Brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” analīze
Saturs
Ekonomiskas likumsakarības romānā “Mērnieku laiki” 3
Prātnieks 4
Švauksts 4
Ilze 5
Kaspars 6
Liena 7
Izmantoto literatūru saraksts 8
Ekonomiskas likumsakarības romānā „Mērnieku laiki”
Romānā „Mērnieku laiki ir ļoti daudz likumsakarību, saistītu ar dažādam cilvēku problemam.
Manuprāt paša galvena problema romānā ir demokrātijas trūkums. Visa vara pieder tikai valsts vīriem. Cilvēki, dzīvojoši valstī, nevar mainīt likumus un nevar tiem protestēt, jo viņi netiek uzklausīti. Mūsdienu Latvijā ir pilnīga demokrātija un visu, kas notiek valstī ietekmē pilsoņi ar savu balsošanu.
Otrais, ne mazak svarigākais notikums romānā ir ekonomisko sistēmu maiņa. Cilvēkiem ir ļoti daudz grūtību, jo viņi atrodas uz robežas starp feodālismu un kapitalismu. Viņi īsti nezin , ko viņiem darīt un kā uzvesties, jo viņu dzīves režims valstī vel nav iekārtots. Tāpēc cilvēki mēģina darīt to, ko viņiem ieteic citi cilvēki. Tādi rīkojumi pieved pie izgāšanām. Mūsdienās tādi politiski režimi atzīti par novecošam un vairāk netiek izmantoti.
Tajā valstī, kur dzīvo romāna tēli ir ļoti sarežģīta ekonomiska situācija, jo viņiem pastāv korupcija. Cilvēki mēģina gūt sev labumu negodīgā ceļā. Viņi dod naudu stāvejošam personam un biežāk no tā zaudē. Tagadējā Latvijā par kukuļdošanu var nokļūt cietumā, jo tas ir aizliegts ar likumu.
Prātnieks.
Prātnieks – noraidošs, mantkārīgs, melīgs, patmīlīgs tēls. Viņš dara tikai to, ko viņam pašam vajag. Prātnieks visu laiku mēģina sevi lielināt. „Mums runas vīriem, arī gan laikam nu darīs drīz zināmu…”(41.lpp.) Prātnieks visiem dod mājienu, ka, ja kaut kas notiks visiem jāgriežas pie viņa. „Tev nevar nemaz slikti iekrist, ja tik iepriekš pamanās vien…”(41.lpp) Prātnieks vienmēr mēģina paradīt, ka viņš ir ļoti nopietns cilvēk un viņam nav laika uz visādam parastam lietam. „Tik daudz laika noiet ar tam pašām valsts darīšanām, kamēr runas vīros esmu; cik fraceses vien nav izviestas, un cik reizes pie gubernatora nav būts!”(42.lpp.)
Citiem tēliem bija dažādas domas par Prātnieku.Tie, kuri slikti pazista šo cilvēku uzskatīja viņu par lielu vīru. „Tas garais, kas pie dirāšanas jēriem kājas turēja, teicās, ka šis esot valsts amatos,esot runas vīrs vis, Prātnieks vārdā; tas stāstija, ka mērnieks esot viņam tikpat ka pazīstams un muižā visi valdnieki draugi, bet piesacīja gan, lai nevienam nestāstot…tas ir labi gan, ka ar šādiem āķiem dabū iepazīties…(49.lpp.)
Prātnieks bija ļoti negodīgs cilvēks un visas viņu darīšanas arī bija negodīgas, „…Dzīšanas rinda nāca tagad Prātniekam ar Švaukstu, un tādā laikā, zināms, viņiem nebij vis liels prieks uz to, jo veršu divdesmit vai vairāk pa tumšu nakti un lietu ar aitiešu baru dauzīties nav nieku gabals, tāpēc viņi sāka gudrot, kā varētu citus pastumt apakš sava jūga…vezumus aplukojot, nāca Prātnieks ar Švaukstu uz tām domām, vai nevarētu dabūt arī čangaliešu jērus pulkā un caur to viņus pašus iegriezt pie dzīšanas…”(54.lpp.)
Autora raksturojumā Prātnieks bija tāds, kādu mēs, lasītāji, viņu redzam. „Pēc tam Prātnieks stāstija labi, gari par mērnieku atnākšanu, vēl ar šādiem tādiem paša pielikumiem savu stāstu kuplinādams, stāstīdams viņš par visām lietām gribēja citiem likt manīt to, ka viņam būs šaj lietā liela svars. Beigās viņš pieminēja vēl, ka šiem – runas vīriem – būšot atkal par visu jāspriež: kā saņemt, atvest utt. Tāpēc gandrīz visi sāka no ša brīža viņu uzlūkot ar godbijīgākām un pazemīgākām acīm, un daži čangalieši čukstēja savā starpā, ka esot gan vīrs, kaut viņš šo valstī dzīvojis – raugi, kur būtu bijis iegriezējs pie mērniekiem!”(52.lpp.)
