Latvija un Jānis Čakste.
Jānis Čakste – (1859-1927), kas vairāk zināms kā Latvijas pirmais prezidents, bijis sabiedriskais un politiskais darbinieks, kas licis pamatakmeni Latvijas, kā demokrātiskas valsts izveidē, un viņa ieguldījums latviešu kultūras un Latvijas valsts attīstībā ir neatsverams. Dzimis Zemgalē, Jelgavas rajona, Lielsesavas pagasta „Čakstu-Zirņu” mājās, Karolīnes Matildes Čakstes un Krišjāņa Čakstes ģimenē, kur viņš auga kopā ar savām māsām, diemžēl bez vecākā brāļa, kurš nomira agrā bērnībā. Jāņa Čakstes vecāki bija veiksmīgi saimnieki, kuri paplašināja savus īpašumus un kļuva ļoti turīgi laikā, kad daudzi zemnieki bankrotēja, jo nomas maksa kļuva pārāk augsta. Kad J. Čakstem bija 12 gadu, viņa tēvs iegādājās zemi un māju – Salgales pagasta „Aučus”, kas tagad ir Jāņa Čakstes piemiņas vieta un dzimtas māja. Pirms J. Čakste kļuva par Latvijas pirmo prezidentu (1922-1927), viņš bija arī veiksmīgs jurists Jelgavā (1886-1915), laikraksta „Tēvija” redaktors un izdevējs (1888-1914), Jelgavas domnieks (1901-1909), Krievijas I Valsts domes deputāts, Čakste arī aktīvi iesaistījies Jelgavas Latviešu biedrības darbībā (1887-1901;1904-1906), bija Latvijas Tautas Padomes priekšsēdētājs (1918-1920), Latvijas delegācijas vadītājs Parīzes Miera konferencē 1919. g. un Latvijas Republikas Satversmes sapulces priekšsēdētājs no 1922. līdz 1927. gadam. 1998. gadā Šveicē, Jungfraujohas kalna ledājā atklāja Brīvības halli, kas veltīta 100 lielākajiem pasaules demokrātiem, kurā ir iekļauts arī Jānis Čakste. Kā svarīgāko, ko J. Čakste ir darījis Latvijas tautas labā, varu minēt IV Vispārējo Latviešu dziesmu un mūzikas svētku organizēšanu, viņa darbību prezidentūras laikā un pirms tam. Arī viņa ģimenes devums latviešu tautas labā ir neatkārtojami nesavtīgs un patiess.
Jelgavas Latviešu biedrība Jāņa Čakstes vadībā panāca IV vispārīgo dziesmu un mūzikas svētku rīkošanu Jelgavā, kas notika 1895.gadā no 15. līdz 18.jūnijam, balstoties uz Kurzemes lauku biedrību pieprasījumu. Tie bija organizēti kā 100 gadu piemiņas diena, kopš Kurzeme pievienota Krievijai, jo bija sagaidāms, ka citādāk tos neatļautu veidot. Tas bija laiks, kad latviešiem bija jāapstiprina sava identitāte, kad latviešiem bija jācīnās pret vācu muižniecību un krievu birokrātiju, lai savā zemē varētu sarīkot šos svētkus. Sākumā Kurzemes gubernators noraidīja dziesmu svētku rīkošanu guberņā, bet vēlāk piekrita, ar nosacījumu, ka tie būs kā pateicības svētki ķeizaram. IV dziesmu un mūzikas svētki no citiem atšķīrās ar to, ka tos rīkoja tauta un tie nebija oficiāli. Šo svētku organizēšana spilgti parāda J. Čakstes uzņēmību un uzupurēšanos citu labā, diez vai kāds cits uzņemtos dziesmu un mūzikas svētku organizēšanu Jelgavā. Tie tika aizvadīti ar zaudējumiem, jo svētku ēkas celšana izmaksāja ļoti dārgi, daļu no nepieciešamajiem ieguldījumiem no savas kabatas finansēja J. Čakste. Tā kā Jelgavā visiem dalībniekiem nebija, kur palikt, iespēju robežās Čakste uzaicināja viņus mitināties savās mājās. Dziesmu svētki bija ne tikai kulturāla, bet arī politiska demonstrācija. Dziesmu un mūzikas svētki pierādīja, ka latviešiem ir nepieciešams rīkot šādus svētkus, lai, dziedot dziesmas, spētu sevi apliecināt kā tautu. Šajos svētkos daudz kas norisinājās pirmoreiz – pirmo reizi visi kori bija pārstāvēti latviešu tautas tērpos, ko var uzskatīt par aizsākumu tam, ka tautas tērps kļuva par koru un deju kolektīvu galveno apģērbu – šī tradīcija saglabājusies arī līdz