Folkloras izplatība un tās loma mūsdienās

Ievads.

Ar šo kursa darbu vēlos apzināt folkloras izplatību un lomu mūsdienās, tās nozīmi šodienas sabiedrībā, parādīt, ka mūsu tautas krātais mantojums nav nevajadzīgs biezu grāmatu un apceru kopums, kuru pārcilā tikai dažādu pārliecību un aicinājumu dzīti cilvēki, bet gan ļoti nozīmīgs garīgo vērtību sakopojums, ne tikai Latvijas, bet arī visas pasaules kultūrā. Vēlos pierādīt, ka folklora nav tikai K.Barona biezos sējumos krātās latvju dainas, bet gan pietiekoši nozīmīga kultūras vērtība kura ieņem lielu, kaut arī nepietiekošu lomu mūsdienu pasaulē un kū

ū
ūltūras apritē. Pētījums radies, lai aplūkotu seno folkloru no mūsdienu filozofu viedokļa, vēroju tā laika cilvēku izjūtas no mūsdienīgu zinātnieku redzes viedokļa, kā arī atklāju to, ka apcerētas ļoti daudz tādas problēmas, kuras savu sāpi saglabā vēl šodien.

Šajā kursa darbā lūkojos uz folkloru ar dzejnieka I.Ziedoņa acīm, atklāju viņam nozīmīgās norises un parādības, kas saistās ar Latviešu folkloru, galvenokārt dainām. Es centos parādīt cilvēkus, kuri līdz mūsu dienām rūpējas par folkloras saglabāšanos un tās pasniegšanu mūsdienu sabiedrībai tā, lai tā
ā
ā iegūtu atzinību arī šodien un nākamajās paaudzēs. Svarīgi bija parādīt veidus kā tas tiek darīts un ar kādu modernisma pieskaņu senās vērtības tiek pasniegtas рodien.

1.nodaļa

Tautasdziesmas un folklora Vairas Vīķes- Freibergas skatījumā

Vaira Vīķe- Freiberga ir dzimusi Rīgā 1937.g 1. decembrī, mā

ācības sā
ākusi latviešu bēgļu nometnē Vācijā.17 gadu vecumā ieguvusi doktores grādu eksperimentālajā psiholoģijā. Vēlāk mācījusies Monreālā, pašlaik ir Latvijas Zinātņu akadēmijas locekle un Kanādas Zinātņu akadēmijas goda locekle.Viņa ir sarakstījusi vairākus simtus dažādus referātus par psiholoģiju, folkloru, literatūru un pedagoģiju, kurus lasījusi daudzās pasaules valstīs, kā arī uzrakstījusi divas zinātniskas grāmatas.

“Ideja spodrināt Latvijas tēlu man bijusi kopš jaunām dienām” tā saka pati autore 1.

Vaira Vīķe- Freiberga ir Kanādas latviete, kura ir strādājusi Monreālas universitātē un aizgājusi agrā pensijā ar mērķi pētīt latviešu kultūru un vispār spodrināt Latvijas tēlu pasaulē, izveidojusi Latvijas institūtu, kurš darbojas Zinātņu akadēmijas paspārnē.

Dainas un latviešu folkloru kopumā Vaira Vīķe- Freiberga uzskata par sava veida hobiju: “Jo dziļāk es dainās eju iekšā, jo saprotu, ka šajā laukā ir
r ti
ik daudz darāmā, ka tas vienam cilvēkam nav paveicams.Ja esi šo ceļu sācis, vairs nevar apstāties.”2

Latviešu dainas Vairai Vīķei- Freibergai ir bijušas līdzās jau kopš pēckara laikiem, ko varētu saukt arī par viņas bērnību. Tā kā rotaļlietu nebija, bērni rotāļājās ar dainām, sacenšoties, kurš atradīs vairāk dainu par kādu noteiktu tēmu. Par lielāko godu Vaira Vīķe- Freiberga uztver to, ka viņu uzskata par “dainu” tēva sekotāju , ko arī daudzi cilvēki viņai pelnīti piedēvē. Starp citu zinātniece ir tikusi minēta ar
rī kā
ā kandidāte uz Latvijas valsts prezidenta vietu , tā kā iespējams, ka Latvijas valsti vadītu cilvēks, kurš tai ar visu savu sirdi un dvēseli, kaut arī atrodoties ārzemēs, ir veltījis visu mūžu.

Grāmatu Dzintara kalnā viņa iesāk ar ievadu, kurā apgalvo, ka dainas tāpat kā dzintars ir kaut kas īpatnējs, savdabīgs un vērtīgs, saglabājies kā negaidīta dāvana no dziļākām pagātnes dzīlēm – tomēr vēl šodien nekā nezaudējot no sava valdzinājuma un skaistuma.

Dainas, tāpat kā dzintars, nav sen zudušas un mirušas pagātnes atliekas un pārakmeņojušās relikvijas, bet gan ir laikmetīgas liecinieces neiznīcināmi dzīvam garīgam mantojumam.

