Freids

Satura rādītājs
1. Ievads 3.lpp.;
2. Z.Freida dzīves dati 4.lpp.;
3. Idejas par bezapziņu pirms Freida 5.lpp.;
4. Freida galvenās idejas un atklājumi 7.lpp.;
5. Freida sekotāji 12.lpp.;
6. Nobeigums 13.lpp.;
7. Izmantotās literatūras saraksts 14.lpp.

Ievads.

Freids ir psihoanalīzes tēvs. Gan viņš pats, gan arī citi piekritusi, ka psihoanalīze ir viņa garabērns. Ar to pilnībā pietiek, lai uz visiem laikiem cilvēks tiktu ierakstīts cilvēces vēstures dižāko domātāju zelta lappusēs.
Freida darbi bija par pamatu 20.gs. notikušajai seksa revolūcijai, lai gan tas nebūt nebija Freida mērķis. Mūsdienās viņa izveidotā un citu zinātnieku apstrādātā psihoanalīzes medicīniskā daļa ieņem ievērojamu lomu cilvēku psihisko disfunkciju, neirožu un citu psihisku traucējumu ārstēšanā. Psihoanalīzes filosofiskā daļa ir ietekmējusi mākslu, filosofiju, reliģiju, morāli, un panāca vēl nebijušu progresu cilvēka būtības izskaidrošanā, un lika cilvēcei ar pavisam citādām acīm paskatīties uz sevi. Sākotnēji šāda cilvēces atkailināšana daudziem šķita nepieņemama, un plīvura noraušana no tolaik un arī mūsdienās diezgan intīmas sfērās diezgan nepatīkama, taču drīz vien Freidam radās kupls pulks sekotāju un viņa atklājumus vienkārši nevarēja neņemt vērā.
Viņa darbi izmainīja 20.gs psiholoģiju, atrisināja cilvēka garīgās dzīves uzbūves pamatjautājumus, sniedza skaidrojumu pārdzīvojumiem, krīzēm, atspoguļoja cilvēka ilūzisko sevis un pasaules uztveri.
Šeit jāmin, ka lai gan Freida uzskati ir ļoti populāri ASV un amerikāņu sociologs Pīters Bergers ir teicis: “Freida nebūtu, viņš būtu jāizdomā”. Arī rietrumeiropā Freida uzskatiem ir atvēlēta nozīmīga vieta, taču, pateicoties PSRS, kur komunistiskā režīma ietvaros Freidam vietas nebija, arī Latvijā, kas tikai nesen ir sākusi atkopties no komunisma, un vēl aizvien atrodas komunisma mantojuma ēnā, Freids, lai gan protams tiek novērtēts, tomēr vesela paaudze ir uzaugusi bez viņa. Tāpat arī citiem ievērojamiem domātājiem vēl arvien ir ierādīta nepiedodami maza vieta skolu programmās.
Es līdz šim biju tikai ļoti virspusīgi pazīstams ar Freida darbiem un uzskatiem. Tāpēc, uzskatīdams par nepieciešamu un vēlēdamies aizpildīt šo robu savās zināšanās, nolēmu par referāta tēmu izvēlēties šo sev tumšo lauciņu.
Līdz ar to par šī referāta mērķi esmu izvirzījis izglītojošas, paskaidrojošas informācijas sniegšanu par Freida darbiem, atklājumiem, nepametot novārtā arī viņa visai interesanto dzīvi. Taču viņa dzīvesstāstam atvēlot otršķirīgu lomu.

Freida dzīves dati.

