Glezniecība Latvijā 20., 30. gados.
Mūsu pirmajiem īsti nacionālajiem gleznotājiem bija misijas apziņa – strādāt savas tautas labā. Pēterburgā mākslu studējošie izveidoja radošu apvienību “Rūķis”, kurā diskusijās un radošajā darbā atzina latviešu nacionālās mākslas veidošanas nepieciešamību. Mūsu pirmie ievērojamākie mākslinieki bija Ādams Alksnis, Jānis Valters, Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Rihards Zariņš, Gustavs Šķilters.
Jaunie gleznotāji vēlas veidot laikmetīgu latviešu mākslu, pašā saknē iznīdējot baltvācu kultūras negatīvās ietekmes. Viņu galvenais nolūks ir pavērt mākslai plašāku redzesloku. Šā redzesloka paplašināšanas iespējas viņi saskata galvenokārt dažādajos Rietumeiropas modernisma strāvojumos, it īpaši tā laika Francijas mākslā. Daudzi no jaunajiem māksliniekiem dodas uz Parīzi, kur rod kontaktus ar turienes mākslu un māksliniekiem.
Divdesmito gadu sākumā jaunie latviešu mākslinieki nododas franču modernās mākslas izteiksmes līdzekļu izpētei. Šis process nav ilgstošs un aptver laika sprīdi no 1920.-1925.gadam. Savā daiļradē mākslinieki izmēģina dažādo modernisma virzienu- ekspresionisma, kubisma, konstruktīvisma izteiksmes līdzekļus, pakārtojot attiecīgo paņēmienu ikreizējai radošai iecerei. Tādēļ viņu mākslā grūti hronoloģiski nodalīt viena vai otra virziena ietekmes pārsvaru, jo paralēli tiek pētīti dažādi virzieni. Jauno latviešu mākslinieku attieksme pret modernisma stilistiskajiem paņēmieniem ir objektīvi vērtējoša. Savā radošajā praksē viņi stihiski nostājas uz 20.gs. mākslai raksturīgā kopējā attīstības ceļa, un viņu daiļrades meklējumi sasaucas ar analogām parādībām citu zemju mākslā. No Rietumeiropas mākslas dažādu izteiksmes līdzekļu īpatnībām jaunie latviešu gleznotāji cenšas atlasīt visu, ko uzskata par ievērības cienīgu, un radoši izmanto jaunrastos paņēmienus, pakārtojot tos savam dzīves vērojumam. Jaunajiem māksliniekiem šķiet, ka tieši tādā veidā var rast pretsparu toreizējās Latvijas mākslas dzīves šaurībai. Viskonsekventāk, piemēram, kubisma principus, (raksturīgā formu ģeometrizācija lauza tradicionālo, dabas paraugiem pakļauto domāšanu), īstenoja O.Skulme, V.Tone, R.Suta, J.Liepiņš, A.Beļcova, E.Melderis, N.Strunke un arī L.Liberts. Savukārt Ģ.Eliass, K.Ubāns un L.Svemps vairāk aizrāvās ar plastisku gleznieciskumu. Kubisms, kura būtiska iezīme bija formu skaldņojums, tik plašu atsaucību neguva, tomēr Emīla Meldera un Teodora Zaļkalna portreti nenoliedzami apliecina lielisku stila izpratni.
Vecākās paaudzes mākslinieki – „Pirmās latviešu mākslinieku vienības” locekļi (J.Tilbergs, R.Zariņš, J.Muncis u.c.) šāda veida meklējumus noraida un jauno gleznotāju centienus dēvē par ārzemju mākslas virzienu eklektisku pakaļdarināšanu, novirzīšanos no nopietnās mākslas ceļa. Paši vecākās paaudzes meistari nostājas pret jebkura modernās mākslas virziena izteiksmes līdzekļu pielietošanu, jo cieši turas pie savas daiļrades koncepcijas – akadēmiskā reālisma.
Jaunie gleznotāji savukārt ne vienu reizi vien, vērtējot vecāko kolēģu šī posma mazāk veiksmīgo devumu, saasināti izceļ salonisma tendences.
