Graudkopības nozares attīstība

Saturs

Ievads 1.lpp.
I Lauksaimniecības vieta un loma tautsaimniecībā 3.lpp
II Graudkopības produkcijas ražošanas attīstības
tendences 1990. – 1998.gados. 7.lpp.
III Ziemas kviešu ražošanas izmaksu un graudu pašizmak-
sas izpēte, izejot no reālās situācijas Latvijā . 13.lpp.
1. Graudaugu ražošanas izmaksas Latvijā 15.lpp.
2. Ziemas kviešu graudu ražošanas izmaksu un
pašizmaksas aprēķins. 18.lpp.
3. Ziemas kviešu graudu ražošanas izmaksu un
pašizmaksas analīze. 19.lpp.
IV Graudkopības nozares izdzīvošanas iespējas, problēmas
un to risinājumi. (Secinājumi un priekšlikumi.) 23.lpp.
Literatūras avoti. 28.lpp.
Pielikumi. 29.lpp.

Ievads

Pēc Latvijas iekļaušanās Eiropas Savienībā, tās kopējais lauksaimniecības produkcijas tirgus no pašlaik ārējā tirgus kļūs par Latvijas iekšējā tirgus daļu. Līdz ar to Latvijas lauksaimniecības produkcija iekļausies plašajā konkurences sistēmā, kas valda ES vienotajā tirgus telpā, un tikai no nozares konkurētspējas būs atkarīga tās izdzīvošana.
Nav pamata prognozēm vai pieļāvumiem, ka ES kopējā lauksaimniecības politikā notiks neparedzamas un neparedzētas izmaiņas un Latvija savas lauksaimniecības attīstības problēmas varēs risināt pēc uzņemšanas Eiropas Savienībā.
Šīs problēmas jārisina šodien, lai spētu īstenot Latvijas lauksaimniecības stratēģisko pamatuzdevumu – orientējoši līdz 2005.gadam pabeigt agrārās reformas sākto Latvijas lauksaimniecības pārstrukturēšanu. Tātad atlikušajos 5 gados ir reāli jāveic konkrētas izmaiņas, kur kā viena no galvenajām atzīmēta lauksaimniecības nozaru struktūras izmaiņa, atbalstot un attīstot pasaules tirgū salīdzinoši konkurētspējīgākas lauksaimniecības nozares.
Tā kā Latvijas augsnes (sevišķi Zemgalē) un dabas apstākļi, kā arī agrārās zinātnes potenciāls un lauksaimnieku rīcībā esošās graudaugu šķirnes, veido labvēlīgus apstākļus graudaugu ražošanas attīstībai un arī tāpēc, ka bez augsti attīstītas graudkopības, kvalitatīviem graudiem nav iedomājama Latvijas lopkopības un pārtikas produktu ražošanas attīstība, šajā darbā ir pētītas graudkopības nozares attīstības un ražošanas ekonomiskās problēmas.
Darba izklāsts veidots, ievērojot šādu secību:
1. Lauksaimniecības vieta un loma Latvijas tautsaimniecībā.
2. Graudkopības produkcijas ražošanas attīstība.
3. Ziemas kviešu ražošanas izmaksu un graudu pašizmaksas izpēte, izejot no reālās situācijas Latvijā.
4. Graudkopības nozares attīstības iespējas, problēmas un to risinājumi.

I LAUKSAIMNIECĪBAS VIETA UN LOMA TAUTSAIMNIECĪBĀ

Lauksaimniecība ir nozīmīga Latvijas tautsaimniecības nozare, kas ražošanas procesā izmanto vienu no retajiem Latvijas dabas resursiem – zemes auglības potenciālu, kas apvienojumā ar darbaspēku, kapitālu un vadītspēju dod jūtamu ieguldījumu valstī ražotajā iekšzemes kopproduktā. Racionāla lauksaimniecības ražošanas attīstība lielā mērā nozīmē racionālu dabas resursu izmantošanu.
Līdz ar to lauksaimniecības attīstības pamatuzdevumi ir:
1.valsts iedzīvotāju nodrošināšana ar kvalitatīvu pārtiku no vietējiem lauksaimniecības produktiem;
2.konkurētspējīgu ienākumu nodrošināšana lauksaimniecībā strādājošajiem;
3. racionāla dabas resursa – zemes izmantošana.
4.ārējā tirgū konkurētspējīgas produkcijas ražošana kā pēc kvalitātes, tā arī pašizmaksas rādītājiem.
Kaut arī lauksaimniecības īpatsvars kopējā nodarbināto skaitā samazinās, nozare līdz ar to saistīto pārstrādes rūpniecību, resursu ražošanas un tirdzniecības uzņēmumiem joprojām uzskatāma par Latvijas lauku ekonomikas mugurkaulu. Kopš 1990.gadā valstī notiekošās agrārās un ekonomiskās reformas gaitā nozare ir būtiski mainījusies. Šajā laikā principiāli mainījušies saimniekošanas ekonomiskie nosacījumi. Pēc dziļa ražošanas krituma, ko izraisīja klaji nepareizā un nevajadzīgi sasteigtā lauksaimniecības privatizācija, krasā valsts atbalsta samazināšanās lauksaimniecībai reformu pirmajos gados un tirgus pārstrukturēšanās, 1997.gads bija pirmais kopš reformu sākuma, kad ražošanas fiziskais apjoms pieauga, kas liecina par zināmu augšupejas sākumu. Pašlaik galvenā ražotās lauksaimniecības produkcijas daļa tiek pārdota iekšējā tirgū. Tomēr, neuzlabojot produkcijas kvalitāti un ražošanas tehnoloģiskos procesus, kā arī nesamazinot tās pašizmaksu, pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas ražotāji varētu strauji zaudēt arī vietējo tirgu.

Viens no galvenajiem tautsaimniecības attīstības un izmaiņu indikatoriem ir iekšzemes kopprodukts (IKP).Tas raksturo gan tautsaimniecību kopumā, gan katru nozari atsevišķi. Pēc kopprodukta kopējā apjoma un tā lieluma uz vienu tautsaimniecībā vai nozarē nodarbināto var spriest gan par valsts attīstības tempiem, gan par iedzīvotāju dzīves līmeņa izmaiņām.