Zigismunds Freids ir dzimis 1856.gada 6.maijā Freiburgā, Austroungārijā (tagadējās Čehijas teritorijā, Pžīborga) ebreju ģimenē. 1860.gadā Freidu ģimene antisemītisku tendenču dēļ pārceļas uz Vīni, kur Zigismunds Freids arī pavada sava mūža lielāko daļu. 1873.gadā viņš uzsāk medicīnas studijas Vīnes universitātē, 1877.gadā sāk strādāt Ernesta Brikes Fizioloģijas institūtā, uzraksta savas pirmās zinātniskās publikācijas, maina savu vārdu un kļūst par Zigmundu. 1881.gadā 31.maijā viņš iegūst doktora diplomu, nākošajā gadā saderinās ar Martu Bernaisu, ar kuru pēc 4 gadiem arī apprecas. Izgājis stažēšanās periodu Fizioloģijas institūtā, 1883.gadā Freids uzsāk savu ārsta privātpraksi un publicē pirmos ar neiropsiholoģiju saistītos rakstus. Tā laika Freida meklējumus spilgti izgaismo notikumi ar kokaīnu, kura iedarbību viņš izmēģināja pats uz sevis, kā arī uz sev tuviem cilvēkiem. Viņa eksperimenti nodarīja nopietnu ļaunumu vairākiem viņa brīvprātīgajiem izmēģinātājiem. 1885.gadā Freids uzvarēja Vīnes universitātes rīkotajā konkursā par privātdocenta vietu un devās praksē pie viena no tā laika ievērojamākiem neiropatalogiem Žana Martēna Šarko uz Parīzi. Šarko domas, ka psihisko traucējumu cēloni vajag meklēt nevis anatomijā, bet psiholoģijā, dziļi ietekmēja Freidu. No 1886.gada līdz 1896.gadam Freids strādāja par neiroloģijas nodaļas vadītāju 1.bērnu slimību institūtā, un šajā laika viņa ģimenē piedzima 6 bērni. Viņš sāk ārstniecībā izmantot hipnozi, taču 1892.gadā pilnībā atsakās no tiešās hipnozes izmantošanas ārstniecībā, jo pārliecinās, ka tā dod nenoturīgu rezultātu un traucē izprast neiro-psiholoģisko slimību dabu. 1895.gada viņam izdevās sapņa pilna interpretācija. 1896.gadā pirmo riezi viņš lieto apzīmējumu psihoanalīze. 1902.gadā Freidam piešķir ārkārtas profesora nosaukumu, un līdz 1938.gadam viņš ir Vīnes universitātes profesors. Turpmākajos gados Freids lasa universitātē lekcijas un regulāri publicē savus darbus par psihoanalīzi līdz pat mūža beigām. 1908.gadā notika pirmais starptautiskais psihoanalītiķu kongress Zalcburgā. 1909.gadā Freids kopā ar Šandonu Ferenci un Karlu Gustavu Jungu pēc amerikāņu kolēģu uzaicinājuma devās uz ASV, kur lasīja lekcijas. Kad 1938.gadā vācieši okupēja Austriju, Freids emigrēja uz Londonu, viņa māsas, kuras palika Austrijā, gāja bojā koncentrācijas nometnē. 1939.gada 23.septembrī, būdams smagi slims ar vēzi, Freids lūdza izbeigt viņa ciešanas. Viņam tiek injicēts morfijs, un Freids mirst.

Idejas par bezapziņu pirms Freida.