Grāmatas sākumā viņa min kādu svarīgu frāzi, kas ļoti precīzi atspoguļo latviešu tautas stāvokli uz kopējā tautu fona: ”Latviešu tautai vēsture ir vēl īsa, bet pagātne gara un sena.”3 Viņa atzīst to, ka mūsu īsā vēsture neļauj Latviešus pieskaitīt pie to tautu kopuma, kuras dēvē par kultūras tautām, kas ne mazākā mērā nav spējis traucēt latviešus viņu folkloras radošajā izpausmē. Gadu simteņos, cauri tautas vēsturei veroties, redzam karus, grūtas dienas un gadus liecot muguras kungu saimniecībā kā arī cīnoties ar badu. Latvieši nav pielikuši rokas ēģiptes piramīdu celšanā, nedz arī kādu citu pasaules brīnumu radīšanā, taču kā apgalvo Vaira Vīķe- Freiberga :”Iedzimtā radošā dziņa prasās pēc izpausmes.”4 Nevienam nebija vajadzīgi sarežģīti materiāli un instrumenti. Muzikālo tieksmi apmierināja vienkāršas kokles. Krāsu gammā ietilpa meistariski saliktās lindraku svītras un izšūto rakstu zarojumi, taču visam tam pāri vienmēr ir slējusies vēlme un māka runāt un dziedāt. Rokas un kauli ir nogurdināti darbā, taču mute vienmēr ir bijusi brīva. Visur latviešiem ir līdzās bijusi Tautasdziesma, par to pat tajā laikā ir bijuši izbrīnīti svešzemju ceļotāji, jo tādu dziesmu izplatību un vēlmi dziedāt daudz kur neredzēsi, par to ir atstātas daudzas rakstu liecības. Pētot tautasdziesmas saprotam, ka jau mūsu senčiem kultūra ir bijusi ļoti augsti attīstīta. Viņi ir izdaiļojuši sevi un to kas bija viņiem apkārt kas arī ir viena no svarīgākajām kultūras iezīmēm, tā laika tehnoloģijas attīstība nedeva iespēju top visu attīstīt plašāk taču viņiem dotās iespējas Latvieši izmantoja pilnībā.

“Taču vārdi tikko izrunāti izgaist vējā; dziesma tikko izdziedāta aizskan tālē un pazūd. Tikai tad, ja kāds tās sadzird, uzņem un atceras, dziesmas un balsis iegūst paliekamību, pat nemirstību.”5 Protams kas būtu tautasdziesmas bez cilvēkiem kas tās ir pierakstījuši un tādējādi nodrošinot nokļūšanu līdz mūsdienām. Šajā sakarā kā pirmo mēs pelnīti iedomājamies Krišjāni Baronu, taču Vairai Vīķe- Freiberga liek mums atcerēties arī cilvēkus, kuri tina tautasdziesmas kamolā vai vāca kopā vācelēs, un ar to varēja tāpat lepoties kā cilvēki, kuri paši sacerēja tautasdziesmas un, galvenokārt, šie cilvēki palīdzēja dainu tēvam apkopojot tautasdziesmas.

Kā nākošo tautasdziesmu nozīmi autore min tautasdziesmas no izklaides un gara laika īsināšanas viedokļa, bet izpratne par garlaicību šodien laikam ir stipri izmainījusies, jo ja mums šodien nav ko darīt mēs vai nu nedaram neko, vai izklaidējamies pie televizora, taču tajā laikā tas bija savādāk. Cilvēki dīkā neatradās gandrīz ne mirkli un galvenokārt garlaicība bija darot kaut ko vienmuļu kā piemēram visbiežāk no garlaicīgajiem darbiem minētā vērpšana ar ratiņu, bet ar tautasdziesmām cilvēki ir arī mēģinājuši padarīt darbus vieglākus piemēram maļot dzirnavās. Nav aizmirsti arī svētki un visi godi.

Bet ir sastopamas ļoti daudz dziļi personiskas problēmas, kā ģimenes nesaskaņas, alkoholisms, to visu mums stāsta tautasdziesmas, kuras pašas savu rašanās laiku neatminas, bet teic mums absolūti nopietnas visas pasaules mērogā risināmas problēmas. Kurš noliegs ka alkoholisms ir viens no visizplatītākajiem iemesliem, kāpēc daudzi cilvēki attālinās no sabiedrības, tas izjauc tik daudz ģimeņu un visā visumā ved cilvēku uz degradāciju.

Visumā šodienas dzīves grūtības ir stipri līdzīgas, tikai šķiet, ka mēs vairs nespējam gūt mierinājumu šajās četrrindēs, tomēr, ja tev iet grūti un tu palasi tautasdziesmas un līdz ar to pārliecinies, ka tās pašas problēmas ir bijušas arī cilvēkiem, kuri dzimuši tad, kad par mūsu esību vēl neviens nenojauta, tad laikam paliek nedaudz vieglāk. Un visas šīs dziesmas ir stāvējušas līdzās mūsu senčiem neskatoties ne uz kādām pārestībām. Kā zināms, nav īpaši ilgs tas laiks, kad latviešu tauta ir bijusi pati par sevi, neviena nepakļauta. Par to liecina sekojoša tautasdziesma:

Es būt’ skaisti padziedāj’se,

Aiz kundziņa nedrīkstēju:

Kundziņš man pliķi cirta,

Dūri sita mugurā.

Rodas iespaids, ka šīs ir vienīgās reizes kad latvietis atsakās no dziedāšanas, jo arī laikā, kad Latvijai pāri ir dzelzs priekškars, tautasdziesmas neaprimst un nebūt nepieklust.

