Futbols

Futbols

Saturs

• Futbola vēsture

• Futbola taktikas attīstība

• Futbola noteikumi

• Spēles noteikumu attīstība

• Interesanti fakti par futbolu

• Kā kļūt par futbola zvaigzni?

• Izmantotā literatūra

Futbola vēsture

Par futbola „tēviem” vienprātīgi uzskata angļus, kuri pirmie izstrādāja noteikumus šai kolektīvajai bumbas spēlei. Futbols mūsdienās ir visvairāk spēlētā un arī skatītā spēle pasaulē. Tomēr attiecībā uz to, kur futbolu sākuši spēlēt vispirms, viedokļi dalās: tādu bumbas spēļu, kas līdzinājās mūsdienu futbolam, bija daudz.

Cita starpā, visvairāk kopīga futbolam noteikti ir ar florenciešu futbolu, pirmo bumbas spēli, kurai jau no 15. gadsimta vidus bija diezgan stabili noteikumi un

n
n spēles organizācija.

Ikviena komanda sastāvēja no 25 spēlētājiem, kuri uz plašā spēles laukuma tika izvietoti iepriekš noteiktā kārtībā: 15 spēlētāji pirmajā rindā, 3 otrajā, 4 trešajā un 3 aizmugurējā. Tātad pirmā spēles pamata sistēma bijusi „3 – 4 – 3 – 15”. Florenciešu futbolu spēlēja līdz 1750. gadam, un tas vienādiņ izcēlās ar asām un nesaudzīgām cīņām spēles laukumā.

No 18. gadsimta sākuma angļu skolās bumbas spēle kļuva par ļoti iecienītu sporta veidu. Precīzu noteikumu trūkums tomēr pieļāva vairākus spēles variantus, kas noveda pie biežiem strīdiem. 1863. gada 26. oktobrī Londonas traktierī „Freemason” sapulcējās septiņu galveno komandu va
a
adītāji un vienojās par oficiāliem noteikumiem spēles regulēšanai. Tā dzima modernais futbols jeb kājbumba. Pēc dažiem gadiem, apmēram 1880. gadā, stadionos sāka parādīties klasiski izveidotas komandas atbilstoši shēmai, kura vairāku turpmāko gadu desmitu garumā bija sastopama visā pasaulē: vārtsargs, divi aizsargi, tr
r
rīs pussargi un pieci uzbrucēji.

Šī shēma, paziņojot komandas sastāvu sacīkšu programmām vai avīžu ziņām, tiek lietota vēl joprojām, lai gan neviena mūsdienu komanda vairs neizvieto spēlētājus futbola laukumā pēc klasiskā izkārtojuma „2 – 3 – 5”.

Vārds „futbols”, gan simtprocentīgi būdams angļu izcelsmes, Lielbritānijā tomēr tā īsti neiedzīvojās. Anglosakšu zemēs šo spēli patiesībā nedēvēja vis par futbolu (football), bet gan par sokeru (socer), kas radies, saīsinot un izkropļojot vārdu „associacer”, kurš vispirms tika saīsināts uz „assoc” un vēlāk uz „soccer”. Septiņu komandu vadošie pārstāvji, kuri 1863. gadā sapulcējās, lai nodibinātu savu organizāciju, to gan naosauca par „Football Association”, taču izteiciens „football”, kurš jau tika lietots regbija („football rugby”) apzīmēšanai, ātri vien tika izmests no aprites, lai izslēgtu iespēju sajaukt abus sporta veidus. Futbola spēles apzīmējums galu galā re
e
educējās uz vārdu „association”, kurš vēlāk, kā jau minēts, izmainījās. Starp citu, šī sporta veida starptautiskā federācija vēl šodien sevi sauc par Federation Internationale de Football Associations( Starptautiskā Futbola federāciju asociācija); no šejienes arī saīsinājums FIFA.

Futbola taktikas attīstība

1925. gadā FIFA (Starptautiskā Futbola federācija) nolēma sakārtot noteikumus situācijai „būt aizmugurē”. Līdz tam noteikumi pieprasīja, lai joslā starp uzbrucēju un vārtu aizsardzības līniju parādītos vismaz trīs pretspēlētāji. Saskaņā ar jaunajiem noteikumiem, pietika ar diviem. Uzbrucējiem šī izmaiņa bija visai izdevīga, kamēr aizsargiem sagādāja ne mazums rū

ū
ūpju. Lai labāk izmantotu jaunos noteikumus, angļu komandas „Arsenal” šefi 1930. gadā izdomāja jaunu spēles taktiku, sauktu par „WM”, kas sacēla milzu trauksmi pasaules stadionos. Spēlēju izkārtojums bija pēc sistēmas

”3 – 2 – 2 – 3”.

