Francis šūberts

Romantisms bija kultūrvēsturisks laikmets literatūrā, mākslā un mūzikā, kas aizsākās Rietumeiropā 18.gs. nogalē kā pretreakcija Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām. Romantisma māksla un literatūra kā estētiskās pieredzes avotu uzsvēra spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu (bailes, godbijība, apbrīna u.tml.), kas rodas, aptverot dabas diženumu un varenību. Romantismam bija raksturīga arī interese par tautas mākslu, mūziku, folkloru, valodu, tradīcijām, kā arī iedziļināšanās viduslaiku kultūrā. Romantisms – atšķirībā no racionalitāti uzsverošās Apgaismības kustības – sludināja iztēles un emocionalitātes prioritāti, intuīcijas nozīmi izziņas procesā.

Francis Šūberts

1797. – 1828.

Lieliskais austriešu ko

o
omponists Francis Šūberts ir Bēthovena laikabiedrs. Šūberts miris trīsdesmit vienu gadu vecs, pašā jaunrades spēku plaukumā. Viņš nomira, fiziski un garīgi nonīcis, dzīves neveiksmju nomocīts. Neviena no deviņām komponista simfonijām viņa dzīves laikā netika atskaņota. No sešsimt dziesmām iespiestas bija apmēram divsimt, bet no diviem desmitiem klavieru sonāšu – tikai trīs.

Pēc dabas būdams labsirdīgs, dzīvespriecīgs un neparasti vienkāršs cilvēks, Šūberts rakstīja ļoti vienkāršu, gaišu, sirsnīgu mūziku. Tomēr viņa pēdējos sacerējumos arvien biežāk ieskanējās drūmas noskaņas, skumjas, ciešanas. Cēlonis tam bija ne
e
e tikai personiskās dzīves neveiksmes, bet arī apkārtēja vide. Bēthovena mūzikai ierosmi deva revolūcijas idejas. Šūberta jaunrades uzplaukums norisēja 20. gadsimta 20. gados, kad viss revolucionārais, progresīvais bija pakļauts vajāšanām. Franču revolūcijas idejas – brīvību, vienlīdzību, brālību – nedrīkstēja pat pieminēt. Šāda ierobežotība Šūbertam sa
a
agādāja mokas. Tādēļ Šūberta pēdējo skaņdarbu drūmās noskaņas varētu uzskatīt par austriešu tā laika sabiedrības beztiesiskās dzīves atspoguļojumu.

Savā neapmierinātībā ar apkārtējo dzīvi Šūberts nebija viens. Šis sabiedrības progresīvāko cilvēku protests izpaudās mākslā, kurā tajā laikā veidojās jauns virziens – romantisms. Šūberts bija viens no pirmajiem komponistiem romantiķiem.

Dzīves ceļš.

Bērnība un skolas gadi

Francis Šūberts dzimis 1797. gadā Vīnes priekšpilsētā Lihtentālē. Viņa tēvs, skolotājs, bija cēlies no zemnieku ģimenes. Māte bija atslēdznieka meita. Ģimenē ļoti mīlēja mūziku un pastāvīgi rīkoja mūzikas vakarus. Tēvs spēlēja čellu, bet brāļi – dažādus citus instrumentus. Atklājuši mazajā brālī mūziķa spējas, tēvs un lielie brāļi aktīvi sāka mācīt Šūbertam vijoles un klavieru spēli. Zēnam bija arī lieliska balss. Viņš dziedāja baznīcas korī, izpildīja arī solo partijas. Vēlāk viņu ievietoja sk
k
kolā, kur mācīja baznīcas dziedātājus. Mācību iestāde labvēlīgi ietekmēja zēna muzikālo dotību. Audzēkņu orķestrī viņš spēlēja pirmo vijoli un dažreiz pat izpildīja diriģenta pienākumus. Par viņa paraugu kļuva Bēthovena mūzika. Jau tajā laikā Šūberts saka sacerēt. Pirmie skaņdarbi bija fantāzijas klavierēm un vairākas dziesmas. Viņš rakstīja daudz un ļoti aizrautīgi, bieži uz citu mācību priekšmetu rēķina. Tēvā zēna muzikālā attīstība izraisīja neapmierinātību, jo viņš zināja, cik smaga ir mūziķu dzīve. Tēvs uzlika dēlam dažādus aizliegumus par pārlieku aizraušanos ar mūziku. Ne
e
ekādi aizliegumi nespēja kavēt zēna talanta attīstību.

Jaunrades uzplaukuma gadi.