Par svarīgāko Vairai Vīķe- Freiberga uzskata, ka tautasdziesma ir veidojusi tautas kopības izjūtu, un liekas, ka pašam K. Baronam tas arī ir licies ļoti svarīgi. To pierāda tas, ka savā monumentālajā tautasdziesmu krājumā kā pirmo viņš ir ievietojis tautasdziesmu, kura vēstī par divām māsām, kuras dzīvo pavisam dažādās Latvijas vietās, dzied vienu un to paši dziesmu, bet taču tas nepavisam nenozīmē, ka viņas savā starpā ir kādas radinieces. Tas laikam autorei liekas svarīgi tāpēc, ka ļoti ilgu posmu savā dzīvē pati Vairai Vīķe- Freiberga ir pavadījusi ārpus dzimtenes, un domāju, ka tas viņai ir bijis smags pārbaudījums, taču atrodoties prom no dzimtenes cilvēks droši vien dzimteni izjūt pavisam savādāk nekā tie, kas tur dzīvo. Viņa ļoti nosodoši izturas pret to, ka tā dēļ, ka pati nedzīvo Latvijā viņa tiek nosodīta, jo daži apgalvo, ka lai cilvēks būtu savas valsts patriots un pētnieks, viņam ir jādzīvo tajā valstī, taču to Vairai Vīķe- Freiberga veiksmīgi apstrīd ar divu tautasdziesmu salīdzinājumu. Pirmā ir tā, kuru K. Barons ir izvēlējies par sākumu visam dainu krājumam un liecina par tautas kopības apziņas nozīmīgumu:

Viena meita Rīgā dzied,

Otra dzied Valmierā;

Abas dzied vienu dziesmu –

Vai tās vienas mātes meitas?

Bet tam pretī Vaira Vīķe- Freiberga liek tautasdziesmu, kuru ir sacerējusi pati:

Viena meita Rīgā dzied,

Otra dzied Toronto;

Abas dzied vienu dziesmu,

Abas – vienas māmuliņas,

Abas – vienas tautas.

Ar to viņa mēģina parādīt, ka nav nozīmes kur tu atrodies, bet svarīga ir pārliecība un iespējams, ka K. Barons ir gribējis pateikt to pašu tikai nedaudz mazākā mērogā, bet ja pats dainu tēvs vēl tagad būtu dzīvs viņš noteikti priecātos par Vairas Vīķes- Freibergas darbību.

Es domāju, ka šī laika dzejnieks ir pielīdzināms tā laika tautasdziesmu teicējam, jo neesmu neko dzirdējis par tik seniem dzejniekiem (iespējams tāpēc, ka tos neviens nav pierakstījis), taču kā zināms, dzejnieks tāpat kā jebkurš cits mākslinieks savos darbos izliek sevi, savas pārdzīvotās emocijas, domas, novērojumus, un to pašu mēs ieraugām tautasdziesmās, tikai salīdzinot ar mūsdienu mākslu un kultūru, tautasdziesmas ir daudz vienkāršākas savā uzbūvē un droši vien arī garīgās vērtības nav tik dziļi iztirzātas, taču vērtību tām piedod senatnīgums, apziņa, ka tas ir literārā formā pasniegts tautas gājums cauri gadu simteņiem un tas, ka kādreiz tā cilvēkiem ir bijusi viena no tik maz sastopamajām izklaidēm, pretēji mūsdienās sasniegtajam, viss attīstās un kļūst sarežģītāks, tāpat ir noticis arī ar tautasdziesmām. Tās ir kā aizmetņi mūsdienu sarežģītajām dzejas formām un vārsmojumiem, tikai vairāk tiek aprakstītas garīgas vērtības, emocijas un izjūtas, nepievēršot uzmanību vienkāršiem sadzīviskiem notikumiem un arī ģimeniskā izjūta ir degradējusies, nav manāmas tādas mātes un tēvu, māsu un brāļu savstarpējās un vispārēji ģimeniskās attiecības. Mūsdienās cilvēki dzejā vairāk iziet uz “ES UN TU” vai arī vienkārši “ES” attiecībām vai arī nostājas ar monologu par vai pret sabiedrību. Šodien cilvēki neizjūt ģimeni kā tik lielu kopību, mēs esam kļuvuši patstāvīgāki, neatkarīgāki, taču mani ne mazākajā mērā nepārsteigtu, ja kāds no jaunajiem rakstniekiem publicētu sevis sarakstītu tautasdziesmu krājumu, kas būtu mūsdienīgs un tajā pašā laikā arī antikvārs, vēlreiz pierādot, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.

Manā uztverē ar visiem zinātniskajiem darbiem, grāmatām, referātiem un citiem literatūrzinātniskajiem darbiem par latviešu folkloru un kultūru Vaira Vīķe- Freiberga ir mēģinājusi mums pateikt, ka, neba jau nu šīs tautasdziesmas ir kaut kāds īpašs, nesaprotams barbaru murgojums, bet gan iesākums Latviešu dzejniecībai, kultūrai, kura šodien ir tik tālu, ka gandrīz ir aizmirsusi savu radītāju, to, no kā ir cēlusies, un tāpat kā jebkurš cilvēks, kurš ir aizrāvies ar folkloru mēģina mums atgādināt, ka nevajag aizmirst to kas ir mūsu pagātne un no kā mums ir izveidojusies tāda dzeja, kādu mēs to redzam šodien.

2. nodaļa.

Folklora un tautasdziesmas Imanta Ziedoņa skatījumā.