mūsdienām. Pirmoreiz tika rīkoti novadu koru un orķestru mēģinājumi un noteiktas obligātās dziesmas. Pirmo reizi svētku laikā notika Rīgas, Jelgavas un Valmieras teātru sniegtu izrāžu virkne un dažādas izstādes, pirmoreiz kopkora daudzbalsīgā izpildījumā izskanēja Baumaņu Kārļa dziesma „Dievs, svētī Latviju!”, kas kļuva par Latvijas Valsts himnu. Pirmatskaņojumu piedzīvoja Jāzepa Vītola balāde „Beverīnas dziedonis” un Andreja Alunāna „Dievs, dod mūsu tēvuzemei”, kas vēlāk kļuva par klasiku, pirmo reizi realizēta ideja par apvienotā latviešu simfoniskā orķestra līdzdalību, kurā piedalījās apmēram 170 mūziķu. Latviešu tautas svētkos Jelgavā īstenojās J. Čakstes izteiktais aicinājums – svētku laikā pārtraukt politiskās ķildas un karus, lai vienotos vispārcilvēciskajām idejām. Manuprāt, šie svētki apliecināja, cik spējīgs ir J.Čakste un, ka viņš saprot, ka latviešiem vajag vienoties kopīgā dziesmā, lai stiprinātu kopības sajūtu un pašapziņu. It īpaši jelgavnieki ar to var lepoties, jo tas parāda, ka Jelgavai ir bijusi liela nozīme latviešu kultūras attīstībā, pie tam, tieši šeit radās nu jau pašsaprotamā ideja tērpties tautas tērpos, kas vēl vairāk pastiprina Latvijas, kā stipras tautas spēku.
Domājams, ka J. Čakstes vecāku smagais darbs, nodokļu slogs, saistības, pienākumi u.c. pāridarījumi, kurus izjuta zemnieki, ietekmēja viņa uzskatus, un varbūt J.Čakste tieši tāpēc nolēma kļūt par savas tautas, īpaši zemnieku kārtas interešu aizstāvi un atvieglot tās likteni. Manuprāt, J. Čakstem ļoti veicās izaugt kopā ar tik gudriem un veiksmīgiem cilvēkiem, kādi bija viņa vecāki, jo jau no mazotnes J.Čakste bija nodrošināts ar visu nepieciešamo un varēja gūt ļoti labu izglītību, veidot savus uzskatus, ietekmējoties no dažādām grāmatām, un es domāju, ka tieši bērnībā ieliktie drošie pamati dzīvei, palīdzēja J. Čakstem kļūt par citu cilvēku aizstāvi un cīnīties par latviešu tautas apvienošanu un taisnību. Mācoties Maskavā, Čakste dibināja studentu biedrību „Austrums”, kurā svarīgās vērtības bija valstiskums un demokrātija, es domāju, ka tas bija liels solis, lai ap sevi pulcētu citus latviešus un pierādītu savas līdera spējas. Savā izveidotajā laikrakstā „Tēvija”, kura uzdevums bija cīnīties pret muižnieku visspēcību, viņš bieži propagandēja savus uzskatus par dažādām lietām, publicēja rakstus par juridiskiem jautājumiem, ieviešot skaidrību laucinieku tiesiskajā dzīvē. Savus bērnus, pavisam deviņus, un tautu J.Čakste audzināja demokrātijas un tolerances garā. Viņa dēli iemantoja dziļu cieņu pret demokrātisku valsti un savas dzīves gaitā apliecināja tai stingru uzticību, piemēram, Konstantīns un Mintauts Čakstes turpināja tēva darbu demokrātijas attīstīšanā, vācu okupācijas laikā abi piedalījās Latvijas Centrālās padomes darbā, aizstāvot demokrātijas un tiesiskuma ideālus, viņi nesadarbojās ar okupantiem un tikpat drosmīgi kā viņu tēvs, pauda latviskus centienus. Mintauts Čakste arī veicināja latviešu iesaistīšanu Eiropas kustībā. Abi nelokāmi izturēja vissmagākos pārbaudījumus, pierādot, ka godam nes Čakstes vārdu. Gedimins Čakste bija autoritāte toreizējā Salgales pagastā un viņam bija liela loma sabiedriskās dzīves veidošanā. Ringolds Čakste bija pirmais, kurš Jelgavā ieviesa elektrokardiogrāfiju, bet viens no lielākajiem viņa nopelniem ir Jelgavas slimnīcas un tajā esošo slimnieku glābšana Otrā pasaules kara beigās 1944.g., kad pilsēta bija liesmās, tas parāda viņa iedzimto cēlsirdīgumu, Čakstes ģimenes gara spēku un drosmi.