1953. gada 23. novembrī slavenajā Vemblija stadionā angļiem pretim stājās ungāru izlase ar revolucionāri izkārtotu komandu: divi vidējie uzbrucēji, divi malējie, divi pussargi, četri aizsargi. Ungāri demonstrēja pilnīgi jaunu spēles izpratni, kuru raksturoja negaidīti pārskrējieni. Pretinieka komandu, kura spēlēja pēc vecās „WM” sistēmas, viņi vārda tiešā nozīmē izšķaidīja uz visām pusēm, angļu vārtos dāsni iesitot pusduci bumbu: spēles beigās rezultāts bija 6 : 3 ungāru labā.

Sistēma „4 – 2 – 4” izspieda „WM”, par kuru jau drīz vien bija saglabājušās tikai atmiņas, individuālo aizsardzību nomainīja zonālā.

Aptuveni piecus gadus vēlāk pasaules meistarsacīkšu laikā Zviedrijā Brazīlijas komanda ar pilnu atdevi lika lietā šo aizraujošo ungāru izgudrojumu, tā izpelnoties nedalītu skatītāju interesi.

Tomēr katra darbība izsauc pretdarbību. Ņemot vērā, ka nu jau visas komandas ar lielākiem vai mazākiem panākumiem pielietoja izkārtojumu „4 – 2 – 4”, speciālisti sāka domāt par jaunas spēles taktikas ieviešanu. Ap 1960. gadu reakcija sekoja no Milānas kluba „Inter” puses. Kluba treneris argentīnietis Helenio Herera radīja jaunu un oriģinālu aizsardzības veidu, itāliski dēvētu par „catanaccio”, pret kuru cieta neveiksmi visi pretinieku uzbrukumi. Šī shēma radīja jaunu spēlētāja tipu, t.s. libero jeb brīvo aizsargu, bez striktas piesaistes konkrētam uzdevumam aizsardzībā. „Catenaccio” shēma ir šāda: trīs uzbrucēji, divi pussargi, četri aizsargi un aiz viņiem libero – spēlētājs, kurš atbrīvots no individuālas pretinieka spēlētāja piesegšanas un kuram uzticēts „slaucīt” visu aizsargājamo spraugu un palīdzēt grūtībā nokļuvušiem komandas biedriem.

„Catenaccio” un „libero” futbolā ieviesa jaunu, līdz tam nepazīstamu spēles veidu, kas balstījās uz ātru pretuzbrukumu un kustīgu aizsardzību. Tiesa gan, skatītājiem tas bija mazāk interesants, jo uzbrukumi pārāk bieži beidzās bez gūtiem vārtiem, bet pati spēle – ar minimālu iesisto bumbu skaitu.

Kompromisa meklējumi starp uzbrūkošo sistēmu „4 – 2 – 4” un vairāk vai mazāk izteikto aizsardzības „catanaccio” noveda pie jaunas spēles sistēmas izveides, „4 – 3 – 3”.

Trīs uzbrucēji, trīs pussargi, trīs aizsargi un slavenais libero, brīvāks nekā jebkad agrāk. Vienmēr gatavs nākt palīgā aizsargiem, viņš zināmā nozīmē kļuvis arī par komandas izšķirošo spēlētāju, kurš bez īpašām grūtībām veic biežus un negaidītus ieskrējienus pretinieku vārtu virzienā.

Libero gan radās Itālijā, taču visizteiksmīgākais šī tipa pārstāvis bija Francs Bekenbauers, savu unikālo spēju dēļ iesaukts par „ķeizaru”

Šobrīd futbola komandas spēlē parasti pēc izkārtojuma „4 – 4 – 2”, vai „4 – 5 – 1”

Futbola noteikumi

Futbola noteikumi apkopo dažādas spēles normas. Tie iedalās 17 grupās, kas attiecas uz :

1. Spēles laukumu

2. Bumbu

3. Spēlētāju skaitu

4. Spēlētāju ekipējumu un apģērbu

5. Tiesnesi

6. Tiesneša palīgu

7. Spēles laika ilgumu

8. Spēles sākumu

9. Bumbu spēlē un bumbu ārpus tās

10. vārtu gūšanu

11. Situāciju „būt aizmugurē”

12. pārkāpumiem un negodīgu spēli

13. Soda sitieniem

14. 11 metru soda sitieniem

15. Auta iemetieniem

16. Spēles gaitu

17. Stūra sitieniem.

Laukuma izmērus galīgi noteica 1899. gadā. Futbola sacīkstes notiek taisnstūra formas laukumā ar minimālo garumu 90 metri un maksimālo 120 metru, un platumu no 45 līdz 90 metriem. Katrā gadījumā spēles laukuma garumam jābūt lielākam par tā platumu.