Dzejnieks un prozaiķis Imants Ziedonis ir dzimis 1933. gada 3. Maijā Rīgas apriņķa Slokas pagasta Ragaciema Birutās zvejnieku ģimenē. Pabeidzis Lapmežciema pamatskolu, viņš 1948. Gadā iestājas Tukuma 1. vidusskolā, ko absolvē 1952. gadā.Divus gadus ir strādājis par par ceļstrādnieku, arī par bibliotekāru. 1961. gadā, tātad 18 gadu vecumā, Imantu Ziedoni uzņem rakstnieku savienībā, studējis literatūru Maskavā un vēlāk strādāji žurnālā “Liesma”.7

Vieniem Ziedonis ir tikai aktualitāti tverošs, spirdzinošs, dzejnieks:

”Zemes un sapņu smiltis”, “Sirds dinamīts”, “Motocikls”.

Otriem- ikdienas zemes garozu uzarošs publicists prozā :”Kurzemīte”

Trešiem- smadzeņu zemgarozas atbrīvotājs: “Epifānijas”.

Filozofiem- sāncensis,

Kritiķiem- salamandra (ķirzaka), kas viņiem ikreiz atstāj savu asti rūpīgai analīzei.

Bērniem- pasaku nokrāsotājs un labs lāču pazinējs.8

Visā visumā I. Ziedonis kopš savas dzejas darbības sākumiem vispār ir bijusi spilgta personība Latvijas kultūras apritē.

Krājumā “Kā svece deg” stabilizējas Ziedoņa kontakti ar folkoru un vēsturi. Tie ir diezgan īpatnēji. Ziedonis nevis raksta “par vēsturi” vai izmanto vēsturisko materiālu kā teksta ierosinātāju (sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā tā bija ļoti populāra nodarbība), bet gan caurauž savu tekstu ar smalku metaforu tīklu, kurā ietilpst bezgala daudzas zīmes, kas gadsimtu gaitā uzkrājušas pieredzi un pārtapušas simbolos.1

Nesmejiet jūs, ļautiņi,

Ne smieklam es atnācu:

Es atnācu uguntiņu

Ar basām kājiņām.

“Tāda ir mana garīgā stāja”, saka pats autors, “es to kopju. Es izkopju sevi, lai es pats varētu ticēt un citi uz mani varētu paļauties.”10

Tautasdziesmas un folklora kā redzams dod I. Ziedonim iekšēju spēku.

Pirmo reizi ar I. Ziedoņa saikni ar folkloru sastapos astotajā klasē lasot dzejoli par trīs dēliem, tas protams ir populārākias no Ziedoņa dzejoļiem, kurā ir izmantoti folkloras elementi. Turpinot aizsākto, jāpiemin tas, ka Ziedonim svarīgs liekas otrā brāļa tēls, jo pirmais ir kā muļķis, taču vienmēr vienmēr visu izdara un visus pieveic, vecais dēls it kā gudrais taču viņam iziet vissliktāk, bet vidējam dēlam ir jādzīvo it kā pirmā ēnā, vai viņš nemaz nav atsevišķa personība, viņam taču arī ir savs ES. Un mēs taču lasot grāmatu arī nemaz neievērojam vidējo dēlu, kaut arī viņš ir pietiekoši svarīgs tēls, piekrītu, ka tas nav svarīgākais, taču skatoties, piemēram, izrādē mēs redzam arī mazākās lomas, mēs taču tās vairāk vai mazāk ievērojam, bet lasot šo dzejoli es sevi pieķēru pie domas, ka visās pasakās un teikās lasītos trīs brāļus uztvēru kā divus- labo un slikto. Otrais dēls sevī izsaka pastiprinājumu pirmā bezspēcībai un trešā spēkam, taču Ziedonis vēlas izcelt arī viņu, jo nevienam taču nepatīk būt ēnā it sevišķi, ja tas ir izdarīts ne pēc paša vēlēšanās, bet pēc kāda cita- šajā gadījumā pēc latviešu tautas vēlēšanās.

Kas radījis visus mūs

Un mani vārdos manos?

Mēs esam zvanu mēles

Sudraba zvanos.

Šīs rindas norāda uz to, kā Imants Ziedonis attiecas pret folkloru, viņš norāda uz to, ka folklora, tautasdziesmas esam mēs paši, no tā mēs esam radušies. Viņš apgalvo, ka tautasdziesmas tas ir spēks, kas piemīt katram no latviešiem. Pielikumā ievietotais dzejolis ir pierādījums tam.

3. nodaļa.

Folkloras teicēji un sludinātāji šodien.

Laikā, kad tauta tiek masveidā “barota” ar visumā vienveidīgu popkultūras produkciju, kurā garīgās vērtības ieņem visai niecīgu vietu, kā saukli izvirzot seklumu un māksliniecisko vērtību trūkumu, folklora ir tā, kas spēji izceļas uz kopējā fona ar savu vienkāršību taču nebūt ne seklumu, vienveidību vai plaģiātismu. Kā pirmā būtu jāmin folkloras grupa “Skandenieki”, kura ir pilnībā saglabājusi uzticību senajai folklorai. Protams,savu ievērību jāpievērš arī postfolkloras grupai “Iļģi”. Vēl par folkloras atdzīvināšanu jāpateicas folkroka un vispār Latvijas mūzikas zvaigznēm grupai “Jauns Mēness”. Un pēdējā laikā par visas Latvijas metālistu galveno elku, kuram ievērību piegriezuši arī ārvalstu žurnālisti un mūziķi grupai “Sky forger”.

