Fobiju faktors masu apziņas veidošanā

Daugavpils Universitāte
Sociālo zinātņu fakultāte
socioloģijas katedra

Fobiju faktors masu apziņas veidošanā

referāts

2. kursa students

lect.

Daugavpils 2004.gads
Mūžsenā trauksme.
Akadēmiskie izdevēji, zinātniski redaktori un atbildīgie par reklāmām kādas konferences beigās ieturēja pusdienas. Tā bija rosību kompānija. Kāda redaktore ieinteresēja pārējos ar stāstu par savu iepriekšējo darbavietu, kuru viņa, būdama Avon kosmētikas izplatītāja, zaudēja, kad nozaga kādai klientei kosmētikas somiņu. Visi noskatījās uz viņu ar izbrīns. „Somiņa lidoja man tieši virsū”, viņa teica, paskaidrodama situāciju. Šī pašpārliecinātā, saprātīgā sieviete cieta no ornitofobijas un nevarēja atrasties vienā telpā ar lidojošiem putniem.
Viens no redaktoriem noklausījās šo stāstu ar īpašu interesi. „Es saprotu, p[ar ko jūs runājat”, viņš iejūtīgi teica. Viņš pats baidījās no tauriņiem un kodēm, un abi uzsāka sarežģītu diskusiju par to, cik nepatīkams ir spārnu vēzienu skaņa. Arī pārējie iesaistījās diskusijā un sāka salīdzināt viņu baiļu stiprumu. Kāds priekšnieks atzinās, ka baidās no augstuma un uzstāšanās publikas priekšā, kā arī no zirnekļiem un lidošanas.
Sarunas laikā četriem cilvēkiem no divpadsmit, kas atradās telpā, tika atklātas piecas fobijas. Nav šaubu, ka psihologs individuālā sarunā ar katru klātesošo būtu sazīmējis vēl daudz vairāk fobiju, – tas ir, daudz specifiskākas. Fobiju apspiešana brīvā, nepiespiestā vidē, kaut vai pie galda restorānā, palīdz atrast dabisku ceļu problēmas atrisinājumam.
Zinātniekiem nevajadzētu iespaidoties no šaubīgiem pētījumiem, tomēr to rezultāti ir ļoti pārsteidzoši. Kad grupa sāka runāt par fobijām, uzmanība tika vērsta uz bailēm ko aprakstīja cilvēki. Nejauši, ka ir sastopamas savdabīgas bailes no pogām, vates vai tapetēm, un saruna varētu pievērsties šai tēmai. Bet vairākums cilvēku baidījās no kādā noteiktām situācijām vai radībām. Viņi baidījās no zirnekļiem, čūskām, tumsas, plaša vai šauras telpas. Dzīvas radības un situācijas nerada reālas problēmas Rietumu pasaulē šodien, bet tā varētu būt dzīvībai draudīgas, ja mēs nedzīvotu pašreizējos komforta apstākļos.

Evolucionisti.
Viņi uzskata, ka, tuvāk izpētot šo problēmu, varētu iegūt nozīmīgus datus fobiju izprašanai. Viņi apgalvo, ka lietas, no kā mēs nepamatoti baidāmies, šodien varētu būt liktenīgas mūsu aizvēsturiskajiem senčiem. Zirnekļa vai čūskas kodiens var nogalināt, tumsā var slēpties kādas briesmas, protams, ka ir jāizvairās no situācijas, kad kāds dzīvnieks tevi ir iedzinis bezizejā. Pretstatā tam lietas, kas reāli var mūs šodien nogalināt – automašīnas, ieroči vai cigaretes – , daudz retāk izraisa tik stipras bailes.
Bailes ir daudz vieglāk izprovocēt ar lietām, kas apdraudēja pirmatnējos cilvēkus, kad viņi pārguruši klejoja pa Āfrikas plašumiem.
Evolucionisti izvirza teoriju, ka baiļu attīstības cēlonis varētu slēpties lielajā neatbilstībā starp dzīvi divdesmit pirmajā gadsimtā un akmens laikmetā.
Bailes no asinīm un ievainojumiem ir ļoti interesants psiholoģisks piemērs tam, ka trauksmei ir arī savi plusi. Cilvēki ar šādu fobiju var zaudēt samaņu, ieraudzīdami kādu negadījumu, kaut vai tikai šļirci vai adatu. Šī ir vienīgā fobija, kas saistīta ar samaņas zudumu. Cilvēks ar agorafobiju, atrazdamies ļaužu pārpildītā ielā, izjūt reiboni vai vājumu, un viņam šķiet, ka tūliņ zaudēs samaņu, bet parasti tā nekad nenotiek. Cilvēks ar agorafobiju ir gatavs bēgt no draudīgas situācijas, viņa asinsspiediens paaugstinās, un tas viņu pasargā no samaņas zaudēšanas. Un otrādi: tie, kas baidās no asinīm un ievainojumiem, redzot asiņainu skatu, asinsspiediens parasti pazeminās, un viņi bieži vien „atslēdzas”.
Bailes no briesmām ir dabiska reakcija, un citos apstākļos, pirms tūkstoš gadiem – tās palīdzēja izdzīvot un neradīja nekādu ļaunumu.
Evolucionisti uzskata, ka mēs biežāk baidāmies no lietām , kas ir asums līdzās no senseniem laikiem, nekā no modernām lietām. Ja tas tā, tad šīm bailēm jābūt izplatītām dažādu rasu un kultūras cilvēku vidū, jo mēs esam cēlušies no viena senča un bailēm jābūt ieprogrammētām vienādā mērā visiem.

