Āfrikas savannas augu un dzīvnieku valsts.

Referāts.

Āfrikas savannas augu un dzīvnieku valsts.

Saturs.

1. Savanna........................2

2. Dzīvnieku valsts...................4

2.1. Zālēdāji.....................4

2.2. Plēsēji.....................7

2.3. Putni......................9

2.4. Rāpuļi.....................10

2.5. Kukaiņi....................10

3. Augu valsts.....................11

4. Lauksaimniecība.................... 13

5. Izmantotā literatūra.................15

Savanna.

Āfrikas zālainos līdzenumus sauc par savannām. Tā ir mājvieta daudziem lieliem, maziem Āfrikas iemītniekiem. Savannas klāj gandrīz ceturto daļu no Āfrikas teritorijas – galvenokārt šī kontinenta austrumos un dienvidos. Savannas veido dabas zonu, kam ir raksturīga sausās un mitrās gada sezonas maiņa un zāles sega ar atsevišķiem koku un krūmu puduriem.

Savannas gadalaiki.

Savannas izskats mainās pa gadalaikiem. Sausajā periodā zāle izdeg, daudzi koki nomet lapas un savanna kļūst dzeltena. Taču, sākoties lietus periodam, pā

ā
ārsteidzoši ātri izaug sulīgā zāle, un kokiem ataug lapas. Piecās, sešās dienās šeit notiek tādas pārmaiņas, kādas mērenajā joslā notiek nepilnus trīs mēnešus. Vietās, kur lietus līst ļoti ilgi, zāle var pat sasniegt 5 m augstumu – to sauc par ziloņzāli.

Klimats.

Tropiskās gaisa masas valda sausajā sezonā, ekvatoriālās gaisa masas -lietus sezonā. Raksturīgākās pazīmes vasarā ir lietus sezona, bet ziemā -sausā sezona. Parasti visu gadu ir silts, pat karsts laiks +240, +26 0 C. Vidējais nokrišņu daudzums ir aptuveni 1500 mm gadā.

Augsnes.

Subekvatoriālās joslas savannās ir iz

z
zplatītas sarkanās un sarkanbrūnās augsnes.

Nokrišņu sezonalitāte ietekmē arī augsnes veidošanās procesus. Lietus periodā ( vasarā) organiskās vielas sadalās un ieskalojas augsnē. Turpretim sausajā gadalaikā ( ziemā ) mitruma trūkuma dēļ mikroorganismu dzīvības procesi palēninās un bagātīgās zāles segas atliekas nesatrūd pilnīgi. Līdz ar
r
r to augsnē uzkrājas trūdvielas. Sausākajās vietās veidojas tuksneša savannu sarkanbrūnās augsnes, bet tuvāk mitrajiem ekvatoriālajiem mežiem – garzāļu savannu sarkanās feralītās augsnes.

Dzīvnieku valsts.

Savannās ir bagāta augu valsts, un tāpēc tajās mīt daudzi zālēdāji, plēsēji, rāpuļi, čūskas, putni.

Zālēdāji.

Zebras.

Zebra ir vienīgā zirgu dzimtas pārstāve, kurai ir svītrains apmatojums. Kaut arī zebras izskatās līdzīgas, melnbaltais zīmējums ir atšķirīgs. Zebras ir ļoti sabiedriski dzīvnieki, kuri uzturas baros. Bēgot no kāda plēsēja, šis dzīvnieks spēj skriet ar ātrumu 65 km/h.

Degunradži.

Mūsdienās degunradži ir iekļauti aizsargājamo sugu sarakstā. Degunradži ir zālēdāji jeb augēdāji. Pasaulē mīt 5-as degunradžu sugas, bet Āfrikā tikai divas sugas -melnais un baltais degunradzis. Šie dzīvnieki ir tuvredzīgi, taču viņiem ir teicama oža un laba dzirde. Dzīvnieka rags ir veidots no cietas matveidīgas šķ

ķ
ķiedras. Raga iekšpusē nav kaula. Degunradzis ir enerģisks un ļoti kustīgs dzīvnieks, lai gan tā ķermenis ir liels un smags. Sajuzdams briesmas degunradzis tūdaļ metas uzbrukumā, taču dzīvnieka vājās redzes dēļ uzbrukums bieži vien ir neveiksmīgs. No negaidītas satikšanās ar degunradzi cenšas izvairīties pat zilonis. Lai regulētu ķermeņa t0 un atbrīvotos no kukaiņiem, dzīvniekam ik dienas ir nepieciešamas dubļu peldes.

