Ēģipte- savdabīga valsts ar saviem uzskatiem un interesantu tuksnešainu ģeogrāfisko stāvokli, kas panāca viņu izolētību. Tās izdzīvošanu uzturēja Nīla. Ēģiptes izolācijai bija gan savi plusi un mīnusi, taču kā tas kopumā sekmēja valsts attīstību un pastāvēšanu?
Valsts bija stipri noslēgta zeme, nošķirta no apkārtējās pasaules. Apkārtējie tuksneši to izolēja pilnīgi no visa- svešu kultūru ietekmes, pasargājot no iekarotājiem un stipri apgrūtināja sakarus ar citām zemēm.
Manuprāt, Ēģiptes izolācijas pozitīvās iezīmes bija vadībā, salīdzinājumā ar negatīvām. Viena no lielākām noraidošajām sekām un, man šķiet, ka tā ir arī pamata, ir tā, ka tā bija izolēta tādā daudzumā, ka tika apgrūtināti sakari ar citām zemēm, kas, protams, sekmēja arī dažādu preču importu ārpus valsts robežām. Viņiem lielākoties piegādāja kokmateriālu un metālu, kas bija nepieciešams greznuma priekšmetu izgatavošanā un kulta vajadzībām, taču tas nebija iespējams ar visām valstīm, kā jau arī tas neizdotos. Neregulāri sakari tika nodibināti ar Arābiju, Puntu, Kipru, intensīvāki ar Priekšāziju.
Pozitīvo iezīmju, protams, ir manāmi vairāk. Kā pirmo minēšu Ēģiptes nodrošinājumu pret iebrucējiem. Plašie tuksneši ar retām oāzes vietām padarīja grūtāku pretinieku nokļūšanu un uzveikšanu, kā arī valsts bija mazāk ievērojama uzbrucēju acu lokā, jo jau tikai domas par tās atrašanas vietu un ģeogrāfisko stāvokli lika tiem aizdomāties par gaidāmajām grūtībām. Neviena valsts nepiedzīvoja tik ilgu ārējo miera periodu kā Ēģipte, viņiem pat nebija sava karaspēka, jo tam nebija vajadzības. Kaut arī tuksnešaina vieta, taču auglīga, tāpēc tie neveica nekādus iekarojumus.
Tālāk, aizsardzību no citu kultūru ietekmes, kas ļāva saglabāt savu „ES” un atšķirt „VIŅI”, valstij tā, kā nav izdevies citām, kuras nav nošķirtas. Arī reliģiskā nozīme viņiem bija brīva un neuzspiesta, nekas nevarēja nosodīti vai mainīt viņu reliģiju, tās paradumus. Valdīja vairāki Dievi- katrs atbildīgs par kaut ko citu, katram Dievam bija savs amats-tā uzskatīja ēģiptieši. Viņi neiespaidojas no citiem pārmantojot ticību Dievam vai konkrētam Dievam. Ēģiptes vēsture attīstījās ilgi un vienmērīgi, bez fizisku un morālu (kulturālu) spēku iejaukšanos no ārienes. Tas lika ēģiptiešiem īpaši novērtēt savus resursus un uzticēties savai pašu spēku varēšanai.
Kaut arī paši par sevi un brīvi, viņi spēja veidot savu kultūru, jaunus atklājumus- tai skaitā viņi bija pirmie, kas zīmēja hieroglifus akmenī. Jauni novērojumi, attīstījās tehnika sadzīves dzīvē, attīstījās rūpes par ķermeni, ārējo izskatu, svētki un spēles, attīstījās strauji medicīna, būvniecība un tirdzniecība, un tas viss panākts bez citu spēku iejaukšanos un palīdzības, panākts ar savu spēku spējām.