Pie tā visa gribētos pieminēt kādu grupu kas ir folk-tehno grupa, kura pierādīja to, ka ar folkloru var radīt arī mūziku, lai nopelnītu naudu, un to ka citādi pasniegta arī folklora var būt sekla un bezgaumīga.

Protams, ir vēl daudz citu folkloras slavinātāju, kuri darbojas šodien un aizpilda zināmu daļu no Latvijas mūzikas tirgus, taču apskatīšu tikai nozīmīgākās. Gribētos jau arī pieminēt visu Latviju pāršalkušās “Suitu sievas”, kuras jebkuru var apdziedāt tā, ka cilvēki kā apstulbuši stundām ilgi vēro vairākas sievas, kuras ar veiklu valodu un seniem meldiņiem apdzied vienu vai otru cilvēku vai parādību, taču šeit folklora tiek izmantota, kā ierocis lai izrādītos citu priekšā, protams, nenoliegšu, ka senatnē arī cilvēki ir apdziedājuši viens otru, taču šoreiz vēlos parādīt cilvēkus, kuri ar folkloras palīdzību mēģina patiešām panākt to lai, cilvēki viņos ieklausoties dzirdētu mākslu un nevis tukšas runas, kuras radītas ar mērķi iegūt naudu un kļūt populāriem.

Folkloras kustība Latvijā sākās 80-to gadu sākumā, tajā laikā tā bija vairāk politiska nozīme, un spēlēšanai un dziedāšanai līdzi nāca arī interese par Latvijas vēsturi, arheoloģiju, etnogrāfiju un mitoloģiju. Visi šie temati komunisma laikā bija daļēji aizliegti un tādēļ noklusēti. Folkloras ansambļi tajā laikā bija savas tautas kultūras un izziņas studiju centri.11 Tālāk paskatīšu folkloras grupas atsevišķi.

Skandenieki

Folkgrupas “Skandenieki” dūdu spēlmanis Valdis Muktupāvels uz jautājumu kas viņam ir svarīgākais mūzikā atbild sekojoši :”Lai tā ir dzīva. Mūzika ir gars, Dievs, pasaules kārtība ir ļoti saistītas lietas, varbūt viens un tas pats.”12 Lūk ir cilvēks, kas patiesi izprot mūzikas nozīmi, tā tiek radīta lai izteiktos, lai pasacītu kaut ko, un folkloras klātbūtne izsaka cilvēku pārliecību un attieksmi pret mākslu, mūziku un folkloras saglabāšanu.

Grupa Skandenieki ir vispopulārākā folkgrupa Latvijā, kuras mūziku var pilnīgi un viennozīmīgi ir tīra folklora, šeit nav kompjūteru, mākslīgi radītu skaņu vai kādas citas sintētikas, viss ir dabīgs, tieši tāds, kāds tas ir bijis simtiem gadu atpakaļ, kad mūziku radīja mūsu tēvu tēvi. Viņus nemaz nav ietekmējis modernisms, tehnikas attīstība, vai kas cits, pilnīga uzticība senajam svētumam. Pēc savas pārliecības šie cilvēki ir tieši tādi paši, viņi nestaigā tautastērpos, nedzied uz ielām tautasdziesmas, taču viņu pārliecību nespēj lauzt nekas.

IĻĢI

Kā nākošos jāmin postfolkloras grupa “Iļģi”, (senatnē par Iļģiem sauca mirušo dvēseles13) tā tika dibināta 1981. Gada pavasarī, un par galveno dibinātāju tiek uzskatīta Ilga Reizniece. Līdzīgi citiem ar folkloru saistītiem cilvēkiem, tie brauca pa Latviju pie dziesmu teicējiem, mācījās dziesmas un tautisko instrumentu spēli, paši sev pagatavoja tautas tērpus un mūzikas instrumentus. Vēlāk viņi vēlreiz veica ceļojumu pa Latviju, tikai ar citu mērķi- tagad viņi mācīja tautasdziesmas, dejas un rotaļas cilvēkiem, paši mēģinot atjaunot senās tradīcijas un godus. Jau no paša sākuma “Iļģus” visvairāk interesēja senākie un sakrālie slāņi – latviešu senā mitoloģija, vienkāršais cilvēku dzīves ritms, gadskārtas un ģimenes godi. Tomēr lai cik tas arī nebūtu skumji, jo vairāk “Iļģi” pastāv, jo vairāk tie attālinās no šādas folkloras izpratnes, folklora ir kļuvusi tikai par impulsu jaunas mūzikas radīšanai, sastāvs grupai ir mainījies, tagad grupā darbojas Ilga Reizniece, Māris Muktupāvels, Mikus Čavarts, Māra Kalniņa un Jānis Abens. “Iļģi” ir koncertējuši visās trijās Baltijas valstīs, Krievijā, Zviedrijā, Somijā, Norvēģijā, Anglijā, Šveicē un pat Amerikas Savienotajās Valstīs.14 Savā diezgan ilgajā pastāvēšanas laikā grupa ir izlaidusi diezgan daudz albumu, kuri galvenokārt atbilda augstāk aprakstītajam modelim, tie bija pilni ar tautiskām folkloristiskām izjūtām, teksti galvenokārt balstījās uz tautasdziesmām vai citām senām rīmēm, taču ar katru 90-tajos gados izlaisto albumu “Iļģi” soli pa solim atkāpās no tām senajām saknēm. Kaut gan tautasdziesmu teksti ir saglabājušies, “Iļģi” cenšas sekot laika plūdumam un savā dziļradē arvien vairāk ievieš elektroniku un mūsdienīgu tehniku, it īpaši tas ir jūtams jaunajā albumā, kurš saucas “Saules meita”. Visu albumu caurvij tautiskas un visā visumā folkloristiskas noskaņas, taču ir jūtama arī mūzikas instrumentu radītā sintētikas pieskaņa gandrīz katrā dziesmā.Ilgas pārdomas manī radīja tas vai šāda rīcība ir nosodāma vai atbalstāma? Protams ir labi, ka grupa dzīvo līdzi laikam, taču, zināmā mērā tā ir nodevība pašiem pret sevi, savu mūzikas karjeru “Iļģi” ir uzsākuši kā savas tautas patrioti un dziļi piekritēji, spēlējot tīru folkmūziku, bez jebkādiem piejaukumiem, taču laika gaitā ir sapratuši ka ar to nauda nenāk un cilvēki to nepērk, viņi sāk modernizēt savu mūziku. Folkloras modernizēšana nav nekas nosodāms, taču visas pārējā folk grupas ir saglabājušas uzticību tam stilam ko iesākušas sākumā. “Saules meita” ir eksperiments grupas daiļradē, jo tajā ir ievērojamas vislielākās atkāpes no tradicionālā folka, izmantojot ierakstā arī elektroniku un tuvojoties pasaulē par new age vai world music dēvētajiem žanriem. Lai nenospēlētu šo albumu sliktāk kā ierakstā, koncerts tika rūpīgi gatavots un tikai vienu reizi spēlēts Lielajā ģildē. Par albumu “Saules meita” “Iļģi” saņēma ierakstu kompānijas gada balvu nominācijā Labākais folka albums. “Iļģi” ir stiprākais Latvijas postfolkloras stūrakmens, par to vairs neрaubas neviens.