Ziloņi.

Septiņdesmito gadu beigās Āfrikā dzīvoja apm. 1,3 miljoni ziloņu, bet mūsdienās ir palikusi puse no šī daudzuma. Ziloņus nogalina malumednieki, lai iegūtu ziloņkaulu. Ta

a
agad ziloņi ir iekļauti apdraudēto sugu sarakstā. Āfrikas ziloņu tēviņš ir 3m augsts un sver vairāk nekā 5,5 tonnas. Šis lielākais dzīvnieks pasaulē, meklē barību ar savu snuķi, un atvēsinās ar savām milzīgajām ausīm. Caur snuķi zilonis saož smaržas. Ziloņi parasti uzturas ar zemiem krūmiem un ziloņu zāli apaugušos plašos līdzenumos, taču arī mežā tie jūtas kā mājās.

Masīviem, augumā milzīgie ziloņi spēj klusu izlauzties cauri neizbrienamiem meža brikšņiem vai ātri un veikli, uzkāpt kalnā pa krauju nogāzi.

Antilopes.

Ir apmēram 100 antilopju sugas. Vislielākā ir Dienvidāfrikas antilope, kas dzīvo savannās. Dienvidāfrikas antilopei nav jādzer, jo nepieciešamo ūdens daudzumu tā uzņem, ēdot augus. Šī antilope dzīvo aptuveni 15 gadus. Vītņragainā antilope dzīvo Āfrikas savannā. Tās vilna ir rūsgana, ar baltām svītrām, un tāpēc dzīvnieku savannā ir grūti pamanīt.

Kārpcūka.

Āfrikas kārpcūka mīt savannu krūmājos, parasti ūdens tuvumā. Uz kārpcūkas masīvās galvas ar garo, galā paplašināto snuķi un varenajiem ilkņiem ir kārpām līdzīgi izaugumi. Šis dzīvnieks pārtiek galvenokārt no augiem, taču ēd arī kāpurus, tārpus, kukaiņus un maitas. Āfrikā cilvēki ir ļoti iecienījuši cūkas gaļu, jo tai piemīt īpaša garša un smarža. Reizēm var redzēt kārpcūku mātītes ar 12 – 14 sivēniem. Šis lopiņš ir nekaitīgs, bet smieklīgs.

Nīlzirgs.

Nīlzirgs ir viens no pasaules smagākajiem dzīvniekiem. Viņš var svērt pat vairāk nekā 2,7 tonnas. Dienā nīlzirgs vāļājās dubļos vai peld ezeros un upēs, virs ūdens izbāžot tikai acis, ausis un nāsis. Naktī nīlzirgs izlien uz sauszemes, kur barojas ar ūdens tuvumā augošiem augiem. Nīlzirgi ir ļoti rijīgi – naktī katrs apēd aptuveni 200 kg zāles un lapu. Šie dzīvnieki līdzinās pēc milžcūkām. To āda ir līdz 5 cm bieza, melna, pelēka vai brūna. Visiem nīlzirgiem ir mazas actiņas un nelielas ausis, kas, dzīvniekiem klausoties, saslejas stāvus. Daudzas reizes uz nīlzirga ādas var redzēt dziļas rētas, kas radušās no dažādām cīņām ar nīlzirgiem. Lielāko dienas daļu nīlzirgi pavada, iebriduši seklā ūdenī vai guļot zālītē.

Bifeļi.

Šos dzīvniekus izmanto gan darbam, gan gaļas un piena ieguvei. Ar saviem platajiem nagiem un druknajām kājām bifeļi viegli spēj pārvietoties pa upju un ezeru purvainajiem krastiem. Viņus bieži izmanto, lai apstrādātu applūdinātos rīsa laukus. Bifelis ir viens no pašiem bīstamākajiem Āfrikas dzīvniekiem. Kad spēcīgais dzīvnieks dodas uzbrukumā, to nevar apturēt nekas, tikai nāvējoša lode. Ievainots bifelis dažkārt apmet lielu loku, un pēc tam metas medniekam virsū no aiz muguras.

Žirafe.