Šīs abpusējās īsteno daiļrades mērķu neizpratnes dēļ vecās un jaunās mākslinieku paaudzes vidū izceļas asa uzskatu sadursme, kuras dziļākais pamats ir atšķirīgā nostāja jautājumā par latviešu mākslas tālākās attīstības iespējām.
Šajā laikā aktīvi darbojas „Ekspresionistu grupa”; tās locekļi- K.Ubāns, V.Tone, E.Lindbergs, R.Suta, J.Kazaks, O.Skulme. Tā ir jaunu mākslinieku apvienība, kura savas idejas un teorētiskās atziņas pārbauda mākslā. Jaunie mākslinieki vēlas kopīgiem spēkiem izraut latviešu mākslu no provinciālisma un pieticības, radīt 20.gs. elpas caurstrāvotu, nopietnu profesionālu latviešu mākslu, runāt ekspresīvā formu valodā. Atšķirībā no vācu ekspresionistiem raksturīgās bezcerības latviešu mākslinieku darbos pārdzīvojuma dramatismam laužas cauri ticība tautas garīgajam spēkam. Raksturīgo latviešu mākslinieki cenšas izcelt ar estētisku formu sintēzes palīdzību pretēji vācu gleznotāju tieksmei deformējot uzsvērt neglīto. Tieksme uz smalkākām krāsu attiecībām un arhitektonisku kompozīcijas uzbūvi tuvina latviešu māksliniekus franču fovistiem.
Rietumeiropā, kur mākslas virzieni strauji nomaina cits citu, kā aktuālākie drīz vien izvirzās citi modernisma paveidi – tādi, kā pūrisms. Latviešu mākslā šie virzieni iestrāvo ar zināmu novēlojumu. „Ekspresionistu grupā” 1920.gadā pastiprinās centienu sazarošanās, tādēļ, papildinājusi biedru sastāvu, tā pārdēvējas par „Rīgas mākslinieku grupu”. Šis nosaukums ir neitrālāks un ietilpīgāks, jo neizvirza ekspresionismu kā vienīgo izteiksmes iespēju.
Klāt pienākušie „Rīgas grupas” biedri ir gleznotāji Ģ.Eliass, A.Beļcova, E.Šveics, vēlāk arī J.Skulme, L.Svemps, J.Liepiņš, grafiķis S.Vidbergs, tēlnieki M.Liepiņa-Skulme un E.Melderis. Viņu glezniecības kopīgais mērķis ir attēlot vienkāršo ļaužu dzīvi, dzimtenes dabu un cilvēkus. K.Ubāns savu dzejnieka, liriķa dvēseli vislabāk atklāj koloristiski smalkās dzimtenes ainavās, bet Ģ.Eliass un R.Suta spēcīgos sadzīves žanros raksturo latviešu zemniecisko spēku. V.Tone ļauj „ielūkoties sevī” un izprast garīgi bagāta cilvēka dvēseli ar apgarotu sieviešu tēlu palīdzību, bet O.Skulme tautas heroisko garu izsaka monumentālā, vīrišķīgā un nacionāli savdabīgā skatuves glezniecībā.
Jauno mākslinieku vēlēšanos sadarboties vecākie kolēģi noraida, apšaubīdami viņu talantu un profesionālo sagatavotību. Šī uzskatu sadursme, ko it īpaši saasināja tā dēvētā „kasparsionāde”, tā laika presē gūst plašu rezonansi.