Ir zināms, ka cilvēka uzvedības galvenais regulators ir apziņa. Freids atklāja, ka aiz apziņas kārtas ir apslēpta milzīga personības neapzināta varenu kaislību, aizraušanos un vēlmju masa. Freids, būdams ārstējošs ārsts, saskārās ar to, ka šie neapzinātie pārdzīvojumi un motīvi var nopietni apgrūtināt cilvēka dzīvi un pat būt par psihisku slimību cēloni. Tas viņam lika meklēt līdzekļus, kā atbrīvot savus pacientus no konflikta starp to, ko saka viņu apziņa, un apslēptām, aklām, neapzinātām vēlmēm. Tā radās Freidiskā dvēseles dziedēšanas metode, nosaukta par psihoanalīzi. Freidiskā metode daudzās valstīs ir iegājusi psiholoģijas, psihoterapijas un psihiatrijas mācību grāmatās.
Psihoanalītiskā filosofija, kuras empīriskā bāze ir psihoanalīze, padziļina un papildina dzīves filosofiju un no savas pozīcijas cenšas skaidrot personības, kultūras un sociālās tendences.
Psihoanalītiskās orientācijas teorētiķi ilgu laiku uzskatīja Freidu par zinātnieku, kurš pirmoreiz atklājis bezapziņas sfēru un ar to paveicis apvērsumu zinātnē. Šis uzskats ir ļoti izplatīts, taču nav gluži patiess. Jau vēdiskajā literatūrā, t.i. upanišadēs, tiek runāts par dzīves enerģiju, kura savos pirmsākumos ir neapzināta. Platons prātoja par cilvēka neapzinātajām zināšanām. 17-18gs literatūrā apspriešanas priekšplānā izvirzās jautājumi, kas saistīti ar psihes izpratni un saprāta lomu cilvēka dzīvē. Pamatjautājums bija, vai uzskatīt cilvēka psihi apveltītu vienīgi ar saprātu, vai var arī pieļaut, ka daļa procesu notiek automātiski, neapzināti un spontāni. Dekarts šo jautājumu vēlējās atrisināt viennozīmīgi, pasludinot, ka cilvēka psihē nav un nevar būt nekas cits kā apzināti norisinošies procesi. Maksima: “Es domāju, tātad es esmu” – ir šādas filosofijas balsts. Pret saprāta absolutizāciju iestājās Spinoza, kurš uzskatīja, ka cilvēki drīzāk seko savām vēlmēm nekā saprātam un vēlmes ir cilvēka būtība. Neapzinātā problēma atspoguļojas arī Kanta filosofijā. Kants atrod, ka mums var būt priekšstats, ko mēs to neapzināmies. Viņš izšķir skaidros un neskaidros priekšstatus. Kants nešaubās, ka cilvēka neskaidro priekšstatu joma ir visai plaša. Lielu lomu uz psihoanalītiskās filosofijas izveidošanos atstāja Šopenhauera un Nīčes filosofija. Šopenhaueram bezapziņa ir “pasaules griba”, visa esošā pirmsākums. Nīče tam pievienojas, bet vairāk koncentrējas uz bezapziņas izpēti, kā tā funkcionē cilvēka būtības dzīlēs. Freidam bezapziņa ir kaut kas psihisks, kas padodas aptveršanai tikai kopsakarībā ar cilvēku. Vācu filosofs un psihologs T.Lipse paziņoja, ka neapzinātie procesi aizņem īpašu vietu psihē un uzskatīja, ka galvenais cilvēka psihē ir neapzinātais un ir jākoncentrējas uz neapzinātās psihes likumsakarību un funkcionēšanas izskaidrošanu.
Cilvēces attīstība ir pakāpeniska, un lieli atklājumi nekad nevarētu rasties uz nesagatavotas augsnes un priekšlaicīgi. Tāpēc, faktam, ka Freids nebija pirmais, kas aizdomājās, ka cilvēkam varētu pastāvēt milzīga, neapzināta psihes daļa, kas spēlē noteicošo lomu, nav tik izšķirošas nozīmes, jo viņš bija tas, kurš atklāja bezapziņas likumsakarības un izskaidroja tās funkcionēšanu. Pie kam, ja iepriekšējo laiku filosofiskās sistēmās bezapziņas statusu labākajā gadījumā skatīja mijiedarbībā ar apziņu, tad Freids iet tālāk. Viņš ne tikai apskata mijiedarbību starp cilvēka psihes abām daļām, bet arī centās atklāt bezapziņas satura raksturojumu, ieraudzīt dziļākos iekšējos procesus, kas noris bezapziņā.

Freida galvenās idejas un atklājumi.

