gadījumā nav iespējama nekāda sabiedriskā dzīve, nekāda kontaktēšanās ar svešiem cilvēkiem, pat ja runa ir tikai par ēšanu vai dzeršanu sabiedriskās vietās. Dažiem nemiers rodas tikai atsevišķās situācijās, piemēram, neko nevar uzrakstīt, ja otrs cilvēks skatās, nespēj runāt plašākai publikai vai nokārtoties sabiedriskā tualetē.
Sociālā fobija ir kompleksā fobija, kam nav sakara ar realitāti. Tās ir bailes, ka citi nopētīs, novērtēs un sagādās nepatikšanas. Sociālās fobijas gadījumā nav iespējama nekāda sabiedriskā dzīve, nekāda kontaktēšanās ar svešiem cilvēkiem, pat ja runa ir tikai par ēšanu vai dzeršanu sabiedriskās vietās. Dažiem nemiers rodas tikai atsevišķās situācijās: pie publiskas uzstāšanās, sabiedriskās tualetes lietošana, rakstīšana, kad kāds skatās un citas sociālās fobijas sastopamas abu dzimumu pārstāvjiem. Tās bieži sāk attīstīties bērnu un pusaudžu vecumā, bet pilnībā sāk izpausties tad, kad uzsāk pastāvīgu sociālo dzīvi. Sociālās fobijas iemesli meklējami vai nu kādā vienreizējā traumējošā gadījumā, kas bijis noteicošs, lai attīstītos fobija, vai arī ģenētiskā predispozīcija. Sociālā fobija bieži ir saistīta ar alkoholismu. Psiholoģiski sociālā fobija ir saistīta ar atkarību no uzslavas un augstu izvairīšanās pakāpi no ļaunā, kas cilvēkam rada noslieci uz bažīgumu, piesardzīgumu, tramīgumu un ātru nogurdināmību.
Sociālās fobijas, kas ierobežo indivīda aktivitāti, atstāj nopietnu, bet salīdzinoši mazāk izteiktu ietekmi uz dzīvi, jo iespējams izvairīties no bīstamajām situācijām, tomēr, tāpat kā agorofobija, sociālās fobijas var radīt tālejošas sekas. Sociālās fobijas ir sastopamas abu dzimumu pārstāvjiem, var pat teikt, ka vīriešiem tās piemīt vairāk nekā sievietēm. Tās bieži sāk attīstīties bērnu un pusaudžu vecumā, bet pilnībā sāk izpausties tad, kad jaunie cilvēki uzsāk patstāvīgu sociālo dzīvi. Dažādas bailes, ēšana ārpus mājas un citas aktivitātes sagādā lielas ciešanas tiem, kam ir sociālā fobija. Viņi brīvo laiku pavada vientulībā un izvairās no profesijām.
Šādām fobijām ir dažādas izpausmes dažādās kultūrās. Japānā un Korejā cilvēki ar sociālām fobijām neuztraucas par paša iespējamo samulsumu, bet viņus ļoti uztrauc, ka viņi varētu aizvainot citus, piemēram, ar sava ķermeņa smaržu, nosarkšanu vai acu skatienu [1; – 25.lpp.].
Teorētiski fobijas var ļoti vienkārši klasificēt, bet praksē tās parasti nav tik skaidri izteiktas un tās ir grūti atšķirt. Tāds, kas nekad neiziet no mājām, iespējams, cieš no agorofobija, bet tā var būt arī sociālā fobija, jo viņš izvairās no sabiedrības, baidoties satikties ar cilvēkiem.
Vienkāršām fobijām, piemēram, bailēm no lidojumiem pamatā var būt dažādas problēmas, citiem tā ir klaustrofobija, citi baidās no augstuma, vēl citi no nāves, jo uzskata, ka lidošana ar lidmašīnu nav droša. Fobiju klīniskā klasifikācija ir ļoti nozīmīga, jo kompleksās fobijas ir nopietna saslimšana [1;-26.lpp.]. Agorafobijas un sociālās fobijas, parasti ne tikai ierobežo indivīda dzīvi, bet bieži saistītas ar citām saslimšanām. Cilvēkiem ar sociālajām fobijām divreiz biežāk ir problēmas ar alkohola lietošanu, nekā vidēji populācijā. Agorafobija ir bieži saistīta arī ar citām personības izmaiņām, piemēram, atkarību, pašpārliecības un pašapziņas trūkumu, kā arī ar nemieru ieslēgšanos sevī.