Pēc V.Purvīša lielā organizatoriskā darba 1921.gada 12.oktobrī Rīgas Pētera reālskolas telpās sāk darboties mākslas akadēmija. V.Purvītis ir Latvijas Mākslas akadēmijas pirmais rektors (līdz 1934.g) un ainavu glezniecības meistarklases vadītājs. 1923./24. mācību gadā Akadēmijā ierīkoja bronzas liešanas darbnīcu. Izveidojās dekorāciju darbnīca, kur gleznoja lauku skatuvēm daudz augstvērtīgu dekorāciju. 1925.gadā notika pirmais audzēkņu izlaidums, kuru pabeidz – Legzdiņš un Jansons. Akadēmijā kā meistardarbnīcu vadītāji darbojās prof. J.R.Tilbergs, prof. V.Purvītis, prof. R.Zariņš, prof. K.Rončevskis, prof. J.Kuga, doc. B.Dzenis un doc. R.Pelše. Vispārējās klasēs jeb kursos zīmēšanu un gleznošanu mācīja dažādos periodos K.Miesnieks, K.Ubāns, E.Vītols, V.Tone, H.Grīnbergs, Ģ.Eliass, K.Brencēns, un L.Liberts.
Latvijas Mākslas akadēmijas ietekme uz latviešu tēlotājas mākslas turpmāko gaitu un attīstību bija visai liela un nozīmīga. Par to lielā mērā jāpateicas V.Purvītim. Liels ir V.Purvīša ieguldījums jauno mākslinieku kadru veidošanā. Purvītis izaudzinājis divas mākslinieku paaudzes, kuru darbība strauji kuplināja latviešu tēlotājas mākslas dārzus. Šīs paaudzes izvērsa latviešu glezniecību tik plašā un augstvērtīgā līmenī, ka tā sāka iet kopsolī ar Eiropas mākslas dzīvi un attīstību. Jau Rīgas mākslas skolā pie Purvīša savā laikā mācījās K.Ubāns, J.Kazaks, V.Tone, A.Drēviņš un citi. K.Ubāns deva jaunu ainavas koncepciju, kura izpaudās ļoti īpatnējā dabas atklāsmē ar lokālām tendencēm. V.Tone pavēra portretā dziļākas un psiholoģiski jūtīgākas ieskaņas, dibinādams savu glezniecību uz veco meistaru tradīcijām. Pāragri mirušā J.Kazaka māksla ar spēcīgu vēzienu centās radīt jaunas, ekspresīvas formas, drosmīgu kompozīcijas lineāro un krāsu laukumu izsvarotu uzbūvi.
1923.dadā R.Suta, atrazdamies Berlīnē, novērtē vācu modernās mākslas glezniecību, par kuru īpaši nejūsmo. Zāles atbalstīts viņš vienojas ar jaunajiem vācu māksliniekiem par apmaiņas izstāžu sarīkošanu Berlīnē un Rīgā. Sākot ar 1924.gadu, „Rīgas grupa” regulāri rīko izstādes ārzemēs, kuras tiek novērtētas visai atzinīgi.
1924.g. tiek nodibināta porcelāna apgleznošanas darbnīca „Baltars” ( R.Suta, A.Beļcova. S.Vidbergs). Porcelāna glezniecība ir vien no jaunākajām latviešu lietišķās mākslas nozarēm un tieši darbnīcā „Baltars” meklējami latviešu profesionālās porcelāna glezniecības pirmsākumi.
20.gadu vidū latviešu mākslinieki pievērsās jaunajai lietišķībai, savās kompozīcijās izmantojot tādas jaunās lietišķības pazīmes kā statisku formu, zīmējuma izcēlumu, vēsu krāsu gammu, plānu krāsas slāni un metāla virsmai līdzīgu spīdīgumu. Jaunās lietišķības spilgtākie pārstāvji bija A.Beļcova un U.Skulme, taču virzienam tipiskus izteiksmes līdzekļus savā stilistiskajā rokrakstā iekļāva arī K.Miesnieks, A. Silzemnieks un J.Plase.
Vēl aizvien māksliniekiem turpinājās interese par reālismu (J.R.Tilbergs, K.Miesnieks). Pakāpeniski laika posmā no 1925.-1928.g. tam pievērsās arī „Rīgas grupas” domubiedri, kuri vēlāk sasniedza ļoti augstu šī stila meistarības pakāpi (O.Skulme, Ģ.Eliass, J.Liepiņš, K.Ubāns, L.Svemps u.c.)