Kas ir psihoanalīze? Psihoanalīze (no grieķu val. Psyche-dvēsele un analysis-risinājums)-psihoterpijas daļa, Freida izstrādātā ārstniecības metode histērijas ārstēšanai. Vēlāk Freids to pārstrādāja par psiholoģisku doktrīnu ar novirzi uz cilvēka iekšējo, slēpto dvēseles pamatu izpēti. Šī doktrīna balstās uz pieņēmumu, ka patoloģisko priekšstatu komplekss, it īpaši seksuālais, tiek izstumts no apziņas un tālāk jau darbojas no bezapziņas sfēras (kas tiek uztverta kā seksuālo velmju valdīšanas vieta) un zem dažādām maskām nokļūst apziņā un traucē garīgo vienotību. Dzīvē šāds bezapziņā izstumts komplekss izpaužas kā aizmiršana, pārteikšanās, nepatiesa rīcība, neiroze. Šāda kompleksa ārstēšana notiek, sarunā cenšoties izsaukt šo kompleksu no bezapziņas un ļaujot tam izlādēties. Freids apgalvoja, ka tur, kur bija Tas, ir jānāk vietā Es (ego), līdz ar kompleksa iznākšanu apziņā tas zaudē savu psihisko enerģiju, kas pirms tam neatrazdama nevienu izeju, radīja neirotiskus simptomus. Psihoanalīzes piekritēji ierāda seksuālajam (libido) centrālo lomu, skatot cilvēka garīgo dzīvi kopumā kā seksuālo velmju sfēru, kur valda neapzinātas seksuālās vēlmes.
Psihoanalīzi mēs varam skatīt trīs līmeņos
1) kā psihoterapijas metodi,
2) kā cilvēka psiholoģijas izziņas metodi,
3) kā pasaules uztveres, psiholoģijas un filosofijas zinātnisko sistēmu.
Apskatot jautājumu par apziņas un bezapziņas attiecībām Freids uzskata, ka jebkurš garīgs process sākotnēji eksistē bezapziņā un tikai pēc tam var nonākt apziņā. Pie kam nonākšana apziņā nav obligāts process, jo ne visi psihiskie procesi kļūst apzināti. Viņš salīdzina bezapziņas shēmu ar lielu priekštelpu, kur atrodas visas garīgās vēlmes, un apziņu ar tai pieguļošu mazu istabiņu – salonu. Pa ceļam no priekštelpas uz salonu stāv sargs, kas apskata katru garīgo vēlmi un izlemj, vai laist viņu istabā vai nē, un, pat ja šī vēlme nonāk salonā, tas vēl nenozīmē, ka tā tūdaļ kļūst apzināta. Tā kļūst par apzinātu tikai pēc tam, kad pievērš sev apziņas uzmanību, kas atrodas salona galā. Ja priekštelpa ir bezapziņas vieta, tad salons ir pirmsapziņas vieta, un tikai pēc tam faktiski atrodas patiesā apziņa.
Vēlāk šis modelis tiek modificēts, un savas radošās evolūcijas gala rezultātā Freids cilvēka psihisko dzīvi apskata kā modeli, kas sastāv no trīs komponentiem- Tas, Es (ego), Virs-es (super-ego).
Ar Tas tiek saprasta visprimitīvākā institūcija, kas aptver visu iedzimto, pakļautu apmierinājuma principam, un neko nezinošu par realitāti, un sabiedrību.
Ego- vadās pēc realitātes principa, izstrādājot dažādus mehānismus, ar kuru palīdzību adaptēties pastāvošajā vidē piemērojoties tās prasībām. Ego ir starpnieks starp stimuliem, kas nāk no organisma dzīlēm no vienas puses un realitātes atbildes reakcijām no otras. Pie ego funkcijām pieder organisma pašsaglabāšanās, ārējo iedarbību saglabāšana atmiņā, izvairīšanās no bīstamām ietekmēm, un kontrole pār instinktu prasībām, kas nāk no Tas.
Īpaša uzmanība jāpievērš super-ego, kas ir morāles, jūtu kontrolējošais un sodošais aģents. Un, ja Tas ir noteikts ģenētiski, ego ir individuālās pieredzes produkts, tad super-ego ir no citiem cilvēkiem nākošās ietekmes produkts.
Kā tas darbojas? Ja ego pieņem lēmumu izdarīt darbību, ko vēlas TAS, bet pretēji super-ego, tad par to saņem sodu sirdsapziņas pārmetumu un vainas apziņas veidā. Super-ego bieži rīkojas nežēlīgi, un, lai glābtos no dažādo spēku destruktīvās ietekmes, ego glābjas ar dažādu aizsardzības mehānismu palīdzību – izstumšana, racionalizācija, regresija, sublimācija. Izstumšana ir neapzināta jūtu, domu un vēlmju rīkoties izstumšana no apziņas. Nonākušas bezapziņā, tās tomēr turpina motivēt uzvedību, izdara uz to spiedienu, pārvēršas par satraukuma sajūtu, kad šādas domas tomēr nonāk apziņā. Regresija ir noslīdēšana uz primitīvāku uzvedības un domāšanas līmeni. Sublimācija ir viens no mehānismiem, ar kura palīdzību aizliegtā seksuālā enerģija izlādējas kaut kādās sabiedrībai pieņemamās formās, viens no veidiem ir māksla. Freida nopelns ir dinamisko attiecību jautājumu izstrāde starp neapzinātiem un apzinātiem cilvēka rīcības motīviem.
