Garlībs Helvigs Merķelis (Garlieb Helwig Merkel, 1769. – 1850.) bijis vācu luterāņu mācītājs, rakstnieks, publicists, viens no spilgtākajiem apgaismības ideju pārstāvjiem Baltijā. Viņam ir izcila nozīme dzimtbūšanas atcelšanā Latvijā un Baltijā.Garlībs Merķelis dzimis Lēdurgā, evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja ģimenē. Viņš bija sestais no savu vecāku septiņiem bērniem. Tēvs nomira, kad Garlībam bija 13 gadi. Tādēļ agri bija jāsāk darba gaitas. Zināšanas tika papildinātas lasot tēva atstātās grāmatas. Jau no 17 gadu vecuma Garlībs strādāja par mājskolotāju. G. Merķelis iepazina jaunu cilvēku kopu, kas sevi dēvēja par Rīgas bohēmu jeb “praviešu klubu”. Tā pamatkodolu veidoja ārzemju jaunie censoņi, kuriem vēl nebija stabila materiālā pamata un bieži (līdzīgi G. Merķelim) bija jācieš finansiālas grūtības. Taču viņu dzīve bija piesātināta ar garīgām nodarbēm, kurās ar sajūsmu iesaistījās arī Garlībs, un rezultātā tapa viņa pirmie sacerējumi. Pazīšanās ar F. fon Meku veicināja G. Merķeļa nokļūšanu akadēmiskās sabiedrības apritē, kam bija būtiska nozīme viņa darbības tālākā attīstībā. Visi darbi sākotnēji sarakstīti un izdoti vācu valodā; latviešu valodā tie tika pārtulkoti tikai 20. gadsimta sākumu. Tomēr Garlība Merķeļa darbi stipri iespaidoja topošās latviešu inteliģences pasaules skatījuma veidošanos.
Starp latviešu brīvības karotājiem stāv pirmajā vietā Garlībs Merķelis.No sava tēva, Lēdurgas mācītāja, dabūjis ierosinājumus uz patstāvīgu domāšanu un ideālu cenšanos, viņš lielu daļu savas izglītības smēla no tēva bagātās bibliotēkas, kur redzamu vietu ieņēma franču apgaismošanas laikmeta rakstnieku (Voltēra, Ruso u. c.) darbi. Tēvam mirstot (1782. g.), viņam nebija iespējams baudīt kārtīgu skolas mācību. Vidzemē dažās vietās par mājskolotāju būdams, viņš iepazinās ar latviešu zemnieku nospiesto stāvokli. Savus novērojumus viņš izlietoja grāmatā Latvieši (Die Letten), kas nāca klajā 1796. g. Tai pašā laikā Merķelis aizgāja uz Vāciju un studēja Leipcigā medicīnu. Vācijā viņš iemantoja arī ievērojama un bīstama avīžnieka vārdu. Pēc viņš pārnāca atkal Vidzemē, nometās Depkina muižiņā, Katlakalna draudzē, piedzīvoja, prieka asaras raudādams (1819. g.), latviešu brīvlaišanu, mira 1860. g. un tika paglabāts Katlakalna kapsētā, kur viņa dzimšanas simtgadu piemiņai (1869. g.) latvieši viņam uzcēla pieminekli.
Visi Merķeļa raksti sarakstīti vācu valodā. Bet neviens no vāciešiem nav tik dziju dalību ņēmis pie latviešu grūtā likteņa, nav ar tādu drosmi, spēku un veiksmi uzstājies pret latviešu kalpinātājiem kā taisni viņš. Rakstījis viņš ļoti daudz, izdevis daudz grāmatas, vadījis laikrakstus; bet par savu sevišķo uzdevumu viņš uzlūkoja mazināt postu miljonam nelaimīgu cilvēku, aizmirsdams savas personiskās intereses un izciešamās grūtībās. Savā grāmatā Latvieši (1796. g.) viņš gribēja atklāt izglītotajai pasaulei un valdībai latviešu postu un pierādīt, ka to prasa tikpat valdības, kā arī pašu muižnieku intereses, lai Baltijā atceļ dzimtbūšanu. Viņš norāda, ka visas latviešu peļamās īpašības – kūtrība, viltība, gļēvulība, neuzticība, tieksme uz žūpību – cēlušās no gadu simteņiem ilgās verdzināšanas. Grāmata rakstīta ar ugunīgu sajūsmu par latviešu labklājību un ar nesaudzošu īgnumu pret viņu apspiedējiem. Līdzīga rakstura arī citas viņa grāmatas par latviešiem. Pie tām pieder: Vidzemes senatne (Die Vorzeit Livlands, 1797.-1799. g.), kur spilgtās krāsās tēlota latviešu senatne, tad viņu apspiešanas vēsture: Brīvie latvieši un igauni, kas iznāca pēc brīvlaišanas un pasniedz ziņas, ko darījuši zemnieku labā poļu, zviedru un krievu valdnieki. Merķelis savos rakstos tieši griezās pie ķeizara Aleksandra I un darīja viņam tos pieejamus; viņam ir sava dalība pie tā, ka 1804. g. iznāca Baltijas zemnieku likumi, kas stipri norobežoja muižnieku patvarību un 1817.-1819. g. atcēla Baltijā dzimtbūšanu. Ievērojamākais no Merķeļa dzejiskiem rakstiem Vanem Imanta (1802, g.), kur viņš dzīvās gleznās tēlo latviešu un lībiešu cīņu ar vāciešiem, kas atspoguļojas divkaujā starp Imantu no latviešu puses un agrāko lībiešu virsaiti, vēlāk kristīgo Kaupu no~ vāciešu puses. Imanta Kaupu uzvar, bet šis viņu ievaino ar sazāļotu zobenu, tā ka arī Imanta mirst.
Merķelis gāja tālāk nekā Vecais Stenders. Viņš ne vien rūpējās par latviešu apgaismošanu, bet arī karoja par to, lai latviešu apstākļi tā iegrozītos, ka viņi var svabadi attīstīties un tikt pie savas patstāvīgas, īpatnīgas kultūras. Merķeļa nopelnus tad arī prata īsti cienīt tikai latvieši paši, kad viņi sāka mosties uz patstāvīgiem centieniem. Latviešu tautisko centienu ceļlauži smēla daudz sajūsmas un ideālisma no Merķeļa. Arī viņa uzskatus par latviešu varonīgu senatni viņi piesavinājās.