20.gadsimta 30.gados latviešu māksla, pateicoties V.Purvīša autoritātei, tika parādīta ārpus Latvijas, kur mākslinieks darbojās kā oficiāls ģenerālkomisārs. 1927.gada izstādei Stokholmā sekoja skates Oslo, Kauņā, Tallinā, Helsinkos, Maskavā, Ļeņingradā, Briselē, Vīnē, Prāgā, Budapeštā, Varšavā, Krakovā, Kopenhāgenā, visbeidzot 1939.gadā – Parīzē un Londonā. Šajās izstādēs latviešu māksla guva atzinīgu novērtējumu, bet tai bija vēl īpaša nozīme – Latvija tika ievērota arī kā valsts. Sāka piepildīties V.Purvīša dziļākā pārliecība, ka “mēs laužam ceļu uz Eiropu ar savu mākslu un ceram, ka to arī izlauzīsim”.
Neatkarīgajā Latvijā ar panākumiem turpināja radoši strādāt vecmeistars V.Purvītis, bet 20.gadsimta 30.gados arvien būtiskāk mākslas dzīvē sevi pieteica 1919.gadā dibinātās Latvijas Mākslas akadēmijas absolventi. Īpašu atzinību guva Purvīša vadītās Dabasskatu meistardarbnīcas beidzēji – Eduards Kalniņš, Nikolajs Breikšs, Ārijs Skride, Ansis Artums, Valdis Kalnroze un Jūlijs Viļumainis. Turpinot meistara aizsākto dzimtās ainavas glezniecību, viņi tajā sāka izmantot svaigus izteiksmes paņēmienus. Par savdabīgu parādību 30.gadu sākuma glezniecībā kļuva pazīstamais zīmētājs Kārlis Padegs, kas savus tēlus ar izaicinošu drosmi pakļāva groteskai deformācijai. Jāņa Roberta Tillberga vadītās Figurālās glezniecības meistardarbnīcas absolventu vidū izcēlās zvejnieku dzīves atainotājs Augusts Annuss.
20.gadsimta 20.–30.gadu latviešu glezniecībai raksturīgo idealizētā tautiskuma ievirzi var uztvert kā savdabīgu jaunās valsts vēsturiskās pašapziņas apliecinājumu. Šādos mākslas darbos izpaudās centieni idealizēt senlatviešu harmonisko dzīvi, padziļinot sabiedrības interesi par mitoloģiju un dievībām, kas pazīstamas no teikām, tautasdziesmām un pasakām.
Mākslinieki.
Annuss Augusts
1924. gadā saņēmis Neatkarīgo mākslinieku vienības goda balvu, 1930. gadā – Latvijas Kultūras fonda balvu, 1933. – Latvijas Kultūras fonda prēmiju, 1956. – ALA Kultūras fonda godalgu, 1970. un 1976. gadā – godalgas T. Cirķeļa rīkotajās tematiskās mākslas sacensībās Klīvlendā, 1977. – PBLA Trimdas Tautas balvu (par sniegumiem glezniecībā).
Klusā daba ar logu.
Augustam Annusam ir raksturīgas monumentālas figurālas kompozīcijas, kurās savijas ikdiena ar dzeju, īstenība ar teiksmu. Tāpat viņa darbos dominē strādnieku, zemnieku un zvejnieku tēli, mākslinieks gleznojis tautas neatkarības cīņu alegorijas, viņam tuvi bijuši krusas ļaudis un to gaitas.
Ģederts Eliass.
Mākslinieks apbalvots ar vairākām Kultūras fonda prēmijām un stipendijām (1922, 1924, 1928, 1929), Beļģijas Leopolda II ordeni (1927), Latvijas Mākslas akadēmijas izcila mākslinieka grādu (1934), 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1936), PSRS Mākslinieku savienības goda diplomu konkursizstādē “Tematiskā glezniecība” Tallinā (1959).
Ģ. Eliasa Jelgavas Mākslas muzejā iekārtota pastāvīga mākslinieka darbu ekspozīcija, memoriālās mājas statuss piešķirts Platones pagasta Zīlēniem.
Snaudošā.