Fobija ir kā tāds kauna traips, kur ir ļoti grūti atzīties, ka bailes, kuras jūs nomāc, patiesībā ir nesavienojamas ar realitāti. patiesībā novilkt striktu līniju starp normālām bailēm un fobiju nebūt nav vienkārši.
Daudzi, ja tos iztaujā, atzīst, ka viss viņiem piemīt nepatika un ir bailes no augstuma vai no zirnekļiem, bet tā nav fobija, ja šīs sajūtas neizraisa ciešanas vai neierobežo ierasti dzīves ritmu [1;-27.lpp.]. Fobijas ir neaprakstāms pēc savas būtības.
Arahnofobija ir bailes no zirnekļiem, čūskām. Tās rada cilvēkos paniku, nepatiku un riebumu. Piemēram, šoferis braucot ar mašīnu uz priekšējā paneļa pamanot zirnekli ir ļoti bīstams, jo viņa reakcija ir neparedzama. Šādi cilvēki nevar atrasties vecās mājās, zoodārzos un citās nepiemērotās vietās. Tās daļēji izolē cilvēku.
Zoofobija ir bailes no dzīvniekiem. Šo baiļu dēļ cilvēks nevar uzturēties zoodārzos, turēt mājās tos. Ja kādam ir ģimenē šāda veida fobija, šie cilvēki ir nelaimīgi, jo nevar turēt mājdzīvnieku. Bet ir gadījumi, kad no šīs fobijas var atbrīvoties, tik ar to paša spēkiem galā. Ar laiku šie cilvēki sāk turēt tos mājās bez jel kādās panikas, bailēm.
Ereitofibija, tās ir bailes no sarkšanas. Tām mēdz būt pakļauti bikli un pārāk jūtīgi cilvēki, kuri emociju ietekmē sarkst. Tā dažkārt ir saistīta ar bezapziņā sakņotām vainīguma jūtām.
Nozofobija ir tā , kas cilvēku iecentrē uz bailēm no slimības. Visbiežāk tādas bailes ir no tuberkulozes, vēža, infekcijas slimībām. Nozofobija ir saistīta ar hipohondriju, kuras pamatā ir nemitīgas bažas par savu veselību.
Mazāk sastopamas ir arī šāda veida fobijas: bailes no asinīm, šļircēm, vates, traumām, tapetēm un pogām. Bailes no asinīm un traumām sievietei iedveš lielas bailes un paniku, ka viņai vispār nebūs bērnu, jo viņa baidās no tā, ka neizturēs dzemdības. Gēniem ir liela nozīme jaunajai paaudzei. Vairāk paaudzes iedzimtās fobijas ir agorafobija, un sociālā fobija.
Specifiskās fobijas atšķiras no citām psihiskām fobijām, ar to, ka mums varētu attīstīties arī agorafobija vai sociālā fobija. Specifiskās fobijas tiek mantotas ģimenes ietvaros pilnīgi atsevišķi un neatkarīgi no citām psihiskām saslimšanām.
Specifiskās fobijas nav saistītas ar sociālajām fobijām, nav arī saistītas ar citiem trauksmes stāvokļiem. Šīs fobijas eksistē katra par sevi, un, ja piemīt kāda parasta fobija, tas nenozīmē, ka draud sociālā fobija. Arī sociālās fobijas „ daļiņa ” palielina jūsu iespējas izjust trauksmi tikai sociālās fobijas ietvaros.

Cilvēkdrošība un tās definējumi

Cilvēkdrošības jēdziens strauji attīstās visā pasaulē. Cilvēkdrošība ir viens no tautas attīstības priekšnosacījumiem, jo dzīve bez bailēm un trūkuma paver plašākas iespējas izvēlēties, kā dzīvot. Jomas, kurās cilvēki ir vai jūtas nedroši, gadu gaitā var mainīties.