Žirafe ir augstākais dzīvnieks pasaulē. Liels tēviņš var sniegties pat 5m augstumā. Šo dzīvnieku garās kājas un kakls ļauj aizsniegt lapas augstu kokos, kur netiek klāt citi dzīvnieki. Žirafes garā aste ar rupju akotu galā ļoti labi kalpo mušu un citu kukaiņu atbaidīšanai. Žirafes ēd augstās akācijas. Jau kopš laika gala žirafes tiek uzskatītas par mēmiem dzīvniekiem, lai gan viņām ir labi attīstītas balss saites. Žirafes tomēr spēj izdot kaut ko līdzīgu blēšanai un rukšķēšanai. Augstā dzīvnieka mēle spēj izstiepties pat 30 -50 cm, tā ir lieliska barības satveršanai. Bez lauvas žirafei ir tikai viens ienaidnieks -cilvēks. Āfrikā nogalināja tūkstošiem dzīvnieku, lai iegūtu to stiprās ādas, kā arī gaļu. Saiknes starp jaunajām žirafēm ir daudz ciešākas nekā starp pieaugušajām. Miera stāvoklī žirafes sirds pukst 90 -100 reižu minūtē, bet straujā skrējienā līdz 175 sirds pukstiem. Žirafes ir iemācījušās dzert no cementa silēm, no kurām dzer mājlopi, tā savannā neuzdrošinās neviens savvaļas dzīvnieks.

Zvīņnesis.

Āfrikas savannās un tropiskajos mežos sastopama ķirzaka, kuru sauc par zvīņnesi jeb pangolīnu. Tās ķermeni klāj ragveida plātnītes, tāpēc dzīvnieks atgādina egles čiekuru. Šis dzīvnieks ēd termītus un skudras, bet dažreiz arī apēd kādu augu. Briesmu gadījumā bēgot, tas lec uz pakaļkājām kā ķengurs, ar ātrumu 5km/h. Lai aizsargātos no ienaidniekiem, tas saritinās kamolā un pasargājas ar zvīņām.

Plēsēji.

Lauvas.

Lauvas parasti dzīvo savannās un krūmājos. Lauvas ir vienīgie kaķi, kas dzīvo baros, ko sauc par praidiem. Barā var būt ap 30 lauvām. Bars klejo vairāk nekā 100 km2 lielā teritorijā. Lielie lauvu tēviņi aizsargā bara ieņemto teritoriju no citiem bariem un savas

mātītes no citiem lauvu tēviņiem. Šiem dzīvniekiem ir īss, stiprs galvaskauss ar spēcīgiem žokļiem. Lielie dzerokļi noder gaļas ēšanai. Parasti lauvas medī antilopes, zebras u.c., pietiek ar vienu žirafi, lai paēstu viss lauvu bars. Barvedis ir visstiprākais bara loceklis. Viņa garums var būt 2,4 m, bet plecu augstums 1m. Izsalkumu remdējis lauva nekad neēd cilvēkus. Visbiežāk lauvenes medī naktīs, un galvenais palīgs tām ir acis, nevis deguns.

Leopardi.

Leopardi sver ap 60 kg .Viņa ķermenis ir ap 1,5 m garš. Leo –

pardi spēj labi pielāgoties dažādiem dzīves apstākļiem. Viņi var dzīvot gan savannās, gan tropiskajos mežos, gan aukstās kalna nogāzēs un pat pilsētu un ciemu tuvumā. Šie dzīvnieki ir stipri izmedīti, lai iegūtu ādas. Mūsdienās pastāv likums, kurš aizliedz tirgošanos ar lielo kaķu ādām. Leopardi veikli rāpjas kokos. Koku zaros viņi guļ, atpūšas un uzglūn laupījumam. Arī neapēsto medījumu viņi mēdz uzstiept kokā, lai pasargātu barības rezervi no maitēdājiem.

Gepards.

Gepards ir visātrākais dzīvnieks īsās distancēs. Viņš var sasniegt

ātrumu 100 km stundā. Parasti lielie kaķi spēj un māk ievilkt nagus, bet gepards to nespēj, jo viņam nagi vienmēr ir izlaisti. Tāpēc gepards var labi atsperties, sākot skriet. Gepardi nekad neuzbrūk, ja nav pietuvojušies upurim tuvāk par 200 metriem. Sekmīgs ir katrs otrais geparda uzbrukums, parasti tie medī zebras, antilopes, žirafes u.c.