Ģ. Eliass darbojies visos glezniecības žanros, strādājis eļļas, akvareļa, pasteļa, kā arī zīmuļa tehnikā. Pratis sakausēt nacionālās mākslas pamatus ar pasaules mākslas sasniegumiem.
Viņa glezniecības pamattēma ir latviešu zemnieku darbs un lauku daba. Mākslinieks bija viens no lauku darba tēmas aizsācējiem un tradīciju veidotājiem latviešu glezniecībā. Gleznojis arī portretus, aktus, klusās dabas, un pēdējā daiļrades posmā risinājis 1905. gada revolūcijas tēmu.
Mākslinieks ar dziļu izpratni un pietāti ieskatījies zemnieku dzīvē, strādājis piesātinātā, patumšā krāsu gammā, kurā ielaužas asi gaismas kontrasti. Smagnējās, kompaktās kompozīcijas ir kā noveles par lauku cilvēku darbu un dzīvi.
Ģ. Eliass tiek uzskatīts par vienu no latviešu reālistiskās glezniecības ievērojamākajiem, vispusīgākajiem un konsekventākajiem meistariem.
Mākslinieks apbalvots ar vairākām Kultūras fonda prēmijām un stipendijām (1922, 1924, 1928, 1929), Beļģijas Leopolda II ordeni (1927), Latvijas Mākslas akadēmijas izcila mākslinieka grādu (1934), 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1936), PSRS Mākslinieku savienības goda diplomu konkursizstādē “Tematiskā glezniecība” Tallinā (1959).
Ludolfs Liberts.
Mākslinieka darbi glabājas Latvijas, Francijas, Austrijas, Zviedrijas, Beļģijas, Somijas, Krievijas un Amerikas lielākajos muzejos, kā arī daudzās ievērojamās privātkolekcijās. Skatuves ietērpu viņš darinājis aptuveni 70 izrādēm Latvijā, Lietuvā, Krievijā, Zviedrijā, Somijā un Dienvidslāvijā. Ludolfa Liberta daiļradei veltītas vairāk nekā 13 monogrāfijas, grāmatas, kas izdotas piecās valodās.
Austrumos.
Daudz gleznojis Eiropas skaistākās pilsētas – Venēciju, Parīzi (arī naktī), Latvijas ainavas – dabasskatus, Pārdaugavu – Torņakalnu. Strādājis arī figurālā žanrā (senlatviešu dzīves ainas), darinājis portretus, reizēm klaji dekoratīvus, taču labākajos atrodamas augstas mākslinieciskas kvalitātes.
1923./24., 1924./25., 1927. – Kultūras fonda stipendijas un prēmijas;
1928. – Triju Zvaigžņu ordenis, IV pakāpe;
1931. – Zelta medaļā Barselonā;
1933. – Ziemeļu zvaigznes ordenis Zviedrijā;
1934. – Latvijas Mākslas akadēmija piešķir – izcila mākslinieka grādu
1937. – Grand Prix, zelta medaļa Parīzē;
1952. gadā apbalvots ar Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda goda balvu.
Vilhelms Purvītis
V. Purvītis saņēmis neskaitāmas godalgas gan Latvijā, gan ārzemēs:
Bronzas medaļa Pasaules izstādē Parīzē (1900), Lionas 14. starptautiskajā Tēlotājas mākslas biedrības mākslas izstādē (1901) apbalvots ar zelta medaļu un Nopelnu krustu, Minhenes 8. secesijā (1901) apbalvots ar zelta medaļu. 1926. gadā apbalvots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni (3. šķira) un Francija Goda leģiona ordeni (5. šķira). 1928. gadā apbalvots ar Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni (2. šķira). Saņēmis Kultūras fonda prēmijas (1928, 1936). 1938. gadā apbalvots ar Latvijas Atzinības krustu (1. šķira). 1930. gados saņemti ārvalstu apbalvojumi: Zviedrijas Ziemeļu Zvaigznes ordenis (2. šķira), Norvēģijas Svētā Olafa ordenis (2. šķira), Somijas Baltās Rozes ordenis (2. šķira), Igaunijas Sarkanā Krusta ordenis (2. šķira), Lietuvas Ģedimina ordenis (2. šķira), Polijas Atjaunošanas ordenis Polonia restituēta (2. šķira), Dānijas Karoga ordenis Danebrøg (2. šķira).