1.tabula

Iekšzemes kopprodukta dinamika 1991. – 1998. gados

Gads Tautsaimniecībā kopā Tai skaitā:
lauksaimniecība, medniecība un mežsaimniecība
Faktiskajās cenās, tūkst.Ls. 1995.g.
salīdz.
cenās Faktisk. cenās,
tūkst.Ls. 1995.g.
salīdz.
cenās Īpatsvars%(1995.g.salīdz.cenās) 1990.g
= 100%

1991. 143325 4243382 30535 411202 9,69 100,00
1992. 1004555 2764190 161650 293610 10,62 71,40
1993. 1467012 2353178 155516 240295 10,21 58,44
1994. 2042555 2368435 170122 204332 8,63 49,69
1995. 2349223 2349223 210765 210765 8,97 51,26
1996. 2468819 2427705 213928 199595 8,22 48,54
1997. 2854789 2636754 201425 209338 8,09 50,91
1998. 3279469 2730510 148694 199314 7,3 48,47
Avots: Lauks. gada ziņojums 1998./99.g. , ZM

Deviņdesmito gadu sākumā bija vērojams krass IKP kritums visās tautsaimniecības nozarēs. Tas skāra arī lauksaimniecību. Tomēr, ja tautsaimniecībā kopumā 1994.gadā šis kritums jau bija apturēts un tika sasniegts kopprodukta pieaugums 0,7% apjomā salīdzinājumā ar 1993.gadu (1995.gada salīdz. cenās), tad lauksaimniecībā kopprodukta apjoms turpināja samazināties arī 1994.gadā un tā īslaicīgs pieaugums sākās tikai 1995. un 1997.gados.
Iemesli šim lauksaimniecības IKP kritumam ir vairāki:
Pirmais – lauksaimnieciskās produkcijas Austrumu tirgus sašaurināšanās , kas notika triju galveno faktoru ietekmē:
– politiskās orientācijas maiņas rezultātā;
– ekonomiskās reformas Latvijā un tās austrumu kaimiņu valstīs norit ar dažādu ātrumu, kas rada nestabilitāti ekonomiskajos sakaros.
– Krievijas 1998.gada finansu – ekonomiskā krīzes rezultātā.

Otrais – iedzīvotāju pirktspējas pazemināšanās. Šis faktors saistībā ar lētās (subsidētās) rietumu lauksaimnieciskās produkcijas ienākšanu Latvijā izraisīja pašražoto pārtikas produktu patēriņa krišanos un lauksaimnieciskās produkcijas noieta tirgus sašaurināšanos.
Trešais – IKP struktūras izmaiņas, kuras noteica ražošanas un pakalpojumu sfēras savstarpējo attiecību izmaiņas.
Lauksaimniecības, mežsaimniecības un zvejniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā, rēķinot 1995.gada salīdzināmās cenās svārstījās no 9,69% 1991.gadā līdz 7,13% 1998.gadā. Latvijā tas bija apmēram par 5% augstāks kā vidēji ES. Augstākais īpatsvars lauksaimniecībai iekšzemes kopprodukta veidošanā Eiropas Savienībā bija Grieķijai – 7,5%, bet zemākais Vācijai – 0,8%. Latvijas ziemeļu kaimiņiem – Skandināvijā šie rādītāji attiecīgi bija: Zviedrijai – 1,0%, Somijai – 1,8%, Dānijai – 2,5%, Norvēģijai – 1,5%.
IKP pieaugums uz 1 lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā strādājošo 1997.gadā salīdzinājumā ar 1996.gadu, bija 6,7%. 1997.gadā šis IKP bija 40,17% no vidējā tautsaimniecībā nodarbināto līmeņa jeb 58,8% no 1991.gada līmeņa lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā.
Strādājošo skaits lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā samazinājies no 236 tūkstošiem 1991.gadā līdz 204,4 tūkstošiem 1997.gadā jeb šis samazinājums bija 13,4%. Jāatzīmē, ka no lauksaimniecībā, medniecībā un mežsaimniecībā nodarbinātajiem tikai 134,4 tūkstoši cilvēku jeb 65,8% šajās nozarēs strādāja pilnu darba dienu. Pārējie bija nodarbināti tikai nepilnu darba dienu. Tomēr lauksaimniecībā nodarbināto īpatsvars joprojām ir salīdzinoši augsts un tas izskaidro ienākuma līmeņa straujo samazināšanos laukos, jo tas pats nodarbināto skaits ir saražojis salīdzinoši mazāku produkcijas vērtību. Šis fakts norāda uz to, ka tirgus ekonomikas apstākļos lauksaimniecības nozare pagaidām ir salīdzinoši neefektīva, jo nozarē strādājošo skaits ir stipri lielāks nekā to saražotās produkcijas vērtība. Pēc 1998.gada datiem lauksaimniecībā ir nodarbināti 15,7% no visiem tautsaimniecībā strādājošiem, bet tās devums IKP veidošanā ir tikai 3,6%. Rēķinot pēc pievienotās vērtības uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto, tā ir vairāk nekā 10 reizes zemāka vidēji Eiropas savienībā. Tam var rast vairākus cēloņus, gan objektīvus (tajā skaitā , saistīti ar citvalstu īstenoto lauksaimniecības politiku), gan subjektīvus, kuru starpā var minēt arī lielas daļas lauksaimniecībā iesaistīto cilvēku nozares neapzināšanu par biznesa nozari un ar šo apziņu saistītā nepietiekamā darbība savas saimniecības efektivitātes un konkurētspējas paaugstināšanā. Ražošanas efektivitāti laukos neveicina arī nolietotā tehnika, atpalikušās tehnoloģijas. Arī ievērojams skaits ražošanas būvju neatbilst mūsdienu prasībām, apmēram 60- 65% ražošanas ēku ir būvētas pirms 50 –60 gadiem.
Ievērojot arī nākotnē prognozējamās atšķirības lauksaimniecības un pārējo tautsaimniecības nozaru attīstības tempos par labu pēdējām, ir paredzams, ka lauksaimniecības nozīme kopējā IKP arī turpmāk arvien samazināsies, un 2003.gadā lauksaimniecība dos vairs tikai aptuveni 4-5 % no kopējā IKP. Šajos apstākļos, lai turpmāk lauksaimniecībā strādājošo ienākumi tuvinātos citās nozarēs strādājošo ienākumiem, ir jārēķinās ar nozarēs strādājošo salīdzinošā skaita samazināšanos, un pat jāveicina šo procesu, sekmējot lauku ekonomikas diversifikāciju.
Viena no nozīmīgākajām un prioritārajām nozarēm Latvijas lauksaimniecībā ir graudkopība. Graudkopībai pilnībā jāsedz pārtikas graudu iekšzemes pieprasījums un vajadzība pēc enerģētiskās barības piena lopkopībai, cūkkopībai un putnkopībai. Ievērojamus graudu daudzumus Latvija var ražot eksportam. Turpmākajā darba izklāstā tiks aplūkota un analizēta šīs nozares struktūra, dinamika, graudu ražošanas attīstība.