Baiļu attīstība.
Pēdējo dažu desmitu gadu laikā mēs tikām pakļauti ļoti lielām pārmaiņām, esam jau apraduši ar automašīnām, un lidmašīnām, datoriem, trauku mazgājamām mašīnām un ceļojumiem pa pasauli. Cik tad ilgi mūsu bailes būs no mums tik ļoti atpalikušas?
Vai tiešām mēs varam vainot bailēm pret zirnekļiem un čūskām mūsu senčus? Bailes var būt lipīgas, bet evolūcija prasa, lai tās pārvar desmitiem tūkstošu gadu lielu attālumu. Jāšaubās, vai bailes varētu nemainīties tik ilgu laiku. Daudzas slimības pa šo laiku ir iznīkušas, veselas dzīvnieku sugas izmirušas. Tomēr evolucionisti apgalvo, ka mūsu bailes no augstuma un tumsas nav mainījušās kopš akmens laikmeta, kad mūsu senči centās nokļūt atpakaļ savās alās, pirms iestājās nakts. Bailes saglabājas par spīti evolūcijai. Pastāv baiļu pāriešana no paaudzes paaudzē gan ģenētiski, gan arī kultūras līmenī.
Mūsdienu filmas, grāmatas un televīzijas programmas var būt efektīvs ceļš, kā nodot tālāk bailes, kas nāk no senatnes. Daudzas pirmatnējās bailes ir tikai simboliskas un stāstītāji tās izmanto tikai tādēļ, lai radītu attiecīgu noskaņojumu.
Zinātnieki atklājuši, ka bailes no zirnekļiem ir vienādi bieži izplatītas gan Anglijā, gan Holandē, gan arī Amerikas Savienotās valstīs negaidīts atklājums. Bailes no zirnekļiem šajos kontinentos ir daudz biežāk sastopamas nekā Indijā. Bet, lai cik tas dīvaini būtu, Japānā bailes no zirnekļiem ir sastopamas biežāk, lai gan nav datu par to, ka varētu būt kāda vēsturiska saikne ar Eiropas iedzīvotājiem.
Mūsu senči labi apzinājās, ka viņiem jāturas pa gabalu no indīgiem zirnekļiem un čūskām, bet viņiem bija jālaužas cauri mežu biezokņiem, lai tiktu pie barības. Ja bailes pret kukaiņiem būtu pārāk lielas, viņi ietu bojā badā, jo baiļu dēļ neietu sev meklēt pārtiku.
Zirnekļi un čūskas ir daudz ilgāku laiku iespaidojuši mūsu kultūru nekā draudi, kas pastāv tikai mūsdienās. Ieroči un elektrības vadi neatrodas mums apkārt pietiekami ilgu laiku, lai lielā mērā būtu baiļu objekti.
Baiļu pārveidošana civilizēta cilvēka apziņā ir drosmīgs izaicinājums dominējošajam uzskatam, ka mūsu domāšanas process radies ciešā bioloģiskā saiknē ar mūsu senčiem. Tas vedina domāt, ka mūsu bailes nav ietekmējis mūsu bioloģiskais pamats un, iespējams, mūsu smadzenes netika „programmētas” vairāk nekā miljons gadu.
Bailes var būt instinktīvas un cieši ieprogrammētas mums kā sugas pārstāvjiem. Bet personīgā pieredze un apkārtējo novērošana var būt pamats tam, ka attīstās arī specifiskas bailes.
Bailēm ir jāpalīdz cilvēkiem nodot savus labākos gēnus turpmākām paaudzēm. Draudi, kas bija akmens laikmetā vēl arvien izraisa bailes cilvēkos – vai nu tā ir cilvēku nogalināšana lielā skaitā, vai tas, ka samazinās iespēja radīt pēcnācējus. Bet cilvēkiem, tomēr arī ir dažādas sagatavotības pakāpes pret bailēm.
Bailes ir instinktīvas un attīstās jau pēc vismazākās provokācijas. Fobijas attīstās neapzināti, dažreiz pat vēl viena nenozīmīga notikuma, un tās nav nemaz tik viegli iznīdēt. Plaša pieredzes iegūšanas iespējas, mācīšanās no citiem, apkārtējo cilvēku novērošana veicina to, ka mēs varam sākt baidīties no jebkuras lietas. Tomēr mūsdienīgie priekšmeti bieži vien nav piemēroti šablonam, kas ir mūsu smadzenēs, un no tiem mēs baidāmies ļoti reti. Fobijas pret kādu mūsdienīgu priekšmetu var attīstīties, bet ar lielām grūtībām.
Cilvēki ar fobijām bieži ļoti spilgti apraksta savas bailes: dzīvnieka izskatu, sajūtas un domas, kas rodas ieraugot šo dzīvnieku.
Pēkšņas, saraustītas, neparedzamas kustības visbiežāk izraisa bailes. Jo kaitīgāks bija dzīvnieks, priekšmets, jo vairāk cilvēki no tā baidījās un mazāk gribēja ar to satikties. Tie, kas cieš no fobijām, nevar kontrolēt savas bailes apzināti, jo sākotnējā reakcija ir neapzināta un zemapziņa ir ārpus mūsu kontroles spējām, tā rodas daudz dziļāk, daudz vecākā mūsu smadzeņu daļa.
Taču mēs vismaz zinām, ka visu veidu fobijas ir ārstējamas. Iespējams, pati praktiskākā evolūcijas teorijas daļa ir tā, ka cilvēki ar fobijām var palīdzēt izprast un atrisināt problēmas citiem, kuriem piemīt šķietami smieklīgas bailes. Evolūcijas teorija var būt par pamatu, lai pētītu dziļi iesakņojušos trauksmi, kas, iespējams, radusies no mūsu senču dzīvesveida.
Iedomāsimies, ka ir pagājuši kādi piecdesmit vai simts gadi kopš šī brīža, un vilinoši iztēloties, kā attīstījušies visi šie pētījumi, fantāzijas, pārdomas un darbi. Vai fobijas būs jau likvidētas? vai mūsu pēcnācēji atskatīsies vēsturē uz 21 gs. sākumu un brīnīsies par nevajadzīgām ciešanām, kuras tik daudzi no mums piedzīvojuši? Vai arī trauksmes un fobijas būs sasniegušas epidēmijas apmērus un mūsu pēcnācēji skatīsies uz mūsu dzīvēm ar sapņainu skaudību, ilgodamies būt brīvi no baiļu sajūtas, kādi tagad ir vairākums no mums?
Mūsu zināšanas par trauksmes, baiļu un fobiju mehānismu ar laiku tikai pieaug. Bez šaubām, progress ir biji milzīgs un atklāts daudz kas svarīgs, lai varētu labāk saprast trauksmes, paniku un fobijas. Gan zinātnieki, gan ārsti tic, ka viņi stāv uz jaunas atklājuma ēras sliekšņa. Bet ko tieši tas nozīmē kādam, kam ir fobijas? To parādīs tikai nākotne un tā zinātniekiem atklājumi fobiju virzienā.

Izcilie zinātnieki
Ir pagāji laiks, mainījušās valodas, bet cilvēki aizvien vēl saskaras ar fobijām. Hipokrāts novēroja cilvēkus ar daudzām dažādām fobijām vairākus gadus agorafobijas, gan vieālās fobijas, gan arī bailes no dzīvniekiem vai dažādas citas fobijas, kas ir sastopamas arī mūsdienās.
Hipokrāta apraksti varbūt ir daudz poētiskāki par mūsdienīgiem medicīniskiem pierakstiem, bet tie parāda, ka baiļu daba nav mainījusies jau divus tūkstošus gaudu. Sengrieķu ārsts sastapās ar tikpat dīvainām bailēm, ar kādām mēs sastopamies šodien. Fobijas pastāv tikpat ilgi, cik ilgi mēs eksistējam, tās ir dziļi iesaknējušās mūsos un tā ir neatņemama cilvēces sastāvdaļa. Tas jau neatvieglo stāvokli nevienam, kas pašreiz cieš no fobijām, bet tas nozīme, ka mums ir jau vairāk nekā divus tūkstošus gadu ilga pieredze par bailēm un fobijām.
Hipokrāts, rūpīgi pētīdams bailes un fobijas un izdarījis secinājumus, bija izņēmums, jo tajā laikā daudzi viņa laikabiedri domāja, ka bailes ir atsūtītas cilvēkiem no debesīm. Grieķu mitoloģijā Folovos ir satraukuma dievs, Āresa – kara dieva dēls. Viņa sabiedrotie bija Eris, nesaskanu dievs, kas bija negausīgs baumotājs, Erīv, kas izpostīja pilsētas un Kares, kam patika dzert mirušo melnās asinis. Saskaņā ar mītu šī „jautrā” kompānija gūst panākumus, uzbrūkot kopā, izplatot slimības un sējot šausmas ikvienas sirdī, kas pagadās ceļā.
Grieķijas iedzīvotāji, izņemot viņus dzīvoja saskaņā ar mitoloģiju un visās savās ciešanās vainoja dievus, kā arī sauca viņus palīgā.
Grieķi bija mierā ar savu nostāju par dažādām bailēm. Folo radīja pēkšņas bailes, bet Deinoss uzturēja ilgstošas šausmas. Pans simbolizēja bailes, kas varēja izplatīties cilvēku grupā. Šī kvalifikācija gadu tūkstošu laikā ir modificēta, bet vēl jo projām pastāv. tas ir vēl viens pierādījums tam, ka mūsu zināšanas par bailēm nav daudz mainījušās.
Vārdi, kurus mēs lietojām, lai aprakstītu šās emocijas, atspoguļo agrākos ticējumus.
Šodien grieķu vārds pholos nozīmē stipras bailes vai šausmas tieši, tieši fobija. Vārds panika ir cēlies no pana un mainījis savu nozīmi tikai pavisam nesen.
Hipokrāts arī izskaidroja iespējamos baiļu cēloņus. Atšķirībā no vairākuma Grieķijā viņš uzskatīja, ka ir smieklīgi vainot dievus savās bailēs. Viņa prāt, bailēm ir kādi fiziski faktori, turklāt kādam atšķirīgi.
Slavenajiem grieķu domātājiem un 20.gs neiroloģijas zinātniekiem kopējais ir tas, ka viņi tic fiziskajam bioloģiskajam baiļu pamatojumam, bet vienmēr ir bijuši arī pretējo uzskatu piekritēji.
Vairāk nekā pirms diviem tūkstošiem gadu filozofi un ārsti ir devuši labus fobijas aprakstus.
Uzskati pa fobiju cēloņiem reizēm var šķist primitīvi, bet tie ir pirmsākumi daudzām galvenajām filozofu skolām, kas pastāv arī tagad.
Valdošais uzskats ir tāds, ka bailes tiek sūtītas no elles un labākais fobiju ārstēšanas paņēmiens ir – darīt pa prātam dieviem.