Kam drošumspēja ir zema, pārmaiņas parasti uztver kā draudus un nespēj apņēmīgi rīkoties savas drošības interesēs. Pastāvīgā nedrošības sajūta mazina viņu spēju neitralizēt, novērst vai mazināt pārmaiņu radītos draudus. Ikviens reizēm jūtas nedroši. Dažreiz nedrošības faktori var tā sakombinēties, ka pieredzes jau aizlausts cilvēks nonāk viņpus kritiskā drošības sliekšņa. Smaga vai hroniska atrašanās viņpus kritiskā sliekšņa var radīt trauksmi, depresiju un citas ar stresu saistītas slimības, kuru dēļ var pavājināties vai pat izzust personiskās brīvības apziņa, spēja ko izlemt vai izvēlēties, spēja uzticēties citiem un pat saskatīt dzīvei jēgu. Nevar arī precīzi izmērīt drošības vai nedrošības sajūtas pakāpi, jo indivīda nojautas par sava stāvokļa drošumu mainās diendienā, tās ietekmē dažādi individuāli faktori, ārēji notikumi vai to iespējamība un tas, kā šie notikumi vai to iespējamība atbalsojas visā indivīda iekšējā pasaulē. Taču šīs nojautas ir jāatzīst un jārespektē, un tāpat ar izpratni jāreaģē uz bažu iemesliem, ar kuriem tās saistītas.
Jo nedrošāks cilvēks jūtas, jo vairāk viņš sastaps šķēršļus, kas negatīvi ietekmēs un ierobežos viņa rīcību un darbošanās spēju. Nedrošība ne tikai veicina pasīvu attieksmi pret dzīvi, bet arī pazemina pašcieņu. Līdz ar to var teikt, ka spēcīgi drošumspējas faktori palīdz sev radīt tādus apstākļus un vidi, lai varētu dzīvot pilnvērtīgi, bez pazemojumiem un ar augstu pašcieņu.
Katram cilvēkam ir brīži, kad viņš nejūtas droši. Taču no atsevišķa negadījuma parasti nepaliek pastāvīga nedrošības sajūtas. Lai cilvēku pārņemtu tāda pastāvīga un grūti pārvarama nedrošības sajūta, šādiem notikumiem hroniski jāatkārtojas vai arī jānotiek lielai nelaimei.
Cilvēki, kas zina, kā pret savu nedrošības sajūtu izturēties, var ne vien izvairīties no bailēm un panikas, bet arī mazināt vai novērst pašus draudus un briesmas. Viņi sargājas no situācijām, kurās zūd drošības sajūta, bet, ja tomēr to zaudē, tad drīz vien to atgūst. To, cik lielā mērā cilvēkam tas izdodas, var saukt par drošumspēju. Indivīdiem, kuriem ir augsta nedrošības sajūta uztver kā brīdinājumu, kā jārīkojas šādās situācijās. Minētās brīdinātājfunkcijas dēļ ne katra nedrošības sajūta uzskatāma par nevēlamu. Indivīdiem, kuriem drošumspēja ir pazemināta, nedrošība var radīt negatīvas un nezūdošas sekas.
Cilvēkdrošības analītiķi un citi, kam rūp tautas attīstība, piedāvā daudz dažādas definīcijas par cilvēkdrošību – un visdažādākajos tās aspektos to aplūko.
Cilvēkdrošīb definēta kā “brīvība no bailēm un brīvība no trūkuma”. Šī definīcija jāaplūko kopsakarā ar cilvēkattīstību, jeb, kā latviešu valodā saka, tautas attīstību, kā paplašinās cilvēku izvēles iespējas.
Cilvēkdrošība ir tautas attīstības priekšnosacījums, jo baiļu paralizēti cilvēki nespēj sev izvēlēties pienācīgu dzīvesveidu.
Cilvēkdrošības jēdziens ir centrēts uz cilvēkiem. Tas ir vērsts uz indivīdiem un iedzīvotāju grupām, nevis uz valstīm. Cilvēkdrošība nav tas pats, kas nacionālā drošība vai militārā, un reizēm pat nonāk ar tām pretrunā.
Ar drošību un nedrošību saistītie jēdzieni ir visai aptveroši, tie attiecināmi uz sievietēm, vīriešiem un bērniem, pieaugušajiem un nabagiem, bagātajiem, tos visus skar vienlīdz līdzīgi, bez jeb kādiem izņēmumiem.
