Francis Šūberts

Francis Šūberts

(1797.-1828.)

Francis Šūberts ir izcils austriešu komponists un romantiķis. Visvairāk rakstījis mazo formu darbus – dziesmas, valšus, ekosēzes, muzikālus momentus un maršus. Galvenais Šūberta žanrs – solodziesmas, viņš ir 19.gs. romantiskās solodziesmas radītājs. Viņa dziesmām piemīt vienkāršība un sirsnība.

Franča Šūberta tēvs bija nabadzīgs Vīnes priekšpilsētas skolotājs. Muzikālās spējas Francī izpaudās agri. Tēvs un brāļi viņam mācija klavierspēli un vijoļspēli, un deva pirmās teorētiskās zināšanas mūzikā. Vairākus gadus Šūberts dziedāja zēnu korī. Šajā laikā viņš joprojām mācijās mūziku un tad arī radās pirmās ko

o
ompozīcijas.

17 gadu vecumā Šūberts uzraksta vienu no savām iejūtīgākajām dziesmām – “Grietiņa pie ratiņa” ar V. Gētes tekstu.

1815. gadā komponists sacerēja apbrīnojami lielu skaitu skaņdarbu – vairākas operas, mesas, simfonijas un 144 dziesmas, starp tām arī savu slaveno dziesmu “Meža ķēniņš” ar V. Gētes vārdiem. Ap Šūbertu pūlcējas mūzikas cienītāji un tie nodibina savu pulciņu. Pulciņa dvēsele bija Šūberts. Sanāksmes, kurās dalībnieki muzicēja, iesauca par šubutiādēm. Tajās Šūberts radīja daudzus darbus. Taču muzicēšana draugu pulkā nevarēja nodrošināt Šūbertam eksistenci. Viņš dzīvoja trūcīgi un bieži dr
r
raugi viņu atbalstīja. Paziņu pulkā bija asprātīgs, jautrs, visus valdzināja ar savu mūziku. Kaut gan Šūberts un Bēthovens dzīvoja Vīnē viņi tomēr nebija pazīstami. Ārpus pulciņa Šūbertu pazina maz. Viņš bija vienkāršo ļaužu komponists un apdziedāja viņu dzīvi. Aristokrāti par tā
ā
ādiem komponistiem neinteresējās. Komponists savas dienas beidza dziļā nabadzībā un postā. Nomira gadu pēc dižā Bēthovena.

Franča Šūberta daiļrade.

Šūberta daiļrades mūžš ilga tikai 17 gadus. Tomēr uzskatīt visu, ko viņš uzrakstījis, ir vēl grūtāk nekā uzskaitīt skaņdarbus, ko radījis Mocarts, kura daiļrades ceļš bija daudz garāks. Tāpat kā Mocarts, Šūberts neatstāj novārtā nevienu muzikālās mākslas novadu. Daļu no viņa mantojuma (galvenokārt operas un garīgos skaņdarbus) pats laiks atvirzīja sānis. Toties dziesmā vai simfonijā, klavieru miniatūrās vai kameransambļos izpaudās labākās Šūberta ģēnija iezīmes, romantiskās iztēles brīnumainais tiešums un dedzīgums, XIX gadsimta domājošā cilvēka liriskais siltums un meklējumi.

Šajās muzikālās jaunrades sfērās Šūberta novatorisms izpaudās ļoti drosmīgi un vērienīgi. Viņš bija liriskā instrumentālās miniatūrās, romantiskās – gan liriski dramatiskās, gan episkās simfonijas pamatlicējs. Li

i
ielajās kamermūzikas formās – klavieru sonātēs, stīgu kvartetos – Šūberts radikāli izmainīja tēlaino saturu. Beidzot, Šūberta īstais lolojums bija dziesma, kuras radīšana gluži vienkārši nav šķirama no viņa vārda .