Zinātnieks Freids
Freids apraksta vienu gadījumu par Hansu. Pēc Freida domām, Hansam piemita Edipa komplekss. Viņš mīlēja savu māti un gribēja būt kopā ar viņu gultā. Viņš vēlējās, lai tēvs, viņa pretinieks, būtu miris un ļoti baidījās no viņa. Hansa bailes no tēva transformējās uz bailēm no zirgiem, un fobija izlauzās uz āru pēc vairākiem mēnešu ilgas tiekšanās pēc seksuāla kontakta ar māti. Pēc Freida „viņa seksuālais uzbudinājums pēkšņi pārvērtās fobija”.
Tātad, pēc Freida teorijas, Hansa seksuālā tieksme pret māti un vēlēšanās, lai tēvs būtu miris, bija nepieņemams dziņas, ko radīja zemapziņā. Tās radītais uzbudinājums bija tik liels, ka „ego” nespēja ar to tikt galā un transformēja to trauksmē un bailēs no zirga.
Freida teorija vienlaikus ir gan spoža, gan kļūdaina. No vienas puses, viņš nodibināja un attīstīja psihoanalīzes teoriju ilgi pirms tam, kad arī vadošie zinātnieki atzina, cik nozīmīga ir saistība starp bērnībā iegūto pieredzi un pieaugušas personības veidošanos. Vēl jo vairāk, viņa akcents par zemapziņas lielo nozīmi paver veselu virkni jaunu priekšstatu par garīgām sāpēm un iekšējo konfliktu. No otras puses, viņa lielais „uzsvars ir uz seksualitāti ir strīdīgs jautājums.
Tas, ka fobiju pētīšanu pārņēma ar psihiatri veicināja diskusiju par attiecībām ar vecākiem un iespējamo nodarīto ļaunumu. Nav iespējams pilnīgi atdalīt fobijas no seksa, kompleksās fobijas var attīstīties, ja cēlonis ir emocionāls nemiers un neveiksmīga pieredze, un šeit, protams, fobijas var saskarties ar seksu. Bet lielākā daļa fobiju nav saistītas ar seksu.
Daudzu gadus psihiatri uzskatīja, ka fobiju pamatā ir kāds īpašs baiļu cēlonis, kas netiek atklāts.
Pēdējā laikā fobiju pētīšanas pamatā ir zemapziņas izpēte, lai atrastu fobiju cēloni taču tas pagaidām nav devis rezultātu.
Freids pats bija neirologs, un daudzi darbi, it sevišķi agrīnie pauž viņa interesi par neirofizioloģiju. Viņš ar pretenzijām sekoja diskusijām par tēmu „raksturs un audzināšana”, par to, ka iedzimtie un bioloģiskie faktori saistībā ar pieredzi var radīt trauksmes stāvokli. Interesants ir fakts, ka viņš pats baidījās no ceļošanas.
Freida nopelns bija tas, ka viņš nodalīja fobijas no generalizētās trauksmes un pieteica fobijas kā jaunu un atšķirīgu tematu, kam nepieciešama izpēte. Viņa radītā trauksmes klasifikācija bija liels solis uz priekšu, jo tā pievērsa uzmanību fobiju specifikai un īpašībām, tādējādi palīdzot mūsdienu psihoterapeitiem gan fobiju izpratnē, gan to ārstēšanā.
Neviens, kas cieš no fobijas, patiesībā neuztraucas par savu hormonālo līmeni vai smadzeņu aktivitāti. Vienīgā vēlēšanās: lai beigtos fobija un baiļu izjūta.

Zinātnieks Renē Dekarts
Renē Dekarts, franču filozofs, matemātiķis un dabas zinātnieks, ir dzimis bagātā un slavenā ģimenē 16.gs beigās.
Dekarts devis lielu ieguldījumu visā psihiatrijas attīstībā, ne tikai fobiju un trauksmes jomā. Jo projām nozīmīgs ir viņa veikums fobiju ārstēšanā.
Tomēr viņa spriedumi ietekmēja kārtēzisma duālismu, kas mediķu aprindās tiek skaidrots kā lielā šķelšanās strap prātu un ķermeni. Vai psiholoģisko problēmu, piemēram, fobiju, cēlonis ir domās vai fiziskajās smadzenēs. Profesionāļi ir sadalījušies divās nometnēs. Ģenētiku, molekulārās bioloģijas speciālistu mērķis ir izpētīt tās smadzeņu daļas, kas var veicināt mūsu uzmanību pret fobijām, trauksmi un paniku, kaut kā mainīt smalkos ķīmisko procesus un mazināt mūsu bailes.
„Prāta” pusē ir psiholoģi un psihoterapeiti, kas pēta pagātnes pieredzi un pašreizējo cilvēka ticību un cenšas apstrīdēt un mainīt mūsu domāšanu, lai pārvarētu mūsu fobijas.
Dekarts uzskatīja, ka prāts un ķermenis ir cieši saistīts. Dekarts pats ir nosaucis vietu, kur satiekas prāts ar ķermeni – tas ir čiekurveida dziedzeris – tas regulē mūsu gulēšanas un nomodās ciklu. Bet zinātnieki ir izpētījuši čiekurveida dziedzeru nozīmi kāju kustībā un uz pārvietošanos, bet acīm redzami, tām ir maza ietekme uz fobijām. Tomēr daži zinātnieki uzskata, ka noteikts gaismas biežums caur čiekurveida dziedzeri var ietekmēt mūsu uzņēmību pret trauksmi un fobijām.
Dekarts ticēja domāšanas centrālajai daba, kas līdzīgi stoiķiem parādīja viņa racionālismu. Kogņetīvās terapijas piekritēji saka, ka mūsu iedomas veicina mūsu bailes. apmēram tā: „Es domāju, tāpēc esmu nobijies”.

Zinātnieks Loks
„Cilvēka prāts būtībā ir kā balta papīra lapa. Idejas tiek izstrādātas ar mūsu fizisko sajūtu un pieredzes palīdzību, un tiek projicētas uz šīs baltā lapas. Mēs strādājam ar informāciju, kas iegūta no mūsu sajūtām veidot asociācijas un vispārinājumus un radām savu pasaules psiholoģisko skatījumu. Nav, svarīgi, cik vienkārša vai sarežģīta ir ideja, tā sākas ar fiziskām sajūtām. Bet ticība Dievam tā esamība tiek veidota šādā ceļā.’’
Viņš bija pret tradicionālo filozofiju un pārstāvēja empīrismu, kas vērtēja pieredzi augstāk par visu pārējo.
Mācīšanās un atmiņa balstā tikai vienīgi uz pieredzi, saka Loks. Un, tāpat kā šodien biheivioralās terapijas piekritēji Loks apgalvo, ka bailes var arī aizmirst caur pieredzi.. Viņa padomi par to, kā atbrīvoties no neracionālām bailēm, šķiet, ir taisnā ceļā nākusi no modernās biheivioralās terapijas.