II GRAUDKOPĪBAS PRODUKCIJAS RAŽOŠANAS ATTĪSTĪBAS
TENDENCES 1990. – 1998.GADOS.
(platības, struktūra, ražība, cena, ražošanas un patēriņa bilance)

Pēc Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta aprēķiniem, ievērojot nosacījumu, ka lopkopības un citu pārtikas produktu ražošanā Latvijā tiek izmantoti tikai vietējie graudaugi, perspektīvā vajadzība pēc graudiem var divkāršoties salīdzinājumā ar pašreizējo līmeni. Valstī esošās zemes platības un citi resursi šādu ražošanas apjomu spēj nodrošināt. Diemžēl, pēdējos gados ir novērojama sējumu platību un arī graudaugu ražības līmeņa stagnācija vai pat samazināšanās.

2.tabula.
Graudaugu platības (tūkst.ha) un sējumu struktūra (%).
1990 1996 1997 1998
Kop-
platība Struktūra % Kop-
platība
Struktūra % Kop-
platība Struktūra % Kop-
platība Struktūra %
Kvieši 141,5 21 149,2 33 152,3 31 150,9 32
Rudzi 130,7 19 56,4 13 62,3 13 57,7 12
Mieži 308,0 45 178,4 40 194,5 40 173,4 37
Auzas 82,4 12 53,6 12 59,1 12 59,7 13
Pārējie 23,3 3 12,2 2 19,3 4 31,1 6
Graudaugi
Kopā 685,9 100 449,8 100 487,5 100 472,8 100

Pēc 2.tabulas datiem redzams, ka graudu ražošanas struktūra pēdējos gados ir nostabilizējusies. Kviešu īpatsvars kopējā graudaugu sējumu struktūrā ir palielinājies no 21% 1990.gadā līdz 32% 1998.gadā. Savukārt miežu īpatsvars , tieši pretēji, ir samazinājies no 45% 1990.gadā līdz 37% 1998.gadā. Kviešu īpatsvara palielinājumu lielā mērā ir sekmējusi tirgus konjuktūra un cenu struktūra, Latvijā audzēto pārtikas kviešu ilgstošais deficīts. Kvalitatīvi pārtikas kvieši ir viena no tirgus pieprasītākajām kultūrām, jo lopkopības ražošanas apjomu samazināšanās ietekmē pieprasījums pēc graudu izcelsmes lopbarības (šai gadījumā miežiem) ir ievērojami samazinājies. Savukārt, apmierinot pieprasījumu, un kviešu cenām pasaules tirgū krītoties, Latvijā 1998.gadā saasinājās kviešu pārdošanas problēma, kas lika valstij meklēt risinājumu, par kādu tika izvēlēta tirgus intervences ieviešana pārtikas labības tirgū, tālāk attīstot agrāko iepirkumu valsts rezervē par garantētām cenām. Labības ražošanas apjomu tiešo saikni ar tirgus pieprasījumu raksturo straujais miežu ( ko izmanto galvenokārt lopbarībā) sējumu platības samazinājums, kas ir tieši proporcionāls gaļas un piena ražošanas kritumam šajā pašā laika periodā.
Visu graudaugu kopraža 1998.gadā atkal samazinājusies (par 73,3 tūkst.t.). Kopraža samazinājās galvenokārt vasaras miežu sējumu samazināšanās (par 22,8 tūkst.ha) un rudzu ražības samazināšanās (par 3,2) cnt/ha) rezultātā.
Graudkopības ražības līmenis Latvijā ir ļoti kontrastains. Profesionāli vadītajās saimniecībās, kas specializējušās graudsaimniecībā, ražība ir 50 – 60 cnt/ha. Tomēr kopējais ražības līmenis, lai arī ar tendenci palielināties, ir ļoti zems. Nozarē ir liels skaits produkcijas ražotāju, un ražošana ir sadrumstalota. Turpinās tendence palielināties graudu ražošanas īpatsvaram zemnieku saimniecībās un personiskās palīgsaimniecībās. 1997.gadā tas sasniedza 80% no kopprodukcijas. 60% saimniecību graudaugu platības bija līdz 20 ha. Ja 1997.gadā graudus ražoja vairāk nekā 104 tūkst. saimniecību, tad 1998.gadā – vairs tikai 90 tūkst. saimniecību ar vidējo ražību 20,5 cnt/ha. Lielākajā daļā no tām graudaugu kultūru sējumu platības nepārsniedza 5 ha. Vienā trešdaļā saimniecību (34,3%) graudaugu ražība bija tikai 15 cnt/ha, un tikai 0,7% saimniecību tā bija virs 50 cnt/ha.
Mazās saimniecībās praktiski neražo preču produkciju, tajās bieži trūkst apgrozāmo līdzekļu, daudzās no tām graudaugi tiek audzēti neatbilstoši agrotehniskajām prasībām un tāpēc graudu ražas ir ļoti zemas. Saimniecībām ar nelielu preču graudu apjomu rodas lielākas grūtības realizācijā. Nav izveidojies starpposms starp graudu ražotājiem un graudu tirgu tā plašākajā izpratnē. Kopumā vairumā saimniecību sasniegtais ražības līmenis ir nepietiekams, graudi ir dārgi un zemas kvalitātes.
Galveno graudkopības kultūru ražības dinamika 1996.-1998.gadā parādīta 3.tabulā.