Jauns Mēness

Kā nākošais latviešu folkloras karognesējs jāmin grupa, kuru pazīst ikviens Latvijas iedzīvotājs, nemaz varbūt nenojaušot, ka tas ir folkroks un visā visumā ar folkloru saistīts vokāli instrumentāls ansamblis. Tā līderis ir Ainars Mielavs, kurš ir autoritāte Latvijas kultūras dzīvē šodien. Kā zināms, viņš ir viens no populārākajiem dīdžejiem visiem labi pazīstamajā radio SWH, darbojas arī mūzikas izdevniecībā Upe par “jauno talantu meklētāju”. 1985. gadā Latvijā populārs dīdžejs Ainars Mielavs sāk dziedāt un pēc kāda laika viņš nobriest idejai par savas grupas nepieciešamību. Pēc iepazīšanās ar ģitāristu Gintu Solu tiek atrasts bundzinieks Egons Lapiņš un basists Aivis Kalvāns, taču tolaik grupa ir bez nosaukuma. Tikai 1987. gadā, kad Lapiņa vietā pie bungām nosēžas Guntars Račs ansamblis ar nosaukumu Jauns Mēness debitē festivālā Ogrē. Vēlāk grupā ienāk veseli divi dzeltenie pastnieki-pie bungām Ilvars Rišķis, pie taustiņiem – Viesturs Slava. Taču tas ir tikai eksperiments. Tā, četratā, Jauns Mēness skaņu lentes iemūžina savu agrīno stilu – mazliet no U2 un Police, neierasts , savādi nostaļģiskas melodiskas dziesmas galveno lomu atvēlot A.Mielava fatālajai balsij. 15

1989.gadā kompānijai pievienojas Uģis Tirzītis , bet jau 1990 grupa dodas uz Apvienoto Karalisti. Pēc atgriešanās dzimtenē ,kā jau tas latviešu grupām bieži gadās, mūziķi sašķeļas – A.Mielavs ar G.Solu turpina savu tandēmu kā Jauns Mēness, bet pārējie pēc nelieliem strīdiem izveido grupu “Bet,Bet”.

Grupa kļuvusi nopietnāka, tās mūzika sintezē roku un tautas mūziku,tuvinoties slavenajām īru un ķeltu rokenrola tradīcijām. 1991.gadā Jauns Mēness izcīna Grand Prix festivālā Sopotā un Austrijā.1992.gadā Jauns Mēness apceļo ASV. Albumu Sirdspukstu intervāls jauns Mēness izlaida arī krievu valodā, ar speciāli šim rakstītiem tekstiem. Šī ir grupa, kura mēģina parādīt folkloru tādu, kā to mūsdienīgam cilvēkam ir visvieglāk uztvert, tādā mūzikā kādu mēs klausāmies ikdienā, dzirdam radio. Trešais Latviešu folkloras stūrakmenis neapšaubāmi ir grupa Jauns Mēness.

SKY FORGER

Pavisam nesen Latviju pāršalca viens latviešu folkloras fenomens- tā ir grupa SKY FORGER (debesu kalējs tulk. no angļu val.). Mūzikas stils, ko viņi spēlē, tiek saukts par black metal, vai precīzāk pagan metal. Līdzīgi fenomeni- tiešs taitasdziesmu un folkloras motīvu izmantojums vēl eiropas kultūrā ir sastopams šveiciešu black metāla grupas “Abiger” projektos “Pazuzu” un “Summoning”. Nedaudz folkloras instrumentu ir izmantoti arī “Sky forger” pirmajā albūmā “Akmenī iekaltās zīmes” un diezgan blīvi jaunajā albūmā “Kauja pie saules”. Rodas dīvains iespaids, ka latviešu folkloru pārstāvoša grupa pasaulē iziet ar anglisku nosaukumu, bet grupas dalībnieki to skaidro sekojoši – “Kad to izdomājām, angliskais vēl bija mūsos iekšā, un tagad kad tas jau ir iegājis apritē, mainīt to ir par vēlu.”16 Ļoti atzinīgi par šo grupu un albumu “Kauja pie saules” ir izteicies populārais angļu žurnāls Kerrang, kurā apgalvots, ka tas ir augstas klases albums un paredzams, ka Sky Forger varētu iekļūt pasaules labāko black metal izpildītāju vidū.