Nākamie simt gadi
Arī fobijas tiks ārstētas ar vien efektīvāk. Daži pētījumi par temperamentu un personību, jau ir norādījuši iespējamo veidu, kā izvairīties no fobiju attīstības atsevišķiem bērniem ar riska pakāpi. Nākamā zinātnieku paaudze savu darbu veiks neirologu, kognitīvo un biheiviorālo terapeitu darbu.
Var secināt, ka fobiju izplatība nākotnē varētu būt ļoti atkarīga no parastā vides, kurās mēs dzīvojam, dzīves līmeņa un mūsu ikdienas gaitām. Dzīves veida mainīšanai varētu būt tikpat liela nozīme kā jebkuram zinātnes attīstības sākumam. Un šis gadsimts būtiski manīs mūsu dzīves veidu.
Nikroprocesoru radīšana ir devusi grandiozām tehnoloģiju izmaiņām, kuras iespaido visus mūsu ikdienas, darba un atpūtas aspektus. Nākamo simt gadus laikā datori būtiski ietekmēs mūsu dzīves veidu un līdz ar to manīsies arī mūsu jūtīgums pret bailēm un trauksmēm. Datu apvērsums var būt tieši atbildīgs par fobijas upuru skaita pieaugumu vai mazināšanos.
Tas viss izklausās diezgan pievilcīgi, bet cilvēkam, kurš ir uzņēmīgs pret fobijām, šo izmaiņu blakus parādības var būt komplicētas. Mēs varam viegli katru dienu sazināties ar kolēģiem citās pasaules malās. No otras puses, darba dzīvei, kura tiek radīta no mūsu pašu istabas, var sekot izolētība. Šādi apstākļi drīzāk būtu piemēroti cilvēkiem, kuri ir uzņēmīgi pret fobijām, bet noteikti nav pieņemami citiem.
Evolūcijas teorija sniedz vispārēju skaidrojumu, kāpēc fobijas ir tik izplatītas. Evolūcija nemaz nav spērusi tik ļoti lielu soli uz priekšu, un teorija pieņem, ka mūsu pamat instinkti ir tikai nedaudz citādi nekā tie bija mūsu senčiem, kuri dzīvoja pirms 20 tūkstošu gadiem. Fobija rodas šodien un akmens laikmeta vides neatbilstības dēļ; tas nozīmē, ka mēs gaidām briesmas tur, kur to nemaz nav. Sistēmās, kuras mūs brīdina par draudiem pašreizējā vidē, varbūt pārāk jūtīgas mūsdienu dzīvei un trauksmes signāli tiek doti pie niecīgākā kairinājuma.
Mūsu instinkti nākamo simt gadu laikā pārmērīgi nemainīsies, bet, ja tehnoloģijas attīstīsies ar vien straujāk – un, šķiet, tā arī notiks – tad mūsu pēcnācēji varbūt būs pat vairāk izsisti no līdzsvara nekā mēs esam tagad.
Evolucionisti uzskata, ka agorafobija ir pārspīlēta, bet dabīga reakcija uz draudiem. Lai cik ļoti daudzi agrofobijas slimnieki necieš ceļojumus, viņi apzinās, ka briesmas īstenībā neeksistē. Sarežģīta ietekme uz agorafobiju ir gan ikdienas braukāšanai uz darbu, gan tās izzušanai. Darba organizācija, kura ļaut veikt darbu mājās, paver iespēju pieņemt šādu darba piedāvājumu. Tas var būt neattiecas tiešu uz agorafobijas problēmu, bet pašcieņas paaugstināšanās, kas rodas saistībā ar iespēju veikt patīkamu un pieņemamu darbu, ir pienācīgi jānovērtē šī acīmredzami būtu pārmaiņu pozitīvā puse.
No otras puses, iespējams, ka cilvēku, kuri ir uzņēmīgi pret agorafobiju, ir daudz vairāk nekā, to, kuri no tās ciešs. Šiem cilvēkiem nepatīk vai pat ir bailes braukt uz darbu, bet kaut kā dienu no dienas viņi ar to veiksmīgi tiek galā. Apkopojot evolucionistu un biheivioristu uzskatus, šī ikdienas cīņā var būt ļoti vērtīga. Biheivioristi uzskata, ka cilvēkiem viegli var palīdzēt, ja viņiem liek veikt uzdevumus, no kuriem viņi baidās. nav svarīgi, ko viņi par to domā vai kāds ir baiļu iemesls.
To apstiprina arī novērojums, ka daudzām sievietēm attīstās agorofobija pēc tam, kad viņas atstāj darbu, lai audzinātu bērnus. Kļūt par māti vai tēvu ir nozīmīgs pavērsiena punkts cilvēka dzīvē, un daudzie neparastie faktori var radīt labvēlīgu augsni agorofobijas attīstībā. Strādāšana mājas apstākļos var ietekmēt hormonus vai miega režīmu, bet, ja cilvēkam liedz iespēju strādāt rosīgā vidē un liek strādāt mājās vienam pašam, var rasties labvēlīgi apstākļi agorofobijas attīstībai.
Līdzīgi argumenti ir attiecināmi arī uz sociālo fobiju. Akmens laikmeta cilvēki dzīvo mazās grupās; viņi veidoja attiecības un sadarbojās savas labi organizētās, ģimeniskās grupa ietvaros. Takā viņu izdzīvošana bija atkarīga no grupas spēja sadarboties, tad izdzīšana no tās bija līdzīga sodīšanai ar nāvi.
Pat šodien dabā un sabiedriskajā dzīvē mēs instinktīvi jūtam, vai nu cik augstu mēs tiekam novērtēti. Mūsu darba vadītājs var uzslavēt kādu mūsu darbu, bet, ja šī uzslava nav patiesa, mūsu maņas, kuras ir attīstījušās tūkstošiem gadu garumā, ļauj mums to nojaust. Runājot ar klientiem neklātienē, ar tehnoloģijas starpniecību tiks maskētas pazīmes, kuras signalizē par nepatikšanām. Elektroniskā sazināšanās dos lielus panākumus ar fobijām sirgstošajiem cilvēkiem.
Vēlreiz jāatgādina, ka šādu tehnoloģiju ietekme ir sarežģīta. Ikviens, kuram ir sociālā fobija, elektroniskā saziņas līdzekļus uzskatīs par ieguvumu. Vairs nav jāsatiekas ar klienta skatienu, jāiet ar viņu kopā iedzert vai pusdienot, tik likvidēti visi šie biedējošie aspekti. Tas var dot iespēju ar sociālo fobiju sirgstošajiem sasniegt stāvokli, par kādu agrāk viņi nevarēja iedomāties, un ļaus gūt panākumus prestižā un labi apmaksātā profesijā. Tas nelikvidēs pamatā esošo trauksmi, bet novērsīs trauksmes izpausmes, kas radījušas nepatīkamus notikumus viņu dzīvē.
No otras puses, tie, kuriem ir tieksme uz fobijām, vairs nesaskarsies ar ikdienas uzvedības terapiju, kuru piedāvā biroju dzīve. Tie. kuri necieš sava darba sabiedrisko pusi, bet tomēr tajā piedalās, var būt jutīsies atviegloti. Bet, ja ilgu laku viņi pat nespēs nojaust par savām bailēm, fobija var nekontrolēti attīsties. darba paradumu mainīšana var palīdzēt tiem, kuriem sociālā fobija ir dziļi iesakņojusies, piemēram , agorafobijas gadījumā, bet tas var izjaukt līdzsvaru ar citiem, kuri baidās, un tas notiks nekontrolēti.
Ja mēs piekrītam evolūcijas teorijai, ka zināšanas mēs iegūstam un nododam savstarpējas uzticēšanās ceļā, tad norobežota dzīve vai darbs var nelabvēlīgi ietekmēt nenozīmīgu trauksmju veidošanos.
Mūsu tuvākā sabiedriskā vide veido mūsu uzskatus par to, cik bīstama ir pasaule. mēs mācāmies paši no savas pieredzes, bet mēs mācāmies arī no draugiem un kolēģiem, kurus augsti vērtējam. Jo vairāk mēs tiekamies ar citiem cilvēkiem mājas un darbā, jo vairāk pozitīvas pieredzes mēs uzkrājam tādā veidā kļūdami pasargāti no baiļu attīstības. Draudu un briesmu iespējas mēs paturam prātā, bet neļaujam tām pārvērsties bailēs.
Protams, fobijām ir daudz cēloņu. sociālās izmaiņas neiespaidos, hormonu līmeņus un sievietes vienmēr bioloģiski būs atšķirīgas no vīriešiem. Tradicionālie sabiedrības likumi var radīt tendenci, kas sievietēm veicina fobiju attīstību. Taču fobiju draudi nemazināsies, ja mēs uzskatīsim, ka dzīves stilam nav nekāda sakara ar medicīnas problēmām.
Kā uzveikt bailes
Dariet to, no kā jūs baidāties, un visas bailes izzudīs. ar dziļu pārliecību sakiet: ‘’Es šīs bailes pārvarēšu’’, – un jums tas izdosies.
Bailes ir negatīvu domu saturs. Aizstājiet tās ar konstruktīviem priekšstatiem. Bailes ir nonāvējošus jau miljoniem cilvēku. Cerība un pašpaļāvība ir stiprāka nekā bailes. Nekas nav stiprāks par ticību Dievam un labajam.
Bailes ir cilvēces lielākais ienaidnieks. Tās ir neveiksmju, slimību un saspīlētu savstarpējo attiecību cēloņus. Mīlestība aizdzen visas bailes. Tā ir emocionāla saite ar dzīves lielajām vērtībām. Iemācīties mīlēt godīgumu, taisnīgumu, labvēlību, laimi, prieku un panākumus un dzīvojiet priecīgās labās gaidās un drīz vien jūs to vien iegūsiet.
Dažādu baiļu radīto priekšstatu suģestīvajam spēkam stājoties pretī ar pozitīvajiem apgalvojumiem, piemēram: ‘’Es esmu pilnīgi mierīgs un savdabīgs, un drošs.’’ Ar šo metodi jūs gūsit labus panākumus.
Īstais iemesls atmiņas zudumam mutisko un rakstisko eksāmenu laikā ir bailes. Šo stāvokli jūs varat pārvarēt, bieži un pārliecinoši sakot: ’’man ir lieliska atmiņa, tā visu svarīgo saglabā un vajadzības gadījumā vienmēr ir manā rīcībā.’’ Iedomājieties savu draugu, kas jūs apsveic pēc teicami nolikta eksāmena. Vienmēr paturiet prātā šo vēlamo pozitīvo priekšstatu – un jūs gūsiet panākumus.
Ja jūs baidāties no ūdens, tad peldieties. Iedomājieties sevi pludmalē vai peldbaseinā. Ijūtiet, kā jūs ienirstat vēsajā ūdenī un lēnām peldat. Izbaudiet savas ritmiskās kustības un spēcīgos atvēzienus. Tas, kurš pietiekami ilgu laiku būs iztēlojies šo nodarbi, drīz vien sajutīs dziņu to realizēt. Viņš bez bailēm varēs ieiet ūdenī un peldēt. Tāds ir gara likums.
Tam, kurš baidās no slēgtām telpām, piemēram, liftiem, ieteicams iedomāties, kā viņš iekāpj liftā, brauc ar to un novērtē šīs ierīces ‘’labdarību’’ un funkcijas. Un šis cilvēks pārsteigts konstatēs, cik ātri šī metode aizdzen bailes. Cilvēkam ir iedzimti tikai divi baiļu veidu – bailes no krišanas un bailes no draudīgiem trokšņiem. Visi pārējie satraukumi un baiļošanās ir nelabvēlīgas apkārtējās vides rezultāts. atbrīvojieties no šādām bailēm!
Normālas bailes ir labas un vajadzīgās. Bet nenormālas bailes slēpj sevī nopietnus draudus. Patstāvīgi nodoties ar bailēm saistītiem priekšstatiem, cilvēks galu galā kļūst par nenormālu baiļu, ātro ideju un kompleksu upuri. Dzīve patstāvīgās bailēs no šķietamām briesmām noved līdz panikai un paralizējošām šausmām.
Jebkuras nenormālas bailes jūs varat pārvarēt, atceroties, ka jūsu zemapziņa var vērst jums par labu visus apstākļus un izpildīt jūsu karstākās vēlēšanās. ja jums uzmācas baiļu izraisīti priekšstati, tūlīt koncentrējiet uzmanību uz pretēju – pozitīvu iztēles ainu. Viss ātrāk bailes aizdzen mīlestība.
Tam, kurš baidās no neveiksmēm, sava domāšana jākoncentrē uz panākumiem. Ja kāds baidās no slimībām, tad viņam jādomā par lielisku veselību. tam, kurš dzīvo bailēs no nelaimes gadījuma, jāvērš domas uz Dieva labestību un sargājošo roku. Ja kādam uzdzen šausmas nāve, tad viņam jādomā par mūžīgo dzīvošanu. Dievs ir dzīve – un jūs dzīvojat Dievā.
Lielais aizvietošanas likums ir efektīvs dziedniecības līdzeklis pret jebkura veida bailēm. Jebkurām bailēm pretī stāv cerība. Ja jūs esat slims, tad ceriet izveseļoties, ja dzīvojat baiļu gūstā tad ilgojieties pēc atbrīvošanās. Gaidiet vienmēr to labāko. Nemitīgi koncentrējieties tikai uz labo, un jūsu zemapziņa atbilstoši reaģēs. Tā nekad nepametīs jūs nelaimē.
Bailes galu galā ir vienīgi domu saturs. Taču domām piemīt radošs spēks. Tāpēc arī Ījabs sacīja: ’’Tas, no kā es visvairāk baidījos, ir ar mani noticis.’’ Domā par labo un tas notiks.
Paskatieties savām bailēm acīs. Izanalizējiet tās no saprāta viedokļa. Iemācieties par savām bailēm pasmieties – tās ir vislabākās zāles.
Jums nekas neko nevar nodarīt – izņemot jūsu paša domas. Citu cilvēku suģestijai, konstatējumiem vai draudiem par jums nav nekādas varas. Šāda vara mīt vienīgi jūsos – un to, kurš vērsīs savas domas uz labo, sargās Dieva roka. Ir tikai viens radošais spēks, kas attīstās harmonijā un tajā izpaužas. Konflikti un strīdi tai ir sveši, un tās vienīgais avots ir mīlestība. Tāpēc arī Dieva varenība sargā to, kas savu garu vērš uz labo.
Mūsu ļaunākais ienaidnieks ir bailes.
Domu patstāvīgais ierocis, ar kuru tās apdraud cilvēka dzīvi, ir bailes. Bailes sabojā raksturu, iznīcina cenšanos, rada slimības, izposta laimi mūsos un citos un aizkavē mūsu labās īpašības. Tās ir gluži un pavisam ļaunas. Zinātne par dzīvību šodien noteikti zina, ka bailes atņem asinīm vērtīgākās vielas, traucēdamas sagremošanu un barošanos. Tās pazemina garīgos un ķermeniskos dzīves spēkus un nokauj visas spējas sekmīgi darboties. Tās ir katras jaunas laimes nāvīgs ienaidnieks un bīstams vecuma pavadonis. No to drausmīgā skata bēg prieki, un jautrs prāts nevar sadzīvot ar tām vienā namā.
Es zinu, ka tūkstoši zēnu un meiteņu šodien ir bailīgi, vārgi, nedroši un neveikli, tikai tādēļ, ka jau agrā bērnībā viņiem mācīts visā, ko te darīja vai mēģināja, ieraudzīt briesmu iespējamību. Māte uzņemas lielu atbildību, ka tā aplamās bailes par kādu iepērkamu ievainojamu savam bērnam noliedz iztrakot tā dzīves spēku pārplūdumu, kas veicina vienmērīgu drošsirdību, izturību, pašpaļāvību, un pašsavaldīšanos.
Daudz mātēm nepietiek ar to, ka iedveš bērniem bailes no lietām, kas patiesi varētu gadīties; viņas, un tāpat lielākā daļa aukļu izgudro visādus bubuļus, lai nabaga bērnus ar bailēm dabūtu paklausīgus. Gadās pat dzirdēt, ka bērnu pierunā iet gulēt ar vārdiem: ‘’Ja tu tūlīt neiemigsi, tad nāks liels melns lācis un tevi apēdīs.’’ Kāds miegs gan būs pat pieaugušam tādā stāvoklī, kur tāds ietas patiesas būtu iespējamas?
Bailes no tumsas neeksistētu, ja vecāki papūlētos bērniem ieskaidrot, ka tumsā viss ir tāpat kā gaismā. bet tā vietās viņi vēl noslēpumaino tumsu piepilda viss visādiem ķēmiem un biedēkļiem, kādus tik cilvēka fantāzija spēj izgudrot.
Ja nu šādas baiļošanās mātes rada ap saviem bērniem baiļu atmosfēru un tiem iegalvo vēl jaunas neesošas baiļu lietas, tad nav ko brīnīties, ka visa pasaule liekas nospiesta zem baiļu smaguma. Ej kādā cilvēku sabiedrībā gribi, un cik jautri, laimīgi tie liktos, tu atradīsi, ja jautāsi pat visjautrākajam, ka baiļu tārps, kaut kādā veidā kremt viņa sirdi. Bailes no nelaimes gadījuma, no slimības, no nabadzības, no nāves, no kaut kādas briesmīgas nelaimes glūn zem šķietami liekākas jautrības segas. Tā tūkstošiem cilvēku pavada savu dzīvi baiļu ēnā, neapzīstama draudoša ļaunuma biedēti.
Viena no šīs pārāk taupīgās, bailīgās un cerību nabagās dzīves ļaunākām īpašībām ir tā, ka viņa traucē un kaitē jaunatnes attīstībai un met savu tumšo ēnu tāpat par nākotni, kā par tagadni. Dēlam vai meitai, par piemēru, šogad bija jāapmeklē kāda augstāka skola. Laiks ātri steidzas un pirms tie atjēdzas, viņi jau kļuvusī tam par vecu. ‘’Viņiem vēl mazliet jāpagaida’’ – vecāki bilda!
Cik daudz cilvēkiem tā tiek atrauta viņu izglītība, tādēļ, ka vecāki ar vien atlikuši iestāšanos skolā aiz bailēm no kaut kā, kas nekad nenotiek, kamēr ir par vēlu!
Neviens negribēs noliekt īsto taupību un atturību, bet šīs tumšās bailes, kaut kas var notikt, bet šī atpūtas, izglītības, ceļojumu, grāmatu, nevainīgu izpriecu atlikšana, līdz interesēm par to atdzisusi – tā ir šaura, cerību nabagu dvēseļu slimība, pret ko katram veselam cilvēka ir jācīnās. Domāsim par miljoniem cilvēcīgu būtņu, kurus dievs radījis šinī priecīgajā? pasaulē, apveltījis tos visām spējām, baudīt dzīvi – tiem nu jāzaudē savas dzīves visdārgākie gadi rūpēs un bailēs: ‘’varētu, kas gadīties.’’
Cik nožēlojams skats ir šīm baiļu sejām, pilnām rūpju, grumbu, sirmiem matiem, tiem, kuri mūžīgi baiļojas par varbūtējiem nelaimes gadījumiem! Varbūt pat tikai viena no šādām tūkstoš rūpju grumbām var būt tikai viens starp miljoniem baltu matu ir patiesas nelaimes sekas. Kas matiem liek nosirmot un sejas vago grumbām, kas atņem soļiem viņu elastīgumu un laupa dzīves prieku, tie ir tilti, pār kuriem nav iets, tie ir nelaimes gadījumi, kas nekad nav notikuši.
Kāda enerģijas un cilvēka dzīves spēka izjaukšana ir savienota ar šo kaitīgo paradumu domās nomocīties ar nākošiem ļaunumiem! Apdomā, kādu milzumu darba tu būtu varējis pastrādāt ar to garīgo un ķermenisko enerģiju, ko esi patērējis bailēs, ka varētu kaut kas notikt, kas tomēr nenotika. Padomā tik par tām stundām, ko tu darītu, ja nelaime gadītos.
Ja mēs spētu atraisīties no šīm iedomātām rūpēm, tad mūsu dzīve kļūtu bezgala laimīgāka un veselīgāka. Tādēļ viens no svarīgākiem rakstura audzināšanas uzdevumiem ir iznīcināt baiļu kaitīgo iespaidu visos to veidos un parādībās. Neviens nevar dzīvot dabīgu, veselīgu, saulainu, citiem svētīgu un sev pašam saskanīgu dzīvi, kamēr tas mīt baiļu atmosfērā. Neviens nevar cerēt uz laimīgu un panākumiem bagātu dzīvi, kamēr viņš ar sakni neizravē baiļu dīgli. Katra atsevišķa cilvēka pienākums ir uzvarēt savā paša garā šo visas cilvēces ienaidnieku un darīt visu, ko var, lai arī citus, sevišķi jaunatni, izrautu no šī spoka nagiem. Par laimi iespējams, un ir jauks izredzes cerēt, ka nākošās paaudzes mācīsies atvairīt visas bailes un ar gaišu skatu un cerības pilnu sirdi soļos uz pilnīgas laimes mērķi.