Galveno graudkopības kultūru ražības
dinamika 1996. – 1998. gados (cnt/ha)
Kultūra 1996. 1997. 1998. 1998./1996. %
Kvieši 24,0 25,1 25,5 106
Rudzi 20,0 21,3 18,2 91
Mieži 20,8 18,7 18,6 90
Auzas 18,9 19,7 17,4 92
Graudaugi
vidēji 21,5 21,2 19,8 92

Avots: LVAEI pēc CSP datiem.
Ņemot vērā, ka labības ražošana Latvijā sasniegusi pilnu pašapgādes līmeni ar vietējiem pārtikas graudiem, un eksporta iespējas Latvijā ražotiem pārtikas graudiem salīdzinoši zemās kvalitātes, zemo iepirkuma cenu un augstās pašizmaksas dēļ ir ierobežotas, var prognozēt, ka graudu ražošana turpmākajos gados saglabāsies viena miljona tonnu līmenī vai pat samazināsies. Ražošanas apjomu pieaugums ir iespējams tikai tajā gadījumā, ja būtiski pieaugs lopkopības produktu (it sevišķi cūkgaļas) ražošana un eksports. Tomēr ir radušās dažas pozitīvas izmaiņas graudu ražošanas un patēriņa bilancē.
Pēc 4.tabulas datiem (skat. nākošajā lapā) redzam, ka graudu ražošanas un patēriņa bilancē saglabājas tendence samazināties graudu importam. Graudu eksports Latvijā parādījās tikai 1997.gadā. Labības ražošanas apjomu palielināšanās virs iekšējā pārtikas un lopbarības tirgus patēriņa apjoma viennozīmīgi saistāma ar pārtikas labības cenu tuvošanos līmenim, kas atļauj produkcijas eksportu.
Lopbarībai un pārtikai izlietoto graudu daudzums pēdējos divos gados mainījies nenozīmīgi.

4.tabula.
Graudu ražošanas un patēriņa bilance 1998.gadā, tūkst.t

1996.gadā
1997.gadā
1998.gadā 1998.gads salīdz.
ar 1997.gadu
Atlikums gada sāk. 369,6 640,0 758,0 +118,0
Ražots 968,6 1043,5 970,2 -73,3
Importēts 204,4 63,7 31,9 -31,8
Kopējie resursi 1542,6 1747,2 1760,1 +12,9
Izlietojums kopā 902,6 989,2 966,5 -22,7
t.sk.,sēklai 112,0 120,0 110,4 -9,6
lopbarībai 533,0 601,0 600,0 -1,0
pārtikai 221,5 197,9 193,8 -4,1
dzērienu raž. 32,0 30,1 31,7 +1,6
eksports – 16,1 2,3 -13,8
pārējie izl. un zudumi 4,1 24,1 28,3 +4,2
Avots: ZM, CSP un LTA
Latvijas iedzīvotāju patēriņam pārtikai – maizei un miltu izstrādājumiem – nepieciešamais maksimālais graudu daudzums ir 200 – 230 tūkst. tonnu gadā un nav pamata prognozēm par patēriņa pieaugumu. Tāpēc ražotās labības apjoma pārpalikums izmantojams lopbarībai, kā arī labības eksportam tiešā veidā vai to pārstrādājot eksportējamos produktos – labības izstrādājumos vai lopkopības produkcijā.
Labības tirdzniecības bilance tāpat kā citu lauksaimniecības produktu bilance Latvijai ar citām Baltijas valstīm ir izveidojusies izteikti negatīva, ar tendenci palielināties. Kā viens no negatīvas tirdzniecības bilances izveides iemesliem var minēt atšķirības lauksaimniecības atbalsta politikā starp Baltijas valstīm, kas Lietuvas un Igaunijas ražotājiem dod zināmas priekšrocības attiecībā pret Latvijas eksportētājiem. Pēc CSP datiem lauksaimniecības un pārtikas produktu eksports uz Igauniju 1998.gadā bija Ls 11,3 milj., bet imports no Igaunijas Ls 19,2 milj., savukārt šīs pašas grupas produktu eksports uz Lietuvu sastādīja Ls 12,1 milj., bet imports – Ls 21,5 milj. 1997.gads bija pirmais darbības gads Baltijas valstu Brīvās tirdzniecības līgumam,
kas ir vienīgais līgums, kura ietvaros savstarpējā tirdzniecība ar lauksaimniecības produktiem noris pilnīgi brīvi. 1998.gads parādīja pirmās būtiskās problēmas Baltijas valstu Brīvās tirdzniecības līgumā. Pasaules ekonomisko problēmu ietekmē Igaunija, Lietuva un Latvija centās pēc iespējas vairāk atbalstīt savus lauksaimniekus, bieži vien izmantojot tādas metodes, kas ir pretrunā ar BTL ietvertajām normām. Kā redzams, 1999.gadā visaktuālākie ir pasākumi vietējā tirgus aizsardzībā pret importēto lauksaimniecības produkciju. Jāturpina iesāktais darbs valstiskā līmenī lauksaimniecības produkcijas, t.sk. arī graudkopības produkcijas, ražošanā eksporta palielināšanai.
Aplūkojot 90.gadu graudaugu platību un ražības negatīvo dinamiku, kā arī ražošanas un patēriņa neapmierinošo bilanci, ņemot vērā nospiedošo graudaugu importa pārsvaru pār nenozīmīgajiem eksporta apjomiem, jāatzīst, ka tik kritiska situācija valstī izveidojusies:
– pirmkārt – haotiskās darbības dēļ no valdības puses graudaugu iepirkuma cenu regulēšanā un iepirkšanas organizācijā no ražotājiem;
– otrkārt – valdības nepietiekošās ieinteresētības dēļ pret graudaugu ražotāju subsidēšanu un kreditēšanas jautājumu kārtošanu;,
par ko liecina arī nākošā tabula.

5.tabula.
Graudu iepirkuma vidējās cenas Latvijā
1996. – 1999.gados (Ls/t bez PVN)

Laika periods Kvieši Rudzi Mieži
1996.g. decembris 80 – 85 60 – 95 70
1997.g. februāris 72 –85 60 70 – 75
maijs 65 – 85 60 65 – 75
augusts 60 – 72 50 –60 55 – 65
novembris 50 – 70 50 45 – 58
1998.g. februāris 55 –65 50 – 55 45 – 60
maijs 55 – 65 55 45 – 60
augusts 50 – 55 – 45 – 60
novembris 48 – 53 35 45 – 48
1999.g. februāris 45 – 53 – 45 – 50

Avots: LLU Skrīveru zinātnes centrs pēc tirgus cenu apskats.