Šīs grupas tekstuālā satura ziņā balstās galvenokārt uz tautasdziesmām, taču nevar nepieminēt dažus motīvus :

“Zviegtin zviedza kara zirgi”

“Kam pūšati kara taures?”

“Kauja pie saules,”

Tie neapšaubāmi norāda uz V.Plūdoņa poēmu kalējs kala debesīs, kuras vārdos ir vērojama tikai neliela atvirze no tautasdziesmām.

Tomēr Sky Forger spēlētā mūzika no sevis dveš tādu kā agresivitāti un tas ne visiem liekas saprotami un pieņemami, taču jāatzīmē, ka mūsu vidū ir daudz cilvēku, kuri neatzīst nekāda cita veida mūziku, tāpēc sanāk, ka folklora viņiem pieņemamā un patīkamā veidā arī ir sastopama. Sakarā ar black metal straujo raksturu arī visas dziesmas galvenokārt balstās uz kara vai arī kaujas tēmām. Pēc maniem novērojumiem citas folkloras grupas apspriež daudzas ar folkloru saistītas tēmas, taču neesmu sastapies, kad tiktu pieminēts karš vai kādas kaujas, taču Sky Forger mūzika ar to ir diezgan piesātināta. Latvieši nav īpaši kareivīga tauta, taču sevi aizstāvēt tā vienmēr ir centusies, un klausoties “Kauju pie saules” dzīvā iztēle mums redzēt liek kaujinieciskus latviešu bāleliņus uz zirgiem kur cīnās par Koknesi, Tērveti vai kādu citu tautai svarīgu vietu vai lietu. Domāju, ka arī šos bāleliņus var ieskaitīt pie latviešu folkloras turpinātāju lielajiem stūrakmeņiem.

Saule.

90-to gadu vidū Latvijas mūzikas apritē parādījās četru cilvēku savienība- Līgas Robežnieces, Anša Klinsona, Jāņa Lamstera un Jāņa Pujāta- Šmita 17 savienība, kas cēli sevi dēvēja par folk-techno grupu ar nosaukumu Saule.

Mūzika tika iegūta absolūti sintētiskā veidā, pilnīgi nedomājot par kādām garīgajām vērtībām, tekstuālu dziļumu vai ko tamlīdzīgu, tā vienīgi izcēlās ar seklumu lielā nenopietnībā radītu mūziku, kas dzirdīgas ausis atrada tikai pie vēl ne īpaši pieaugušas skolu jaunatnes. To dēvēja par komercmūziku, jo skaidri redzams, ka šī cilvēku kopa ne par ko citu nerūpējās. Kādreizējā tik populārā radiostacija Super FM, kura savā būtībā izcēlās ar līdzīgu garīgo vērtību daudzumu savā repertuārā,

grupa “Saule” kļuva par absolūtu grāvēju. Laikā, kad šī grupa parādījās mūzikas apritē, to salīdzināja ar sava veida folkgrupu Rednex, kura tajā laikā izpelnījās popularitāti visā pasaulē, spēlējot līdzīgas kvalitātes un noskaņu mūziku, tikai folkloras vietā tika izmantots kantrī mūzikas stils.

Рeit nav runa par tautasdziesmu izmantojumu, vai kādu citu folkloras vērtību ieviešanu mūzikā, te var novērot vienīgi kādas sabiedrībā populāras frāzes, kuras ir ņemtas no tautā tik ļoti iemīlētās filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Otrajā dziesmā visu caurvij maza daļa no kādas populāras Latgaliešu dziesmas, turklāt ļoti nekvalitatīvā valodā pasniegta. Pārējās dziesmas nesasniedza laikam nevienu, jo doma par albuma izdošanu ar blīkšķi izgāzās.

Lūk kauna traips blakus mūsu tik nocietinātajiem folkloras stūrakmeņiem.

Pielikums

Kas radījis visus mūs

Un mani vārdos manos?

Mēs esam zvanu mēles

Sudraba zvanos.

Un vienmēr, kad agros rītos

Sāk skanēt zvani,-

Es vienmēr brīnos:

“Kas radījis tādu mani?”

Bērniem tik priecīgi zobi

Kož maizes melnā šķēlē;

Es zvanu.

Kāds milzīgs spēks

Ir manā mēlē!

Atvadas kapu kalnā

Misiņa taures spēlē;

Es zvanu.

Kāds milzīgs spēks

Ir manā mēlē!

Un, kad zemu pie zemes plok

Cilvēku bailes un vājums,

Pār manu zemi skan

Apliecinājums:

“Vajga ņemt jūtas, kuras pastāv

taisni iekš nākotnes meklēšanas, iekр

cerībām, ilgām, iekš visa, ko mēs

turam par pastāvošu arī nākotnē,

mūžīgi.”