Ar austriešu tautas mūzikas un Vīnes mūzikas demokātismu apvējota Haidna un Mocarta daiļrade, tās ietekmi izbaudīja arī Bēthovens, taču Šūberts bija šīs kultūras auklējums. Par pieķeršanos tai viņam pat nācās uzklausīt draugu pārmetumus. Šūberta melodijas “reizēm pārāk atgādina tēvzemes melodijas, pārāk austriskas”, rakstīja Bauernfelds, “tās atgādina tautasdziesmas, kuru nedaudz maziskajam tonim un neglītajam ri
i
itmam nav pietiekama pamata, lai iespiestos poētiskajā dziesmā”. Un patiešām, Šūberts runājažanriski sadzīviskās mūzikas valodā, domāja tās tēlos; no tiem izauga visdažādākā rakstura “augsto” mākslas formu skaņdarbi. Plaši vispārinājās dziesmu liriskajās intonācijās, kas nobriedušas birģeru muzikālajā ikdienā, kā arī pilsētas un tās apkārtnes demokrātiskajā vidē, slēpās Šūberta daiļrades tautiskums. Uz dziesmu un deju pamata izvērtās liriski dramatiskā “Nepabeigtā simfonija”. Žanra materiālu varēja apjaust arī “Lielās simfonijas” C dur episkajā audeklā, intīmajā liriskajā miniatūrā vai instrumentālajā ansamblī.

Dziesmas stihija caurauda visas viņa daiļrades sfēras. Dziesmas melodija bija Šūberta instrumentālo skaņdarbu tematiskais pamats. Var minēt klavieru fantāziju par dziesmas “Klejotājs” tēmu, klavieru kvintetu “Forele”, kur tāda paša nosaukuma dziesms melodija izmantota fināla variāciju tēmā d moll kvartetu, kur ieskanas dziesma “Meitene un nāve”. Taču arī citos skaņdarbos, kas nav saistīti ar noteiktu dziesmu tēmām, – sonātēs, simfonijās – tematismam raksturīgā dziesmas iedaba nosacīja materiāla attīstības paņēmienus un struktūras īpatnības.

Lai gan Šūberta-komponista gaitu sākumā tika izcelts viņa radošo ieceru neparasti plašais vēriens, kas pamudināja pievērsties visām mākslas jomām, ir dabiski, ka viņš atklāja sevi vispirms dziesmā. Tieši tajā, aizsteidzoties priekšā visam pārējam, apbrīnojami iezaigojās viņa liriķa talanta šķautnes.

“Mūzikā, kas nav domāta ne teātrim, ne baznīcai, ne koncertiem, ir īpaši lielisks novads – romances un dziesmas balsij un klavierēm. No dziesmas vienkāršās – kupletu formas šis veids attīstījies līdz veselām nelielām atsevišķām ainām-monologiem, kurās iespējams viss dvēseles drāmas kaismes un dziļuma atspoguļojums.

Šis mūzikas veids lieliski izpaudās Vācijā, Franča Šūberta ģēnijā,” rakstīja A.Serovs.

Šūberts bija “dziesmas lakstīgala un gulbis”. Dziesmā izpaudās visa viņa radošā būtība. Tieši Šūberta dziesma kļuva par savdabīgu robežu, kas nošķīra romantisko mūziku no klasiskās. Ar XIX gadsimta sākumu iestājusies dziesmas un romances ēra bija parādība, kas zīmīga visai Eiropai un ko “var nosaukt diženākā pilsētas demokrātiskās dziesmas-romances meistara Šūberta vārdā par šūbertismu”. Dziesmai Šūberta daiļradē bija tāda pati nozīme kā fūgai Baha vai sonātei Bēthovena daiļradē. Pēc B.Asafjeva vārdiem, Šūberts bija “vienkāršu nemākslotu domu un dziļas cilvēcības” dziesminieks. Dziesmā atspoguļoto lirisko jūtu pasaule palīdzēja viņam atklāt savu attieksmi pret dzīvi, cilvēkiem un apkārtējo īstenību. Lirisms bija Šūberta radošās personības pati būtība. Liriskās tematikas diapazpns viņa daiļradē bija ārkārtīgi plašs. Mīlas tēma ar tās bagātīgajām poētiskajām niansēm, gan prieka, gan skumju pilnām, savijās ar klejojumu, vientulības un dabas tēmu, kas caurstrāvo visu romantisko mākslu. Daba Šūberta daiļradē nebija tkai fons, uz kura raisijās kāds stāstījums vai norisēja kādi notikumi: tā kļuva līdzīga cilvēkam, un cilvēcisko emociju izstarojums atkarībā no to rakstura iekrāsoja dabas tēlus, piešķīra tiem to vai citu noskaņojumu un atbilstošo kolorītu.