Sekojot bioloģiskajam domāšanas stilam, Freids sākotnēji izvirzīja divus instinktus, kas virza uzvedību – pašsaglabāšanās un seksuālais instinkts (libido), kas nodrošina nevis indivīda, bet gan visa veida saglabāšanos. Bezapziņa tika traktēta kā aklā libido enerģijas piepildīta, kas nezin neko citu, kā tikai apmierinājuma principu, ko cilvēks izjūt, šai enerģijai izlādējoties.
Pētot savus sapņus, Freids nonāca pie slēdziena, ka sapnis nav nekas cits kā apslēpto vēlmju kods, kas sapnī parādās dažādos tēlos pārvērstā veidā. Tāpēc sapņu iztulkošana ir psihoanalīzes trumpis, bet pati sapņa iztulkošana ir šifrs uz visām cilvēka kaislībām, tā kā sapnī notiek psihiskā aparāta regresija. Tāpat arī dažādas kļūdainas darbības piemēram, vārdu aizmiršana, pārteikšanās, pārrakstīšanās, tiek izskaidrotas kā apslēpti motīvi, jo cilvēka psihiskajās reakcijās nekā nejauša nav. Kopumā psihoanalīze ir masku teātris, kur galvenais aktieris ir vēlmes.
Pirmā pasaules kara laikā Freids ienes korekcijas savā instinktu shēmā. Viņš atklāj, ka blakus jau iepriekšminētajiem instinktiem pastāv arī nāves instinkts, tiekšanās pēc nāves. Pēc Freida šis instinkts sevī ietver arī vēlmi iznīcināt ne vien sevi, bet arī citus, tieksmi uz agresiju, kas ir cilvēka dabā ietverta bioloģiska vēlme.
Edipa komplekss ir mazuļa attieksme pret vecākiem, zēns izjūt kaislību pret māti, uztverot tēvu kā pretinieku, kurš izraisa naidu un bailes. Šī kompleksa pārvarēšanai ir būtiska nozīme cilvēka normālai turpmākajā dzīvē.
Interesanta ir Freida attieksme pret reliģiju. Freids uzskatīja, ka reliģija ir masu ilūzija, bet ilūzija pēc savām funkcijām ir ļoti līdzīga neirozei uzmācīgā stāvoklī. Reliģija palīdz cilvēkiem piemēroties savas eksistēšanas neizturamiem apstākļiem. Freids raksta – psihoanalīze iemācīja mūs redzēt intīmo saiti starp tēva kompleksu un ticību Dievam, tā mums parādīja, ka personificētais Dievs nav nekas cits, kā idializēts tēvs, un mēs redzam ik dienas, ka jauni cilvēki zaudē reliģisko ticību, līdzko zūd tēva autoritāte. Freids sliecas uz secinājumu par iedzimtu Edipa kompleksu reliģisku vajadzību veidā. Nosaucot reliģiju par kolektīvu uzmācības neirozi un masu ilūziju, Freids tomēr tajā redzēja glābiņu no individuālām neirozēm. Šāda reliģijas interpretācija bija man jaunums. Es gan biju aizdomājies, ka reliģijas ir sava veida miera gūšanas avots, kur cilvēki bēg no realitātes un vēlmes patstāvīgi domāt, tādējādi gūstot apmierinājumu pašapmānā, taču šī Freida izstrādātā reliģijas kā neirozes un masu ilūzijas koncepcija manas domas šajā jautājumā konkretizēja. Taču nav pamata uzskatīt, ka Freids būtu ateists. Viņš nepretendē, un viņa mērķis nav bijis nedz pasaules un cilvēku izcelsmes traktējums, ne citu šāda veida filosofisku problēmu atrisināšana. Freids vienkārši norādīja, ka reliģijai ir kopīgas iezīmes ar uzmācīgu neirozi, un, paskatoties uz atsevišķiem cilvēkiem un cilvēku grupām, es tam sliecos piekrist.
Freids uzskatīja, ka katrs cilvēks ir kultūras pretinieks. Kultūra, ko ir izveidojusi cilvēku sabiedrība savas eksistences nodrošināšanai, uzliek tās indivīdiem daudz dažādu bezapziņas instinktu krātuves Tas ierobežojumu. Varētu uzskatīt, ka instinktu ierobežošana cilvēku padarīs kulturālāku un cilvēks apspiežot Tas, kļūs sabiedrībai lietderīgs indivīds (cilvēks – mašīna). Taču Tas nav noslāpējams un līdz ar to cilvēki sabiedrības ierobežojumu dēļ (super-ego) jūtas apspiesti un nelaimīgi, un katrs individuāli kultūru ienīst. Pēc Freida domām, civilizācijai attīstoties arvien vairāk izplatās psihiskās saslimšanas, ko rada neirotiskā kultūra, kad par pacientiem kļūst viss cilvēku dzimums.
Tāpat Freids savos darbos ir veltījis īpašu uzmanību tabu – kategoriskam aizliegumam. Secinājis, ka tas ir viens no sabiedrības regulēšanas līdzekļiem, kura izcelsme ir dziļi aizvēsturiska, un dažreiz tabu ir grūti atrast pamatojumu. Pastāv pieņēmums, ka tabu aizvēsturiskos laikos ir radījušas tā laika autoritātes kā valdīšanas līdzekli un tas dziļi, jo dziļi ir iespiedies cilvēku apziņā, taču bezapziņā ir palikusi tieksme pārkāpt tabu un tik pat lielas bailes no šādas rīcības. Taču tabu nav neiroze un tā izcelsme ir nevis seksuālas dabas, bet sociālas. Ar laiku tabu cieši saauga ar reliģiju kā vienotu sabiedrības regulēšanas formu.