Kā pārvarēt bailes
Ja mēs nolemjam uzveikt bailes, vispirms mums noteikti jāzina, no kā mēs baidāmies. Ar vien ir kaut kas nav vēl noticis: tu baidies no tā, kas nevar nākt. Bet tas nozīmē tik daudz, ka: ir kaut kas, kā nemaz nav. Baiļu priekšmets ir tikai iedoma, kas mūs baida nevis kā būtība, bet kā iespējamība. Pieņemsim, ka tev ir bailes dabūt dzelteno drudzi, tas ir, tu baidies no ciešanām, kas ar šo slimību savienotas, un no iespējamām ļaunām sekām. Kamēr tu ar drudzi nēsi saslimis, tas nav nekas esošs. Ja tas tev ir, tad tak tu vēl neesi no tām miris, un neviens nevar droši teikt, ka tu no tā mirsi. Tātad viss, kas tev kādā nebūt brīdī no tā var būt, ir sāpes un vājums. Baiļu stāvoklis padara slimību vēl sliktāku un ļaunas sekas gandrīz drošas. Tādēļ, ka no šīs slimības baidās, tā bieži ir nāvīga, un patiesā saslimšana bieži liekas iespaidota no saslimšana bailēm. To es saku par spīti visai baciļu teorijai, kaut gan zinu, ka to iespaids slimības attīstībā ir pierādīts.
Iedomu tēli, kas bērnu tumsā līdz lēkmei var nobiedēt, viņa vecākiem nemaz neeksistē. Tikko arī bērns ir pārliecinājies, ka bīstamo garu un ķēmu nemaz nav, bailes zūd. Kāds pilsētnieku bērns, kas nekad vēl nebija staigājis pa zālīti, izrādīja lielas bailes, kad pirmo reizi staigāja pa elastīgo pļavu un cilāja tik nedroši kājas, it kā staigātu pa nokarsētu dzelzi. Tikko izgaisa ticība briesmām, bija garām arī bailes. Tā būtu arī pieaugušo bailēm, ja paradums, vispārējas cilvēcīgas domas un slikta audzināšana jaunībā mums neliktu slazdu, no kuriem grūti izvairīties. Ja mēs tikai vienu vienīgu reizi varētu pacelties līdz pārliecība, ka bailes nav nekas cits kā mūsu gara iedomas, ka tās nemīt nekur citur, kā tikai mūsu apziņā, ka tām nav nekādas varas kaitēt, ka tikai tā vara ko mēs paši tai dodam – kādas vērtība tā būtu cilvēcei!
Ņemsim vienu no visparastākajiem baiļu veidiem: bailes pazaudēt savu darbu. Ļaudis, kuri ar šo iespolējamo gadījumu paši sevi biedē un jūtas nelaimīgi, vēl nebūt nav atlaisti. Un, kamēr tas vēl nav, viņiem vispār nekas netrūkst un nevar trūkt. Tātad viņu stāvoklis ir apmierinošs. ja nu notiek atlaišana, tad ir par vēlu baidīties, par šādu gadīšanos, un visas agrākās bailes tad izrādās par lieku izšķērdību, kā kaut kas, kam nav nekāda labuma, bet tieši otrādi, kas mūs vājinājis meklēt citu vietu. Kad nu mēs to meklējam, tad, protams, rodas jauns iemesls baiļoties, ka jaunu vietu neatradīsim. Bet, ja nu vieta ir atrasta tad atkal izrādās, ka bailes nav neko devušas, bet gan kaitējušas. Nav tāda stāvokļa, kas bailes kāda nebūt gadījumā vai kādā nebūt laikā attaisnotu. Viņu priekšmets ar vien ir kāds iedomāts stāvoklis nākotnē.
Ja tu gribi uzveikt dažādus baiļu veidus, tad pārdomā katru līdz pēdējam slēdzienam un pārliecinies pats, ka tas, ko tu baidies, pat labam neeksistē nekur citur, ka tikai tavās iedomās.
Tas pats princips ar jautrām cerību un paļāvības pilnām domām izdzīt no gara baiļu iedomas, pielietojamas uz dažādākiem baiļu veidiem, kas ikdienas mūs apdraud. No sākuma nebūs viegli tā domu gaitu pavirzīt un vienkārši nedomāt par drūmām nospiedošām lietām.
Galu galā visas bailes ir tikai bailes, nāves bailes, un tas, kas raksta par to kā bailes uzveicamas, sevišķi uzkavējas pie šīm bailēm. Nāve laikam gan paliks ar vien noslēpums, bet kādu arī uzskatu kāds viņām izstrādātu, loģiskas pārdomas uzveiks viņa bailes, sevišķi baigo iespaidu, ko mums atstāj miruša cilvēka ķermenis. Tātad mūsu bailes no cilvēka līķa, ir tikpat neprātīgas kā šī indiešu sajūta un tas mums jāņem vērā, ja gribam atsvabināties no visām bailēm. Labs padoms ir bieži skatīt lietas, no kurām baidāmies, un tās vien pa lielāki daļai palīdz pret bailēm. Mēs zinām, ka tas tā ir, par piemēru, ar zirgiem, un tas pats mums jāpielieto pret mūsu neprātīgām bailēm.
Lai kādus līdzekļus arī pielietotu, uzdevums uzveikt bailes ir vissvarīgākais visā raksturu veidošanā un ir katru pūļu vērts. Tikai, ka tas ir noticis, patiesi noticis, tikai kad cilvēka dvēsele var pacelties viņai pienākošā, Dieva noliktā valdnieka stāvoklī un sniegties ar vien augstākos un augstākos spēka apvāršņos.