Lai gan cilvēkdrošība ir atsevišķu indivīdu drošība, tā pētāma gan indivīda, ģimenes, kopienas un valsts līmenī, kā arī starptautiskā kontekstā. Indivīds ir mijiedarbībā ar visiem šeit minētajiem līmeņiem.
Cilvēkdrošībai (no angļu valodas) ir divas drošības saistītas dimensijas – drošība (security) un drošības sajūta ( sense of security). Drošība ir tas, ka cilvēkam nekas nedraud, turpretim drošības sajūta ir tāds iekšēju un ārēju faktoru kopdarbībā izveidojies stāvoklis, kurā cilvēks jūtas droši un nebaidās, ka varētu notikt kas nevēlams vai drošība uz ilgāku laika posmu zustu.
Cilvēkdrošība ir apdraudēta, ja ir apdraudētas tiesības uz brīvību, veselību, fizisku drošību un pastāv novēršamas pāragras nāves iespējamība. Dzīve var būt nedroša jebkurā šķautnē, bet apdraudētība visos pārējos aspektos ir cieši saistīta ar to, kādi ir indivīda priekšstati par savu nedrošību un kā viņš spēj novērst nedrošības cēloņus.
Drošumspēja ir cilvēka spēja nenonākt nedrošā situācijā un nezaudēt drošības sajūtu, bet, ja tas ir noticis spēt to atgūt. Drošumspēja ir atkarīga no paša cilvēka, kā viņš to uztver un cik daudz par to zina.
Katru cilvēku ietekmē situācijas, kas ir atgadījušās viņa dzīves laikā. Atkarībā no tā, vai indivīdam ir augsta vai zema drošumspēja, attiecīgajā situācijā viņš var saskatīt gan jaunu iespēju, gan ko tādu, no kā jāizvairās vai kas jānovērš, gan arī draudus. No drošumspējas pakāpes atkarīgs, kā cilvēks reaģēs uz nedrošības vai pārmaiņu situāciju. Ir seši drošumspējas faktori: apmierinātība ar dzīvi; uzņēmība; pašcieņa; veselība; ticība Dievam; piederības apziņa. Drošumspējas faktori ir elementi, no kuriem atkarīgs, cik droši vai nedroši cilvēkam var būt kādā situācijā un cik droši vai nedroši viņš tajā var justies.
Cilvēki visvairāk baidās no tā, ka var celties cenas, izcirst mežus, narkotiku izplatība, naudas trūkums, noziedzības, HIV, AIDS izplatība un citi baiļu izraisoši faktori. Cilvēki baidās ar veselību saistošiem faktoriem, ja saslims nespēs apmaksāt par ārstēšanu, nesaņems kvalitatīvus medicīniskos pakalpojumus un vispār nopietni saslimt. Cilvēka veselībdrošība ļoti lielā mērā nosaka viņa dzīves kvalitāti, viņa paša un ģimenes kopējo labklājību. Veselību savukārt ietekmē iedzimtība, vide, uzvedība un dzīvesveids. Kā arī to mazina visi sabiedrībai kopīgie ekonomiskie un sociālie faktori. Cilvēki baidās un maz uzticas politiskajām institūcijām un vispār politikai, kā arī baidās no ekonomiskās darbības valstī, to ka nebūs iespēju samaksāt par īri un citiem pakalpojumiem, būs jādzīvo zem iztikas minimuma un būs grūti izdzīvot pensijas vecumu. Nebaidās tie kam ir izglītība, profesionālās zināšanas un citi būtiski faktori. Ļoti daudzi indivīdi ir nobažījušies par korumpēto noziedzību, tas tāpēc ka sabiedrībai ir radies apzināts negatīvs un draudīgs tēls, gan arī tāpēc, ka tās tikli sniedzas pāri valsts robežām un tā var būt saistīta ar valsts nozagšanu. Nedrošība, izmisums un depresija var vedināt uz tiešu vai netiešu pašiznīcināšanos, to skaits ir strikti pieaudzis un līdz ar to cilvēki ir lielas bailes, bažas par citiem. Un par to baidās un sarūgtināti cilvēki, ka pašvaldības un valsts iestādes nepievērš lielu uzmanību satiksmes negadījumiem.
