Lpp. Temats:
1 Kas ir Eiropas savienība?
2 Īss ieskats Francijas vēsturiskai nozīmei iekš ES:
3 Francijas ekonomika.
4 Lauksaimniecība. Enerģētika.
5 Ražošana.
6 Izmantotā literatūra.
Izmantotā literatūra.
‘’ France ”- Francijas gadagrāmata.( Izdevējs – Francijas ārlietu ministrija.)
www.google.lv – Interneta meklēšanas lapa
http://lv.wikipedia.org – Vēsturiska enciklopēdija
Ražošana.
Francijas Eiropā ir otra lielākā ražotājvalsts un ceturtā pasaulē, atpaliekot no ASV, Vācijas un Japānas. Ražošanas sektors nodrošina apmēram 29% no valstīm pieejamām darbavietām. Saražotā produkcija sastāda apmēram 80% no eksportējamo preču daudzuma.
Tērauda ražošana. Tērauda ražotnēs ik gadus tiek saražots 17 milj. tonnu tēraudu un šī ražotne ir divpadsmitā lielākā pasaulē un ceturtā lielākā Eiropas Savienībā, atpaliekot tikai no Vācijas, Itālijas un Anglijas.
Kopš 1974. gada tērauda ražošana izaugusi vismaz uz trešdaļu. Francijas tērauda ražošana tiek koncentrēta galvenokārt valsts ziemeļu daļā- apmēram ap tērauda jūras ostu – Dankerku.
Tekstila un audumu ražošana. Šajā ražošanas sektorā tiek nodarbināti apmēram 254 000 cilvēki un tā ikgada kopējais naudas apgrozījums ir 170 biljoni franku (28 biljoni $). Apmēram trešā daļa no saražotā preču daudzuma tiek eksportēta.
Autobūve. Francija ir pasaules trešā lielākā vieglo automobiļu eksportētājvalsts. Apmēram 350 000 cilvēki ir nodarbināti šajā ražošanas sektorā.
Franču motorrūpnieki ampēram 60% no saražotajām precēm eksportē uz ārvalstīm.
1993. gadā automobiļu industrija beidza gadu ar apmēram 26,6 biljonu franku (4,8 biljonu $) lielu peļņu.
Septiņdesmitajos gados pasaules līdervalsts kuģu būvē bija Francija, bet līdz deviņdesmitajiem gadiem līderpozīcija tika zaudēta, un Francijai ir tikko pamanāma nozīme šajā nozarē pasaulē, taču laivu un burāšanas ekipējumu ražošanā Francija vēl joprojām tiek uzskatīta par labāko un konkurētspējīgāko pasaulē.
Augstu tehnoloģiju ražošana. Augsto tehnoloģiju ražojumi nodrošina apmēram 20% no kopējā ražošanas eksporta. Francija ir viena no visattīstītākajām valstīm pasaulē ieroču ražošanā. Pēdējo pāris gadu laikā ir novērojama ieroču ražošanas samazināšanās. Francija ir piektā lielākā ieroču eksportētājvalsts pasaulē.
Francija ieņem ļoti augstu vietu pasaules telekomunikāciju ražošanā.
Lauksaimniecība.
Lauksaimniecībā Francija ir līdere ES valstu vidū. Tā saražo apmēram 22% no visa kopējā lauksaimniecības preču kopprodukta ES. Francija šajā rādītājā apsteidz pat Vāciju. Francija ir arī otra lielākā pasaules eksportētājvalsts lauku- pārtikas produktu nozarē, atpaliekot tikai no ASV. Interesants ir fakts, ka Francijas lauksaimniecībā iesaistīti tikai 6% no visiem valsts strādājošajiem cilvēkiem.
55% no valsts kopējās zemes platības tiek izmantotas saimniecībā. 61% no šīs zemes ir aramzeme, 35% ganības un 4% labības audzēšanai.
Apmēram puse no Francijas lauksaimniecības peļņas nāk no ražas novākšanas, no kurām visienesīgākā ir graudaugu nozare. Ražojot 36 milj. Tonnu kviešu gadā, Francija ir ceturtā lielākā kviešu ražotājvalsts pasaulē un viena no vadošajām Eiropā. Cukurbietes Francijā ir ļoti svarīgs lauksaimniecības produkts.
Enerģētika.
Šobrīd Francijā ražotais enerģijas daudzums nodrošina apmēram pusi valstij nepieciešamo daudzumu, salīdzinot ar 1973. gada rādītāju, kad saražotās enerģijas daudzums bija tikai 23% no valstij nepieciešamā.
Ogles. Šāda veida enerģijas patēriņš sastāda tikai 6,6% no kopējā enerģijas patēriņa valstī. 1973. gadā šis skaitlis bija krietni lielāks- 22,7%. Vairāk kā divas trešdaļas ogļu tiek importētas no ASV, Austrālijas un Dienvidāfrikas.
Dabasgāze. Dabasgāzes patēriņš sastāda apmēram 13% no saražotā enerģijas daudzuma. Šim skaitlim, sākot no 1960. gada rādītāja- 3,5% ir bijusi tendence pieaugt.
Francijas ekonomika.
Francija ir valsts, kas pēckara gados viskonsekventāk iestājās par nepieciešamību apvienot Rietumeiropas valstis vienotā veselumā.