Freida sekotāji.

Freidam bija daudz sekotāju, ievērojamākie no tiem K.G.Jungs un A.Adlers, kas ir izveidojuši paši savus novirzienus. Pirmais to nosauca par analītisko psiholoģiju, otrs par individuālo. Neapmierinātība ar vairākām Freida psihoanalītiskajām metodēm un postulātiem noveda pie atšķelšanās no Freida, bet ne atšķelšanos no psihoanalīzes.
Viens no K.G.Junga jauninājumiem bija kolektīvā bezapziņa kā senču mantojums, kas veidojas no vairākām apslēptām psihiskām struktūrām, ko Jungs nosauca par arhetipiem. Arhetipi cilvēkā darbojas instinktīvi un var uzplaiksnīt spontāni bez jebkādas tradīciju klātbūtnes. Lai gan Jungs piekrīt tam, ka seksualitātei ir milzu nozīme, tomēr viņš noliedz, ka tā būtu vienīgā cilvēka personības kopuma izpausme, un norāda neirožu piemērus (sociālā adaptācija, prestiža jautājumi, traģisku notikumu ietekme), kuriem nav saistības ar seksualitāti.
Adlers savukārt kā galveno attīstības faktoru redzēja cilvēka nepilnvērtības sajūtu. Cilvēka ķermeņa defekti viņā izraisa nepilnvērtības sajūtu, kas tiek pārvarēta kompensējot sevi citās radošās formās. Neirožu izcelsmi Adlers redzēja nepilnvērtības kompleksā.
Neofreidisti ( K.Hornijs, E.Froms, V.Raihs, G.Markuze) apvienoja Freida psihoanalīzi ar socioloģiskajām teorijām. Par neirožu izcelsmes iemeslu viņi uzskata bērna trauksmi saskaroties ar viņam naidīgo pasauli. Vēlāk par neirozes iemeslu kļūst indivīda nespēja sasniegt harmoniju ar mūsdienu sabiedrības sociālo struktūru, kas rada cilvēkā vientulības, atsvešināšanās sajūtu no apkārtējiem. Caur indivīda izdziedēšanu vajadzētu notikt visai sabiedrības izdziedēšanai.