Liela vai maza nedrošības sajūta nav vienmērīgi sadalīta pa sociālajām un demogrāfiskajām grupām. Liela nedrošības sajūta visbiežāk ir maznodrošinātajiem, cilvēkiem ar sliktu veselību, sievietēm, tiem kuri nespēj izveidot tuvas attiecības ar citiem.
Indivīda drošības pamats veidojas tādās bērna un vecāku attiecībās, kurās valda uzticēšanās un pozitīva piesaiste, kā arī ar skolasbiedriem. Dzīvē ir daudz problēmu, kuras nav atrisināmas individuāli, jo prasa sadarbību ar citiem.
Īpaši liela uzmanība ir jāvelta tieši bērniem, to kā mēs tos audzināsim un kāda būs viņu drošumspēja tik galā ar visām dzīvē sarīkotajām problēmām, pārdzīvojumiem un citām īpašībām, tik lielā mērā tas arī atbalsosies nākotnē. It sevišķi tiem jāpievērš uzmanība, kuri dzīvo starp cilvēkiem, kuriem ir augsts nedrošības līmenis un vispār ir nedrošības sajūta.
Valsts spēj sniegt palīdzību tikai tad, kad cilvēki piedalās valsts svarīgu lēmumu izlemšanā. Lai palielinātos indivīda kopējā cilvēkdrošība, viņam ar pozitīvu attieksmi jānovērtē sava personība, jāsaskata savas pozitīvās īpašības, talanti un spējas.
Labāk būtu, lai tādu cilvēku, kuri izjūt augstu nedrošību, paliktu mazāk. Tādi cilvēki nespēj pilnvērtīgi piedalīties sabiedriskos procesos, un, ja viņu ir daudz, būtiski palēninās tautas attīstība. Viņu sociālā mazspēja negatīvi ietekmē apkārtējos un var sociāli pārmantoties nākamajās paaudzēs. Indivīdiem jāpalielina sava spēja rīkoties. Valstij indivīds jāstimulē pastiprināti savus drošumspējas faktorus, kā arī jānovērš nedrošība jomās, kas ir tās pārziņā un ārpus indivīda kontroles. Valdības pienākums ir nepieļaut, ka izveidojas tādi apstākļi, kuros dažu grupu indivīdi nonāk viņpus kritiskā drošības sliekšņa.
Drošībspēju definē kā “indivīda spēju nenonākt nedrošā situācijā un nezaudēt drošības sajūtu, bet, ja tas noticis, drošību un drošības sajūtu atgūt”. Drošumspēja nepieļauj, ka cilvēks nonāk viņpus kritiskā drošības sliekšņa. Drošības slieksnis ir tik augsta nedrošības pakāpe, ka indivīds attiecīgajā situācijā jau jūtas bezpalīdzīgs un rezultātā iemanto traumu, ieslīgst depresijā vai, meklēdams aizmiršanos, nonāk fizioloģiskā vai psiholoģiskā atkarībā no alkohola vai narkotikām un pat izdara pašnāvību.
Cilvēki savā personiskajā dzīvē visvairāk ir nobažījušies par veselībdrošību, ekonomisko drošību, personīgo drošību. Ceļoties dzīves līmenim, cilvēkdrošība parasti palielinās. Indivīdi ar austāku dzīves līmeni vairāk jūtas savas dzīves noteicēji un ar lielāku paļāvību raugās nākotnē.

Socioloģiskā pētījuma programma
Pētījuma pamatproblēma ir fobiju izplatība sabiedrībā kopumā, kas traucē indivīdam brīvi attīstīties un pilnveidoties, kā arī cilvēkdrošība, kas ir saistīta ar dažādiem sociāliem, ekonomiskiem, politiskiem un citiem faktoriem, kā bailes traucē dzīvot indivīdam šinīs sfērās.
Sakarā ar to fobijām ir jāpievērš lielāka uzmanība, jo tās attīstās un rada daudz dažādas pārmaiņas, gan sabiedrībā un valstī kopumā un cik ir svarīga cilvēkdrošība, drošības sajūta.
Pētījuma objekts: Latvijas iedzīvotāji vecumā no 18 gadiem un (tai skaitā Daugavpils reģions).