Šūberta lirika pārdzīvoja zināmu evolūciju. Ar gadiem naivo jauneklīgo paļāvīguma, idillisko dzīves un dabas uztveri nomainīja nobriedušā mākslinieka vajadzība atainot apkārtējās pasaules īstās pretrunas. Šāda evolūcija sekmēja psiholoģisko iezīmju parādīšanos Šūberta mūzikā, dramatisma un traģiskās izteiksms pieaugumu.

Tā radās tumsas un gaismas kontrasti, biežas pārejas no vilšanās uz cerību, no skumjām uz vienkāršu līksmi, no saspringti dramatiskiem tēliem uz gaišiem, apcerīgiem. Gandrīz vienlaicīgi Šūberts strādāja pie liriski traģiskās “Nepabeigtās simfonijas” un “Skaistās dzirnavnieces” līksmajām jaunības dziesmām. Vēl lielāks pārsteigums bija “Ziemas ceļa” “šausmīgo dziesmu” un graciozo, atraisīto klavieru ekspromtu vienlaicīga rašanās. Tomēr sēru un traģiskie izmisuma motīvi, kas koncentrēti pēdējās dziesmās (“Ziemas ceļš”, dažas dziesmas ar Heines vārdiem), nespēja aizēnot milzīgo dzīves apliecinājuma spēku, to cildeno harmoniju, kuru sevī nes Šūberta mūzika.

Vokālā lirika.

Šūberts rakstīja dziesmas visas savas dzīves laikā. Viņa atstātajā mantojumā ir vairāk par 600 solodziesmu. Tiesa, ne visas tās ir vienlīdz vērtīgas. Ne vienu vien reizi Šūberts, būdams delikāts, savai mūzikai izmantoja maz iedvesmojošus tekstus, kuruautori bija viņa biedrimākslas jomā vai kurus ieteica draugi vai vienkāši paziņas. Taču tas nenozīmēja, ka viņš izturējās nevērīgi pret dziesmu tekstu atlasi. Šūberts neparasti jūtīgi uztvēra skaisto visās tā izpausmēs – gan dabā, gan mākslā. Par to, kā iejūsmināja viņa radošo garu patiesi cildena poēzija, ir diezgan daudz laikabiedru leicību.

Poētiskajos tekstos Šūberts meklēja atbalsis savu domu un jūtu gūzmām. Īpašu uzmanību viņš pievērsa dzejas muzikalitātei. Dzejnieks Grillparcers sacīja, ka Šūberta drauga Mairhofera dzeja “vienmēr atgādina dziesmu tekstus”, bet Vilhelms Millers, kura vārdus Šūberts izmantoja saviem dziesm cikliem, pats iecerēja savas vārsmas dziedāšanai.

Vokālās lirikas vēsturē Šūberts iegājis ar dziesmām, kurās izmantota Gētes dzeja, bet sava īsā mūža noslēgumā viņš sacerēja dziesmas ar Heines vārdiem.

Vispilnīgākos darbus, ko radīja Šūberts agrīnajā brieduma periodā, iedvesmojusi Gētes poēzija. Pēc Špauna vārdiem, kas veltīti dzejniekam, Gētes “brīnumjaukajiem daiļdarbiem viņš (Šūberts –V.G.) ir pateicību parādā ne tikai par to, ka radusies lielākā viņa skaņdarb daļa, bet zināmā mērā arī par to, ka viņš kļuva par vācu dziesminieku”.

