Eseja
Ievērojamākā persona 19.gs.- Frīdrihs Vilhelms Nīče.
Es uzskatu,ka viena no ievērojamākajām personām 19.gs. varētu būt Frīdrihs Vilhelms Nīče. Viņš izcēlās ar savu orģinalitāti un saviem fizioloģiskajiem uzskatiem. Šī persona deva ļoti lielu devumu pasaules attīstībā un pilnveidošanā.Viņš bija vācu filozofs, filologs un psihologs, tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 19. gadsimta filozofiem. Viņa darbības jomas bija ļoti plašas un tās arī ļoti ietekmēja cilvēces uzskatus un nākotnes attīstību.
Nīče sludina jaunu, spēkpilnu cilvēku, kurš pārvarējis kristietības vērtības, gadsimta liekulīgo morāli, pūļa kaislības. Bieži tiek citēts izteikums “Dievs ir miris”, taču bieži arī tiek ignorēts izteikuma turpinājums: “mēs esam viņu nogalinājuši – jūs un es! Mēs visi esam viņa slepkavas!” (Wir haben ihn getötet, – ihr und ich! Wir alle sind seine Mörder!), kas paver iespēju interpretēt Nīči, kā domātāju, kurš fiksē noteiktu pasaules ainas maiņu – situāciju, kurā dieva uzturēts pasaules horizonts tiek aizstāts ar racionalu subjekta varu un loģiski-pozitīvām zināšanām. Līdz ar to zinātnes atzinumu absolutizēšana kļūst par reliģijas surogātu, lai arī zinātne apgalvo, ka ir sarāvusi siates ar reliģiju. Tāpat, kā kristietīgā dieva doktrīna, arī šādas absolūtas racionālā prāta prasības Nīčem šķiet naidīgas radošas un veselīgas personības attīstībā. Tāpat, kā kristietīgās doktrīnas morāle, kura atņem dzīvei pilnasinību un ir naidīga ģēnija personībai, līdzīgi bīstamas ir arī zinātniskuma pretenzijas uz absolutās patiesību. Nīče aicina pastāvīgi pārvarēt sevi un nebalstīties kāda sastingušā atziņā, bet gan būt pastāvīgu meklējumu ceļā un neatzīt nevienu dievu, kurš ierobežo radošo aktivitāti, jo radošās enerģijas skaistums ietver pats sev likumus un līdz ar to, tas nav reducējams uz kādu ārēju tikumisko programmu, kādu piedāvā, piemēram, kristietība.
Viena no izplatītākajām Nīčes filosofijas interpretācijām izšķir piecus jēdzienus, kuri caurauž viņa darbus un tie ir:
dieva nāve
pārcilvēks
varasgriba
mūžīgā atgriešanās
apolloniskais un dionīsiskais
Dieva nāve -Pirmoreiz izteikums par Dieva nāvi vienā no formām, kā tas tiek plaši citēts, ir fiksējams F. Nīčes darba “Jautrā zinātne”Kristietība un arī zinātne ar savām pretenzijās uz patiesību dieva nāves situācijā ir atteikšanās pieņemt faktu, ka cilvēks ir palicis viens ar sevi un viņam pašam ir jāuzņemas atbildība un jārada vērtības, kuras apliecina dzīvi un juteklisku estētiku, nevis jānogalina dzīve patiesības vārdā, kā to dara zinātne un kristietība.
Pārcilvēks.-Pārcilvēka koncepcija visizvērstāk parādās F. Nīčes darbā “Tā runāja Zaratustra” un šīm koncepts ir lemts būt par pamatu daudzām spekulācijām par Nīčes ideju saikni ar nacistisko režīmu, kura ideoloģi atzina Nīčes ietekmes. Šāda interpretācija var rasties, ja ar jēdzienu “pārcilvēks” saprot kādu vēsturisku personu, vai personu grupu, kas šājā gadījumā varētu sasaukties ar Hitlera un citu nacistiskā režīma līdzeru uzskatu par cilvēku dalījumu pārākajās un zemākajās rasēs, kur vācieši iemiesotu pārcilvēkus, bet ebreji un citi ne-ārieši zemcilvēkus. Tomēr šī ir vienkāršota interpetācija, kura uz Nīčes ideju fona šķiet primitīva un ideoloģiskota. Plašāk intepretējot jēdzienu “pārcilvēks”, to var saprast nevis kā kādu noteiktu personu, vai nākotni reāli apdzīvojošu cilvēku tipu, bet gan kā ideālu, kuram ir motivējoša funkcija. “Pārcilvēks” var tikt saprast, ka orientējoša ideja, kurai sekojot cilvēks atrodas pastāvīgā pārmaiņu procesā. Šī ideja motivē cilvēku pārvarēt sevi ik brīdi, atrasties pastāvigā radīšanas procēsā un tikai attiecībā pret to vērtēt kaut ko kā labu vai sliktu.