Pētījuma priekšmets: uzskati un attieksme par fobijām un kā tās uztver un vērtē, cīnās ar tām un kādu ietekmi bailes rada atspoguļojoties no cilvēkdrošības aspekta.
Darba mērķis: izpētīt cilvēku attieksmi pret fobijām, kādus draudus tās rada sabiedrībai. Atspoguļot cilvēkdrošības nepieciešamību sabiedrībā.
Lai sasniegtu sava darba mērķi, autorei ir nepieciešams atrisināt šādus uzdevumus:
1. analizēt un izskatīt literatūru;
2. izvēlēties atbilstošu metodi ar kuras palīdzību tika veikts pētījums un izpētīt fobiju radītās problēmas, un arī cilvēkdrošības aspekta analīzi veikt;
3. atspoguļot fobiju attīstību, un atspoguļot cilvēkdrošību mūsdienu sabiedrība, ko tā mums sniedz;
4. uz iegūto rezultātu bāzes izdarīt secinājumus.
Lai izvirzītu hipotēzi ir jāveic doto uzdevumu analīze.
Pētot jēdzienu teorētisko analīzi, autore veic empīrisko interpretāciju svarīgākajiem pētījuma jēdzieniem.
Fobija – gr. valodā phobos (bailes) salikteņa otrā daļa ar nozīmi – bailes, nepatika. [Skaidrojošā svešvārdu vārdnīca].
Fobija – uzmācīga baiļu sajūta, kas attīstās dažu psihožu gadījumā. [Skaidrojošā svešvārdu vārdnīca].
Fobs – salikteņa otrā daļa ar nozīmi – pretinieks, tāds kas neieredz, piemēram – anglofobs. [Skaidrojošā svešvārdu vārdnīca].
Fobija – bailes nepamatotas un pastāvīgas no dažādiem ārējiem apstākļiem, priekšmetiem. [Psiholoģijas vārdnīca].
Bailes – emocionālais stāvoklis, saistīts ar bīstamas situācijas priekšnojautu (šausmas, panika). [Psiholoģijas vārdnīca].
Cilvēkdrošība – ir tautas attīstības priekšnosacījums, jo baiļu paralizēti cilvēki nespēj sev izvēlēties pienācīgu dzīvesveidu. [Pārskats par tautas attīstību 2002/2003].
Cilvēkdrošība – brīvība no bailēm. [Pārskats par tautas attīstību 2002/2003].
Drošība – jebkāda līmeņa subjektu neapdraudētība. [Pārskats par tautas attīstību 2002/2003].
Drošības sajūta – tāds cilvēka stāvoklis, kurā viņš jūtas droši un nebaidās, ka varētu notikt kas nevēlams vai uz ilgāku laiku zust drošība. [Pārskats par tautas attīstību 2002/2003].

Pētījuma instrumentārija apraksts
Aptaujas veikšanas laiks ir 2002.gada septembris. Tas ir ANO pētījums. Respondentus aptaujāja latviski vai krieviski, katru viņa dzīvesvietā. Aptauja bija divdaļīga. Vienā daļā bija tieša, personiska intervija, kurā respondenti uz jautājumiem atbildēja atklāti. Otrā daļā respondentus lūdza uz dažiem jautājumiem atbildēt rakstiski, konfidenciāli. Šo jautājumu mērķis bija noskaidrot, ar kādiem negatīviem pārdzīvojumiem un notikumiem respondenti sastapušies vai sastopas, kādus līdzekļus viņi izmanto, lai tiktu galā ar grūtībām, un vai viņiem ir trauksmes vai depresijas simptomi.
Katru respondentu aptaujāja:
1. par savu apmierinātību ar dzīvi;
2. par veselības stāvokli paša vērtējumā;
3. par uzticēšanos citiem;
4. par to, cik viņš jūtas savas dzīves noteicējs.