3. Ziemas kviešu ražošanas izmaksu un graudu pašizmaksas izpēti, izejot no reālās situācijas Latvijā.

Pēdējo 10 gadu lauksaimniecības ražojumu apjomu samazināšanās nav gājusi secen arī graudkopībai. Pēc 2.tabulas rādītājiem redzams, ka graudaugu platības 1998.gadā salīdzinot ar 1990.gadu, samazinājušās par 31%. Varētu domāt, ka platību straujo samazinājumu kaut daļēji sedz ražības pieaugums. Taču tas tā nav – graudaugu kopraža šajos gados samazinājusies pat par 40%, tātad ražība ir pat samazinājusies.
Palūkojoties tuvākajā pārskatāmajā nākotnē, redzams, ka pēc 5-7 gadiem Latvija iekļausies Eiropas Savienībā. Un ļoti iespējams, ka daudzi ES budžeta finansiālā atbalsta normatīvi un pieļaujamās atsevišķu lauksaimniecības produkcijas veidu pārdošanas kvotas var tikt rēķinātas, par pamatu ņemot reāli izmantojamo zemju platības un no tām iegūto produkciju uz iestāšanās brīdi ES. Tātad var izveidoties situācija, kad, ja pēc iestāšanās ES gribēsim palielināt ražošanu, tad to vairs nevarēs, jo vienkārši produkciju nebūs kur likt. Tādējādi šis pašreizējais zemais augkopības produkcijas ražošanas līmenis pēc iestāšanās ES var tikt iekonservēts uz ilgstošu periodu.
Līdz ar to, lai maksimāli samazinātu Latvijas lauksaimnieku riska pakāpi, palielinot turpmākajos gados augkopības produkcijas ražošanu, saglabājot šo tik svarīgo nozari, vispirms nepieciešams pēc iespējas objektīvāk izvērtēt esošās ražošanas ekonomiskās iespējas.
Spriežot pēc pieejamajiem datiem Zemkopības ministrijas informācijas departamenta Ekonomiskās analīzes un prognožu nodaļā, Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūtā un Latvijas Lauksaimniecības Universitātē, šķiet paši lauksaimnieki kopumā strādā augkopības nozarē ar zaudējumiem un tos sedz ar nepilnīgi samaksātu darbu, ražošanas ēku, dzīvojamo māju būvniecības un modernizācijas iekonservēšanu. Rosība manāma vienīgi jaunās tehnikas iepirkšanā un auglīgajos apvidos – arī zemes pirkšanā, kur pozitīva nozīme ir esošajiem subsīdiju noteikumiem. Domājams, ka te trūkums ir tas, ka subsīdiju mehānisms nedarbojas attiecībā uz kvalitatīvas lietotas tehnikas iepirkšanu, lai gan tas tika ierosināts un
daļēji valdības akceptēts jau pirms vairākiem gadiem. Vēlreiz gribas uzsvērt, ka lauksaimnieciskā ražošana šodien būtu daudz lētāka, ja prasmīgāk būtu veikta kolhozu un sovhozu īpašumu privatizācija, kas neļāva nosargāt virkni kapitālieguldījumu.
Izejot no darba ievadā un šīs nodaļas sākumā teiktā, arī radusies vēlēšanās mēģināt tuvāk izpētīt vienas no graudkopības nozares kultūras – ziemas kviešu audzēšanas ekonomiskajām perspektīvēm, ņemot vērā reālo situāciju Latvijā XX gadsimta pēdējos gados.
Kā pamudinājums šo procesu izpētīt kalpo Latvijas Agrārās Ekonomikas institūta cienījamu zinātnieku jaunākais darbs “Graudi: daudzumi, izmaksas, cenas” 1999.g.
1.Graudaugu ražošanas izmaksas Latvijā.
1.1 Dati ražošanas izmaksu aprēķiniem.
1.1.1. Saimniekošanas līmenis.
Lai arī Latvija ir relatīvi neliela valsts, tajā vienmēr novērojamas dažādu graudaugu diezgan lielas ražības līmeņu atšķirības. Līdz ar to zinātne pašreiz nespēj dot atbildi uz to, kāda būs konkrētā vidējā ražība, izmaksas un ražošanas pašizmaksa pie absolūti visiem ražošanas veidiem.
Vadoties no šā principa, darba izstrādes procesā tika aplūkotas dažādas saimniekošanas līmeņu klases:
A variants: saimniecības, kas pielieto pilnu agrotehnisko pasākumu kompleksu, kas atbilst zemkopības sistēmā ietvertajiem norādījumiem un izpilda darbus pareizos augšanas termiņos, atbilstoši optimālas tehnoloģiskās kartes prasībām;
B variants: saimniecības, kuras spiestas pielietot reģionā parasto agrotehniku un nevienmēr spēj izpildīt visus nepieciešamos pasākumus optimālos termiņos, pie tam izmaksu samazināšanas nolūkos spiestas izmantot samazinātas minerālmēslu, pesticīdu, retordantu devas;
C variants: saimniecības, kuras nespēj savlaicīgi pildīt visas agrotehniskās prasības, dod samazinātas minerālmēslu un pesticīdu devas, nemaksā pilnu nepieciešamo darba algu, aprēķina amortizāciju pēc faktiskā stāvokļa, strādā ar ļoti vecām, nolietotām mašīnām un traktoriem – t.i. lieto bezperspektīvu tehnoloģiju;
D variants: saimniecības, kuras pielieto pareizu agrotehniku un strādā ar Rietumvalstīs ražotiem traktoriem un citām l/s mašīnām.
1.1.2. Augsnes īpašības un kvalitāte.
Graudaugu ražas un it sevišķi ražošanas izmaksas ļoti stipri atkarīgas arī no zemes īpašībām – augsnes tipa, mehāniskā sastāva un kvalitātes. Tā, piemēram, pašreizējo izpētes kultūru varam sēt tikai drenētās velēnu karbonātu smilšmāla un māla augsnēs, tātad praktiski Zemgales līdzenumā ar augsnes novērtējumu virs 70 ballēm.
Pēc augsnes īpašībām un kvalitātes, aprēķinos tiek ņemti vērā 8 augšņu tipi ar tām raksturīgo mehānisko sastāvu, apstrādes darbietilpību un pašreizējo zemes nodokļa līmeni.
6.tabula.
Tehnoloģisko karšu aprēķinos ieslēgto augšņu tipi.
N.p.k. Augsnes tips Novērtējums
ballēs Apstrādes darbietilpības koeficients Pašreizējais zemes nodoklis
(ls/ha)
1. Vk-sM, drenēta 70< 0,80 3,90
2. Pv-sM, drenēta 56< 1,00 3,15
3. Vg-sM, drenēta 52< 1,00 2,93
4. PvE1-sM,drenēta 48< 1,25 2,70
5. Pv-sM, dab. labs mitrums 46< 1,15 2,55
6. Pv-mS, normāls mitrums 40< 1,15 2,25
7. PvE1-sM,nedrenēts 36< 1,25 2,03
8. Vg-sM, mS, norm. mitr. 38< 1,20 2,10

Avots: LVAEI – 1998.g.
1.1.3.Tehnoloģisko karšu dati.