1917.g. Čakste devās uz ārzemēm, lai izplatītu Latvijas neatkarības ideju. Viņš aktīvi līdzdarbojās valsts tapšanas priekšdarbos gan Latviešu bēgļu apgādes centrālkomitejā, gan Latviešu Pagaidu nacionālās padomes ārlietu birojā, tāpēc, dibinoties Latvijas Tautas padomei, kura pasludināja Latvijas neatkarību, par tās priekšsēdētāju 1918.g. 17.novembrī izvēlējās tieši viņu. No 1920.g. Čakste bija Satversmes sapulces priekšsēdētājs, viņš organizēja Latvijas diplomātisko korpusu, Parīzes miera konferencē vadīja Latvijas delegāciju, kas pieprasīja atzīt Latvijas neatkarību. 1922. gada 14.novembrī Latvijas pirmā Saeima Čaksti ievēlēja par pirmo Latvijas Valsts prezidentu un 1925.gada 6.novembrī otrā Saeima viņu atkārtoti ievēlēja prezidenta amatā. Kļuvis par Valsts prezidentu, Čakste uzsvēra, ka viņu neapmierina valsts aparāta izveidojums, viņš daudz domāja par demokrātiskas valsts iekārtas principiem, par lielāko ļaunumu viņš uzskatīja korupciju, nosodīja to publiski, un es domāju, ka to vajadzētu darīt arī mūsdienās, jo pilnībā piekrītu, ka šī fakta atzīšana ir pirmais solis tā novēršanai. Prezidenta amatā Čakste izcēlās ar spēju norobežoties no politisko partiju interesēm un saglabāt iespējamo objektivitāti., viņš bija korekts, diplomātisks, zinīgs valstsvīrs, izcils jurists, kurš ar savu stāstījumu spēja aizraut cilvēkus. Savas prezidentūras laikā Jānis Čakste parakstīja un izsludināja 402 Saeimas pieņemtos likumus (par karaklausību, gadskārtējiem budžetiem, biedrībām, savienībām, politiskajām organizācijām). Čakste ļoti lielu uzmanību pievērsa ārlietām, pieprasīja, lai Latvijas sūtņi, atgriežoties no ārzemēm, vispirms ar saviem ziņojumiem dodas pie viņa, pats rūpīgi iepazinās ar saņemto informāciju un dažkārt ierosināja konkrētas kandidatūras sūtņu amatiem, kā arī centās panākt, lai diplomātiskajā korpusā strādātu vispiemērotākie un spējīgākie darbinieki. Kā jurists, Tautas padomes un Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste uzskatāms par Latvijas tiesiskās un demokrātiskās valsts tēvu. Pateicoties Čakstes juridiskajai domāšanai un organizatora spējām, tika izstrādāta Latvijas Satversme, kas nu jau 85 gadus ir valsts pamatlikums, viņa tālredzība deva iespēju nekad neatzīt Latvijas okupāciju par likumīgu ne krieviem, ne vāciešiem. Satversme deva pamatu daudzām pasaules valstīm nekad neatzīt Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā, kas, manuprāt, deva spēku arī citām valstīm sacelties pret valdošo varu.