Respondentu lūdza arī izteikties:
5. par ko vispārīgu viņš visvairāk baidās (no 31 iespējama bažu iemesla, sk.2.3.logu);
6. par ko viņš visvairāk baidās personiskajā dzīvē (no 32 iespējamībā, sk.2.2.logu);
7. kādā līmenī, viņaprāt, vislabāk nodrošināties pret 32 iespējamiem vispārīgiem draudiem (pašam, kopā ar citiem, valdības līmenī vai starptautiskā līmenī);
8. kuru draudu mazināšanos, viņaprāt, pašam vai kopā ar citiem ir iespējams veicināt (no 31 iespējama drauda, sk. 1.9. logu);
9. kādi trīs draudi viņu satrauc visvairāk;
10. kādas trīs lietas viņam visvairāk palielina drošības sajūtu;
11. * kādus stresu izraisošus notikumus viņš piedzīvojis pagājušajā gada laikā;
12. ar kādām metodēm bērnībā viņu audzinājuši vecāki vai aizbildņi;
13. cik bieži viņš pēdējā gada laikā ģimenē piedzīvojis sešus nosauktus negatīvos notikumus;
14. cik bieži viņš pēdējā gada laikā piedzīvojis sešus nosauktus negatīvos notikumus ārpus ģimenes;
15. cik bieži viņam pēdējos sešos mēnešos bijuši dažādi negatīvi pārdzīvojumi vai notikumi (minēti 24 pārdzīvojumi un notikumi);
16. kādus paņēmienus (no 31) viņš izmanto, lai tiktu galā ar grūtībām, un cik bieži;
17. kādas trīs lietas viņš darījis, lai vairotu savu vai tuvinieku personīgo drošību;
18. kam viņš grūtībās lūgtu palīdzību (7 nosaukti drošības gādnieku veidi jāsarindo pēc nozīmes);
19. kurus no 17 nosauktiem rīcības veidiem viņš pēdējā gadā izmantojis, lai palielinātu savu drošības līmeni;
20. kuri no 15 faktoriem palīdzējuši tikt galā ar grūtībām
* Par jautājumiem kursīvā respondenti atbildējuši konfidenciāli.

Iedzīvotāju baiļu faktora analīze Daugavpilī
Pētot daudzpusīgo drošības problēmu Latvijā kopumā un Daugavpilī sociologi sadalīja iespējamās iedzīvotāju bailes 2 lielās grupās. 1) bailes saistītas ar cilvēku personisko dzīvi; 2) bailes saistītas ar iedzīvotāju sabiedrisko dzīvi.
Aptaujātajiem tika piedāvāts novērtēt esošo baiļu pakāpi attiecībā pret draudiem 1 – nebaidās līdz 4 – ļoti baidās. Informācija ļoti plaša un grūti izprotama un tāpēc tika izdarīta faktoru analīze, kuras galvenais uzdevums bija: 1) pārvērst lielo skaitu mainīgo baiļu attiecīgi nelielā daudzumā faktoru, (baiļu grupu); 2) meklēt iedzīvotāju strukturālo baiļu līmeni ņemot vērā katra faktora svarīgumu.
Šī analīze tika veikta ar datorprogrammas palīdzību. Atsevišķi personiskajām un sabiedriskajām bailēm.
Daugavpiliešu personīgo baiļu faktorālā analīze. Šī analīzes rezultātā 25 personīgās bailes sagrupējās 6 faktoros: 1) nabadzība; 2) patvaļa no valsts ierēdņu puses; 3) slimības un nāve; 4) darbs un izglītība; 5) apkārtējo uzmanība un sapratne; 6) uzkrājumi un mantība.
Sabiedrisko baiļu analīze Daugavpilī. Konstatēts 31 darbs sabiedriskajai dzīvei, kuru daugavpilieši novērtēja no nebaidās līdz ļoti baidās. Šīs analīzes rezultātā ir iegūti 7 faktori, kuri sastāda 65% no kopējā baiļu līmeņa attiecībā pret draudiem sabiedriskajai dzīvei. Faktori baiļu sabiedriskajā dzīvē: 1) Latvijas ekonomika; 2) karš un terorisms Latvijā; 3) apkārtējā vide Latvijā un pasaulē; 4) demokrātija Latvijā; 5) Aids Latvijā; 6) brīvība Latvijā; 7) bēgļi Latvijā.
Aptaujāto daugavpiliešu analīzi salīdzināja ar aptauju Rīgā. Šīs analīzes stipri līdzīgas, tikai rīdziniekiem parādījās faktori. Personīgās bailes: vardarbība ģimenē, kas Daugavpilī vispār neparādījās, savukārt līdzekļu uzkrājumam liela nozīme bija Rīgā.