Ģimene, kā fobiju izplatītāja.
Pētnieki uzskata: ja kādam no jūsu radiniekiem ir agorafobija, sociālā fobija vai kāda specifiska fobija, jūsu pašu risku saslimt ar kādu no tām dubultojas vai pat trīskāršojas. Ja ir pirmās paaudzes radinieki ar panikas lēkmēm, kas cieši saistītas ar agorafobiju, tas palielina jūsu risku saslimt ar šo slimību par 2 procentiem vairāk, kā vidēji populācijā. Fobijas tiek nodotas vienā ģimenē no paaudzes paaudzē.
Ģimenei raksturīgās iezīmes veidojas ciešā saistībā ar apkārtējo vidi mājās. Ģimenei ir spēcīga ietekme uz mums. Notiek trauksmi ir ļoti grūti. Līdz ar to izriet šādi jautājumi.
Kur beidzas norma un sākas slimība?
Kā salīdzināt vienu aprakstu ar otru?
Kā novērtēt bailes?
Un kur mēs varam novilt līniju starp bailēm un fobiju?
Mums vajadzētu nekļūdīgi noteikt trauksmes pakāpi, tikai tad mēs varam apgalvot, ka šai ģimenei ir lielāka iespēja saslimt ar fobiju.
Arī ar citiem fobijas veidiem ir līdzīgas problēmas, un zinātnieki mēģina izprast to atbilstību. Bailes no asinīm un ievainojumiem ir īpašs specifisko fobiju veids, kas daudz stiprāk ir iesakņojies ģimenē, nekā vairākums citu fobiju. Bailes no injekcijām ir cita specifiska fobija, bet tikai vienai trešdaļai no tiem, kas baidās no injekcijām, radiniekiem ir līdzīga reakcija.
Šīs atšķirīgās reakcijas un atšķirīgā fizioloģija tiek pārmantota no paaudzes paaudzē vai, citiem vārdiem sakot, ir ģenētiski nosacīta.
Ģimenei ir liela nozīme mūsu dzīvei arī nākotnē. Zinātnieki konstatēja, ka specifiskas fobijas pret dzīvniekiem, cilvēku pūli, augstumu un citām lietām, biežāk piemīt vienas ģimenes locekļiem. Ja kāds ārstējas no specifiskas fobijas, arī viņa tuvo radinieku risks saslimt ar tādu palielinās trīs reizes. Radiniekiem fobijas var būt pret citiem objektiem, bet tā paša veida. Piemēram, vecāki baidās no suņiem, bet bērns necieš kaķus; meitene baidās no tumšas, bet viņas brālis – no augstuma.
Specifiskās fobijas atšķiras no citām psihiskām, tas nenozīmē, ka jums varētu attīstīties arī agorafobija vai sociālā fobija. Specifiskās fobijas tiek mantotas ģimenes ietvaros pilnīgi atsevišķi un neatkarīgi no citām psihiskām saslimšanām.
Specifiskās fobijas nav saistītas ar sociālajām fobijām, nav arī saistītas ar citiem trauksmes stāvokļiem. Šīs fobijas eksistē katra par sevi, un, ja jums piemīt kāda parasta fobija, tas nenozīmē, ka jums draud sociālā fobija. Arī sociālās fobijas „ daļiņa ” palielina jūsu iespējas izjust trauksmi tikai sociālās fobijas ietvaros. Šīs daļas ir nošķirtas, un simptomi ir tieši tādi, kādi paredzami.
Cilvēkam, kuram ir sociālā fobija un kurš nevar publiskā vietā uzrakstīt savu vārdu, nākas nepārtraukti nēsāt sev līdzi skaidru naudu, jo viņš nevar parakstīties uz čeka lielveikalā. Ja viņa bērnam ir nosliece uz trauksmi, ir lielāka iespēja, ka arī viņš baidīsies no apkārtējo uzmanības. Ja vecākiem ar agorafobiju būs bērns ar identisku bioloģisko pamatu, ir liela varbūtība, ka viņš baidīsies iziet no mājas vai doties uz kādu publisku pasākumu. Tas nozīmē, ka viņa bailes, visticamāk tiks ievirzītas tajā pašā gultnē, kāda ir viņa vecākiem: viņš baidīsies izriet no mājas viens pats.
Zinātnieki piekrīt gan ģenētiskajai, gan apkārtējas vides ietekmei uz fobiju attīstību. Citi, „ veseluma piekritēji ” domā, ka zināmi gēni palielina varbūtību saslimt ar jebkuru no psihiskām saslimšanām. Viņi visi pieļauj apkārtējās vides ietekmi.

