Mārtiņš Zīverts ‘’Ķīnas vāze’’

Cērpu ģimenes mājā pilsētas nomalē valda liela saticība un miers. Cērpas kundzes vīrs, bērnu tēvs, jau pirms kāda laika miris, mantojums jau sen sadalīts. Idilli izjauc pēkšņs sūtījums Cērpa kungam – Ķīnas vāze – no kāda Cērpa kunga sena drauga, Jāņa Silenieka. Uzzinot dīvainās vāzes vērtību, visi ģimenes locekļi, izņemot Leksīti, saspringst un vēlas vāzi iegūt tikai sev. Visapkārt valda liela mantkārība un naudaskāre. Ātri vien sairst lielais ģimenes miers. Sākas cīņa par vāzes īsto mantinieku. Tiek meklēti risinājumi kā sadalīt vāzi pēc iespējas godīgāk, bet neveiksmīgi. Ģimenes attiecības saspringst vēl vairāk pie fakta, ka Leksīte ir Cērpas kunga īstā meita. Cērpa kundze ar meitu Lilliju no vāzes atsakās, tomēr situācija nekļūst vieglāka, jo Jānis spītīgi turas pie tā, ka ir vāzes īstais īpašnieks. Atskan liels blīkšķis. Leksīte ar lāci sēž pie, nu jau saplēstās vāzes. Visi saprot, ka tā arī ir labāk, un nu sākas atkal ģimenes idille.
Lugas galvenā problēma – lielā mantkārība, naudaskāre, kuru sastopot aizmirstas viss, it īpaši paši mīļākie – tuvinieki. Lugā tieši pūķa simbols uz vāzes simbolizēja šīs divas nejaukās īpašības:
„ Valdis: „ Katrā no mums dzīvo pūķis. Kamēr viņš guļ, ir miers. Bet reizēm viņš paceļ galvu un ierēcas. ” ”
Problēmas atrisinājums – atskārsme, ka tas viss ir nonācis tik tālu, ka ir sanaidojis pašus tuvākos cilvēkus, kā arī problēmas cēloņa – vāzes – saplīšana.
Lugas kāpinājums redzams brīdī, kas kāds vīrs, jūrnieka uniformā atnesa Ķīnas vāzi un visi mājinieki (bez Leksītes) sāka cīnīties par to. Kāpinājums pieauga, kad nejauši notārs pateica, ka Leksīte ir Cērpa kunga īstā meita. Kulminācija – Valdis centās iejaukties Jāņa un notāra strīdā par vāzi, draudot Jānim. Jānis izvelk revolveri. Valdies, savukārt, stāv pretī ar sažņaugtām dūrēm, līdz atskan liels blīkšķis. Tad rodas atrisinājums – pēc blīkšķa visi atjēdzas. Leksīte, gribēdama lācītim parādīt pūķi, saplēsa vāzi.
Leksīte – knīpas gados, visu mīlule, bet kā mazs bērns arī ļoti ziņkārīga un spēj nokaitināt ar saviem nebeidzamajiem jautājumiem:
„ Leksīte: „ Mammucīt, kāpēc tu esi tāda? Vai tev kas kait? ”
Cērpas kundze: „ Nē!”
Leksīte: „ Vai tu esi bēdīga? ”
Cērpas kundze: „ Kā tu ar saviem jautājumiem proti nervus bendēt! ” ”
Leksīte ļoti mīl Cērpas kundzi, savu māti, un ir gatava jebkurā brīdī viņu aizstāvēt:
„ Leksīte: „ Kā tu tā drīksti runāt ar mammu? (–) ”
„Un tu nemaz nebaidies, mammucīt! Ja tev kāds dara pāri, tad saki man! Lai tikai pamēģina!” ”
Nevainīga, patiesa meitenīte, mīl pasakas un kā ļaunāko radījumu uztver pūķi gan pasakās, gan arī dzīvē.
Sirsnīga, gādīga un patīkami vienkārša. Saskata to, ko pieaugušie nespēj – pūķa esamību. Lugas beigās izrādās arī gudrākā no mājas īpašniekiem.
„ Leksīte paņem sev lāci un nosēžas sānis no citiem: „ (–). Pagriez nu šurp savu ausi, tu muļķa lāci! Tagad es tev teikšu vienu pavisam spēcīgu vārdu.
– Nu? Tagad tu redzi, ka viss beidzās labi. Un vai es tev jau sen neteicu, ka to vāzi vajag saplēst? …” ”