Starptautiskām sacensībām noteikti šādi maksimālie un minimālie izmēri: garums no 100 līdz 110 metriem un platums – 64 un 75 metriem.

Spēles laukumu gandrīz vienmēr klāj zāle, taču tie var būt arī izdedži vai mākslīgais zālājs, ar kādu laukumu agrāk mēdza segt, piemēram, ASV un Kanādā, bet tagad pasaules prakse rāda, ka mākslīgais zālājs ir sastopams ikvienā laba līmeņa stadionā.

Lai novērstu skriešanu pēc bumbas, kā arī iespējamās nesaskaņas jautājumā par to, vai bumba izskrējusi cauri vārtiem vai ne, kāds Birmingemas rūpnieks 1890. gadā ierosināja aiz vārtiem nostiprināt tīklu. Pirmais mēģinājums izmantot tīklu notika 1891. gadā, Ziemeļanglijas un Dienvidanglijas komandu tikšanās laikā, un ir viegli saprast, ka mačs norisinājās visnotaļ gludi. Jaunievedums – vārtu tīkls – izplatījās ļoti ātri un deva arī impulsu, it īpaši Liverpūlē, jaunas tekstilrūpniecības nozares attīstībai.

Futbola noteikumi tomēr atļāva izmantot šo tik noderīgo papildinājumu tikai 1938. gadā, gandrīz pusgadsimtu pēc tā parādīšanās spēles laukumā.

Spēlētāju maiņa oficiālajās sacīkstēs tika atļauta tikai 1958. gadā, taču tikai 1970. gadā šis noteikums nostiprinājās visā pasaulē. Vēl 1966. gada pasaules čempionāta laikā komandas neuzdrošinājās nomainīt nevienu spēlētāju.

Mūsu dienās katrai komandai ir tiesības spēles laikā jebkurā brīdī nomainīt trīs spēlētājus.

Angļi, modernā futbola izgudrotāji, bija vieni no pēdējiem, kuri sāka izmantot iespēju nomainīt spēlētājus; traumas viņi uztvēra kā pašsaprotamu spēles sastāvdaļu, Sākotnēji spēlētāji mainījās tikai tad, kad kāds no viņiem tika ievainots. Mūsdienās šī iespēja bieži tiek izmantota taktisku apsvērumu dēļ.

Kamēr lielākais skaits laukumā noteikts 11, minimālais spēlētāju skaits turpretim ir atkarīgs no katras valsts nacionālās federācijas izvēles. Tomēr starptautiskā federācija nolēma, ka sacensības nevar būt likumīgas, ja kādai no komandām spēles laukumā ir mazāk par septiņiem spēlētājiem. Ja gadījumā kāda komanda ierodas laukumā ar spēlētāju skaitu, kas mazāks par oficiāli atļauto minimumu, spēle nevar notikt un uzvara automātiski tiek reģistrēta otrai komandai (protams, ja tā izpildījusi noteikumus).

Nepastāv neviens noteikums, kas spēlētājiem aizliegtu spēlēt bez sporta kurpēm. Tomēr spēli var sākt tikai tajā gadījumā, ja visi laukumā atrodošie spēlētāji ir apavos. Bet, ja visi spēlētāji vienojas par to, ka spēlēs basām kājām, tiesnesis to nevar aizliegt.

Sākoties spēlei, bumba nedrīkst svērt mazāk par 396 un vairāk par 453 gramiem. Tās apkārtmēram jābūt no 68 līdz 71 centimetram, un, to piepūšot, spiedienam bumbas iekšpusē jābūt starp 0,6 un 1,1 atmosfēru nulle metru augstumā virs jūras līmeņa. Attiecībā uz krāsu nav nekādu īpašu noteikumu spēlēm, kas notiek dienas gaismā; toties vakara futbola mačos jāspēlē ar pilnīgi baltu vai sarkanbaltu bumbu. Ja spēles laukums ir apsnidzis, bumbai jābūt viscaur sarkanai.

Jauniešu mačos (10 – 14 gadu) bumba ir mazāka un vieglāka: maksimālais apkārtmērs 60 cm, maksimālais svars 351 grams.