Šūberta dziesmās galvenā nozīme ir vokālajai melodijai. Tajā atspoguļojas jaunā romantiskā attieksme pret poēzijas un mūzikas sintēzi, kurā tās it kā mainās omām: vārds “dzied”, bet melodija “runā”. Smalki apvienojot dziedošās un deklamatoriskās intonācijas (operas ietekmes atbalsis), Šūberts radīja jaunu izteiksmīgās vokālās melodikas veidu, kas kļuva par valdošo XIX gadsimta mūzikā. Tas attīstījās tālāk Šūmaņa, pēc tam Brāmsa vokālajā lirikā, vienlaikus ietiecās arī instrumentālās mūzikas sfērā, no jauna transformējoties Šopēna daiļradē. Savos vokālajos skaņdarbos Šūberts netiecās izsekot katram vārdam, nemeklēja vārda un skaņas pilnīgāku sakritību, adekvātumu. Taču viņa melodijas spēja reaģētuz dažādiem teksta pavērsieniem, izceļot tā nianses.

Neraugoties uz vokālās partijas “privilēģijām”, pavadījumam ir ārkārtīgi liela nozīme. Klavieru partiju Šūberts traktējis kā varenu mākslinieciskās raksturošanas faktoru, kā elementu, kam ir savs izteiksmīguma “noslēpums”, bez kura mākslinieciskais veselums nevar pastāvēt.

Šūberts vienmēr ļoti smalki izjuta formu, ko noteica muzikāli poētiskā tēla raksturs un attīstība. Viņš bieži izmanoja kupletu formu, taču katrā konkrētā gadījumā nereti to izmainīja – reizēm būtiski, reizēm tikko manāmi -, tādejādi noslēgto, nemainīgo formu padarot elastīgu un kustīgi. Līdz ar daudzveidīgo īstenoto, bieži vien variēto kupletu formu Šūbertam ir arī dziesmas-monologi, dziesmas-ainas, kur formas vienība tiek panākta ar caurviju dramatisko attīstību. Taču arī sarežģīti izstrādātajām Šūberta skaņdarbu formām tipisks simetriskums, plastiskums un noapaļotība.

Šūberta izveidotie jaunie vokālās melodikas, klavieru partijas, dziesmas žanru un formu pricipi kļuva par pamatu vokālās lirikas tālākajai attīstībai, stimulēja visu tās turpmāko evolūciju.

Dziesmas ar Gētes vārdiem.

Pirmais sešpadsmit dziesmu krājums, kuru 1816. Gadā Šūberta draugi iecerēja nosūtīt Gētem, ietvēra jau tādus meistariskus skaņarbus kā “Grietiņa pie ratiņa”, “Ērkšķrozīte”, “Meža ķēniņš”, “Ganiņa žēlabu dziesma”. Samērā daudz skaistu dziesmu ar Gētes vārdiem netika ietvertas šajā pirmajā burtnīcā. Tautasdziesmas dabiskumu un Gētes poēzijas smalko vienkāršību, māksliniecisko tēlu plastiskumu un ietilpību ļoti lielā mērā padziļināja Šūberta skaistā mūzika. Taču katrai Šūberta dziesmai ir sava koncepcija. Muzikālie tēli, kurus iedvesmojusi Gētes poēzija, dzīvo savu patstāvīgo dzvīvi neatkarīgi no to pirmavota.

“Ērkšķrozīte”. Dziesmā “Ērkšķrozīte” dzeja un mūzika sasniedz to reto “absaūto” identiskumu, kad poētiskais un muzikālais tēls ir pilnīgi nealāmi un it kā nespēj pastāvēt viens bez otra. Gan Šūbertam , gan Gētem tā ir bērnu dziesmiņa, kuru var noturēt par tautasdziesmu. Taču dzejolī ir slēpts smaks ironisks zemteksts, ko atklāj dažismalki vilcieni un, šķiet, nedaudz arī Šūberta mūzika; ļoti lielā venkāršība neizslēdz izsmalcinātību. Šī vienība atspoguļojas gan dziesmas kopējā struktūrā un izklāstā, gan tās melodiskjā un harmoniskajā zīmējumā.

Leave a Comment