Nepatika, riebums.
Ir diezgan loģiski, ka baidāmies mirt ar sirdstrieku vai nosmokot, bet kā ar bailēm no gliemežiem, tarakāniem vai tārpiem? Neviens no šiem dzīvniekiem nevar nodarīt cilvēkam nekādu ļaunumu, tomēr no tiem baidās. Ko šādā gadījumā var darīt kognitīvā terapija?
Zinātnieki uzskata, ka daudzas fobijas balstītas uz nepatiku, riebumu, pretīgumu. Pretīguma fobijas izvirza tieši tādu pašu uzvedību kā jebkura cita fobija – bailes un izvairīšanās – , bet to cēlonis var būt paaugstināts jūtīgums, tā ir galvenā problēma, kas jāatrisina.
Nepatikas fobijas parasti rodas pret sīkiem dzīvniekiem un radībām, kuri paši nekad neuzbruktu cilvēkam. Baiļu pamatā ir daudzas zirnekļu raksturīgās pazīmes – kustības, ne pievilcība, to kājas, krāsa un tā tālāk.
Riebums nav tas pats ,kas bailes, un mēs visi zinām, vai izjūtam bailes vai riebumu. Lai nu, kā sievietes ir ievērojami jūtīgākas pret riebumu un nepatiku nekā vīrieši.
Riebums nav tas pats, kas bailes, un mēs visi zinām, vai izjūtam bailes vai riebumu. Pastiprināta jūtība pret riebīgiem skatiem un vardarbību var radīt bailes. Tās gan ir specifiskas, bet pietiekami stipras, lai klasificētu kā fobijas. Taču fobijas, ko rada paaugstināts jūtības līmenis pret riebīgiem skatiem, nevar ārstēt kā parastas fobijas. Ja šādu fobiju grib likvidēt uz visiem laikiem, tad jāņem vērā pamatā esošā jūtība pret riebīgiem skatiem.
Kopumā riebuma izraisītāji visā pasaulē ir līdzīgi, tie ir ķermeņa izdalījumu produkti un pūstošas dzīvnieku atliekas. Dažādās zemēs ir dažāda riebuma izpratne. Piemēram, Korejā nav nekā neparasts ēst suņu gaļu, turpretī Anglijā tas ir galēji riebīgi un nepieņemami.
Tas viss norāda, ka riebums, tāpat kā bailes, parasti, bet ne vienmēr, ir visai relatīvs. Jūtīgums pret riebīgo ir liela nozīme dažos svarīgos trauksmes stāvokļos. Cilvēki ar paaugstinātu jūtību visbiežāk baidās no dzīvniekiem, kurus pieņemts uzskatīt par riebīgiem, piemēram, zirnekļiem, žurkām un gliemežiem. Pretstatā tam pārspīlētas bailes no lauvām, tīģeriem un citiem plēsīgiem dzīvniekiem ir reti sastopamas. Daudzām fobijām pret maziem dzīvniekiem pamatā biežāk ir riebums, nevis bailes, tas nozīmē, ka kognitīvajai terapijai jābūt orientētai uz jūtību pret riebīgo.
Riebuma scenārijs ir sarežģītāks; jo cilvēku ārkārtīgi lielā jūtība pret riebīgo nelīdzinās vienkāršām bailēm no zirnekļiem un iespējams, viņiem būs vispārējas trauksmes netīrības un saindēšanās baiļu dēļ. Tāpēc vispirms būtu jātiek galā ar obsesīvi komulsīvo stāvokli, nevis ar specifiskajām bailēm. Var būt tā, ka nedaudz palielināts jūtīgums pret riebīgo ir saistīts ar nepatiku vai nelielām bailēm no parastiem dzīvniekiem. Tas būtu mazāk attiecināts uz smagām dzīvnieku fobijām.
Interesanta ir doma, ka pārmērīgs jūtīgums pret netīrumiem var radīt bailes no zirnekļiem. Un cilvēki, kuri baidās no čūskām, zirnekļiem vai žurkām, var nesaistīt savas bailes ar pastiprinātām prasībām pret tīrīgumu.