Vārtu stabi un šķērskoks var būt dažādas formas – taisnstūraini, apaļi vai ovāli, tie var būt izgatavoti no koka, metāla vai cita cieta materiāla. To platumam jābūt starp 10 un 12 centimetriem un vārtu līnijai jābūt tikpat platai, cik stabiem, un šķērskokam. Vārti ir 7,32 m plati un 2,44 m augsti.

Nekādā gadījumā vārtu guvums netiek ieskaitīts, ja bumba iekļuvusi vārtos pēc tam, kad pieskārusies kādam svešķermenim (skatītājam, kurš ienācis spēles laukumā, sunim, kurš ieskrējis laukumā, kādam priekšmetam, kas neatļauti atstāts uz zālāja.). Tiesnesis turpretim ir neatdalāma spēles sastāvdaļa un netiek uzskatīts par svešķermeni; tāpēc, ja bumba pēc atsišanās pret tiesnesi iekļūst tīklā, gūtie vārti būs jāieskaita. Taču nepieciešams, lai bumba pilnībā šķērsotu vārtu līniju. Ja tā nenotiek, gūtie vārti netiek ieskaitīti.

Spēles noteikumu attīstība

1896.

Par spēles ilgumu tika noteiktas 90 minūtes, kas sadalītas divos puslaikos pa45 minūtēm katrā ar 5 minūšu pauzi starp tiem. Īstenībā gan sacīkstes risinās ilgāk, jo tiesneši jebkuru spēli var paildzināt par laiku, kādu uzskata par nepieciešamu, lai kompensētu spēles pārtraukumus, kas tās gaitā izcēlušies spēlētāju traumu un dažādu citu nelaimes gadījumu dēļ.

Bez tam minētās piecas pauzes minūtes sāk skaitīt no tā brīža, kad tiesnesis ienāk garderobē, tā ka faktiskā pauze ilgst veselu ceturtdaļstundu.

Jauniešu sacensībās oficiālais spēles ilgums ir īsāks: 10 līdz 11 gadus veciem spēlētājiem katrs puslaiks ir 15 minūtes garš; no 11 līdz12 gadus veciem – 20 minūtes, no 13 līdz 14 gadus veciem – 30 minūtes un no 15 līdz 16 gadiem – 40 minūtes.

Futbola mačs sievietēm iedalās divos puslaikos, pa 35 minūtēm katrā.

Mūsdienās tiesnesis ir vienīgā persona spēles laukumā, kura lemj – piespriest sodu vai ne. Kādreiz viņš drīkstēja sodīt par pieļautajiem pārkāpumiem tikai tad, ja to skaidri un nepārprotami pieprasīja cietusī komanda.

1899.

Tiek negrozāmi noteikts spēlētāju skaits: 11 spēlētāji katrā komandā. Pirms šī noteikuma ieviešanas komandas parasti savstarpēji vienojās par to, cik spēlētājus sūtīs laukumā.

No pašu pieredzes komandas secināja, ka vislabākie nosacījumi ir ar 11 spēlētājiem – desmit uz laukuma un viens vārtos, pie kura turējās pārliecinošā vairumā sacensību, beidzot tika ieviests arī oficiāli.

1913.

Vārtsargs nedrīkst pieskarties bumbai ar rokām ārpus soda laukuma, pretējā gadījumā viņš izpelnās soda sitienu. Līdz tam bumbai pieskarties ar rokām vārtsargam bija ļauts jebkurā vietā savā spēles laukuma pusē.

Interesanti fakti par futbolu

1991. gadā vārtsargs Abel Rasino, kurš pārstāvēja Madrides “Atletico” futbola klubu nosargāja savus vārtus neskartus 1275 minūtes. Tas ir 14 mačus pēc kārtas.

Vienas sezonas laikā iesisto vārtu rekords ir nepārspēts kopš 1927./28.gada sezonas. Viljams Ralfs “Diksijs” Dīns (William Ralph ´Dixie Dean)) pretinieku vārtsargu pārspēja 60 reizes 39 spēlēs

Karjeras laikā iesisto vārtu ziņā nepārspēts ir leģendārais brazīlietis Pele – viņš savas 21 gadu ilgās karjeras laikā ir guvis 1279 vārtus. Vidēji gandrīz 61 sezonā.

Urugvajietis Hosē Luijs Čilaverts savas karjeras laikā no 1992.gada jūlija līdz 2000.gada augustam guvis 54 vārtus tai skaitā vienreiz pat realizējis hat-trick. Nav daudz, ja neņem vērā, ka Čilaverts bija vārtsargs. Visus vārtus viņš guva no standartsituāciju izpildes

Turpinot par standartsituācijām 1999. gadā Copa America kausa izcīņas laikā argentīnietis Martins Palermo 3 reizes nerealizēja 11 metru brīvsitienu.