Tā kā jebkuras lauksaimniecības pamatprodukcijas ražošanas izmaksu aprēķinu pamats ir tehnoloģiskās kartes, nepieciešama tuvāka to datu aplūkošana, šajā gadījuma graudu kultūru audzēšanā.
7.tabula.
N.p.k. Izmaksu posteņi Apjoms Mērvienība
1. Darba samaksa
1.1 Vidējā mēnešalga (t.sk. 9% soc.nod.) 120,00 Ls/mēn.
1.2. Sociālais nodoklis (darba devēja) 28,09 %
2. Sēklu cenas (graudu sēklas) 0,12 Ls/kg
3. Minerālmēslu cenas
3.1. Amonija salpetris 65,00 Ls/t
3.2. Superfosfāts 92,00 Ls/t
3.3. Kālija hlorīds 85,00 Ls/t
4. Pesticīdu un tml. cenas
4.1 Vincits 9,25 Ls/l
4.2. Baitāns universāls 15,27 Ls/kg
4.3. Tilts-250 20,98 Ls/kg
4.4. BI – 58 2,50 Ls/l
4.5. Granstars 0,42 Ls/gr.
4.6. Citovets 2,95 Ls/l
4.7. Cikocels 3,10 Ls/l
4.8. Cerons 6,56 Ls/l
4.9. Tango 15,53 Ls/l
4.10. Sportaks 11,62 Ls/l
5. Energoresursi
5.1. Dīzeļdegviela 0,21 Ls/l
5.2. Benzīns A – 76 0,24 Ls/l
5.3. Elektroenerģija 0,039 Ls/kw
6. Pakalpojumu vidējās cenas
6.1. Miglošana 6,00 Ls/ha
6.2. Graudu tīrīšana 4,00 Ls/t
6.3. Graudu kaltēšana 6,50 Ls/t
7. Ziemāju sējumu apdrošināšana 7,50 Ls/ha

7.tabulas turpinājums
8. Pārējās fiksētās izmaksas
8.1. Procenti par kredītu 5,00 Ls/ha
8.2. Dzīvojamo ēku amortizācija 10,00 Ls/ha
8.3. Organisko mēslu izmaksas 55,00 Ls/ha
8.4. Vispārražošanas izmaksas 24,00 Ls/ha
8.5. Vispārsaimnieciskās izmaksas 10,00 Ls/ha
8.6. Zemes nodoklis 0,04725 Ls/1 balle
8.7. Meliorācijas sistēmas uzturēšana 11,00 Ls/ha

Avots: autoru aprēķini pie noteiktām ražām.
Sēkla tehnoloģiskajās kartēs visos gadījumos tiek rēķināta un uzskaitīta kā pirkta šķirnes sēkla, kuras daudzums atbilst 230 kg uz 1 ha.
Darba apmaksa tehnoloģiskajās kartēs tiek uzskaitīta atbilstoši Valsts statistikas komitejas datiem par 1998.gadu, kas lauksaimniecībai ir 120,00 Ls mēnesī, ieskaitot visus darba ņēmēja nodokļus.
Minerālmēslu un pesticīdu cenas ņemtas , vadoties no 1998.gada cenrāžiem. Mūsu gadījumā, kad tiek ņemti konkrētam zemas tipam atbilstošie vidējie skaitļi pie “B” varianta – izmaksas ziemas kviešiem sastāda 52,81 Ls/ha (minerālmēsliem) un 16,45 Ls/ha pesticīdiem.
8.tabula.
Graudaugi Minerālm. vērtība
Ls pa variantiem Pesticīdu vērtība
Ls pa variantiem
A B A B
Ziemas kvieši (1.augsnes tips)
70 balles 68,72 52,81 33,03 16,45

Avots: Autoru aprēķini pie atbilstošām ražām.
Kūtsmēslu vērtība: sastādot aprēķinus pieņemts, ka tieši labībām kūtsmēsli nav doti, tāpēc izmantojas 30% no iepriekšējām kultūrām iestrādātajiem kūtsmēsliem, kas pie cenas 3,-Ls par tonnu sastāda vidēji 55,- Ls uz graudaugu hektāru.
Lauksaimniecības tehnikas izmaksas: Aprēķinos mūs interesējošajā “B” izmaksu variantā ir ņemta NVS valstu lauksaimniecības tehnikas vērtība un izejot no tās aprēķināti amortizācijas atskaitījumi šīs tehnikas atjaunošanai. Piemēram traktoram MTZ vērtība pēc 1999.gada janvāra cenām uzskaitīta 5800 – 6300 Ls apmērā.
Kad ir noskaidrota pieņemamā graudaugu ražošanas izmaksu aprēķina metodika, iespējams pievērsties viena modeļa ražošanas izmaksu aprēķinam ziemas kviešu analizēšanā, kurš atbilstu Latvijas vidējā lauksaimnieka nabadzīgās rocības reālajām iespējām.

2. Ziemas kviešu graudu ražošanas izmaksu un pašizmaksas aprēķins un
pašizmaksas aprēķins izmantojot reālo ekonomisko situāciju Latvijā.

2.1. Aprēķina noteikumi.
2.1.1. Pieņemts “B” varianta saimniekošanas līmenis, pie kura zemnieku saimniecībā pielietota Zemgales reģionā pierastā agrotehnika un praktiskajā darbībā saimniecībā līdzekļu trūkuma dēļ ne vienmēr spēj izpildīt nepieciešamos agrotehniskos pasākumus optimālajos termiņos, pie tam izmaksu samazināšanas nolūkos spiesta pielietot samazinātas mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu devas.
2.1.2. Augsnes īpašības un kvalitāte.
Velēnu karbonātu smilšmāla augsne, drenēta, ar novērtējumu 70 balles – tātad 1.augsnes tips.
2.1.3. Izmantotā lauksaimniecības tehnika – vidēja nolietojuma Baltkrievijā un citās NVS valstīs ražotā tehnika.
2.1.4. Paredzamā ziemas kviešu ražība:
38 cnt graudu klētssvarā no ha;
30 cnt salmu no ha.
2.2.Ziemas kviešu ražošanas tehnoloģiskā karte dota 1.pielikumā.