Sabiedriskās bailes: Daugavpilī vissvarīgākā bija ekonomiskā drošība Latvijā, bet rīdziniekiem kara un politiskā drošība valstī. Daugavpiliešiem politiskā drošība ir tomēr mazsvarīgāka nekā rīdziniekiem.

Secinājumi
Bailes pakāpeniski pārvēršas par fobiju. No sākuma ir tikai bailes, bet jau vēlāk šīs bailes pārvēršas par fobiju, kaut kāda iemesla dēļ (negadījums, nepatīkamas izjūtas, pārbīlis un citas būtiskas parādības).
Pasaulē kopumā ir sastopamas šāda veida fobijas: agorafobija, sociālā fobija, arahnofobija, zoofobija, ereitofobija, nozofobija un dažādas specifiskas fobijas. Šīs fobijas rada daudz dažādu problēmu indivīdam integrēties sabiedrībā. Indivīds ir apspiests, ierobežots, noslēgts sevī, vientuļš, apmāts un daudzas citas īpašības, kas ierobežo viņā dzīvi. Bailes no sabiedriskiem pasākumiem, uzstāšanās, kontaktēšanās ar cilvēkiem, viņu ļoti stipri ierobežo, jo viņš nespēj pilnveidoties, rast jaunus draugus, strādāt šāda veida jomās. Bailes no slimības rada indivīdā pārspīlētu aprūpi, apmātību un bažas par savu veselību. Bailes no slēgtām telpām, indivīds nespēj tādās strādāt, uzturēties, kas līdz ar to viņu ļoti ierobežo un neļauj brīvi integrēties sabiedrībā.
Ir daudz dažādu metožu ar kuru palīdzību var glābt indivīdu no šīm bailēm. Bet tās visas ir psiholoģiskas, un neattiecās uz manu tēmu. Un arī no socioloģijas puses šādi pētījumi, kā fobiju izpēte nav veikti. Bet mums tomēr būtu jāievērš uzmanība šai problēmai, jo tā rada draudus sabiedrībai.
Bet pie mums un vispār pasaulē strauji attīstās tāds jēdziens kā cilvēkdrošība. Tas tāpēc, ka dzīve bez bailēm paver daudz dažādas iespējas izdzīvot – dzīvot. No socioloģijas puses ir veikti pētījumi, kas ir saistīti ar bailēm tieši no socioloģijas puses. Kā piemēram, ekonomisku, politisku, sabiedrisku, sociālu faktoru puses. Tie ir: bailes saslimt, jo pēc tam nespēs apmaksāt vai samaksāt par to pakalpojumiem, bailes par cenu celšanos, naudas trūkumu, narkotiku izplatību, personīgo drošību un citi baiļu faktori.
Veicot šāda veida pētījumus ir ļoti viegli pēc to apstrādes sniegt attiecīgu palīdzību vai arī sniegt dažāda veida pakalpojumus, sniegt dažāda veida palīdzību, līdz ar šo pētījumu palīdzību mums ir iespēja izvairīties no draudiem sabiedrībā.
Atšķirībā no fobijām, sociāla veida bailes var pazudināt, no tām var izvairīties un tās var pārvarēt, bet fobijas kā piemēram, agorafobija var būt visu mūžu, vai arī ilgstoši jāārstējas.

Bibliogrāfija

1. Dako. P. Psiholoģijas brīnumainā uzvara. Rīga: “Zvaigzne ABC”,1999.302 – 306. Lpp.
2. Saule. H. Fobijas – kā pārvarēt bailes. Rīga: “Jumava”, 2001.
3. Kalniņa. A., Menšikovs. V. Latvija – Pārskats par tautas attīstību 2002/2003, Cilvēkdrošība. Rīga: “UNDP”, 2003.
4. Fobijas aktivizējas zemapziņas bailēs:// Veselība, 2001. 9.nr.; 32 – 33.lpp.
5. Psiholoģijas vārdnīca. Rīga, 1999.
6. Svešvārdu skaidrojošā vārdnīca. Rīga: LU Socioloģijas katedra, 1997.
7. www.medicine.lv
8. www.pagalmus.lt
9. www.un.lv