J. Čakstes kapavieta padomju okupācijas gados kļuva par simbolu, kur Mirušo piemiņas dienā nolikt svecītes un puķes, godinot pirmā prezidenta piemiņu un demonstrējot nepakļaušanos okupācijas varai un dzīvo brīvības garu, savukārt J. Čakstes piemineklis Jelgavas centrā, kas atklāts 2003.gada 14.novembrī, manuprāt, ir simbols Čakstes ieguldītajam darbam, veidojot demokrātisku Latviju un latviešu kopības sajūtas radīšanai. Šis piemineklis ir kā cieņas apliecinājums Latvijas Valsts pirmajam prezidentam, jelgavnieki var lepoties, ka viņš ir dzimis tieši Jelgavas rajonā. Tas ir kā atgādinājums J. Čakstes ideāliem, pēc kuriem viņš dzīvoja un devumam Latvijai. Piemineklis liek cilvēkiem domāt par to, kādu labumu viņi var dot sabiedrībai kopumā un atsevišķiem indivīdiem, jo svarīgs taču ir labais nodoms, saprast, ka visi lielie darbi sākas ar kaut ko mazu, nekaunēties no savas nodarbošanās un būt ar augstu pašapziņu. Es nedomāju, ka jebkurš cilvēks, kas paiet garām šim piemineklim, saprot, kam tam ir domāts, bet es ceru, ka ikviens agrāk vai vēlāk izveidos pats savu domu par J. Čaksti kā prezidentu, juristu, redaktoru vai vienkārši krietnu cilvēku.
Nobeigumā es gribētu izteikt savu cerību par mūsdienu un nākotnes politiķiem, lai viņi iepazīstas tuvāk ar J. Čakstes biogrāfiju un pārņem no viņa labās īpašības, kas palīdzētu sakārtot valsts iekšējās problēmas. Piemēram, J. Čakstem piemita talants, ar kura palīdzību viņš spēja atrisināt jebkuras problēmas mierīgā ceļā, pieņemt un apvienot atšķirīgus viedokļus, bet palikt pie sava, ja tas bija nepieciešams. Laikabiedri Čaksti raksturo kā darbīgu, uzticamu un patriotisku politiķi, izcilu diplomātu, erudītu un saprotošu cilvēku – politikā vajadzētu vairāk tādus cilvēkus, kurus mēs varētu raksturot tieši tāpat, viņiem vajag ņemt piemēru un mācību no J. Čakstes, kā izveidot pamatus stiprai valstij, līdz kurai, manuprāt, mums vēl jāaug, jo Latvija šobrīd šķiet pārāk trausla. J. Čakste nebija partejisks, korupciju un frakciju ieviešanos sabiedriskajā dzīvē viņš uzskatīja par vienu no sabiedrības lielākajām problēmām, kuras arī mēģināja izskaust, bet tās vai nu nemaz nebija izzudušas, vai ir atgriezušās mūsdienu politiskajā dzīvē. Tā kā mums vairs nav tik izcila politiķa, kāds bija Jānis Čakste, mums ir jāveido valsts pašu spēkiem un vienīgi cilvēki paši var veidot vidi, kurā viņi grib dzīvot. Ja nebūtu J. Čakstes, Latvija, iespējams, būtu pavisam citādāka nekā mēs to redzam šobrīd – Latvija varētu nebūt demokrātiska valsts, kurā pašiem iedzīvotājiem ir vara kaut ko mainīt, mums varētu nebūt tik precīzi un rūpīgi izstrādātas kultūras tradīcijas, kuras mēs labprāt izbaudām, mēs varētu nebūt latvieši – ar savu valodu un kopīgām valstiskuma idejām. Es patiešām lepojos, ka dzīvoju vietā, kur pilnveidojās Čakstes idejas, kas palīdzēja veidoties Latvijas Valstij, un katru reizi, ejot garām viņa piemineklim, es esmu saviļņota, ka tieši šī cilvēka drosmes un uzņēmības dēļ Latvija ir augusi kā unikāla valsts, ka Jelgava ir izaudzinājusi vienu no spilgtākajām personībām Latvijas vēsturē.