Bastejkalna ainava.
V. Purvītis ir pirmais latviešu gleznotājs, kas savu daiļradi veltījis Latvijas dabas atveidei. Tādējādi ietekmējot arī nākošo paaudžu māksliniekus, un iedibinājis savu tradīciju.
No 19. gadsimta viņš pārmantojis reālistisku un impresionistisku tēlojuma veidu, no 20. gadsimta – brīvas izteiksmes meklējumu dekorativitātes un gleznieciskuma sintēzi. Daiļrades sākumā jūtama impresionistiska un reālistiska plenēra uztvere, kas saistīta ar stilizāciju un dekoratīvu vienkāršojumu. Tālākajā attīstībā raksturīga tieksme pēc brīvākas ekspresijas vienlaikus nekad nezaudējot saikni ar dabas motīvu. Jāatzīmē arī, ka 20. gadsimta pirmajos gadu desmitos viņa darbos ieraugāma arī jūgendstila ietekme.Visā savā daiļradē Purvītis atklājas kā augstas glezniecības kultūras un smalka kolorīta meistars.Mākslinieka darbos dominē agra pavasara motīvi – palu ūdeņi, bērzu birzis, stāvi upju krasti ar koku atspulgiem ūdenī, sniegotas ainavas, pavasara saule un atkušņi.
Valdemārs Tone.
V. Tone saņēmis Kultūras fonda prēmijas (1924, 1934), tāpat Latvijas Mākslas akadēmijas izcila mākslinieka grādu par nopelniem glezniecībā (1934), kā arī kļuvis par Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri (1938).
Daiļrades sākumā jūtama vecmeistaru mākslas ietekme. 1920. gadā viņš pievērsies kubismam u.c. modernisma izteiksmes līdzekļu lietojumam glezniecībā, savukārt no 1921. gada – reālistiskai izteiksmei. 1930. gados izveidojis individuālu glezniecisku rokrakstu, kas veidojies apvienojot reālistiskus un modernistiskus izteiksmes līdzekļus, kā arī dažādus glezniecības tehniskos paņēmienus. Pievērsies sievietes tēlam, radījis virkni psiholoģiski raksturojošu, tipizējošu portretu un aktu. Gleznojis eļļas, temperas un jauktā tehnikā, kā arī zīmējis ar ogli. Darinājis klusās dabas un ainavas. Trimdā turpinājis gleznot portretus, klusās dabas a la prima tehnikā.
Konrāds Ubāns
Saņēmis vairākus padomju okupācijas režīma apbalvojumus.
Vairumā gadījumu mākslinieks darbus gleznojis eļļas tehnikā, tomēr ir arī akvareļi un zīmējumi. Ubāns uzskatāms par vienu no izcilākajiem latviešu koloristiem, viņa daiļrades galvenā tēma ir krāsa, tās toņu saskaņa, zīmējums kompozīcijās vienmēr pakļauts gleznieciskiem krāsas salikumiem.Galvenais žanrs ir ainava, taču ir arī klusās dabas un portreti, paretam arī akti.
Ikšķiles parks
Pielikums.
Niklāvs Strunke Uga Skulme Kārlis Miesnieks
Pie galda (Smēķētāji) Elizabetes Skulmes portrets Dienišķā maize
1923 1927 1929
Jēkabs Bīne Valdemārs Tone Jānis Liepiņš
Dievs, Māra, Laima Pie loga Vēlie viesi
1931 1932 1937
Sigismunds Vidbergs Pēteris Kalve Hilda Vīka
Dejotāja Ceļmalas vītoli Vējā
1934 30.gadi 30.gadi
Jānis Tīdemanis Konrāda Ubāns
Maskas Jaunmoku iela
20.gs. 30.gadi 1938