Prātnieka tēlā autori ieslēguši amorālo cilvēku ar saviem neiedomājamiem tikumiem. Dialogā Prātnieks turējās, ka liels vīrs.
Švauksts.
Švauksts – tēls ļoti tuvs ar saviem tikumiem pie Prātnieka, bet bija viņam arī savi pārpratumi. Švauksts gribēja sev paradīt, ka priekšnieku un pat ar niekiem pats gribēja tikt galā. „Nu tad ejat vien stadulā un spiežāt akurāt nost, es iešu pie krodzinieka,”Švauksts citus rīkoja, uz stoikas pusi iedams. „Tev Oliņa tēv, nevajag nekā darīt, lai strāda vien jaunie,”(48.lpp.) Pats Švauksts, kaut arī bija jauns, neko negribēja darīt. Viņš izmantoja vācu valodas vārdus, lai visi domātu, ka viņš pieder pie kādam augstākam sabiedrīskam slānim. „Zirgu saraudams viņš sauca: „Margin, Oliņu father!fahren nu forweits nach krog.”(42.lpp.)
Citi cilvēki dažreiz domāja, ka Švauksts bieži taisa no mušas zīloni un tēlo no sevim pārak daudz. „Tie citi gāja no stadula vārtiem atpakaļ, spriezdami, ka Švauksts, kad ņemoties, tad lielot tīri niekus…”(46.lpp.)
Švauksts reti paradījas darbībā, bet, ja tomēr paradījas, tad rīkojas tapat ka Prātnieks.
Dialogā Švauksts bieži meloja, tikai, lai visi domātu ka viņš ir ievērojama persona. „Jā, es esmu gan tikpat kā einlanden,”Švauksts atteica, negribēdams stāvu sacīt, ka nav aicināts.”(93.lpp.)
Autors paradīja Švaukstu kā lielībnieku. „Nu, kad nu likšu atkal liksīs…” – Tā Švauksts lielījās.”(94.lpp.) Autori Švauksta tēla ielika komiskus un pat smieklīgus cilvēkus, kuri dzīvē izskatas kā āksti.
Ilze.
Ilze bija pozicionāls tēls. Bet viņa nebija īpaši spilgti izteikts personažs. Ilzei mierīgi sadzīvojas ar visiem pārejiem. Viņa bija ļoti religiozs cilvēks, un tāpēc ļoti ticēja Dievam, un ļoti daudz strādāja.
Ilze nekad nerunāja par sevi, jo laikam negribēja sev ne lielināt ne pazemot. Viņa arī par citiem nerunāja neko sliktu. Ilze bija ļoti ieslēgta uz savas mājas iekšējam problemam un neredzēja, kas notiek apkārt.
Ilzes dzīvē bija maz labu dienu, kaut arī viņa nekad nedarīja neko sliktu. Viņa visu laiku domāja un rūpējas par citiem, aizmirstama sevi.
Citi cilvēki neko daudz par Ilzi nerunāja. Bet ja runāja, tad tikai labu un ļoti maz.
Autors visu laiku mēģināja paradīt Ilzes smagu un domu pilnu dzīvi. „Ilze smagi nopūtās…”(64.lpp.) „ Ilze iesāka runāt lēnām un domīgi…”(65.lpp.) „…bij Ilze pagurusi.”(66.lpp.) Visvairāk Ilze uztraucās par Kasparu, jo viņš bija viņas vienīgais dēls. „…saki man taisnību par to, ko tevim jautāju, lai varu apmierināties un viegli sataisītis uz savu mūžības ceļu, jo šī nezināšana un šis bailes ir tas niknākais baideklis, kas vēl manu sirdi vajā, un tas smagākais akmens, kurš uz viņas guļ.”(66.lpp.)
Kaspars.
Kaspars bija tēls, kuram bija ļoti laba dvēsele, bet bija maz cilvēku, kuri varēja to atpazīt. Viņš varēja ļoti rūpīgi uzklausīt , bet neatbildēt neko. Kaspars bija ļoti gudrs cilvēks un citus cilvēkus sadalīja četrās grupās un, manuprāt, tā bija ļoti pareiza doma, jo kad lasa „Mērnieku laikus” saprati, ka Kasparam bija taisnība. „…pirmā – tos, kuri krāšņi zied, bet augļus nenes; otrā – kas krāšņi zied un nes krāšņus augļus; trešā – kuriem vientiesīgi ziediņi, bet brangi augļi, un ceturtā – kuri nedz krāšņi zied, nedz nes krāšņus, derīgus augļus.”(67.lpp.)