Hiēnas.

Šī medniece un maitēdāja medī naktīs un ēd visu – kazas un ci-

tus zīdītājus, putnus, čūskas, augļus un citu plēsēju medījuma pārpalikumus. Visas hiēnas ārēji līdzinās suņiem, taču hiēnas ir radniecīgas mangustiem. Cilvēkam tās neuzbrūk.

Krokodili.

Pavisam pasaulē ir 14 krokodilu sugas. Nīlas krokodils sastopams daudzos Āfrikas ūdeņos. Tāpat kā daudzi citi rāpuļi, arī krokodilumātīte dēj olas, kuras uzmana, līdz izšķiļas mazuļi. Apmēram pēc 3 nedēļām mazuļi izšķiļas, un māte tos sargā no lielām ķirzakām un no lapsām. Izšķīlušies mazuļi, dzirdot mātes soļus, sauc viņu. Tad krokodiliene vairākus mazuļus paņem mutē un nogādā tos drošībā – ūdenī. Nīlas krokodils sasniedz 6 m garumu un sver vairāk par 1 tonnu. Krokodili bieži guļ saulē ar plaši atvērtu muti. Tā šiem dzīvniekiem rodas enerģija. Krokodilveidīgie ir plēsīgi rāpuļi, kas slēpjas upēs, ezeros, purvos, uzglūnot dažādiem laupījumiem. Zivis un vardes krokodili aprij veselas. Lielos medījumus tie sakampj un izrauj upurim miesas gabalu. Āfrikā krokodili uzbrūk cilvēkiem biežāk nekā citi zvēri. Ļoti spēcīgajos krokodilu žokļos ir rindas asu zobu, nodilušo zobu vietā ataug jauni. Apakšžoklis ir nekustīgs, kustas tikai augšējais. Krokodiliem ir smalka dzirde un asa redze. Šis rāpulis uzbrūk tikai tiem, kurus tas spēj pieveikt.



Putni.

Strauss.

Strauss ir vislielākais putns pasaulē. Tas sasniedz 2,5 m augstumu un mīt Āfrikas sausajās savannās. Strausa spalvas ir mīkstas un pūkainas, bet olas ir lielākas nekā jebkuram citam putnam. Parasti olas perē strausa tēviņš. Olas čaumala ir 3 mm bieza, bet ļoti cieta. Strausa ola sver 1,5 -2,0 kg. Lai to sadauzītu jāņem āmurs. Strausa ola ir 20 cm gara un 30 reizes smagāka nekā vistas ola. Strausulēni izšķiļas pēc 42 dienām un aug 1 cm dienā. Olas parasti aprūpē tēviņš, bet mazuļus aprūpē abi vecāki. Strausa kājas ir spēcīgas, ar lielām lokanām pēdām. Strauss ir visātrākais putns pasaulē, kurš skrien pa sauszemi. Dažas minūtes viņi var skriet ar ātrumu 50 km/h un īsās distancēs var sasniegt ātrumu 70 km/h. Strauss prot rēkt un ņurdēt kā lauvas. Strausa spalvu var izmantot kā rotājumu cepurēm. Pašu strausu cilvēki izmanto par ganu un sargu.

Marabu.

Marabu -tā sauc putnu, kas augstumā sasniedz cilvēka auguma garumu. Tas pieder pie stārķu dzimtas. Marabu uzturas arī apdzīvotās vietās un reizēm pastaigājas kopā ar vistām. Marabu ir ļoti rijīgs. Dienās tas var dežūrēt pie lopkautuves, lai dabūtu kādu gaļas kumosu. Marabu ēd arī atkritumus un pārējo dzīvnieku atstāto medījumu paliekas. Turklāt šis putns -“sanitārs” strādā par velti.

Sekretāri.

Starp plēsējiem putniem īpašu ievērību ar savu izskatu un saviem paradumiem guvuši sekretāri. Tiem ir dzērvēm līdzīgas kājas. Sekretāri pārtiek galvenokārt no sīkiem grauzējiem un rāpuļiem, it īpaši no čūskām. Panākuši čūsku, putni to samīda ar kājām.



Flamingi.