Nebeidzis mācību kursu, Šūberts izstājās. Trīs gadu viņš strādāja par skolotāja palīgu, mācīdams bērniem ābeci un citus pamat priekšmetus. Tomēr viņa tieksme sacerēt kļuva aizvien spēcīgāka. Radās dažas izcilas dziesmas ar Gētes vārdiem, sonātes, simfonijas. Tēva vēlēšanās, lai dēls kļūtu par skolotāju kaut vai ar maziem, taču drošiem ienākumiem, nepiepildījās. Jaunas komponists galīgi nolēma savu dzīvi veltīt mūzikai un pameta pasniedzēja darbu. Vairākus gadus (1817 – 1822) Šūberts mitinājās pie saviem biedriem. Vēlāk tiem pievienojās apdāvinātais Šobērs, gleznotājs Švinds, dzejnieks Mairhovers, dziedātājs Fogls un citi. Izveidojās ciešs jaunu cilvēku pulciņš, kuru dvēsele bija Šūberts. Viņš bija maza auguma, padrukns, plecīgs, stipri tuvredzīgs, viņam piemita neparasta pievilcība. Īpaši jaukas bija viņa mirdzošās acis, kurās kā spogulī atstaroja labsirdība, biklums un maigums. Pulciņš jauniešu bieži satikās, strīdējās par dzīves problēmām apsprieda radušos jautājumus. Dažreiz šīs tikšanās bija veltītas Šūberta mūzikai. Tādos vakaros komponists nepiecēlās no klavierēm un turpat sacerēja savas ekosēzes, valšus, lendlerus un citas dejas. Daudzas no tām palika nepierakstītas. Nav nejauši, ka policija vērīgi izsekoja Šūberta pulciņu, baidīdamās no katras brīvas, asas domas. Neiekārtotā dzīve, jautrās izklaidēšanās nespēja Šūbertu atraut no jaunrades. Šūberts sacerēja mūziku neparasti ātri. Atsevišķās dienās viņš radīja pat desmit dažādas dziesmas. Komponists tik tikko spēja tās pierakstīt. Ja papīra nebija uz rokas viņš rakstīja gan uz ēdienu kartes, gan uz papīra strēmelēm Sakarā ar naudas trūkumu viņam nekad nepietika nošu papīra. Gādīgie draugi vienmēr centās komponistam to sadabūt. Muzikālās idejas radās pat miegā. Pamodies viņš steidzās tās pierakstīt, tādēļ no brillēm nešķīrās pat naktī. Šajā periodā Šūberts komponēja divus ievērojamus darbus „Nepabeigto simfoniju” un dziesmu ciklu „Skaistā dzirnavniece”.

Pēdējie dzīves un jaunrades gadi.

Šūberta pēdējo desmit dzīves gadu skaņdarbu loks bija plašs un daudzveidīgs. Viņš rakstīja simfonijas, sonātes klavierēm, kvartetus, kvintetus, trio, mesas, operas, daudz dziesmu un citu skaņdarbu. Taču komponista dzīves laikā viņa skaņdarbi tika reti atskaņoti. Tā kā Šūbertam nebija daudz līdzekļu, ne ietekmīgu aizstāvju palīdzības nevarēja izdot savus skaņdarbus. Dziesmas žanru, kam komponista jaunradē bija galvenā vieta, tolaik uzskatīja par vairāk piemērotu mājas muzicēšanai nekā atklātiem koncertiem. Laikā, kad Johana Štrausa izklaidējošā mūzika guva milzu panākumus, netika uzvesta neviena Šūberta opera, orķestri neatskaņoja nevienu viņa simfoniju. Viņa labākos darbus atrada tikai pēc daudziem gadiem, bet dziesmas ar Gētes vārdiem, kuras Šūberts nosūtīja dzejniekam, neguva viņa ievērību. Biklums, neprasme izkārtot savas lietas un nevēlēšanās lūgt, zemoties iespaidīgu personu priekšā arī bija visai svarīgs Šūberta materiālo grūtību cēlonis. Tomēr neraugoties uz materiālo stāvokli, nereti pat badu. Komponists nevēlējas kalpot ne vienam. Materiālās likstas viņam kavēja apprecēties ar mīļoto meiteni. Viņš bija nabags, izsalcis, nelaimīgs, taču neatkarīgs. Un ,galvenais, nekas nekavēja viņu sacerēt mūziku.

Tomēr vīnieši iepazina un iemīlēja Šūberta mūziku, kura pati atrada ceļu uz viņu sirdīm. Tie gan nebija spožo galma salonu, bagāto namu vai Vīnes aristokrātu piļu apmeklētāji. Kā meža strautiņš Šūberta mūzika atrada sev ceļu Vīnes un tās priekšpilsētas vienkāršo ļaužu vidū. Te liela loma bija ievērojamajam tā laika dziedonim Johanam Mihaelam Foglam, kurš artistiski izpildīja Šūberta dziesmas, komponistam pašam spēlējot pavadījumus. Kopā viņi veica trīs koncertceļojumus pa Austrijas pilsētām.

Nenodrošinātība, mūžīgās neveiksmes dzīvē smagi ietekmēja Šūberta veselību. Viņa organisms bija novājināts. Izlīgums ar tēvu pēdējos dzīves gados, mierīgāki mājas apstākļi neko nelīdzēja. Divdesmit septiņu gadu vecumā komponists rakstīja savam draugam Šobēram: „.es jūtos nelaimīgākais, nenozīmīgākais cilvēks pasaulē.”. Šis noskaņojums ietekmēja pēdējos skaņdarbus. Agrāk viņš rakstīja līksmus, gaišus skaņdarbus, turpretim gadu pirms savas nāves viņš sacerēja dziesmas ar kopējo virsrakstu „Ziemas ceļš”. 1828. gadā Šūberta draugi noorganizēja vienīgo komponista skaņdarbu koncertu viņa dzīves laikā. Koncertam bija milzīgi panākumi, tie komponistam sagādāja daudz prieka. Viņa nākotnes plāni kļuva rožaini. Komponists turpināja sacerēt mūziku, taču mūža gals pienāca negaidīts. Šūberts saslima ar tīfu. Novājinātais organisms nespēja izturēt smago slimību, un 1828 gadā Šūberts nomira. Daudzi skaņdarbi pēc tam pazuda.

Tā laika pazīstamais dzejnieks Grillparcers, kas pirms gada bija sacerējis kapa uzrakstu Bēthovenam, radīja rindas necilajam Šūberta piemineklim Vīnes kapsētā:

Nāve apbedījusi te brīnišķīgu dārgumu,

Bet vēl krāšņākas cerības.

Šie patiesie vārdi pauda visu pāragrā zaudējuma rūgtumu.

Leave a Comment