Pirmas grupas cilvēki ir tie, kuri lielās ar ticību un grib pieradīt ar tās palīdzību, ka ir augstāki par pārējiem. Es domāju, ka šis grupas viena no pārstāvjiem varētu būt Oļiniete. Viņa ļoti uzsvēra Dieva vārdus, kaut gan pati tiem neapzināti turējās pretim.
Otras grupas cilvēki apliecina savu ticību ar darbiem un tikumiem. Šeit var pieskaitīt Ilzi. Viņa visime bija mīļa un nekad nevienam nevelēja ļauna. Ticēja arī Dievam un nezaimoja to. Ilze bija gādīgs un labs cilvēks.
Trešajā grupā ietilpst pats Kaspars un pārējie ļaudis, kuri ar ticību nelepojās, bet pierāda savu varenību ar darbiem. Kaspars bija ļoti strādīgs vīrietis un no grūtībām nebaidās. Viņš nekad nelielījās, bet tikai strādāja un, ja arī viņa darbi nebija neko ievērojāmi, tad tomēr viņš nenoniecināja citus darbus.
Ceturtie cilvēki ir tie, kuri ne tic, ne strādāja. „Šie ir gan visu tukšākie, bet tomēr ne visu bistāmākie cilvēki, jo ļaunuma viņi netiek pirmājiem līdz.”(69.lpp.) Pie šis grupas es varētu pieskaitīt Švaukstu un Teni, un jo īpaši Teni. Jo viņš nebija ļauns, ne arī īpaši labs. Romānā viņš ieņem neitrālu vietu, tāpat kā Ķencis vai Pavuls.
Kaspars pats arī domāja, ka viņš bija ļoti kluss. „…esmu tik kluss…”(69.lpp.) Kasparam patika būt vientuļam. „Es varu Dievam kalpot vislabāk vientulībā, kur manis nekas netraucē.”(70.lpp.) Viņš maz sarunājas ar citiem cilvēkiem un pats skaidroja savu izvēli. „…maz runāt un ar citiem nebiedroties ir, vienkārt, jau mana daba un, otrkārt, es atrodu ļoti maz tādu cilvēku, ar kuriem derētu biedroties un ar kurim varētu kaut ko runāt.”(70.lpp.) Kaspars visu savu mūžu mēģināja cinīties ar apkārtējiem likumiem, bet viņiem tā īsti nekas arī nesanāca.
Citi romāna tēli Kasparu uzskatīja par nedraudzīgu. „…tam Kasparam arī visā valstī neviena drauga nabūs…”(41.lpp.) Prātnieks uzskatīja, ka no Kaspara nav nekāda labuma un nevarēja saprast ko Kaspars dara runas vīros. „…Runas vīros arī gan nu ir ievēlēts, bet ko tur viņš der?Vairāk par postu nekā par labu…”(41.lpp.) Citi nevarēja saprast, kas viņam ir nodomos. „…brīnuma cilvēks ir gan viņš…”(41.lpp) Kāds arī baidījas no Kaspara. „
Liena.
Liena pats ideālākais cilvēks romānā. Viņai bija brīnišķīgs raksturs un izskats. Liena bija ļoti labs cilvēks un no savas kautrības par sevi nerunāja.
Citi romāna tēli uzskatīja Lienu par pašu labāku cilvēku, bet par to neviens īpaši nerunāja, jo par to, kāda Liena visi tapat zināja.
Liena bija ļoti strādīgs cilvēks un pati sev pelnīja naudu. „…Labi, ka spēj pati sev caur vērpšanu maizīti nopelnīt.”(44.lpp.) Liena bija centīgs cilvēks un visu darīja tikai labi. Viņa nedeva sevi pakļaut un drosmīgi celas pat pret savai mātei.
Liena runāja ļoti mierīgi un lēni, pat, ja ar viņu kāds strīdējas. „…pie Prātnieka neiešu,”Liena atbildēja lēni, bet viņas balss skanēja patstavīgi.”(149.lpp.)
Autori bija izteikuši Lienes tēlā savu idealu, jo viss, kas bija uzrakstīts no autora vārda bija tikai labs un izskatījas, ka viņi dievina Lieni. „…skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaukākos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī. Laipnība, lidzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lūpām bij tik skaisti, kā rēta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem cauri asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lecošas saules stari…Kur vien Liena parādījās, tur skumjas bēga kā nakts no dienas; viņas acis apskaidroja aptumšotus vaigus, viņas sirds sasildināja izdzisušas krūtis, un viņas valoda modināja atbalsis arī pašā tuksnesī…”(75.lpp)
Izmantoto literatūru saraksts.
KAUDZĪTES REINIS UN KAUDZĪTES MATĪSS, MĒRNIEKU LAIKI, Stāsts: Riga, apgāds „ZVAIGNE”, 1983. g.
Братья Р. и М. Каудзит, Времена землемеров, Роман: Рига, издательство «Латгосиздат», 1949. г.