Āfrikas flamingi ligzdo lielās grupās -kolonijās. Ienaidnieki var viegli pamanīt flamingus, bet daudzie putni rada tādu troksni, ka tikai daži plēsēji uzdrošinās iekļūt putnu kolonijā. Flamingu kolonijā drošību rada lielais putnu skaits. Flamingu ligzdas ir konusveida. Tās būvētas no dūņām. Flamingi mēdz būt dažādās krāsās – orandžīgi, rozīgi vai balti. Parasti šie putni uzturas pie ūdenskrātuvēm.

Grifi.

Grifi galvenokārt pārtiek no mirstošiem vai beigtiem dzīvniekiem jeb maitas. Viņi riņķo augstu gaisā, lūkojoties pēc barības. Ka kāds grifs to ieraudzījis, viņš strauji laižas lejā. Pārējie grifi tam seko, tāpēc pie maitas var salasīties 50 un vairāk grifu.

Rāpuļi.

Spļāvējkobra.

Arī klajā savannā ir sastopamas čūskas. Viena no tām ir spļāvējkobra. Iztraucēta un sakaitināta čūska izliecas un raida pret ienaidnieku smalku, smalku indes strūkliņu. Strūklas šļāciena attālums ir 3 m, trāpījums -precīzs. Rezultāts- pilnīgs aklums, ja nelieto ārkārtējus medikamentus, līdzekļus.

Kukaiņi.

Termīti.

Lielas briesmas visai dzīvajai radībai Āfrikā ir termīti. Tās parasti “ceļo” blīvā kolonnā, kuras platums ir 10 -20 cm. Daudzu sugu termīti iekārto nelielas ligzdas zemē vai atmirušā koksnē. Dažu sugu termīti būvē veselas termītu pilētas, kurās dzīvo miljoniem termītu. Karstajos apgabalos šīs mītnes sniedzas līdz 6 m. Termīti savās mītnēs var nodzīvot pat 50 gadus.

Cece muša.

Lielu postu nodara cece muša. To kodieni cilvēkiem izraisa miega slimību. Agrāk šīs slimības dēļ katru gadu gāja bojā desmitiem tūkstošu cilvēku. Tagad iedzīvotāji pret to tiek potēti.

Lopkopība.

Daļai zemnieku pieder kazu un aitu ganāmpulki. No tiem iegūst pienu un gaļu, bet neražas gados daļu lopus pārdod. Lielie lopu bari, sausajā sezonā, noēd visu zāli, izmīda augsni un lielās platībās sāk veidoties tuksneši.

Augu valsts.

Baobabs.

Apbrīnojams koks ir baobabs, kura stumbra diametrs sasniedz 9 m, bet augstums -vidēji 12 m. Baobaba koksne ir ļoti mīksta, tādēļ stumbrā bieži veidojas lieli dobumi. Kāds no šiem dobumiem senāk kalpojis par cietumu. Koka ziedi plaukst vasarā un zied tikai vienu nakti. Tie ir balti, ap 20 cm diametrā lieli. Ziedu nektārs pievilina sikspārņus, kas pa dienu slēpjas koka galotnē. Koka apkārtmērs mainās atkarīgi no nokrišņu daudzuma gadā. Sausā laikā tas samazinās, mitrā laikā tas izplešas. No koka mizas gatavo virves un diegus, no kuriem auž audumus. Noplēstā miza no jauna ataug. Lapas un augļus vietējie iedzīvotāji lieto pārtikā. Uz dažu baobabu mizas ir saglabājušās zīmes, kas tajā iegravētas XV gadsimtā.

Desukoks.

Savannai un mitrajiem tropiskajiem mežiem raksturīgs ir desukoks. No tā zariem nokarājas augļi, kas ir līdzīgi aknu desai. Taču līdzība ir tikai izskatā. Desukoka augļi nav ēdami. Šie augļi ir 0,5 m garumā un 10 cm diametrā.

Maizeskoks.

Maizeskoks aug gan mitrā savannā, gan tropiskajos mežos. Tā augļi ir cilvēka galvas lielumā, ar barojošu, sulīgu mīkstumu bez sēklām. Tie aug tieši uz stumbra vai uz resnākajiem zariem. Šie augļi ir bagāti ar cieti. Vietējie iedzīvotāji tos izmanto pārtikā vārītus un ceptus. Raudzēti maizeskoka augļi pārveidojas staipīgā, mīklai līdzīgā masā, no kuras cep plāceņus. Ar viena 15 -20 gadus veca maizeskoka ražu veselu gadu var pārtikt 2 -3 cilvēki. Koksni izmanto par būvmateriālu, kā arī dažu sīku izstrādājumu darināšanai.