Pasaules čempionātā jaunākais spēlētājs ir bijis 17 gadus un 41 dienu vecais ziemeļīrs Normens Vaitsaids 1982.gadā Ziemeļīrijas spēlē pret Dienvidslāviju.

Savukārt jaunākais vārtu guvējs ir jau pieminētais Pele, kurš 1958. gadā būdams 17. gadus un 239 dienas vecs sarūgtināja Velsas izlasi.

Kamerūnietis Alberts Rodžers Mills savukārt ir pats vecākais futbolists, kurš spēlējis Pasaules čempionātā. Būdams 42 gadus un 39 dienas vecs viņš pamanījās arī pārspēt Krievijas izlases vārtsargu, tādējādi kļūstot arī par vecāko vārtu guvēju.

Vispār vecākais futbolists, kurš joprojām spēlē ir meksikānis Enrike Alokers Viņš ir dzimis 1924. gadā, futbolu spēlē kopš 1936. gada un dara to joprojām. Rēķiniet pa paši – gandrīz 80 gadu vecs onka ar 68 gadu stāžu.

2001. gada 11. aprīlis Amerikas Samoa futbola līdzjutējiem rādās murgos joprojām. Šajā dienā Amerikas Samoa futbolisti zaudēja Austrālijai ar rezultātu 31:0, kas ir lielākais rezultāts starptautiskos mačos. Turklāt Austrālietis Ārčijs Tompsons guva 13 vārtus. Ja 3 ir hat-triks, tad kas i šis?

Klubu cīņās lielākais reģistrētais rezultāts ir 36:0, kas tika sasniegts Skotijas kausa mačā starp “Arboath” un “Bon Accord” klubiem 1885. gadā.

Spāņu kluba “Real Batis” vārtsargs Huahins Valeiro (Joaquin Valerio) ir iegājis vēsturē kā visātrāk noraidītais spēlētājs. Par mute palaišanu viņš tika noraidīts vēl pirms bumbas izspēles.

1960. gada 20.aprīlī Uzbekijas “Pahtakor” spēlētāji bumbu 3 reizes raidīja savos vārtos.

1968. gadā lai noskaidrotu uzvarētāju kvalifikācijā uz olimpiskajām spēlēm starp Gvatemalu un Kostariku 2 maču summā rezultāts bija neizšķirts, papildlaikā vārti netika gūti un tai laikā ar pendelēm neizšķīra komandu likteni, tādēļ nācās mest monētu. patiesībā pat divreiz nācās mest, jo pēc pirmā metiena monēta piezemējās uz sānu malas.

Kā kļūt par futbola zvaigzni?

Ja pieņemam, ka jums ir futbolista talants un jūs gribat šajā sporta veidā panākt, lai no jums iznāktu jauns Pele, Bekenbauers vai Platinī, tad paturiet atmiņā, ka nepietiks ar iedzimto talantu vien. Kā apgalvo speciālisti, jātrenējas vairāk nekā 10 000 stundu, lai cilvēks kļūtu par augstākā līmeņa profesionāli. Un pats par sevi saprotams, ka trenēties jāsāk pēc iespējas agrāk:

No 7 – 8 gadiem – 3000, sākumā divas stundas dienā pa 300 dienām gadā, piecu gadu garumā;

No 12 gadiem – 1300 treniņa stundu pa astoņām stundām nedēļā, pa 40 nedēļām gadā četru turpmāko gadu garumā;

No 16 gadiem – vairāk nekā 3000 treniņa stundu pa 15 stundām nedēļā, 40 nedēļām gadā un piecu gadu garumā.

Un tā jums jau būs . 21 gads: ja būsit labi strādājuši un kļuvuši par profesionāliem futbolistiem, jums nāksies neatlaidīgi strādāt vēl 3000 stundu, kas sadalītas starp sacīkstēm un treniņiem.

Skaistas izredzes! Tomēr varbūt ir vērts to paciest: kas zina, varbūt kāds no jums varētu pārspēt dižā Peles rekordu – 1 281 ieskaitītu vārtu oficiālajās sacīkstēs 16 gadu garās karjeras laikā Santosā, vienā un tajā pašā komandā(te, protams, nav ieskaitīti treniņu laikā gūtie vārti).

Izmantotā literatūra

• Sporta gudrības rokasgrāmata, 1997.

• Latvijas futbola vēsture, Rubenis Miķelis, Izdevniecība Jāņa sēta

• www.theparadise.lv

Leave a comment