2.3.Ziemas kviešu ražošanas izmaksu aprēķins.
9.tabula.
Izmaksu posteņi Mērvienība Cena
(Ls/1 vien.) Daudzums
(naturālā
izteiksmē) Summa
Ls
Mainīgās izmaksas

1. Sēkla Kg 0,12 230 27,60
2. Minerālmēsli Kg 0,08 658 52,81
t.sk. amonija salpetris Kg 0,07 254 16,53
superfosfāts Kg 0,09 277 25,51
kālija hlorīds Kg 0,09 127 10,77
3.Pesticīdi un retardanti
t.sk. baitāns Kg 15,27 7,02
tango L 15,53 0,5 6,21
BL – 58 L 2,50 0,4 –
Granstars Kg 419,00 – 3,11
Citovets L 2,95 0,008 0,07
Cikocels L 3,10 0,025 –
4.Degviela L 0,21 84,2 17,67
5.Elektroenerģija Kwh 0,039 20 0,78
6.Personāla izmaksas
(alga+soc.nod.) c.- st. X 35,7 29,80
7.Pakalpojumi no ārienes Ls/ha X X 50,08
8.Sējumu apdrošināšana Ls/ha 7,50 X 7,50
9.Tehnikas amortizācija Ls/ha X X 18,05
10.Vispārraž. izmaksas Ls/ha X X 18,05

11.Mainīgās izmaksas kopā
238,79

Pastāvīgās izmaksas

12.Procenti par kredītu Ls/ha 5,00 X 5,00
13.Dzīvoj.ēku amortiz. Ls/ha 10,00 X 10,00
14.Zemes nodoklis Ls/ha 3,90 X 3,90
15.Meliorāc.sist.uzturēš. Ls/ha 9,00 X 9,00
16.Meliorāc.sist.amortiz. Ls/ha 17,00 X 17,00
17.Organ.mēsloj.iestrāde Ls/ha 16,50 X 16,50
18.Vispārsaimn.izmaksas Ls/ha 10,00 X 10,00
19.Pastāvīgās izmaksas kopā
71,40

20.Kopā izmaksas uz 1 ha 310,19
21.Kopā izm. Graudiem uz 1 ha 300,88
22.Graudu 1 t pašizmaksa 79,18

Avots: pēc grāmatas “Graudi: daudzumi, izmaksas, cenas” autoru sniegtās metodikas.

3. Ziemas kviešu graudu ražošanas izmaksu un pašizmaksas analīze.

3.1. Izdarītais aprēķins par ziemas kviešu ražošanas izmaksām un graudu pašizmaksu parāda diezgan bēdīgu ainu.
1) pieņemot diezgan optimālu “B” saimniekošanas līmeņa variantu,
2) pieņemot, ka kviešu audzēšanai tiek izmantotas vislabākās – Zemgales līdzenuma augsnes ar novērtējumu 70 balles,
3) pieņemot samērā augstu graudu ražības līmeni – 3,8 t/ha (klētssvarā),
4) ievietojot aprēķinā ražošanas izmaksu summas atbilstoši metodikai, kas norādīta zinātniskajā pētījumā “Graudi: daudzumi, cenas, izmaksas” A.Boruka redakcijā ,

iegūtais rezultāts liecina, ka pie šādiem apstākļiem 1ha ziemas kviešu graudu izmaksas sastāda 301,- Ls uz ha, bet 1 tonnas graudu pašizmaksa sasniedz 79,- latus.
Šie skaitļi parāda to izmaksu līmeni, kāds pašlaik ir Latvijas zemniekiem pie esošajām ražošanas resursu cenām, kā arī pie diezgan optimāla ražošanas potenciāla un pieņemamas darba apmaksas. Pie tam jāņem vērā, ka pašizmaksā nav ietverts ne pievienotās vērtības nodoklis, ne arī visminimālākā peļņa. Tāpat jāņem vērā, ka aprēķinā izmantotās augstražīgās Zemgales līdzenuma augsnes aizņem tikai apmēram 6% no Latvijas teritorijas un tajā nevar iegūt valstij nepieciešamo graudu daudzumu.
Salīdzinot aprēķinā iegūto pašizmaksas rezultātu – 79,-Ls/1t
ar šī darba 5.tabulā parādītajām ziemas kviešu graudu iepirkuma cenām par pēdējiem 3 gadiem, jāatzīst, ka par aprēķinātās pašizmaksas cenām bija iespējams pārdot kviešu graudus bez zaudējumiem tikai laika periodā no 1996.gada decembra līdz 1997.gada maijam, kad šo graudu vidējās iepirkuma cenas bija robežās no 65,- līdz 85,- latiem.
3.2. Lai varētu izvērtēt kviešu graudu ražošanas izmaksu un pašizmaksas līmeņus pie plašāka ekonomisko situāciju spektra, izmantojot visus četrus (A,B,C,D) saimniekošanas līmeņu variantus, 10.tabulas aprēķinos izmantoti Latvijas reālajai situācijai atbilstošāki vidējie kviešu augšņu auglības tipi.
10.tabula.
Ziemas kviešu graudu ražošanas izmaksas un pašizmaksa Latvijā
1999.gada ekonomiskajā situācijā
Pie vidējā 3.augsnes tipa no ziemas kviešu audzēšanai
piemērotajiem 5 tipiem:
1.augsnes mehāniskais sastāvs: velēnu glejots – smilšmāls;
2.drenēta zeme;
3.ekonomiskais vērtējums – 52 balles;
4.akmeņainība vāja līdz vidēja;
5.zemes nodoklis – 2,93 Ls/ha;
6.darbietilpības koeficients – 1,00;
7.ražība atkarībā no saimniekošanas līmeņa (A,B,C,D) robežās no 2,6 līdz 4,1 t/ha.

Varianti atkarībā no
saimniekošanas līmeņa Graudu
klētsvara
ražība (t/ha) Izmaksas graudiem
Ls/ha Graudu pašizmaksa
(Ls/t)
Pie esošo saimn.vid.plat līdz 20 ha Pie saimn.
platībām
virs 100 ha*
1. Variants “C” 2,60 187,00 72,00 58,00
2.Variants “B” 2,80 288,00 103,00 82,00
3.Variants “A” 3,70 359,00 97,00 78,00
4.Variants “D” 4,10 412,00 100,00 80,00

• Pie graudaugu platībām vidēji 1 saimniecībā virs 100 ha, prognozētais pašizmaksas samazinājums var būt līdz 20%.