Eļļaspalmas.

Eļļaspalmas aug savvaļā. Palmas augļi ir sarkanie palmu rieksti. Palmu eļļu izmanto ziepju, margarīnu ražošanai. No ziedkopas iegūst sulu, kas noder palmu vīnu gatavošanai. Šī koka koksni izmanto dēļiem, sērkociņiem. No lapām pin somas, un darina audumus.

Kokospalma.

Kokospalma no citām palmām atšķiras ar mazliet izliekto stumbru. Augstā stumbra galā zem plūksnaino lapu vainaga redzami iegareni, zaļi rieksti. Šie rieksti ir ļoti lieli un smagi ( to garums aptuveni 26 cm, diametrs – 18-20 cm). Katra palma gadā dod 20-60 riekstu. Rieksta čaumala ir bieza un cieta. Rieksta galu nošķeļ ar asu nazi un bezkrāsaino šķidrumu augļa dobumā- kokospienu- izdzer. Tas lieliski veldzē slāpes.

Augļa mīkstumu – gatava rieksta kodolu – sauc par kopru. To sagriež, žāvē, presē un tādējādi iegūst kokoseļļu. Tā tiek izmantota ziepju vārīšanai. Attīrītu eļļu lieto uzturā. No tās ražo arī margarīnu. Pēc eļļas izspiešanas paliek rauši, kas noder lopbarībai. Auglī vēl ir šķiedraina viela, no kuras vij virves, darina pīteņus un mašas.

Ar palmas lapām vietējie iedzīvotāji noklāj būdas un citas ēkas un izmanto tās arī nojumju celšanai.

Pogukoks.

Pogukoks aug savannās. Tā stumbru grezno pogām līdzīgi augļi līdz pat 25 cm diametrā. Šīs “pogas” labprāt ēd ziloņi, žirafes u.c. dzīvnieki.

Lauksaimniecība.

Katrai ģimenei ciemā pieder viena māla būda. Lietus sezonas laikā tiek iekopti un apsēti lauki. Katrai ģimenei ir dārzi un lauki ciemata tuvumā un arī vairāku kilometru attālumā. Vienīgais darba rīks ir kaplis. Pārsvarā cilvēki audzē pupas un prosu. No viena lauka ražu iegūst 3 gadus, tad augsne paliek neauglīga un jāiekopj jauni lauki. Par mēslojumu bieži vien tiek izmantoti pelni, kuri kalpo īsu laiku. Piemājas dārziņos visbiežāk audzē saknes – manioku, jamsu, batātes.

Kafijkoks.

Kafijkoks ir cēlies Āfrikā, bet viņa īstā dzimtene ir Etiopijas province Kafa, uz kuru vēl līdz 19. gs. beigām eiropiešiem ceļš bija slēgts. Tirdzniecība ar kafijas pupiņām bija ļoti ienesīga, tādēļ kafijkoku plantācijas modri apsargāja un izvest stādiņus bija stingri aizliegts. Kafijkoks augļus sāk nest 2 -3 gadus pēc iestādīšanas. Pēc ziedēšanas paiet 8 mēneši, līdz ienāk augļi ar divām sarkanām kafijas pupiņām. Pēc tam sēklas izloba, žāvē un grauzdē.

Batātes.

Batātes -saldie kartupeļi. Batāte pieder pie tīteņu dzimtas, tai ir ložņājošs stublājs ar dzelkšņiem un sarkaniem ziediem. Stublājs izliekuma vietās laiž zemē saknes, pie kurām izveidojas 30 -50 bumbuļu. Ceptas batātes pēc garšas ir līdzīgas kartupeļiem.



Jamss.

Jamss ir augs, kuru visbiežāk audzē dārziņos. Tas ir bumbuļaugs, kura bumbuļi var būt 15 -20 kg smagi. Cilvēki no tiem iegūst cieti, miltus, no kuriem cep plāceņus.

Mora.

Savannā sastopams koks mora, no kura augļa -pasaulē lielākās pupas – var izvārīt katliņu zupas. Pāksts ir 25 cm gara un 8 cm plata, tajā atrodas viena pupa, kura sver vairāk nekā 100 g.

Leave a comment