Sociālās fobijas.
Agorafobija (burtiskā tulkojumā: bailes no tirgus) parasti saistīta bailēm iziet no mājas, pamest kādu drošu vietu. Nevar izmantot sabiedrisko transportu, apmeklēt iepirkšanās centrus un citas ļaužu pārpildītas vietas. Cilvēki, kam ir agorafobija, parasti uzturas tikai mājās, viņi nav spējīgi strādāt vai citādā veidā piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Daži ir tikai satraukti, ka pieprasa, lai kāds vienmēr viņiem būtu blakus, pat mājās; tas ir milzīgs slogs ģimenes locekļiem un draugiem. Visa ģimenes dzīve pakārtota vienam ģimenes loceklim, kurš cieš no agorafobijas.
Agorafobija ir viena no kompleksajām fobijām, jo bieži ir cieši saistīta ar vispārēju nemieru un bailēm. Biežāk no tās cieš sievietes. Parasti tā sāk izpausties vecumā no pusaudža gadiem līdz trīsdesmit gadiem, bet var ilgt gadiem, pat gadu desmitiem. Ir pierādīts, ka tā ir vissmagākā no visām fobijām, jo skar visas dzīves jomas [1;-23.lpp.]. Tās ir bailes, ka cilvēki tevi kritiski nopētīs, novērtēs un sagādās nepatikšanas. Šajā gadījumā nav iespējama nekāda sabiedriskā dzīve, nekāda kontaktēšanās ar svešiem cilvēkiem, pat ja runa ir tikai par ēšanu vai dzeršanu sabiedriskās vietās. Dažiem nemiers rodas tikai atsevišķās situācijās, piemēram, neko nevar uzrakstīt, ja otrs cilvēks skatās, nespēj runāt plašākai publikai vai nokārtoties sabiedriskā tualetē.
Sociālās fobijas, kas ierobežo indivīda aktivitāti, atstāj nopietnu, bet salīdzinoši mazāk izteiktu ietekmi uz dzīvi, jo iespējams izvairīties no bīstamajām situācijām, tomēr, tāpat kā agorofobija, sociālās fobijas var radīt tālejošas sekas. Sociālās fobijas ir sastopamas abu dzimumu pārstāvjiem, var pat teikt, ka vīriešiem tās piemīt vairāk nekā sievietēm. Tās bieži sāk attīstīties bērnu un pusaudžu vecumā, bet pilnībā sāk izpausties tad, kad jaunie cilvēki uzsāk patstāvīgu sociālo dzīvi. Dažādas bailes, ēšana ārpus mājas un citas aktivitātes sagādā lielas ciešanas tiem, kam ir sociālā fobija. Viņi brīvo laiku pavada vientulībā un izvairās no profesijām.
Šādām fobijām ir dažādas izpausmes dažādās kultūrās. Japānā un Korejā cilvēki ar sociālām fobijām neuztraucas par paša iespējamo samulsumu, bet viņus ļoti uztrauc, ka viņi varētu aizvainot citus, piemēram, ar sava ķermeņa smaržu, nosarkšanu vai acu skatienu [1; – 25.lpp.].
Teorētiski fobijas var ļoti vienkārši klasificēt, bet praksē tās parasti nav tik skaidri izteiktas un tās ir grūti atšķirt. Tāds, kas nekad neiziet no mājām, iespējams, cieš no agorofobija, bet tā var būt arī sociālā fobija, jo viņš izvairās no sabiedrības, baidoties satikties ar cilvēkiem.
Vienkāršām fobijām, piemēram, bailēm no lidojumiem pamatā var būt dažādas problēmas, citiem tā ir klaustrofobija, citi baidās no augstuma, vēl citi no nāves, jo uzskata, ka lidošana ar lidmašīnu nav droša. Fobiju klīniskā klasifikācija ir ļoti nozīmīga, jo kompleksās fobijas ir nopietna saslimšana [1;-26.lpp.]. Agorafobijas un sociālās fobijas, parasti ne tikai ierobežo indivīda dzīvi, bet bieži saistītas ar citām saslimšanām. Cilvēkiem ar sociālajām fobijām divreiz biežāk ir problēmas ar alkohola lietošanu, nekā vidēji populācijā. Agorafobija ir bieži saistīta arī ar citām personības izmaiņām, piemēram, atkarību, pašpārliecības un pašapziņas trūkumu, kā arī ar nemieru ieslēgšanos sevī.
Fobija ir kā tāds kauna traips, kur ir ļoti grūti atzīties, ka bailes, kuras jūs nomāc, patiesībā ir nesavienojamas ar realitāti. patiesībā novilkt striktu līniju starp normālām bailēm un fobiju nebūt nav vienkārši.
Daudzi, ja tos iztaujā, atzīst, ka viss viņiem piemīt nepatika un ir bailes no augstuma vai no zirnekļiem, bet tā nav fobija, ja šīs sajūtas neizraisa ciešanas vai neierobežo ierasti dzīves ritmu [1;-27.lpp.]. Fobijas ir neaprakstāms pēc savas būtības.
Arahnofobija ir bailes no zirnekļiem, čūskām. Tās rada cilvēkos paniku, nepatiku un riebumu. Piemēram, šoferis braucot ar mašīnu uz priekšējā paneļa pamanot zirnekli ir ļoti bīstams, jo viņa reakcija ir neparedzama. Šādi cilvēki nevar atrasties vecās mājās, zoodārzos un citās nepiemērotās vietās. Tās daļēji izolē cilvēku.
Zoofobija ir bailes no dzīvniekiem. Šo baiļu dēļ cilvēks nevar uzturēties zoodārzos, turēt mājās tos. Ja kādam ir ģimenē šāda veida fobija, šie cilvēki ir nelaimīgi, jo nevar turēt mājdzīvnieku. Bet ir gadījumi, kad no šīs fobijas var atbrīvoties, tik ar to paša spēkiem galā. Ar laiku šie cilvēki sāk turēt tos mājās bez jel kādās panikas, bailēm.
Mazāk sastopamas ir arī šāda veida fobijas: bailes no asinīm, šļircēm, vates, traumām, tapetēm un pogām. Bailes no asinīm un traumām sievietei iedveš lielas bailes un paniku, ka viņai vispār nebūs bērnu, jo viņa baidās no tā, ka neizturēs dzemdības. Gēniem ir liela nozīme jaunajai paaudzei. Vairāk paaudzes iedzimtās fobijas ir agorafobija, un sociālā fobija.
Specifiskās fobijas atšķiras no citām psihiskām fobijām, ar to, ka mums varētu attīstīties arī agorafobija vai sociālā fobija. Specifiskās fobijas tiek mantotas ģimenes ietvaros pilnīgi atsevišķi un neatkarīgi no citām psihiskām saslimšanām.
Specifiskās fobijas nav saistītas ar sociālajām fobijām, nav arī saistītas ar citiem trauksmes stāvokļiem. Šīs fobijas eksistē katra par sevi, un, ja piemīt kāda parasta fobija, tas nenozīmē, ka draud sociālā fobija. Arī sociālās fobijas „ daļiņa ” palielina jūsu iespējas izjust trauksmi tikai sociālās fobijas ietvaros.

Secinājumi.
Fobijas ir nopietna problēma sabiedrībā, kurai būtu jāvelta vairāk laika. Bailes cilvēku pamazām sagrauj, jo ir pārākas un stiprākas par mums. Tās savā varā pārņem cilvēkus ar vāju nervu sistēmu un tos kas nespēj pozitīvi domāt. Ikviens, kam ir fobija, zina, cik grūti ir cīnīties ar bailēm. Dažreiz šķiet, jo vairāk tu zini par fobijām, jo mazāk skaidrības ir šajā jautājumā. Fobijas iet pāri visām robežām, nerespektē ne gudrību, ne skaistumu, ne veiksmi. Tās ir neizdibināmas bailes ar ļoti stingru raksturu. Visvairāk sastopamās fobijas ir agorofobija, sociālā fobija, arahnofobija un zoofobija.
Cilvēki ar sociālām fobijām ir izolēti no sabiedrības un viņiem ir ļoti grūti atrast darbu, iet pastaigā vai iepirkties veikalā. Tāpēc mums sociologiem šai problēmai ir jāveltī lielāka uzmanība un jāsniedz palīdzība. Mums ir grūti iedomāties, kas ir fobija un kā ar to cīnīties. Daudzi stāsta maz ticamus atgadījumus par kādiem, kam piemīt visai dīvainas bailes. Protams, tās ir fobijas, un pajautājot cilvēkiem kas ir fobija, viņi jums attēlos galējas reakcijas uz zirnekļiem, čūskām un no sabiedriskām vietām, kā arī uzstāšanās un augstuma.
Kā Latvijā, tā arī visā pasaulē, fobija ir uzveikusi cilvēkus, un uzveic tos joprojām. Tās tāpat kā zinātne attīstās ļoti strauji un savā ceļā arvien vairāk sagrauj cilvēkus. Tās ir pētītas pagātnē un tiek pētītas arī tagad un tiks pētītas arī nākotnē, tās mūs pavadīs ik soli, lai arī kur mēs nebūtu.
Iedziļinoties fobiju būtībā, cēloņos arī man piemīt tās. Man ir bail no zirnekļiem – arahnofobija, kā arī svešām sabiedrības vietām, uzstāšanās- sociālā fobija. Tās mīt mūsos visos, bet tikai retais spēj tās pārvarēt.
Fobija ir interesanta savā būtībā, tā tiek pārmantota no paaudze paaudzē. Bailes vienmēr un visur mūs pavada. Tās ir cilvēces neatņemama sastāvdaļa. Bez bailēm mēs nespētu izdzīvot un dzīvot tagad. Tās attīstās ik dienu, stundu un minūti. Tādas jau ir tās bailes!
Reizēm fobija tiek uztvertas pārāk tieši, sašaurināti, jo visi simptomi norāda uz kādu konkrētu izpausmi. Bailes tāpat, kā baktērijas, var ilgstoši cīnīties ar organismu un tikt ilgstoši nomāktas un neizpausties, bet var arī vienā mirklī sagraut visu organismu. Dažas fobijas izzūdot pat rada patiku pret lietām, no kurām bijis bail. Cilvēki, kas agrāk baidījās no čūskām un zirnekļiem, sāk turēt tos mājās kā mājdzīvniekus. bailes no aukstuma var pārvērsties par jaunu fobiju – alpīnismu.
Fobijas bieži vien ir apslēptas, neatklātas un galvenais, neārstētas. Cilvēki ar fobijām savu mūžu pavada neiedomājamās bailēs, bet bieži vien ir nepieciešama tikai viena diena, lai no tām tiktu vaļā.
Jaunie sasniegumi psiholoģijā, psihiatrijā, ģenētikā un molekulārajā bioloģijā savstarpēji ir ļoti saistīti, un arī fobiju jomā var palīdzēt izprast baiļu cēloņus un norādīt jaunus ceļus, kā ar tām cīnīties.
Cilvēkiem pašiem ar saviem spēkiem jācīnās ar fobijām. Tās ir specifiskas, internacionālas, tās neievēro robežas, valodas un kultūras atšķirības. Tās iet uz priekšu uzveicot visu savā ceļā. Bailes – tā ir viena no cilvēces būtības sastāvdaļām. Bailes liek šķēršļus jeb kādiem panākumiem, un mums ar tiem ir jāmāk tikt galā.
Tās var būt specifiskas, sociālas un sabiedrībai nezināmas bailes, tāpēc tās tiek dēvētas par fobijām, jo tās ir neaprakstāmas un neizdibināmas, tās nevar konstatēt, tās pašas izvēlās sev upuri un uzbrūk tam, izlaužas ārā un pārņem tevi savā varā. Tādas jau ir tās fobijas – bailes!