Avots: LLU Skrīveru zinātnes centrs “Graudi: daudzumi, izmaksas, cenas”
Pirms 11.tabulas aprēķinu rezultātu izvērtēšanas, šķiet vēlreiz jāuzsver visu četru (A,B,C,D) saimniekošanas līmeņu variantu īpatnības dažos vārdos.
1) “C” variants: Saimniecības, kuras strādā ar ļoti vecām, nolietotām NVS valstu l/s mašīnām un traktoriem, hroniski nespēj pildīt nepieciešamās agrotehniskās prasības, dod galēji minimālus mēslojuma un pesticīdu daudzumus, maksā minimālo algu – tas ir – lieto bezperspektīvas tehnoloģijas, kā rezultātā iespējama augsnes pilnīga noplicināšana.
2) “B”variants: saimniecības, kuras strādā ar lietotu, bet vēl kvalitatīvu NVS valstu tehniku, reizēm nespēj savlaicīgi pildīt visas agrotehniskās prasības, dod vidējus mēslojuma un pesticīdu devas, maksā vidējas algas un rēķina pilnu ēku un tehnikas amortizāciju, ar gaidāmo rezultātu – zemes auglības potenciāla saglabāšanu un tehnisko, ražošanas resursu uzturēšanu līmenī, bet bez tālākas attīstības perspektīvas.
3) “A” variants: Saimniecības, kuras strādā ar jaunu, augstražīgu NVS valstu tehniku, savlaicīgi veic pilnu agrotehnisko pasākumu kompleksu, pielieto visus nepieciešamos mēslojuma, pesticīdu veidus optimālajās devās, maksā darbam atbilstošas algas, u.t.t., ar gaidāmo rezultātu – ražošanas tālāku vienmērīgu attīstību.
4) “D” variants: saimniecības, kuras strādā līdzīgi kā “A” varianta sistēmā, bet pielieto kvalitatīvu augstražīgu (arī dārgu) rietumvalstu tehniku, ar gaidāmo rezultātu – strauju ražošanas attīstību un saimniecības paplašināšanu.

Izvērtējot 11.tabulas aprēķinu rezultātus, jāatzīst, ka uz šodienu strādājot vidēju augšņu apstākļos, ar vismazākiem zaudējumiem kviešu graudus var realizēt tās saimniecības, kuras darbojās pēc viszemākā un neperspektīvākā saimniekošanas līmeņa “C” varianta. Tas nozīmē, ka saimniecības, kuras strādā tikai šodienai ( ar lūžņu vērtības tehniku, noplicinot augsni, gandrīz nemaksājot algu un nodokļus), 1999.gadā var cerēt realizēt savus kviešus ar vismazākajiem zaudējumiem.
Absurds, bet diemžēl tāda ir patiesība, jo pastāvošās iepirkuma cenas graudiem ir tik zemas, ka bez nopietnām valsts subsīdijām graudkopībai, tā ir nolemta iznīcībai. Daļēji situācija var tikt stabilizēta, koncentrējot ražošanu saimniecībās ar graudaugu platībām 100 ha un vairāk.
Ražošanas koncentrācija lielākās platībās, saimniecībās ar pietiekošu tehnisko potenciālu dod iespēju samazināt viena hektāra izmaksas un līdz ar to arī pašizmaksu uz vairāku faktoru rēķina:
– palielinās tehnikas izmantošanas darba ražīgums, līdz ar to samazinās darba algas izmaksas;
– samazinās vairāku izmaksu posteņu īpatsvars uz 1 ha:
a) degvielas un smērvielu izmaksas,
b) līgumdarbu izmaksas uz lielāku apjomu rēķina,
c) vispārražošanas un vispārsaimnieciskās izmaksas.
Izmantojot dažādu avotu aprēķinu metodiku, redzams, ka koncentrējot graudkopību platībās ne mazākās par 100 ha, uz augstākminēto izmaksu posteņu samazināšanas rēķina iespējama graudu pašizmaksas pazemināšanās no 15% līdz 25%.
Jāsaka gan, ka ņemot vērā arī šo iespējamo 20% pašizmaksas samazinājumu, vajadzīgs valsts subsīdiju apmērs vismaz 15- 20 Ls uz 1 kviešu graudu tonnu, kā arī nekavējoša un visaptveroša valsts intervence ar kviešu cenu līmeni 100 -105 Ls/t.

.3. Pielikums
Tehnoloģisko karšu dati.
N.p.k. Izmaksu posteņi Apjoms Mērvienība
1. Darba samaksa
1.1 Vidējā mēnešalga (t.sk. 9% soc.nod.) 120,00 Ls/mēn.
1.2. Sociālais nodoklis (darba devēja) 28,09 %
2. Sēklu cenas (graudu sēklas) 0,12 Ls/kg
3. Minerālmēslu cenas
3.1. Amonija salpetris 65,00 Ls/t
3.2. Superfosfāts 92,00 Ls/t
3.3. Kālija hlorīds 85,00 Ls/t
4. Pesticīdu un tml. cenas
4.1 Vincits 9,25 Ls/l
4.2. Baitāns universāls 15,27 Ls/kg
4.3. Tilts-250 20,98 Ls/kg
4.4. BI – 58 2,50 Ls/l
4.5. Granstars 0,42 Ls/gr.
4.6. Citovets 2,95 Ls/l
4.7. Cikocels 3,10 Ls/l
4.8. Cerons 6,56 Ls/l
4.9. Tango 15,53 Ls/l
4.10. Sportaks 11,62 Ls/l
5. Energoresursi
5.1. Dīzeļdegviela 0,21 Ls/l
5.2. Benzīns A – 76 0,24 Ls/l
5.3. Elektroenerģija 0,039 Ls/kw
6. Pakalpojumu vidējās cenas
6.1. Miglošana 6,00 Ls/ha
6.2. Graudu tīrīšana 4,00 Ls/t
6.3. Graudu kaltēšana 6,50 Ls/t
7. Ziemāju sējumu apdrošināšana 7,50 Ls/ha

2.pielikuma turpinājums.

8. Pārējās fiksētās izmaksas
8.1. Procenti par kredītu 5,00 Ls/ha
8.2. Dzīvojamo ēku amortizācija 10,00 Ls/ha
8.3. Organisko mēslu izmaksas 55,00 Ls/ha
8.4. Vispārražošanas izmaksas 24,00 Ls/ha
8.5. Vispārsaimnieciskās izmaksas 10,00 Ls/ha
8.6. Zemes nodoklis 0,04725 Ls/1 balle
8.7. Meliorācijas sistēmas uzturēšana 11,00 Ls/ha

Avots: “Graudi:daudzumi, izmaksas, cenas”autoru aprēķini pie noteiktām ražām, 1999.g.,Rīga.