Rainis

Pelavu maizi ēd,

Dūmistabā sprakst skals.

Es tevi pieceļu, balss!

Celies augšā, balss!

Ugunīs Spīdola stāv,

Un tavai gaitai nav gals.

Es tevi pieceļu, balss!

Celies augšā, balss!

Tīreļa purvā sarūs

Stobrs un sapūst spals.

Es tevi pieceļu, balss!

Celies augšā, balss!

Eduard Bērziņ, Kolimā

Izsalst līdz kaulam sals.

Es tevi pieceļu, balss!

Celies augšā, balss!

Kriрjānis Barons, Andrejs Spāģis,

Krišjānis Valdemārs,

Eduards Bērziņš, Linards Laicens,

Jēkabs Alksnis, Aleksandrs Spunde,

Roberts Eidemanis,

Dzimuрie, nemiruрie, miruрie,

Nerimušie, Čaks un Rudzutaks-

Kāda sviedru un asaru jūra!

Izdalies kristālos, sāls!

Vēl mūsu gaitai nav gals.

Es tevi pieceļu, balss!

Celies augšā, balss!

Ainars Mielavs uz albuma dzīvotājs vāka.

Sky Forger ar Pērkoņkrustu.

Postfolkloras grupa “IĻĢI”

Secinājumi.

1.Tautas krātais folkloras mantojums ir svarīgs pamats mūsdienu literatūrai.

2.Vaira Vīķe- Freiberga ir K. Barona darbu turpinātāja mūsdienīgā veidā.

3.Vairas Vīķes- Freibergas darbs folkloras apkopošanā un izpētē ir liels ieguldījums Latviešu literatūras attīstībā un senās folkloras pētniecībā.

4.Dzejnieks I. Ziedonis savos darbos parāda tautasdziesmas spēku un palīdz šodienas lasītājam sajust saikni ar pagātni.

5.I. Ziedonis izmanto folkloras materiālus par pamatu saviem darbiem, un ievij tajos gadsimtos uzkrāto pieredzi.

6.Folkloras ansambļi vāc un popularizē latviešu tautasdziesmas, tādējādi neļaujot tām izzust no tautas atmiņas.

7.Folkloras kopa “Skandenieki” tautai rāda tīru folkloru, kāda tā bijusi laikā, kad radusies.

8.Postfolkloras grupa “Iļģi” folkloru nedaudz modernizē, tādējādi padarot to vieglāk uztveramu.

9.”Jauns Mēness” ir ne tikai folkroka, bet arī Latvijas roka leģenda.

10. Sky Forger ir jaunu puišu savienība, kura folkoru apvienojusi ar tik modernu mūzikas stilu kā smagais metāls.

Atsauces.

1.Žurnāls “Sieviete” marts 1999. 6.lpp

2.Žurnāls “Sieviete” marts 1999. 7.lpp

3.Vaira Vīķe- Freiberga Dzintara kalnā, ”Zvaigzne” Rīga 1993.g, 7.lpp

4.Vaira Vīķe- Freiberga Dzintara kalnā, ”Zvaigzne” Rīga 1993.g, 7.lpp

5.Vaira Vīķe- Freiberga Dzintara kalnā, ”Zvaigzne” Rīga 1993.g, 8.lpp

6.Vaira Vīķe- Freiberga Dzintara kalnā, ”Zvaigzne” Rīga 1993.g, 13.lpp

7.Ilgonis Bērsons Padomju Latvijas rakstnieki, ”Liesma” Rīgā 1976.g, 569. Lpp.

8.Literatūras Hrestomātija 8. klasei, “Zvaigzne” Rīga 1994.g, 94. Lpp.

9. Guntis Berelis Latviešu Literatūras Vēsture, “Zvaigzne ABC” 1999.g 169. Lpp.

10.Imants Ziedonis Manas tautasdziesmas, “Liesma” Rīga 1985.g, 11. lpp.

11.Informācija no grupas “Iļģi” lappuses internetā.

12.Laikraksts “Diena” 9. Janvāris 1999.g.

13.Inese Ruberte Vārdu Klētiņa- ilustrēta folkloras vārdnīca skolai, “Zvaigzne ABC” 1997.g

14. Informācija no grupas “Iļģi” lappuses internetā.

15. Informācija no grupas “Jauns Mēness” lappuses internetā.

16. Laikraksts “Diena” 15. Janvāris 1999.g.

17. Avīze “Mana” 25. Novembris 1997. g.

Literarūras sraksts.

1. Vaira Vīķe- Freiberga Dzintara kalnā, ”Zvaigzne” Rīga 1993.g.

2. Ilgonis Bērsons Padomju Latvijas rakstnieki, ”Liesma” Rīgā 1976.g.

3. Literatūras Hrestomātija 8. klasei, “Zvaigzne” Rīga 1994.g.

4. Guntis Berelis Latviešu Literatūras Vēsture, “Zvaigzne ABC” 1999.g.

5. Imants Ziedonis Manas tautasdziesmas, “Liesma” Rīga 1985.g.

6. Inese Ruberte Vārdu Klētiņa- ilustrēta folkloras vārdnīca skolai, “Zvaigzne ABC” 1997.g.

7. PALIEKAMDZIESMA Krišjānim Baronam 150, “Liesma” Rīga 1987. g.

8. Imants Ziedonis Kā svece deg, “Liesma” Rīgā 1971. g.

9. Liepu Laipa, Zinātne” 1989. g.

Leave a comment