Varas griba-Šīs koncepts atrodams darbā “Tā runāja Zaratustra” un apzīmē gan esošo cilvēka ontoloģisko situāciju, gan norāde uz veidu, kā attīstot šo jau piemītošo dziņu, veicama vērtību pārvērtēšana. Varas griba ir veids, kā realitāti atdzīvināt no sastinguma, kuru veicina pūļa morāle un tikumi. Varas griba katru mirkli pārvērš no-jauna tapšanā, tā veido savas vērtības, kuras balstās šajā tapsānas aktivitātē.
Mūžīgā atgriešanās-Arī šis koncepts parādās darbā “Tā runāja Zaratustra” un iespējams ir viens no mistiskākajiem Nīčes uzkatiem, kuram grūti piemērot kādu noteiktu interpretāciju. Vienā no iespējām, tas var tikt saprasts, kā atskaites punkts rīcībai un kā apstāklis attiecībā pret kuru izvērtēt rīcību un nest par to atbildību. Atzīstot mūžīgās atgriešanās ideju, jāpieņem katra mirkļa nozīmē, jo katrā mirkli veiktā izvēlē atkārtosies bezgalīgi daudz reižu un pavairos sevi katrā no atgriešanās cikliem, līdz ar to katrs cilvēks ir atbildīgs mirkļā priekšā un viņa rīcībai ir jābūt tādai, lai šīs rīcības sekas nonākot bezgalīgas atgriešanās ciklā nepadrītu pasauli tukšu un bezjēdzīgu.
Apolloniskais un dioniskais-Šis nošķīrums parādas F. Nīčes darbā “Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara”, kas tiek uzskatīta par vienu no orģinālākajām Grieķu kultūras analīzēm. Nīče Grieķu kultūras ģēnēzē saskata divas pretrunīgas pasaules skatījuma formas – apollonisko un dionīsisko un nošķir tās. Dionīskais kultūras pirmsākums raksturīgs agrīnajai Grieķu kultūra, kurā dominē mistērijas un kulta cermonijas, kurām raksturīga orģistiska jautrība, dzīves apliecināšana un saplūšana vienā veselumā ar dabu. Savukārt Aplloniskais princips, kas ir pamatā vēlīnajai grieķu kultūrai paredz cilvēka atdalīšanos no dabas, pašsavaldību, saprātu un racionālā prāta diktētas robežas. Nīče saista Grieķu kultūras pagrimumu tieši ar Apollonisko pasaules skatījuma dominanci, par reprezentatīvāko Apolloniskās kultūras figūru uzskatot Sokrātu, jo viņs iezīmē domāšanas formu, kas raksturīga rietumu pasaulei vēl šobrīd – dialektisku analīzi, kuras pamatā ir racionalitāte. Sokratiskā pieeja ir radikāls pretstats Dionīsiskajam – reibonšiem un iracionāliem impulsiem, kuri ignorē racionālā prāta robežas. Pēc Nīčes domām, tieši Dionīsiskā impulsa atdzīvināšana, var izglābt rietumu kultūru, nevis k virzība pretim Apolloniskajam.
Nīčem piemita rakstura cēlums, jūtu cildenums, domu dedzīgums un gara godprātība. Viņa uzskati ir netradicionāli un nonāk konfliktā ar pagājušo laikmetu kultūru, pieņemtajām vērtībām un cilvēku priekšstatiem. Nīčes filozofija ir dzīves pārdzīvojuma māksla. Viens no galvenajiem jēdzieniem viņa mācībā ir dzīve. Tātad ne vairs prāts – kā racionālistiem, pieredze – kā empīriķiem, vispārīgā loģiskā ideja – kā Hēgelim, bet dzīve tās pilnasinībā, nepārtrauktībā izvirzīta filozofiskās uzmanības centrā.Šīs person;ibas devums ir nenovērtējams,pateicoties viņa domām un uzskatiem,pasule ir ļoti mainījusies un ir mainījusi arī cilvēku attieksmi prert dzīvi