Nobeigums.

Psihoanalīze ne tikai skaidro cilvēka psihisko uzbūvi, bet ir arī filosofija. Tā ir tālu no optimisma. Mēs esam apveltīti ar tādu un ne citādu fizisku un psihisku organizāciju, ko neesam spējīgi izmainīt. Cilvēks ir ielikts ietvarā, no kura nespēj izrauties. Psihoanalīze māca cilvēkam nebūt tik pārliecinātam par savu saprātu un racionalitāti, jo ilūzijas mēs mēdzam uztvert par realitāti, vēlamo par patieso. Mūsu skaidrais saprāts ir tālu no kristāldzidras domāšanas, un skaistā doma, kas Jums tagad ir ienākusi prātā, un ko Jūs domājat esam nupat paši izdomājuši, iespējams ir Jums piespēlēta no zemapziņas kā kāda kompleksa izpausme. Cilvēks, izrādās, ir stipri iracionālāka un kaislību nomāktāka būtne nekā mēs iedomājamies. Cilvēks ir būtne, kas meklē baudu, bet atcerēsimies baudas ir dažādas. Jau Freids atzina, ka seksuālai un erotiskais nav jāmeklē tikai ģenitālajā, taču iespējams, ka Freids ir nedaudz pārspīlējis seksuālā nozīmi vesela un seksuāli apmierināta cilvēka dzīvē. Ne velti Freida mācība ir daudzējādi izmainīta, modificēta, uzlabota un pārveidota. Tomēr Freida pamatnostājas, šķiet, ir bijušas tuvu patiesībai, un problēma, ko viņš pacēla un iemācījās arī risināt, nenovērtējama. Ceru, ka mans referāts Jums ir sniedzis ko jaunu, kā arī tas Jums noteikti liks aizdomāties par sevi, savām domām, problēmām un varbūt tās ieraudzīt nedaudz citādā gaismā.

Izmantotā literatūra.

1) Z.Freids “Kādas ilūzijas nākotne” 1996.g.Rīga;
2) Z.Freids “Īgnums kultūrā” 2000.g. Zvaigzne ABC;
3) Z.Freids “Psihoanalīzes nozīme un vēsture”;
4) I.Šuvajevs “Nekomfortablā kultūra” 2000.g.Zvaigzne ABC;
5) I.Šuvajevs “Laimi un baudu meklējot” 2000.g. Zvaigzne ABC;
6) I.Šuvājevs “Nākotne bez ilūzijām” 1996.g. Rīga;
7) Zinātņu aspiranta A.V. Kuzina referāts “Z.Freida reliģiskās koncepcijas – psihoanalītisko metožu kopumā izpēte”, 1997.g. Doņecka;
8) Referāts “Z.Freida psihoanalīze un neofreidisms” 1998.g. Maskava;
9) Vasīlija Kučerjajeva referāts “Psihoanalīzes koncepcija” Maskava.

Scroll to Top