Kāpēc valstij, kas bija otrā lielākā koloniālā impērija pasaulē un otrā lielākā valsts Eiropā, bija tik noturīga pārliecība par nepieciešamību apvienot visus Eiropas ekonomiskos un politiskos resursus? Atbilde ir vienkārša- tieši Francijas nozīmīgā vieta pasaules un Eiropas vēsturē un tādējādi iegūtā vēsturiskā pieredze ir šīs bezierunu Eiropas vienotības politikas pamatā.
Francijas ekonomikas plānotāji bija vienoti pārliecībā, ka valsts viena pati nevarēs veikt radikālas ekonomiskas pārmaiņas. Trīsdesmito gadu krīze un Otrais pasaules karš bija iedzinuši Francijas ekonomiku dziļā krīzē. 1945. gadā Francijas infrastruktūra bija gandrīz sagrauta, valdīja dziļa finansu krīze, ārējā tirdzniecība faktiski nepastāvēja.
Tomēr trīsdesmit gadu laikā – no 1947. līdz 1974. gadam –Francija spēja radīt ilglaicīgu ekonomisko kāpumu. Septiņdesmito gadu ekonomiskā krīze mazināja ekonomikas pacēlumu, tomēr nemainīja attīstības kopējo virzību. No 1945. līdz 1958. gadam galvenās ekonomikas jomas, kurām tika pievērsta sevišķa uzmanība, bija transports, enerģētika un smagā industrija.
Pateicoties vienota Eiropas tirgus izveides politikai, aktīvajai ārējai tirdzniecībai un investīcijām no 1958. līdz 1973. gadam Francija attīstījās iepriekš paredzētajā valsts ekonomikas izaugsmes tempā. Šajā periodā īpaša uzmanība tika pievērsta arī reģionālās attīstības politikai.
Franciju, līdzīgi kā pārējās Rietumeiropas valstis ļoti smagi skāra pasaules ekonomiskā krīze septiņdesmito gadu sākumā. Šī krīzes posma pārvarēšanu Francija saistīja ar Eiropas tirgiem. Eiropas integrācija šajā periodā bija Francijas ekonomiskās augšupejas pamatakmens.
Īss ieskats Francijas vēsturiskai nozīmei iekš ES:
1950. gada 9. maijs – Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans iepazīstina ar ciešākas sadarbības plānu. No šā brīža katru gadu 9. maijā tiek svinēta Eiropas diena.
1951. gada 18. aprīlis
Pamatojoties uz Šūmana plānu, sešas valstis paraksta līgumu par smagās rūpniecības – ogļu un tērauda – kopīgu vadību. Šādā veidā neviena valsts nevar ražot kara ieročus, lai tos pavērstu pret kādu citu valsti, kā tas notika agrāk. Šīs sešas valstis ir Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija.
Ogļu un tērauda rūpniecība uzsāk pārrobežu darbību.
Šveiciešu arhitekts Lekorbizjē iezīmē jaunu tendenci, 1952. gadā Marseļā, Francijā, atklājot pašpietiekamu “vertikālo pilsētu” (dzīvojamo vienību). Sastingušā izskata dēļ šis betona komplekss iegūst iesauku “neobrutālisms”.
1972.gadā Eiropas valstis nolēma piesaistīt nacionālās valūtas vienu otrai, nosakot savstarpēju maiņas kursa svārstību koridoru (“Snake in the Tunnel” – angl.) 2,25 procentu robežās. Taču augstās inflācijas un naftas tirgus krīzes dēļ šī sistēma nepastāvēja ilgi. 1974.gadā Francija no tās izstājās, pirms tam to jau bija pametušas Lielbritānija un Itālija.
1979.gads nāca jaunu aktivitātes vilni : pēc Vācijas un Francijas ierosinājuma tiek iedibināta jauna savstarpēji saistītu valūtu kursu regulējoša sistēma (Valūtas kursa mehānisms – ERM ).Tā tika radīta, lai dalībvalstis varētu stabilizēt nacionālo valūtu maiņas kursus un sekmīgāk cīnīties pret inflāciju, kā arī iegūtu lielāku autonomiju no ASV dolāra.
Kas ir Eiropas savienība?
Sākotnēji ir jānoskaidro, kas ir Eiropas savienība ,pirms rakstu par vienu no tās dibinātāj valstīm – Franciju.
Eiropas Savienība jeb ES ir starptautiska organizācija, kas apvieno Eiropas valstis, tā darbojas saskaņā ar Māstrihtas līgumu(līgums, ar kuru uz Eiropas Kopienu pamata tika nodibināta Eiropas savienība). Tā ir līdz šim pasaules vēsturē varenākā starptautiskā organizācija, kas dažos aspektos atgādina federāciju.
Sākotnējā doma, dibinot organizāciju, bija Eiropas pārveidošana pēc 2.pasaules kara notikumiem un līdzīgu notikumu atkārtošanās novēršana, iesaistot Vāciju tirdzniecībā tik cieši, lai tā vēlāk iespējamas varas maiņas gadījumā nespētu pavērsties pret pārējām Eiropas valstīm. Sākotnēji tā bija tirdzniecības ūnija, vēlāk pārauga par Eiropas Kopienu, un tad par Eiropas Savienību, apvienojot paralēli ekonomiskajām arī politiskās intereses.