fotogrāfijas stāsts

aiz loga aizsteidzas iela. (un neizprotami, kāpēc man liekas, ka viņš dzīvo tieši septītajā stāvā un vietā, kur varētu steigties iela). šī viņam ir jau trešā bezmiega nakts, kāds teiktu, ka nakts ar nomoda murgiem, bet viņam tas ir iedvesmas laiks. klusās dabas, cilvēku portreti, ielu skati no istabas loga (naktīs, dienās, rītos). ota viegli slīd pār balto papīra lapu, un viņš jūtas tā, it kā mazās pasaulītes pie viņa istabas sienām atdzīvotos. trīsdesmit trīs gleznojumi, bija spriedis kāds mākslas eksperts, be

e
et bez mākslinieciskās vērtības, bez temata un motīva, bez ievadvārdiem, ko varētu sacīt tiem, kas varbūt pat iegrieztos nomaļas mākslas galerijas ēkā, lai baudītu, kāda amatiera- mākslinieka bezmiega nakšu darbus. nē, tas komercijai neder. industrijai tas vispār ir bezcerīgi. un par dvēselītēm neviens tā īsti nepiedomā.

kādam viņš liktos atbaidošs. ne gluži viņš, bet viņa spēja parādīt savas sāpes. ar otu, ar vaibstiem, ar darbiem. arī toreiz tas mākslas eksperts pārsteidzoši ilgi lūkojās viņa gleznojumā, ar nosaukumu galvas sāpes. un ti
i
iešām, svešajam vīrietim likās neparasti gandrīz sadzirdēt kliedzienu, kas nāca no šīs baltās, ar krāsām apķēpātās lapas. ķēpājumi. viņam šī jaunā, talantīgā vīrieša darbi likās ķēpājumi, kaut gan ar emocijām, bet kurš tad maksās par emocijām. (un tā viņš aizmirsa ideju pa
a
ar izstādi, kura vēstītu par lielām, cilvēciskām sāpēm).

visvairāk viņam sāp, kad viņš ir viens. visskaistāk, kad uz skatuves. bet principā viņam tas liekas viens un tas pats. tik labi viņš prot aizmirst apkārtējo pasauli. viņš prot būt viens pret skatuves dēļiem, kas, kā dažkārt likās, nekaunīgi glūn tam sejā, bet dusmas viņš sevī nekad, nekad neielaiž, citādi zustu skumjas, sāpes un mīlestība pret kustību, ko viņš vērtē augstāk par tīru ūdeni. (ak, puisi no kustību teātra, cik tu tomēr laimīgs esi!)

tagad viņa spēks un sāpes man raugās pretī no ļoti vērtīgas fotogrāfijas, tagad viņa tēls dzīvo manā galvā. un visvairāk man žēl, ka viņa izstāde tā arī nekad nenotiks. viņš nekad tā pa īstam nepiepildīs savu sapni par gleznu li
i
idojumā. paies piecdesmit gadu un kādam liksies interesantas tās idejas, bet izpildījums pārāk neprofesionāls, sasteigts vai paviršs, tajā laikā itin neviens vairs nesapratīs, kas risinājās šī jaunā cilvēka galvā. neizpratīs to, kā tur dzīvoja un satikās dažādas pasaules, to, kā idejas negaidīja piemērotu brīdi, kad ielauzties šī cilvēka saprātā. viņš nedrīkstēja gleznot trolejbusā, braucot mājās no darba, bet redzēto viņš paturēja sirdī- tās sāpes, ko viņš uzlūkoja caur trolejbusa aizsvīdušo logu. kādreiz tās atgriezās viņa acu priekšā un tad viņš aizmirsa vakariņas, ne
e
epabeigtos darbus, draugus un ģimeni. tie bija svētki, kurus nedrīkstēja pārvērst ikdienā. iedvesma bija viņa svētki.

lieli cilvēki tā nedara. lieli cilvēki nerada savā galvā tēlus, kurus ir nejauši ievērojuši. lieli cilvēki neplāno šo tēlu dzīves. un prāts man saka, ka sirdij ir jāpieliek punkts puisim no kustību teātra ar sāpju pilno seju. un tagad viņš sēž uz manas sirds un prāta robežas un šūpo kājas. un kā viņš smaida! viņa iela ir aizsteigusies, ir palicis tikai zaļš pagalms. tajā zaļajā nokrāsā, kura viņam vismīļākā. tagad es ievilkšu elpu un zināšu, ka šī puiša brīnišķīgajā dzīvītē viss ir kārtībā.

viņa pagalmā rotaļājas bērni. un, kas zina, varbūt mēs pat kādreiz satiksimies.